Visu mūžu — meklējot īsto un lielo patiesību

Visu laiku izcilākajam Latvijas terapeitam profesoram Kristapam Rudzītim — 100

Viņš dzimis Grobiņas apriņķa Tadaiķu pagastā, tautskolotāja ģimenē. Izglītojies vietējā skolā pie sava tēva. Šī skola dibināta 1841.gadā, un tās ēka vēl saglabājusies. Vēlāk mācījies Liepājas Nikolaja ģimnāzijā, kuru ar zelta medaļu absolvējis 1917.gadā Petrogradā, kur ģimnāzija bija evakuēta Pirmā pasaules kara laikā. Pēc tam Kristaps Rudzītis studējis Petrogradas Kara medicīnas akadēmijā. Strādājis LU profesora Mārtiņa Zīles vadītajā Fakultātes terapijas katedrā. Papildinājis zināšanas un strādājis Ķīlē. Bijis LU Propedeitiskās klīnikas un Diagnostikas katedras vadītājs. Lektors Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu skolā. No 1945. līdz 1972.gadam vadījis LU (vēlāk – Medicīnas institūta) Fakultātes terapijas katedru un klīniku. Paralēli strādājis arī Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniskās pētniecības institūtā. Izveidojis RMI Saistaudu fizioloģijas un patoloģijas problēmu laboratoriju. 1959.gadā viņam piešķirts Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukums. Profesors vadīja republikas Terapeitu zinātnisko biedrību un Veselības aizsardzības ministrijas Pretreimatisma komiteju, bija Medicīnas zinātniskās padomes loceklis un vairāku redakcijas kolēģiju loceklis.

Profesors Kristaps Rudzītis miris 1978.gada 27.februārī un apbedīts Meža kapos.

Atmiņu pavedieni

Mirkļi, kuriem gadu vērtība. Neizdzēšami. Paliekoši. Nesteidzīgi. Un — bagāti. Jo tagad atskatoties izkristalizējas būtiskais. Tas, kas šo cilvēku licis pamanīt citu vidū. Profesors Kristaps Rudzītis bija neordināra personība. Viņš runāja pretim vispārpieņemtām teorijām, jo viņam bija savas. Atšķirīgas. Filozofiskas. Bieži vien pat neiedomājami fantastiskas. Tikpat fantastiskas kā profesora darbaspējas un enerģija. Kā profesora prasme apsteigt laiku.

Izcilākais latviešu terapeits. Profesora Mārtiņa Zīles skolnieks. Zinātnieks, kura medicīnas terminoloģijas vārdnīcas īsā laikā kļuva par bibliogrāfisku retumu. Ārsts, kura vārdi pacientiem bija svēti. Neapšaubāmi. Un arī likums.

"Fantāzija, kustība, spīts" — tā profesors Kristaps Rudzītis nosaucis savu atmiņu stāstījumu par profesoru Paulu Stradiņu. Draugs. Kolēģis. Domubiedrs. Jo, lai gan abi bija visai atšķirīgi cilvēki, kaut kas (un varbūt pat daudzkas) viņos arī kopīgs. Vispirms jau lielā rūpe par slimnieku. Domas plašums. Fantāzija. Un pamatīgums. Pamatīgums visā, ko šie cilvēki darīja. Šīs rakstura iezīmes abus Ārstus lielā mērā darīja līdzīgus. Viens bija izcils ķirurgs, otrs tikpat izcils terapeits. Ārsti, kam laimējies pie profesora Kristapa Rudzīša mācīties, viņu uzskata par visu laiku izcilāko Latvijas terapeitu. Ārsts un zinātnieks, kura ieguldījums medicīnā varbūt nav vēl pietiekami novērtēts.

Arī pie pacientu gultas savādāks nekā daudzi citi ārsti. Vai slimnieki profesoru Rudzīti mīlēja? Profesors Nikolajs Skuja uz šo jautājumu atbild apstiprinoši:

— Jā, slimnieki viņu mīlēja. Jo profesors pret viņiem bija ārkārtīgi rūpīgs. Ļoti uzmanīgs un arī taktisks. Slimniekiem tas viss patīk. Patīk, ja ar viņiem nesteidzīgi un mierīgi aprunājas. Vienmēr esmu apbrīnojis šīs profesora Rudzīša īpašības attiecībās ar pacientiem. Diemžēl man pašam tas ne bieži izdodas. Es gandrīz nekad neļauju slimniekam izstāstīt visu iesākto līdz galam. Pārtraucu un uzdodu jautājumus pats. Taču profesors Rudzītis ļāva pacientiem izrunāties. Vienalga, cik ilgi. Viņš visus pacietīgi uzklausīja. Tas ir ļoti svarīgi. Un profesors izmeklēja pacientus, kā mēdz sacīt, no galvas līdz kājām. Tā viņš mācīja arī mūs, savus skolniekus un jaunākos kolēģus. Tikai ne visi un ne pilnībā to esam pārmantojuši.

Esmu runājusi ar ārstiem, kuri mācījušies pie profesora Kristapa Rudzīša. Un viņi visi ir vienisprātis, ka profesors bija liela personība.

Profesors Ilmārs Lazovskis profesoru Kristapu Rudzīti iepazinis studiju gados.

— Jau pašā pirmajā lekcijā viņš mūs pārsteidza ar savu lielo atšķirību no pārējiem. Pirms nebiju viņu iepazinis, nestājos nevienā pulciņā, jo visi tie šķita dogmatiski. Pie profesora Rudzīša jau pirmajā nedēļā iestājos studentu zinātniskajā pulciņā un sāku pievērsties zinātnei. Ārkārtīgi lielu nozīmi profesors piešķīra vārdam no gramatikas viedokļa. Rūpējās par precizitāti terminu pareizrakstībā un izrunā. Man viņš sacīja: "Jums jāstrādā medicīnas terminoloģijā!" — un piesaistīja darbā pie savas vārdnīcas. Izlasīju tūkstošiem terminu. Iedziļinājos, pārbaudīju. Un pašam arī šis darbs iepatikās.

"Terminologia medica". Latīņu – krievu – latviešu medicīnas terminu vārdnīca divos sējumos. Izdota atkārtoti. Un tūlīt pat kļuvusi par bibliogrāfisku retumu. Un ir arī kāda krietni vien pirms tam izdota grāmata, kuras autors arī ir Kristaps Rudzītis — "Iekšķīgo slimību vispārējā diagnostika ar ievadu simptomatoloģijā". Tās priekšvārdā autors raksta: "Šī grāmata sarakstīta III kursa medicīnas studentiem kā ievads praktiskā nodarbībā iekšķīgo slimību diagnostikā." Grāmatas beigās — svešvārdu paskaidrojumi. Kā raksta pats autors, "... lietoto terminu izskaidrojums vai tulkojums, lai atvieglotu terminu atcerēšanos un pareizu lietošanu".

— Par cilvēku profesors Rudzītis vienmēr runāja kā par kompleksu būtni, — atceras profesors Ilmārs Lazovskis. — Izmeklējot slimniekus, viņš "paņēma" kaut kādu vienu pazīmi, no kuras izejot virzīja domu gaitu un meklēja slimības cēloni. Viņš dzīvoja priekšā savam laikam. Domāja tādās kategorijās, kādās citi to darīja desmit gadus vēlāk.

Profesors Rudzītis mēdza teikt, ka visa nelaime sākas no zobiem. Viena daļa ārstu šim apgalvojumam piekrita. Tiesa, bija arī speciālisti, kas tādai domai īpašu vērību neveltīja.

Profesoram Kristapam Rudzītim vienmēr paticis ārstēt sarežģītas saslimšanas, interesēties par neparastiem gadījumiem medicīnā. Tādās reizēs, šķiet, atklājusies viņa īpašā mīlestība uz filozofiju. Jo arī tā bijusi Kristapa Rudzīša stiprā puse, ar kuru viņam izdevies aizraut dažus no saviem skolniekiem. Profesoram bija vienmēr prātā daudz un dažādas idejas. Viņam bija sava, netradicionāla pieeja slimību atklāšanai un ārstēšanai. Profesora pētījumu loks nebija šaurs un vienpusīgs. Diemžēl vienā rakstā par visu to pastāstīt nav iespējams. Saistaudu fizioloģijas un patoloģijas jautājumi. Holesterīna loma aterosklerozes attīstībā. Kalnu saules ietekme uz asins morfoloģiju. Meteoroloģisko un citu faktoru izraisītās pārmaiņas cilvēka organismā. Saistaudu sistēmas patoloģija, kas pamatā daudzām kaitēm. Jau pieminētā Kristapa Rudzīša mācība par fokālo infekciju slimību izcelsmē.

Kas tad profesors Kristaps Rudzītis bija galvenokārt — ārsts vai zinātnieks? Vispirms zinātnieks. Fantazēt un domāt spējīgs. Aizrautīgs. Pārliecināts. Idejas viņam vienmēr bijušas oriģinālas. Tā saka cilvēki, kas profesoru pazina.

Kad pavaicāju mūsu visvecākajam joprojām strādājošam terapijas profesoram Nikolajam Skujam par viņa pirmo sastapšanos ar Kristapu Rudzīti, viņš sacīja:

— Tas notika pirms sešdesmit gadiem. Toreiz biju students. Kristaps Rudzītis tad vēl skaitījās docents. Pēc tam viņš pārņēma klīnikas vadību. Kļuva par profesoru. Sāka vadīt arī katedru. Kādu laiku es pie profesora Rudzīša volontēju. Naudu tajā laikā pelnīju, strādājot slimokasē. Tā kā biju ieguvis terapeita specialitāti, negribējās atstāt klīnisko darbu. Pēc tam pārgāju strādāt profesora vadītajā klīnikā. Un tad... nāca pirmais sarūgtinājums pret profesoru. Smagi slima bija mana māmiņa. Toreiz biju jauns ārsts, svēti ticēju profesoram Rudzītim. Viņš lika pārvest manu māti no kopējās istabas uz savu kabinetu, no otrā stāva uz pirmo. Kā vēlāk izrādījās, manai mātei bija vēderplēves tuberkuloze un tajā liktenīgajā dienā mēs bijām izdarījuši šķidruma novilkšanu no vēdera dobuma. Pārvedot viņu no otrā stāva uz pirmo, atbrīvojās trombs un iesprūda plaušā... Mana māte pēkšņi nomira. Es daudz strādāju bibliotēkā, lai noskaidrotu nāves cēloni. Uzzināju, ka pēc vēdera dobuma punkcijas un šķidruma novilkšanas slimnieku nedrīkst nekur vest. Biju jauns un, iespējams, ne pārāk loģisks savos spriedumos. Un man izveidojās ļoti liela pretestība pret šefu, kuram es biju svēti ticējis. Likās, ka viņš zināmā mērā ir vainīgs manas mātes nāvē. Kad nobriedu kā ārsts, tad šī negatīvā attieksme pret profesoru Rudzīti pārgāja.

Atmiņu pavedieni. Mirkļi ceļā. Nikolaja Skujas ceļi ar Kristapa Rudzīša ceļiem krustojušies un gājuši arī vienā virzienā. Profesors Rudzītis savulaik uzaicināja Nikolaju Skuju iestāties aspirantūrā, dietoloģijas specialitātē. Taču šis aspirantūras laiks pie profesora Rudzīša ilga tikai vienu mēnesi. Jo sākās Otrais pasaules karš un Latvijas okupācija.

— Bijām kopā ar profesoru Rudzīti tad, kad Rīgu bombardēja,— atceras profesors Skuja.— Viņš bija mūsu ārstu brigādes vadītājs. Vēlāk abi nokļuvām Kurzemes "katlā". Es strādāju kara hospitāļos, profesors Rudzītis vadīja Talsu slimnīcu. Šad tad satikāmies.

Toreiz Talsos Kristapam Rudzītim bija radusies neparasta ideja. Tik skaistā pilsētā noteikti esot jādibina Medicīnas akadēmija.

— Man šī doma ļoti patika, lai gan šķita visai nereāla,— atceras profesors Skuja.— Bija tāds drūms laiks. Viss bruka kopā, bet mēs abi, tāpat kā daudzi latvieši, cerējām, ka Latvija atkal būs brīva. Un Talsos būs Medicīnas akadēmija.

Pēc tam atkal darba gadi profesora Kristapa Rudzīša vadītajā katedrā. Atšķirīga domāšana. Liela cieņa. Un nereti arī domstarpības. Uzskatu nesakritība. Jo bija sastapušies divi labi diagnosti ar atšķirīgu pieeju slimības atklāšanā. Reizēm pat ar pretēju domāšanas veidu.

— Profesoram Rudzītim ļoti nepatika, ka valkāju spilgtas kravates,— stāsta profesors Skuja.— Viņš teica: "Kādēļ jūs valkājat tik sarkanu kaklasaiti?" Taču ne jau tikai tās spilgtās kravates. Es vispār biju ārkārtīgi impulsīvs un emocionāls. Ar ļoti rezolūtiem spriedumiem un mazliet aktīvu uzstāšanos pie pacienta gultas. Profesoram Rudzītim tas nebija pa prātam. Viņš man nepārmeta, bet iekšēji es šo nepatiku sajutu.

Kristaps Rudzītis lielu vērību veltīja ārsta apģērbam un stājai. Arī domāšanas veidam un attieksmei pret pacientu. Eksaminējot studentus, abiem ar profesoru Nikolaju Skuju bieži vien nesakritušas domas.

— Profesors Rudzītis par galveno studentos uzskatīja viņu domāšanas veidu, spēju analizēt simptomus un slimības gaitu. Protams, ka tas ir svarīgi, taču man šķita, ka ir jādomā par tādām lietām, kas nepieciešamas praktiskajā ārsta darbā. Kādreiz, sēdot blakus eksāmenā, nevarēju izprast to, ka profesors ieliek studentam labu atzīmi, lai gan viņš neko lāgā nav zinājis no praktiskā darba. Toties labi zinājis teoriju, zinājis atbildes uz komplicētiem jautājumiem un, kā saka, pratis filozofēt.

Mēs pieminam un atceramies daudzus ievērojamus ārstus un zinātniekus. Arī profesoru Kristapu Rudzīti. Taču man bieži vien šķiet, ka salīdzinājumā ar citām personībām viņš tomēr tiek pieminēts mazāk. Varbūt ne tik daudz mazāk, kā ne tādos augstumos. Par Kristapu Rudzīti vairāk runā tie cilvēki, kas bijuši ar viņu tiešos kontaktos. Viņa bijušie studenti, kolēģi un pacienti. Un šie cilvēki profesoru Rudzīti allaž atceras ar labu vārdu. Tiesa gan, 1988.gadā Kristapa Rudzīša vārds tika dots kādai alejai Ķemeru parkā.

Vien tuvākiem cilvēkiem zināma Kristapa Rudzīša rūgtā biogrāfija. Viņa pētījumu rezultātu apšaubīšana. Lai gan pēckara periodā daudziem zinātniskos grādus apstiprināja no jauna, Kristapam Rudzītim tas sagādāja smagu pārbaudījumu. Doktora grāda vietā viņam toreiz piešķīra tikai kandidāta grādu. Varēja būt profesors, bet kļuva par docentu. Un tikai pēc četrpadsmit gadiem dzīve Kristapa Rudzīša darba biogrāfijā ienesa labas pārmaiņas. Viņš saņēma sen pelnīto profesora nosaukumu.

Savos darba gados Kristaps Rudzītis izjuta medicīnas virzību un tās iespējamo nākotni. Gan daudzās medicīnas nozarēs, gan latviešu kultūrā palicis viņa devums. Daudzi profesora paredzējumi piepildījušies. Taču ne jau visi Kristapa Rudzīša pētījumu rezultāti tiek izmantoti praksē. Tāda ir dzīve.

Jau divus gadu desmitus Kristaps Rudzītis dzīvo vien savu laikabiedru atmiņās. 23.aprīlī profesoram apritētu simts gadu...

Kad pavaicāju Nikolajam Skujam, ko viņam personīgi un visai Latvijas medicīnai devis Kristaps Rudzītis, viņš sacīja:

— To ir ļoti grūti formulēt. Ja es sev vaicātu, ko man devis tēvs, man būtu grūti atbildēt. Profesors Rudzītis ir bijis labs paraugs, kādam jābūt ārstam, kādām jābūt viņa attiecībām ar slimnieku. Konkrēti definēt profesora devumu nevar. Viņa dzīve ir bijusi mūžīga patiesības meklēšana.

Idejas. Pārliecība. Doma par pacientiem. Doma tālu nākotnē. Tāds ir bijis izcilā terapeita profesora Kristapa Rudzīša mūžs.

Armīda Priedīte

Profesors Kristaps Rudzītis ar saviem kolēģiem Austru Punti un Nikolaju Skuju. Sešdesmitie gadi. Foto no profesora Nikolaja Skujas personiskā arhīva

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"