Pēc Ministru kabineta 13. aprīļa sēdes un NATO integrācijas padomes sēdes

Abi preses konferences dalībnieki sarunu ar žurnālistiem veltīja Ministru prezidenta Viļa Krištopana vakar, 13. aprīlī, vēl pirms Ministru kabineta sēdes sasauktajai Latvijas integrācijas NATO

padomes sēdei un tās pieņemtajiem lēmumiem

Ārlietu ministra Valda Birkava

un aizsardzības ministra Ģirta Valda Kristovska

atbildes, skaidrojumi, komentāri

Valdis Birkavs:

— Es domāju, ka Ministru prezidents, šodien sasaucot NATO integrācijas padomes sēdi, rīkojās ļoti pamatoti un argumentēti. Kaut arī iepriekš šādu sēdi bija paredzēts sasaukt tikai pēc NATO vadītāju tikšanās Vašingtonā, lai analizētu šīs sanāksmes rezultātus. Ņemot vērā to, ka valdība ir ļoti norūpējusies par situāciju, kas izvēršas Kosovā un tās pierobežas valstīs, mums bija nepieciešams rūpīgi izanalizēt situāciju un spriest par to, kādas aktivitātes būtu jāveic Latvijai.

Vispārējā situācija Dienvidslāvijā turpina būt dramatiska. Miloševičs starptautiskās sabiedrības spiedienam nepiekāpjas un nav reaģējis nedz uz NATO, nedz ANO vadītāju aicinājumiem pārtraukt represijas pret Kosovas civiliedzīvotājiem. Tādēļ NATO turpina savu iecerēto darbības plānu, kura mērķis ir apturēt etniskās tīrīšanas politiku. Kaut arī informācija par notikumiem Kosovā ir ierobežota, jo tur netiek pieļauta ārzemju žurnālistu klātbūtne, tomēr no bēgļiem, EDSO novērotājiem Maķedonijā un citiem avotiem ir tapis zināms, ka situācija Kosovā turpina pasliktināties — tur masveidā notiek cilvēktiesību pārkāpumi.

Savas mājas Kosovā jau ir pametuši 1,2 miljoni cilvēku. Ir grūti to iedomāties, bet šis skaitlis atbilst pusei no Latvijas iedzīvotāju daudzuma.

Etnisko albāņu mājas tiek izlaupītas un nodedzinātas, šāds liktenis ir piemeklējis jau vismaz 200 Kosovas pilsētas un ciemus.

Ir ziņas par masveida slepkavībām un zvērībām. Tiek arestēti un nogalināti albāņu politiskie līderi un inteliģence. No bēgļiem apkopotā informācija liecina, ka dažādās represijās ir nogalināti vismaz 3200 Kosovas iedzīvotāju. Turklāt nav zināms to albāņu vīriešu liktenis, kas tika atšķirti no pārējiem bēgļiem. Ir liecības par daudzu tūkstošu Kosovas iedzīvotāju sadzīšanu un piespiedu turēšanu cementa rūpnīcā Jankovičā, dzelzs niķeļa ražotnē Logovacā, futbola stadionā Pečā un citās Kosovas vietās. NATO piloti savos lidojumos no gaisa ir fiksējuši svaigus zemes uzbērumus, kas pēc sava izskata atgādina Bosnijā atklātos masu kapus.

Gan NATO, gan Latvijas valdību satrauc tas, ka tiek bloķēta bēgļu izkļūšana no Kosovas. Iespējams, ka šos cilvēkus centīsies izmantot par "dzīvo vairogu" serbu karavīriem un kaujas tehnikai.

Ceļā uz robežu albāņu bēgļi tiek piekauti, viņiem tiek atņemta nauda un vērtslietas, arī personu apliecinošie dokumenti, lai pēc tam apgrūtinātu viņu atgriešanos Kosovā.

Ir ļoti daudz liecību par izvarošanām.

Šīs masveida deportācijas, koncentrācijas nometnes, masu kapi — tas viss diemžēl rosina asociācijas ar Eiropas visdrūmākajām šī gadsimta vēstures lappusēm, ar Hitlera laika holokaustu un Staļina noziegumiem.

Risinājums ir Slobodana Miloševiča rokās. Nevēlēšanās risināt albāņu minoritātes problēmas mierīgā ceļā faktiski ir visa pašreizējā konflikta pamatā.

NATO un ANO ir izvirzījusi piecas skaidras prasības Belgradas režīmam: uguns pārtraukšana; represiju izbeigšana pret civiliedzīvotājiem; serbu militāro spēku, policijas un speciālo vienību izvešana no Kosovas; starptautiskā militārā klātbūtne provincē; bēgļu atgriešanās mājās; Belgradas garantijas, ka politiskā noregulējuma pamatam tiks izmantota Rambuijē izstrādātās vienošanās bāze. Šobrīd NATO turpina un turpinās savas akcijas, lai piespiestu Slobodanu Miloševiču pieņemt šīs starptautiskās sabiedrības prasības.

Šodienas sanāksmē mēs runājām arī par to, kāda varētu būt Latvijas valdības rīcība šajā situācijā.

Mēs neapšaubāmi atbalstām ANO un NATO viedokli, ka konflikta noregulējums ir jāapnāk pēc iespējas ātrāk un Kosovas bēgļiem ir jāatgriežas savās mājvietās.

Šajā situācijā Latvijai ir morāls pienākums atbalstīt starptautisko institūciju veiktos pasākumus un sniegt palīdzību albāņu bēgļiem, īpaši ņemot vērā Latvijas vēsturi un mūsu pašu simtus tūkstošu represēto cilvēku.

Tādēļ jau iepriekš Latvijas valdība pieņēma lēmumu sniegt bēgļiem palīdzību 100 tūkstošu dolāru apjomā.

Savukārt šodien NATO integrācijas padome atbalstīja Aizsardzības ministrijas ierosinājumu par Nacionālo bruņoto spēku mediķu vienības piedalīšanos NATO vadītajā humānajā operācijā Albānijā ar nolūku sniegt palīdzību tur nokļuvušajiem vairāk nekā 300 tūkstošiem Kosovas bēgļu. Šis jautājums ir iekļauts šodienas Ministru kabineta sēdes darba kārtībā, un, es domāju, pēc tās beigām mēs šai iniciatīvai saņemsim apstiprinošu atbildi.

Es gribētu uzsvērt, ka Latvijas pozīcija attiecībā uz iespējām uzņemt Kosovas bēgļus nav mainījusies. Mēs uzskatām, ka bēgļus, bez šaubām, ir jācenšas izvietot tajā reģionā, no kurienes viņiem visvieglāk atgriezties mājās. Tomēr gadījumā, ja tas būs nepieciešams, mums ir jābūt gataviem uzņemt bēgļus no Kosovas. Runa var būt par tādām bēgļu grupām, kurām ir vajadzīga neatliekama palīdzība.

Tādēļ šodien valdība precizēs to bēgļu daudzumu, kuru būtu iespējams uzņemt Muceniekos. Tur paredzētas vietas kopumā 250 bēgļiem, šogad budžetā paredzēti līdzekļi trīsdesmit bēgļu uzņemšanai. Bet mums ir jābūt gataviem uzņemt bēgļus, ja tas būs nepieciešams, jo situācija Kosovā aizvien pasliktinās.

Latvijas pozīcija — ka vislabāk būtu šo lielo bēgļu skaitu saglabāt reģionā, kur tie ir vistuvāk mājām, un palīdzība tiem ir jāsniedz uz vietas, ir līdzīga uzskatiem, ko pauž Eiropas Savienības valstis. Bēgļu skaits, ko piedāvā uzņemt dažādas valstis, nav pietiekami liels, lai atrisinātu šo jautājumu kopumā. Tādēļ ir skaidrs, ka palīdzība albāņu bēgļiem ir jāsniedz viņu pašreizējās atrašanās vietās.

 

Par Nacionālo bruņoto spēku medicīnas vienības nosūtīšanas uz Albāniju plānu sīkāk pastāstīja aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis :

Aizsardzības ministrija ir ierosinājusi uz Albāniju nosūtīt mūsu Nacionālo bruņoto spēku medicīnas vienību, lai sniegtu palīdzību Kosovas bēgļiem. Starptautisko sabiedrību nodarbina jautājums, kā attīstīsies bēgļu jautājums turpmāk, ņemot vērā to, ka daudzi bēgļi atrodas tālu no savām dzimtajām mājām. NATO štābā ir izveidota speciāla misija, kas organizē humānās palīdzības sniegšanu tiem bēgļiem, kas atrodas ārpus Dienvidslāvijas.

Pēdējā laikā starp Latviju un NATO štābu ir notikušas intensīvas sarunas, esam apmainījušies ar informāciju un sagatavojuši trīs projektus, kuros Latvija varētu piedalīties — vieglo kājnieku vienības nosūtīšana 33 – 37 cilvēku sastāvā, militārās policijas un medicīnas vienību nosūtīšana. Ņemot vērā, kādu palīdzību no Latvijas un savām partnervalstīm sagaida NATO štābs, mēs esam izšķīrušies par mūsu medicīnas vienības piedalīšanos humānās palīdzības sniegšanā Kosovas bēgļiem. Tā nav liela vienība, pašreiz tajā ir septiņi speciālisti, taču visiem jau ir pieredze šādās operācijās, kā arī mēs esam piedalījušies starptautiskās mācībās Slovēnijā. Protams, ir iespējama kadru rotācija šajā vienībā, jo bruņoto spēku rīcībā ir plašs medicīnas darbinieku loks. Vēl ir jāatrod finanses šai vienībai, jo 1999. gada budžetā šādi izdevumi, protams, nebija paredzēti. Arī mūsu kaimiņvalsts Lietuva piedalās šādu militāro medicīnas vienību izveidē, līdzīgi rīkojas arī citas Eiropas valstis, piemēram, Čehija un Zviedrija. Medicīnas vienību galvenais uzdevums ir rūpēties par bēgļu veselības stāvokli, kā arī sniegt palīdzību bēgļu nometnēs izvietotajam NATO militārajam kontingentam.

Runājot par riska faktoriem šajā reģionā, jāsaka, pastāv bažas, ka Dienvidslāvijas militārie spēki varētu lietot artilēriju un raķetes tieši pret šīm bēgļu nometnēm.

 

Tad ārlietu ministrs Valdis Birkavs un aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis atbildēja uz žurnālistu jautājumiem:

— Kad mūsu medicīnas vienība varētu tikt nosūtīta uz Albāniju?

Ģ.V.Kristovskis:

Ņemot vērā NATO štāba norādījumus, mūsu vienībai varētu būt nepieciešamība doties ceļā jau pēc nedēļas. Taču termiņi vēl var mainīties.

— Cik tas varētu izmaksāt, un no kādiem līdzekļiem tiks finansēta šī operācija?

Ģ.V.Kristovskis:

— Iespējamie finansu resursi vēl tiks apspriesti šodienas valdības sēdē. Šādā situācijā mēs apsveram iespēju mainīt Aizsardzības ministrijas iekšējo budžetu, jo mums ir paredzēti līdzekļi starptautiskajām operācijām, pašreiz mēs daļēji varam izmantot arī tos līdzekļus, kas bija paredzēti Bosnijai un Hercegovinai. Medicīnas vienībai sešiem mēnešiem būtu vajadzīgi 75 000 latu.

— Birkava kungs, jūs Latvijas radio izteicāties, ka likuma nepilnības kavē operatīvu humānās palīdzības sniegšanu bēgļiem. Par kādām nepilnībām jūs runājāt?

V.Birkavs:

— Jā, mums patiešām ir ļoti stingra kārtība. Valsts un pašvaldību pasūtījuma gadījumos ir jārīko konkurss gan par nosūtāmajām precēm, gan par autopārvadājumiem vai čārterreisiem. Tas viss prasa diezgan ilgu laiku. Diemžēl mūsu pieredze rāda, ka Čehijā plūdu laikā, kad bija nepieciešama ļoti operatīva palīdzība, mums tas gāja pārāk ilgi. Manuprāt, ir jāņem vērā, ka ir situācijas, kad palīdzība nepieciešama ļoti operatīvi.

— Kā, jūsuprāt, varētu novērst šīs likuma nepilnības?

V.Birkavs:

— Es domāju, ka likumā ir jābūt uz ārkārtas situācijām attiecinātiem īpašiem notikumiem.

— Cik bēgļu Latvija varētu uzņemt?

V.Birkavs:

— Latvija parasti izceļas ar to, ka ir vidējais aritmētiskais starp Lietuvu un Igauniju. Es domāju, ka mūsu kapacitāte ir no 20 līdz 50 cilvēkiem, protams, ja ir tam atbilstošs finansējums. Pašreiz, ja to nepalielina, tas ir pietiekams 15 – 17 cilvēku uzņemšanai.

Manuprāt, ASV valsts sekretāres Madelainas Olbraitas sarunas ar Krievijas ārlietu ministru Igoru Ivanovu ir bijušas ļoti veiksmīgas, abas puses ir vienojušās, ka jāpanāk bēgļu atgriešanās savās dzimtajās mājās. Ir nepieciešama aktīva Krievijas iesaiste šī konflikta noregulēšanā.

— Jūs minējāt, ka mēs varētu uzņemt atsevišķas bēgļu kategorijas. Par kādām kategorijām ir runa?

V.Birkavs:

— Tie ir bēgļi, kuriem nepieciešama steidzama hospitalizēšana, vai bērni — bāreņi un citas bēgļu grupas, kurām nav iespējams sniegt palīdzību uz vietas. Ir jāvēršas pie pašvaldībām, slimnīcām un visiem labas gribas cilvēkiem ar lūgumu palīdzēt šajā pēc Otrā pasaules kara Eiropā lielākajā cilvēces katastrofā cietušajiem. Tas ir mūsu morālais, cilvēciskais un starptautiskās sabiedrības locekļu pienākums.

Dina Gailīte, Rūta Jaksona,

"LV" redaktores

Pēc ieraksta "LV" diktofonā