Mēs arvien esam Rietumu un Austrumu krustpunktā un krustcelēs. Te Latvijā

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents:

Uz krustcelēm — toreiz un tagad

Turpinājums no 1.lpp.

Uz Rietumeiropas fona jaunā Latvija bija trūcīga valsts, nesalīdzināmi trūcīgāka nekā tā ir šodien, taču nacionālā ienākuma ziņā 1930.g. (600 Ls uz iedzīvotāju) tā tikai nedaudz atpalika no Somijas (610 Ls), tālu pārspējot Lietuvu (280) un Poliju (380). Jāapbrīno izpostītās, nepieredzējušās Latvijas spēja saimnieciski pārorientēties, modernizēties; tiesa, prāva kapitāla daļa Latvijas rūpniecībā bija ārzemnieku rokās (akciju sabiedrībās ap 50%). Bija zināma sociāla spriedze, taču veidojās vidusšķira, augsta bija izglītības un kultūras prioritāte. Domāju, vēstures izvērtējumos mums īpaša vērība būtu jāpievērš parlamentārās, ne autoritārās Latvijas saimnieciskajai, arī politiskajai un demokrātiskajai pieredzei.

Jā, salīdzinot laikmetus, analoģijas ir vērojamas, toreiz tāpat bija liela korupcija, lieli bankroti, demokrātijas grimases, bet vai augstākā cieņā nebija ētiskās vērtības (sabiedrība bija patriarhālāka), patriotisms, izglītības alkas, pozitīvie ideāli. Eiropas salīdzinājumā. Itin kā Aleksandra Čaka dzejolī "Nabadzības skaistums"?

Latvijas ārpolitika (pēc Z.Meierovica traģiskās bojāejas) bija mazāk aktīva nekā šodien. Būtībā lielās demokrātiskās lielvalstis — Francija, Lielbritānija, nemaz nerunājot par ASV, nebija gatavas aktīvi (ne deklaratīvi) iestāties par Baltijas valstu neatkarību, īpaši pēc Hitlera nākšanas pie varas Vācijā. Abām lielajām kaimiņu impērijām turpretī tās bija potenciāls agresijas objekts. Tādēļ (protams, ne jau tikai tādēļ) Rietumu pasaule Baltijas valstu aneksiju pieņēma klusējot, un tas vēlāk ir izraisījis un joprojām izraisa zināmu, vārdos neizsacītu rūgtumu, arī pret Rietumiem.

Kad 1990. gadā Latvija atguva neatkarību, to nebija skāris karš. Ne rūpniecība, ne lauksaimniecība nebija izpostītas, taču problēmas lielā mērā bija līdzīgas. Vecā sociāli ekonomiskā sistēma bija sabrukusi, sakari ar Austrumiem bija zuduši līdz ar lēto enerģiju, lētajiem izejmateriāliem. Ražošana bija jāpārkārto uz brīvā tirgus principiem. Turklāt — un tas jāpasvītro — Rietumos nebija kara dezorientēta, bet stabila, pasaulē integrēta saimniecība, ko vēl stiprināja Eiropas Savienības veidošanās, kas, atgādināšu, notika reizē ar PSRS sabrukumu. Uzdevums — iekļūt Rietumos vai, pareizāk sakot, atgriezties Rietumos, likās neatrisināms rēbuss, un tomēr — ar visām mūsu neveiksmēm, grūtībām, banku krīzēm, cilvēku ciešanām, sabiedrības polarizāciju, grimšanu nabadzībā — ir jāatzīst arī tas, ko šajos gados esam reāli un pozitīvi paveikuši, kaut arī tautas attīstības indeksa ziņā Latvija noslīdējusi no 35. vietas 1993. gadā uz 92. vietu 1997./98. gadā.

Atjaunotā Latvija samērā drīz atzīmēs neatkarības atgūšanas 10 gadus, formāli varam sevi salīdzināt ar laiku, kādā " pirmā republika" atradās 1928. gadā. Ja pārlapo tālaika avīzes, pārlasa Raiņa, Skalbes, Pāvila Rozīša, Čaka darbus, pat Virzas asos, pret demokrātiju vērstos pamfletus, analoģijas ir pārsteidzošas. Neanalizēšu visai pretrunīgo mūsdienu Latviju, to darīs kolēģi, taču pāris diskutablas tēzes konferences sakarā.

Pirmā. Latviju tradicionāli aplūko Austrumu un Rietumu sakaru krustpunktā, kā tranzītvalsti, kā tiltu, vispirms jau starp Krieviju un Vāciju. Tā mūs uztver "lielā pasaule" Rietumos, tā inerces pēc runājam paši. Zināmos vēstures posmos šī tilta pieeja ir pareiza, piemēram, cara Krievijas apstākļos, dažā ziņā — pat padomju laikos pēc Staļina. Pašreiz tā tomēr neattaisnojas, tāpat kā netika attaisnojusies Pirmās republikas, starpkaru posmā. Jā, tranzīts, naftas preču tranzīts Latvijas tautsaimniecībai joprojām ir nozīmīgs, kaut arī naftas ieguve Krievijā samazinās un šo jomu pārāk ietekmē politika, bet, galvenais, ekonomiskā un finansu ziņā Krievija ļogās. Stabils tirgus mūsu precēm tur pagaidām nav gaidāms. Dažas aplēses rāda, ka vietējo banku krīzēs, ar spekulācijām Krievijā pēdējos gados Latvija tur zaudējusi ap 1 miljardu latu. Tas tomēr nenozīmē, ka nākotnē atkal nevar atdzimt un kļūt par vadošo tilta modelis, taču pagaidām iet pār šo tiltu ir bīstami, pat ļoti bīstami.

Taču citos Latvijas vēstures posmos noteicošais ir bijis nevis Austrumu — Rietumu ceļš, bet gan Dienvidu — Ziemeļu ceļš. Latvija Zviedrijas un Polijas krustpunktos, protestantisma un katolicisma sadurē, no kā esam mantojuši Latgales īpatnības: Vai pietiekami ievērojam šo ceļu gan kultūras, gan saimnieciskā ziņā? Starpkaru posmā abas Latvijas kaimiņvalstis, kā arī Polija un Somija, bija galvenās Latvijas ķīmiskās rūpniecības, lauksaimniecības mašīnu, ģipša, ķieģeļu noņēmējas. Protams, vēsture diez vai atkārtosies, Polija un Somija ir modernizējušās straujāk nekā Latvija, arī Lietuva tāpat, taču Baltijas jūras reģiona valstu specifiskai sadarbībai ar tās 60–80–100 miljoniem iedzīvotāju varētu būt liela nākotne. Pagaidām tā ir Eiropas perifērija, bet ar laiku varētu kļūt par vienu no jaunās Eiropas epicentriem, un tātad arī Latvijai būtu saimnieciska nākotne šajā apļa, nevis lineārajā integrācijā.

Ziemeļu–Dienvidu krustpunkts izpaužas arī pašu Baltijas valstu politiskajā, saimnieciskajā un kultūras vienotībā, galu galā "Baltijas ceļš" pirms 10 gadiem gāja no Ziemeļiem uz Dienvidiem. Saka, ka mēs esot trīs mazas, kašķīgas, kaprīzas valstiņas, kas jau pirms kara nav varējušas vienoties, bet tagad diendienā runā par reņģu, olu, naftas kariem, draudzība esot tīri rituāla, patiesībā ir sīva konkurence. Atzīsim tomēr, ka tas ir vienpusīgs, pārspīlēts viedoklis, akcentēsim biežāk " Baltijas ceļu", kopējās vēstures vērtības. Lai nav tā, ka Igaunija sevi pasludina par Ziemeļvalsti, Lietuva pārbīda pulksteņrādītājus un ieiet Centrāleiropā, bet Latvija paliek lepnā vientulībā pa vidu, neziņā, kam pieslieties — varbūt Vācijai, varbūt Krievijai. Būtu vairāk jārunā — un katrā iespējamā gadījumā — par Baltijas valstu vienotību, par to, kas mūs vieno, nevis, kas šķir, vismaz par Baltijas intelektuālo antanti.

Šajā sakarā gribu minēt, ka š.g.septembrī Latvijas Zinātņu akadēmija ir iecerējusi VI Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci — tādas notika pirms kara, 1935.–1939.g., pēdējai, VI nenotikušajai, bija jāsākās Tallinā 1940. gada 17. jūnijā. Lūk, to pēc gandrīz 60 gadiem vēlamies reāli noturēt, pieaicinot diskusijā Baltijas valstu, Somijas, Vācijas, Zviedrijas, Norvēģijas zinātniekus un sabiedriskos darbiniekus. Nupat Jūrmala beidz nojaukt cara laikos celto vecā latviešu brīvmeistara Smurģa–Straumes kazino ēku, kurā 1920. gadā notika slavenā Bulduru konference Baltijas antantes veidošanai. Mums jāuzceļ jauna šīs antantes ēka, neraugoties uz visu.

Šā vai tā, Latvijai ir jāattīstās kā nelielai, bet ne izolētai valstij. Tā ir Rietumeiropas civilizācijas pagaidām vēl īsti nenostiprinātā robežjosla Krievijas tuvumā, — šis moments varbūt būtu īpaši jāakcentē politiski, tomēr neatsakoties no korektām, pat labām kaimiņattiecībām ar Krieviju.

Pēdējā gadudesmitā Latvijai ir ieteikti trīs attīstības paraugi — Šveice, Somija un Dānija. Šveice — tā būtu neitralitāte un banku paradīze. Atcerēsimies, Latviju jau reklamēja kā " Austrumu Šveici" (mēs esam tuvāk nekā Šveice), un kā šis modelis izčākstēja, arī zinām.

Somija gadu desmitiem faktiski bija saimnieciski integrēta ar Krieviju, orientējās uz tās tirgu un joprojām "Ziemeļu dimensijā" iekļauj "tilta funkciju". Šāds modelis ir iespējams, taču sabiedrībai jāizdiskutē, vai šodien tas ir optimāls Krievijas neprognozējamības dēļ.

Dānija ir gan ES, gan NATO valsts, ar pozitīvu ārējās tirdzniecības bilanci pat pret Japānu, saimnieciski ļoti veiksmīga valsts, turklāt pašreiz lielākā privātinvestīciju devēja Latvijai (16% — seko ASV, Krievija, Vācija, Lielbritānija). Dānijai ir teicama lauksaimniecība, teicama rūpniecība, kas izaugusi uz zinātņietilpīgas, inovatīvas ražošanas bāzes, ar spēcīgu biotehnoloģiju. Vai kādreiz sasniegsim Dānijas līmeni, par ko sapņojām jau pirms kara, un kādā laikā tas varētu notikt? Katrā ziņā šis būtu tas modelis, kam varētu visdrošāk sekot.

Latvijas eksportā pašreiz 60 % ir ES valstu daļa un tikai 16 % Krievijas; tātad seja saimnieciski ir pagriezta uz vakariem, tas ļauj vairīties no finansu krīzes sekām, labvēlīgi ietekmē makroekonomiku. Arī ārpolitikas virzība, integrācija Rietumu struktūrās, varētu būt labvēlīga saimnieciskai augšupejai, kaut gan ne tik izteikti, kā cerējām. Saimnieciskā politika esot ārpolitikas rezultāts, nesen spriests kādā konferencē, bet piemetināsim — ārpolitika savukārt lielā mērā ir mūsu vēsturiskās pieredzes un arī "vēstures nastas" rezultāts. Vai spējam skatīties uz priekšu, vai esam pietiekami moderni, elastīgi un neaizspriedumaini domāšanā? Un pēdīgi divi vēlējumi: Latvija nedrīkst palikt " pelēkā zonā", kas nesaista ne Rietumu politiķu, ne investoru pastiprinātu vērību. Eiropa mūsu vēsturiskās sāpes nesapratīs, bet atteikties no tām nedrīkstam. Latvija nedrīkst kļūt par maiņas sīknaudu Rietumu —Krievijas attiecībās, īpaši ievērojot Serbijas krīzi un arī Molotova — Ribentropa pakta bēdīgo pieredzi, kura 60. gadadiena aprit augustā. Lai tas nevarētu atkārtoties, jādara viss iespējamais gan oficiālajai ārpolitikai, gan sabiedriskajai domai, tajā skaitā izvērtējot pirmskara Latvijas un mūsdienu politiskās un saimnieciskās kļūdas.

Latvija krustcelēs ir izdarījusi savu izvēli par labu Rietumeiropai, taču tas nenozīmē neraidīt Krieviju, tās kultūru, zinātni, nozīmīgus saimnieciskos sakarus, ciktāl tie nav politiski diktēti un neapdraud mūsu valsts neatkarīgu pastāvēšanu. Ģeogrāfisko stāvokli mainīt mēs nevaram, mūžam atradīsimies starp Rietumiem un Austrumiem, bet funkcijas un orientācijas maina laikmets. Pūš Rietumvējš.

Vaira Vīķe–Freiberga, Latvijas Institūta direktore, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekle:

Ar savu svaru pasaules kausos

Turpinājums no 1.lpp.

No Rietumiem tagad gan ir pārņemts merkantīlisms, utilitārisms un mežonīgās konkurences principi, bet ne vienmēr Rietumu humānisms, atbildības sajūta un intrinsiskais lepnums par labi padarītu darbu.

Kas attiecas uz latviskumu, tad tas tiek apdraudēts no dažādiem viedokļiem uz reizi. Daudzu latviešu acīs, kā savas sabiedriskās audzināšanas sekas, latviskums netiek uzskatīts kā pašvērtība, un patriotiskas jūtas tiem būtībā ir svešas. Blakus šiem latviski vienaldzīgajiem, atrodami ir nacionāli latviskiem centieniem atklāti un neslēpti naidīgi ļaudis, gan starp Krievijas revanšistiem, gan starp krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem. Un beidzot, latviešu leģitīmās rūpes par savas valodas un kultūras saglabāšanu ne vienmēr atrod simpātisku atbalstu no Rietumu tautām, kas paradoksālā kārtā latviešiem pārmet to, ko tie jau 50 gadus ir piedzīvojuši no citiem.

Iemesls šai pēdējā gadījumā ir komunikācijas plaisa, kas pastāv starp latviešiem un viņu tautisko vēlmju formulējumiem, un to runas universu, kas pēdējo dekāžu laikā ir kļuvis "polītiski korrekts" Rietumu pasaulē. Latviešiem līdz šim ir bijusi tendence izteikt savus mērķus un vērtības mazliet novecojušā, no Herdera un vācu romantisma pārmantotā terminoloģijā. Komūnistu laikā šī terminoloģija bija aizliegta. Nu izrādās, ka arī kapitālisma zemēs tā vairs neder!

Vislielākās problēmas ir ar viennozīmīgi negatīvām asociācijām, ko vārds "nacionālisms" izraisa caurmēra Rietumzemju pilsoņa prātā. Daļēji marksistisko Rietumeiropas intelektuāļu iespaidā, daļēji kā neizdzēšamas atmiņas par vācu nacionālsociālisma asiņainām pēdām Eiropas vēsturē, nacionālisma jēdziens nes sev līdzi nelāgu slavu. Daudzi rietumnieki ļoti emocionālā un nekritiskā veidā nacionālismu iztulko kā tādu ideoloģiju, kas musina naidu un bruņotus konfliktus tautu starpā, aizstāv rasismu, proponē etnisko tīrīšanu un genocīdu un atbalsta militāro imperiālismu. Nelaimīgā kārtā notikumi agrākās Dienvidslāvijas teritorijā pēdējo 10 gadu laikā ir tikai apstiprinājuši šo negatīvo nacionālisma izpratni. Nevaram noliegt, ka šai apvidū notikušie slaktiņi un masveidīgie varas darbi visbiežāk tikuši darīti tieši etniskās piederības vārdā.

Blakus nacionālismam tā ekstrēmi asiņainās izpausmēs, tikpat slikta slava ir nacionāliem aizspriedumiem, kas izpaužas kā pārspīlēta vai pilnīgi nepamatota savas tautas un kultūras slavināšana un kā tautiskā lieluma mānija, kas visas citas tautas liek uzskatīt kā mazāk vērtīgas. Šovinisma izpausmes vienmēr vieglāk ir saskatīt citu tautu vaibstos nekā savējā. Tas jo sevišķi sakāms par lielām, militāri varenām un vai vēsturiski senām un drošām tautām. Tās mierīgi var runāt par nacionālo prestižu un varenību, par patriotismu, solidaritāti, pilsonību, cilvēcību un ziedošanos kopējiem mērķiem, ne mirkli pat nepieminot tik ļoti slideno un bīstamo nacionālisma vārdu...Mazām tautām te ir jābūt daudz uzmanīgākām. Tām ir jāstaigā kā pa olām, lai, runājot par saviem nacionāliem mērķiem un centieniem, tām neiznāktu piesaukt nelabus garus un atmodināt sev naidīgus spēkus.

Pasaules krustcelēs atrodoties, nākotnes izaicinājums mums būs nepārdot savu dvēseli materiālās labklājības vārdā, bet atrast veidus, kā izdzīvot, nekā nezaudējot no savas pašcieņas un no savas īpatnējās sejas. Tur būs vajadzīga īsta pašapziņa, kas balstās uz stingriem un pārbaudītiem objektīvas izpētes un izvērtēšanas pamatiem, ne uz lētām iegribām un tukšām fantāzijām. Mums būs nopietni jāpiedomā un jāpiestrādā pie sava vēsturiskā mantojuma pārmantošanas, pie savu kultūras vērtību sazīmēšanas, apzināšanas, izvērtēšanas un gaismā celšanas. Cits mūsu vietā to nedarīs.

Kā mazai un nacionāli vēl jaunai tautai, mums vēl ilgi un rūpīgi būs jāpiestrādā pie sava viedokļa izskaidrošanas un priekšā celšanas. Ja nē, mums draudēs neizpratne un atbalsta trūkums. Te būs nepieciešama tāda gudrība, kā pasaku čūsku ķēniņam, kas atļauj pareizi saprast citu domu un valodu, un izteikt savējo viņiem saprotamos vārdos. Tas nav nekas ne pazemojošs, ne negodīgs, tas vienkārši ir labas un efektīgas komunikācijas jautājums. Ir tikai jābūt pašiem skaidrībā par saviem mērķiem un prioritātēm, ir jābūt skaidrībā par savu pārliecību un par savām vērtībām. Nav vajadzīgs ne taisnoties, ne atvainoties citu priekšā, nav jāber sev pelnus uz galvas, vai jāšausta sevi ar pašpārmetumu rīkstēm. Nav arī sevi jāizpušķo nedz jāslēpj aiz liekulīgām maskām — mums ir jāspēj raudzīties uz sevi ar to pašu cieņu un iecietību, ko mēs būtu gatavi veltīt jebkurai citai dzīvai būtnei. Izvērtēsim paši sevi vienā vēsā, rēnā un labdabīgā mierā. Izsvērsim, cik mēs sveram pasaules kausos, un priecāsimies katru reizi, kad spēsim objektīvi apliecināt savu līdzvērtību — vai pat pārākumu pār citiem. Apzināsimies, kur būsim izsvērti un atrasti par nepilnīgiem, un centīsimies piestrādāt, lai situāciju uzlabotu.

Tauta, kas dziļi un patiesi ir apguvusi un pārstrādājusi savu pagātnes mantojumu, kļūst brīva no pagātnes lāstiem un atpestīta no pagātnes ciešanām. Tā var raudzīties nākotnē ar mierīgu pašapziņu, zinot, ka ar katru rītdienu tā spēj kļūt labāka par to, kāda tā ir bijusi vakar.

Dr. hist. Ilga Kreituse, Latvijas Universitātes docente:

Vēsture māca. Ja grib mācīties

Referāts konferencē "Latvija Rietumu un Austrumu interešu krustpunktā" Rīgā 1999.gada 9.aprīlī

Karš nekad neatstāj tā dalībvalstis bez izmaiņām. It īpaši, ja tas ir tāda mēroga pasaules karš, kādā ir bijusi ierauta mūsu tauta šajā gadsimtā. Pirmais pasaules karš sagrāva impērijas un veidoja priekšnoteikumus, lai vairākas Eiropas valstis iegūtu savu neatkarību. Otrais pasaules karš ļāva nostiprināties jaunizveidotajai padomju impērijai, kas atņēma grūti, sūri iegūto, nosargāto un attīstīto valstiskumu. Viena no šīm valstīm ir Latvijas Republika, kura savu dzimšanu svinēja 1918.gada 18.novembrī, bet 1940.gada 17.jūnijā atvēra savas robežas okupācijas karaspēkam, kurš no valsts aizies tikai 1994.gadā.

Ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai mēs būtu pārdzīvojuši jaunatgūtās neatkarības eiforiju un mēģinātu beidzot izanalizēt un salīdzināt, kas bija kopīgs un veiksmīgs, valsti dibinot un neatkarību atgūstot. Varētu bilst — liksim pagātnei mieru, jāskatās tik uz priekšu. Taču ir vērts atcerēties Vasilija Kļučivska teikto: "Pētot vectēvus, mēs cenšamies izprast mazbērnus, tas ir, pētot senčus, mēs cenšamies izprast paši sevi. Vēstures zināšanu trūkums mūs padara par cilvēkiem, kuri nezina, no kurienes un kāpēc ieradušies šajā pasaulē, kā un kāpēc dzīvo." Tāpēc man gribētos uzdot vairākus jautājumus, uz kuriem ir meklējamas atbildes gan visiem kopā, gan katram atsevišķi.

Cik godīgi un patiesi neatkarīgas Latvijas valsts aizstāvji savos darbos un vārdos bija tie politiķi, kuri 1918.gada 18.novembrī apstiprināja jau dienu iepriekš pieņemto lēmumu par valsts rašanos?

Pārlasot svinīgajā sēdē teiktās runas, gribas izdalīt divas. Pirmā, kas piesaista uzmanību, ir pēc jaunnosauktā Latvijas Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runas Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas vārdā sacītā — Paula Kalniņa uzruna, kura pēc partijas 15 prasību punktu nolasīšanas beidzās šādi: "...Sociāldemokrāti, neizlaižot no acīm šķiras cīņas pamatus, pabalstīs Latvijas Pagaidu valdību, ciktāl viņa noteikti stāsies par minēto prasību izvešanu dzīvē. Mūsu gala mērķis paliek sociālistiskā Latvija sociālistiskā tautu savienībā." Kā atbalss P.Kalniņam atsaucās revolucionāro sociālistu partijas pārstāvis F.Skubiķis: "... nacionālā patstāvība ir priekš sociālistiskās kustības tikai viens no cīņas līdzekļiem, etapa punktiem, ne pats mērķis. Tās gala mērķis ir un paliek: nodibināt tādu sabiedrības kārtību, kurā nebūtu iespējams vienai šķirai ekspluatēt otru... Kā līdz šim, tā arī turpmāk pieturēsimies pie demokrātiskiem cīņas līdzekļiem, jo, vienīgi ejot pa demokrātijas atzītu ceļu, mēs kaut pamazām, bet toties droši sasniegsim sev sprausto gala mērķi: sociālistisku sabiedrības iekārtu."

Šie vārdi ir it kā iejukuši vispārējā sanākušo sajūsmā un apņēmībā, klausoties G.Zemgala aicinājumā: "Latvijas Tautas Padomes sēdi slēdzot, griežos pie visiem tautas dzīvajiem spēkiem ar uzaicinājumu nākt palīgā pie grūtā Latvijas izveidošanas darba."

Līdz pirmajam triecienam jaunajai valstij no pašas dibinātājiem nebija ilgi jāgaida — tikai līdz 2.decembrim, kad sociāldemokrāti Tautas Padomes sēdē pieprasīja uzticības balsojumu valdībai. Iemesls — policija izdzenājusi Katrīndambī sapulci, kuru sasaucis Rīgas strādnieku deputātu padomes priekšsēdis Endrups, sludinot sekojošo: "Viņi zina, ka darba tauta sacelsies pret saviem apspiedējiem. Viņi pārdod latviešu darba ļaudis angļiem. Ņemiet tiesības revolūcijas ceļā. Vienīgā varas iestāde — strādnieku padome." Balsojumā Pagaidu valdība saņēma uzticību, sociāldemokrātiem atturoties. Tad pienāca viens no kritiskākajiem brīžiem jaunās valsts eksistencē — 1918.gada decembris — Rīgai tuvojās Sarkanā armija un līdzi boļševiku režīms. Tas bija drosmes un pārliecības pārbaudes brīdis. Un otra lielākā partija Tautas Padomē savā konferencē nolemj: "1) tūlīt atsaukt no Tautas Padomes savus delegātus, uzliekot viņiem par pienākumu nolikt savus mandātus nākamajā Tautas Padomes sēdē; 2) tagadējās, galvenā kārtā no Rīgas partijām sastādītās Tautas Padomes vietā nekavējoši radīt jaunu valsts centrālo iestādi, kura vairāk vai mazāk balstītos uz tautas masām..." Vienlaikus tika lemts, kā strādāt "zem lielinieciskā komunisma diktatūras", lai realizētu "cīņu par sociālismu".

Diezin vai to visu var novērtēt tikai kā nodevu "vecajiem" sociāldemokrātiem. It īpaši, ja atceramies 1940. gada vasaru un Padomju Latvijas tēla veidošanu. Un tad varbūt ir vērts arī šodien apstāties un ieklausīties atsevišķu politisko spēku paziņojumos un salīdzināt ar praktisko darbību. Vēsture māca, ja grib mācīties: valsts nevar eksistēt tikai ar savu gribu un vēlmi vien. Tai ir vajadzīga starptautiska atzīšana kā de facto , tā de iure un līdzdalība visos procesos.

To lieliski saprata Latvijas valsts dibinātāji, kuri par savu ideju pirmo starptautisko atbalstītāju bija izvēlējušies Angliju — un jau 1918. gada 12. jūlijā Zigfrīds Meierovics saņēma pilnvaru un godu būt pirmajam latviešu diplomātam ārzemēs. Un rezultāts, manuprāt, vēl šobrīd ir pārsteidzošs — 11. novembrī Latvija saņēma pirmo de facto atzīšanas dokumentu. Līdz neatkarības pasludināšanai vēl bija jāgaida septiņas dienas. Atzīšana de facto bija gājusi pa priekšu. Kāpēc? Un te jāsāk pārdomāt — kāda loma kurā brīdī ir konkrētam cilvēkam, kurš pilda viņam deleģētās funkcijas. Ne mazsvarīgi šeit ir atcerēties laikabiedru teikto par Z.Meierovicu — elegants, laipns, elastīgs diplomāts, kurš cenšas izvairīties no asiem konfliktiem un dogmatiskas nostājas, vienlaikus nekautrējās atzīties neziņā. Instrukcijas protokola jautājumos un dokumentu sagatavošanā audiences laikā ir sniedzis pats lords Balfūrs. Vai šodien, skatot arī politiķus, mēs varam rast diplomātu, kurš prastu, nezaudējot ne savu, ne valsts godu un cieņu, vienlaikus atzīties savā neziņā un rezultātā ne tikai pats gūt, bet arī savu topošo valsti ievadīt starptautiskā apritē?

Nākamais solis — Latvijas de iure atzīšana saistās jau ar daudzu diskutējamu un analizējamu problēmu loku. Jo vairāk iedziļināmies, jo vairāk priekšplānā izkristalizējas fakts — ja Krievijas impērijā varu nepārņemtu boļševiki un neuzvarētu Ļeņina vadītā proletariāta diktatūra, nebūtu 1918. gada 18. novembra Latvijas valsts. Kā apspriešanas vērtu minēšu tikai vienu piemēru. 1919. gada 10. jūnijā Parīzē Miera konferencē Baltijas komisija uzklausīja Latvijas delegācijas pārstāvjus. Z.Meierovics nolasīja deklarāciju, uz kuru atbildēja komisijas priekšsēdis sers Hovards: visas lielvalstis pildīs arī turpmāk savus solījumus, ciktāl tas attiecas uz de facto neatkarības atzīšanu. Tomēr galvenā prasība pēc pilnas neatkarības pašlaik nav pildāma. Lielvalstis uzskata, ka Latvijas stāvokļa nokārtošana nevar būt risināma bez Krievijas valdības piekrišanas. Tāda valdība, visi cer, Krievijā drīz tikšot nodibināta... Francijas pārstāvis M.Kammerers bija vēl striktāks zaudējumu atlīdzības jautājumā: ...cik tas skar Baltijas provinces, ietilpst miera līguma pantos, kuros ir runa par Krieviju. Ja arī šīs zemes atdalītos (!) no Krievijas, tad zināma formāla rezerve prasībām būtu.

Retoriskais Z.Meierovica teiktais, ka Latvijas attiecības ar Kreviju ir tādas pašas kā Somijas, un jautājums, kāpēc gan sabiedrotie Latvijas neatkarības jautājumu nerisina tāpat kā Somijas, paliek bez atbildes.

Grūti šobrīd iedomāties, ka Deņikins vai Kolčaks atzītu Latvijas neatkarību, kur nu vēl kāds no Romanovu dinastijas.

Te gan jāpiebilst, ka Ļeņina pieņemtais lēmums par Latvijas valsts atzīšanu nebija demokrātijas ideju diktēts un taisnības vārdā pieņemts. Intereses bija pilnīgi citas, bet tobrīd tas deva iespēju. Iespēju, kuru 1920. gadā pulkvežleitnants Pēteris Dardzāns raksturoja šādi: "Meierovics, tāpat kā es, nebija akls, lai neredzētu jau iepriekš, ka turpmāk mēs arvien būsim apdraudēti kā no rietumiem, tā austrumiem... Patstāvības laikā mums taču radīsies iespēja nokratīt kā vācu, tā arī krievu lūžņus. Minējām arī, ka mēs būtu pateicīgi, ja liktenis tādai atelpai mums piešķirtu kaut 25 gadus" (E.Andersons. Latvijas vēsture. Ārpolitika. I. Daugava, 1982, 26.–27. lpp.). Abi kungi kļūdījās par pieciem gadiem.

Kā mums ir šobrīd ar nākotnes prognozēm teorijā un praksē?

Tas, ka neizdevās, lai kā centāmies, izveidot Baltijas vienotību, ir zināms. Svarīgāk būtu mēģināt šodien izanalizēt, kāpēc tas neizdodas vēl arvien, jo tagad nav vairs Polijas un Lietuvas pretrunu tāpat kā Somijas vai Igaunijas domstarpību. Kāpēc Latvija ir palikusi viena?

Tikpat nozīmīgi būtu izanalizēt vēl vienu kaimiņu problēmu — attiecības ar Krieviju. Kamēr sabiedrotie Parīzē sprieda par boļševiku krišanu un turēja Baltijas valstis neziņā par to juridisko statusu, Latvijas ārlietu pārstāvji strādāja austrumu virzienā. 1919.gada 11.septembrī bija saņemts Padomju Krievijas priekšlikums K. Ulmaņa valdībai sākt miera sarunas. 6. oktobrī šo jautājumu jau apsprieda Tautas Padome karstos strīdos, kā to darīt, bet to, ka tas jādara, nenoliedza neviens. Tālāk sekoja gan tiešais delegāciju darbs, gan Sarkanā Krusta piesegā veiktās sarunas, gan F.Mendera un A.Joffes individuālās pazīšanās izmantošana. Bija sociāldemokrātu CK aizliegums 1920.gada martā saviem partijas biedriem piedalīties Latvijas valdības delegācijas sastāvā miera sarunām. Nelīdzēja pat Z.Meierovica ierašanās LSDSP CK sēdē un lūgums "atrast par iespējamu atļaut piedalīties" un neizvirzīt F.Menderam politiskus motīvus. Neraugoties uz to visu, 1920. gada 11. augustā miera līgums tika parakstīts.

Kas traucē šodien Latvijai sakārtot savas līgumattiecības ar Krieviju? Vai tad boļševiskā Krievija 1920. gadā bija labāks un diplomātiskāks kaimiņš nekā šodienas? Kur meklējamas Latvijas neveiksmes? Kā pietrūkst — prasmes, gribas vai darītāju? Šie jautājumi vēl gaida savu atbildi.

Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvieši var attīstīt sevi kā nācija, pilnveidot savu valodu un kultūru. Valstij ir jāuzņemas rūpes par visiem savas zemes bērniem. Par to ne mirkli nešaubījās un nediskutēja Latvijas valdība. Bēgļu, karavīru un Krievijā dzīvojošo latviešu atgriešanās mājās bija viena no galvenajām valdībai risināmām problēmām. Ārlietu ministrija sūtīja notas Krievijas valdībai, centās pierādīt miera līguma nepildīšanu tieši bēgļu jautājumā, interesējās par atsevišķām personām. Tā 1921. gadā trīs mēnešu laikā Krievijas ārlietu ministrs Čičerins saņēma divas Latvijas valdības notas. Historiogrāfijā mēs varam atrast sekojošus skaitļus: Latvijā atgriezās 200 000 kara laika bēgļu, vairāk nekā 12 000 karavīru, 7000 optantu, pa 200 ķīlnieku un 20 no cietumiem apmainītu pilsoņu. Cilvēki atgriezās, bet nauda, kas viņiem piederēja, palika Krievijā. 70 000 latviešu naudas ieguldītāju zaudēja Krievijas bankās vairāk nekā 80 miljonus krievu zelta rubļu.

Vai šodien Latvija tāpat gaida latviešus atgriežamies un rūpējas, lai nezūd viņu latvietība plašajās Krievijas ārēs? Cik latviešu valodas un vēstures skolotājiem valsts budžetā ir piešķirta nauda, lai viņi varētu doties pie tautiešiem un tos mācīt? Nobeigumā vēlos citēt Edgara Andersona secinājumu: "Latvija un pārējās Baltijas valstis stipri ietekmēja dažas speciālas problēmas. Tām bija jārada pārvaldes aparāts no pašiem pamatiem. Dažādos posteņos bija jāizmanto nedaudzi speciālisti, kurus mantoja no Krievijas un Vācijas impērijas, Savienotajām Valstīm un citām zemēm, kā arī uzņēmīgi nespeciālisti, kuriem bija tikai laba griba un laimes gadījumā arī izmaiņa. Šos cilvēkus bija grūti aizstāt ar attiecīgi izglītotām un sagatavotām personām, jo viņiem bija valsts dibinātāju un pirmo veidotāju oreols, dažkārt pavisam nepelnīts..."

Kā ir šodien ar pelnīto un nepelnīto oreolu?

Trīs prasības no Latvijas Zemnieku savienības kongresa 1934. gada aprīlī:

samazināt telefona tarifus no 3 uz 2 latiem;

noteikt garantētas iepirkuma cenas sviestam — 2,25 lati vasarā un 2,50 lati ziemā;

samazināt Saeimas deputātu skaitu līdz 50 un uz pusi samazināt viņu algu, bet deputātu pensiju pielīdzināt vidējai ierēdņu pensijai.

Prof. Oļģerts Krastiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis:

Valsts neatkarības sākuma saimnieciskie mērķi un mūsdienas

Referāts konferencē "Latvija Rietumu un Austrumu interešu krustpunktā" Rīgā 1999.gada 9.aprīlī

Vēsturnieki ir sīki izpētījuši pēdējā gadsimta politiskos un militāros notikumus Latvijā. Daudz mazāku ievērību ir guvusi tiesību un kultūrvēsture. Bet pavisam novārtā atstāta saimniecības vēsture.

Runājot par Latvijas saimniecības vēsturi, vienmēr piemin un iesaka Arnolda Aizsilnieka grāmatu "Latvijas saimniecības vēsture", kas izdota Zviedrijā.1) Nemazinot šīs grāmatas nozīmi, tomēr jāatzīst, ka tās autors, tāpat kā citi autori, ne vien aplūko faktus, bet dod arī savus politiskus komentārus. Un A.Aizsilnieka politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji Kārļa Ulmaņa un citu tālaika valstsvīru un zinātnieku saimnieciskās politikas uzskatiem.

A.Aizsilnieks, kas jaunības gados daudz rakstījis par kooperāciju, minētajā darbā ir spilgts liberālās tirgus ekonomikas piekritējs, tādēļ ļoti kritisks, brīžiem pat naidīgs Latvijas trīsdesmito gadu un īpaši Kārļa Ulmaņa saimnieciskajai politikai. Tieši tādēļ mūsdienu elite šo darbu cenšas padarīt par Bībeli, kuru nedrīkst apšaubīt.

Tomēr mums šī politika ir jāapšauba. Kur ved nekontrolēts tirgus liberālisms, to parāda vairāku Dienvidamerikas valstu pieredze. Tās rezultāts ir saujiņa miljonāru un nabaga tauta. Labi zinām, ka Latvijā mirušo skaits kopš 1991. gada jau ir pārsniedzis dzimušo skaitu par 96 tūkstošiem. Tas ir apmēram tikpat daudz kā Valmieras un Limbažu rajonu iedzīvotāju skaits kopā. Ja tautas izmiršana nebūtu izkliedēta visā teritorijā, bet koncentrēta vienviet, jau divos rajonos nebūtu neviena iedzīvotāja. Tik traģisks ir tautas klusais balsojums pret "šoka terapiju".

Tādēļ Latvijas saimniecības vēsture ir jāstudē arī pēc citu autoru darbiem, kuri galvenokārt sarakstīti trīsdesmitajos gados un tālaika saimniecisko politiku vērtē pozitīvi.

Iesākumam varētu ieteikt Alfreda Ceihnera grāmatu "Kārļa Ulmaņa saimnieciskā politika".2) Starp citu, šī gada augustā atzīmēsim Alfreda Ceihnera simto dzimšanas dienu.

Vēl jāmin Alberta Zalta,3) Marģera Skujenieka, Jāņa Bokaldera, Pētera Starca, Miķela Valtera4) un citu autoru grāmatas un raksti. Kārļa Ulmaņa un citu tālaika valstsvīru saimnieciskā politika tika arī kritizēta. Tikai no pavisam pretējās puses nekā to dara A. Aizsilnieks. Kritiķi nāca galvenokārt no sociāldemokrātiem un tiem tuvām aprindām: Kārlis Balodis,5) Felikss Cielēns, Voldemārs Bastjānis,6) Fricis Menders un citi.

Lai turpmāk nerastos iespaids, ka Alfreds Ceihners, kuru minējām pirmo, velk uz sociālistiem, atzīmēsim citu viņa grāmatu — "Latvijas boļševizācija 1940.–1941.gadā". Jau virsraksts raksturo autora attieksmi. Šis ir vienīgais lieldarbs, kas dokumentē saimnieciskos notikumus Latvijā 1940.–41. gadā7).

Turpmāk ieskicēsim vienīgi Latvijas divdesmito un trīsdesmito gadu saimnieciskās politikas galvenos mērķus. Jāuzsver, ka tie iezīmējās jau divdesmitajos gados, īpaši agrārās reformas gaitā, un nav tieši saistāmi ar saimniecisko politiku pēc 15.maija. Dažos gadījumos gan Kārlis Ulmanis ka autoritārs vadītājs tos realizēja konsekventāk un ar asākām metodēm.

Mūsuprāt, var izdalīt piecus saimnieciskās politikas pamatmērķus: sociālā taisnīguma stiprināšana; nacionālā taisnīguma stiprināšana; valsts saimnieciskās neatkarības nodrošināšana; tautas vitalitātes saglabāšana; izglītības un kultūras veicināšana.8)

Raksturojot sociālā taisnīguma mērķi, ir jācitē jau 1918. gada 18.novembra Deklarācija, kurā bija teikts, ka Latvija "būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības".

Sociālā taisnīguma ideja visspilgtāk izpaudās 1920.–1922. gadā realizētajā agrārajā reformā. Šī reforma pilnīgi ignorēja bijušo zemes lielīpašnieku, lielākoties citu tautību muižnieku, vēsturiskās īpašuma tiesības. Zeme tika sadalīta tiem, kas to grib un arī spēj apstrādāt. Tika veidotas samērā nelielas ģimenes saimniecības, kuras spēja apstrādāt paši saimnieki ar saviem ģimenes locekļiem.

Agrārās reformas gaitā izveidoja 69 tūkstošus jaunu lauksaimniecību, bet, ņemot vērā arī zemes piegriezumus, apbūves gabalus u.c., tika izdarīti 198 tūkstoši piešķīrumu.

1905. gadā Latvijā bija 83 tūkstoši zemes īpašnieku, bet 1929. gadā — 216 tūkstoši.9) Savu īpašumu no jauna bija ieguvušas vairāk nekā 100 tūkstoš zemnieku ģimeņu, paceļoties no nospiestās kalpu kārtas saimnieku kārtā. Kopā ar ģimenes locekļiem viņi veidoja lielu tautas daļu.

Tika pieņemts īpašs likums par agrārās reformas nostiprināšanu, kurš aizliedza zemes īpašumu apvienošanu, veidojoties potenciāli jaunām muižām un pusmuižām.

Nekā tamlīdzīga nav deviņdesmito gadu agrārās reformas likumos. Divdesmito gadu agrārā reforma orientējās uz nākotni, bet deviņdesmito gadu — uz pagātni, uz bijušo īpašumu atdošanu mantinieku mantiniekiem. Šie mantinieki lielākoties ir jau veci vai iedzīvojušies pilsētās un atgūto zemi agrāk vai vēlāk pārdos. Nav nekādu šķēršļu, lai to nevarētu uzpirkt jaunbagātnieki, veidojot muižu vai pusmuižu tipa saimniecības ar daudziem kalpiem un vēsturiski zināmām sociālām sekām.

No citiem sociālo taisnīgumu stiprinošiem likumiem un pasākumiem minēsim vēl 1924. gada likumu par telpu īri, kurš noteica dzīvokļu īrnieku sociālo aizsardzību un maksimālo atļauto īres maksu. Likums palika negrozīts līdz 1934.–1936. gadam, kad to daļēji grozīja. Tomēr sociālās garantijas palika spēkā attiecībā uz Rīgas trīsistabu un mazākiem dzīvokļiem. Turklāt, skaitot istabas, neskaitīja apkalpotājas istabu. Ievērojiet: sociāla aizsardzība bija paredzēta pat ģimenēm, kas dzīvoja trīsistabu dzīvoklī un spēja algot apkalpotāju!

Daži mūsdienu politiķi ir iecerējuši pilnīgi liberalizēt īres attiecības un kā vīziju jau redz Rīgu sadalītu bagāto, trūcīgo un nabagu rajonos.

Runājot par nacionālo taisnīgumu, jāuzsver, ka nevienā tālaika atbildīga valstsvīra runā vai rakstā neesmu atradis, ka būtu sludināts latviešu šovinisms. Ar aicinājumu "Latviju latviešiem" saprata vienīgi prasību atgūt tautai savu vietu ne vien valsts pārvaldē, bet arī ienesīgajās saimniecības nozarēs.

Laukos agrārā reforma nodrošināja ne vien sociālo, bet arī nacionālo taisnīgumu, jo zemes ieguvēju latviešu skaits atbilda viņu īpatsvaram Latvijas iedzīvotāju vidū.

Atšķirīgs stāvoklis ilgāk saglabājās citās saimniecības nozarēs. No visiem valsts iedzīvotājiem 1935. gadā 75,5% bija latvieši, bet latviešiem piederošos lielrūpniecības uzņēmumos ražoja tikai ap 25% produkcijas. Rēķinot no namīpašnieku skaita, kas maksāja ienākuma nodokli, latviešu bija tikai 44%.

Kur izeja? Tā kā latvieši vēl nebija tik bagāti, lai konkurētu ar cittautiešiem šajās un citās ienesīgās nozarēs, Kārlis Ulmanis uzskatīja, ka tas jādara Latvijas valstij.

1935.–1939. gadā tika izveidoti ap 30 latvisku lieluzņēmumu ar lielu valsts kapitāla daļu. Daži zināmāki vārdi: "Bekona eksports", "Vairogs", "Turība", "Laima", "Degviela", "Latvijas koks", "Kūdra", "Latvijas bērzs" u.c.

Kārlis Ulmanis un viņa komanda pierādīja, ka lieluzņēmumi kā valsts īpašums vai valsts akciju sabiedrības spēj darboties tikpat sekmīgi kā privātas akciju sabiedrības. Turklāt peļņa paliek valstij un to var izlietot vispārsabiedriskiem mērķiem.

Atcerēsimies tālaika monumentālās jaunceltnes Rīgā un pa kādai gandrīz katrā pilsētā un pagastā! Mūsdienās tajās labprāt iemitinās valdības, ministrijas un citas augstas iestādes, kas ne dzirdēt negrib par Kārļa Ulmaņa saimniecisko politiku.

Mūsdienu privatizāciju — "prihvatizāciju" — kā vienlaidu politisku kampaņu nedrīkstēja uzsākt bez visas tautas atbalsta referendumā. Īpaši draudīga ir dabisko monopoluzņēmumu iziešana ārpus valsts kontroles, kā tas jau notiek ar "Lattelekom". Tāpat tautas nobalsošanu prasīja "šoka terapija", tāda agrārā reforma, kas neizslēdz muižu iekārtas atjaunošanu Latvijā. Diemžēl neviena referenduma par valstiski izšķirošiem lēmumiem nav bijis.

Labi vien ir, ka Kārlis Ulmanis nav pārbedīts Latvijas zemē. Ja viņš dusētu šeit, viņš justu, ka gatavojas "prihvatizēt" viņa vadībā visas tautas celto Ķeguma spēkstaciju. Tad Ulmanis nespētu nogulēt savā kapā. Viņš lēktu laukā un grābtu lielo rungu.

Runājot par valsts saimniecisko neatkarību, jau 1925. gadā Kārlis Ulmanis teica: "Es ceru, ka ... mums uzausīs kaut mazs gaismas stariņš par to, ka maizes ziņā katrai valstij "jābūt tikpat neatkarīgai kā ieroču krājumu ziņā". Ar maizi Ulmanis saprata saimniecisko neatkarību plašākā nozīmē. Bet, runājot par maizi, līdz 1931.gadam Latvija importēja labību, bet turpmāk kļuva par lauksaimniecības produktu eksportētāju. Eksportēja galvenokārt lopkopības produktus: sviestu, bekonu u.c.

Saimniecisko neatkarību nodrošināja arī valsts vadošā loma finansu un kredīta saimniecībā. Bez Latvijas Bankas, kas kopš dibināšanas bija Valsts uzņēmums, 1935. gadā tika dibināta Latvijas kredītbanka, kura gan, būdama akciju sabiedrība, būtībā piederēja valstij. Šī banka kļuva par galveno valsts komercbanku. Darbojās ļoti stingri kredītlikumi, ar kuriem ir lietderīgi iepazīties 1935. vai 1938. gadā kodificētajos izdevumos.

Tautas vitalitāte. Dzimstība un mirstība ir galvenais valsts politikas rezultātu rādītājs. Toreiz tautas ataudze noritēja samērā normāli, kaut gan demogrāfi izteica nopietnas bažas par to, kas varētu notikt nākotnē (M.Skujenieks, O. Piņkis, R.Freijvalds u.c.).

Tautas vitalitāti ilglaicīgā skatījumā nodrošina sociālais taisnīgums, ticība rītdienai, saviem spēkiem nodrošināt ģimeni pāris desmitu gadu garumā.

Tikai pāris skaitļu. Pēc 1935. gada tautskaites datiem līdz 14 gadus vecu bērnu īpatsvars ģimenēs bija: īpašnieku grupā 29%, valsts darbā strādājošo grupā 23%, privātos uzņēmumos tikai 18%. Līdzīgus rezultātus dod mūsdienu datu izstrāde, un šie rezultāti ir publicēti.

Tikai plaša vidusšķira spēs pārvarēt ieilgušo un smago demogrāfisko krīzi valstī. Bagātnieku vienmēr būs par maz, bet trūcīgie un apdraudētie nedrīkstēs dot dzīvību bērniem.

Vai nu maksimāla lielkapitāla peļņa, vai tautas izdzīvošana. Kārlis Ulmanis izvēlējās tautas izdzīvošanu.

Īslaicīgi tautas vitalitāti veicinoši faktori ir dažādas ģimenes piemaksas un pabalsti. Šajā ziņā vēsturiskā un mūsdienu politika atšķiras mazāk.

Par izglītības un kultūras veicināšanu minēšu tikai pāris faktu. Profesora alga toreiz atbilda departamenta direktora algai un bija 500–700 latu mēnesī. Vidusskolas skolotāja alga bija ap 300 latu, un tādu algu saņēma konsuls Ārlietu ministrijā, policijas iecirkņa priekšnieki Rīgā, 1. šķiras virsmežziņi laukos.

Pensiju nodrošinājums ne Latvijā, ne Eiropā vēl nebija vispārējs. Skolotāji Latvijā bija starp pirmajiem, kuriem piešķīra vecuma pensijas, jau sākot ar 1922.–1924. gadu.

Mūsu oponenti iebildīs, ka šodien ir citi laiki un vēsturiskā Latvijas saimnieciskā politika nav derīga. Protams, pusgadsimts ir pagājis, taču vispārcilvēciskiem mērķiem ir jāsaglabājas. To apstiprina arī vairāki Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas ziņojumi.

Lūk dažas tēzes brīvā tulkojumā no 1996.gada ziņojuma.

Cilvēces attīstība un nabadzības izskaušana ir jāizvirza par valsts sociālās politikas prioritāru uzdevumu.

Mērķis ir cilvēku attīstība, bet ekonomikas izaugsme – tikai līdzeklis.

Ir nepieciešami radikāli pasākumi, lai novērstu ekonomikas izaugsmi, ko pavada bezdarbs un raksturo nežēlība. Tam nav nākotnes.

Tradicionālā teorija, ka ekonomikas izaugsme agrās stadijās saistās ar ienākumu polarizēšanos, kas padziļina nevienlīdzību, ir izrādījusies nepareiza.

Izaugsmes rezultāts nedrīkst būt maksimālas izvēles iespējas mazākumam, bet minimālas – vairākumam.

Diemžēl šos ANO Attīstības programmas ziņojumus latviski netulko ne pilnībā, ne izvilkumos. Šķiet, ka tas nav izdevīgi ne vien finansiāli, bet arī no valdošo partiju pozīcijām.

Un nobeiguma vārdi. Gatavojoties konferencei, vēlreiz noskatījos Arvīda Krieva dokumentālās filmas "Prezidenta laiks" un "Zemes saimnieks". Paldies scenāristam un režisoram. Iegrimu pārdomās. Ja varētu, es labprāt pajautātu Kārlim Ulmanim, kā labāk saglabāt viņa piemiņu.

— Pārbedīt Latvijas zemē?

— Vajadzētu — tāda būtu atbilde.

— Atjaunot un saglabāt "Pikšas"?

— Nav slikti.

— Uzcelt pieminekli?

— Jāpadomā ...

— Atkārtoti izdot un popularizēt Prezidenta grāmatas, runas un rakstus. Vismaz nopietni apspriest un izvērtēt tālaika saimniecisko politiku?

— Ar to arī sāciet! — teiktu Prezidents.

Tāds ir mans redzējums.

1 Aizsilnieks A. Latvijas saimniecības vēsture 1914.–1945. — [Zviedrijā]: Daugava, 1968. — 983 lpp.

2 Ceihners A. Kārļa Ulmaņa saimnieciskā politika. — R.: Zemnieka Domas, 1939. — 527 lpp.

3 Zalts A. Izeja no krīzes. — R.: "Zelta grauds", 1932. — 123 lpp.; Centieni un sasniegumi nacionālā saimniecībā. — Krāj.: Latvija 20 gados. — R.: Pagalms, 1938. –—123.–197.lpp.

4 Valters M. No sabrukuma uz plānveidotu saimniecību. Latvijas atjaunošanas problēmas. — R.: Valters un Rapa, 1933. — 389 lpp.

5 Balodis K. Latvijas saimniecība pie spējīgas un nespējīgas valdības. — R.: P.Zālīte, 1931. — 56 lpp.

6 Bastjānis V. Gala sākums. — Lidingo: Memento, 1964. — 175 lpp.; Demokrātiskā Latvija. — Stokholma: E.Ogriņš, 1966. — 323 lpp.

7 Ceihners A. Latvijas boļševizācija 1940. — 1941. R.: Autors, 1944. — 595 lpp.

8 Šie mērķi ieskicēti A.Ceihnera grāmatā "Kārļa Ulmaņa saimnieciskā politika". Plašāk skat. Krastiņš O. Latvijas saimniecības vēsturiskā pieredze 1918. — 1940. — R.: LSI, 1996. –—1.daļa 116 lpp. 2. daļa 148 lpp.

9 Skujenieks M. Latvijas statistikas atlass. — R.: VSP, 1938. — 63; 56 lpp.; Latvijas agrārā reforma. Agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei. — R.: ZM, 1930. –—743; 208 lpp.; Latvijas agrārā reforma. Agrārās reformas izvešanas darbu noslēgums. — R.: ZM, 1938. — 640; 83 lpp.

Dr. hist. Ilgvars Butulis,

Latvijas Universitātes docents:

Otrā pasaules kara ēnas un atbalsis

Referāts konferencē "Latvija Rietumu un Austrumu interešu krustpunktā" Rīgā 1999.gada 9.aprīlī

Mans uzdevums ir iezīmēt un raksturot dažas būtiskas lietas, būtiskas parādības, kuru sākums meklējams Otrā pasaules kara gados. Kādi tad ir cēloņi tām sāpīgajām, sarežģītajām un neviennozīmīgajām parādībām, varētu teikt — attālajām kara atskaņām?

Lielā mērā to nosaka šādi faktori.

1) Gadu desmitiem, gandrīz veselu pusgadsimtu oficiālā vēsture, audzināšana un propaganda ārkārtīgi vienpusīgi, Latvijas vēsturei un vēsturiskajai patiesībai neatbilstoši, runāja tikai par Lielo tēvijas karu, latviešu tautas cīņu tajā un vācu fašistisko okupāciju.

2) Patīk mums tas vai ne, bet tai Latvijas iedzīvotāju daļai, kuru mēs gribam integrēt Latvijas sabiedrībā, ir lielā mērā atšķirīgi priekšstati par Otro pasaules karu, PSRS un Vācijas lomu tajā un par situāciju Latvijā kara laikā.

3) Daudzus ar Otro pasaules karu saistītus teorētiskus un praktiskus jautājumus, kurus Latvijā vajadzēja risināt tūlīt pēc kara, mēs risinām pusgadsimtu pēc kara, kad ir izaugušas vairākas jaunas paaudzes, ir pavisam citāda vērtību izpratne, starptautiskā situācija un parādību skaidrojums.

Izprast Latvijas vēsturi kara laikā un lielā mērā arī pēckara attīstību var tikai tad, ja stingri un nepārprotami atzīst vēsturisko patiesību, ka Otrā pasaules kara gados Latviju skāra divas okupācijas — padomju un vācu nacistiskā. Tā ir aksioma.

Kas tad bija kopējs un kas atšķirīgs padomju un nacistiskajai okupācijai? Abas okupācijas 1940./1941. un 1941./1945. g. bija tradicionālas no militārā viedokļa un netradicionālas no politiskā. Netradicionālas tai ziņā, ka tās pilnīgi ignorēja starptautiskās tiesības un neievēroja arī kara laika likumus. Abas okupācijas bija ideoloģizētas, abas valdīja ar terora palīdzību. Abās okupācijas realizētajās valstīs bija totalitāri režīmi, tādēļ terors bija viena no šo režīmu eksistences pazīmēm. Nacistu teroram bija politiski rasistisks raksturs, jo tas vērsās pret režīma politiskajiem pretiniekiem un ebrejiem, padomju terors savukārt bija politiski sociāls, jo tas vērsās gan pret režīma politiskajiem pretiniekiem, gan pret īpašniekiem kā šķiru. Bez tam padomju terora īpatnība bija represijas pret iespējamiem un arī pret iedomātiem režīma pretiniekiem.

Interesanta bija abu režīmu attieksme pret Latvijas valstiskumu, jo tajā mēs varam vērot gan kopējas iezīmes, gan atšķirīgas fineses. Nacistiskā Vācija nekad nopietni nebija plānojusi Latvijas neatkarību. Latvija bija Ostlandes sastāvdaļa. Nacistiem Latvija bija daļa no PSRS. Protams, okupācijas varas pārstāvji un nacionālsociālisma līderi bija ieinteresēti uzturēt iespējamas neatkarīgas vai autonomas Latvijas ilūziju. Tādēļ daudz tika runāts par Latvijas vietu zem saules jaunajā Eiropā. Bet tradicionālais dalījums vāci un nevāci bija ļoti izteikts un noteicošs.

Padomju režīmā oficiāla dalījuma krievos un nekrievos nebija. Vēl vairāk, tautu nevienlīdzības sludināšana bija aizliegta ar likumu. Taču pēc būtības tika realizētas čekas represijas pret jebkurām īsta nacionāla valstiskuma izpausmēm. Latviešu buržuāziskais nacionālists bija režīma lielākais un bīstamākais ienaidnieks Latvijā. Taču, no otras puses, padomju režīma ietvaros pastāvēja Padomju Latvijas valstiskums, kas gan bija ļoti ierobežots, dekoratīvs, šķietams. Taču pastāvēja Latvija kā savienotā republika ar savu Augstāko un Ministru padomi, savām ministrijām, karogu, himnu utt. Te ir atšķirība no nacistiskā režīma pieejas šim jautājumam. Un man ir jautājums, ko es izvirzu pats sev un diskutabli arī klausītājiem, — vai šis padomju Latvijas valstiskums palīdzēja vai traucēja mums iegūt neatkarību pirms astoņiem gadiem?

Smagu un latviešu tautai sarežģītu jautājumu kopums ir iedzīvotāju izturēšanās pirmo divu okupāciju laikā, viņu attieksme pret okupācijas režīmu. Pēc būtības tās ir vienas medaļas divas puses — sadarbība ar okupantiem jeb kolaboracionisms un pretošanās kustība.

Mūsu tautai diemžēl ir spēcīgas kolaboracionisma tradīcijas, un arī šodien šis kolaboracionisma motīvs, atceroties abas okupācijas, dabiski, ir spēcīgs. Runājot par kolaboracionismu, mums pietrūkst zinātnisku kritēriju, kuri ļautu precīzi noteikt, kas ir un kas nav kolaboracionists. Nu labi, ja kāds ir piedalījies vai tieši atbalstījis okupācijas režīmu, represijas, teroru, ieņēmis augstu amatu, apmelojis līdzcilvēkus — tas ir kolaboracionists. Bet karošana okupētājas valsts armijā, darbs (kārtīgs) okupantu labā, piedalīšanās okupācijas režīma rīkotajos mītiņos utt.? Arī tas ir sava veida kolaboracionisms. Atceroties, ka abas okupācijas realizēja teroristiski totalitāri režīmi, es saku tā: vai šāds kolaboracionisms nebija vienīgā iespēja, kā tik mazai tautai kā latvieši fiziski izdzīvot? Arī kolaboracionisms ir sarežģīta parādība. Atceroties to, mums šodien no jauna būtu jāizvērtē arī padomju aktīvistu darbība pagastos 1940./1941. gadā un latviešu pašpārvalde nacistiskās okupācijas laikā.

Jo tālāk no kara, jo vairāk ir jācenšas atmest liekās emocijas kolaboracionisma jautājumā un jāmēģina visu izvērtēt zinātniski un vēsturiski pamatoti.

Atceroties kolaboracionismu un latviešu karavīru cīnīšanos gan vācu, gan padomju armijā, pretošanās kustība abiem okupācijas režīmiem ārēji šķiet diezgan bikla un pieticīga. Ja ir runa par pretošanos nacistiem, es pilnīgi atbalstu pēdējā laikā publicētos kolēģu izteikumus par to, ka pretošanās kustības pētniecībai jāpievērš lielāka vērība. Esmu pārliecināts, ka uz vispārējā pretošanās kustības fona Centrāleiropā un Austrumeiropā mēs nebūt neizskatītos slikti, bet mums šai virzienā ir jāpastrādā, jāizdara daži darbiņi. Mums jāapzina un jāsaskaita visi aktīvās pretošanās kustības dalībnieki (gan LNP, gan kurelieši, gan komunistiskie pagrīdnieki un sarkanie partizāni). Lai varētu salīdzināt ar citu valstu pretošanās kustībām, mums atbilstoši Eiropas zinātnes praksei jānosaka pretošanās kustības dalībnieku īpatsvars Latvijas iedzīvotāju vidū, jāmēģina definēt pasīvās pretošanās formas okupācijas režīmiem un noteikt to dalībnieku aptuveno skaitu. Tie jau ir specifiski vēsturnieku uzdevumi.

Un nobeigumā par to, ko sagrāvis un ko atstājis Otrais pasaules karš Latvijai. Otrais pasaules karš tāpat kā pirmais, Latvijai nesis milzīgus cilvēku zaudējumus — tiek zaudēta faktiski lielākā daļa tās paaudzes, kas auga un nobrieda Latvijas neatkarības laikā. Bet atšķirībā no Pirmā pasaules kara gandrīz pilnīgi tiek zaudētas arī divas Latvijas minoritātes — ebreji un vācieši. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju dodas trimdas gaitās, bet atšķirībā no Pirmā pasaules kara trimdinieku ceļš ved uz Rietumiem un to vidū ir latviešu zinātniskās, tehniskās un mākslinieciskās inteliģences zieds. Tā Latvija, kura sagaida Otrā pasaules kara beigas, vairs nav tā Latvija, kāda tā bija pirms Otrā pasaules kara.

Pirmā Pasaules kara rezultātā izveidojās neatkarīga Latvija. Otrais pasaules karš Latvijai beidzās ar atkārtotu padomju okupāciju, nevis ar neatkarības atgūšanu. Nevar runāt par Latvijas atbrīvošanu, kā teica padomju laikā no "vācu fašistiskajiem iebrucējiem", jo vienu okupāciju nomainīja cita, viena represīva, teroristiska režīma vietā nāca otrs. Viena aiz otras sekojošās trīs okupācijas radījušas Latvijas iedzīvotājos ārkārtīgi lielu vērtību, jēdzienu un izpratnes sajukumu.

Pēc Pirmā pasaules kara Rietumu lielvalstis palīdz Latvijai atgūt neatkarību un bauda cieņu plašos Latvijas sabiedrības slāņos. Otrais pasaules karš liek latviešiem dziļi vilties, jo Baltijas valstis jau kara laikā tiek pilnīgi viennozīmīgi atdotas PSRS "gādīgajās" rokās.

Tie, protams, ir tikai daži akcenti nesalīdzināmi raibākajā un sarežģītākajā Otrā pasaules kara ainā. Es ceru, tie palīdzēs rosināt domas, iebilst un diskutēt.