"Somu preses birojs Latvijā"

"Dagens Industri"

— 99.04.14.

Somijas preses biroju gigants Rautakirja ienāk Latvijā, lai kopā ar savu norvēģu kolēģi Narvesen Latvijā pārvaldītu kioskus, kafejnīcas un parfimērijas veikalus.

Pašlaik Narvesen , kam Norvēģijā ir 440 kioskveidīgi veikali, pieder 60% savā Latvijas meitas uzņēmumā Narvesen Baltija, kas tika nodibināts 1997. gadā. Narvesen Baltija Rīgas reģionā pieder četri kioski, trīs parfimērijas un divas kafejnīcas.

Rautakirja,

kam Somijā pieder 730 kioski, ir uzaicināts šajā uzņēmumā ienākt ar 35%, un Narvesen vienlaikus savu īpašuma daļu samazina līdz 55%. 10% paliks Norvēģijas un Latvijas kopuzņēmumam Linstow Varner , kam agrāk piederēja 40%. Cik lielu summu Rautakirja ir samaksājis, to uzņēmums nevēlas atklāt.

Rautakirja

apgrozījums 1998. gadā bija 3,4 miljardi somu marku. Koncerna Narvesen , kam pieder tiesības arī uz franchise veikalu ķēdi Seven-Eleven Skandināvijā, apgrozījums bija 7,1 miljards norvēģu kronu.

"Piedzimis bēgļu gaitās"

"The Washington Times"

— 99.04.12.

Vērodams, kā simtiem tūkstoši albāņu bēg no Kosovas, Latvijas vēstnieks Ojārs Kalniņš atceras savu bēgļu gaitās pavadīto jaunību.

Kalniņš ir dzimis bēgļu nometnē Rietumvācijā 1949.gadā. Viņa vecāki bija to 200 tūkstošu latviešu starpā, kas pirms pieciem gadiem bija aizbēguši no padomju armijas.

"Man ir ļoti personiska attieksme pret kosoviešu bēgļu traģiskajām ciešanām," Kalniņš teica laikraksta korespondentam.

"Tie latviešu bēgļi, kuri beigu beigās apmetās uz dzīvi Rietumos, pierādīja tikai vienu - pat padzenot viņus no mājām un iznīcinot viņu ciemus, nav iespējams viņiem atņemt dzimtenes mīlestību.

Tanki var ar zemi nolīdzināt ēkas un padzīt iedzīvotājus, taču tie nespēj rast ilgstošu atrisinājumu. Tie tikai atnes lielākus satricinājumus un ciešanas."

"Dānijai ir plāns Baltijas aizsardzībai"

"Berlingske Tidende"

— 99.04.12.

Bruņojums: Izanalizējot Baltijas valstu aizsardzības spējas, Dānija piedāvājusi Igaunijai, Latvijai un Lietuvai aizsardzības plānu vairākiem gadiem. Dānijai šī militārā palīdzība izmaksās gandrīz 100 miljonus kronu gadā.

Dānijas aizsardzības spēki nostiprina sadarbību ar Baltijas valstīm.

Līdzšinējās militārās palīdzības programmas Igaunijai, Latvijai un Lietuvai 2000. gadā tiks nomainītas pret lielu un visaptverošu aizsardzības plānu katrai no šīm trim bijušajām padomju republikām atsevišķi.

Detalizētajam Dānijas militārās palīdzības plānam jādarbojas piecus līdz astoņus gadus, un tajā tiks paredzēts viss - sākot ar Baltijas karavīru apmācīšanu un izglītošanu līdz pat sadarbībai militāro operāciju laikā un apgādei ar bruņojumu.

Šo plānu Dānijas Aizsardzības ministrijas ierēdņu un Dānijas Aizsardzības spēku virsnieku delegācija pirmo reizi oficiāli prezentēja baltiešiem marta vidū.

Tas notika, delegācijai apmeklējot trīs Baltijas valstu galvaspilsētas, kur tagad aizsardzības plāns tiek analizēts tuvāk, lai sagatavotos izšķirošajām sarunām.

"Līdz mums jau ir nonākušas dažas pozitīvas atsauksmes. Baltieši ir uzsākuši darbu paši pie saviem ilgtermiņa aizsardzības plāniem, tādēļ arī mēs varam izstrādāt ilgtermiņa plānu, kā mūsu palīdzību veiksmīgāk sasaistīt ar viņu vajadzībām," saka Aizsardzības ministrijas nodaļas vadītājs Pēters Mikaels Nīlsens.

Dānijas palīdzība Austrumeiropai aizsardzības jomā kopš 1994. gada ir strauji augusi, šogad sasniedzot 100 miljonus kronu. Aizsardzības ministrija un Aizsardzības spēki šobrīd realizē 200 - 300 dažādus sadarbības projektus ar Baltijas valstīm. Vienlaikus virkne militārās palīdzības programmu nāk arī no pārējām Ziemeļvalstīm.

"Mums vajag mazāk, bet labākus projektus. Tas ir kļuvis iespējams tikai tagad, kad Baltijas valstīm beidzot ir skaidrs priekšstats par savu aizsardzību un tās var izstrādāt ilgtermiņa plānus," skaidro Dānijas militārais atašejs Tallinā Stīns Hartovs.

Pagājušajā gadā Aizsardzības ministrija izanalizēja trīs Baltijas valstu militāro aizsardzību, kas pamatā balstās uz vieglo artilēriju, nedaudzām bruņumašīnām, šautenēm un automātiem, helikopteriem un transporta lidmašīnām, kā arī nelielu floti.

Baidoties provocēt Krieviju, līdz šim Dānijas militārā palīdzība Baltijas valstīm aprobežojās vienīgi ar izglītību un uniformām, kā arī vieglākām transporta vienībām. Taču tagad Dānijas Aizsardzības spēki plāno dāvināt Baltijas valstīm lielu skaitu gaisa spēku lielgabalu un haubiču, lai atbalstītu šo joprojām jauno nāciju pašaizsardzības spējas. Ieroču dāvinājumam vēl jāsaņem Dānijas politiskais akcepts, tāpat arī Baltijas valstīm pašām formāli jālūdz šī palīdzība.

"Tagad mēs mēģinām padarīt palīdzību mērķtiecīgāku, lai tā balstītos uz pašu baltiešu vēlmēm. Tas ir jautājums par resursu labāku izmantošanu," saka Stīns Hartovs, norādot, ka gan Igaunija, gan Latvija, gan Lietuva pēdējo gadu laikā pievērš daudz lielāku vērību, kurus piedāvājumus pieņemt.

Jespers Larsens

"Baltijas valstu banku sistēma

drīz panāks Zviedriju"

"Dagens Industri"

— 99.04.14

Helsinki. Zviedrs Tomass Nekmars (Thomas Neckmar) vadīs "Merita Nordbanken" lielo reģionu - Baltijas valstis un Poliju - kurā mīt 48 miljoni cilvēku.

"Te ir divas reizes vairāk iespējamo klientu nekā Ziemeļvalstīs, un pieaugums ir milzīgs. Desmit gadu laikā šī reģiona banku sistēma būs Zviedrijas un Somijas līmenī", Tomass Nekmars sacīja.

Merita Nordbanken

stratēģija jau sen ir skaidra - trīs Baltijas valstis un Polija ir šīs bankas pašmāju tirgus.

Igaunijā banka nodarbina apmēram 80 personas un tikpat daudz Latvijā. Lietuvā projektu grupa ir izpētījusi pašreizējo banku sistēmu un nonākusi pie slēdziena, ka Merita Nordbanken nepirks nevienu no eksistējošajām bankām, bet dibinās savu.

Polijā ir atvērts pārstāvniecības birojs, un arī tur ir novērtētas pārdošanai paredzētās bankas.

"Šeit varētu būt iespējama kombinācija - atvērt savu un iegādāties kādu no mazākajām bankām. Lielās mūs neinteresē", Tomass Nekmars teica.

Šī reģiona lielajām bankām ir raksturīga zema darbības efektivitāte un pārāk liels personāls.

Tomass Nekmars no Helsinkiem vadīs bankas ieiešanu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kā arī Polijā. Šo darbu veiks maza, tikai no pieciem darbiniekiem sastāvoša organizācija. "Bez tam visās četrās valstīs strādās vadītāji. Tur mēs darbā pieņemsim vietējo personālu, jo tiem ir jābūt cilvēkiem, kuri prot šīs valsts valodu un pazīst vidi. Šī nebūs nekāda lielā problēma, jo Baltijas valstis ir pilnas ar labi izglītotiem ļaudīm. Šķiet, ka akadēmisko izglītību ieguvušo īpatsvars tur ir pat lielāks nekā Somijā un Zviedrijā", Nekmars norādīja. Ņemot vērā to, ka Polijā dzīvo 40 miljoni cilvēku un Baltijas valstīs 8 miljoni, nākotnes izredzes ir galvu reibinošas.

"Mani izbrīnītu, ja šīs reģions diezgan tuvā nākotnē - trīs četru gadu laikā - nebūs kļuvis par svarīgu Merita Nordbanken sastāvdaļu", Tomass Nekmars sacīja.

Svarīgs jau nav apjoma pieaugums.

"Nē, mēs savu darbību koncentrēsim uz saviem klientiem Ziemeļvalstu uzņēmumiem, turīgām privātpersonām un vidusšķiru. Pēc desmit gadiem par mūsu klientiem būs kļuvuši 80% šajā reģionā strādājošo Ziemeļvalstu uzņēmumu, un mēs esam banka, kuras pakalpojumus izmanto daudzi strādājošie", viņš turpināja.

Šodien mazāk nekā puse no šī reģiona iedzīvotājiem - izņemot Igauniju - ir saistīta ar kādu banku.

"Algas tiek izmaksātas skaidrā naudā brūnās aploksnēs. Tomēr šajā jomā norisinās sprādzienveida attīstība, un cita starpā ārkārtīgi palielinās elektronisko karšu izmantošana. Strauji attīstās arī darījumu kārtošana ar bankām caur Internetu un telekomunikācijām", Nekmars stāstīja. Viņš rēķinās, ka desmit gadu laikā šajā reģionā viņa pārstāvētās bankas personāls būs sasniedzis 500 - 600 darbinieku, un Somijai un Zviedrijai līdzīgā vidē būs izveidots "ne pārāk liels" biroju tīkls.

44 gadus vecais Tomass Nekmars Nordbanken sāka strādāt 1988. gadā un kopš pagājušā gada ir atbildīgs par Merita Nordbanken distribūcijas kanāliem. Uz Nordbanken viņš atnāca no uzņēmuma Modo/Holmen .

Mosse Vallēns

"Jeļcina ciniskā tirgošanās"

"Die Welt"

— 99.04.12.

Vai Krievijas prezidents draud NATO tikai tāpēc, lai izvairītos no impīčmenta?

Maskava

. Blefs, triks, propagandistiska akcija cīņā par varas saglabāšanu. Tā novērotāji Maskavā vērtē konfūzos Kremļa šefa izteikumus par it kā notikušo – bet vēlāk atsaukto - krievu atomraķešu nomērķēšanu uz NATO dalībvalstīm. Spekulācijas par raķetēm, tāpat kā šķietamais Jeļcina solījums atbalstīt Dienvidslāvijas pievienošanos Krievijas – Baltkrievijas savienībai, pieder pie "ciniskās tirgošanās", sarunā ar Welt teica Andrejs Piontkovskis. Stratēģisko pētījumu institūta direktors pārstāvēja uzskatu, ka Jeļcins piektdien, tikšanās laikā ar parlamenta priekšsēdētāju Genādiju Seļezņovu ir mēģinājis glābt savu politisko likteni, ko apdraud gaidāmais impīčmenta process: "Prezidents upurē kaut ko no tā, kas ir komunistiem svarīgs, un komunisti apmaiņā atsakās no impīčmenta procesa." Tas, vai šī tirgošanās, ko neskaidru padara pretrunīgie toņi no Kremļa un Valsts Domes puses, beidzot notiks pēc Jeļcina prāta, būs mazliet skaidrāks jau otrdien. Tad Valsts Dome pieņems lēmumu par to, vai impīčmenta process notiks, kā plānots, 15.aprīlī, vai arī tiks atlikts.

Piontkovskis saka, ka šī kaulēšanās ar komunistiem par varas paturēšanu, šādam valstsvīram ir "pilnīgi bezatbildīga". Tā parāda, ka Jeļcinam "nav īpaši liels intelekts". Prezidents "maz ko saprot no tā, kas notiek". Arī no militārā viedokļa paziņojums, ka raķetes it kā atkal ir nomērķētas uz NATO dalībvalstīm, ir "pilnīgi bezjēdzīgs".

Piontkovskis uzskata, ka no politiskā viedokļa Jeļcins demonstrē retoriku - "protams, stingrākas pozīcijas". Taču vienlaicīgi, kā to redz Maskavas laikraksti, tas ir prezidenta ar dziļi ievainotu lepnumu mēģinājums panākt, lai Rietumu pasaule viņu uzklausītu.

Kā "pilnīgi absurdu un nerealizējamu" Andrejs Piontkonvskis nosauca spēlē iesaistīto apvienošanos ar Miloševiča Dienvidslāviju. Tomēr šāda veida izteikumi esot "ārkārtīgi kaitīgi, jo tie laupa Krievijai tik svarīgās diplomātiskās iespējas". Tādā veidā Krievija zaudē uzticību kā starpniece, kas ir morāli tiesīga nosodīt gan NATO gaisa uzbrukumus Serbijai, gan arī serbu etnisko tīrīšanu un noziegumus Kosovā.

Pēc Piontkovska domām, tieši tagad ir vajadzīgs starpnieks, NATO jūtas konfrontēta ar faktu, ka gaisa uzbrukumi Kosovas problēmu neatrisina. Kā jau bieži situācijās, kad Kremļa šefs pakļaujas neapvaldītiem impulsiem, zemākās politiskās instances mēģina lietu apklusināt, arī gadījumā ar iespējamo apvienošanos ar Miloševiču. Ārlietu ministrs iespējamo notikumu atbīdīja tālā nākotnē. Viņš mēģināja kliedēt bažas, sakot, ka kamēr nonāks līdz apvienošanās procesam ar Belgradu, NATO uzbrukumi jau sen būšot beigušies. Krievijas pienākums pēc savienības izveidošanas būtu militāra iejaukšanās, bet to Maskavā neviens nevēlas. Runājot par "divām Krievijas ārpolitikas sejām kopš Kosovas konflikta sākšanās", Piontkovskis saka, ka, no vienas puses, tā esot ļoti spēcīga, agresīva retorika, kas ir vērsta pret Rietumiem, un ko Jeļcins demonstrēja draudot ar karu. Taču no otras puses, Krievija, kas attiecas uz praktisku rīcību, "katrā gadījumā līdz šodienai", piekopj ļoti atturīgu, savaldīgu un saprātīgu politiku.

Krievijas stratēģijas eksperti brīdina, ka tomēr bīstami ir tas, ka retorika varētu attīstīt savu loģiku, savu dinamiku. Kara histērija beigās var izprovocēt praktiskus pasākumus, "un tas būs ļoti bīstami".

Manfrēds Kvirings

"Kurp iet Krievija?"

"Intellectual Capital"

— 99.04.01.

Sekojot Rietumu ekonomiskajiem padomiem - kuri tika doti aiz labiem nodomiem, lai nestu Krievijai demokrātiju un labklājību - Boriss Jeļcins & Co, sekojot nacionālajam raksturam, radīja vēl vienu totalitārisma formu, kurā bagātie līderi ir pilnīgi vienaldzīgi pret savu padoto sliktajiem dzīves apstākļiem. Atšķirība ir tā, ka 30-to gadu Gulaga arhipelāgs tagad, 90-tajos gados, ir nomainīts ar " Gucci" arhipelāgu.

Komunisma laikā padomju pilsoņi bija ieslēgti savā valstī. Šodienas zagļu tirgus ekonomikā Krievijas pilsoņi ir izslēgti - izslēgti no normāliem dzīves apstākļiem un, kas ir vēl svarīgāk, no cerībām pārvarēt mūžīgo Krievijas lāstu. Kā teica bijušais premjerministrs Viktors Černomirdins: veicot privatizāciju, "mēs vēlējāmies, lai būtu labāk, taču iznāca kā vienmēr."

"Kā vienmēr" Krievijā nozīmē nekad nebeidzamu gulaga paveida izkārtojumu vidējam Krievijas iedzīvotājam. KGB varu vienkārši aizstāja privatizācijas vara. Un labi apsargātās banku un uzņēmumu marmora fasādes ir pārņēmušas lomu, ko Krievijas demonoloģijā spēlēja šausminošā "Lielā māja" Lubjankas laukumā Maskavā.

 

Par kādu cenu brīvība?

Pirms 1991. gada lielāko daļu krievu māca bailes zaudēt savu brīvību, bet tagad tos māc bailes no pārāk lielas brīvības. Tie, kuri nespēj uzņemties jaunos izaicinājumus, nicinoši tiek nodēvēti par "pagātnes paliekām". Runā, ka nevienlīdzība Krievijas rietumnieciskošanās procesā ir neizbēgama, tādējādi ērti neņemot vērā faktu, ka Rietumu privatizācija ir atkarīga no likuma varas, kā arī saprātīgas nodokļu struktūras izveides.

Privatizācijas mogulu uzspiestā izkropļotā kapitalizācija ir novedusi valsti atpakaļ par veselu apli - līdz punktam, kur bijušajam KGB darbiniekam tiek dotas pilnvaras, lai viņš ieviestu kaut kādu kārtību.

Primakova cīņa pret korupciju - pamatā pret finansu magnātu Borisu Berezovski - bija domāta, lai dotu skaidru signālu: sodot vainīgos, mēs samazinām plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem.

Taču arvien negantākie strīdi ap Kremļa troni ir vājinājuši Primakova mēreno pozīciju. Savas varas auru viņš saglabāja, kā viņš pats izteicās, "aizcērtot durvis Klintona priekšā" - komunistiskā internacionālisma garā protestēdams pret Amerikas antidienvidslāvisko politiku, brauciena laikā uz Vašingtonu virs Atlantijas okeāna viņš pagrieza savu lidmašīnu atpakaļ. Tas nomierināja ilūzijas zaudējušos krievus. Taču par kādu cenu?

 

Pēdējā iespēja?

Pašreiz Krievija satraucoši atgādina pirmsnacistu laika Vāciju 30-to gadu sākumā: demonstrācijas iepretī ASV vēstniecībai Maskavā; Valsts domes deputāta ģenerāļa Makašova organizētās "Pretžīdu partijas" izveidošanās, biežie pretrietumnieciskās fašistu grupas Krievijas Nacionālā Vienotība gājieni visā Krievijā.

Jaunā modeļa nacistu popularitāte pieaug tiešā proporcijā ar izmisumu par nesaņemtajām algām, neapsildītajiem dzīvokļiem, pazūdošajiem pārtikas produktiem, Jeļcina norietu un NATO aviācijas triecieniem. Izsalkušie un nabadzīgie ar cerībām skatās uz melnā tērptajiem, apmācītājiem un disciplinētajiem jauniešiem: to mērķis nav bagātību saraušana vai cīnīšanās par augstiem posteņiem.

Šīs populārās brigādes sola ne tikai izmeklēšanu un sodu Krievijas privatizācijas oligarhiem. Tās pilnīgā nopietnībā paredz pakāršanu korumpētajiem reformatoriem (it īpaši tiem, kuri uzstājušies ar lekcijām Hārvardā), industrializāciju ar miljoniem militarizētu darbavietu, vienlīdzīgu algu izmaksu it visiem, noziedzības apturēšanu ar patruļām ielās. Īsumā - ieviest dzelzs porjadok (kārtību), kas ir maģisks vārds šodienas bankrotējušajā un haotiskajā Krievijā.

Krievijā ir tikai divi spēki, kuri vēsturiski varbūt spētu nostāties pret šo politisko sērgu: inteliģence un armija. Taču daļa inteliģences - tādi cilvēki, kā Berezovskis - iegāja biznesā un politikā, tādējādi diskreditējot sevi. Armijas vadība, kā, piemēram, ģenerālis Aleksandrs Ļebeds, izdarīja to pašu. Slepkavības karavīru vidū, bads attālākās armijas bāzēs un pašnāvības šodienas Krievijas armijā ir kļuvušas par ierastu lietu.

Tomēr tagad ir arī trešais spēks - Rietumu palīdzība. Pateicoties Primakova brālīgajām jūtām pret Serbijas prezidentu Miloševiču, SVF tikšanās ar Krievijas pārstāvjiem Vašingtonā tika atliktas, taču tās notika Maskavā.

Gudri novērtējot sarežģīto ekonomisko un politisko situāciju, kurā atgriešanās pie komunisma Krievijā var kļūt par vēlamu iznākumu, SVF izpilddirektors Mišels Kamdesī ne tikai tikās ar Primakovu, bet arī apstiprināja jaunu 4,8 miljardu dolāru aizdevumu.

Zināmā mērā šajā dienā tika noteikts valsts liktenis - Krievija saņēma vēl vienu iespēju, varbūt pēdējo, atrast dzīvotspējīgu kursu kaut kur starp galējiem Gulaga un Gucci arhipelāgiem.

Ņina Hruščova,

Pasaules Politikas

institūta Ņujorkā locekle

"Pazīstami Krievijas cilvēki

par Balkānu konfliktu un Krieviju"

"Izvestija"

— 99.04.14

Rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins:

Ignorējot ANO, tās nolikumu, NATO visā pasaulē izsludināja seno likumu: kam ir spēks, tam arī taisnība. Pārspēt nosodāmo pretinieku vardarbībā. Cilvēces acu priekšā tiek iznīcināta brīnišķīga civilizācija, un zvēriski civilizētās valdības aplaudē. Bet izmisušie cilvēki, pametot patvertnes, iet nāvē, aizstāvot Donavas tiltus - vai tā nav mežonība? Nebrīnītos, ja Klintons, Blērs un Solana sāktu viņus dedzināt un slīcināt.

Frakcijas "Mūsu mājas - Krievija" līderis Vladimirs Rižkovs:

Es uzskatu, ka Krievijas oficiālā pozīcija ir nevainojama un pareiza. Arī no morālās puses, un esmu pārliecināts, ka vienīgi sarunas un diplomātija spēj glābt situāciju Balkānos. Patreiz pats galvenais ir nepieļaut, lai bruņošanās sacensība atkal kļūtu par Krievijas nacionālo ideju. Ja tiks īstenoti aicinājumi iesaistīties kautiņā, varēs pārvilkt krustu ne vien demokrātijai un tirgus ekonomikai - valsts mehānisms kopumā neizturēs šādu pārbaudījumu un sabruks. Neviens nespēj nostādīt Krieviju idiotiskā situācijā, izņemot mūs pašus.

Valsts Domes kultūras komitejas priekšsēdētājs Staņislavs Govoruhins:

Nav nekāds brīnums, ka mēs atrodamies potenciālu agresoru ielenkumā. Krievijai vienmēr ir bijuši ienaidnieki. Pēdējos 10 gados notikusī ciešā starptautiskā sadarbība noveda pie valsts sabrukuma. Lielākā daļa ārvalstu investoru, sponsoru, uzņēmēju pie mums ieradās, lai laupītu. Un, ja Rietumi tagad no Krievijas novērsīsies, nekas briesmīgs nenotiks - mums ir spēcīgi sabiedrotie - Indija, Ķīna, Irāna, Latīņamerikas valstis. Lai visiem demonstrētu savu varu, Krievijai pašlaik vispirmām kārtām ir jāsavalda tie masu informācijas līdzekļi, kuri piedalās NATO psiholoģiskajā programmā. Otrkārt, jāpārdod Dienvidslāvijai modernie ieroči. Un visbeidzot, jāatsakās no sankcijām, kas aizliedz tirgoties ar kaimiņiem.

"Demokrātiskās savienības" priekšsēdētāja Valērija Novodvorska:

Tā kā dienvidslāvu konflikts visām civilizētajām valstīm ir neapstrīdams, atbalstīt nacionālisma apmāto Slobodanu Miloševiču var tikai viņa kolēģi - Kim Čen Irs, Fidels Kastro, Sadams Huseins, Kadafi. Budžeta mums, protams, nav, bet slāvu brāļiem nekā nav žēl! Mēs esam apvienojušies ar sev līdzīgajiem vienotā antiamerikānismā, sēžam uz mēslu čupas un iztēlojamies, ka te slēpjas krievu tautas dižais garīgums. Patiesībā norisinās karš pret nīkulīgo, pusdzīvo krievu demokrātiju. Savus ienaidniekus mēs pazīstam - tie ir Trešās pasaules līderi, dienvidslāvu fašists, Komunistiskā partija un premjerministrs Primakovs. Gribētos zināt, kura būs tā armija, kas mūs no viņiem aizstāvēs. NATO ir aizņemta ar Dienvidslāviju, un Krievijai nav nemaz tik viegli palīdzēt. Pārāk liela valsts.

Vahtangova teātra vadītājs Mihails Uļjanovs:

Visas runas par to, ka mums Dienvidslāvijā būtu kādas īpašas intereses, ir tukša pļāpāšana. Aizstāvēt slāviskumu? Bet tas taču ir nacionālisms - slimība, kas līdzinās AIDS, no kuras pagaidām nav iespējams izārstēties. Mani baida tas, ka Rietumi novēršas no Krievijas, un mēs ar savu "īpašo" pozīciju paliekam vieni. Ja 19 cilvēki apgalvo, ka tu esi piedzēries, tad varbūt patiešām ir vērts atgulties un atpūsties. Ar vienu roku mēs sitam dūri galdā un kliedzam: "Mēs nepieļausim!", bet otru pastiepjam, lūdzot ubaga dāvanas. Vēl apkaunojošāku stāvokli ir grūti iedomāties. Vai nu jūs nepieņemat dāvanas un badojaties, vai arī nedraudiet. Bet mēs no sevis nezin ko iztēlojamies. Savā laikā Krievija smagi apdedzinājās Čečenijā, bet tagad tā to pasniedz kā pozitīvu pieredzi, kas kādam sniedza kādu mācību. Bet mēs taču neko neesam mācījušies, ja atkal iesaistāmies kautiņā! Eiropas valstis sauc sevi par "kopienu". Bet mēs paši sevi iedzenam stūrī un izdomājam savu īpašo pozīciju, savu īpašo pasauli. Bet tā taču ir tikai ilūzija, jo nekā tāda nav.

Valsts Domes aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Romans Popkovičs:

Dienvidslāvija ir vienīgā valsts, kas nav nonākusi Amerikas ietekmē, un tā ir vienīgais īstais Krievijas sabiedrotais. Tikko tās nebūs, turpmākie mēģinājumi ietekmēt mūsu valsti notiks ar Aizkaukāza un Vidusāzijas palīdzību. Es gribētu, lai mūsu pilsoņi mazāk klausītos tos, kuri no televizoru ekrāniem biedē ar trešo pasaules karu. Militāri tehniskā palīdzība brālīgai republikai, tās aizsardzības spēju nostiprināšana ne pie kādas apokalipses nenovedīs. Mums ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka tādā gadījumā, ja NATO nepārtrauks bombardēšanu, mēs sāksim piegādāt ieročus, bet, ja ar to nepietiks, ir jāatsakās no ANO sankcijām un jāsniedz ne vien humānā palīdzība, bet jāpiegādā arī degviela, bruņojums un militārā tehnika. Mums ir jāizmaina sava attieksme pret ES, Eiropas Padomi, vairākām valstīm. Krievijai pavisam citādi jāveido sava politika.

Valsts Domes deputāts Eduards Vorobjevs:

Es uzskatu, ka ASV ir pieļāvusi nopietnu stratēģisku kļūdu. Smags trieciens ir vērsts pret pasaules drošības arhitektūru. Tomēr Balkānu krīzē ir vainojama arī Krievija, kura nav izmantojusi pret Belgradu visas savā rīcībā esošās ietekmes sviras, lai nepieļautu asinsizliešanu. Par to atbildība ir jāuzņemas arī pašam prezidentam Miloševičam. Es pievienojos mūsu tautas sašutumam par bombardēšanu. Tomēr es neuzskatu Rietumu demokrātijas par mūsu ienaidniekiem. Ienaidnieks numur viens ir mūsu pašu valstī - tā ir ekonomika. Sabiedrībai ir jākonsolidējas nevis ap naidu pret amerikāņiem, bet gan ap atbrīvošanos no finansu krīzes. Jāatzīst, ka Krievijai vairs nav līdz zobiem apbruņojies monstrs. Mūsu bruņotie spēki, izņemot stratēģisko raķeškaraspēku, karam vispār nav gatavi.

Komponists Genādijs Gladkovs:

Mūs pazemoja un samina kājām. Krieviju publiski atvirzīja vēstures perifērijā. Tas, ko šodien dara Rietumi, ir pasaules bandītisms. Un, ja nu viņiem rīt pēkšņi neiepatiksies Lukašenko, vai viņi sitīs arī Baltkrieviju? Rietumi saprot tikai spēka valodu, vairāk neko. Es uzskatu, ka mums ir jāatsakās no mūsu vēstures pēdējiem gadiem, jāpasludina ASV par mūsu stratēģisko ienaidnieku un viss jāsāk no sākuma. Pēc iespējas drīzāk ir jāatbrīvojas no Rietumiem un to parādiem. Mūs nopirka, un mēs esam pilnībā atkarīgi. Iekšējās nelaimes mūs izputināja, ārējās - izlaupīja. Mums pašiem sev ir jāatzīstas, ka mēs nebijām gatavi demokrātijai, un, ka demokrātija vispār ir muļķības. Krievijā ir iespējama tikai šāda kārtība: No 9 rītā līdz 10 vakarā var brīvi staigāt, bet pēc tam - komandantstunda. Uz laiku, protams. Pretējā gadījumā mēs iesim bojā. Mums ir jācīnās nevis par Dienvidslāviju, bet par sevi.

"Maķedonija mēģina tikt galā"

"Newsweek"

— 99.04.13.

Intervija ar Maķedonijas prezidentu Kiro Gligorovu.

Kopš NATO kampaņas pret Slobodanu Miloševiču sākuma Maķedonijā - mazā, nabadzīgā valstī, kas 1991.gadā atdalījās no Dienvidslāvijas - ir sākušās murgpilnas dienas, risinot jautājumu, kā tikt galā ar bēgļu straumi no Kosovas. Nespējot tikt ar to galā, pagājušajā nedēļā Maķedonija aizvēra savas robežas, atstājot desmitiem tūkstošu bēgļu piesārņotajā pierobežas neitrālajā zonā. Kad maķedonieši atkal piekāpās, atverot savu robežu, Serbijas varas iestādes jau bija piespiedušas lielāko daļu bēgļu atgriezties atpakaļ Kosovā. Vēlāk Maķedonijas prezidents Kiro Gligorovs savā kabinetā Skopjē stāstīja par krīzi Newsweek korespondentam Rodam Nordlendam. Seko fragmenti no intervijas.

Nordlends

: Kādas ir Jūsu domas par to, ka tik daudzi bēgļi mēģina aizbēgt uz Maķedoniju?

Gligorovs:

Neviens nebija gaidījis tik lielu bēgļu pieplūdumu. Cik man ir zināms, pat NATO negaidīja, ka viņu būs tik daudz, tas bija negaidīti arī citām kaimiņvalstīm. Nav tā, ka šie bēgļi pamestu Kosovu, baidīdamies no aviācijas uzlidojumiem; viņi no Kosovas tika deportēti - tā ir etniskā tīrīšana.

N:

Ir bijuši daudzi gadījumi, kad Maķedonijas varas iestāžu ierēdņi pret bēgļiem ir izturējušies slikti, sadalot ģimenes, ar varu iesēdinot tos autobusos. Vai tas Jūs nesatrauc?

G:

Sakarā ar tādu milzīgu bēgļu pieplūdumu tik mazā valstī kā mūsējā - tagad tiek vērtēts, ka bēgļu skaits ir apmēram 140 tūkstoši - radās organizatoriska un ekonomiska rakstura grūtības to uzņemšanā. Tā kā šāda veida incidenti nevar tikt izslēgti, kaut gan manā ieskatā tie ir bijuši tikai atsevišķi gadījumi. Visādā ziņā mūsu cilvēki izjūt ārkārtīgu līdzjūtību pret bēgļiem un mēs mēģinām viņiem palīdzēt. Tas fakts, ka apmēram 30 tūkstoši ģimeņu ir pieņēmušas bēgļus, neraugoties uz mūsu pašu smago ekonomisko situāciju, runā pats par sevi.

N:

Vai Jūs nemāc bažas, ka tik liels skaits albāņu tautības bēgļu varētu izjaukt trauslo etnisko līdzsvaru Jūsu valstī?

G:

NATO un Eiropas Savienība uzskata, ka bēgļus ir nepieciešams izvietot pēc iespējas tuvāk Kosovai, lai viņi varētu atgriezties. No otras puses, mums ir labi zināms, ka albāņi, kuri ir ieradušies Maķedonijā no Albānijas un Kosovas, prom nebrauc. Neraugoties uz mūsu zemes ekonomisko vājumu, dzīve Maķedonijā tomēr ir daudz labāka nekā Albānijā vai Kosovā. Ņemot vērā šo pieredzi, mūsu cilvēki ir pamatoti nobažījušies kā par lielo cilvēku pieplūdumu, tā arī par to, ka šī situācija varētu ieilgt. Tā rezultātā mums varētu rasties arī citas problēmas.

N:

Vai Jūs nebaida, ka karš Kosovā varētu pārsviesties arī uz Maķedoniju un izraisīt vēl plašāku Balkānu karu?

G:

Mūsu neatkarības gadu laikā mēs pastāvīgi esam norādījuši, ka karš Bosnijā un Horvātijā varētu izvērsties par Balkānu karu vai pat vēl plašāku karu. Un Kosova atrodas mums tieši blakus.

N:

Cik nopietnas ir Jūsu bažas?

G:

Ja tiks panākts kaut kāds miera līgums, tad šie draudi mazināsies. Ja miera līgums netiks panākts, un, jo īpaši tad, ja NATO izlems iesūtīt sauszemes karaspēku [Kosovā}, draudi ievērojami pieaugtu.

N:

Vai NATO būtu spējīga tā rīkoties?

G:

Kopš paša konflikta sākuma Kosovā mēs esam paziņojuši, ka Maķedonija nevar tikt izmantota uzbrukuma operāciju veikšanai pret jebkuru no mūsu kaimiņvalstīm. Būdami "Partnerattiecību mieram" līdzdalībnieki, mēs tiešām palīdzējām NATO. Mēs atļāvām izmantot bezpilota lidmašīnas, jo mūsu zemē tika izvietota Kosovas novērotāju misija un tās atbalsta vienības. Pašreiz Maķedonijā atrodas 12 tūkstoši NATO karavīru. Taču viņu uzdevums ir ieiet Kosovā tikai tad, ja tiks noslēgts miera līgums.

N:

Vai Jūsu ieskatā ar aviācijas uzlidojumiem var panākt, lai serbi piekrīt NATO prasībām?

G:

Uzlidojumi nemaz nav tik nenopietni un nebūt nepaliek bez rezultātiem. Jo ilgāk turpināsies uzlidojumi, jo lielākus zaudējumus tie nodarīs. Nav tikai skaidrs, cik ilgi spēs izturēt serbu tauta un cik ilgi saglabāsies NATO apņēmība. Cerēsim, ka Miloševičs neaizrausies ar neprātīgo ideju, ka viņš var pieveikt NATO. Serbi ir tauta, kas ir uzaugusi ar vēsturi un mītiem: viņi dzīvo pārliecībā, ka neviena lielvara nekad nav spējusi viņus uzvarēt. Tā ir situācija, kurā ir nepieciešams vēss prāts un vēss aprēķins, lai izvairītos no tālākiem postījumiem. Taču tikai vēlāk būs redzams, vai tādi paši ir Miloševiča uzskati un domāšanas virziens.

N:

Vai uzlidojumi ir pareizā rīcības metode?

G:

Kā cilvēks es nosodu jebkāda veida uzlidojumus. Taču Miloševičs kopš 1989.gada ir likvidējis visas konstitucionālās tiesības, kādas bija albāņiem. Visi mēģinājumi panākt mieru bija neveiksmīgi un vienīgais, kas atlika, bija spēka pielietošana.

N:

Maķedonija vēlas kļūt par NATO dalībvalsti. Vai šī krīze mērķa sasniegšanu ir tuvinājusi vai attālinājusi?

G:

Viss, ko mēs līdz šim esam darījuši NATO operācijas atbalstam, skaidri norāda uz mūsu ilgtermiņa orientāciju integrācijā NATO un Eiropas Savienībā. Taču cits jautājums ir tas, vai arī viņi domā tāpat.

N:

Rupjā apiešanās ar bēgļiem un tādi incidenti, kā uzbrukums Amerikas vēstniecībai Maķedonijai ir radījuši sliktu slavu Rietumos.

G:

Es nezinu nevienu Balkānu valsti, kurā nebūtu notikušas demonstrācijas. [Uzbrukums ASV vēstniecībai] patiesībā bija Maķedonijas Serbu demokrātiskās partijas roku darbs un, iespējams, ka tas pat bija koordinēts ar dažām organizācijām Serbijā.

"Militārā poza"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.04.13.

Vakar Belgradas parlaments apstiprināja Dienvidslāvijas lēmumu iestāties Krievijas un Baltkrievijas Savienībā. Par to laikraksts publicē pirmos komentārus.

Miodrags Vukovičs

, Melnkalnes vicepremjers:

Slobodanam Miloševičam ir problēmas: viņa politika ir iznīcinājusi valsti, radījusi ciešanas un nepatikšanas iedzīvotājiem un visu pasauli ir noskaņojusi pret Dienvidslāviju. Parlamenta lēmums ir viņa kārtējais manevrs, ar kura palīdzību viņš vēlētos novelt savu atbildības nastu uz Krievijas pleciem. Tā ir arī manipulācija, kas ir domāta iekšējai lietošanai: Miloševičs vēlas apmuļķot pats savus pilsoņus un, novēršot viņu uzmanību no savām kļūdām, pārliecināt, ka viņam ir Krievijas atbalsts, lai gan Jeļcins ir ārkārtīgi piesardzīgs jautājumos par jebkādu sadarbību ar Belgradu.

Aleksejs Kara-Murza

, Krievijas Zinātņu Akadēmijas Krievijas Reformu teorētisko problēmu centra direktors:

Serbija karu nevēlas, tā vēlas, lai pēc iespējas ātrāk tiktu izbeigti uzlidojumi. Tādēļ arī tā baida Rietumus ar Krieviju, mēģinot izmantot to sev par vairogu. Ir skaidrs, ka Belgrada nepievienosies savienībai. Jo patiesībā nekāda Baltkrievijas un Krievijas savienība neeksistē. Tomēr šī spēle ir ārkārtīgi bīstama, jo notiek taču karš, kurā mūs cenšas ievilkt. Tādēļ Krievijai ir nepieciešams izlēmīgi iesaistīties Kosovas problēmas atrisināšanā, pats par sevi saprotams, ka ar mierīgiem līdzekļiem. Bet NATO ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk pārtraukt bombardēšanu.

Prof.Jurijs Ļevada

, Krievijas Sabiedriskās domas pētījumu centra direktors:

tā ir politiska spēle, kurā ir ieinteresēti dažādi spēki. Parlaments zina, ka ar tā lēmumu vien nepietiek, lai Dienvidslāvija pievienotos savienībai, kura jau pati par sevi ir fiktīva. Tas tāpat apzinās, ka Jeļcins mēģinās šo jautājumu nobremzēt. Un zina arī, ka kareivīgi noskaņotā anti-Jeļcina opozīcija tādēļ arvien skaļāk kliegs: "Par Belgradu!"

Serbi uzskata, ka, iespējams, tādā veidā varēs no mums saņemt kaut kādus ieročus, brīvprātīgus un galu galā iesaistīt Krieviju bruņotajā konfliktā. Mūsējai kareivīgajai sarkanajai opozīcijai tas būtu pa prātam. Starp citu, ne tikai vecajai komunistiskajai opozīcijai vien. Arvien skaidrāk ir redzams, ka ar Jeļcinu cīnās arī premjerministrs Primakovs. Nevienam pat prātā neienāk, ka no tā, kas patlaban notiek Balkānos, varētu izraisīties jauns pasaules karš. 1914.gadā mūs arī bija pārņēmuši patriotisma uzplūdi. Bet pēc tam viss sākās pa nopietnam un Krievija aizgāja bojā. Tagad krievi neparko nevēlas karu. Un tas vieš cerību, ka, lai arī politiķi ir zaudējuši saprātu, līdz pašam ļaunākajam tomēr nenonāks.

"Kādēļ 1968. gada paaudze

nolēma doties karā"

"International Herald

Tribune"

— 99.04.13.

Mēs esam apguvuši rūgto mācību nesniegt mierinājumu diktatoriem. Mēs to izmēģinājām pirms 60 gadiem. Toreiz tas neizdevās, un arī šoreiz to nevajadzētu pārbaudīt. Prezidenta Slobodana Miloševiča darbība Kosovā ir izraisījusi tādas cilvēku ciešanu un nežēlības ainas, kas likās uz visiem laikiem izdzēstas no Eiropas sejas.

Eiropai un Savienotajām Valstīm ir jāturas stingri kopā. Miloševiča etniskās tīrīšanas politika ir jāapkaro un jālikvidē. Prezidents Bils Klintons ir demonstrējis nepieciešamo apņēmību. Un atkal mēs esam pateicīgi viņam un amerikāņu tautai par atbalstu taisnīgā lietā.

Protams, pret mums tiks vērsta parastā kritika, kuru dažkārt izteiks cilvēki, kuriem, kā es uzskatu, ir grūti samierināties ar faktu, ka Savienotajās Valstīs un Eiropā ir radusies jauna līderu paaudze, kuri ir dzimuši pēc II Pasaules kara, kuri tikpat lielā mērā kā mūsu priekšteči ir gatavi tikt ar šo lietu galā.

Daži apgalvo, ka mēs esam gaidījuši pārāk ilgi, lai rīkotos. Viņiem es vēlos pateikt, ka bija pareizi izmantot visas sarunu iespējas. Citi savukārt uzskata, ka mums vispār nevajadzēja rīkoties. Šiem cilvēkiem es vēlētos pajautāt, kāda gan varēja būt alternatīva. Nekā nedarīšana nozīmētu samierināšanos ar Miloševiča brutalitāti. Bija pilnīgi skaidrs, ka, ja viņš netiks apturēts, Kosovu piemeklētu Bosnijas liktenis.

Acīm redzamais ir pilnīgi skaidrs. Serbu pagājušā gada ofensīva piespieda 300,000 cilvēkus pamest savas mājas. Ciemi tika nodedzināti, cilvēki noslepkavoti. Par spīti starptautiskās sabiedrības, arī Krievijas, centieniem, Miloševičs pagājušajā gadā Parīzē noraidīja diplomātiju. Dažas stundas vēlāk viņš saviem spēkiem Kosovā deva brīvu vaļu. Dažu dienu laikā desmitiem tūkstošu cilvēku bēga no savām mājām.

Miloševičs etniskajām tīrīšanām gatavojās jau ilgi pirms tika nomesta kaut vienu NATO bumba. Notikušais ietilpa plānā, kas paredzēja padzīt tūkstošiem albāņu no viņu mājām, noslepkavot daudzus no viņu vīriešiem un iznīcināt viņu ciemus.

Bosnijā pirms izšķirošās rīcības mēs gaidījām četrus gadus. Šī konflikta rezultātā dzīvību zaudēja vairāk par 200,000 cilvēkiem, un 2 miljoni zaudēja pajumti. Konflikta ilgums nozīmēja, ka miljoniem cilvēku nespēja atgriezties mājās. NATO Kosovā nepieļāva to pašu kļūdu. Jebkurš, kurš ir redzējis ainas ar tūkstošiem bēgļu, kuri pamet Kosovu, vai arī, kuri ir dzirdējuši bēdīgos stāstus par serbu izraisītajām ciešanām, sapratīs, kādēļ mums bija jārīkojas. Tagad viņi vēlas zināt, ka mēs savu darbību turpināsim.

Tieši tāpat kā es ticu, ka rīcībai nebija citas alternatīvas, es ticu arī, ka nav citas alternatīvas kā vien turpināt, kamēr mēs gūsim panākumus. Savā 50.gadadienā NATO ir jāgūst virsroka. Mēs cīnāmies par tādu pasauli, kurā diktatori vairs nespēs nest saviem cilvēkiem neiedomājamas ciešanas, lai paliktu pie varas. Ir svarīgi, lai Serbijas iedzīvotāji saprastu, ka mēs necīnāmies ar viņiem.

Mēs cīnāmies ar Kosovas etniskās tīrīšanas autoriem. Tieši tāpat kā pēc II Pasaules kara, kara noziegumu tribunāls lems taisnu tiesu pār atbildīgajiem.

Mūsu politika Kosovā ir paredzēta Miloševiča slepkavošanas mehānisma iznīcināšanai. Mums nevajadzētu ļauties tikt viņa valsts kontrolētās televīzijas piemuļķotiem. Ja jau viņš bija tik pārliecināts par savām pozīcijām, kādēļ gan viņam vajadzēja apspiest Serbijas neatkarīgos informācijas līdzekļus? Tomēr mums ir jābūt pacietīgiem. Kā esmu teicis gan es, gan Klintons, gan kā ir teikuši citi pasaules līderi, viņu nebūs iespējams pieveikt vienā mirklī.

Mums ir tiesības piesardzīgi izturēties pret domu par sauszemes karaspēka nosūtīšanu. Protams, Kosovā būs nepieciešams sauszemes karaspēks, lai dotu iespēju bēgļiem atgriezties savās mājās. Tomēr tas būtu kaut kas atšķirīgs no iebrukuma.

Lai gan mēs atstāsim atklātas visas iespējas, tas neietilpst mūsu plānos. Sauszemes iebrukums prasa pamatīgu sagatavošanos un tam būtu nepieciešams laiks. Iespējamie zaudējumi varētu būt milzīgi. Un civiliedzīvotājiem būtu jāpaļaujas vienīgi uz Miloševiča žēlastību. Tādēļ gaisa uzbrukumi pagaidām ir vissaprātīgākā izvēle, un tie būtu jāaktivizē un jāpadara efektīvāki.

Miloševičs zina, kas viņam būtu jādara, lai pārtrauktu NATO gaisa kampaņu: pārliecinoša atteikšanās no visām kaujas aktivitātēm un slepkavībām; armijas, policijas un pusmilitāro spēku izvešana no Kosovas; starptautiska drošības karaspēka klātbūtne; visu bēgļu neierobežota atgriešanās un neierobežota pieeja humānajai palīdzībai; politisks noregulējums Kosovā, kas būtu balstīts uz Rambujē līgumu.

Mēs neapstāsimies tikmēr, kamēr viņš nepiekritīs visiem šiem nosacījumiem. Pasaule Miloševiču pārāk labi pazīst, lai uzķertos uz viņa trikiem. Neskaitāmie Belgradas priekšlikumi liecina par to, ka viņš meklē izeju. Viņš nevēlas atteikties no etniskās tīrīšanas, vienlaicīgi aizstāvot arī savu slepkavošanas mehānismu. Taču, ja viņš atteiksies izpildīt kaut vienu no minētajiem nosacījumiem, gaisa uzbrukumi turpināsies.

Tagad vajadzētu sākt veikt plānošanu ilgākam laika posmam, balstoties uz Rambujē vienošanos, kuru atbalstīja Kosovas Atbrīvošanas Armija, bet ko Miloševičs noraidīja. Pēc visām ciešanām ir kļuvis pilnīgi skaidrs, ka Kosovas albāņi nekad vairs neuzticēs Miloševičam pārvaldīt Kosovu. Meklējot jebkādu politisko risinājumu, šis fakts būtu jāatzīst.

Šajos centienos Krievijai būtu jāuzņemas unikāla un vadoša loma.

Mums ir jāieiet jaunā gadsimtā, kurā diktatori saprastu, ka viņi nevar nesodīti īstenot etnisko tīrīšanu vai represijas. Mēs cīnāmies nevis par teritoriju, bet gan par vērtībām. Par jauno internacionālismu, kurā etnisko grupu brutālas represijas netiks paciestas. Par pasauli, kurā nebūs, kur paslēpties, tiem, kuri ir atbildīgi par šādiem noziegumiem.

Tonijs Blērs

"Ir pienācis laiks sauszemes karam"

"Die Welt"

— 99.04.12.

Vai 19 NATO dalībvalstīm pietiks izturības intervenci Kosovā turpināt līdz uzvarai? Ar to ir domāta ne tikai arvien lielāka mērķu palete uzbrukumiem no gaisa, kas ir jāturpina vēl daudzas nedēļas. Arvien vairāk kļūst skaidrs, ka ar bombardēšanu vien Miloševiču pie sarunu galda atvest nebūs iespējams. Nemaz jau nerunājot par Kosovas albāņu vairākuma glābšanu no serbu armijas un policijas, kā arī no tādiem noziedzniekiem kā Arkans, kuri darbojas uz savu roku.

Kāda izskatās alternatīva? Noteiktā punktā - ar mērķi darīt galu civiliedzīvotāju ciešanām - pēc iespējas ātrāk ir jāiesaista NATO sauszemes vienības. Miloševičs viennozīmīgi rēķinās ar to, ka NATO (un īpaši ASV ar atmiņām par Vjetnamu) tam nepietiks drosmes. Viņam varētu būt taisnība, bet es uz to nepaļautos. Lai gan serbu diktators domā, ka trīs sagūstīto amerikāņu karavīru parādīšana televīzijā - pie kam vismaz viens no viņiem bija stipri sasists - varētu kalpot viņa interesēm, viņam šo akciju noteikti vajadzēs nožēlot. Mans vectēvs Vinstons Čērčils, vēl pirms amerikāņi bija iesaistījušies 2. pasaules karā, izteicās: "Amerikāņus daudz vieglāk ir sadusmot, nekā iebiedēt."

NATO ar tās milzīgajām karavīru rezervēm un lielo parasto ieroču spektru ir pietiekami daudz spēka, lai sakautu Miloševiču un Serbijas režīmu, taču uz serbu civiliedzīvotāju un ievērojamu pašu upuru rēķina. Tāpēc tā nav nekāda izvēle. Taču viena izvēle tomēr ir, kas ir efektīvāka nekā gaisa uzbrukumi un daudz ierobežotāka nekā sauszemes karš pret Serbiju.

NATO bez lielām grūtībām un ar ierobežotām izmaksām var atbrīvot Kosovu no Miloševiča karakalpiem. Tikai tad, ja tur būs droši, bēgļi, kas ir devušies uz Albāniju, Melnkalni un Maķedoniju, varēs atgriezties Kosovā. Cik ilgs laiks vēl paies, līdz Bils Klintons un sabiedrotie iekodīs šajā īpaši skābajā ābolā? Cik daudzi tūkstoši vēl tiks pakļauti "etniskajām tīrīšanām", pirms tiks nosūtītas NATO vienības, lai viņus glābtu? Nepietiks ar to, ja Klintons pārliecinās Kongresu un amerikāņu masu mēdijus, kuriem liekas šausmīga sauszemes vienību iesaistīšana jebkurā konfliktā, jo tad nenovēršami ASV atpakaļ tiks atvesti zārki. Alianses Eiropas dalībvalstīm tāpat ir jāparāda drosme un noteiktība. Itāļi, grieķi un čehi jau ir izteikuši - pēdējā NATO dalībvalsts ir tikai trīs nedēļas - šaubas par gaisa uzbrukumu jēgu. Tās pauž bažas par to, vai "plīstošā stikla troksnis Belgradā ir akceptējams" un izrāda satraukumu par iespējamajiem serbu pretuzbrukumiem vai terora aktiem pret NATO. Lielākais izaicinājums Klintonam, Šrēderam un Širakam ir līdz uzvarai saglabāt Alianses vienotību un izturēt NATO uzkrautās akcijas. Kad Kosova būs atbrīvota, ANO ir jāizveido vienība, kurā Krievija būtu galvenā, bet ne vienīgā dalībniece. Tai vajadzēs aizsargāt civiliedzīvotājus, kā arī lielu skaitu ārvalstu palīgus, kuri tur būs vajadzīgi ilgu laiku, lai atbalstītu Kosovu tās eksistences atjaunošanā. Visbeidzot sabiedrotajiem par faktu ir jāuzskata tas, ka pēc visa, kas tur ir noticis, nevar būt nekāda runa par to, ka Kosova atkal var nonākt serbu pakļautībā. Kosovas iedzīvotājiem ANO kontrolētā referendumā ir pašiem jāpieņem lēmums par savu nākotni, kas gandrīz droši nozīmē Kosovas neatkarību. No visām grūtajām un bīstamākajām izvēlēm, ar kādām šajās dienās tiek konfrontēta NATO, vissliktākā būtu neveiksmes atzīšana. Demonstrēt to, ka NATO kādā Balkānu valstī nespēj uzspiest savu gribu ļaunam, asiņainam un rasistiskam diktatoram, būtu ļoti postoša vēsts katram ļaunu gribošam diktatoram pasaulē no Irākas līdz Ziemeļkorejai. Jo ātrāk Alianses politiskā vadība sapratīs, ka operācijas Dienvidslāvijā ir nonākušas līdz sauszemes vienību fāzei un Kosovai beidzot ir jākļūst neatkarīgai nācijai, jo ātrāk tur tiks izbeigta asinspirts un ciešanas.

Vinstons Čērčils (juniora)

"Otrais uz komandtiltiņa"

"Newsweek"

— 99.04.13.

Als Gors intervijā Newsweek runā par sauszemes karaspēku, Miloševiču, Primakovu - un par Vjetnamas kara mācībām.

Newsweek:

Vai eksistē kaut kādi apstākļi, kuros Jūs atbalstītu amerikāņu sauszemes spēku izmantošanu?

Gors:

Šāds variants apspriests netiek. Un šajā pozīcijā nav bijušas nekādas izmaiņas. Mūsu analīze parādīja, ka būtu nepieciešami 100 tūkstoši vai pat vairāk karavīru, ka dzīvā spēka zaudējumi varētu būt visai lieli un ka cīņu intensitāte būtu ievērojama - no nama uz namu, no ciemata uz ciematu. Balstoties uz jau savlaicīgi izdarīto analīzi, šāds variants nemaz netika izskatīts.

N:

Tiek ziņots, ka Apvienoto štābu priekšnieki esot brīdinājuši, ka uzlidojumi vieni paši neko nedošot - intensīvā bombardēšana Vjetnamā taču rezultātu nesasniedza.

G:

Ir pārsteidzīgi jau tagad izdarīt secinājumus, ka tie neko nedos. Uzlidojumi ietekmēja Miloševiču Bosnijā. Protams, te ir savas atšķirības, taču tie iedarbojās.

N:

Ja jau jūs esat nolēmuši nepielietot sauszemes spēkus, tad kādēļ gan par to stāstīt Miloševičam?

G:

Mums ir pienākums godīgi izskaidrot amerikāņu tautai, ko mēs darām un kādēļ, un ko mēs nedarām un kādu iemeslu dēļ. Un, ja godīgums un skaidrība ir maksa par demokrātiju, tad tā nav pirmā reize.

N:

Vai ASV viedoklis par Miloševiču ir mainījies pēdējo nedēļu laikā?

G:

Patiesību sakot, nē. Es uzskatu, ka viņa patiesā būtība atklājās viņa rīcībā Bosnijā.

N:

Ja nē, tad kādēļ gan visi bija tik pārsteigti, ka viņš tik ātri padzina simtiem tūkstošu bēgļu?

G:

Viņa nežēlība, bez šaubām, ir šokējoša. Pagājušajā rudenī viņš padzina no savām mājām 250 tūkstošus cilvēku. Mēs jau gaidījām , ka viņš sāks izspiest bēgļus no to dzīves vietām. Mēs jau ziņojām, ka viņš ir sagatavojis savus spēkus izejas pozīcijās. Man ir iespaids, ka viņa lielo cietsirdību cilvēkam gluži vienkārši ir grūti aptvert.

N:

Kā prezidenta rīcība šajā jautājumā ir ietekmējusi Jūsu izredzes cīņā par prezidentūru?

G:

Prezidenta administrācijas septiņos gados es esmu pieredzējis daudzas nopietnu lēmumu pieņemšanas sanāksmes, kurās uz spēles tiek likts daudz un kurās nav iespējams rast pavisam drošu risinājumu. Tā ka nākas vien izvēlēties labāko no iespējamajām alternatīvām.

N:

Ko Jūs varētu teikt par saviem kontaktiem ar Krievijas premjerministru Jevgēņiju Primakovu?

G:

Kā Savienotās Valstis, tā arī Krievija sper soļus, lai nodrošinātu divpusējās attiecības un mana atklātība sarunās ar Primakovu ir daļa no centieniem panākt, lai mūsu attiecībās viss būtu skaidrs.

N:

Kāds labums no tā ir Savienotajām Valstīm? Daži krievi jau runā par kodolraķešu notēmēšanu uz NATO valstu pilsētām.

G:

Neiedziļinoties to sarunu detaļās, kuras man ir bijušas ar Primakovu, un nepārkāpjot diplomātisko kanālu konfidencialitāti, es teiktu, ka nav jāšaubās par to labumu, ko dod pārpratumu likvidēšana un to rašanās iespēju samazināšana.

N:

Vai Jūsu Vjetnamas pieredzē ir kaut kas tāds, kas ir ietekmējis Jūsu uzskatu par šo situāciju?

G:

Tas ir interesants jautājums. Esmu pārliecināts, ka tā netieši vienmēr ir ietekmējusi manas domas par bruņotajiem konfliktiem. Tādēļ, kad kaut kur samilzt tādas problēmas, kas var novest valstis pie kara, neizbēgami rodas doma par to, ko tīri praktiski nozīmē nepieciešamība ietērpt formās lielu skaitu jaunu cilvēku un nosūtīt viņus ar ieročiem rokās uz kādu svešu zemi. Taču tas nenozīmē, ka es kaut kādā veidā kavētos ieteikt šādu rīcību, ja tāda nepieciešamība patiešām rodas.

N:

Jūs pieredzējāt, kā karš var pavērsties nelabvēlīgā virzienā - vai tā varētu teikt?

G:

Es negribētu, lai Jūs patvaļīgi iztulkotu manis teikto un nonāktu pie secinājuma, ka manas atmiņas par Vjetnamas karu tiešā veidā ietekmē manu pievienošanos vienprātīgajam administrācijas viedoklim par to, ka sauszemes spēku nosūtīšana uz Kosovu netiek apspriesta. Šie konflikti nav salīdzināmi.

N:

Bet Jums taču bija iespēja pašam tieši pārliecināties, kas var notikt, ja politikā noiet greizi.

G:

Nemaz nebija nepieciešams atrasties tur, lai to saprastu.

No alfas līdz omegai

Ukrainas presē

99.04.1./9.

Ukrainā viesojas Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas priekšsēdētājs

Ukrainā ieradies EPPA priekšsēdētājs lords Rassels - Džonstons, kurš tikās ar parlamenta vadību un valsts prezidentu.

Likumdevēji uzsvēra, ka vairumā problēmu, kas radušās Ukrainas saistību izpildē pret EP, vainojami trūcība un smagā sociāli ekonomiskā situācija valstī.

EPPA priekšsēdētājs atbildēja, ka Eiropas Padomei ir visai ierobežotas finansiālas iespējas sniegt ekonomisku palīdzību, taču eksistē Sociālās palīdzības fonds, kas uz zemiem procentiem piešķir ilgtermiņa kredītus un Ukraina var cerēt uz tā atbalstu.

Sarunā ar prezidentu asamblejas vadītājs tika informēts par visu varas atzaru darbību attiecībā par Ukrainas saistību izpildi EP. (Golos Ukrajini, 9. aprīlī).

Ukraina un Moldova beidzot ir saskaņojušas robežu

Pēc Moldovas vicepremjera Nikolae Andronika un Ukrainas ārlietu ministra vietnieka Dmitrija Tkača tikšanās Kišiņevā ir paziņots, ka abu valstu eksperti beidz gatavot robežu delimitācijas dokumentu, kas varētu tikt parakstīts jau tuvākajā laikā. Dokumentu plāno parakstīt aprīļa beigās Moldovas prezidenta Petru Lučinska vizītes laikā Kijevā.

Jau vairākus gadus pēc kārtas Kijeva un Kišiņeva paziņo, ka robeža ir saskaņota "par 99%", taču robežlīgums parakstīts netika. Strīdus izsauca iecirknis pie ciemata Besarabjaska, kā arī Odesas dzelzceļa infrastruktūras sadalīšana, jo padomju laikos tas apkalpoja arī Moldovas teritoriju. (Deņ, 9. aprīlī).

Ukraina ir gatava paslēpt no apšaudes dienvidslāvu lidmašīnas

Ukrainas ĀM pieņēmusi lēmumu par septiņu "Dienvidslāvijas aviotransportam piederošo pasažieru lidmašīnu izvietošanu Kijevas lidostās Borispoļ un Žuļāni , kā arī Odesā un Ļvovā. Šādu lūgumu ir izteikusi Dienvidslāvijas vēstniecība Ukrainā. Pēc Ukrainas ĀM preses centra ziņām, lēmums tika pieņemts, ņemot vērā Ukrainas prezidenta iniciatīvu par starpniecību Balkānu krīzes noregulēšanā lietā. Kā paziņojusi Ukrainas ĀM, pieņemtais lēmums ir uzskatāms par labdarības aktu, kas saglabās serbu gaisa satiksmes avioparku. Tomēr Miloševiča valdība maksās Ukrainai par lidmašīnu apkalpošanu. Ar līdzīgu lūgumu Dienvidslāvija ir nolēmusi griezties arī pie Baltkrievijas valdības. 4. aprīlī Kijevā notika Ukrainas prezidenta apspriede ar valdību, kurā tika pieņemts lēmums par humanitārās palīdzības piešķiršanu bēgļiem Balkānos. ( "Fakti un komentāri", 6. aprīlī) .

Par pievienošanos SPA spriedīs Konstitucionālā tiesa

Kamēr kreisie spēki piedalījās NVS Starpparlamentārās asamblejas sēdē Pēterburgā, pēc "Narodnij Ruh" iniciatīvas 54 deputāti griezās Konstitucionālajā tiesā ar iesniegumu par attiecīgā AP lēmuma atbilstību konstitūcijai. Pēc labējo spēku pārstāvja Ivana Zajeca domām, pieņemot šo lēmumu AP ir pārkāpusi vismaz 10 sava reglamenta normas un konstitūcija nepiešķir parlamentam tiesības pievienoties starpvalstu līgumam pēc paša iniciatīvas. ( "Deņ", 3. aprīlī) .

Ar finansēm joprojām neveicas

Kā paziņojusi Ukrainas NB, 31. martā Valsts iekšējā aizdevuma obligāciju izsolē Finansu ministrijai nav izdevies pārdot nevienu obligāciju. Vēl pirms tam NB vadītājs V. Juščenko paziņoja, ka banka jau ir izpildījusi savas agrāk ar valdību saskaņotās saistības "un tagad pienāk kārta darboties citiem kreditoriem. Dienas kārtībā ir jautājums par vietējā vērtspapīru tirgus atdzimšanu".

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS