PĒC CEĻA

Turpinājums.

Sākums "LV" nr. 79/82, 16.03.1999.;

nr. 83/84, 17.03.1999.; nr. 98/99, 26.03.1999.

"Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktora Jāņa Ūdra

vērojumi, pieraksti, pārdomas, viedokļi Briselē,

NATO mītnē un Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštābā

Jau trešo nedēļu turpinās NATO dalībvalstu aviācijas triecieni stratēģiskajiem militārajiem objektiem Dienvidslāvijā. Aizvadītas laikam gan vistrauksmainākās Lieldienas aizejošā gadsimta un gadu tūkstoša izskaņā. Ignorējot starptautiskās sabiedrības viedokli, Slobodana Miloševiča režīms pat negrasās izprast jaunā, demokrātiskā laikmeta realitātes un izbeigt genocīdu pret Kosovas albāņiem.

Var teikt, ka pasaule šajās nedēļās apliecina savu atbildību jaunā gadu tūkstoša un nākamo paaudžu priekšā. Uzrunājot ASV militāro personālu Norfolkas Jūras kara flotes bāzē Virdžīnijā, prezidents Klintons uzsvēra: "Mēs nedrīkstam aizmirst holokaustu un genocīdu. Un nedrīkstam šos murgus ienest XXI gadsimtā." Viņš arī atgādināja kādreizējā ASV prezidenta Franklina Rūzvelta vārdus: "Mēs esam atbildīgi par to, lai nebūtu trešā pasaules kara", jo tieši šo uzdevumu NATO militārie spēki cenšas sasniegt Kosovā.

Likumsakarīgs

un vēsturiski taisnīgs

ir mūsu valsts paustais atbalsts

NATO militārajai operācijai

Pastāvīgie mūsu laikraksta lasītāji šos vārdus atcerēsies vēl no "Latvijas Vēstneša" 26. marta numura. Tā nav sagadīšanās — gandrīz trīs nedēļas ilgie notikumi pasaulē un tepat Latvijā apliecinājuši šīs tēzes aktualitāti. Zīmīgi, ka tikai dažas dienas pēc NATO militāro akciju sākuma serbu soda vienības Kosovā zvērīgi izrēķinājās ar albāņu skolotāju grupu.

Otrais gadu tūkstotis, kas drīz beigsies, pieredzējis ne mazumu cietsirdības. Īpaši dramatisks bijis XX gadsimta šausmu arsenāls. Divu fašistisko režīmu — sarkanā un brūnā — upuru skaits Otrajā pasaules karā pārsniedza 50 miljonus. Grūti būtu atrast pasaulē tautu, kas, proporcionāli savam nelielajam skaitam, nesusi tik lielus upurus kā mēs, latvieši.

Pasaules sabiedrības saasinātā interese par NATO miliārajām operācijām liek jo augstāk vērtēt unikālo iespēju, kas marta sākumā bija dota 11 Latvijas žurnālistiem, — iepazīties ar Ziemeļatlantijas aliansi. Šajā ASV informācijas dienesta projektā bija pārstāvēti visi ietekmīgākie Latvijas laikraksti un elektroniskie informācijas kanāli. Divu dienu saspringtajā programmā gan NATO mītnē Briselē, gan Ziemeļatlantijas savienības Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštābā Monsā stundas braucienā no Beļģijas galvaspilsētas mums bija iespēja (protams, ja vien bija interese, vēlēšanās un profesionālās atbildības izjūta) plaši iepazīties ar NATO politiskās un organizatoriskās vadības principiem, kā arī ar Ziemeļatlantijas savienības jauno stratēģiju, kas izstrādāta pēc aukstā kara beigām 1991. gadā.

Kaut arī NATO militārās operācijas iespēja Kosovas albāņu aizsargāšanai pastāvēja vēl tikai projekta līmenī un NATO vadība vēl cerīgi raudzījās uz Rambuijē miera sarunām, rēķinoties, ka autoritārais Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs tomēr ieklausīsies saprāta balsī. Tomēr pat projekta līmenī, runājot par eventuālo Dienvidslāvijas militāro objektu bombardēšanu, NATO vadošās amatpersonas Latvijas žurnālistiem sniedza detalizētu šī projekta politisko un morālo pamatojumu.

Pastāvēs, kas mainīsies

jeb NATO pēc aukstā kara

ir mainījusies

Jau NATO sakaru ierēdne Roze Bernsteina ( Rose Bernstein ) ievada uzrunā Latvijas žurnālistiem akcentēja pašreizējās NATO patiesos apmērus un atbildēja arī uz jo bieži uzdoto jautājumu, kāpēc gan pēc PSRS un tās satelītvalstu Varšavas militārā pakta sabrukuma vēl nepieciešams NATO un pret ko gan Ziemeļatlantijas savienība tagad vērsta. "Nevis pret, bet par", skanēja atbilde. Kardināli mainoties politiskajam spēku līdzsvaram pasaulē un izzūdot divu principiāli pretēju sistēmu— Rietumu demokrātijas un komunistiskā totalitārisma— konfrontācijas iespējai, vairākkārt samazinājušies NATO kvantitatīvie parametri. Sabiedroto militārie spēki pēc aukstā kara beigām samazinājušies pārdesmit reižu. Amerikas Savienotajām Valstīm vien aukstā kara laikā Eiropā bija 3 miljoni karavīru, bet tagad tikai pārsimts tūkstošu. Būtiski palielinājies civilo ierēdņu īpatsvars.

Vienlaikus Ziemeļatlantijas savienībā notikušas principiālas kvalitatīvās pārmaiņas. Vispirms jau palielinoties tās dalībvalstu skaitam. Turklāt nav runa tikai par marta sākumā savienībā uzņemto Poliju, Čehiju un Ungāriju. Trīs kādreizējās Varšavas pakta — tātad pretējās nometnes — valstis tagad, atbrīvojušas no nomācošās PSRS aizbildniecības, ir atjaunojušas patiesu suverenitāti un pievienojušās demokrātijas sistēmai.

Patiesībā NATO darbības lauks kļuvis vēl daudz plašāks, jo programmas "Partnerattiecības mieram" ietvaros Ziemeļatlantijas savienībai pievienojušās vēl 27 valstis, tai skaitā arī Krievija un visas pārējās bijušās PSRS republikas, izņemot Tadžikistānu. Šis apstāklis radījis jaunas miera un starptautiskās stabilitātes garantēšanas iespējas pasaulē. Uzskatāms un laika pārbaudīts ir Turcijas un Grieķijas piemērs. Abas valstis, kuru savstarpējo attiecību vēsturi veido permanenti militārie konflikti, kopš 1952. gada ir NATO dalībvalstis. Un laikam gan tieši šis faktors palīdzējis Turcijai un Grieķijai izvairīties no tieša militārā konflikta, kaut ieganstu tam bijis gana un joprojām saglabājas abu valstu savstarpējās teritoriālās pretenzijas, suverēnā Kipras valsts joprojām sašķelta divās daļās pēc etniskā principa.

Kad uzdevu vienam no NATO ekspertiem jautājumu par Turcijas un Grieķijas pārstāvju sadarbību Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštābā, atbilde bija vienkārša: "Gan vienu, gan otru valsti pie mums pārstāv augstas klases militārie speciālisti. Kopā ar citu valstu augstākajiem virsniekiem viņi risina konkrētus NATO valstu militāro spēku kopējus uzdevumus — tā arī ir galvenā ikdienas rūpe. Savstarpējiem konfliktiem šeit, ģenerālštābā, gluži vienkārši nav iemesla un laika. Bet, ja runājam pavisam atklāti, tad, protams, ilgos gados gadījies arī pa emociju uzliesmojumam. Taču arī tas nav nekas bīstams. NATO ir kā vienota, draudzīga ģimene, kurā cits par citu jūtas atbildīgs. Un ko dara tēvs (šajā gadījumā — NATO ģenerālsekretārs vai kāds zemāka ranga vadītājs), kad divi brāļi ģimenē saķildojas? Viņš tos abus iesauc savā istabā un, citiem nedzirdot — lai ļautu saglabāt pašcieņu (NATO dalībvalstu gadījumā — politisko seju) — , trijatā izrunā konfliktu un liek brāļiem izlīgumam paspiest rokas.

Atceroties tālo 1952. gadu, kad, pastāvot maksimālai militāri stratēģiskajai spriedzei starp tobrīd vēl jauno Ziemeļatlantijas savienību un staļinisko Padomju Savienību, atliek tikai apbrīnot toreizējās NATO vadības politiski gudro lēmumu — uzņemt vienlaikus Ziemeļatlantijas savienībā abas konfliktējošās valstis. (Kaut, protams, grūti pārvērtēt abu šo valstu, īpaši Turcijas, ģeopolitisko un militāri stratēģisko nozīmi šī NATO lēmuma pieņemšanā).

Otrs spilgts piemērs divu varenu kaimiņvalstu antagonistisko pretrunu samierināšanā NATO ietvaros ir Francija un Vācija. Pirmā 1949. gadā bija viena no NATO dibinātājvalstīm. Kad 1955. gadā Ziemeļatlantijas savienībā tika uzņemta arī Vācija, abu kaimiņvalstu attiecības vēl vairāk uzlabojās.

Kopš marta sākuma šajā kontekstā minams vēl viens piemērs — Vācija un nule NATO uzņemtā Polija.

Latvijas žurnālistiem tika arī uzsvērts, ka nevajag par zemu novērtēt NATO partnervalstu dalību Ziemeļatlantijas savienībā. Dažām NATO partnervalstīm, piemēram, Zviedrijai, NATO ir pat lielākas pārstāvniecības nekā dažām NATO pilntiesīgām dalībvalstīm, piemēram, Islandei vai Luksemburgai.

Latvijas virzība uz NATO —

no Briseles raugoties

NATO Politiskās direkcijas direktors, vēstnieks Donalds Makkonels, tiekoties ar Latvijas žurnālistiem, nepārprotami uzsvēra, ka Latvija līdz ar abām pārējām Baltijas valstīm ir uzsākusi stabilu un konsekventu virzību uz NATO. "Madrides samitā tika pieņemts lēmums uzņemt trīs Baltijas valstis NATO, un tagad mēs jūsu valstīm palīdzam attīstīt savus nacionālos aizsardzības spēkus. Notiek arī regulāra politiskā sadarbība, divpusēju vizīšu apmaiņa," uzsvēra vēstnieks Makkonels. Viņš arī atzīmēja, ka visas trīs Baltijas valstis novērotāju statusā piedalās gandrīz visos NATO forumos. Latvijai, Lietuvai un Igaunijai ir iespēja izteikt arī savu viedokli par NATO jauno stratēģiju, ko paredzēts pieņemt Vašingtonas sanāksmē.

Daudzie kolēģu jautājumi NATO Politiskās direkcijas direktoram visai precīzi atspoguļoja Latvijas medijos valdošās noskaņas. Piemēram, vai Latvija varot pretendēt uz uzņemšanu NATO, ja tai ir "viens vecs tanks un četri salūzuši helikopteri". Vēstnieks Makkonels atbildēja ar Islandes piemēru — šai nelielajai valstij vispār nav armijas, taču tā 1949. gadā bija viena no NATO dibinātājvalstīm. Un tā nebija tikai formalitāte: Islande dod grūti pārvērtējumu ieguldījumu NATO stratēģiskajās pozīcijās ar savu ģeopolitisko stāvokli — Islandē izvietota liela NATO jūras spēku bāze. Taču Baltijas valstu gadījumā nozīme ir arī to pašu nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Vispirms gan — personāla disciplinētībai un profesionālismam un morālajai stājai.

Savukārt Latvijas krievu preses pārstāve gribēja zināt, vai uzņemšanu NATO neaizkavēs lielais nepilsoņu skaits mūsu valstī. "Jā, šis faktors ir svarīgs," atzina Makkonels. "Domājot par jaunām dalībvalstīm, NATO raugās ne vien uz kandidātvalstu ieguldījumu aizsardzības jomā, bet arī uz demokrātijas līmeni šajās valstīs, īpašu vērību veltot civilajai kontrolei pār armiju. Mēs vērojam arī politisko stabilitāti kandidātvalstīs un sekojam, protams, minoritāšu stāvoklim. Lielu nozīmi NATO piešķir kandidātvalstu attiecībām ar saviem kaimiņiem un to savstarpējām robežām ar kaimiņvalstīm."

NATO nevēlas izolēt Krieviju

Īpašs sarunas temats NATO un Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštāba (SHAPE) auditorijās bija Krievijas faktors un tās toreizējās attiecības ar NATO un mūsu lielās austrumu kaimiņvalsts iebildumi pret NATO paplašināšanos, īpaši Baltijas valstu virzienā. Tagad NATO militāro operāciju un Krievijas skaļās verbālās reakcijas iespaidā daudziem varbūt neticams liksies nesenās pagātnes fakts, ka Krievija ar saviem militārajiem spēkiem piedalījās NATO miera uzturēšanas operācijās Bosnijā.

"Gan ikviena atsevišķa NATO dalībvalsts, gan visa Ziemeļatlantijas savienība kopumā grib palīdzēt Krievijai, vispirms jau nostiprināt savu demokrātiju un pilnīgāk izmantot savus resursus," mums jau pirmajā sarunā uzsvēra NATO sakaru ierēdne Roze Bernsteina.

Viens no NATO jaunās, 1991. gadā izstrādātās stratēģijas efektivitātes apliecinātājiem ir arī dzīvē pierādītais fakts, ka savā attīstības procesā NATO nevirzās uz Austrumiem. Austrumi virzās uz NATO.

Atkārtotie Latvijas žurnālistu jautājumi par Krievijas lomu Eiropā pēc aukstā kara un NATO stratēģiskajos plānos pamudināja Politiskās direkcijas vadītāju ilgāk pakavēties tieši pie NATO attiecībām ar šo dziļā politiskā un ekonomiskā krīzē ieslīgušo valsti. "Es būšu atklāts: Krievijas faktors mums ir ļoti svarīgs, " teica vēstnieks Makkonels." Ģeopolitiskais faktors Eiropā gluži vienkārši nav iedomājams bez Krievijas. Protams, nevienai valstij nav veto tiesību NATO paplašināšanas jautājumā. Taču Krievijas pozīcija joprojām ir un paliek delikāts faktors."

Šie vārdi tika teikti par Krieviju kā NATO partnervalsti. Acīmredzot, vēl jo aktuālāka šī atziņa ir tagad, kad Krievija tūdaļ pēc NATO uzlidojumu sākuma Dienvidslāvijas militārajiem objektiem pārtraukusi jebkādu sadarbību ar NATO.

Taču tobrīd, pastāvot NATO un Krievijas partnerattiecībām un pat militāras sadarbības pieredzei Bosnijā, vietā izrādījās "Latvijas Vēstneša" jautājums (gan ar piebildi, ka tas ir domāts teorētiskā vai hipotētiskā aspektā):

"Kāda būtu NATO reakcija, ja kādā jaukā dienā arī Krievija paziņotu par savu vēlēšanos iestāties NATO? Galu galā, šādu vēlmi Krievija varētu izteikt arī obstrukcijas vārdā."

"Jā, tas ir interesants, gan tīri hipotētisks jautājums, kas man jau dažas reizes uzdots," atbildēja NATO Politiskās direkcijas direktors. "Krievijā joprojām pastāv vecā domāšana, un saskaņā ar to Krievija kā zaudējumu uzņem ikvienu valsti, kas iestājas NATO. Taču es uzsveru — NATO neiet uz Austrumiem. Austrumi paši nāk uz Rietumiem. Krievijas pašas interesēs būtu redzēt objektīvu šodienas politisko ainu pasaulē. Atzīšos, mēs šeit Briselē nespējam iedomāties Krieviju kā NATO dalībvalsti. Taču tas nebūt nenozīmē, ka mēs Krievijai sakām "nē". Mēs neizolējam Krieviju un nesakām, ka tai nav vietas jaunajā Eiropā. Demokrātija un stabilitāte ir pašas Krievijas interesēs."

Turpinājums sekos