MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Uzrunā Aleksandra Čaka 16. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

... Lai man atnes kiosku uz pleca,

Krietnu žūksni laikrakstu vēl klāt...

Ikviens dzejnieks vienlaikus dzīvo vismaz divas dzīves. Ārējo, visiem redzamo, ejot savās ikdienas gaitās un maizes darbā, jo no vārsmošanas vien jau grūti pārtikt. Un iekšējo, kas risinās paša uzburtajā dzejā. Šī otrā dzīve parasti nav pakļauta valdības, varas un valūtas svārstībām, tur tu vari būt brīvs un rīkoties pēc Ojāra Vācieša padoma: esi dzejnieks, radi no nekā! Veido pats savu pasauli, kur mūžam vari lūkoties iedomu spogulī.

Kaut gan no nekā tomēr nekas nerodas. Dzeja dzimst radošas personības ārējās un iekšējās dzīves krustpunktā. Var teikt arī — uz āderes, kuras spēka laukā cilvēkam grūti dzīvot. Varbūt tāpēc radošā augstsprieguma laiks dzejniekiem ir tik īss — dažam pat tikai viens vai divi paliekoši dzejoļi, kas dzīvo cauri laikiem un paaudzēm.

Aleksandram Čakam šādu dzejoļu ir daudz. Arī "Vēstule vienai mirušai avīžu vecītei", kas autora rokrakstā izlasāma "Latvijas Vēstneša" preses namiņa skatlogā uz Krišjāņa Barona un Bruņinieku ielas stūra. Dzejolis pirmo reizi iespiests žurnālā "Domas" 1933. gadā, pēc tam ievietots krājumā "Iedomu spoguļi", kas Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgādā iznāca 1937. gada decembrī. Kaut arī solīts, ka "mana vēstule nebūs sevišķi gara", tomēr dzejoļa prāvais apjoms — vairāk nekā 100 rindu — ļauj šeit ieskatam sniegt tikai dažus izvilkumus:

Es tevi neesmu aizmirsis.

Vienmēr,

Kad es eju garām tam stūrim,

Kur tu tupēji zema un kupla kā krūms,

Man prātā nāk tava seja

Sīkām, mazām rieviņām pilna,

Tava balss dreboši dziedošā

Un tavi paldievs,

Dievvārdiem pilni kā skudrām.

(..) Uz tā stūra,

Kur tu sēdēji agrāk,

Tagad uzcelts mazs iebrūns kiosks,

Tāds kā bērns.

Viņā sēd meitene,

Jauna, gaišiem mirdzošiem matiem.

Tā prot smaidīt

Un, izsniedzot laikrakstus,

Parāda savus slaidos, valganos pirkstus

Ar maigu, saulainu ādu.

Kiosks tirgojas labi.

Bet jaunie cilvēki,

Kas nāk viņā iepirkties,

Kavējas pārāk ilgi.

Un atejot,

Viņu sejās elpo savāda, vizoša gaisma.

Arī mūsu laikrakstu namiņā līdzās Aleksandra Čaka rokrakstam šoreiz skatāmi kioski. Fotoattēlos, kas atklāj mūsdienu Rīgu, kad ļaudīm aizvien mazāk vaļas atvērt avīzi un izlasīt kādu rakstītu rindu, jo laiku aprij tālrāde, šad un tad sniedzot arī paskopu ziņu klāstu.

Dzejnieka dzīves laikā elektroniskie saziņas līdzekļi vēl tikai tapa izgudrotāju prātos un rakstītam vārdam piemita daudz lielāks svars. Varbūt arī tālab Aleksandrs Čaks atkal un atkal savā daiļradē pievērsies laikrakstiem. Dzejolis "Avīzes" sacerēts 1925., bet pirmpublicējumu piedzīvojis tikai 1991. gadā Kopotajos rakstos:

Bij ālava iela un pulkstens ap septiņiem rītā.

Pie letes uz trepēm, kur sūpēja vecīte lakatu čūksnī

ar čūksni avīžu, svaigu un smaršainu avīžu klēpī un

kurvī, es — skrejošs mājup — es — pārēdies jautrības,

atpūtas izsalcis, no viņām klupu un pakritu — sašķīda

trauksme —

un rīta mijkrēslī, pie kioska piestājies, lasīju avīzi, svaigu

un smaršainu avīzi.

Kā jau teikts, dzeja dzimst radoša cilvēka ārējo iespaidu un iekšējo pārdzīvojumu krustpunktos. Un var jau būt, ka vecīte ar čūksni avīžu ir tā pati, kurai pēc gadiem autors var vairs rakstīt tikai uz Ziepnieku kapiem. Katrā ziņā dzejas tēli te sasaucas pavisam tieši. Tāpat kā vēlāk neizmantotā pantā dzejoļa "Zaļā nomale" variantā 1928. gadā:

Izaudzis esmu es bulvāros slaikos kā meitenes pirksti

Ielās, kur kioskos laikraksti smaršo kā zāle, kas dīgst,

Tomēr es sajūtu sevī vēl nemiera dzirksti,

Liesmās kas dvēseli pārvērst man tvīkst.

Gan šajā četrrindē, gan iepriekš citētajā dzejolī, gan vispār Kopoto rakstu izdevumā mūsdienu lasītājam neparasts šķiet vārds "smarša". Vai tā būtu dzejnieka iedoma, kaut kāds untums? Izrādās, ka viss ir gluži vienkārši. Dzejnieks Aleksandrs Čaks ir ņēmis vērā valodnieka Jāņa Endzelīna ieteikumu: "Veca š—skaņa ir vienīgi "smaršas" vārdā (no *smards(t)jā), un te formu paralēlismu var izmantot nozīmes niansēšanai: smarša — der Wohlgeruch, Duft; smarža — smaržvielas (odeur), piem., var nopirkt Tomberga smaržas ar vijolīšu smaršu."

Jāteic, ka tagad šis valodnieka ieteikums jau sen ir aizmirsts un to atgādina vien Aleksandra Čaka dzejoļi.

Bet atgriezīsimies pie avīžu vecītes un laikrakstu kioskiem. Pēdējiem veltīts vesels dzejolis, kas sacerēts 1929. gada 10. janvārī un tobrīd ar savu svinīgo beigu daļu it kā pieliek punktu šim tematam:

Ja kāds grib pēc paraduma veca

Man ko labu svētkos uzdāvāt,

Lai man atnes kiosku uz pleca,

Krietnu žūksni laikrakstu vēl klāt.

Un kad, gultā guļot, kādreiz miršu

Sejā bāls kā tēva drēbniekkrīts,

Nevajag ne rožu man, ne viršu,

Dodiet tikai kiosku man līdz!

Mīļam Dievam kiosku vēl nava

Augšā tur, kur sen jau vesels bars

Pīpmaņu un rakstnieku ar slavu:

Visam sekot nespēj Svētais Gars.

Starp citu, svētku reize klāt arī Aleksandra Čaka logiem "Latvijas Vēstneša" preses namiņā — pirmais no tiem uzrunāja skatītājus un lasītājus pirms gada 16. aprīlī. Vai šādā brīdī apsveicējiem jānāk ar kiosku uz pleca?

Un kāpēc gan ne?

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Māris Kaparkalējs