Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdis Valdis Rūmnieks:

Kāds tad ir Latvijas rakstnieku statuss šobrīd, 1999.gada martā? No vienas puses — dzīve iegriežas normālās sliedēs. Labas grāmatas iznāk viena pēc otras, dažas — kaut vai Gundegas Repšes "Ēnu apokrifs" — tiek izdotas arī citās valodās. Priecīga un laba sajūta uzvilnīja, kad mūsu cienījamākie kolēģi — Regīna Ezera un Miervaldis Birze — saņēma Kultūras ministrijas stipendijas, un es negribu atgādināt pērnā gada situāciju, kolēģi to pārāk labi zina. Māris Melgalvs, urķīgi rūcošais disidents, dabūja Kultūrkapitāla fonda stipendiju, un es ticu, ka būs grāmata. Pirms divām dienām aiznesu lielo dokumentu kalnu ar visu Latvijas radošo savienību papīriem uz Kultūrkapitāla fondu. Tie būs pretendenti uz KKF mūža stipendiju. Viņu vidū ir 15 Latvijas Rakstnieku savienības biedri, un esmu pārliecināts, ka viņi arī saņems šo mūža atspaidu. Rakstnieku tiesiskais stāvoklis, protams, nav noteicams tikai pēc smailēm, pēc to atrašanās virs jūras līmeņa. Katru dienu parakstot visdažādākos papīrus, var apjaust bezgaldaudzo sīkumu un dzīves problēmu virpuli, kurš tomēr noskaidrojas — pensijas līmeņa paaugstināšana ar literārā darba stāžu, atbalsta vēstulēm; neslēpšu — Latvijas Rakstnieku savienības vārds kaut ko nozīmē arī tad, kad mūsu kolēģiem rodas problēmas, kuras publiski nebūtu jāapspriež. Nebaidīšos būt lecīgs un teikšu nepārprotami: tagad, kad LRS ir savs nams, nav parādu un ir atlikums bankā, kad LRS kļuvusi par visu radošo savienību koordinācijas centru, jā, tagad LRS ir stipra, un domāju, ka valstij nemaz nebūtu vajadzīga vāja, vaimanājoša un lūdzoša LRS. Protams, nederīga būtu arī runāšana tikai no uzbrukuma pozīcijām. Dialogam ar varu vislietderīgākais veids ir divu līdzvērtīgu partneru saruna, kur abas puses ieinteresētas kopdarbībā.

Bet — noņemsim rožaino kārtiņu, notrauksim kreveles. Tatjana Čaladze mūsu skaistajā demokrātiskajā valstī sēž cietumā. Par ko? Par to, ka viņa pacēlusi, neuztraucieties, ne jau roku, bet vārdu, vienīgo ieroci, kas ir rakstītājam, pacēlusi pret Latvijas Republikas pilsoni Alfrēdu Rubiku. Mūsu pašu kolēģis Rimants Ziedonis, kurš ar tādu sparu devās uz "Rīgas Balsi" galvenā redaktora amatā, šobrīd pēkšņi ir aiz borta, kā jūs domājat, vai tāpēc, ka viņš nekā nesajēdza no avīzes lietām? Cītīgi lasu "Rīgas Balsi" un redzu, ka avīze bija laba un arī tagad ir laba, un tās darbinieki ir labi, bet to nevar teikt par tiem ekonomiskajiem grupējumiem, kuri, pārliecīgi salasījušies marksisma–ļeņinisma grāmatas, tagad grib arī politisko varu. Arī Marinai Kosteņeckai nav beigušies tiesu darbi pret svēto nevainību — avīzi "Gfyjhfvf Kfndbb". Kāda tad būs mūsu stāja? Ceļi ir dažādi. Kad māja deg, neskraidīsim apkārt ar administratīvu protokolu par ugunsdzēsības noteikumu neievērošanu — jādzēš māja. Februārī piepeši saasinājās KKF finansēšanas un pat izdzīvošanas problēmas. Mēs parādījām zobus un, ja vajadzēs, parādīsim vēl. Bet tā ir ugunsgrēka situācija.

Pasaules skaistums ir harmonijā, un viena no harmonijas izpausmēm ir tiesiskums. Tikko darba grupā esam uzsākuši ideju konkretizēšanu likumam par radošo profesiju statusu, profesionālo pašpārvaldi un organizācijām. Ir pēdējais laiks sakārtot attiecības ar valsti. Aplam no angļu valodas tulkojot jēdzienu "nongovernmental", radīts Nevalstisko organizāciju centrs, un Latvijas Rakstnieku savienība ir nevalstiska organizācija. Nē, katrs no mums, kas sēž šajā zālē, ir piederīgs Latvijas valstij. Katrs no mums ar katru nervu šūnu un uzrakstīto un publicēto rindu vibrē Latvijas izjūtās. Ko nevalstisku dara LRS, kad organizē Jāņa Jaunsudrabiņa pārvešanu mājās, guldīšanu zemes klēpī un kapu pienācīgu sakopšanu? Ko nevalstisku dara LRS, organizējot Dzejas dienas un simtiem literāru sarīkojumu katru gadu? Ko nevalstisku dara LRS, aicinot 14 valstu tulkotājus un mudinot viņus tulkot latviešu rakstnieku darbus? Bet varam lūkoties arī gluži pragmatiski. Gandarījumu rada Kultūras ministrijas pirmie soļi, lai deleģētu valsts funkcijas tiem, kuri šīs funkcijas jau izsenis pilda, — radošajām savienībām. Un tas ir ceļš, kuru stiprināt palīdzēs likums par radošo profesiju statusu, profesionālo pašpārvaldi un organizācijām.

Šī likuma mērķis, protams, nav glorificēt radošo profesiju pārstāvjus, juridiski apdaiņojot viņu izredzētību, bet sakārtojot daudzus būtiskus jautājumus: profesionālās jaunrades statusu, radošo savienību attiecības ar valsts institūcijām, radošā procesa rezultātā radīto vērtību — grāmatu, gleznu un filmu vietu materiālajā pasaulē, kur valda visvarenais PVN, muitas nodoklis un citi pazīstami vērtību mēri; iezīmējot radošiem cilvēkiem tik izšķirošos sociālās nodrošināšanas, nodokļu, apbalvojumu un izglītības principus.

Varam noraut arī vēl vienu rožaino kārtiņu, mazliet dziļāk. Ko līdz tiesiskums un autoru mantisko tiesību aizsardzība, ja trūkst naudas? Literatūra šajā ziņā, būdama visgarīgākā, ir arī visgrūtākā stāvoklī. Literatūrai nav lielu un dārgu māju kā teātriem, rakstnieki nekāpj Mežaparka Lielajā estrādē un nenotērē miljonus, un pat mums labi zināmās grāmatu ražošanas izmaksas nav salīdzināmas ar filmu ražošanas izmaksām. Un atkal es naivi un spītīgi atgriežos pie vārda "tiesiskums". Mums nebūs strauja izrāviena, ja dzīvosim tikai no konkursiem, dzejoļu projektiem, nejaušiem, laimīgiem sponsorējumiem un izņēmuma kārtas atbalstiem. Manuprāt, jau krietnu laiku pārvarēts tas atgrūšanas sindroms, kas lika nepatikā nodrebēt, izdzirdot jēdzienus "valsts kultūrpolitika", "valsts atbalsts kultūrai" utt., itin kā valsti kā sabiedrības organizācijas formu būtu izgudrojis sociālisms. Taču pārvarēšana notikusi vārdos, psiholoģiskajā attieksmē, nevis konkrētās finansu pozīcijās. Lielais naudas rats griežas lēni, jo kultūra atrodas pārāk tālu no centra. Dažubrīd šķiet, ka viņš vispār negriežas, tikai koki noveco un cilvēki amatos mainās, bet viņš tomēr griežas, kaut velns par stenderi lai paliek.

Vairāk nekā pusgadu strādāju darba grupā, kas veido nacionālo programmu "Kultūra" — literatūras nozarē. Daži teic, ka mēs ceļam Tomazo Kampanellas "Saules pilsētu", bet mums nav cita varianta, kā iedabūt budžeta struktūrā pozīciju "literatūra", kaut arī dažs labs nams šajā pilsētā būs nojaucams. Mūsu pozīcija ir vienkārša un nepārprotama: valsts ar tādu iedzīvotāju, resp., lasītāju, skaitu, kāds nu viņš mums ir, nevar visas grāmatas nolikt uz mānīgajām pašfinansēšanas šūpolēm. Dažas var, bet ne jau tās veido literatūras pamatstraumi.

Mūsu tiesiskā sakārtotība ir arī autortiesību principi. Rakstniecība un autortiesības Latvijā — šīs attiecības varētu saukt par normālām, vismaz salīdzinot ar datorprogrammu, kompaktdisku un audiokasešu sfēru, kur labāk iederētos smalkais turku vārds — bardaks. Bet problēmas, protams, ir. Lai tās raksturotu, nemaz nav jāizdara dziļas sociālekonomiskas un juridiskas analīzes — pietiek palasīt izdevēju un redaktoru uzvārdu sarakstus, un katram daudzmaz zinošam cilvēkam būs skaidrs: Latvijā rakstniecībā un autortiesībās ieinteresēto aprindas ir cieši sajaukušās, un, vienās durvīs ieejot, tu esi autors, kurš grib noslēgt līgumu un saņemt likumīgu samaksu, otrās durvīs ieejot, tu jau esi izdevējs un ar šausmām gaidi, kad pavērsies durvis un pa tām ienāks autors, kurš arī grib noslēgt līgumu un saņemt likumīgo samaksu. Turklāt visi ir savstarpēji labi pazīstami un bieži vien arī draugi. Vēl situācijas paradoksalitātei var piemetināt, ka latvieši ir sabiedriski aktīvi un darbojas neskaitāmās organizācijās un komisijās, kur ietekmējamības iespējas bieži vien ir ļoti negaidītas.

Taču tā, dabiski, ir problēmas virskārta. Autortiesību attīstība ir process, kura normālai attīstībai ir nepieciešami divi nosacījumi: tiesiskā apziņa un nauda. Tiesiskās apziņas pamatmeti mums ir. Ir likums par autortiesībām un blakustiesībām, ir 1997.gadā iznākusi grāmata "Autortiesības". Pērn gan bija tāda juridiski komiska situācija, kad dažus mēnešus bija spēkā cits autortiesību likums un, piemēram, Kārlis Skalbe dažus mēnešus bija aizsargātais autors, bet ar visiem pārmetumiem nevaram teikt, ka dzīvojam gluži beztiesiskā situācijā. Problēmas sākas tālākajā posmā, kad ar Autortiesību likumu jāstrādā tālāk. Īstenībā nav nopietna likuma izpildes mehānisma. Inese Paklone un viņas komanda gan rūpīgi strādā, lai dabūtu cauri vienu vai otru papildinājumu Kriminālkodeksā vai Administratīvo pārkāpumu kodeksā, bet bieži vien AKKA/LAA darbiniekiem jāuzstājas kā nikniem prasītājiem no malas, no SIA pozīcijām. Protams, likuma vārdā, bet ne valstiskuma vārdā. Rakstnieku sapnis būtu vienkāršs — lai AKKA/LAA cilvēkiem nebūtu tik daudz nervu enerģijas jātērē, savācot to, kas pēc likuma autoriem pienākas.

Rakstnieks, tāpat kā jebkuršs cits radošo profesiju pārstāvis, ir ciets rieksts vispārējai ienākumu statistikai un sociālai nodrošināšanai, un ne jau tāpēc, ka rakstnieki būtu tādi eksemplāri, kuri nesaprot nekā no pensijām, nodokļiem un likumiem. Tāda ir mūsu darba specifika. Un, ja nu kāda vaina mūsos slēpjas, tad tā, ka neesam kopā ar citiem radošajiem sakoncetrējuši savas spējas birokrātijas virzienā un izstrādājuši loģisku, uzskatāmu un ar citiem likumiem saderīgu nodaļu kopējā radošo profesiju likumā. Tas mums būs jādara.

Beztiesiskuma bezdibenī iekrist ir viegli, grūti ir stāvēt stipri baltā augstumā. Bet mēs to darīsim.