8. aprīlī LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte rīkoja sava ilggadīgā mācībspēka un ģeogrāfijas zinātnieka Leonīda Slaucītāja simtgadei veltītus lasījumus. Ģeogrāfijas vēstures personāliju pētnieks Māris Rudzītis atklāja jubilāra ievērojamo akadēmisko veikumu Latvijā, kas daudzos gadījumos kalpojis par pamatu mūsdienu zinātnei. Piemērs tam — ar L.Slaucītāja līdzdalību tapusī Latvijas reljefa morfometriskā karte, ko visi lietoja, bet gadu desmitiem nepublicēja un par ko pilnīgākas joprojām nav. Profesors Ādolfs Krauklis plaši iepazīstināja ar kādreiz regulāri iznākošā rakstu krājuma "Ģeogrāfiski Raksti" piecu numuru saturu, kur L.Slaucītājs ne vien uzstājas kā nopietnu pētījumu autors, bet bija arī pēdējā izlaiduma redaktors, visu laiku pildot arī Latvijas Ģeogrāfu biedrības starptautisko sakaru koordinatora pienākumus un "Rakstos" informējot par pasaules zinātnes novitātēm. Parauga vērts darbs, jo pēc kara līdzīgi izdevumi ne ģeogrāfijā, ne citās eksaktajās zinātnēs vairs neiznāca.

Nākamajā dienā universitātes zinātnieki izbrauca uz L.Slaucītāja dzimto pagastu, lai piedalītos Slaucītāju dzimtas saietā un ieskatītos vidē, kur veidojās viņa raženās dzīves pirmie soļi. Vēsturei piemīt lieliska spēja atdzīvināt bijušo, tagad zudušo. Pēckara gadi nav saudzējuši mazo Jaunlaicenes pagastu. Nezinātājs paietu garām drupām, kur reiz atradās viena no Ernesta Glika dibinātajām trim tautskolām un vēlāk pacēlās Apekalna draudzes skola (to zināmu laiku pirms Pirmā pasaules kara vadīja skolotājs Mednis un audzināja mazo Haraldu, nākamo diriģentu). Bez zinātāja palīdzības grūti stādīties priekšā, ka necilā divstāvu ēka ceļā uz Alūksni ar aizmūrētajiem logiem ir jaunlaiceniešiem jau leģendārā Majorskola, tā pati, ar ko saistītas abu Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieru — tēva, tautskolotāja Jāņa Slaucītāja un viņa dēla Leonīda — dzīves. Maz te vairs arī to, kas nestu Slaucītāja uzvārdu, bet sarīkojuma rosinātāji — vēstures skolotāja Vija Miķelsone, skolas direktore Gaļina Straume, bij. vadītāja Zaiga Meistare, palīdzot pagasta padomes priekšsēdētājai Rasmai Muceniecei, kā liekas, savu nolūku sasniedza. Sanākušie, gan lielie, gan mazie izjuta, cik svarīgi saglabāt dzimtas radošo garu. Attālums no galvaspilsētas nedrīkst būt šķērslis, lai neizvēlētos dzīvē augstus mērķus. Bet ar izvēli vien nepietiek. Jaunam cilvēkam vajadzīgs attīstīt savus spēkus tiktāl, lai pēc iespējas bagātāk dzīvotu savu dzīvi un kalpotu arī citiem. Jāieliek daudz darba un jāuzkrāj daudz kultūras.

Vismaz Leonīds Slaucītājs to spējis. Būdams skrupulozs un daudzpusīgs dabas pētnieks, viņš raisīja savu personību arī kā mākslinieks.

Jauks pārsteigums viņa dzimšanas dienas, 10. aprīļa, rītā bija profesora Oļģerta Grāvīša sarūpētās un radio "Amadeus" pārraidītās L.Slaucītāja solodziesmas, kas ieskaņotas trimdā, it kā izteiksmē vienkārša, bet noskaņā romantiska, cerīgi gaiša mūzika.

Prof. Oļegs Pavlovs —

"Latvijas Vēstnesim"