Vienpadsmitā tikšanās

Mēs — par sevi, par dzīvi, par laiku

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris mākslinieks, gleznotājs Auseklis Baušķenieks

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks medicīnas profesors Nikolajs Skuja

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks zinātnieks Gunārs Preinbergs

— Kā dzīvot Latvijai, kas atrodas krustpunktā, kā teica Maija Kūle, uz āderēm. Kā dzīvot mūsu valstij, kur vairāk nekā 30 procenti Latvijas iedzīvotāju ir jāintegrē vai — kā Guntis Eniņš teica," jāiekļauj mūsu sabiedrībā". Kā to izdarīt? Un kādu jūs redzat Latvijas nākotni?

Auseklis Baušķenieks:

— Bet šie neiekļaujas, viņi nemaz negrib iekļauties.

Gunārs Preinbergs:

— Manas domas ir ārkārtīgi radikālas, varbūt tāpēc daudziem nav pieņemamas. Arī tagad es teikšu kaut ko tādu.

Par integrēšanos. Protams, normālā valstī tam tā būtu jābūt, bet tas būtu normālā valstī.

Manā darba kabinetā mēs esam četri latvieši un viena jauna krievu sieviete. Viņa tik labi runā latviski, ka sākumā pat nevarēju iedomāties, ka viņa ir krieviete. Tātad ir arī tādi cilvēki, un tas ir brīnišķīgi.

Tagad cits aspekts. Kā jūs zināt, katru pirmdienu un trešdienu televīzijā ir raidījums "Kriminālā informācija". Likumpārkāpēju vidū ir daudz cittautiešu. Šos cilvēkus notiesā, viņi pavada cietumā 7—8 gadus, iznāk brīvībā un turpina darīt to pašu tālāk. Kāpēc viņi, kas nav mūsu valsts pilsoņi un nemaz nevēlas integrēties, pēc soda izciešanas netiek izraidīti uz viņu etnisko dzimteni? Pasaules prakse tāda ir. Tātad, ja viņš ir citas valsts pilsonis, ne jau nepilsonis, bet citas valsts pilsonis, viņš pēc cietumsoda izciešanas būtu izraidāms uz savu valsti.

Un vēl ir jautājums par Pilsonības likumu. Kā tas varēja gadīties, ka 5.Saeima pieņēma likumu, ar kuru šeit tika atstāti čekisti ar visām ģimenēm. Jā, nav vienkārši rast risinājumu, bet tomēr šiem cilvēkiem pašiem jādomā, kur viņi paliks.

Tad, kad notika starpvalstu sarunas, acīmredzot tie cilvēki, kas pārstāvēja mūsu valsti, nebija tik spēcīgi, lai varētu pastāvēt uz savām prasībām.

Jautājums par padomju armijas izvešanu. Nu, izveda armiju, bet sievas un bērni palika šeit. Un kas tagad notiek? Tagad visi brauc atpakaļ. Un ar ļoti skaistu pamatojumu — ģimeņu savienošanās kārtībā. Un uz šī fona runāt par integrēšanos...

Auseklis Baušķenieks:

— Saspridzināja Skrundas lokatoru, bet cilvēki, kas tur saimniekoja, negrib braukt projām.

Gunārs Preinbergs:

— Protams, ka negrib.

Auseklis Baušķenieks:

—Viņiem nav kur braukt.

Gunārs Preinbergs:

— Es saprotu, jā, viņi te ir pieraduši, viņiem ir grūti braukt projām. Bet tāpēc jau ir tas vārdiņš "integrēties". Viņi taču to nedara. Viņi vēlas, lai mēs integrējamies viņu sabiedrībā. Un tas taču ir pretdabiski. Sarežģīta ir tā lieta.

— Jā, stāvoklis ir sarežģīts. Interesenti šodien Latviešu biedrībā konferencē "Latvija Rietumu un Austrumu interešu krustpunktā" bija klausīties Inetas Ziemeles referātu. Viņa teica, ka viens pamats, uz kura bāzes mēs varam vienoties, ir Satversmē ierakstītais punkts, ka mūsu valsts valoda ir latviešu valoda.

Gunārs Preinbergs:

— Jā, citādi nemaz nevar būt. Bet ko tad, ja vēl tagad ar jums atsakās runāt latviešu valodā?

Kad strādāju Rīgas domē, manā pārziņā  bija arī pārtikas produktu tirdzniecība, jo tā vairāk vai mazāk ir saistīta ar veterinārmedicīnu. Gāju uz tirgu, apskatīju tirdzniecības punktus. Reiz jautāju pārdevējai: vai ir tāda un tāda lieluma kurpes, bet viņa man piedāvā zeķes.Vai tamlīdzīgā kombinācijā. Nu, kur tad ir tā vēlēšanās integrēties?

Nikolajs Skuja:

— Sākšu ar dažām vispārējām likumībām. Tātad ir lielā taisnība, kas nevar pastāvēt bez mazajām taisnībām, un savukārt mazās taisnības ir vajadzīgas, lai varētu pastāvēt tā lielā. Mēs te šodien runājam par daudzām mazām taisnībām, konkrētām lietām. Par to, kas būtu jādara, kādiem likumiem jābūt, utt.

Tiešām, mums pašlaik ir grūti laiki. Mani satrauc arī notikumi Kosovā, tas, kā uz to reaģē "lielais kaimiņš". Turklāt vēl, ņemot vērā, kā tas kādreiz izmanto situāciju, lai savas nekārtības segtu ar to, ka ir ārējs ienaidnieks. Un mēs pašlaik arī esam ārējs ienaidnieks.

Manuprāt, pašlaik ir tikai viena lielā taisnība — mēs varam pastāvēt kā tauta tikai tad, ja mums ir divas lietas: katram laba veselība un izglītība. Ja cilvēks ir vesels, viņš saprot, kas ir vajadzīgs, un izvēlas adekvātu rīcību. Ja viņš ir fiziski, psihiski vai sociāli slims, viņš nedara tā, kā vajag, viņš neizvēlas pareizo likumu, pareizo rīcību utt. Domāju, ka ikkatram vajadzētu ļoti rūpēties par savu veselību. Tā būtu viena lieta.

Otra lieta ir tāda, ka mēs nevaram dzīvot bez izglītības. Manuprāt, pasauli var glābt tikai saprāts. Un mums vajadzīga laba izglītība.

Tātad vairāk līdzekļu vajadzētu dot veselības aizsardzībai un izglītībai. Tad varbūt mēs kā maza tauta spēsim pastāvēt šinīs krustcelēs, kur "mazs bērniņš rotaļājas". Taču izglītība pašlaik klibo.

— Bet kāpēc izglītība klibo?

Nikolajs Skuja:

— Varbūt vajadzētu vairāk runāt par to, ka bērni jāsāk mācīt jau ģimenē. Protams, arī pagātnes mantojumu nevar tik ātri pārvarēt. Pašlaik pēc inerces turpinās viss, ko mēs diemžēl pārcietām tanīs nelaimīgajos 50 gados.

Man ir trīs bērni un seši mazbērni. Es redzu, kā mani bērni cīnās pašreiz, kā attīstās mazbērni. Domāju, ka nākotnē mēs varam pastāvēt tikai caur izglītību un veselību.

Auseklis Baušķenieks:

— Bet dārgi maksā tā izglītība. Skolai burtnīcas un grāmatas vien cik maksā.

Nikolajs Skuja:

— Jā, tās ir mazās taisnības, kuru ir ārkārtīgi daudz un par kurām ir daudz strīdu.

Gunārs Preinbergs:

— Tie piecdesmit gadi mūs ir bradājuši un iebradājuši dubļos diezgan pamatīgi. Tikt no tiem ārā un nomazgāt visu, kas ir pielipis, nav nemaz tik vienkārši.

Nikolajs Skuja:

— Vienā paaudzē neizdodas.

Gunārs Preinbergs:

— Vienas paaudzes laikā var sagraut, bet atjaunot ir ārkārtīgi grūti.

Attiecībā uz izglītību pirmais, man liekas, ir jautājums par skolotāju algām. Cik ieinteresēts ir skolotājs strādāt? Cik bieži var redzēt, ka skolotājs 4.maijā vai 18.novembrī būtu atvedis savus audzēkņus pie Brīvības pieminekļa? Tie ir uz pirkstiem skaitāmi gadījumi. Cik daudz skolā tiek stāstīts par Latviju, tās vēsturi?

Un te rodas jautājums par izglītību. Vai kvalitātes rādītājs ir tas, kāds diploms ir kabatā, vai tā ir sirds izglītība, ar patriotisma dzirkstīti iekšā. Man liekas, ka ar to otru ir vēl sliktāks stāvoklis nekā ar pirmo.

Auseklis Baušķenieks:

— Vai gudrs, izglītots nabags ir labāks? Viņam nav vieglāk.

Nikolajs Skuja:

—Izglītots nabags ir labāks nākotnei. Ja man tiktu dota iespēja sadalīt līdzekļus, es laikam pat nedotu pensionāriem, kaut pats esmu pensionārs, es nedotu arī dažādām reprezentācijām ārzemēs, es atņemtu daudz naudas Birkava ministrijai, varbūt atņemtu mazliet pat kara (aizsardzības) ministram, bet dotu izglītībai un veselībai. Par nākotni domājot. Igauņi laikam vairāk domā par savu nākotni. Viņiem veicas labāk.

Nikolajs Skuja:

— Piemēram, ja to naudu, kas vajadzīga mūsu Gaismas pils — bibliotēkas —celšanai, piešķirtu skolotāju izglītībai, pirmsskolas izglītībai, varbūt būtu pat labāk. Varbūt tad pat vairāk lasītu, nekā tanīs labās telpās.

Protams, katrai taisnībai pretī ir otra taisnība, visu var apstrīdēt. Bet man, kā cilvēkam gados, šķiet, ka pašlaik ļoti daudz līdzekļu tiek izšķiests nevietā.

Auseklis Baušķenieks:

— No vienas savienības mēs esam ārā, tagad — uz Eiropas Savienību. Tur būs daudz labāk? Avīzē bija rakstīts, ka 57 procenti cilvēku ir pret iestāšanos Eiropas Savienībā, kādi 18 vai 20 — par. Man gan neviens nav jautājis, bet es esmu pret iestāšanos.

Gunārs Preinbergs:

— Vieni paši mēs iznīksim. Tik maza tauta, kāda esam, mēs iznīksim īsā laikā.

Nikolajs Skuja:

— Tas ir visā pasaulē notiekošs process, orientēšanās uz lielām vienībām. Mazās nevar pastāvēt, ekonomiski nespēj pastāvēt. Mēs neiznīksim, ja būsim stipri un turēsimies kā tāda maza vienība Eiropas Savienībā.

Gunārs Preinbergs:

— Mēs pašlaik esam kā tāds sūklis, tāda "mačalka". Nemaz neesam tāds viendabīgs kā īsts Lodes sarkanais ķieģelis.

— Un kas būtu jādara, lai mēs tādi būtu?

Nikolajs Skuja:

— Jāmāca ik uz soļa. Piemēram, Paula Stradiņa slimnīcā, kur es vēl strādāju, ceturtdienās notiek slimnīcas darbinieku sapulces. Tajās sēž vecie dakteri, dažs no vidējās paaudzes, bet jaunatne nenāk. Var jau par to tikai gausties, bet var arī mēģināt ko darīt. Es mēģinu darīt. Esmu savā centrā runājis ar jauniešiem par to, pat kauninājis viņus, un daži sāk nāk. Domāju, katram mums jāmēģina veidot mūsu jaunatne. Manuprāt, tā ir vienīgā iespēja.

— Mēs sākām runāt par to, ka trūkst patriotisma. Tiešām, tas ir nenoliedzami, ka mums trūkst patriotisma. Bet kādas jūs redzat iespējas to ieaudzināt? Kā tas ir jūsu ģimenē, darbavietā?

Nikolajs Skuja:

— Katrā gadījumā tas ir savādāk. Protams, kaila didaktika neko nedod. Man ar saviem bērniem tas ir izdevies, viņi ir ļoti patriotiski noskaņoti. Redzēs, kā būs ar mazbērniem.

Gunārs Preinbergs:

— Ģimenē — tas ir viens jautājums. Man ir divi dēli, pieci mazbērni.

Nikolajs Skuja:

— Maz, vajag sešus.

Gunārs Preinbergs:

— Jā, seši būtu derīgi, mēs ar sievu arī kādreiz par to esam runājuši. Viena mazmeita man ir Medicīnas akadēmijas studente, divi mazbērni mācās Franču licejā, viens — skolā Ogrē, jaunākais iet bērnudārzā Ogrē.

Nikolajs Skuja:

— Redziet, tā trešā problēma ir tāda, ka latviešu tauta pamazām izmirst.

Gunārs Preinbergs:

— Jā, tā ir problēma. Bet darbā man reiz bija tā. Es Lauksaimniecības universitātē Veterinārmedicīnas fakultātē jaunajiem ārstiem mācīju tādu ļoti interesantu priekšmetu — dzemdniecību un ginekoloģiju. Mācīju par olšūnu transplantāciju, ovocītu kultivēšanu un daudz ko citu. Kādu reizi es pēkšņi saņemu uzaicinājumu ierasties pie rektora. Nevaru saprast, kas par lietu, kāpēc. Kad ierodos, man tiek teikts tā: "Jūs savās lekcijās nepieminat kongresa lēmumu nozīmi." Es saku: "Bet kā tad dzemdniecībā es varētu atsaukties uz kongresa lēmumiem." Nu, tāpēc jūs esat docents un jums jāmāk izstāstīt jauniešiem, cik liela nozīme ir PSKP kongresu lēmumiem veterinārmedicīnā."

Auseklis Baušķenieks:

— Te ir zināma paralēle ar maniem piedzīvojumiem. Man ir tāda glezna "Dieva ausī", tapusi padomju laikā. Man to nepieņēma. Es jautāju: "Kas par lietu, vai tāpēc, ka Dievs pieminēts nosaukumā?" Nē, tas neesot tik traki. Bija tā, ka es arī tajā laikā saņēmu visādus diplomus un goda rakstus un izrādījās, ka goda rakstu biju par zemu iezīmējis. Tā neesot pietiekami cienīga attieksme.

Gunārs Preinbergs:

— Tātad turpināšu tālāk. Kad bija jādod vieta jauniem mācību spēkiem, es pārnācu darbā uz Zemkopības ministrijas veterināro dienestu, strādāju likumdošanas jomā. Bet mani vienmēr ir interesējusi veterinārmedicīnas vēsture. Izrādās, piemēram, norvēģi katru gadu izdod savas valsts veterinārārstu bibliogrāfisko rādītāju. Kāpēc gan mēs to nevarētu? Tagad sācies darbs šajā virzienā. Katru mēnesi es braucu uz diviem trim rajoniem un runāju ar cilvēkiem. Ne jau tā kā ar āmuru pa pieri — tev jābūt patriotam. Mēģinu ieinteresēt, un cilvēki ieklausās un sāk apzināties, ka tā ir vajadzīga lieta. Nu, kaut vai vienkāršs jautājums — vai jūs zināt par savu vecvectētiņu, par to, kā radies jūsu uzvārds.

Man ir izdevies noskaidrot sava uzvārda vēsturi. Izrādās, ka ap 1820.gadu Tukuma apkaimē, pie Milzkalnes, bijušas mājas "Brīvkalni", un barons Reke nokristīja par Freibergiem. Tad nāca atmodas laiks, un "finieris" kļuva par "pinieri", fabriķis — par "pabriķi", "gafele" — par "gapeli", nu, un Freibergs — par Preibergu. Tikai nevar īsti saprast, kā tas "n" iejucis. Tas parādās ap 1880.gadu, pēdējo reizi bez "n" ir rakstīts 1912.gadā. Laikam jau ar to "n" būs papūlējušies pagasta skrīveri.

Ir jāiet un jārunā. Tā pamazām cilvēkus var ieinteresēt apzināties un pētīt, kas tu esi, no kurienes ir cēlušies tavi senči utt.

Auseklis Baušķenieks:

— Es arī esmu interesējies par savu uzvārdu. Mūsu dzimta ir no Jelgavas. Mana tēva tēvam bijuši septiņi brāļi, un viens no viņiem esot bijis Bauskā par ormani. No tā arī esot radies tas "Baušķenieks".

Nikolajs Skuja: —

Kā veidojās dzimtas? Pirmais Skuja esot bijis vīrs ar lielu bārdu. Kad muižnieki devuši latviešu zemniekiem uzvārdus, mans sencis stājies kunga priekšā ar kādu skuju bārdā. Un tā ticis pie uzvārda. Bet 1728. gadā pēc Ziemeļu kara kāds Skuja no Skuju ciema ir sitis vilkus, kas lauzušies iekšā mājā. Manam vectēvam bija 12 bērnu. Tēvam biju tikai es. Man ir dēls Rihards Skuja. Un otrs Skuja no šīs Alūksnes lielās dzimtas ir Austrālijā. Tātad pamazām dzimta sašaurinās. Bet, ja izglītība būs laba, ja būs laba veselība un dzimstība, tad mēs dzīvosim.

— Varbūt pāriesim pie cita jautājumu loka. Savulaik Nikolaja Skujas mājā esot pulcējies Rīgas sabiedrības zieds. Tā esot bijusi jaukākā pulcēšanās vieta. Turklāt par bohēmu jums droši vien ir katram savs priekšstats.

Nikolajs Skuja:

— Tas bija vācu okupācijas laikā. Es toreiz biju jauns ārsts, un Velta Toma, mana pirmā sieva, bija jauna dzejniece. Mums bija labs dzīvoklis Šarlotes ielā 29, skaistā mājā. Pie mums nāca toreiz daudzi rakstnieki: Eriks Ādamsons, Anšlavs Eglītis, Andrejs Eglītis, Veronika Strēlerte. Viņa bija mana galda dāma, jauka, ļoti interesanta sarunu biedrene. Viņas dzeja bija ļoti skaista un patika jaunatnei.

Tie bija jauki vakari. Tika lasīta dzeja. Sarunas bija ļoti dumpīgas — gan pret krieviem, gan arī pret vāciešiem. Nezinu, vai to var saukt par bohēmu, bet šādi vakari notika.

— Vai toreiz nebija bailes runāt pret krieviem un pret vāciešiem?

Nikolajs Skuja:

— Man liekas, nebija tādas slepenas izsekošanas. Mēs pulcējāmies pilnīgi droši. Mūsu vidū nebija neviena nodevēja. Turklāt — krievu laikā izsekošana bija daudz rafinētāka, bet vācu laikā tas tā nebija.

Auseklis Baušķenieks:

— Kas tā bohēma īsti ir? Varbūt tāda maza izlaidībiņa. Manuprāt, tā notiek, ja pazīstamā un šaurā sabiedrībā uz brīdi aizmirst slikto. Atceros savu jaunību, studiju gadus. Vai tā bija bohēma? Ar naudu jau arī toreiz nesvaidījās. Pēc gleznošanas, kad darbs bija pabeigts, jaunākais puisis tika aizsūtīts uz bodīti. Nopirkām vienu pusstopu, desmit vai divdesmit cilvēku šo pudeli iztukšoja, jokoja, priecājās. Bez kaut kādiem seksiem. Varbūt arī domāja par priekiem, bet tos jau nerealizēja, tikai iztēlojās, sapņoja. Maza izlaidībiņa, bez šaubām, bija, vispirms jau valodā, stāstījām anekdotes. Bet vārds "bohēma" nāk no franču mēles. Jāpaskatās vārdnīcā, ko tas īsti nozīmē. (BOHĒMA [fr. bohčme — "čigānu dzīve" < bohčmien čigāns] — buržuāziskajā sabiedrībā — materiāli nenodrošināti, galvenokārt tā saukto brīvo profesiju ļaudis (aktieri, mūziķi, gleznotāji, dzejnieki), kas dzīvo vieglprātīgu, izlaidīgu dzīvi. "Svešvārdu vārdnīca", R., 1978).

Bet par spīti gadiem gleznoju vēl arvien. Tikai patlaban pa izstādes laiku esmu paņēmis pārtraukumu. Mākslinieka darbs jau bez skatītāja nav iedomājams, tāpēc izstādes ir vajadzīgas. Man pat gribētos uzrakstīt grāmatiņu "Mākslinieks un skatītājs". Ārkārtīgi plašs temats. Man patīk izstādēs aprunāties ar skatītājiem. Katrs darbu uztver citādi. Un tas ir jauki, ja autors varbūt ir domājis vienu, bet skatītājs ierauga pavisam ko citu. Protams, ja tas ir dabasskats, tad tur neko citu nevar ieraudzīt, ja tur ir upe, tad tā arī ir. Bet notikumu gan var iztēloties katrs pēc savas gaumes.

Es jau arī padomju laikos centos saglabāt līdzsvaru — noturēties uz krasta malas un neiekrist iekšā. Kādu brīdi tomēr neizdevās, mani nedrīkstēja pieminēt. No tiem gadiem man pat kāds pantiņš ir darbnīcā uz durvīm uzrakstīts:

Te dzīvo viņš un otas trin,

Tā vārdu presē nepiemin.

Grib bildes skaistas uztaisīt

Viņš ar, bet — neiznāk.

Tādu laiku man nācās pārlaist no 1981. līdz 1983. gadam. Bet nekādu nopietnāku sankciju jau nebija, gadskārtējās izstādēs es tomēr piedalījos, lai gan šo to no maniem darbiem noņēma nost un neļāva tautai rādīt. Tolaik Latvijas Mākslinieku savienības vadībā bija Džemma Skulme, kas ļoti aizstāvēja visus, gods un slava viņai.

Māksliniekam tad gandrīz bija vieglāk dzīvot nekā tagad. Nemaksāja jau daudz, bet muzejs nopirka katrā izstādē kādu bildi. Tagad visi ir nabagi, man jāiztiek ar 51 latu pensijas. Jācer, ka nopirks kādu darbu personālizstādē, kaut gan tagad nav tāda pirkšana, kāda bija vēl pirms diviem vai pieciem gadiem. Bet gleznot gribas. Lai arī krāsas maksā dārgu naudu — tā tūbiņa, kas padomju laikā maksāja kapeikas, tagad maksā piecus, sešus vai pat desmit latus. Jocīgi. Tomēr jāstrādā.

Gunārs Preinbergs:

— Veterinārārsts ir melnā darba darītājs. Atšķirībā no citiem lauksaimniecības speciālistiem viņš faktiski ir vienīgais, kas strādā ar savām rokām, turklāt — gauži netīru darbu. Arī man veterinārārsta prakses divpadsmit gados ir klājies visādi — reiz pat daudz netrūka, lai nobadītu bullis ganību aplokā, kamēr es sniedzu palīdzību govij. Tā ir diezgan baiga sajūta — viņš mani ne tik daudz badīja, cik grūda. Es pēc pāris metru lidojuma iekritu dubļos un skatījos — šis atkal nāk virsū... Paldies Dievam, starp mani un bulli iespraucās kāda gotiņa. Tad mēs parunājāmies abi par dzīvi. Pēc tam kāpu motociklam mugurā un braucu mājās. Un tikai pēc kilometriem piecpadsmit sāku just, ka man iekšā viss vibrē. Starp citu, caurmērā ik gadu Latvijā kāds cilvēks zaudē dzīvību no buļļa ragiem.

Nav nekāds noslēpums, ka visos padomju laikos mums bija pieejams medicīniskais spirts (tagad jau spirts nav jāpērk, jo par to pašu cenu var dabūt labu mantu). Un, atklāti runājot, dažs no kolēģiem, kam bija nosliece, to arī dzēra — pēc grūtā darba, izsalcis un nokratījies pa lauku ceļiem...

Atceros, mana pirmā darba vieta bija Ritē, Neretas rajonā. Tikko biju nomazgājies, mati slapji, kad pienāca izsaukums — jābrauc uz attālāku nostūri. Kad nokļuvu pie slimā zirga, izrādījās — tas jau vesels, man tur vairs nebija ko darīt. Devos atpakaļ, mājās ņēmu nost cepuri un, trakums, — paša mati piesaluši pie apkakles...

Protams, katrs cilvēks ir citāds, arī veterinārārstu sabiedrība ir dažāda. Viens otrs, kam rakstura pietrūka, tolaik arī nodzērās — no tā izmukt nav iespējams, un tur neko nevar darīt. Tomēr kopumā mana aroda brālība ir ļoti, ļoti draudzīga. Jau vairākkārt esmu apgalvojis un to varu izdarīt arī tagad — ja vienās sporta biksītēs Ludzā sāktu ceļu un ietu uz jūras pusi, tad līdz Liepājai es būtu apģērbts, paēdināts un izguldīts. Tādas ir veterinārārstu koleģiālās attiecības, mūsu savstarpējā izpalīdzība un atbalsts. Mūsu vidū nevalda kaut kāda splīnēšanās. Varu aizbraukt pie kolēģa un atzīties, ka esmu izsalcis, neesmu pusdienas ēdis,— un tikšu pabarots, mums nav problēmu to paprasīt savam kolēģim.

Ja runājam par bohēmu — tā jāsaista kopā ar veterinārārstu gadskārtējām konferencēm. Pēc tām allaž ir sarīkojums, kur valda jautrība un turpinās dejas līdz rītam. To visu pēc tam ir patīkami atcerēties. Pat, ja gadījies burzmā ar kādu saķīvēties, nekāda ļaunuma sirdī nav. Dodies uz mājām, sākas darbs, ikdiena.

Tagad man iznāk braukāt uz rajona veterinārārstu sanāksmēm. Un nevienā vietā nav gadījies pieredzēt, ka šādās pulcēšanās reizēs netiktu apsveikti kolēģi, kuriem klāt apaļas jubilejas reize — trīsdesmit, četrdesmit un vairāk mūža gadu. Tad uz galda parādās kāda konjaka pudele, uzkodas. Nevaru teikt, ka tur var vērot kādu izlaidību. Turklāt tagad jau vairums ir ar pašu braucamajiem. Agrāk to tik daudz nebija vai, ja arī bija, tie bija kroņa motori. Tagad katram ir sava bleķa brūte, un tas jau uzreiz rada ierobežojumus, bieži jāiztiek ar konjaka smaržu vien. Droši vien mākslinieku vidē tas ir citādi, mums nekā īpaši raksturīga kolēģu sanākšanās nav. Ja to var saukt par bohēmu, tad tikai nosacīti. Katrs tajā ienes ko savu, kas nāk līdzi no ģimenes tradīcijām, kur radu lokā reizēm tiek arī uzdziedāts.

— Vai mūsdienās veterinārārstiem darba ir vairāk nekā agrāk? Vai veterinārais dienests Latvijas brīvvalsts laikos ir nopietnāks vai, gluži otrādi, sašļucis?

— Nevajag klausīties dažādās nevalodās. Un arī nespeciālistu spriedelējumos.

Tāds gadījums — zināms, ka meža zvēru vidū ar trakumsērgu īpaši slimo lapsas. Tagad ir iespēja lapsas vakcinēt ar orālo vakcīnu. Tas nozīmē, ka ir sausā vakcīna, to pieber pie barības un izliek dzīvnieku alu tuvumā. Lapsa šo ēsmu apēd. Un ir vakcinēta, šis paņēmiens ļauj sasniegt ļoti labus rezultātus. Bet kāds no tiem, kam tiesības lemt un spriest, dabūjis zināt, ka par dārgu naudu pirktā vakcīna tiek šādi izlietota, tūdaļ nāk ar pretenzijām: veterinārais dienests valsts atvēlēto naudu pa zemi mētā... Nevar saprast — vai te raudāt, vai smieties? Tāpat bija arī ar cīkstiņiem par sertificēto kautuvju ierīkošanu, kur sākumā ne visi rūpīgi iedziļinājās speciālistu domās un viedoklī.

Veterinārārstu klīnicistu ir krietni mazāk nekā agrāk. Ir izveidota veterināro aptieku sistēma. Daudz veterinārārstu ir aicināti darbā uz robežas par robežinspektoriem, daudz manu kolēģu strādā pārtikas rūpniecībā. Neviens gaļas kombināts, neviena kautuve bez veterinārārsta darba nevar iztikt. Tātad vajadzīgs arods. Tas gan nav tīrs un skaists, bet cilvēki bez mūsu darba nevar iztikt.

Vairāk nekā agrāk ir mazo dzīvnieku — sunīšu, kaķīšu — ārstētāju. Bet arī tie ir vajadzīgi.

Man vistuvākais dzīvnieks, lai cik tas šķistu dīvaini, ir govs. Jo par to es kā ārsts visvairāk zinu, vislabāk izprotu.

— Pēdējā gadu desmitā cilvēku ārstēšanā modē ir nākuši dažādi ekstrasensi vai, kā tos vēl sauc, tautas dziednieki. Vai kaut kas tāds ir vērojams arī veterinārmedicīnā?

— Mums ir viens dakteris, kas plūc laurus šajā laukā. Viņš ir zinātņu kandidāts, pats sevi sauc par ekstrasensu, nodarbojas arī ar cilvēku ārstēšanu. Bet tie ir tikai daži speciālisti.

Nikolajs Skuja:

— Pašlaik Jānis Lielais ir Amerikas Savienotajās Valstīs. Un turienes latviešu avīzē "Laiks" ir izraisījusies liela diskusija par šiem ārstniecības paņēmieniem. Tur bija publicēts arī mans raksts un diezgan asa atbilde. Ekstrasensu darbošanās būtībā ir liela ļaužu krāpšana. Jo tā ir tikai psihoterapija, kas pati par sevi ir laba lieta, bet, ja par to ņem naudu un ārstē to, ko nevajag... Pie mums uz Paula Stradiņa slimnīcu atnāk pacienti, kam it kā ārstētas slimības, kādu viņiem vispār nav bijis... Cilvēki vienmēr grib ticēt kādam brīnumam. Bet mēs, mediķi, pēdējā laikā diemžēl bijām kļuvuši pārlieku sausi un racionāli, mēs to brīnumu cilvēkiem nesagādājām, uzdevām tikai sakarīgus jautājumus un piedāvājām zāles. Bet lielāka uzmanība ir jāpievērš arī pacienta psihei.

Te teica, ka agrāk bija vieglāk dzīvot. Arī ārstiem. Tolaik, kad sanācām darbā, ja kādam bija vārda diena vai dzimšanas diena, darba laikā māsa aizgāja uz Āgenskalna tirgu, kaut ko nopirka, lai būtu bohēma. Tad pāris stundas sēdējām un dzērām kafiju. Un aizmirsām slimnīcu — viegli bija dzīvot... Bet tas jau vairs daudziem nav prātā.

Man šķiet, ka tieši šādā, grūtā, laikā ir ļoti vajadzīgs pragmatisms. Lai katrs būtu atbildīgs par to, ko dara, ne tikai šoferis, kam jāsēž pie stūres.

Ārstiem tagad ir ļoti grūts darba laiks. Paula Stradiņa slimnīca ir pilna ar ārkārtīgi smagiem slimniekiem. Daudzas kaites ir ielaistas, jo pacienti ir nabadzīgi un nav laikus meklējuši palīdzību. Arī ģimenes ārsti savus pacientus laikus nesūta pie speciālistiem, jo tad ģimenes ārsts saņem mazāku algu nekā tad, ja problēmu spēj atrisināt pats. Bet pašlaik medicīnā gandrīz tikai speciālists var izmantot visas modernās medicīnas iespējas. Ģimenes ārsts te der tikai par tādu kā dispečeru, kas sadala slimniekus pie dažādiem speciālistiem. Bet, ja ģimenes ārsts cenšas pats visu darīt, tad parasti ir par vēlu, lai varētu pacientam nopietni palīdzēt.

Auseklis Baušķenieks:

— Ziniet, tagad slimnieki sūdzas, ka dakteriem nav laika pamatīgāk izmeklēt apmeklētāju. Bet kā bija agrāk? Es runāju par vēl senākiem laikiem — ārsts aplūkoja urīna krāsu, paoda un pateica, kāda slimība jāārstē.

Nikolajs Skuja:

— Es jau teicu, ka mēs, ārsti, esam pārāk racionāli un neņemam vērā slimnieka psihi. Tāpēc arī pacienti novēršas no mums un iet pie ekstrasensiem un dažādiem brīnumdarītājiem. Kaut gan pamazām arī šajā laukā nodibinās noteikta kārtība.

Auseklis Baušķenieks:

— Bet ģimenes ārsts taču nevar būt universāls zinātājs par visām slimībām!

Nikolajs Skuja:

— Viņš ir dispečers. Ir vajadzīgs viens vārtsargs, kas glābj no tā, lai katrs uzreiz neietu pie speciālista. Jo viņa darbs ir pārāk dārgs, lai pārbaudītu arī tos, kam speciālista palīdzība patiesībā nemaz nav vajadzīga.

Gudrība jau ir nepieciešama visur. No Saeimas 100 deputātiem vismaz 60 vajadzētu būt gudriem. Bet vismaz pagājušajā Saeimā tā nebija. Kaut arī vēlētāji jau esam mēs visi.

— Katrs cilvēks dzīvo ar cerību. Un raugās ne tikai atpakaļ, bet arī nākotnē. Kādu jūs redzat Latviju pēc trim vai nedaudz vairāk gadiem — jau nākamajā tūkstošgadē?

Auseklis Baušķenieks:

— Uz šo jautājumu atbildi vajadzētu meklēt pie kāda ekstrasensa. Mēs par dzīvi dažādos mūža posmos strīdamies ar sievu. Viņa atgādina, cik grūti bija bērnībā. Padomju laikā arī bija grūti. Viņu nodarbina tikai pagātne Bet mani atkal interesē nākotne. Tā mēs cilājam tos šķēpus. Draudzīgi, protams.

Ko nozīmē nākotne? Divi trīs gadi ir tā pati tagadne. Nu, pievienosimies Eiropas Savienībai. Bet varbūt nepievienosimies — būs liela opozīcija. Domāju, ka daudz vairāk jāturas kopā visām trim Baltijas valstīm. Pagaidām tā nenotiek — leiši velk uz poļu pusi, igauņiem tuvāki ir somi, bet mēs paliekam pa vidu kā bārenīši. Kādam jau arī par bārenīti ir jārūpējas. Un tādu rūpētāju ir daudz.

Jūs jautājat, kādu mūziku komponēs mans dēls Ingus. To, ko viņš dara mūzikā, es nevaru saprast, man nepatīk. "Dzeltenie pastnieki" man vēl šā tā patika, tur vismaz melodija bija. Var jau būt, ka nav labi par savu dēlu tā izrunāties, bet, ja jau atklātība, tad atklātība. Viņam ir ieskaņoti visādi dzīves trokšņi — gan putniņi, gan kaķu ņaudēšana utt. Un tad viņš to visu kombinē kopā — kur vajag iepīkstēties, kur jāņaud... Tēlotājā mākslā jau arī ir tas pats. Kaut gan viens otrs arī šo moderno mākslu sagremo, neviens jau negrib blamēties, ka nesaprot.

Gunārs Preinbergs:

— Es domāju, ka dažu gadu laikā nekādas lielas pārmaiņas nenotiks. Vismaz šīs Saeimas pilnvaru laikā. Varbūt dažas līnijas iezīmēsies citādi, bet pārmaiņas ir gaidāmas ar nākamo Saeimu.

Cilvēks dzīvo ar cerību, bet teic jau arī, ka cerība ir muļķa mierinājums. Tomēr negribētu raudzīties no šāda skatupunkta. Šaubos, vai daudz labāk dzīvos mani dēli ar savām sievām, bet esmu pārliecināts, ka mūsu mazbērniem noteikti būs labāk. Un var jau būt, ka arī mēs paši mūža nogalē pieredzēsim vairāk prieka.

Auseklis Baušķenieks:

— Tas nozīmē, ka visai Latvijai jābūt bagātākai. Bet vai tas ir iespējams, ja ārzemnieki te iegulda naudu savos uzņēmumos, bet peļņa aiziet ārā?

Gunārs Preinbergs:

— Es ceru, ka tomēr tā nepaliks, ka būs kopumā labāk. Bet tam ir vajadzīgs laiks. Un arī cilvēkiem, kas dzīvo ap mums, ir jāpielāgojas, jāiedzīvojas šajā lietu pasaulē, ir tajā jāieaug.

Auseklis Baušķenieks:

— Jūs jau teicāt, ka šie cilvēki ieaugs mūsu sabiedrībā un kļūs par latviešiem. Bet ņemsim tos īstenos latviešus — kaut vai Baušķeniekus. Pirms trim četrām paaudzēm manā ģimenē bija poļi. Cik tad ir to tīro latviešu?

Gunārs Preinbergs:

— Tā jau ir — mana māte nāk no Latgales, kur kopā jaukušās gan poļu, gan krievu, gan diezin vēl kādas asinis. Man šķiet, ka tautības piederību noteic katra paša dziļākā pārliecība. Es nespēju iedomāties, ka neesmu latvietis. Mans tēvs ir cēlies no zemniekiem un dzīves laikā spējis sasniegt diezgan labu materiālo stāvokli. Savulaik viņam nācās sēdēt pat gestapo, citreiz atkal lauka žandarmērija viņu paņēma uz ielas. No gestapo tēvu izpestīja tālaika "Rīgas auduma" direktors, bet no žandarmiem, kas vīrus dzina kājām uz Liepāju, jo vilcieni vairs negāja, viņš izmuka. Atnāca cauri visai Kurzemei un pāri frontei atpakaļ mājās. Bet pēc mēneša paņēma krievi. Un tad bija cauri.

Nikolajs Skuja:

— Domāju, ka pēc trim gadiem dzīve tomēr būs labāka. Jo viss iet uz priekšu pa lauzītu līniju — augšā un lejā, bet kopumā — tomēr uz augšu. Pirms trim gadiem bija sliktāk nekā tagad. Varbūt ne visiem, bet tomēr. Esmu pārliecināts, ka mēs izdzīvosim, ja nebūs kara. Un kara nebūs.

Ārstiem ir tāda formula: tikai labu domāt, tikai labu runāt un viesiem labu vēlēt — tad labi būs.

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēkiem tiekoties, — "LV" redaktori 

Dace Bebre, Aina Rozeniece,

Andris Sproģis, Māris Kaparkalējs

"Lietutiņš"

"Valodas mācība"

"Citplanētieši mācās latviešu valodu"

"Saule bērnu dārzā"

"Šaubas pavada mākslinieku"

Redakcijā teikto Auseklis Baušķenieks šomēnes papildina ar darbiem personālizstādē Rīgas galerijā