Uz krustcelēm — toreiz un tagad

Referāts konferencē "Latvija Rietumu un Austrumu interešu krustpunktā" Rīgā 1999.gada 9.aprīlī

Pārdomājot konferences nosaukumu " Latvija Rietumu un Austrumu interešu krustpunktā", atcerējos, ka vislaimīgāk cilvēki dzīvojot tad, ja viņu mūžs iekrītot laikmetā, ko vēstures grāmatas vispār nepiemin, kad nav ne karu, ne krīžu, ne revolūciju. Tāpat, ja tie dzīvo vietā, kas neatrodas interešu, īpaši jau svešu interešu, krustpunktā. Taču ne jau mēs esam izvēlējušies dzīvei šīs krustceles un šo 20. gadsimtu.

20. gadsimtā radās jēdziens "Latvija". Dzima Latvija kā valsts, zaudēja neatkarību un atguva to, kopumā aizvadot 28 neatkarības gadus. Ja 16. gs. ir Reformācijas gadsimts, ja 18. gs. — Apgaismības gadsimts, tad 20. gadsimtu varbūt var definēt kā jauno tautu, mazo tautu gadsimtu, kā tautu pašnoteikšanās gadsimtu. Taču tas jādefinē arī kā globalizācijas gadsimts, saimnieciskā liberālisma gadsimts.

Latvijas neatkarības vēsturē saaužas abi šie momenti — starptautiskais, "lielās diplomātijas" faktors, un iekšējais, neatkarības vēlme un gatavība veidot latvisku valsti. Neatkarība Latvijai netika uzdāvāta ne 1919., ne 1991. gadā, un tomēr — pirmajā gadījumā to darīja iespējamu divu lielvaru impēriju sabrukums karā, otrajā — PSRS sistēmas sairšana. Un abos gadījumos neatkarību pavadīja smagi ekonomiskie satricinājumi.

Pārcelsimies domās 20. gados. Pēc Pirmā pasaules kara Latvija, kas četrus gadus bija atradusies karadarbības joslā, bija izpostīta, trešdaļa nācijas bija iznīcināta vai izkliedēta. Satrūka tradicionālie saimnieciskie sakari, Baltijas tilta loma starp Krieviju un Vāciju vai, plašāk, Rietumiem. Bija jāīsteno sāpīga agrārreforma, bija jāpārstrukturē rūpniecība. Uz Iekškrieviju evakuētās iekārtas atgūt neizdevās; palika cara laiku rūpnīcu korpusi, kvalificēti strādnieki, potenciāli ļoti izdevīgi ģeogrāfisks stāvoklis, agrāk iedibinātie eksporta sakari, ražojumu labā slava, bet viss tas nedarbojās, tā bija pagātne. Sociālo un ekonomisko eksperimentu dezorientētā Ļeņina Krievija nebija normāls tirgus partneris. Arī Rietumos pēc Pirmā pasaules kara vecā ekonomiskā struktūra pārveidojās, modernizējās. Jaunā Latvija varēja te konkurēt, bet jākonkurē bija racionālas, tradīcijām bagātas, modernas sistēmas ietvaros. Bija jāiekļūst pasaules tirgū ar jebkuru preci, tradicionālajiem pirmskara ražojumiem vairs nebija nozīmes.

Latviešu Zemnieku savienība — toreizējā valdošā partija — Latvijā uzstājās par prioritāru lauksaimniecības attīstību un, tiešām, mūsu eksportsviests, bekons iekaroja Angliju, Vāciju. Taču pietiekami efektīvi pārveidota tika arī rūpnieciskā ražošana. Jau 1929. gadā rūpniecība deva 30% Latvijas eksporta. Dominēja neapstrādāti kokmateriāli, lini, sviests, gaļa, taču uz Lielbritāniju, Vāciju, Beļģiju, Holandi, Poliju, kaimiņvalstīm gāja arī rūpniecības ražojumi — finieris, sērkociņi, gumijas izstrādājumi, linolejs, papīrs, vilnas audumi, diegi. Apmēram pusi Latvijas rūpnieciskā eksporta gāja uz kaimiņu Baltijas valstīm un PSRS, īpaši uz Lietuvu, lielā mērā arī uz Poliju. Saimnieciski darījumi ar PSRS sākās "kreisās valdības" laikā, un tie Latvijai bija samērā nozīmīgi lielās pasaules krīzes laikā 1929.–1931.g., taču drīz vien tie pārtrūka PSRS īstenotās staļiniskās industrializācijas politikas dēļ — atcerēsimies šo apstākli.

Kāpēc atgādinu saimniecisko situāciju pirms 70 gadiem? Pārsteidz tendenču līdzība ar mūsdienām, — tie paši koki, daļēji — pārtikas ražojumi kaimiņzemēm, tā pati Krievijas nostājas maiņa. Vienīgi Latvijas lauksaimniecības ražojumi šodien Eiropā netiek. Pirmskara Latvijas ražošanas struktūrā pirmajā vietā bija pārtikas un garšvielu rūpniecība, tad — kokapstrādes rūpniecība, tad — ķīmiskā rūpniecība (gumija, linolejs, superfosfāts). 20. gados dzima telefonu un radio ražošana VEF un citur, kas arī kļuva par modernu eksportpreci trīsdesmitajos gados.

Vaira Vīķe–Freiberga, Latvijas Institūta direktore, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekle:

Ar savu svaru pasaules kausos

Referāts konferencē "Latvija Rietumu un Austrumu interešu krustpunktā" Rīgā 1999.gada 9.aprīlī

Vēsturiskais mantojums tautai nozīmē to pašu, ko personīgais mantojums katram tās loceklim. Tās ir tās kārtis, ko dzīves spēle mums dažādu sakritību rezultātā ir ielikusi rokās. Vēstures mantojums latviešu tautai, gluži kā gēnu komplekts ar ko piedzimst katrs atsevišķs latvietis, ir savā nolemtībā nemaināms dotums. Mums nav izvēles, vai to pieņemt vai atraidīt — viņš tur vienkārši ir.

Šī izejas dotumu nolemtība tomēr nav jāizprot kā neizbēgama liktenība. Tā nekādā ziņā nav tas pats kā kalvinistiskais predeterminisms, kas katru dvēseli jau kopš tās radīšanas brīža nolemj vai nu mūžīgai pestīšanai vai pazušanai. Daba katru individu ir apveltījusi ar ģenētisko mantojumu kas ir absolūti unikāls tikai viena iemesla dēļ — lai maksimāli optimizētu viņa sugas adaptēšanās un izdzīvošanas potenciālu. Arī vēstures un kultūras mantojums ir tikai izejas punkts, kas atļauj visplašākās interpretācijas un pielāgošanās iespējas. Jautājums tikai būtu: vai pagātnes interpretācija būs mūsu pašu rokās, vai tā tiks mērķtiecīgi pašu pārņemta, lai garantētu, ka tā palīdzēs tautas pašapziņai un dzīvotspējai, jeb vai mēs to atstāsim citu rokās, turpinot pasīvi baroties no citu interesēs radītiem viedokļiem, ideoloģijām un formulējumiem?

Katra tauta savā būtībā ir unikāla, taču tautiskā savdabība kā pašvērtība ne vienmēr tiek pietiekoši augsti novērtēta. Bez tam, tautu izveidošanās, izaugsme un vēsturiskā pārdzīvošana nenotiek pati no sevis, automātiski un pašplūsmā, bet taisni otrādi — tā pieprasa apzinātas un nenogurstošas pūles savu mērķu formulēšanā, sava ceļa nospraušanā un savas rīcības izvēlē. Tautas izdzīvošanai ir nepieciešama stingra un apzināta kolektīvā dzīvotgriba. Bez tās tauta var arī iet bojā un nepārdzīvot.

Tautiskās atmodas kustība, kāda tā izplatījās pa visu Eiropu, sākot ar 19.gadsimta sākumu, bija pielīdzināma individuācijas procesam, kas bērnam pieaugot, liek arvien vairāk apzināties pašam savu savdabīgo esmi. 19.gadsimtā viena pēc otras no Eiropas mazākajām tautām nonāca pie apziņas par savas valodas un kultūras savdabību, kas mudināja tās atšķirties no daudznacionālām impērijām, kādās tās līdz tam bija sastāvējušas. Tīri cilvēciskās prasības pēc vienlīdzības un pēc cilvēku tiesībām tika nedalāmi saistītas ar tautisko pašapziņu, kas ar laiku pārtapa prasībās pēc polītiskās pašnoteikšanās un pēc nacionālās suverenitātes.

Turpretim tā Eiropa, kas tagad stāv uz trešā gadu tūkstoša sliekšņa, šo centrbēdzes un diferenciācijas kustību ir aizstājusi ar nekad vēl nepiedzīvotu — un pilnīgi brīvprātīgu — pārnacionālās vienotības kustību. Katra no Eiropas Savienības tautām ir bijusi gatava upurēt daļu no savas nacionālās autonomijas ilgstoša miera un kāpinātas labklājības vārdā. Šīs Jaunās Eiropas tautas ir kā labi pieauguši bērni, kas jūtas pietiekami droši savā identitātē un patstāvībā, lai nebaidītos atgriezties ģimenes lokā. Mums, latviešiem, domājot par pievienošanos šai tautu saimei, nereti rodās šaubas par to, vai mūsu tautiskā pašapziņa un savdabība spēs pārdzīvot Eiropas kausējamā katla spiedienus.

Katrā ziņā vēsturiskie apstākļi līdz šim nav bijuši īpaši labvēlīgi gludai, nepārtrauktai un netraucētai latviešu nacionālās pašapziņas izveidošanai. Tur, kur latviskums savā nacionālā izpausmē gadu desmitiem ilgi ir sludināts kā sabiedriski kaitniecisks un individa karjeras izredzēm bīstams, nav brīnums ja savās tautiskuma izjūtās cilvēks kļūst vismaz piesardzīgs un nedrošs, ja ne atklāti kaunīgs par savu piederību citu neatzītai tautai.

Daudzi latvieši bija klusībā cerējuši, ka, veidojoties brīvai, demokrātiskai un tiesiskai valstij, automātiski veidosies arī civilizēta sabiedrība, kas tai pašā laikā spēs arī būt īpatnēji un savdabīgi latviska. Īstenība diemžēl ir izrādījusies citāda. Tīri cilvēciskā plāksnē, uz iracionālismu un melīgumu balstītā komunisma diktatūra ir tik nopietni iedragājusi sabiedrības ētiskos pamatus, ka uz tiem vēl ilgi nebūs iespējams veidot īsti drošu un taisnīgu sabiedrisko ēku.