Lai apzināmies sevi kā savas vēstures daļu

Ar dziļu skatu tuvākā un tālākā pagātnē

Pulcējas Latvijas vēsturnieku I kongress

Šodien, 16.septembrī, Rīgā, Latvijas Universitātes Lielajā aulā, darbu sāk Latvijas vēsturnieku I kongress.

Vispār jau tagad var paredzēt: tas ir nozīmīgs notikums mūsu zinātnē un kultūrā. Kaut arī – nav vientuļš notikums. Jo arī 1896.gadā Rīgā notika arheoloģijas X kongress – Krievijas vēsturnieku saiets, kas atstāja dziļas, paliekošas pēdas. Akadēmiķis J.Stradiņš atgādina, ka jēdzienu "arheoloģija" toreiz izprata ļoti plaši – "kā seno un viduslaiku pētniecību, bez arheoloģijas ietverot tajā arī antropoloģiju, mākslas vēsturi, etnogrāfiju, folkloru, valodniecību". Tāpēc kongresa 627 delegātu vidū bija arī tādi it kā no šīs zinātnes nozares tālu stāvoši cilvēki: ķīmiķis Pauls Valdens, mediķis Jēkabs Alksnis, komponists Jurjānu Andrejs, kas tolaik strādāja tālajā Harkovā, valodnieks Kārlis Mīlenbahs u.c. Forumā bija ieradušies lietpratēji no Vācijas, Somijas, Austroungārijas, Anglijas, Beļģijas, ASV un citām zemēm.

Tā laika kongress tāpat iegājis vēsturē ar to, ka tas bija pirmais lielākais zinību vīru saiets Rīgā un pirmais starptautiskais forums, kur referēja arī latviešu jaunie zinātnieki. Rīgas Latviešu biedrības ilggadējais biedrības priekšnieks Fridrihs Grosvalds (1850–1924) sniedza pārskatu par kongresa laikā Rīgā notiekošo latviešu etnogrāfisko izstādi. 26 gadus vecais, Tērbatas universitātē teoloģiju izstudējušais plaša profila kultūras darbinieks Ludis Bērziņš (1870–1965) referēja par latviešu tautasdziesmu vākšanu un pētniecību. Vēsturnieks virsskolotājs Jānis Krodzniek-Krīgers (1851–1924) runāja par krievu ietekmi uz latviešiem pēc valodas datiem. Ar šiem pieticīgajiem, bet pirmajiem priekšlasījumiem topošā latviešu inteliģence pirmoreiz pieteica sevi lielajai zinātnes pasaulei.

20.gs. sākumā, revolūciju un karu laikā, protams, šādi kongresi nenotika. Vēlu attapās arī neatkarību ieguvušās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas historiogrāfi. Tikai 1930.gadā Rīgā notika Baltijas valstu arheologu II kongress, bet baltiešu vēsturnieku I konference vēl krietni vēlāk – 1937.gadā. Var gan uzteikt K.Ulmani, pēc kura ierosmes 1936.gada 14.janvārī tika likti pamati Latvijas Vēstures institūtam kā iecerētās Zinātņu akadēmijas pirmajai sastāvdaļai. Tiesa, notikumus un parādības tam vajadzēja pētīt un skaidrot "nacionālisma (izcēlums mans – R.T.) un patiesības garā".

Vai visiem vēl labi atmiņā, kādā garā to vajadzēja darīt padomju okupācijas laikā. Acīmredzot tālab vēsturnieku lielākā daļa, kur nu vēl valdošās aprindas, nedomāja par kaut kāda kongresa organizēšanu. Nepatikšanu jau bija gana ar rakstniekiem, māksliniekiem u.tml. "radošajiem"…

Nu beidzot pēc 20 gadiem mūsdienu Klio bruņinieki, galvenokārt LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesūra (Inesis Feldmanis, Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos Antonijas Zunda, Aivars Stranga u.c.), ir organizējuši Latvijas vēsturnieku I kongresu (16.–17.09.2011.). Saprotams, ka tajā, kā liecina programma, prevalē aktuālie 20. un 21.gs. jautājumi. Taču nav aizmirsta arī senāka tematika. Īpašā sekcijā "Viduslaiku un jauno laiku vēstures problēmas", piemēram, varēs noklausīties referātus, kas sasaucas ar Margaritas Barzdevičas grāmatu (kuru šeit recenzējam) – "Viduslaiku dokumentu izpētes jautājumi: pētniecības aktualitāte, iespējas un perspektīvas Latvijā" (Andris Levāns), "Latvijas Valsts arhīva darbība vēstures avotu publikācijas un pētniecības jomā" (Valda Pētersone), "Rīgas pilsētas arheoloģija: izpētes vēsture, problēmas un perspektīva" (Andris Celmiņš) u.c.

Un kā gan kongress bez jautājumiem, diskusijām un kafijas pauzēm!... Atliek vien novēlēt sekmīgu darbu šim ilgi gaidītajam un vēsturē un sirdī paliekošajam profesionālajam forumam.

Rihards Treijs, kongresa delegāts