Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Atklājot Latvijas vēsturnieku pirmo kongresu un piedaloties tā darbā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.09.2011., Nr. 148 (4546) https://vestnesis.lv/ta/id/236316

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amatu konkursi

Vēl šajā numurā

20.09.2011., Nr. 148 (4546)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Atklājot Latvijas vēsturnieku pirmo kongresu un piedaloties tā darbā

Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš un Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs Inesis Feldmanis, sagaidot Valsts prezidentu Andri Bērziņu ierodamies uz Latvijas vēsturnieku I kongresu; sākot kongresa darbu (no kreisās): Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš, izglītības un zinātnes ministrs Rolands Broks, Valsts prezidents Andris Bērziņš, LU rektors Mārcis Auziņš, Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda, LU Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis un institūta vadošais pētnieks Ainārs Lerhis
Foto: VPK

 

Valsts prezidents Andris Bērziņš:

Godājamie vēsturnieku kongresa dalībnieki un viesi!

Sirsnīgi sveicu visus Latvijas vēsturniekus – vēstures skolotājus, augstskolu pasniedzējus, zinātniekus, arhīvu un muzeju darbiniekus un visus šai jomai piederīgos – ar tiešām unikālu notikumu: Latvijas vēsturnieku pirmā kongresa darba uzsākšanu.

Man ir patiess gandarījums, ka uz kongresu Rīgā ieradušies ne tikai Latvijas, bet arī kaimiņvalstu – Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Krievijas un ASV – vēsturnieki, kas šo forumu padara īpaši nozīmīgu. Tas apliecina, ka Latvijas vēsturniekiem ir cieša sadarbība ar kolēģiem citās valstīs, ka Latvijas vēstures pētnieki ir sekmīgi integrējušies Eiropas un pasaules procesos.

Zīmīgi, ka kongress notiek Universitātē, mūsu valsts izglītības un zinātnes centrā, kas apliecina šā notikuma nozīmīgumu ne tikai vēstures pētniekiem, bet arī sabiedrībai kopumā. Kongresa programma liecina, ka tā divu dienu norises laikā tiks nolasīti apmēram 100 zinātnieku referāti, kuros tiks aplūkoti aktuāli vēstures jautājumi no aizvēstures līdz pat mūsdienām.

Manuprāt, Latvijas vēsturnieku pirmā kongresa sasaukšana liecina arī par zināmu briedumu un attīstības līmeni, kas šajā nozarē sasniegts 20 gadu laikā pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Tas apstiprina, ka Latvijā ir izveidojusies sava nacionālā vēstures pētniecība un izaugušas vēsturnieku skolas, kas gatavas aktīvi risināt valstij un sabiedrībai aktuālus jautājumus.

Neapšaubāmi, vēsturei ir īpaša nozīme sabiedrības attīstībā. Tai līdz ar latviešu valodu un kultūru ir ļoti būtiska loma nacionālās identitātes apzināšanā un veidošanā. Vēsture ir tā, kura palīdz noskaidrot, kas ir mūsu saknes, no kurienes mēs nākam un uz kurieni ejam, ko mēs esam piedzīvojuši savā nu jau diezgan garajā nācijas un valsts attīstības ceļā.

Uzskatu, ka vēstures un vēsturnieku nemainīgs un prioritārs uzdevums ir pētīt, izzināt un izvērtēt mūsu zemes un valsts vēsturi, skaidrot to plašai sabiedrībai kā pašu zemē, tā ārvalstīs, palīdzot veidot objektīvu priekšstatu par seniem un ne tik seniem notikumiem: vienalga, vai tas būtu par Āraišu ezerpili, Livoniju, Kurzemes hercogisti, sociālo, ikdienas vai kultūras jautājumu vēsturi.

Īpaši tas attiecināms uz 20.gadsimtu, kas Latvijas tautai un valstij ir bijis ļoti sarežģīts. Latvija šajā laikā pārdzīvoja divus pasaules karus un revolūcijas, nodibināja savu valstiskumu, vairākkārt tika okupēta un uz ilgiem gadiem nonāca svešu lielvalstu kontrolē un atkal atjaunoja neatkarību.

Mēs varam konstatēt, ka mūsdienu Latvijā nav vienprātības par atsevišķiem aktuāliem 20.gadsimta vēstures jautājumiem. Sabiedrībā līdzās pastāv atšķirīgas vēstures atmiņas, kuras par vienu un to pašu notikumu sniedz pilnīgi pretēju vērtējumu. Konkrēti es domāju 1940.gada notikumus Latvijā. Uzskatu, ka tieši vēsturniekiem, nevis politiķiem te ir sakāms savs pārliecinoši skaidrs vārds. Diemžēl vēstures faktu interpretācija, pretnostatīšana un izcelšana savai politiskajai pozīcijai piemērotā gaismā mūsdienu pasaulē nav retums un arvien tiek izmantota kā politiskas cīņas ierocis vai pat kā līdzeklis, lai eskalētu pretrunas un krātu punktus sava vēlētāju elektorāta vidū.

Vēlos uzsvērt, ka, pētot Latvijas vēsturi, jāatceras, ka tā nav tikai latviešu, bet arī daudzu citu tautu vēsture. Latvijas specifika ir tā, ka šeit gadsimtiem ilgi līdzās latviešiem dzīvojuši arī vācieši, krievi, poļi, ebreji un citas tautas. Pētot un rakstot darbus par Latvijas vēsturi, mēs to nedrīkstam aizmirst.

Vēsturniekiem ir jāatklāj cittautiešu devums gan mūsu zemes, gan Latvijas valsts izveidē un attīstībā, to pienesums ekonomikā, izglītībā, zinātnē un kultūrā. Šāds izsvērts skats un vērtējums noteikti sekmēs cittautiešu piederības sajūtu Latvijai, sekmēs sabiedrības saliedētību un konsolidāciju. Domāju, ka vēsturnieki var dot šeit savu pozitīvu pienesumu.

Ne mazāk aktuāls jautājums ir Latvijas vēstures mācīšana skolā. Diezgan ilgu laiku sabiedrībā, vēstures skolotāju un zinātnieku, inteliģences vidū notika diskusija par to, kā mācīt Latvijas vēsturi – integrēti Eiropas un pasaules vēstures kontekstā vai kā atsevišķu mācību priekšmetu. Esmu gandarīts, ka šai diskusijai pielikts punkts un Latvijas vēsturi skolā, sākot ar šo mācību gadu, māca kā atsevišķu priekšmetu. Tas ir pareizs lēmums. Jo kur tad vēl vispusīgi un detalizēti pasaulē mācīs Latvijas vēsturi, ja ne mūsu valstī?

Labas zināšanas par savas dzimtenes vēsturi 21.gadsimta globālajā pasaulē ir svarīgs nosacījums piederības sajūtas veidošanā bērniem, patriotisma un lepnuma jūtu ieaudzināšanā par Latviju. Lai kādos pasaules ceļos aizies mūsu bērni un mazbērni, zināšanas par Latvijas vēsturi, kultūru būs tas tilts, kas vienmēr nodrošinās saiti un interesi par savu dzimteni un ģimeni.

Vēstures kā zinātnes, kā mācību priekšmeta nozīme mūsdienu sabiedrībā ir ļoti būtiska. Zināšanām par vēsturi ir svarīga loma sabiedrības kolektīvās vēstures izpratnes un apziņas veidošanā. Vēsture skar valsts iekšpolitiskās un arī ārpolitiskās attīstības aspektus. Tā noteikti saistāma ar mūsu bērnu izglītības jautājumiem. Labas zināšanas par valsts vēsturi mums var palīdzēt veiksmīgāk formulēt Latvijas turpmākās attīstības prioritātes un arī galvenās problēmas.

Rezumējot jāsaka, vēsturnieka darbs ir ļoti atbildīgs.

Es pats pēc izglītības esmu tautsaimnieks, ilgus gadus esmu darbojies finanšu sektorā, un Latvijas vēstures jautājumi līdz šim nav bijuši manas uzmanības centrā. Mana pieredze un pārliecība par Latvijas vēstures faktiem balstās dzīves laikā gūtajās atziņās no skarbajiem pēckara gadiem, kad pagāja mana bērnība, līdz pat mūsdienām, darbojoties politikā. Tomēr uzskatu, ka viens no vēsturnieku profesionāļu pamatuzdevumiem ir nodrošināt vispusīgu Latvijas vēstures pētniecību un kvalitatīvu tās mācīšanu skolās.

Mums nav vajadzīgs vienpusējs, tikai nacionāli orientēts redzējums uz Latvijas vēsturi. Mums valsts vēsture, viss, kas noticis ar Latviju, jāskata ciešā Eiropas un pasaules kontekstā. Tādējādi mēs labāk izpratīsim svarīgākos vēstures attīstības procesus un Latvijas vietu un lomu tajos. Latvija jau septiņus gadus ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Mēs esam iekļāvušies demokrātisko un attīstīto valstu saimē. Mūs vieno kopējas intereses un mērķi, kopējas vērtības, tajā skaitā arī vēstures redzējums. Mūsu vēstures redzējumam jābūt eiropeiskam, tomēr vienlaikus arī uzsverot tajā savas valsts vēstures pamatproblēmas un specifiku.

Vēsturniekiem jāpalīdz apzināties saviem kolēģiem Eiropā Latvijas vēstures īpatnības, tai skaitā 20.gadsimtā. Precizēšu: atšķirībā no Rietumeiropas, kas apskatāmajā laikā piedzīvoja tikai vienu ļaunumu – nacismu –, Latvija, Lietuva, Igaunija un vairākas Austrumeiropas valstis ļoti cieta arī no totalitāra komunisma. Domāju, ka Eiropas valstu sabiedrība, pateicoties mūsu vēsturnieku pētījumiem, atsevišķu Latvijas un citu valstu Eiropas Parlamenta deputātu aktivitātēm, Eiropas Savienības vadošo institūciju atbalstam, pakāpeniski nonāks pie 20.gadsimta sarežģītās vēstures objektīvas izpratnes.

Runājot par atšķirīgu vēsturisko pieredzi un vēstures izpratni, vēlos uzsvērt, ka atbalstu Vēsturnieku komisijas darbību, Latvijas–Krievijas apvienotās vēsturnieku komisijas izveidi. Domāju, ka nopietnām diskusijām par vēsturi pamatos jānotiek profesionāļu vidē.

Noslēgumā vēlos novēlēt, lai kongress gan būtu kā sava veida atskaite un analīze par aizvadītajos gados paveikto, gan arī tajā tiktu izvirzītas jaunas vadlīnijas, uzdevumi pētnieciskajā jomā un arī vēstures mācīšanas jautājumos. Lai piepildās visas jūsu ieceres un plāni!

Vēlreiz sveicu kongresa dalībniekus, viesus un visu plašo vēsturnieku saimi, kongresa darbu sākot!

Paldies Vēsturnieku komisijai, Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fondam, Latvijas un Daugavpils Universitātei, Eiropas Komisijas pārstāvniecībai Latvijā, visiem, kas sniedza atbalstu kongresa sekmīgā sagatavošanā un tā norisē.

Lai jums visiem veiksmīgs darbs!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!