Triju Zvaigžņu gaismā — par sevi, par dzīvi, par laiku

Divpadsmitā tikšanās Lubānas Dārziņos 13.aprīļa rītā

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece dzejniece Broņislava Martuževa

Kad aiz muguras palikuši Lubānas namiņi un priekšā jau samanāmi Liedes upītes līkumi, tad jāraugās pēc akas vindas. Tā greznojas pie Dārziņu mājām, kur tad arī dzīvo māsas Broņislava un Magdalēna Martuževas. Pagalmā svilpo un čivina daudzbalsīgs sīko putnu orķestris, bet namā vāžu vāzēs smaržo pašmāju un svešzemju puķes un ziedu pušķi. Tie ir tuvu un tālu ciemiņu sveicieni dzejnieces 75. dzimšanas dienā, kas 8.aprīlī tika svinēti arī Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā Rīgā, bet viskuplāk, ar pašas gaviļnieces piedalīšanos, — tepat Lubānā. Ar atstāstu par šo svinēšu tad arī sākas mūsu saruna. Ja dzejniece kādu zīmīgāku detaļu piemirsusi, viņu uzreiz papildina māsa, jo, kā Broņislava saka, "Madaļa atceras visu". Par to varam pārliecināties arī mēs. Kaut gan Magdalēnu pirms astoņiem gadiem piemeklējusi kreisās puses paralīze, piesaistot viņu pie gultas, atmiņa viņai darbojas kā pulkstenis, valoda ir sprigana un acuskatiens — bezgala gaišs un labsirdīgs. Kad tā nelaime notikusi, Broņislava sākusi vaimanāt, bet Madaļa viņu tūlīt apsaukusi: "Ar sentimentu tālu netiksi!". Tā viņa stingri pateikusi, un Broņislavai nekas cits nav atlicis, kā paklausīt.

Ar dzimšanas dienas balli dzejniece ir gluži apmierināta, kaut gan ilgi esot turējusies pretī, nekādu svinēšanu nav gribējusi: "Gādāts bija par visu. No Rīgas jau iepriekš atveda kleitu ar šlici. Un zelta rozi uz pleca. Kurpes ar spožu sprādzi. Ieveda mani zālē un nosēdināja priekšā. Es nemaz nemāku tā godīgi un rātni sēdēt, bet jāsēž vien bija. Jo visi sāka tik skaisti runāt. Prātā gan nekas nav palicis. Labi atceros tikai to, ko Miķelītis dziedāja. Tas ir mūsu priekšsēdētājs Miķelis Gruzītis. Man jau visvairāk patīk tā dziesmiņa "Un kas par to, ka drīz būs saule rietā", bet šoreiz viņš bija speciāli sacerējis man veltījumu. Un kas par apbrīnojamiem cilvēkiem tur bija! Ar sveicienu no Kanādas latviešiem — lubānietis Aleksandrs Kalniņš. Jau 88 gadi. Ak tu piķis ārā — kā viņš dejoja! Un meitas visapkārt kā puķes — arī jau ap 70. Un apsveicēji no rajona un no paša Valsts prezidenta. Folkloras ansambļi — tepat no Lubānas un no Kraukļiem. Kad rāva vaļā "Jaunība, jaunība, sārtais vīna trauks" — tur bija ko dzirdēt!"

Mēs arī kopā ar jubilāri nodziedam "Jaunību". Ar visu bemolu, ko Rozenštrauhs nezin kāpēc esot izskaudis. Par "Latvijas Vēstneša" apgādā iznākušo grāmatu "Triju Zvaigžņu gaismā", kur vairākas lappuses atvēlētas arī viņai, dzejniece priecājas no sirds: "Man taču ir vareni Ordeņa brāļi! Redz, tepat blakus — Haralds Mednis, Andrejs Eglītis, Jānis Klīdzējs. Toreiz, kad ordeni piešķīra, Harijs Liepiņš man atrakstīja vēstuli un vēl bildi atsūtīja, kur viņš Hamleta lomā. Brīnumlabā sabiedrībā es esmu nonākusi!"

Ticību Latvijai Broņislava Martuževa saglabājusi cauri visiem slēpšanās un izsūtījuma gadiem un tur spožu arī šodien: "Vai es ticēju Latvijai? Bet kā tad citādi? Latvijai tāpat kā Dievam esmu ticējusi un ticēšu vienmēr. Žēl, ka brīvību daudzi nepieredzēja. Kā mūsu kaimiņiene Alīna Īvāne, viņa aizgāja 1984.gadā. Citas domas jau viņai nebija, kā tikai par brīvestību. Trakotjauki dziedāja tautasdziesmas. Pašas sacerētas, bet nevarēja atšķirt no īstajām. Es vēl Vikam aizsūtīju, viņam arī ļoti patika. Dēli viņai no tās padomju armijas atgriezās kā dzērāji, nekas labs nebija. Viņa toreiz teica: "Lai kaut visiem dēliem būtu jāmirst, kad tikai būtu brīva Latvija!"

Ordeni Broņislava Martuževa jūtas nopelnījusi ar to, ka nav nobijusies, kad bijis jāizšķiras par lielām lietām, un ar saviem dzejoļiem palīdzējusi veidot jaunu domāšanu, tuvināt jaunu laiku. No 1946.gada vasaras līdz 1951.gada februārim slēpdamās vecākās māsas istabā zem grīdas, sacerējusi dziesmas, ko drīz vien dziedājuši visās malās. Kad nonākusi Centrālcietumā, starp cietumsargiem bijis kāds brāļa klasesbiedrs. Redz, kā nu iznācis, viņš teicis. Vajadzēja iet pa Staļina ceļu. Broņislava tad atbildējusi: "Pa Staļina ceļu — tikai konvoja pavadībā!" Tā ir mana dzīve, tas ir mans laiks, ko esmu ierakstījusi savos dzejoļos, saka Broņislava. Tā ir vērtība pati par sevi. Un tie paliks kā grāmatā nospiestas dzīves koka lapas.

Ar smaidu viņa stāsta par saviem "starptautiskajiem kontaktiem": "Nesen bija ieradies viens franču dominikānis ar rožukroni pie sāniem. Labi, ka tulks bija līdzi. Bija dzirdējis par mani un stipri gribēja manus dzejoļus redzēt. Atdāvināju "Gaismas lāsi" un tikai pēc tam atklāju, ka tā bijusi pēdējā grāmatiņa. Bet lai nu lasa vien, ja tik varēs saprast. Un vēl te pienāca vēstule no Anglijas, no Kembridžas biogrāfiju centra. Gribot arī manu vārdu kaut kur ierakstīt. Bet tā laikam tāda slava, kas par naudu jāpērk. Tas nekas nopietns nevar būt."

Ar spalvas brāļiem un māsām tepat Latvijā Broņislava agrāk čakli sarakstījusies, bet tagad ar acīm paliekot arvien sliktāk un ar rakstīšanu — arvien grūtāk. Dienasgrāmatā gan vēl šo to ierakstot: "Kad Anna Egliena te pēdējo reizi bija, iedevu līdzi 39 klades. Lai glabājas muzejā. Kā 1949.gadā iesāku, tā rakstu līdz šai dienai. Kad nodzīvoto dienu no dvēseles esmu norakstījusi, tad prāts mierīgs un varu aizmigt. Vai tad trūcis visādu grūtumu? Un ne jau tikai cietumā un lēģerī. Kad tu stundām ilgi stāvi ceļmalā un, mēli izkāris, gaidi kādu traktoristu, kas tev kartupeļus izvagos — vai tad vakarā tu neesi beigts! Bet es ņemu rokā kladīti, domas rakstot nomierinās, un tu atkal jūties kā cilvēks."

Stāstām par Broņislavas Martuževas dienu Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, ko ievadīja Zigurda Vidiņa filma par padomjlaiku disidentiem, starp kuriem viena no vitālākajām personībām bija dumpīgā Latgales dzejniece. Un Anna Egliena rādīja videofilmas, atskaņoja skaņu ierakstus, stāstīja par dārgajām ģimenes relikvijām, ko dzejniece nodevusi muzejam. Tā bija ar lielu mīlestību gatavota tikšanās ar Broņislavas Martuževas dzeju un, kaut neklātienē, ar dzejnieci pašu. Un vēl šai dienā tika pieteikta viņas jaunā dzejas grāmata "Nopūtas", ko izdos muzeja apgāds "Pils". Grāmatas nosaukums šķiet sasaucamies ar dzejolīti manuskriptā palikušajā krājumā "Rakstītāja" (ne tajā, kas 1987.gadā iznāca ar Evas Mārtužas vārdu):

Ne karavīrs es, manu tēvzemīt,

Nav lemts man to stiprums, ne vaļa.

Ar asinīm tevi apliecināt

Gan vīru un varoņu daļa.

Es atnesu tev savas nopūtas —

Savas mazās, pelēkās dziesmiņas.

Ar dzejnieces atļauju šai reizē publicējam dzejoli no jaunā krājuma un dažas lappuses no dienasgrāmatas — par kolhozu laikos atņemto, pēc tam atgūto un tagad muzejam uzticēto pulksteni, par nākotnes vīziju tēvumājas pagalmā un par rūgto šķiršanos no vecās cītaras.

Kad apvaicājamies, kā māsas tiek galā ar ikdienas rūpēm un miesas kaitēm, Madaļa saka: "Vai tad kādreiz ir viegli dzīvots? Kad Broņa slimoja un mums ar māti divām vien bija saimniecība jānotur. Vai kad vajadzēja divos naktī celties un ieņemt rindu pēc maizes. Sliktais jau ātri aizmirstas." Broņislava viņai piebalso: "Ivars Godmanis gan var nosist garastāvokli, kad viņš saka — deficīts ir liels un būs vēl lielāks, un kaimiņi arī nāk katrs ar savu rūpju nastiņu. Nav jau kārtības mūsu valstī. Un saimnieka nav. Agrāk teica:

Runā cirvji, runā kapļi,

Paši brāļi nerunāja.

Tagad cirvji un kapļi nerunā. Vajadzētu kaut ko līdzīgu mašīnu un traktoru stacijai, bet nav tā sākuma. Kam traktors ir, tam staciju nevajag. Kauna lieta — Lubānā nav pat savas maiznīcas. Es jau dakterim Liepiņam rakstīju: "Met to rakstniecību pie malas un uzkar kliņģeri pie savas mājas!" Viņš taču ir no maiznieku dzimtas."

Lubānas pilsētas dome dzimšanas dienas apsveikumam izvēlējusies dzejnieces klasesbiedra Jāņa Gavara dzejoli, kur ir arī tādas rindas:

Nemaināms veselums vēl —

Tēvzeme tava un darbs.

Viņa bija starp pirmajiem, kas atdzimušajā Latvijā saņēma ordeni par nopelniem Tēvzemes labā. Un dzejniecei par to ir savas domas: "Ordeņus rada cilvēki, bet ordenis veido cilvēku. Neceļas jau lielība, bet pašvērtības apziņa. Ceļas pašapziņa, un tā cilvēkam vajadzīga."

Ar māsām Martuževām tiekoties — Aina Rozeniece

un Arnis Blumbergs, "LV"

No dzejnieces dienasgrāmatas:

Martuževu dzimtu, arī Broņislavas dzeju, vienmēr stipru darījusi paļāvība uz Dievu. Latgalē Aglonas vārds tiek izrunāts ar īpašu godbijību. Un abas māsas bija patīkami pārsteigtas, ka katoļiem tik pazīstamais Aglonas Dievmātes fotoattēls ir Arņa Blumberga darbs, kā Viņa, tikai trešoreiz tuvojoties, tam "atklājusies"

Tev parādniece esmu, mīļais Dievs, —

Pie sevis nopūšos.

Par gadiem šiem (virs mēra dzīvotiem)

No sirds Tev pateicos.

 

Gan vainīga, gan laimīga, mans Dievs,

Uz Tevi paļaujos.

Par grūtumiem (kas būtu mūžs bez tiem?)

No sirds Tev pateicos.

 

Es — trauks, kas krist un lēti saplīst var, —

Uz smailes noturos.

Pār mani Tavas apredzības stars,

Mans Tēvs, Tev pateicos.

 

No Broņislavas Martuževas

dzejoļu grāmatas "Nopūtas" (pagaidām rokrakstā)

Otrdien,

5.jūlijā, 1960.g.

Pulkstens vairs sovhoza inventārā neskaitoties: savu laiku nokalpojusi un norakstīta manta. Ja mēs gribot, lai braucot pakaļ.

Protams brauksim! Tas pulkstens viņiem nepiederēja jau no laiku gala: mammas īpašumam konfiskācijas nebija. Bet vai gan var zināt, kas kur likumīgs, kas nelikumīgs? Daudzu gadu gaitā esi iebiedēts kā zaķis. Protams, princips ir princips, un taisnība paliek taisnība, bet kamēr mūsu apstākļos principu noturēsi un taisnību pierādīsi, tavi vājie nervi būs saberzti pulverī. Tad labāk bez taisnības, bet ar dzīvību un veselību.

Redzēsim, redzēsim. Pašlaik "vara uz vietām" viebj laipnu grimasi.

 

Trešdien,

6.jūlijā, 1960.g.

Sagadījies tā, ka no visas priekšniecības uz ķinīti bijis ieradies tikai Jūlijs Stiprais no kolhoza likvidācijas komitejas. Ar viņa "svētību" tad mūsējie arī rīkojušies.

Ak tu vecais siseni! Pēc deviņu gadu klaiņām esi atgriezies skaitīt atkal mūsu mūža stundas. Cietis gan pamatīgi. Zvans darbojas, kā grib, pusstundu sit stundas vietā un veselas desmit minūtes vēlāk par īsto laiku. Rati čīkst kā aizdusā. Nekāda žēlastība pret tevi šī "noaktēšana" nav bijusi. Ilgi tu tur vairs nekalpotu. Misiņa vīles, kristala svārki samelnējuši, noputējuši, spožajai ciparnīcai uzmetušās rūsas un pelējuma bakurētas. Maz par tevi ir gādāts, vecais draugs!

Bet Pētera paraksts no iekšpuses gan izkodināts, atstāti tikai pirkšanas dati: "1937.g. 20.augustā Gulbenē. 42 lati."

— Māja kā spičku kastīte, pulkstenis kā baznīcas zvans — nokritizēja mūs tolaik kaimiņš Žeiris. Ja taisnība jāsaka, tad tā jau arī bija.

Pati ar savu roku nospodrinu apskapstējušās misiņa "šproses" un biezajā stiklā ieslīpētos rakstus. Silmaļu madāma mani kādreiz slavēja par prasmīgu kristala spodrināšanu. Tad uzposīsimies arī! Spīdi, vecais goda vīrs! Kārs kumoss visiem tiem pelēkajiem baroniem, kas tagad sēd tur priekšgalā, bet nebija spējuši šādu iegādāties pat savās vecsaimnieku latifundijās saimniekojot. Ja tev būtu vēl cita valoda, atskaitot šo mierīgo, labsirdīgo "tik–tak", tu gan varētu pastāstīt ne mazumis visādu intrigu, strādnieku apskaitīšanu, priekšniecības kukuļņemšanu, sabiedriskā labuma izsķērdēšanas gadījumu, netaisnīgu prēmiju piešķiršanas un noraušanas aktu, sabiedrisko asignējumu summu sadalījumu "uz galviņām" un visādu afēru. Deviņus gadus pa kancelejām — vai tad brīnums, ka tev pat zvanīšana sajuka? Tādā atmosfērā draud sasirgšana arī mazāk principiālām smadzenēm. Jeb tu ņēmi uz sevi nepateicīgo bībeliskā pravieša lomu un ik pusstundu atgādināji savas pasaules varenajiem, ka viņu stunda, raug, pienāks, un pienāks vēl agrāk, nekā patiktos gaidīt? Neesi pūlējies velti. Lielā godība puslīdz pagājusi. Jānītis atstāts par vienkāršu brigadieri. Tas gan nav maz pēc šīm darbošanām.

Par kādiem grēkiem, jājautā, tad bija sodīti tie, kas strādā kā vienkārši ierindnieki no paša sākuma? Tētīt debesīs! Kā tur godīgs pulkstens lai neapstājas, klausoties šādus spriedumus?

Nu tev, vecīt, augustā būs jau 23 gadi. Šveices ražojumam tas nav daudz. Vēl jau kustēsim. Tev jāpieredz, kā tie, kas šo laiku tevi kalpināja un apaudzēja ar pelējumu, visi pēc kārtas atnāks paklanīties tiem, kas šinīs sienās dzīvo. Mēs esam sīksta ģimene. Katrs atsevišķi varbūt esam vāji, un mums var mēģināt uz galvas kāpt, toties visi kopā esam taisni tie, kas tiesas un taisnības pārstāvētājiem un lēmējiem var paturēt priekšā spoguli.

Un ar pilnām tiesībām.

 

Svētdien,

17.jūlijā, 1960.g.

Karsta saule, debesis gluži bālganas aiz tveices. Mamma šķin liepu ziedus tējai, smaržo visas istabas, un bites skrien pa logiem iekšā. Jaunās liepas kambarpriekšā tā dūc, it kā tajās būtu baznīca. Sēdu uz soliņa, govis pieskatīdama, klausos bišu dziesmā. Cik sen vēl, kad Midīte šīs liepas stādīja! Es jau gāju skolā. Nu galotnes jumtam pāri. Kā man gribētos atgriezties savā pagalmā pēc simtpiecdesmit gadiem! Kā tad te viss izskatītos?

Varbūt mana tēva sāktais darbs — šo purva zemi par ārisku padarīt — ap to laiku būs atsākts un novests galā? Vecainītes ziedēs āboliņā, visa zeme būs nodrenēta, izkultivēta, kūpēs rudzos un zvanīs auzu skarās, bet mežs, izcirtumos no jauna saaudzis, būs izkopts, tīrs un ēnains kā dārzs? Ābeles jau būs citas. Arī māja būs pārmainījusies — kas zina kā? Bet liepas būs vecajā vietā, cels pār pagalmu ziedu pilnus vainagus kā sirmus padebešus un es pēc to smaržas pazīšu gada laiku un tēva sētu.

Citi ļaudis te būs, citi prieki un bēdas. Dodi, Dievs, lai tie runātu latviski, lai prastu dziedāt "Pūt, vējiņi", lai zinātu un apzinātos, kur dzīvo un kādēļ atrodas pasaulē. Laiks ir juceklīgs, un dzīve grozās; un es nezinu, vai varu cerēt, ka pēc tik ilga laika te jau nebūs kādas pavisam citas, jaunas tautas dzīves robežas. Pat ūdens un akmens, saules mūža dzīvotāji, vairs nestāv savās vietās. Un tomēr alkstu ticēt, ka tauta ir sīkstāka pat par tiem. Maz vairs paliek, kur tās īpatnībām paglābties, divdesmitais gadsimts iekaro un aiznes sīkumtirgū visu, par lēcu virumu tirgo ar pirmdzimtībām. Un tomēr!

Un ja, pēc simts gadiem šeit ienākot, es redzēšu piepildītus visus Pētera sapņus,— ja virs jumtiem griezīsies rotors un iedegs lampās debesu zibeņus, ja pelēko, kara sacaurumoto sienu un jumtu vietā pret debesīm lepodamies celsies nams — pils, nekas mani tomēr nepriecinās, ja šenes iedzīvotāju raizēs un priekos nebūs jūtamas manu tagadējo raižu un prieku atbalsis. Mana tēva asinīm nebija lemts ritēt tālāk caur nākamajām paaudzēm, bet neba nu asinis jau ir viss.

Bet varbūt toreiz te šalks mežs, no dzīves, no cilvēka senajiem pūliņiem nebūs vairs ne zīmes palicis, no neapzināmām malām sabraukuši vieglas peļņas tīkotāji gāzīs kokus un sasauksies neradniecīgās, man nesaprotamās, mēlēs: "Sarauj, sarauj! Kas par nolādētu purvu! Ļaunāk kā Sibīrijā — no kustoņas ne atkauties..." Un man, starp viņiem klīstot, uznāks ilgas pēc aizsaules.

Jā, kas to gan zina. Bet viens vēl paliek: nomirt šeit un gulēt. Tā zeme, kurā guli, ir tava uz mūžiem. Tikai gadījuma pēc esmu pie tās atgriezusies, tikai gadījuma pēc nenokļuvu starp tiem simtu simtiem, kuru miesas apsēja nolīstos paugurus Sibīrijas zemē. Vai viņu kauli priecājas par iegūto zemi,— par to, kas pieder tagad viņiem uz mūžiem?

Ak jā, mana dārgā, mana vienīgā... Es nomiršu un tapšu par tavu dabu,— tīri fiziski sajūtu tavus ūdeņus savās dzīslās tekam. Aiviekstes lēnais tecējums virza manu gauso mūžu. Un Daugava pulsē manos deniņos.

 

Sestdien,

13.martā, 1999.g.

Es neesmu nodevēja, manu cīterīt, bet novārtā pamestu tevi turēt, ja nespēju vairs uzskaņot un arī dziediens nenāk. Žēl jau, patiesi žēl, bet muzejā tu būsi apkopts un uzskaņots, un pārstāvēsi mūsu dziedātāju dzimtu ar piektā brāļa tiesībām. Tev nebūs vientulīgi, mūsu vecais pulkstens arī ir tur. Un es te mājās, ja kādreiz vēl dzims vēlēšanās dziedāt, es apsēdīšos pie loga peļu krēsliņā un padomāšu, tāpat klusām par mūsu senajām gavilēm. Tava dzīvā dvēselīte manas domas sadzirdēs, un akords izplūdīs klusumā pats no sevis, un ļaudis, kas nejauši būs gadījušies kaut kur līdzās, sāks melst par muzeja garu. Tur ir daudz apgarotu lietu, mans brāli, tev tur vientulīgi nebūs. Tikai nedomā, ka esi trimdā izdzīts.

Tu esi sūtīts ar svarīgu uzdevumu — pārstāvēt nemirstīgo dziesmu, kam jāskan vēl pēc tam, kad mūsu dziedošā paaudze būs pilnīgi pazudusi — nē, nepazudusi, bet aizgājusi citā korī. Turies tad un paliec savā vietā!

Bet man tomēr ir ļoti skumji.