1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents Renārs Zaļais:

Gan traģisks, gan dziļi dramatisks, gan mūžā paliekošs notikums

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

Mana ziņojuma tēma ir "20. janvāris — bruņotās pretestības precedents". Šajā dienā notika kauja ap Iekšlietu ministriju un pašā ministrijā.

Loģisks ir jautājums: kā varēja notikt kaut kas tāds, ja reiz visur citur konsekventi tika ievērota LTF izvirzītā nevardarbīgās pretošanās koncepcija. Atbilde ir pavisam vienkārša — mēs, astoņi Bauskas miliči, Iekšlietu ministrijas apsardzes darbinieks Vladimirs Gomanovičs un vēl daži ministrijas darbinieki, pildījām pavēli, ko 17. janvārī bija izdevis toreizējais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis. Mums pavēlēja uzbrukuma gadījumā lietot ieročus bez brīdinājuma.

Taču tad rodas otrs, ne mazāk būtisks jautājums: kā un kāpēc šāda pavēle tika izdota? Kas aiz tā slēpās? Un kāpēc 17. datumā izdoto pavēli mums nolasīja tikai — un tieši! — 20. datumā? Kāpēc par šo gaidāmo OMON uzbrukumu, kā tagad atklājies, zināja daudzi, bet ne mēs?

Tie ir jautājumi, kuri būtu nopietni jāpēta, jo, iespējams, tieši te slēpjas arī Bastejkalna apšaudes noslēpums. Un apšaude Bastejkalnā notika! To apstiprina pietiekami daudz liecību. Varbūt šajos notikumos bija iesaistīts ne tikai tā sauktais trešais spēks, kurš oficiālā līmenī tiek noliegts joprojām, bet arī ceturtais un varbūt pat piektais spēks?

Kā mums, ar šodienas acīm raugoties, vērtēt pašu bruņotās pretošanās faktu?

Personiski katram no mums, tajā iesaistītajiem miličiem, tas bija dramatisks un dziļi traģisks notikums.

Taču vienlaikus šis notikums apliecināja, ka mūsu tauta tolaik bija gatava arī bruņotai pretestībai, ja, nedod Dievs, tāda nepieciešamība būtu radusies. Jo mēs bijām tādi paši lauku ļaudis kā tie, kuri atbrauca uz barikādēm. Tikai mums bija uniforma un ieroči. Bet ieroči bija — šodien tur nav vairs ko slēpt — arī daudziem no tiem, kas nevalkāja formu. Mednieki, vīri ar kara laika "šmeiseriem" un "kaulu zāģiem", ar degpudelēm, ar gatavību ieročus atņemt.

Tauta bija gatava uz visu, ja būtu pavēle vai aicinājums. Tā ir pirmā mācība.

Protams, kaujas laikā mēs gaidījām, ka mums nāks palīgā, ne tikai zvanot pa tālruņiem. Tās bija instinktīvas un tobrīd pašsaprotamas cerības. Šodien es varu pateikt — bija taisnība tiem, kuri izlēma, ka iesaistīt kaujā papildspēkus nedrīkst. Pat par mūsu, ministrijas aizstāvju, dzīvības cenu. Protams, tā bija traģiska divu patiesību kolīzija. Taču nevardarbīgās pretestības ideja bija vienīgā pareizā. Un minētajā epizodē tā izpaudās īpaši uzskatāmi. Tā ir otrā barikāžu laika lielā mācība. Tauta bija gatava uz visu, arī uz to neizmērāmo pacietību, kas tik spilgti atklājās, piemēram, uz Vecmīlgrāvja vai Brasas tilta.

Protams, mums bija sāpīgi sadurties ar augstāko instanču attieksmi pret mums pēc šīs kaujas. Tā bija netaisnīga, aizvainojoša, un tā draudēja mums arī ar kriminālsodu gan no vienas, gan no otras puses. Taču ne jau tas šodien ir svarīgi un aktuāli. Svarīga ir kopaina. Tā veidojas no atsevišķām epizodēm, par kurām ir vajadzīgas objektīvas un iespējami izsmeļošas liecības, nezaudējot to galveno jēgu. Mana ziņojuma galvenā jēga ir, pirmkārt, apstāklī, ka figurēja mums nolasītā pavēle. Otrkārt, jēga ir šīs pavēles pildīšanas faktā. Mūsu vietā varētu būt jebkura cita lauku miliču grupa, un arī attieksme pret mums pēc tam varēja būt cita. Apstākļi mūs nolika tieši tur, tieši tad un tieši tādā kontekstā.

Lūk, šā konteksta izzināšana arī ir, manuprāt, būtisks kopīgo barikāžu laika procesu izpētes aspekts.