Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Līkloči pirms un starp divām barikādēm. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.01.2001., Nr. 15 (2402) https://vestnesis.lv/ta/id/2359

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas Bankas noteiktie valūtas un zelta kursi šajā nedēļā (22.01.2001. - 28.01.2001.)

Vēl šajā numurā

26.01.2001., Nr. 15 (2402)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas Republikas bij. pastāvīgais pārstāvis Maskavā un pēc tam — vēstnieks Krievijā Jānis Peters:

Līkloči pirms un starp divām barikādēm

 Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

Man gribas atgādināt tā laika divdomīgumu. Es te domāju visu to laiku no padomju politisko reformu deklarēšanas 1985.gadā līdz barikāžu dienām 1991.gada janvārī Baltijā un septiņus mēnešus vēlāk — PSRS citadelē Maskavā, kur trīs dienās tika pielikts punkts 1917.gada oktobra eksperimentam Pēterburgā. Visi tie seši septiņi perestroikas gadi globālā mērogā ritēja divdomības un kompromisu zīmē. Tā tas bija Padomju savienībā un arī Baltijā. Tā tas bija visaugstākā līmeņa starptautiskajā diplomātijā jeb lielajā politikā, kurai, iespējams, arī nebija citas alternatīvas kā vien sairstošās kodollielvalsts prātīga demontāža.

Taču absolūti ne—divdomīgi un ne—pārprotami spēki lauzās atpakaļ pie varas 1990.gada beigās. Šie spēki pieteica karu visam, kas pārmaiņu gados bija iegūts demokratizācijas procesu attīstīšanā Padomju savienībā un Austrumeiropā. Pēc slepkavībām Tbilisi un Baku par valsts apvērsuma ģenerālmēģinājuma poligonu tika izvēlēta Baltija, lai, likvidējot jebkādu divdomību un diplomātiju, šeit, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā, atriebtos par "visu". Īpaši par 1990.gadu, kad, ciezdama lielu pazemojumu, padomju ģeneralitāte zaudēja satelītvalstis Austrumeiropā, tanī skaitā spožāko pērli padomju impērijas vainagā —Vācijas demokrātisko republiku; kad Mihails Gorbačovs un viņa prorietumnieciskais ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze (Amerikā mīļi saukts par Ševi) negaidīti viegli piekrita apvienotās Vācijas iestājai NATO, par to cerot uz milzīga mēroga finansiālu atlīdzību; kad PSRS ārpolitikas līderi atrada sevī spēku atbalstīt ASV un sabiedroto koalīciju Persijas līča karā, nododot senu padomju militāri rūpnieciskā kompleksa klientu —Sadamu Huseinu. Par visu to centra reakcionāri prasīja revanšu te, Baltijā. Taču Baltija atbildēja tikpat nedivdomīgi un nepārprotami —ar tautas barikādēm. Vēlāk, augustā, Jeļcina dumpīgās valdības pirmais premjers Ivans Silajevs teiks: "Barikādes mēs iemācījāmies tieši no jums, baltiešiem." Janvāra barikāžu nevardarbīgais raksturs bija pārsteigums visiem —arī oficiālajām aprindām gan Vakareiropā, gan Amerikā, gan Padomju savienībā. Izrādījās, ka t.s. baltiešu separātistos un viņu jaunajās valdībās nevalda nedz ekstrēmisms, nedz bezatbildība vai nacionāla mežonība. Pasaule ieraudzīja, ka baltieši paļaujas tikai uz sevi. Nedz uz militāristu ielenkto Nobela miera prēmijas 1990.gada laureātu Mihailu Gorbačovu, kuram vienu dienu bija jātēlo "labais policists", otru dienu —"sliktais policists", nedz arī uz Rietumiem, jo ASV administrācija un Padomju savienība bija politiskas partneres vairākās pozīcijās.

Atgādinu galvenos divdomīgās attīstības piemērus Padomju savienībā:

• no vienas puses — komunistiskā reforma jeb pārbūve, no otras centieni pēc demokrātijas reformētas vecās sistēmas ietvaros;

• Gorbačovs kā superzvaigzne Rietumos un kā dilstošs mēness paša zemē, kā arī viņa divdomīgā loma vadīt opozīciju un pozīciju vienlaikus;

•Gorbačova nevēlēšanās apvienoties ar Jeļcinu un Jeļcina nevēlēšanās apvienoties ar Gorbačovu;

• padomju centieni pārdot katru politisku piekāpšanos Rietumiem par lielu finansiālu atlīdzību, kuru Rietumi tomēr nesniedza tik lielos apmēros, lai nepaildzinātu režīma mūžu;

• ministra Ševardnadzes oficiālā iestāšanās par PSRS vienotību, noraidot arī Baltijas republiku tieksmes pēc neatkarības un tajā pašā laikā —viņa kundzes neslēptā pārliecība, ka viņu abu dzimtenei Gruzijai ir jākļūst brīvai.

Bet pati galvenā divdomība:

• Šķietama tiekšanās pēc tirgus ekonomikas ieviešanas, bet īstenībā — pat gudrāko ekonomistu nekompetence šajā disciplīnā, mēģinot definēt brīvā tirgus jēdzienu ar miglainu liekvārdiņu "vadāma" jeb "regulējama" tirgus ekonomika.

Daži divdomības (jeb augstās diplomātijas) piemēri Rietumos:

•Tas pats pārspīlētais gorbicentrisms. Piemēram, Kondolisa Raisa, toreizējā ASV prezidenta Džordža Buša eksperte un tagadējā prezidenta Džordža Buša juniora padomniece nacionālajā drošībā, pēc 1991.gada janvāra vardarbības Viļņā un Rīgā rakstīja savam šefam: "Gorbačovs ir gandrīz pati nepopulārākā persona Padomju savienībā, taču joprojām uzskatāms par "komunicējošo centru starp polārajiem spēkiem". " Šo savas ekspertes atziņu prezidents komentēja ar šādiem vārdiem: "Viņš (Gorbačovs) ir viss, kas mums ir. Un, starp citu, viņš ir viss, kas viņiem ir."

• Pārāk ilgi ASV ignorē jaunos, perestroikas radītos politiskos līderus Sobčaku, Popovu, Stankeviču, bet jo īpaši —Jeļcinu, vienās vienīgās raizēs neaizvainot Gorbačovu. (Bet Jeļcins jau 1991.gada 14.janvārī ieradās Tallinā, nosodīja PSRS agresiju, bet par Gorbačovu izteicās tautiski: "Vot merzavec! Nu što s ņim delatj?")

• ASV administrācijas nevērīgā attieksme pret republiku vadītājiem un nacionālajiem līderiem, pat vairīšanās no tiem. (Taču tieši Lietuvas poligonā izšķīrās PSRS "ātrais liktenis" 1991.gadā, kā to savos memuāros atzīs arī Gorbačovs.)

• Mēģinājumi savienot nesavienojamo, tātad —deklaratīvs atbalsts pašnoteikšanās tiesībām un —reizē centieni bremzēt dezintegrāciju Padomju savienībā, no kuras par katru cenu tika gaidīts politisks atbalsts karadarbībai Persijas līcī. Līcī tolaik tika aizskartas ASV nacionālās intereses, bet ar Baltiju šīm interesēm būtībā nebija nekāda sakara. Tādēļ arī prezidents varēs Kongresā divdomīgi teikt: "Mūsu mērķis ir palīdzēt Baltijas tautām viņu centienos, nevis sodīt Padomju savienību."

• Rietumi simpatizēja citādi domājošiem, bet reizē ASV administrāciju māca patiesas bailes, vai vispārēju juku gadījumā "nereģistrētie disidenti" dumpīgajās republikās nevarētu sagrābt padomju kodolieročus, lai iebiedēšanas nolūkos tos notēmētu uz Maskavu un pie viena —arī uz Vašingtonu. Darba grupā jau minētās Kondolisas Raisas vadībā par šo jautājumu tika diskutēts tūlīt pēc OMON uzbrukuma Iekšlietu ministrijai Rīgā. Noklausījies ziņojumu par diskusijām, Bušs teica: "Nedrīkst atļaut separātismam iziet ārpus kontroles, un ir nepieciešams, lai Gorbačovs tur arī turpmāk visā pilnībā pārvaldītu situāciju."

• Runga ar diviem galiem ir Džordža Buša un Mihaila Gorbačova slepenā vienošanās par Baltiju 1989.gada 2.—3.decembrī. Toreiz, lielai vētrai plosoties, pie Maltas krastiem uz padomju kuģa "Maksims Gorkijs" pirmais un pēdējais padomju prezidents, dzerot tabletes pret jūras slimību, apņēmās nelietot vardarbību Baltijā, bet 40. amerikāņu prezidents par to savam jaunajam draugam garantēja "neradīt lielas problēmas" Baltijas sakarā. Šī runga kā iekšpolitiski, tā arī starptautiski vēlāk trāpīja abiem —gan Gorbačovam, gan arī Bušam.

Kā tālāk rāda vēsture, Bušs savu slepeno godavārdu stratēģisko ASV nacionālo interešu dēļ turēja pat bezjēdzīgi ilgi, kamēr Gorbačovs bija spiests to lauzt jau pēc gada —1991.gada janvārī, pieļaujot situāciju, kas noveda pie asinsizliešanas tieši Baltijā. Ja arī Gorbačovs nedeva pavēli lietot vardarbību (kas ir vairāk ticams nekā otrādi), tad viņa atbildība ir stratēģiska, jo viņš un neviens cits tolaik ieņēma visaugstākos amatus valstī —kā prezidenta, tā arī bruņoto spēku virspavēlnieka amatu.

Tā paša gada augustā Gorbačovs vazāja Bušu Baltijas sakarā aiz deguna otrreiz —un, proti, pēc puča izgāšanās Maskavā Bušs augstsirdīgi ļāva Gorbačovam atzīt Baltijas neatkarību pirms ASV. Gorbačovs to apsola izdarīt 30.augustā. Taču PSRS "velk gumiju", kamēr 23. un 24.augustā mūs ir atzinušas Islande, Beļģija, Igaunija un Jeļcina Krievija. Buša nervi neiztur. Viņš saka savus nu jau hrestomātiskos vārdus: "Kad tiks rakstīta vēsture, tad neviens neatcerēsies, ka mums vajadzēja gaidīt 48 stundas ilgāk nekā Islandei vai vēl kādam citam." Un 2.oktobrī, kad ir pagājušas vismaz 240 stundas pēc Islandes un Jeļcina, ASV prezidents zvana Anatolijam Gorbunovam.

...Tās augusta un septembra dienas Maskavā paliks manā atmiņā uz mūžu. Ar skaisto zelta rudeni pilsētas parkos, ar arbūzu kalniem un lapsenēm automaģistrāļu malās, bet vienlaikus —ar skarbi romantisko un dramatisko pretošanās gaisotni. Ar apņēmības pilnajiem cilvēkiem, kuri apvienojās, lai nelaistu pie varas huntu. Vispopulārākais lozungs Maskavā toreiz bija —"sarkanbrūnajiem netikt cauri!" . Pirmdien, 19.augustā, būdams Latvijas Republikas pārstāvis, atvadījies no AP priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova un Ivara Godmaņa Augstākajā padomē, es atgriezos Maskavā.

Jāatgādina, ka savu atbalstu Jeļcinam kopš pirmās puča dienas nepārprotami pauda tikai Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Moldāvijas Augstākās padomes, citās divdomīgi nogaidīja. Bet Gorbunovs pirmais no tolaik bijušo un esošo republiku vadītājiem notikumus Maskavā nosauca par valsts apvērsumu.

Neskatoties uz ASV administrācijas nogaidošo politiku, vairāki ASV politiķi nekavējās ar asu reakciju. Piemēram, ASV senators, nopietns speciālists drošības un aizsardzības jautājumos, Sems Nāns tūlīt pēc apvērsuma aicināja Bušu neatzīt huntu un neielaisties ar to nekādās darīšanās. "Mums ir jāpārtrauc viņiem sniegt jebkādu tehnisko un ekonomisko palīdzību, ieskaitot kārtējās graudu piegādes uz kredīta. Ja mēs kaut ko arī viņiem pārdodam, tad lai maksā skaidrā naudā," teica senators.

Bet Reigana aizsardzības ministrs republikānis Kaspars Vainbergers sacīja: "...būtu labāk, ja mēs nepārprotami paziņotu, ka atbalstām Jeļcinu un esam pilni apņēmības palīdzēt viņam ekonomiski, pat ja sazvērnieku grupa formāli kontrolē PSRS centrālo valdību."

Tā paša19.augusta vakarā kopā ar savu vietnieku dakteri Andreju Eizānu, norīkojuši diennakts dežurantus pārstāvniecībā, ar auto devāmies uz KPFSR Augstākās padomes ēku, iesauktu par Maskavas Balto namu. Ceļš veda gar bruņumašīnu un tanku rindām Lubjankā, Manēžas laukumā, garām Kremlim, tālāk pa Novoarbata prospektu. Dežurējošajiem miličiem rādījām PSRS tautas deputātu apliecības. Pie Augstākās padomes ieraudzījām, cik "līdzīgas šīs gleznas" —maskavieši būvēja barikādes no dzelzsbetona blokiem, baļķiem, šķērsām izvietoja traktorus, autobusus un smagās automašīnas. Kūra ugunskurus, korķēja vaļā pudeles, kāds spēlēja ģitāru, daži skūpstījās. Gaisā bija jūtama dramatiska spriedze un arī kaut kas pacilājošs. Kurš kuru? Cilvēku acīs tā pati apņēmība, kas Viļņā un Rīgā. Protams, parādījās arī principiāla atšķirība starp Baltijas un Maskavas barikādēm. Un proti, Landsberģa pusē janvārī nevarēja pāriet neviena padomju kaujas vienība, taču Jeļcina barikādes jau aizstāvēja vismaz 10 tanki un to apkalpes ar demonstratīvi uzvilktiem Krievijas trīskrāsu karogiem iepretim PSRS sarkanajiem ar sirpi un āmuru.

Vēl vairāk —PSRS gaisa kara spēku pavēlnieks aviācijas maršals Jevgeņijs Šapošņikovs pat draudēja bombardēt huntas oficiālo mītni Maskavas Kremli, ja tā īslaicīgie saimnieki sāktu rīkoties vēl ekstrēmāk.

Huntai bija problēmas ar divu tanku divīziju uzticību, tādēļ Kantemirovkas un Tamaņas tanku divīzijas tika atsauktas no Baltā nama aplenkšanas.

Lielu vīrišķību parādīja krievu augstā inteliģence solidaritātē ar barikāžu aizstāvjiem. Ne viens vien brīvprātīgi devās uz aplenkto Augstāko padomi, tādā veidā pārvēršot to par savdabīgu sirdsapziņas cietoksni. Pats spilgtākais un visiem zināmais piemērs ir Vašingtonas simfoniskā orķestra diriģents Mstislavs Rostropovičs, kurš atlidoja no Parīzes, lai uzturētos Baltajā namā un iedvesmotu krievu tautu "pēdējai kaujai". (Turpat Baltajā namā brīvprātīgi uzturējās un informāciju sūtīja toreiz vēl pavisam jaunais Maskavas universitātes absolvents Pēteris Viņķelis, kuru tiku pieņēmis darbā pārstāvniecībā. Tagad viņš ir Latvijas vēstniecības 1.sekretārs Vašingtonā.)

Latvijas Republikas pārstāvniecība tās trīs puča dienas strādāja diennakts režīmā. Darbinieki speciāli atgriezās no atvaļinājumiem, kaut arī es viņus nesaucu. Atvaļinājumā devās tikai viens. Mūsu cilvēki dežurēja pilsētas ielās, kur risinājās izšķiroši un Padomju savienībā nepieredzēti notikumi, un informēja pārstāvniecības vadību. Mēs savukārt neturējām ziņu badā Latvijas valdību un Augstāko padomi. Parastā starppilsētu telefona līnija ar Rīgu bija atslēgta, taču lieliski darbojās speciālās līnijas, kuras gan noklausījās, bet paldies arī par to pašu. Paradoksāli, bet traucēti netika telefonsakari ar ārzemēm. Man regulāri zvanīja kāds zinātkārs jauneklis no Kanādas radio, zvanīja arī no Zviedrijas radio latviešu redakcijas. Kanādietis gribēja zināt gandrīz tikpat daudz, cik temperamentīgais Ivars Godmanis.

Pārstāvniecības durvis un lielos dzelzs vārtus cieši noslēdzām, baidīdamies gan no huntas akcijām, gan arī no izmisušu cilvēku vēlmēm glābties pie mums. Daži naivi maskavieši jau pa telefonu prasīja politisko patvērumu.

Par laimi, pirmdien sācies, trešdien pučs bija galā. Kā tāda garāka brīvdabas izrāde ielās un laukumos. Citēšu rindas no pārstāvniecības ziņojuma Ivaram Godmanim 1991. gada 22.augustā pulksten 18: "22.augustā 17.30 Maskavas pilsētā ielas pilnas ar līksmojošiem cilvēkiem. Visa bruņutehnika no pilsētas aizvākta. Šorīt pulksten 6 B.Jeļcinam uzticīgie 10 tanki ar Krievijas karogu aizbrauca no Parlamenta ēkas. Šobrīd aptuveni 10 000 liels pūlis mēģina demontēt Dzeržinska pieminekli, kas apšļakstīts ar baltu krāsu, tiek apjozts ar stieplēm un virvēm. Palīgā nāk civilā tehnika. Uz VDK ēkas ir uzvilkti kāškrusti, uzraksts: "Brīvību Novodvorskai! Nost fašistus!". Pie ēkas uzvilkts Krievijas trikolors. Milicija neiejaucas. No VDK nav reakcijas. Ēkai demonstranti neuzbrūk. Esot arī izdarīti uzbrukumi PSKP CK ēkai."

Un pulksten 18.10:

"17.45 beidzās PSRS AP Prezidija sēde, kura devusi atļauju arestēt PSRS tautas deputātus Baklānovu, Vareņņikovu, Starodubcevu, Boldinu, PSKP CK sekretāru Šeiņinu. Sēdē piedalījās Jānis Vagris. Prezidijs nolēma sasaukt ārkārtas sesiju. Varbūt pat jau 24.—25.augustā, kā aicināja Lukjanovs. Prezidija sēdi vadīja Laptevs, jo pret Lukjanovu tika izvirzītas nopietnas apsūdzības par apvērsuma ideoloģisko vadīšanu. Šī paša iemesla dēļ Lukjanovs nevadīšot sesiju."

Nedēļas laikā "pirmā viļņa" demokrātiskā kustība Maskavā un pavisam vienkārši cilvēki uz barikādēm likvidēja laika divdomīgumu, kas bija stiepies vairāku gadu garumā no Kremļa reformu sākuma līdz augstās diplomātijas līkločiem pasaules lielvalstu labirintos. Laiks pierādīja, ka, iespējams, tieši šīs ieilgušās divdomīgās politikas dēļ Gorbačovs bija spiests šķirties no varas. Līdzīgi tas notika ar Džordžu Bušu vecāko, kurš zaudēja vēlētāju uzticību nākamajās prezidenta vēlēšanās, kaut arī tieši 40. ASV prezidentu pasaule var saukt par aukstā kara uzvarētāju. Taču novēršanos no iekšpolitikas acīmredzot vēlētāji nepiedod. Aizraušanās tikai ar ārpolitiku maksā prezidenta krēslu un vienu atkārtotu ievēlēšanas laiku. Ne vairāk.

24.augustā mēs iznācām no Jeļcina kabineta ar Latvijas neatkarības atzīšanas dekrētu rokās. Pie Baltā nama daži kolorīti cilvēki iz tautas it kā vīlušies raudzījās izplēnējušos ugunskuros. Bija redzams —viņiem ir patiesi žēl, ka tik ātri beigusies barikāžu cilvēciskā tuvība.

...Pēc dažiem gadiem ap Krievijas valdības namu uzcēla akurātu un imperiālu žogu.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!