Baleta vējos sarp Vīni un Vecrīgu

Rīgas Horeogrāfijas skola glabā sava izcilā audzēkņa Māra Liepas piemiņu ne tikai vārdos, bet arī ikdienā. Retais atcerējās, ka 26. martā pagāja 10 gadi kopš viņa nāves. Baletskola to izdarīja. Arī tāpēc, ka jau otro gadu skolas audzēkņi saņem M.Liepas starptautiskā fonda stipendijas. Tāpēc, ka skolas skatuvi, kur notiek gan eksāmeni, gan audzēkņu koncerti, pirms 25 gadiem tās atklāšanā iesvētīja M.Liepa, A.Godunovs un daudzi citi, kas mācījušies vēl "vecajā baletskolā" Vecrīgā. Svēti dēļi, nav ko runāt. Māris te nav tikai latviešu baleta skaista leģenda, bet aktīvas rīcības mērs. "Laiks deg, jaunais cilvēk!" viņš uzbudināts teica, kad Maskavā kopīgi veidojām grāmatu "Es gribu dejot simts gadu". Un tā nu sanāk, ka gandrīz ik gadus ap Lieldienām (Māris nomira Lieldienu rītā) skola pārskata ziemā padarīto, lai jau ap Vasarsvētkiem zinātu ievākt visa mācību gada ražu. Varbūt šo laika sprīdi tā arī nosaukt — Māra Liepas dienas? Vēl jo vairāk tālab, ka viņa dzimšanas diena, 27. jūlijs, iekrīt tradicionālajā baleta (un vispār) atvaļinājumu laikā, kad jubilejas praktiski nav iespējams sarīkot?

Šogad kā pirmais (un pirmreizējs visā skolas 67 gadu vēsturē) pasākums aizritēja RHS pedagoģes Regīnas Kaupužas koncerts–eksāmens mākslas zinātņu maģistres grāda iegūšanai. Regīnu vēl pavisam nesen redzējām dejojam uz Baltā nama skatuves, un tomēr viņa ir pieredzējusi pedagoģe, kas vada jau ceturto izlaidumu. Iepriekšējos beigušas tādas baleta afišā redzamas jaunās balerīnas kā Jūlija Gurviča, Margarita Demjanoka un Diana Baranova. Regīna turpina to pedagoģisko ķēdīti, kas caur viņas skolotāju I.Strodi un skolotājas skolotāju H.Tangijevu–Birznieci aizved līdz pašam avotam — Sanktpēterburgas skolai, kuru uzskata par unikālu pasaules baletā. Taču laiks rit (laiks deg, jaunais cilvēk!), un neviena baletskola vairs nedrīkst vārīties tikai savā sulā. Tālab maģistrantes koncerteksāmenā gan pašas oriģināldarbi (spožs un smalks Lalo Spāņu simfonijas Rondo dejiskojums), gan pasaulslavenu horeogrāfu Burnonvila, Balančina, Grigoroviča un mūsu pašu Janinas Pankrates darbu iestudējumi, cenšoties saprast un saglabāt to īpašo aromātu. XXI gs. baleta pedagogam būs perfekti jāpārvalda daudzi horeogrāfiskie stili, daudzas baleta valodas, citādi sāksies stagnācija. (Arī par to ML savā laikā — socreālisma žņaugos — daudz rakstīja un cīnījās!).

Zinātniskās padomes vērtējums "teicami" apliecina, ka nu latviešu baletā ir jau trīs daiļo mākslu maģistri — bez Regīnas vēl pedagoģe Gunta Bāliņa un LNO baleta šefs Aivars Leimanis, kas grādu ieguvis Maskavā, Krievijas Teātra mākslas institūtā, kuru savulaik kā teicamnieks beidza arī M.Liepa.

Nākamais Lieldienu notikums baletskolas dzīvē — tradicionālais pavasara koncerts ar visu audzēkņu piedalīšanos. Tā nekas — vismaz trīs stundu garumā! Un lēkājošs kā kardiogrammas līkne. Blakus gan spoži numuri — no XIX gs. dzīlēm izraktais Marijas Taljoni "Taurenītis" un padomju varoņbaleta pērle Basku deja, gan labi nostrādāti mācību darbi, gan "nepārkosti rieksti", šokējošas kļūdas un uztraukuma kļūmītes. Lielo skatuvi sasniegs neba visi — tāds ir mākslas sūrais likums. Taču intriģējoši stāvēt klāt šim jaunu personību dzimšanas "ķēķa" brīdim. Šogad skolu vajadzētu beigt piecām meitenēm jau pieminētās R.Kaupužas klasē, kā arī trim puišiem, kurus skolo bijušais LNO baleta premjers mākslas bakalaurs Aleksandrs Kolbins.

Pa tam laikam Vīnes starptautiskajā baleta konkursā spēkus izmēģināja vēl jaunākas baletskolnieces — Anna Laudere un Elza Leimane no pirmā kursa, kuru vada Sarmīte Jakse, viena no pēdējām H.Tangijevas–Birznieces audzēknēm. Abas jau ir Jaltas starptautiskā I baleta konkursa laureātes (pērnvasar), Elza turklāt saņēmusi trīs balvas R.Nurejeva starptautiskajā konkursā Budapeštā, arī pērn.

Klusā nedēļa jau nāca uz beigām, kad lidostā "Rīga" sagaidījām Vīnes konkursa uzvarētāju klasē "Europa I" — Elzu Leimani...

Vēsture mīl mest apļus. Pirms 65 gadiem no pilsētas, kas pie skaistās zilās Donavas, atgriezās Vanda Grosena, pirmā rīdziniece, kas Rīgas baleta skolai ieguva augstākā kaluma medaļu. Jau pēc tam sekoja Eižena Mežuļa zelts Briselē 1939. gadā, M.Liepas zelts Maskavā 1957. gadā... Kad dejas pasaulē atsākās baleta konkursi to mūsdienīgajā izpratnē, Rīgas balets it kā bija piemirsis par savu sūtību, it kā pieticīgi domāja — tas nav priekš mūsu, zemnieku tautas... līdz kamēr 70. gados Zita Errsa, Inese Dumpe un Lita Beiris pierādīja, ka tas ir gan priekš mums! Bet atkal sekoja pieklusums turpat vai pusotra desmita gadu ilgumā.

Mazās balerīnas Viktorija Jansone, Anna Laudere un Elza Leimane tūkstošgades maiņas priekšvakarā no jauna apbalvo baleta fanus ar cerību — būs jaunas zvaigznes, būs!

Triju konkursu laureāte Elza ir mazs varonis un mazs baleta vergs vienā personā. Tiesa, viņai pieder unikāla izejas pozīcija: līdz šim neviena baleta prīma Latvijā nav nākusi no "tipiski baletiskas" ģimenes. Viņas visas atlidoja it kā no nekurienes — Pfeifere, Priede, Vilciņa, Pankrate, Ābele... No Grīziņkalna strādniekiem, sīkpilsoņiem, operas koristiem, no pasaules kara un revolūciju laika bēgļiem. Elzas tētis ir Aivars Leimanis, vēl nesen romantiskākais un jutekliskākais no latviešu baleta skatuves prinčiem Albertiem, ideāls Armāns "Kamēliju dāmā", šarmanti niķīgais Bazils "Donā Kihotā", iemīļots pasaules superzvaigznes Vladimira Vasiļjeva ceļojošās trupas dalībnieks, tagad — arī galvenais baletmeistars, Elzas māti Guntu deja dedzināja it kā aiz papēžiem, viņa zināja, ko maksā ceļš uz akadēmisko skatuvi, jo izgāja to ar visiem līkločiem un zemūdens akmeņiem, līdz triumfēja "Bolero" un tādos sulīgi krāsainos raksturtēlos kā "Staburaga" Kača vai Baltā kaķenīte. Elza no vecākiem mantojusi i šarmu, i sūrā darba nepieciešamības dabisku, organisku izpratni. Neviens jau patiesībā netiek ij tuvu viņas vīzijām par tēmu "Elza Leimane baletā" — kā tas īsti tur būs un izskatīsies, kādi tēli un likumi tur valdīs. Pat paps ar mammu un vecmāmiņa, spilgtā dramatiskā aktrise Baiba Indriksone ne. Elza dzīvo savu dzīvi baletā jau no pirmās saskarsmes ar šo balto pasauli, ar deju (tas notika nepilnu trīs gadu vecumā "Dzintariņā"). Savam vecumam neparasti pieaugusi un gudra, sievišķīga. Meitas niķīšus tēvs pūlējies atminēt viņai veltītajās miniatūrās "Ak, balets!" un "Raganiņa", kuras stipri vien palīdzējušas žūrijām saskatīt jauniņās balerīnas savdabību. Ja nu vienīgi leģendāro Annu Priedi, varbūt vēl arī Ināru Ābeli vai Inesi Dumpi baletmīļi saskatīja tik jaunos gados...

Vīnē Elza apsteidza savas vienaudzes no pasaulslavenajām Maskavas, Kijevas, Vīnes un Drēzdenes baletskolām. (Konkursā piedalījās 420 jaunie dejotāji!) Milzu pārsteigums un... milzu avanss. Latvijas vārda skanīgs atkārtojums un akcentējums vienā no pasaules mākslas metropolēm. Piedāvājumi mācīties un stažēties tur. Augsti atzinības vārdi no pedagoga — bijušā rīdzinieka Vladimira Cukanova, kurš jau 14 gadus strādā Vīnes Valsts operas baletā un uz cildinājumiem ir, ai, cik skops...

Un tad man atkal gribas pārmest tiltu no Vīnes "Akzent" teātra, kur notika konkurss, uz senajiem namiem Vecrīgā, Mārstaļu un Mazajā Smilšu ielā, kur kādreiz sākās Rīgas baleta skolas labā slava. Varbūt tagad, Rīgas astoņsimtgades gaidās, ir īstā reize pie tiem piestiprināt piemiņas plāksnes ar apmēram šādu tekstu: Te, Rīgas Horeogrāfijas skolas namā no 1946. līdz 1967. gadam mācījās pasaules baleta zvaigznes Māris Liepa, Mihails Barišņikovs, Aleksandrs Godunovs. Tas taču būtu pelnīti. Turklāt uzliktu pienākumus arī šodienai un rītdienai un būtu vislielākais stimuls jaunam lidojumam uz pasaules baleta galvaspilsētām.

Eriks Tivums —

"Latvijas Vēstnesim"

Elza Leimane, Vīnes III starptautiskā baleta konkursa uzvarētāja, M.Liepas fonda stipendiāte; mākslas maģistre Regīna Kaupuža ar savām audzēknēm no Berlīnes — Sāru Vēberi un Nadju Kalendarjanu Foto: Eiženija Freimane