Ar jaunu pienesumu zviedru laiku izpratnē

Rīga kartēs un plānos: 1621–1710

Ne tik sen ar lielu pompu krāšņi atzīmēja mūsu valsts galvaspilsētas 810.gadadienu. Rīgas garais mūžs ir raibs kā dzeņa vēders – bez vāciešiem, krieviem un poļiem gandrīz veselu gadsimtu tajā valdīja zviedri un plosījās vella kalpi. Redzēt, kā tas notika vizuāli, palīdz ne tikai tā laika zīmējumi, kuru gan nav saglabājies daudz, bet arī pilsētas kartes un plāni. Teikt, ka tie jau agrāk nebūtu pētīti un aprakstīti, būtu nepareizi. To vīri darījuši, sākot ar Rīgas Ķeizariskā liceja skolotāju un novadpētnieku Johanu Kristofu Broci (Brotze, 1742–1823), plašāk izvēršot gan tikai 19.gs. vidū. Latvijas laikā šai problemātikai pievērsās J.Straubergs, E.Dunsdorfs, P.Kampe u.c. Pēc Otrā pasaules kara viņiem pievienojās G.Jenšs, V.Pāvulāns, R.Šīrants, I.Ose, J.Štrauhmanis un vairāki citi Latvijas un ārzemju augstas raudzes lietpratēji.

90.gados šo speciālistu kopu papildināja apskatāmās grāmatas autore, tagad vēstures doktore Margarita Barzdeviča (1964). Viņas spalvai jau pirms šīs monogrāfijas iznākšanas piederēja 16 (!) publikācijas par izdevuma tematiku. To autore ir apzinājusi un izpētījusi tā laika Rīgas pilsētas un tās apkārtnes kartogrāfiskos attēlus, kas glabājas izkliedēti dažādos arhīvos, muzejos un bibliotēkās ne vien Latvijā, bet arī Zviedrijā un Vācijā. Pirmām kārtām Stokholmā – Kara arhīvā, Valsts arhīvā, Armijas muzeja arhīvā un Karaliskās bibliotēkas fondos.

No 17.gs. 20.gadiem līdz 80.gadu sākumam dominējošā loma Rīgas plānu un karšu izgatavošanā bija Zviedrijas un pašas pilsētas algotajiem fortifikācijas inženieriem. Sākumā šos dokumentus sastādīja galvenokārt militārām vajadzībām, tāpēc prevalēja nocietinājumu plāni un karam izmantojamas kartes. 80.gados, turpinoties šo materiālu publiskošanai, sāka strauji attīstīties arī civiliem mērķiem, sevišķi zemes īpašumu pārvaldes vajadzībām, nepieciešamo gruntsgabalu plānu un kadastru izgatavošana. Te jau noteicošais vārds bija zviedru mērniekiem. Sākot ar 90.gadiem, šajā darbā rosmīgi iesaistījās arī Rīgas pilsēta. M.Barzdeviča īpaši uzteic revidentu un mērnieku Eberhardu Tolku (Tolck, ? – 1725), kas, gandrīz 20 gadus pildot šos pienākumus, bija autors lielākajai daļai zviedru valdīšanas laika pēdējos divu gadu desmitos pēc pilsētas pasūtījuma un 18.gs. sākumā arī daļai pēc zviedru pasūtījuma izgatavotajām centra un apkārtnes kartēm un plāniem. Pētnieces vērtējumā (217.lpp.) "vairums 1621.–1710.gada Rīgas manuskripta karšu un plānu ir pietiekami precīzi datēti oriģinālplāni, retāk kompilācijas no jau agrāk izgatavotiem darbiem. Neraugoties uz dažiem trūkumiem ģeodēziskajā precizitātē, kartogrāfiskajos attēlos ietvertā ģeogrāfiskā informācija un citi dati ir visnotaļ objektīvi un daudzveidīgi. Apskatītā perioda kartogrāfiskajā materiālā Rīgas pilsēta un tās apkārtne gan atspoguļota hronoloģiski, teritoriāli un arī tematiski nesistemātiski, tomēr kā vēstures avots tas atklāj ne vien svarīgākās teritoriālās izmaiņas Rīgas pilsētas un piepilsētas rajonā, kur veidojās priekšpilsētas, bet arī nozīmīgākos faktorus, kas ietekmēja Rīgas pilsētas lauku teritorijas attīstību".

Ir interesanti iepazīties un lasīt par grāmatā publicētajiem, militārajām vajadzībām sastādītajiem kartogrāfiskajiem attēliem, bet, šķiet, vēl saistošāk būs uzzināt par lietām, kuras pat, lai arī attālu, netieši stāv sakarā ar mūsdienām. Sacīsim, Rīgas apkārtnes ceļu plāniem veltītās lappuses. Zviedrijas valdība 18.gs. 90.gados satiksmes uzlabošanas nolūkos organizēja visu Vidzemes lielceļu un to infrastruktūras fiksēšanu plānos. Saskaņā ar gubernatora Ē.Sopa (Soop) instrukciju mērīšanas laikā bija jāfiksē ceļa trase, tās garums, jāskatās, kādā stāvoklī ir tilti, jāraksturo ceļa tuvākā apkārtne – vai tur atrodas purvi, meži, smiltāji, pļavas, lieli akmeņi u.c. objekti, jāuzzina, vai ceļus appludina līdzās esošie ūdeņi, kā arī jānovērtē nepieciešamie remontdarbi un tiem vajadzīgie materiāli. Ir saglabājušies vairāki jau minētā E.Tolka sastādītie Rīgas–Babītes un Rīgas–Jelgavas ceļa plāni, kuros parādīts jūdžu stabu paraugmodeļa zīmējums. Rīgas–Jelgavas ceļa plānā norādītais posmu sadalījums starp tuvākajām muižām, krogiem un zemnieku saimniecībām liecina, ka plāns izmantots arī ceļu tīrīšanas un remontu organizēšanai. Ievērības cienīgs ir fakts, ka lokālās nozīmes toponīmi plānos atzīmēti ne vien vācu, bet arī latviešu valodā. Un tas – 17.gs., un tas – zviedru ieņemtajā Vidzemē, kuru padomju historiogrāfija nereti dēvēja par koloniju.

M.Barzdeviča tikpat vispusīgi aplūko Rīgas apkārtnes zvejas vietu kartogrāfisko attēlojumu. Viņa norāda, ka Daugava, Babītes ezers, Ķīšezers, Juglas ezers u.c. lielāki vai mazāki hidrogrāfiski objekti kā nozīmīgi dabas orientieri ģeogrāfiskās situācijas raksturojumā vairāk vai mazāk atspoguļoti kartēs un plānos. Zviedru mērniekiem tika uzdots tajos līdz ar pārējiem valsts dabas resursiem parādīt arī ūdeņus, lai apzinātu iespējas izmantot tos kā satiksmes ceļus vai zvejniecībai. Kartogrāfiskos attēlus sāka izmantot arī, lai atrisinātu kādu no nemitīgajiem strīdiem par zvejas vietām pilsētas apkaimes lielākajos ezeros un upēs. (Jāsāk domāt, ka kašķis ir iekodēts latvju zvejas vīros…)

Apzinātais kartogrāfiskais materiāls liecina, ka jau 17.gs. pirmajā pusē sāka uz papīra fiksēt Daugavas kuģu ceļu un plānot upes gultnes regulēšanas darbus – kuģojamā ceļa padziļināšanu, kā arī dambju celšanu krastu un salu aizsardzībai no plūdiem un zemes aizskalošanas. Saskaņā ar Rīgas senākajām tiesībām un privilēģijām Daugavas lejtece no Rumbulas līdz pat ietekai jūrā bija nodota Rīgas jurisdikcijā. Tātad tai bija jārūpējas arī par kuģuceļu uzturēšanu. Ar 1644.gadu datēts jau mērogā sastādīts Daugavas jūras vārtu plāns. Tajā attēlots upes grīvā starp sēkļiem ar bojām un bākām norādītais kuģu ceļš, kura dziļums sīkāk fiksēts upes gultnes šķērsgriezuma attēlā. Citā Daugavas lejteces plānā sniegta plašāka informācija par salām, kas tolaik bija izveidojušās upē Rīgas rajonā, Daugavas lielākās salas līdz ar nosaukumiem pat latviešu valodā (!) fiksētas arī 1646.gada Rīgas pilsētas nocietinājumu un tās apkārtnes kartē, tāpat plānā, kurā atspoguļoti arīdzan ar maskaviešu 1856.gada pilsētas aplenkumu saistīti objekti. 1688.gadā zviedru mērnieki sastādīja karti, kurā pirmo reizi tika parādīta Daugavas lejtece no Doles salas līdz ietekai jūrā, ar kuģuceļu un visām 28 zvejas vietām, bet eksplikācijā sniegts pārskats par katras lomu vietas īpašniekiem, koplietotājiem, nosaukumu maiņām, zvejniekiem, kā arī norādītas vietas, kuru dēļ turpinājās strīdi. Arī latviešu zemniekiem, zvejniekiem bija jāpiedalās zvejas vietu apskatē, jo viņi vislabāk pārzināja tās dabā. Plānā vēl atzīmēja upes dziļumu zvejas vietās un visā kuģuceļā no pilsētas līdz pat jūrai.

Kartes un plāni vizuāli parāda, uzskata M.Barzdeviča, ka Rīgas teritoriālajā attīstībā 17.gs. nozīmīgākie procesi risinājās piepilsētas teritorijā, kur līdz tam stihiski bija veidojusies priekšpilsēta. Priekšpilsētas teritoriju būtiski ietekmēja nocietinājumu sistēmas izveidošana un pilnveidošana. Aiz priekšpilsētas robežām palika piepilsētas teritorija. Tā pamazām paplašinājās, pārņemot Rīgai tuvāko namnieku muižiņu laukus un iekļaujot atsevišķas zemnieku sētas. 17.gs. otrajā pusē un 18.gs. sākumā Rīgas pilsētas lauku teritorija (patrimoniālais apgabals), kas sākās aiz piepilsētas, bija sadalīta trīs muižu iecirkņos: Jumpravmuižas, Piņķu muižas un Salas muižas. Kadastra plāni liecina, ka jau tolaik kā baroni, tā zemnieki centās izmantot visu lauksaimniecībai noderīgo zemi. Taču tās nepietika, tāpēc vajadzēja turēt krogus un atvērt manufaktūras (šķiet, ka pagaidām gan tikai muižnieki), iet zvejā, meža darbos u.tml.

Kā zināms, 1700.–1721.gadā Baltijas jūras reģionā plosījās Lielais Ziemeļu karš, kurā Krievija, Polija, Dānija un Saksija izveidoja savienību pret Zviedriju. Kara darbība tieši skāra arī Vidzemi, tāpēc M.Barzdevičas grāmatā redzama īpaša apakšnodaļa "Lielā Ziemeļu kara laikā sagatavotie Rīgas plāni, kartes un skati" (105.–121.lpp.). Autore, atsaucoties uz E.Tolka dienasgrāmatu, konstatē – viņš plānus šajā posmā izgatavojis, kompilējot jau agrāk sastādītās pilsētas apkārtnes ģeogrāfiskās kartes un nocietinājumu plānus, ko papildinājis ar objektiem, kas bija saistīti ar Rīgas aplenkumu norisi. Lai iegūtu nepieciešamo informāciju, E.Tolks un fortifikācijas inženieris Kristofs Heinrihs Purgolts (Purgoldt, ? – 1719) devušies apskatīt dabā aplencēju pamestās nometnes vietas. Lai iezīmētu pilsētas blokādes kartē ienaidnieka apmetnes vietu Pārdaugavā, to aplūkoja ar tālskati no Doma baznīcas torņa. Pētniece uzsver, ka šo divu speciālistu sastādītajos dokumentos kara notikumu atspoguļojums "izceļas ar visnotaļ objektīvu un precīzi lokalizētu Rīgas pilsētas un tās apkārtnes topogrāfiskās situācijas un militāro objektu attēlojumu. Visticamāk, tas panākts, izmantojot jau agrāk pēc mērījumiem dabā sastādītās Rīgas apkārtnes ģeogrāfiskās kartes un cietokšņu plānus un objektus, kā arī ar Rīgas aplenkumu norisi saistītos objektus apskatot un pat uzmērot dabā".

Vairāk vai mazāk patiesi Rīgas apkārtne un kara darbība fiksēta arī dažu zviedru militārpersonu plānu un skiču albumos. Pārsvarā nezināmu autoru darbos samērā objektīvi ir atklāts karaspēka izvietojums un pat pilsētas nocietinājumu sistēma 1700.gadā Rīgas aplenkuma laikā. Pilsēta šā kara laikā attēlota arī gravīrās, galvenokārt gan pēc tās kapitulācijas Pētera I karaspēkam.

Uzmanību saista autores secinājums par apskatītā kartogrāfiskā materiāla grupēšanu. Viņasprāt, tie ir:

• attēli, kas ataino Rīgas pilsētas nocietinājumu sistēmas attīstību un pilsētvides veidošanos;

• kartes un plāni, kuros parādīta ģeogrāfiskā situācija un zemes izmantošana Rīgas lauku novadā un Daugavgrīvas draudzes teritorijā;

• kartes un plāni, kas atspoguļo Daugavas lejteci ar salām, kuģu ceļu un zvejas vietām posmā no Doles salas līdz ietekai jūrā;

• attēli, kas atspoguļo Rīgas pilsētu un tās apkārtni kardarbības laikā.

Grāmatā to reproducēts daudz – veseli 102. Un kā gan citādi! Turklāt prasmīgi – zinātniski un viegli lasāmi – skaidroti un komentēti kā tekstā, tā daudzajās piezīmēs.

M.Barzdevičas monogrāfija ir akadēmisks pētījums šā vārda vislabākajā nozīmē. Par to liecina profesionāls avotu un literatūras apskats un kartogrāfiskā materiāla analīze. Par to liecina arī vairāki zinātniski pielikumi. Ne tik daudz tradicionālais personu un vietu rādītājs, lai gan arī to izstrādāšana prasīja ne mazums pūļu, cik divi pamatteksta pielikumi: pirmais – 1621.–1710.gada Rīgas manuskripta karšu un plānu autori un otrais – kas satur sīkas ziņas par 321 (!) šo dokumentu un gravīru. Protams, grāmatai ir rezumējums angļu valodā. Bet lieti būtu noderējusi arī vācu un zviedru mēle.

Lai nu kā, taču var tikai priecāties, ka monogrāfijas izdošanu, ko veicis Latvijas vēstures institūta apgāds, finansiāli atbalstījis ne tikai tradicionālais Valsts Kultūrkapitāla fonds, bet arī Valsts pētījumu programma "Nacionālā identitāte". Šī grāmata to ir godam pelnījusi.

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs

Barzdeviča M. "Rīga zviedru laika kartēs un plānos. 1621–1710". – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2011., 279 lpp., il