Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Turpinājums no 1.lpp.

Mēs nelienam iekšā tajos klaji politizētajos likumos, mēs galvenokārt raugāmies uz likumu atbilstību vai neatbilstību eiropeiskajiem standartiem, ja tā var sacīt, tehniskajā nozīmē, tādējādi uzņemoties kvalitātes kontroles lomu. Un galvenokārt mēs uzraugām valdības darbu.

— Kā jūs raksturotu šīs komisijas sastāvu, vērtējot to no kompetences un līdzšinējās darba pieredzes viedokļa?

— Jāsaka, ka esmu ļoti laimīgs komisijas priekšsēdētājs, kas Saeimā nemaz tik bieži nemēdz būt. Saeimas komisijās, pirmkārt, neapšaubāmi ļoti liela loma ir deputātu cilvēciskajām īpašībām, otrkārt, viņu piederībai pie politiskajām partijām. Jo katrai partijai ir sava attieksme pret to vai citu jautājumu, līdz ar to partiju pārstāvji komisijās, dabiski, pauž šo attieksmi.

Manis vadītajā komisijā it visi cilvēki nāk no partijām, kas principiāli atbalsta Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā. Tāpēc mūsu vidū neizvirzās kā galvenais jautājums — par vai pret, būt vai nebūt. Mēs risinām jautājumu — kā? Kā to vai citu izdarīt vai panākt Latvijai izdevīgākajā veidā, izdevīgākajos termiņos un ar izdevīgākiem noteikumiem. Kas mums pašiem Latvijā būtu paveicams, lai mēs panāktu uzlabojumus pietiekamā kvalitātē. Tas, lūk, ir mūsu galvenais diskusiju objekts. Līdz ar to plašāo, iekšējo diskusiju, kas izraisās citās komisijās, izsakot politiskos viedokļus par vai pret, pie mums nav. Mums allaž priekšplānā ir jautājums — kā?

— Bet vai tad Boriss Cilevičs, Juris Sokolovskis un Igors Solovjovs no frakcijas "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" arī patiešām konsekventi iestājas par Latvijas iestāšanos Eiropas politiskajās un ekonomiskajās struktūrās?

— Es jau iepriekš mazliet uzmanīgi izteicos, ka visi komisijas locekļi formāli atbalsta Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Jo arī viņu partijas pārstāvji aizvien visās diskusijās vai starptautiskās tikšanās reizēs ir teikuši, ka viņi ir par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Tiesa, viņi pauž vairākas būtiskas atrunas. Bet, ja uz tām palūkojamies starptautiskā kontekstā, tās attiecas uz NATO, nevis uz Eiropas Savienību. Es negribētu šos cilvēkus aizvainot, bet viņi savā ziņā atspoguļo Krievijas politiku. Kā zināms, Krievija neiebilst pret Baltijas valstu, tostarp Latvijas, iestāšanos Eiropas Savienībā, taču kategoriski ir pret to iekļaušanos NATO. Man vismaz tā šķiet, ka politisko organizāciju apvienība "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" mazliet reflektē no Krievijas ārpolitikas. Bet var jau būt, ka tā ir viņu dziļa, iekšēja pārliecība.

Varu sacīt, ka šie trīs minētie deputāti ir ļoti labi, aktīvi komisijas locekļi un man pret viņiem nav nekādu pretenziju. Vispār Eiropas lietu komisijā ir deputāti ar augstu kvalifikāciju. Protams, ne visi viņi ir pietiekami pieredzējuši, jo vairāk nekā puse no viņiem Saeimā ievēlēti pirmoreiz. Bet arī jaunienācēji ir spējīgi strādāt kvalitatīvi. Tā ka man būtu grēks sūdzēties par savas komisijas locekļu darba īpašībām un pienākuma apziņu.

Gadās, ka komisijas sēdes notiek bez manas klātbūtnes, jo es diezgan bieži pienākumu dēļ esmu spiests braukāt apkārt. Tad komisijas sēdi vada tās priekšsēdētāja biedrs vai sekretāre. Un vienmēr viss noris augstā, kvalitatīvā līmenī. Varbūt tas izskaidrojams arī ar to, ka, veidojot šo komisiju, uzskatīju, ka pats svarīgākais ir sagatavot labu mūsu komisijas personālu. Negribu lielīties, bet man šķiet, ka es biju pirmais, kas pasludinājis atklātu konkursu uz darbinieku vietām. Tika saņemti vairāk nekā 120 pieteikumi. Man tagad nav nekāda pamata apšaubīt savu toreizējo izvēli. Tagad Eiropas lietu komisijā ir trīs konsultanti un vēl tehniskā sekretāre. Tie visi ir cilvēki, kam kā saka, acis deg, viņi ir aizrāvušies ar veicamo darbu. Manuprāt, tas ir tas svarīgākais.

— Komisijas locekļiem diezgan bieži iznāk kontaktēties ar ārzemniekiem. Kā viņiem ar svešvalodu zināšanām?

— Latvijas tauta neievēlē Saeimā deputātus pēc valodu zināšanas vai nezināšanas kritērija. Tāpēc, saprotams, ne visiem tās zināšanas ir pietiekami labas. Mūsu komisijā deputāti lielākoties zina vismaz divas trīs valodas, tikai daži ir tādi, kam jātulko. Bet arī tas nav nekāds īpašais šķērslis. Bieži vien plašākos, starptautiskos pasākumos mēs paši gribam runāt latviski, sazinoties ar tulka starpniecību. Piemēram, vācieši vienmēr grib runāt vāciski, bet mums ir tikai kādi trīs cilvēki, kas var brīvi sarunāties vācu valodā. Vārdu sakot, valoda nav traucēklis.

— Vai komisijas locekļiem bieži iznāk doties uz ārzemēm? Kā zināms, tautā nereti uzskata, ka parlamenta deputāti pārlieku bieži apmeklējot attālākas zemes tūrisma vai izklaides nolūkos.

—Jā, visai bieži dodamies ārzemju komandējumos, jo pēc Eiropas lietu komisijas cilvēkiem tur ir pieprasījums. Šo pieprasījumu, saprotams, nosaka mūsu darba raksturs.

Kā jau teicu, viens no mūsu uzdevumiem ir kontrolēt, cik sekmīgi valdība pilda tās saistības, ko Latvija ir uzņēmusies, integrējoties Eiropas Savienībā. Protams, kontrolējam arī mūsu pašu parlamentu, kam jāpieņem integrācijas procesam atbilstoši likumi, kas būtu saskaņoti ar Eiropas Savienības likumdošanu. Tad nu, lūk, mūsu komisijas cilvēkiem ir nepieciešama liela pieredze un zināšanas, kontaktējoties šeit ar valdību, ministrijām, citām Saeimas komisijām.

Vēl gribu sacīt, ka man ir gandarījums par to, ka partiju frakcijas uz Eiropas lietu komisiju ir deleģējušas savus labākos deputātus. Un viņi patiešām dodas uz ārzemēm diezgan bieži. Tiesa, ne tikai kā Eiropas lietu komisijas locekļi. Tā jau tas ir, ka tie gudrākie vai labākie deputāti parasti tiek sūtīti uz ārzemēm pārstāvēt savu valsti.

Galīgi aplams ir iesīkstējušais priekšstats par tūrisma ceļojumiem. Visi mūsu braucieni uz ārzemēm ir akūti nepieciešami.

Pievērsīsimies konkrētam gadījumam. Tieši Latvija divus gadus pūlējās panākt un panāca, ka Eiropas Parlaments pēc Luksemburgas apspriedes pieņēma rezolūciju, kas paredzēja sākt sarunas ar iespējamajām nākamajām dalībvalstīm nevis divās, bet vienā grupā. Pērnā gada nogalē Eiropas Parlaments pieņēma lēmumu, ka ar Latviju šā gada beigās uzsākamas sarunas. Šādas mums labvēlīgas rezolūcijas taču nekrīt no gaisa. Tas, lūk, ir tas, ko pozitīvā nozīmē dēvē par lobismu. Sabiedrība mums vienmēr prasa: kā jūs aizstāvat Latvijas intereses? Varu sacīt, ka tas lielā mērā ir mūsu komisijas un parlamenta kopīgs nopelns, mums regulāri dodoties uz Eiropas Parlamentu. Mums tagad tur ir draugi un atbalstītāji, ar kuriem esam stundām un dienām ilgi strādājuši. Esam pierādījuši, kāpēc Latvija pašlaik ir vislabāk sagatavota tā sauktajā otrajā kandidātvalstu grupā, kāpēc mums pienākas tas, kas mums neapšaubāmi pienākas. Tas viss nevar nokrist no zila gaisa, tas prasa ilgu un pacietīgu ikdienas darbu. Un mēs to darām. Ne velti Saeimas Eiropas lietu komisija ir saņēmusi no Ārlietu ministrijas atzinību, jo tās darbinieki skaidri zina, ka mēs bijām tie galvenie "stūmēji", kas izgrūda cauri Eiropas Parlamentam mums labvēlīgus lēmumus. Ir taču labi zināms, ka par daudz ko parlamentāriešiem ar parlamentāriešiem ir vieglāk vienoties nekā valdības pārstāvjiem ar parlamentāriešiem. Valdības rīcībā ir mazāk to cilvēcisko attiecību instrumentu, lai ietekmētu Eiropas Parlamentu.

Tā kā nekādā gadījumā nevar būt ne runas par kaut kādām ekskursijām. Tas man šķiet jau tik novecojis jēdziens, ka es tam pat vairs nepievēršu uzmanību. Gribu tikai sacīt, ka līdzās darba vizītēm pastāv arī citādas neoficiāla rakstura vizītes, bet arī tās ir lietderīgas.

60 procenti no septītajā Saeimā ievēlētajiem ir cilvēki, kas agrāk nav bijuši lielajā politikā, kam nav likumu veidošanas pieredzes. Lai gan neapšaubāmi viņiem ir cita dzīves pieredze. Nereti aizmirst, ka parlamenta galvenais uzdevums ir nevis kāpt tribīnē un no turienes sevi aktīvi izrādīt, bet gan rakstīt likumus, kontrolēt to izpildi, virzīt uz priekšu jaunus likumus. Tas ir tas klusais, ārēji nemanāmais darbs, kas norisinās komisijās. Bet šis darbs ir jāiemācās, un mēs esam spiesti ātrāk iziet šo parlamentāriešu darba skolu.

Jau sestās Saeimas pilnvaru beigās, vēl nezinādams, vai tikšu atkal ievēlēts parlamentā, es sagatavoju nākamās Eiropas lietu komisijas darba programmu. Saskaņā ar to tagadējie komisijas locekļi ir izgājuši cauri četrpakāpju apmācības sistēmai, lai viņi saprastu, kas ir Eiropas Savienība. Mums jāzin tie instrumenti, ko viņi tur pielieto, citādi mēs būsim bezspēcīgi, aizstāvot savas valsts intereses. Tāpēc vispirms sarīkojām mācības šepat Rīgā, pēc tam iepazināmies, kā strādā līdzīga komisija Dānijas parlamentā, bijām arī Briselē. Pa vidu bija vēl viens ilgstošs seminārs. Tādējādi esmu devis saviem kolēģiem labu iespēju iegūt pamatīgas zināšanas. Bet drīz vien mācību nolūkā uz Briseli dosies arī Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas un Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas deputāti. Es gribētu, lai mūsu deputāti, kad viņi spriež pr likumiem, kam jābūt saskaņotiem ar visu Eiropas likumdošanu, zinātu, kā vislabāk aizstāvēt Latvijas intereses. Tās nav darba vizītes, bet mācību braucieni, taču nepavisam ne eksursijas. Es nedomāju, ka būs daudz cilvēku, kas pateiktu, ka mācības nav vajadzīgas. Turklāt šie braucieni nenotiek par mūsu naudu.

Latvija bija pirmā no Baltijas valstīm, kur parlamentā nodibināja Eiropas lietu komisiju. Te man jāsaka daži labi vārdi par cilvēkiem, kas to izveidoja. Tieši Māra Gaiļa valdības laikā sākās sarunas ar Eiropas Savienību, un tad viņš drīz vien saprata, ka mums Saeimā vajadzīga šāda komisija. Pēc tam to vadīja Anatolijs Gorbunovs. Es no viņiem abiem kā trešais esmu pārņēmis šīs komisijas vadību.

— Kā noris Eiropas lietu komisijas darbs Saeimā, ņemot vērā to, ka tai nav atvēlētas likumdošanas funkcijas?

— Paraugoties uz komisijas sastāvu, var droši sacīt, ka tā tomēr nav pieskaitāma pie otršķirīgām vai maznozīmīgām, kaut arī tā nav tā sauktā likumdošanas komisija. Mēs neatbildam par vienu atsevišķu nozari, jo tagad mums jebkurš savs likums jāsalāgo ar Eiropas likumdošanas sistēmu. Tie skar visas jomas, varbūt izņemot kultūru, kur nav nekādas kopējas regulācijas, jo ar kultūru saistīto likumdošanu nosaka katras tautas nacionālā identitāte. Bet visās pārējās nozarēs ir likumu vienotība, bet tas nenozīmē, ka eiropieši dzīvo pēc gluži vienādiem likumiem. Pareizāk būtu teikt, ka viņi dzīvo pēc vienotiem likumdošanas principiem. Lielākoties tas attiecas uz kopējiem standartiem. Lai, piemēram, Itālijā ražotu pienu varētu brīvi pārdot Dānijā, dāņiem ir jābūt pārliecinātiem, ka šis piens ir veselīgs. Lai izvairītos no dubultās vai trīskāršās produkcijas kontroles, ir radīti kopējie standarti. Tātad mūsu valstij, iestājoties Eiropas Savienībā, sarežģītākais uzdevums būs radīt tik kvalitatīvas preces, lai tās varētu brīvi pārdot Itālijā, Spānijā vai jebkurā citā Eiropas Savienības dalībvalstī. Eiropas tirgus — tās ir tās durvis, kas mums atvērsies. Bet tad ir jāpakļaujas eiropeiskajai kvalitātes kontroles sistēmai. Jo citādi mēs nevaram prasīt, lai kāds spānis, itālis vai portugālis dotu saviem bērniem jebkuru mūsu produktu. Tā ir tā standartu būtība. Tie attiecas, piemēram, pat uz dzeramo ūdeni. Bet ir tādi standarti, kuru ievērošanu mēs tik drīz nespēsim panākt, tāpēc centīsimies vienoties par to ieviešanas atlikšanu uz tālāku laiku. Bet tas mērķis visām Eiropas Savienībā esošajām un turpmākajām dalībvalstīm ir viens — lai cilvēkiem būtu labāka un veselīgāka dzīve. Un šī dzīves kvalitāte kopumā sastāv no dažādiem it kā sīkumiem — labas pārtikas, laba ūdens, laba gaisa un tā tālāk.

Kad man prasa, kāpēc mums jāiestājas Eiropas Savienībā, es parasti atbildu, ka gribu, lai mūsu visu bērni dzīvotu kvalitatīvā vidē. Nedomāju, ka, piemēram, spāņu bērni to ir pelnījuši vairāk nekā mūsējie. Var jau būt arī daudzas citas, ne mazāk svarīgas atbildes. Bet šī ir visacīmredzamākā. Es gribu, lai mēs dzīvotu kvalitatīvā valstī.

— Tātad Eiropas lietu komisija faktiski netieši piedalās visā Saeimas likumdošanas darbā?

— Mēs vērojam šos procesus. Mēs esam kā sargsuns. Tā ir mūsu galvenā funkcija. Mēs neliekamies ne zinis par tādiem likumprojektiem, kas iet cauri citām komisijām un kur viss, no mūsu viedokļa raugoties, ir kārtībā. Bet, tiklīdz pamanām, ka likumprojektā ir klajas pretrunas, piemēram, ar brīvās tirdzniecības principiem, mēs saceļam trauksmi neatkarīgi no tā, kurā sagatavošanas vai pieņemšanas stadijā šis dokuments ir nonācis. Parasti mēs nosūtām pie tiem cilvēkien, kas ar likumprojektu strādā, konsultantu, kas paskaidro, kāpēc vajadzīgi Eiropas Savienības normām atbilstoši koriģējumi. Eiropas Savienībā ir daudzas valstis, un, ja tās visas, aizstāvot savas nacionālās intereses, ir vienojušās par kādu principu, tas nozīmē, ka tas ir pozitīvi vērtējams. Līdz ar to tas arī mums ir labs, jo neesam taču nolaidušies no Marsa.

Ja nepietiek ar speciālistu padomiem, mēs sarīkojam īpašu semināru, kurā izskaidrojam attiecīgā likuma vietu visā likumu sistēmā. Šajā ziņā mums vienmēr ir gatavi palīdzēt no Briseles. Eiropas Savienības amatpersonas mums neko neuzspiež, tikai cenšas izskaidrot, kālab viņi pieņēmuši un atzinuši par labiem tos vai citus likumus. Tur ir iemiesojusies kolektīvā pieredze, kas arī mums var būt noderīga. Tur ir izdomāts nevis velosipēds, bet ļoti laba mūsdienīga mašīna.

Ja arī šiem skaidrojumiem nav rezultāta, mēs varam traktēt jautājumu arī politiskā līmenī. Tā dažkārt ir bijis. Griežamies pie starpfrakciju padomes vai pie valdības, lai politiskā līmenī tiktu pieņemts pareizs lēmums. Arī Saeimas plenārsēdēs reizēm uzstājamies. Tomēr vēlamo rezultātu cenšamies panākt jau pirms likumprojekta izskatīšanas Saeimas plenārsēžu zālē — normālās, cilvēciskās sarunās un diskusijās. Parasti mūsu kolēģi saprot un pieņem izskaidrojumus. Visos šajos pēdējos apmēram piecos gados mēs Saeimā neesam pieņēmuši nevienu likumprojektu, kas būtu klajā pretrunā ar Eiropas Savienībā iedibinātajiem principiem. Protams, dažkārt ir bijušas sīkas kļūmes paviršības vai nezināšanas dēļ.

Vēl viena komisijas darba funkcija ir tāda, ka mēs regulāri uzaicinām uz komisijas sēdēm valdības ministrus un tos cilvēkus, kas ir atbildīgi par integrāciju Eiropas Savienībā. Un viņi mums atskaitās būtībā korekti. Tā ir viena no galvenajām parlamenta funkcijām jebkurā valstī. Atšķirībā no citām Saeimas komisijām mūsu rūpju lokā ir bezmaz visas valsts dzīves nozares. Līdz ar to vajadzīga uzraudzība pār gandrīz visām valsts institūcijām.

Trešā mūsu komisijas funkcija ir parlamentam visai neparasta. Bet, to veicot, esam jau guvuši diezgan labus panākumus. Tās veikšanai nauda mums nāk no Briseles. Lai celtu mūsu izglītotības līmeni, esam sākuši izlaist izdevumu "Eiroziņas", kas iznāk reizi nedēļā. Domājam šo darbu paplašināt, jo pieprasījums pēc informācijas par Eiropas Savienību ir izrādījies ārkārtīgi liels. Pie mums Saeimā ir izveidots Eiropas Savienības informācijas centrs, kur ir diezgan laba bibliotēka, kas nemitīgi papildinās. Tur iespējams ar interneta vai īpašu diskešu palīdzību iegūt informāciju par jebkuru Eiropas Savienības dalībvalsts likumu. Lai ko uzzinātu, nav ikreiz jāskrien uz Briseli.

Ļoti nopietns mūsu darba sektors, protams, ir pastāvīgi sakari ar Eiropas Parlamentu un atsevišķu valstu parlamentiem, kur ir līdzīgas Eiropas lietu komisijas. Divreiz gadā es braucu uz Eiropas lietu komisiju priekšsēdētāju tikšanos. Pēc Amsterdamas līguma ratifikācijas tā ir kļuvusi par ļoti svarīgu Eiropas Savienības institūciju. Jo tieši tagad tautas vēlēto pārstāvju loma Eiropā palielinās.

— Vai Eiropas lietu komisijas uzmanības lokā ir arī sadarbība ar citām Eiropas organizācijām, izņemot Eiropas Savienību, piemēram ar NATO, Eiropas Padomi vai EDSO?

— Nē, šīs organizācijas pilnīgi nemaz nav mūsu kompetencē. Lai gan nebūtu pareizi teikt, ka mēs tām nepievēršam nekādu uzmanību. Mēs, piemēram, neizskatījām komisijā EDSO rekomendācijas attiecībā uz Pilsonības likumu, lai, nedod Dievs, nesaplūktos politisko uzskatu atšķirību dēļ. Mums taču pastāvīgi kopīgi jādomā par vienu specifisku darbības sfēru — virzību uz Eiropas Savienību. Mēs tos karstos politiskos kartupeļus mēģinām neņemt rokās. Tāpat NATO un Eiropas Padomes lietas nav mūsu ziņā. Taču mūsu komisijai ir diezgan liela autoritāte starptautiskā nozīmē. Tas nozīmē, ka augstie viesi, tostarp ministri, no citām valstīm, kas ierodas Latvijā, ļoti reti paiet garām mūsu komisijai. Un tad nākas runāt arī par to, kāda ir Latvijas politiskā nostāja tajā vai citā jautājumā, kas pat nekādi nav saistīti ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Jo mūsu komisija un, protams, arī Ārlietu komisija, ir tās divas komisijas, kur var iegūt pietiekami izsmeļošu priekšstatu par Latvijas parlamenta kopīgo nostāju attiecībā uz dažādiem procesiem vai notikumiem. Līdz ar to netieši mēs pievēršamies arī citiem ārpolitiskiem jautājumiem.

— Dažādas iedzīvotāju aptaujas diemžēl liecina, ka sabiedrībā valda diezgan skeptiska, nievājoša un dažkārt pat klaji noraidoša attieksme pret Latvijas virzību uz Eiropas Savienību. Kā varētu novērst šādu nevēlamu situāciju? Un ar ko tā izskaidrojama?

— Izskaidrot to var diezgan vienkārši. Pirmkārt, pašās Eiropas Savienības dalībvalstīs tā attieksme nemaz jau nav tik labvēlīga. Bet nav gan dzirdēts, ka kāda valsts, kas Eiropas Savienībā ir iestājusies, prasītos no tās izstāties. Piemēram, Dānijā, kas ir viena no priekšzīmīgākajām Eiropas Savienības dalībvalstīm un sevišķi daudz ieguvusi no iestāšanās šajā organizācijā, tajā pašā laikā ir arī visai dalīta attieksme.

Nievājoša attieksme pret šādu starptautisku kolektīvu organizāciju ir visai saprotama, jo nav mums pozitīvās pieredzes. Kur tad ir redzēti tie labie piemēri? ANO, PSRS? Eiropas Savienība pagaidām pasaulē ir vienīgā starpvalstu organizācija, kas reāli strādā. Bet tas nenozīmē, ka tā strādā viegli. Jo ir sanākušas kopā tik dažādas valstis ar tik dažādiem temperamentiem, ar tik dažādu vēsturi. Kā atrast kopsaucēju starp somiem un itāļiem? Eiropas Savienība katru dienu saskaras ar grūtībām, bet tas ir dzīvotspējīgs organisms, kas vienmēr veiksmīgi pārvar visas šīs grūtības. Šī valstu savienība ir dabiski izveidojusies bez piespiešanas mehānisma. Un cilvēka vērtības tur ir universālas, eiropeiskas.

Ir arī tāda skepse, kas daļēji piemīt arī man. Nevar noliegt, ka Eiropas Savienībā ir cilvēki, kas domā, ka kādreiz, pēc trīssimt vai četrsimt gadiem, tā kļūs par federatīvu valsti. Es esmu kategorisks pretinieks šādai iespējamībai. Vairums cilvēku tomēr uzskata, ka Eiropas Savienība pastāv tikai tāpēc, lai nostiprinātu nacionālās valstis. Skaidrs, ka tajā brīdī, kad mēs iekļūsim Eiropas Savienībā, mūsu valsts kļūs patiešām mūžīga. Protams, Dieva priekšā nekas nav mūžīgs. Bet skaidrs, ka mūsu lielais kaimiņš nekad neuzbruks Eiropas Savienībai. Arī tāpēc es vēlos, lai Latvija drīzāk kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Pie mums tā skepse un arī tas rozā optimisms, kas tāpat ir gauži stulbs, nāk pamatos no nezināšanas, savstarpēji strīdas nezinātāji. Vieni nezinātāji teic, ka virzība uz Eiropas Savienību ir slikta, otri — ka laba. Gribētos, lai diskutētu zinātāji, kas patiešām zinātu, kādi ir Eiropas Savienības plusi vai mīnusi. Pagaidām mēs esam ļoti tālu no šī līmeņa. Visskeptiskākie, kā aptaujas liecina, ir laucinieki un mazturīgie, taču tieši šīs divas grupas pēc iestāšanās Eiropas Savienībā visvairāk iegūs. Tas, lūk, ir tas paradokss. Savukārt jaunatne lielumlielā vairākumā atbalsta ceļu uz Eiropas Savienību. Un tas ir cerīgi.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors