Par Latvijas vēsturi pasaules vēstures grāmatā

Latvijas I vēsturnieku kongresa delegāts prof., Dr.habil.hist. Rihards Treijs – “Latvijas Vēstneša” uzdevumā

Subjektīvas piezīmes

Pirmais cēliens

Šis latvju historiogrāfu lielsaiets sanāca 74 (!) gadus pēc Baltijas valstu vēsturnieku 1.konferences (1937). Par citiem analogiem forumiem jau tiku rakstījis (LV, 16.09.2011.). Šoreiz – par pēdējo, kas notika 16.–17.septembrī.

Vispirms LU Mazajā aulā kongresa priekšvakarā dalībnieki noklausījās vienmēr uzmanību saistošā, nesen 70 gadu jubileju atzīmējušā Dr.art.h.c. Imanta Lancmaņa priekšlasījumu “Kurzemes vieta Eiropas un Latvijas vēsturē”. Šo rindiņu autoram, kurzemniekam, tas īpaši gāja pie sirds. LZA goda loceklim, gleznotājam un mākslas zinātniekam, kas 47 gadus atdevis Rundāles pilij, bija, ko teikt. Lai neapvainojas cienījamais gaviļnieks, ka te nav iespējams pat īsi atstāstīt lekcijas saturu, tālab ieteiksim interesentiem lasīt “pilskunga” atziņas par viņa mūža pērli, Jelgavas skaistuli, daudzām Zemgales muižām un citām izcilām kultūras vērtībām.

Bet vienlaikus jāpieņem aksioma: globalizācija aptver arī vēsturi. Un tā izpaužas kā tieši, tā netieši. Pirmajā gadījumā – ar arvien plašāku ārzemju zinību vīru uzaicināšanu dalīties atziņām ar Latvijas kolēģiem. To kongresā darīja profesori un doktori no Vācijas, Krievijas un ASV (slimības dēļ diemžēl nevarēja ierasties Igaunijas un Lietuvas vēsturnieki). Netieši tas izpaužas, pašmāju referātos aizvien dziļāk izzinot kaimiņzemju un tautu pagātni, vēl dziļāk izmantojot, analizējot un, ko tur slēpt, arī kritizējot ārzemju literatūru dažādās valodās. Tā vācu doktors Ervīns Oberlenders referēja par Baltijas un Austrumeiropas vēstures pētniecību savā zemē, bet viņa tautietis Detlefs Hennings, kas runāja pietiekami labā latviešu valodā (!) – par vācbaltiešu minoritātes vēstures izpēti. Akadēmiķis Jānis Stradiņš mikrointervijā gan atzina, ka viņam vislabāk paticis otrais ziņojums. Tā autors šīs maztautas pagātni 20. un 30.gados dala četros periodos: neatkarīgās Latvijas nodibināšanas laiks (1918–1920), demokrātiskās republikas gadi (1920–1934), autoritārais posms (1934–1940), aizceļošana un ieceļošana Polijā (1939–1941). Viņš pamatoti sauc vācbaltiešu aizbraukšanu nevis par repatriāciju, bet aizceļošanu, kā arī akcentē P.Šīmaņa un Lēberu dzimtas lomu savu ciltsbrāļu demokratizēšanā un viņu sarežģīto pagātnes ceļu izvērtēšanā. Akadēmiķis arī uzslavēja Latvijā labi pazīstamo krievu doktoru Borisu Sokolovu, kas, apskatot Otrā pasaules kara tematiku mūsdienu Krievijas historiogrāfijā, drosmīgi kritizēja plaši izplatītos staļinisma recidīvus, ar kuriem diendienā jāsastopas demokrātiski tendētajiem kaimiņvalsts vēsturniekiem. J.Stradiņam nebija sava referāta (kāds runātājs pamatoti nosauca viņu par Latvijas vēstures patriarhu), bet viņš savā uzrunā, tāpat kā Valsts prezidents Andris Bērziņš (viņa runu skat. LV, 20.09.2011.), izteica vērā liekamas domas. Akadēmiķis uzsvēra 1896.gadā Rīgā notikušā Krievijas arheoloģijas kongresa nozīmi humanitāro zinātņu attīstībā Latvijā, vēstures lielo lomu identitātes un patriotisma iesakņošanā, kā arī asi vērsās pret centieniem uz laiku (trim gadiem?) atlikt nacionālo un vēstures jautājumu apspriešanu.

Ģenerālreferātu “Par dažām aktuālām Latvijas 20.gadsimta politiskās vēstures pētniecības problēmām” nolasīja kongresa iniciētājs, Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs prof. Dr.habil.hist. Inesis Feldmanis. Viņa tēmu dažādos aspektos nevis vienkārši papildināja, bet vērsa plašumā un dziļumā vēl vairāki augsti graduēti lietpratēji – Andrejs Plakans (ASV), Guntis Zemītis, Gvido Straube, Ainārs Lerhis, Antonijs Zunda, Aleksandrs Ivanovs u.c. Viņi nevairījās arī atgādināt dažus sasniegumus. Piemēram:

– izaugusi jauna vēsturnieku paaudze, kam ir sveša marksistiskā ideoloģija un kuru uzskatos prevalē Rietumu vērtības, jo daudzi no viņiem ieguvuši izglītību vai pat aizstāvējuši promocijas darbus Rietumu universitātēs;

– arī Latvijā izstrādātie doktora darbi un pētījumi tiek vairāk veltīti citvalstu un starpvalstu vēsturei (Baltija, Vācija, PSRS, Lielbritānija, Francija, Zviedrija, Somija u.c.);

– iznākuši 26 (!) Vēsturnieku komisijas rakstu krājumi, septiņas grāmatas sērijā “Latvijas viduslaiku pilis”, citi plaši un dziļi monogrāfiski un enciklopēdiski sējumi;

– neraugoties uz krīzēm un finansiālām grūtībām, turpina iznākt akadēmiskie vēstures žurnāli;

– beidzot panākta Latvijas vēstures kā patstāvīga priekšmeta mācīšana skolās.

Dabiski, tikpat daudz, ja ne vēl vairāk, ir darāmā, kas arī tika konkrēti formulēts kongresa noslēguma dokumentā, par kuru šā atskata beigās, kā arī daudziem dalībniekiem uzstājoties plenārsēdē un sekciju sanāksmēs. Lielsēdē nebija daudz jautājumu un debašu. Varbūt uztrauca daudzo klausītāju klātbūtne un telpas iespaidīgums, varbūt – iedzimtā latviešu kautrība. Bet sekcijās – tur gan jautāja, iebilda, piebilda, atbildēja, debatēja “karsti”, ja vien pietika laika un negaidīja kafijas pauze…

Otrais cēliens

Sekciju bija veselas septiņas: četras klasiskās un trīs jaunas, līdz šim līdzīgās konferencēs nebijušas – “Latvijas sociālā (izcēlums mans – R.T.) un kultūras vēsture 20.gadsimtā”, “Latvijas reģionu vēsture” un “ Vēstures apguve un mācīšana Latvijā”. Šo piezīmju autors spēja piedalīties tikai divās pussēdēs, kā arī parunāt ar dažiem citu sekciju klausītājiem. Lūk, ko pastāstīja viena no sociālās un kultūras vēstures grupas moderatorēm vēsturniece Ineta Lipša:

“Mana sekcija noklausījās 13 ziņojumus un 10 tā sauktos stenda referātus, kuros pētnieki analizēja sociālo grupu un ikdienas prakses, mutvārdu kultūras un ideoloģijas, kā arī sociālajai atmiņai piederošo problemātiku, ietverot tāpat metodoloģijas un teorijas jautājumus. Pētījumi sociālajā vēsturē notiek ne vien Latvijas Universitātē, bet arī vairākās citās Latvijas zinātniskajās iestādēs. Mūsu sekcijā nolasītie referāti ir pieejami kongresa mājaslapā. Esam liecinieki, ka sevi ir pieteikusi Latvijā dzimstoša jauna historiogrāfijas nozare, proti, sociālā vēsture. Tās darbā dominē jaunā paaudze, kas Latvijas sociālās vēstures izpētē zīmē daudzsološu perspektīvu.”

Savukārt sekcijā “Latvijas politiskā vēsture 20.gadsimtā” Ilgvaram Butulim bija jāpiekrīt kāda klausītāja norādei, ka K.Ulmaņa rīcība 1940.gada vasarā, vairāk nekā mēnesi sēžot Rīgas pilī un parakstot A.Kirhenšteina valdības likumus, kā arī ziedojot piecus tūkstošus latu Sarkanajai palīdzībai, nebija vienkāršs konformisms, bet gan kolaborācija. Taču referents neatbildēja uz vaicājumu par Igaunijas prezidenta Konstantīna Petsa rīcību tādā pašā situācijā.

Tāpat no Kārļa Kangera, kas ilgus gadus dzīvojis un strādājis Vācijā un Zviedrijā, bet nesen atgriezies dzimtenē un ir viens no mūsu redzamākajiem Otrā pasaules kara vēstures speciālistiem, gribējās saņemt viennozīmīgāku atbildi par leģionāru cīņām. Toties viņš vispusīgi raksturoja vācu avotus un literatūru par otro lielo tautu slaktiņu, pirmām kārtām atsaucoties uz tādu fundamentālu izdevumu 13 sējumos kā “Vācu reihs un Otrais pasaules karš” vācu valodā.

Vēstures literatūra un to autori bija apskatīti gandrīz katrā ziņojumā. Taču dažreiz, liekas, – ar ne visai pamatotu izvēli. Piemēram, sekcijā “Latvija starptautiskajās norisēs”, raksturojot Baltijas valstu jautājuma pētniecības problēmas, Antonijs Zunda pat neminēja šīs tematikas aizsācēju latviešu historiogrāfijā Vilni Sīpolu (1923–2002). Jā, viņš bija Krievijas vēsturnieks, taču brīvi pārvaldīja ne tikai dzimto, bet arī vairākas svešvalodas, izmantoja tikai viņam atļauto pieeju PSRS un Latvijas Ārlietu ministrijas arhīviem, kas trūka parastajiem mirstīgajiem, un 50.–70.gados tapa grāmata pēc grāmatas par Latvijas ārpolitiku starpkaru periodā, kuras, protams, jāvērtē kritiski, bet nav ignorējamas. Tāpat negadījās dzirdēt pieminam Edgara Andersona (1920–1989) vārdu, kura apjomīgais divsējumnieks “Latvijas vēsture. 1920–1940. Ārpolitika”, nemaz nerunājot par citām viņa neskaitāmajām publikācijām, ietilpst Latvijas historiogrāfijas zelta fondā. Un ne mazāk pieminēšanas vērts būtu politiķis un diplomāts Miķelis Valters (1874–1968), īpaši viņa asās K.Ulmaņa un V.Muntera ārpolitikas kursa kritikas dēļ. Un grūti nepārmest A.Ivanovam, kas, runājot par Latgales vēstures historiogrāfijas attīstības tendencēm, ne ar vārdu nepieminēja šai tematikai veltītos nule aizsaulē aizgājušā Daugavpils Augstskolas prof. Dr. Josifa Šteimana daudzos darbus…

Rezumējot

Kongresā sastapu savu skolasbiedru, pensionēto veterinārārstu Dr.med.vet. Ziedoni Andersonu, kura viens no hobijiem ir Latvijas vēsture, kam veltītos sarīkojumos viņš ir redzams bieži, kā arī darbojamies LU Zinātņu vēstures un muzejniecības sekcijā. Par Lielajā aulā un Vēstures un filozofijas fakultātē Mārstaļu ielā, kur strādāja sekcijas, redzēto un dzirdēto, viņš labprāt dalījās savās pārdomās:

“Tā tiešām bija lieliska iespēja šajā kongresā noklausīties spožus pašmāju un ārvalstu vēstures zinātniekus. Jau agrāk lasīto un dzirdēto pētnieku skaits paplašinājies. Kongresa vērienīgums iepriecināja. Tā plašajā tematikā izraudzījos sev tuvākos un nozīmīgākos jautājumus, turklāt viena lieta ir lasīt vēsturnieku darbus, bet pavisam cita – dzirdēt viņu priekšnesumu auditorijā. Profesoru B.Sokolovu un I.Feldmani jau biju dzirdējis šovasar 14.jūnija konferencē Litenē (ar nepacietību gaidu tur solīto referātu izdevumu) un Okupācijas muzejā, tāpēc vēlreiz ar vislielāko uzmanību noklausījos viņu saturīgos ziņojumus kongresa plenārsēdē. Sekciju sanāksmēs (apmeklēju divas) aizrāva Valda Bērziņa referāts par latviešu strēlnieku rīcību un likteņa līkločiem Pirmā pasaules kara laikā un atgriežoties dzimtenē. Interesants bija jaunā zinātnieka Jāņa Šiliņa stāstījums par 1919.gada Padomju Latvijas vēstures pētniecības virzieniem un rezultātiem, par P.Stučkas valdības nevienkāršajām attiecībām ar Maskavu. Kārlis Kangeris rosināja plašāk izmantot autoritatīvus ārzemju avotus Otrā pasaules kara vēstures pētīšanai. Daudz jauna bija diplomātes un doktores Argitas Daudzes referātā par Latvijas un Zviedrijas attiecībām Aukstā kara laikā. Tas pats jāsaka par jauno doktorantu pētījumiem, ieskaitot viņu sagatavoto plakātu prezentāciju stenda referātu veidā. Īpaši iespaidīgs bija makets par staļiniskajām deportācijām… Cildinājumi un pateicība visiem kongresa autoriem!”

Kongresa dalībnieku, kuru bija ap 350, pieņemtais pagarais nobeiguma dokuments, ko nolēma vēl papildināt un acīmredzot pilnīgi publicēs tikai akadēmiskie žurnāli, ir pelnījis, lai dažas raksturīgākās vietas minētu jau tagad. Kongress savā darbības programmā uzskatīja par vajadzīgu un ieteicamu:

• līdztekus 20.gs. vēstures pētījumiem un arheoloģiskajai izzināšanai, kam radīti samērā labvēlīgi apstākļi, trūkst speciālistu par 13.–19.gs. vēsturi, kas kavē šā posma izpēti;

• Latvijas vēsturniekiem jāpadziļina svešvalodu prasme un jāiegūst finansējums, lai varētu profesionāli pilnveidoties ārvalstu universitātēs un pētnieciskajos centros;

• republikas historiogrāfiem biežāk jāpublicējas starptautiski atzītos akadēmiskos izdevumos;

• jāveido Latvijas vēsturnieku diskusiju un recenziju kultūra, kas veicinātu zinātnes kvalitatīvu attīstību un izglītotu sabiedrību vēstures problemātikā;

• jāatvieglina materiālā ziņā arhīva dokumentu kopēšana vai digitalizācija;

• lielāku uzmanību ir pelnījuši vēstures metodoloģijas jautājumi, vēstures zinātnes terminu latviskošana, pēdējo gadsimtu monogrāfiju tulkošana dzimtajā valodā;

• vēstures problemātika jāpopularizē gan ar publicistikas palīdzību, gan diskusijās masu medijos un sabiedriskajā telpā, neaizmirstot arī cittautiešu auditoriju un izmantojot modernās informācijas tehnoloģijas;

• jāpaaugstina mikrovēstures un reģionu vēstures jautājumu akadēmiskais līmenis, novadu interneta mājaslapu zinātniskā kvalitāte.

Dokumenta pēdējā rindkopā uzsvērts, ka “Latvijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa [..]. Latvijas vēstures pētniecība veicina nacionālās identitātes apzināšanos un veido tās vērtības, uz kurām balstās Latvijas valstiskums. No otras puses, Latvija ir Eiropas valsts un mūsu pienākums ir piedalīties Eiropas kopīgās vēstures apziņas veidošanā…” Viedi vārdi! Lai piepildās!

Kongresa pirmā persona I.Feldmanis koncentrētā, īsā galavārdā, devis augstu novērtējumu forumam, solīja, ka tā referātus un materiālus izdos apmēram gada laikā. Vai nav par ilgu, kad, kā teikts rezolūcijā, var izmantot “modernās informācijas tehnoloģijas”?

Nākamais kongress notikšot pēc pieciem gadiem. Lai nu tā, ja reiz runas vīri lēmuši! Bet vai nebūtu labi kaut kur šo ziemvasaru vidū sarīkot sava veida primary, respektīvi, konferenci, protams, zinātnisku?... Padomāsim kopā!

Ar to arī jāliek punkts šīm visnotaļ personīgajām vīzijām.