Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/271-3280

Rīgā 2011.gada 20.septembrī

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem

2010.gada 19.oktobrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Tiesa) palāta pasludināja spriedumu lietā "Bazjaks pret Latviju". Savukārt 2010.gada 26.oktobrī tika pieņemts Tiesas spriedums lietā "Marina pret Latviju".

Saskaņā ar MK 2011.gada 11.janvāra sēdes protokola Nr.3 47.§ 3.punktu un 48.§ 3.punktu lūdzu publicēt Tiesas palātas spriedumu lietās "Bazjaks pret Latviju" un "Marina pret Latviju" tulkojumus oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

MK pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās I.Reine

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas
Trešās nodaļas spriedums

Lietā "Bazjaks pret Latviju"¹

(Iesniegums Nr.71572/01)
Strasbūrā 2010.gada 19.oktobrī

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu.
Tajā var tikt veiktas redakcionāla rakstura izmaiņas.

Lietā Bazjaks pret Latviju,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall,priekšsēdētājs,

Elisabet Fura,

Boštjan M. Zupančič,

Alvina Gyulumyan,

Ineta Ziemele,

Luis Lopez Guerra,

Anna Power, tiesneši,

un Santiago Quesada, nodaļas sekretārs,

pēc apspriešanās palātā 2010.gada 28.septembrī pasludina šo spriedumu, kas ticis pieņemts tai pašā dienā.

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr.71572/01), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un ar kuru šīs valsts "pastāvīgi dzīvojošais nepilsonis" Igors Bazjaks ("iesniedzējs") vērsās Tiesā 2001.gada 29.maijā saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ("Konvencija") 34.pantu.

2. Latvijas valdību ("Valdība") Tiesā pārstāv tās pārstāve I.Reine.

3. Savā iesniegumā Tiesai iesniedzējs sūdzas par to, ka ieslodzījumā turēšanas apstākļi Daugavpils cietumā veidoja necilvēcīgu un cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos un ka šajā sakarā viņa rīcībā nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi.

4. 2004.gada 26.novembrī Trešās nodaļas priekšsēdētājs nolēma nosūtīt iesniegumu Valdībai un aicināja iesniegt Tiesai rakstiskus komentārus par Konvencijas 3.panta un 13.panta iespējamiem pārkāpumiem. Šajā pašā datumā tika nolemts vienlaicīgi izskatīt sūdzību pieņemamību un būtību.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

5. Iesniedzējs ir dzimis 1963.gadā un dzīvo Daugavpilī.

A. Iesniedzēja sākotnējā aizturēšana un pirmstiesas apcietinājums

6. 1998.gada 2.jūnijā iesniedzējs uz aizdomu pamata par izvarošanu tika apcietināts un nogādāts uz Ventspils policijas pārvaldi. Iesniedzējs apgalvoja, ka uzreiz pēc viņa apcietināšanas policijas darbinieki viņu piekāvuši, kā arī viņš ticis piekauts nopratināšanas laikā. Tajā pašā dienā viņš tika ievietots apcietinājumā Ventspils policijas pārvaldē.

7. Saskaņā ar iesniedzēja apgalvojumiem, kamera, kurā viņš tika ievietots, bija netīra un pilna ar utīm un blaktīm. Ēdināšana tika nodrošināta vienu reizi dienā un dzeramajam ūdenim bijusi balināšanas līdzekļa piegarša. Bez tam, pārtikas pienesumi no radiniekiem bijuši aizliegti. Ūdens un higiēnas līdzekļu trūkuma dēļ iesniedzējam nav bijis iespējams ievērot personīgo higiēnu. Kā arī, lai atturētu viņu no sūdzību rakstīšanas, viņam tikusi atņemta pildspalva un rakstāmpapīrs.

8. No 1998.gada 2. līdz 4.jūnijam iesniedzējs tika nopratināts bez advokāta klātbūtnes. Valsts nozīmētais aizstāvis pārstāvēja iesniedzēja intereses nopratināšanas laikā tikai sākot ar 1998.gada 4.jūniju.

9. Pirmstiesas izmeklēšanas laikā un pēc tās pabeigšanas, iesniedzējs bija iesniedzis vairākas sūdzības Ventspils rajona prokuratūrai, kā arī citām valsts iestādēm saistībā ar viņa apcietinājumā turēšanas apstākļiem un policijas izturēšanos. Taču iesniedzējs apgalvoja, ka viņš bija saņēmis tikai standartveida atbildes un viņa sūdzības vispār netika izmeklētas. 1998.gada 25.novembrī iesniedzējs iesniedza Kurzemes tiesas apgabala prokuratūrai sūdzību par viņa apcietinājumā turēšanas apstākļiem. 1998.gada 26.novembrī, atbildot uz sūdzību, prokurors informēja iesniedzēju, ka sūdzībā minētie apstākļi, kā, piemēram, personīgās higiēnas līdzekļu trūkums un nenodrošinātā iespēja nomazgāties, neietilpa prokuratūras kompetencē. Nenoteiktā datumā iesniedzējs pieteica bada streiku, protestējot pret apcietinājumā turēšanas apstākļiem.

10. Vēlāk iesniedzējs tika etapēts uz Ventspils policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatoru. 1998.gada 18.novembrī viņš iesniedza sūdzību Ventspils rajona prokuratūrai par viena dežūrējošā policijas darbinieka veikto pārkāpumu. 1998.gada 26.novembrī Ventspils rajona prokuratūras prokurors apmeklēja iesniedzēju un konstatēja, ka iesniedzēja sūdzības ir nepamatotas.

11. Saskaņā ar iesniedzēja apgalvojumiem, 1998.gada 26.novembrī, uzreiz pēc prokurora apmeklējuma, tas pats dežūrējošais policijas darbinieks, brīdī, kad viņš pasniedza iesniedzējam ūdens pudeli caur lūku kameras durvīs, izsmidzināja iesniedzējam sejā gāzi un noslēdza ventilācijas atveres. Turpmāko sešu stundu laikā, ik pēc katrām četrdesmit minūtēm, viņš izsmidzināja no gāzes baloniem pa ventilācijas atverēm gāzi iesniedzēja kamerā, attiecīgi pēc tam tās noslēdzot. Iesniedzējs un viņa kameras biedrs bija lūguši atvērt ventilācijas atveres, taču policists piekrita tās atvērt ar nosacījumu, ka iesniedzējs atsauks savu sūdzību.

12. 1998.gada 29.novembrī iesniedzējs iesniedza sūdzību Kurzemes tiesas apgabala prokuratūrai par augstāk minētajiem notikumiem, vēloties ierosināt kriminālprocesu pret attiecīgo policistu. Taču no lietas materiāliem izriet, ka iesniedzēja sūdzība netika izmeklēta un ka viņam par to netika sniegta nekāda atbilde.

B. Iesniedzēja notiesāšana

13. 1999.gada 13.janvārī Kurzemes apgabaltiesa notiesāja iesniedzēju par izvarošanu, kas izdarīta vainu pastiprinošos apstākļos, un vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu ar piecpadsmit gadus vecu meiteni, piespriežot viņam brīvības atņemšanas sodu uz desmit gadiem. Iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību par minēto spriedumu.

14. 1999.gada 4.martā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta pēc lietas noklausīšanās tiesas sēdē, atstāja pirmās instances tiesas pierādījumu izvērtējumu negrozītu. Tomēr apelācijas instance grozīja tiesas spriedumu daļā, nosakot iesniedzējam izmaksāt cietušajai personai 4,000 Latvijas latus (LVL) par nodarīto morālo kaitējumu. Iesniedzēju procesā pirmajā instancē un apelācijas instancē pārstāvēja valsts nozīmēts aizstāvis.

15. Sekojoši, iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību. 1999.gada 11.maijā Augstākās tiesas Senāts atzina iesniedzēja kasācijas sūdzību par nepieņemamu. Iesniedzējs mēģināja ierosināt lēmuma pārskatīšanu, veicot ārpuskārtas uzraudzību, taču 1999.gada 14.jūnijā Ģenerālprokuratūra noraidīja iesniedzēja lūgumu šajā sakarā.

C. Iesniedzēja atrašanās ieslodzījumā

1. Jelgavas cietumā

16. 1999.gada 6.jūnijā iesniedzējs tika etapēts uz Jelgavas cietumu, kur viņš turpināja izciest piespriesto sodu līdz 2000.gada 22.novembrim. Stājoties uzskaitē cietumā, viņam tika veikta medicīniskā pārbaude. Saskaņā ar pārbaudes materiāliem viņš bija atkarīgs no narkotiskajām vielām un cieta no saslimšanas ar venerisku slimību, spondilozes, dermatīta un gremošanas trakta problēmām. Valdība apgalvoja un iesniedzējs nenoliedza, ka viņam tika nodrošināta nepieciešamā medicīniskā ārstēšana. Atrodoties Jelgavas cietumā, viņš tika sodīts trīsdesmit divas reizes saistībā ar dažādiem cietuma režīma pārkāpumiem. Pēdējais no sodiem tika piemērots 2000.gada 18.jūlijā.

17. No 2000.gada 12. līdz 14.aprīlim Ieslodzījuma vietu pārvalde veica vispārējo pārbaudi Jelgavas cietumā. Ieslodzītie tika izjautāti par ieslodzījumā turēšanas apstākļiem. Taču nekādas specifiskas sūdzības saņemtas netika.

18. Saskaņā ar Valdības iesniegtajiem dokumentiem, cietuma kameru pārbaudes laikā 2000.gada 18.jūlijā, iesniedzējs pret cietuma apsargiem bija uzvedies agresīvi, lietoja draudīgus žestus un izteica nepieklājīgas frāzes. Saistībā ar minēto, trīs apsargi, kas bija veikuši kameras pārbaudi, vēlāk iesniedza un parakstīja ziņojuma formu, kas bija paredzēta šādiem gadījumiem, taču iesniedzējs atteicās sniegt jebkādus paskaidrojumus. Vienīgais, ko viņš atzīmēja, bija tas, ka viņš nerunāja latviešu valodā un ka cietuma apsargi neviesa viņā uzticību. Attiecīgā cietuma spārna uzraugošais priekšnieks ieteica sodīt iesniedzēju ar ieslodzīšanu vieninieku kamerā (soda izolators). Priekšnieka ziņojumā bija atzīme, ka pirms ievietošanas soda izolatorā iesniedzēju bija izmeklējis cietuma ārsts, kas bija devis atļauju disciplinārsoda izciešanai. Saskaņā ar cietuma priekšnieka lēmumu, kas tika pieņemts tajā pašā dienā, 2000.gada 18.jūlijā iesniedzējam tika piemērots sods – ievietošana soda izolatorā uz piecpadsmit dienām sākot ar nākamo dienu.

19. Nākamajā dienā, 2000.gada 19.jūlijā, pēc tam, kad iesniedzējs tika pārvests uz soda izolatoru, atkārtoti tika ziņots par agresīvo iesniedzēja uzvedību, kā arī par to, ka viņš pieteicis bada streiku. Sekojoši, iesniedzējs tika saslēgts roku dzelžos uz nenoteiktu laika periodu. Līdzīgi kā iepriekšējā dienā, trīs tajā dienā dežūrējošie cietuma apsargi sastādīja dienesta ziņojumu par disciplīnas pārkāpumu. Iesniedzējs paskaidroja, ka viņam iestājās "nervu sasprindzinājuma uzliesmojums". No lietas materiāliem izriet, ka par šo pārkāpumu nekāds sods iesniedzējam netika piemērots.

20. Iesniedzējs apgalvoja, ka vairākkārt viņš bija vērsies ar sūdzībām dažādās valsts iestādēs, tai skaitā, Specializētajā vairāku nozaru prokuratūrā, lūdzot veikt izmeklēšanu saistībā ar viņam nelikumīgi piemērotajiem disciplinārsodiem. 2000.gada 4.oktobrī iesniedzēju apmeklēja prokurors, ar kuru viņš pārrunāja savas sūdzības. Saskaņā ar Valdības norādīto informāciju, iesniedzējs patiešām bija iesniedzis sūdzības minētajai prokuratūrai – 2000.gada 14., 24., 30. un 31.oktobrī, taču nebija iesniedzis sūdzības nevienā citā iestādē. No lietas materiāliem nevar secināt, ka savās sūdzībās iesniedzējs patiešām bija sūdzējies par piespriestajiem disciplinārsodiem. Minētās četras sūdzības tika pārsūtītas tālāk izskatīšanai Ieslodzījuma vietu pārvaldei, kas 2000.gada 23.novembrī sniedza iesniedzējam atbildi, kuru bija parakstījis pārvaldes priekšnieks. Taču attiecīgajā atbildē nekāda informācija saistībā ar disciplinārsodiem pieminēta netika.

21. 2000.gada 7.novembrī iesniedzējs sūdzējās par iespējami pretlikumīgi piemēroto disciplinārsodu 2000.gada 18.jūlijā. 2000.gada 24.novembrī Specializētā vairāku nozaru prokuratūra, izskatot iesniedzēja sūdzību par 2000.gada 18.jūlijā viņam piespriestā disciplinārsoda likumību, noraidīja to kā nepamatotu.

22. 2000.gada 4. un 14.novembrī iesniedzējs iesniedza jaunas sūdzības Specializētajā vairāku nozaru prokuratūrā. Šo sūdzību saturs Tiesai netika izpausts. Valdība izvirzīja secinājumu, ka iesniedzējs bija sūdzējies par administratīva rakstura problēmām Jelgavas cietumā. Savā 2000.gada 15.decembra atbildes vēstulē atbildīgais prokurors ieteica iesniedzējam, pirms vēršanās ar sūdzību Ieslodzījuma vietu pārvaldē vai prokuratūrā, iesniegt informāciju par strīdu ar attiecīgo cietuma spārna atbildīgo uzraugu, Jelgavas cietuma priekšniekam.

23. Saskaņā ar iesniedzēja sniegto informāciju, 2000.gada beigās (nenoteiktā datumā) viņš tika atkal ievietots soda izolatorā, kur cietuma apsargi viņu saslēdza roku dzelžos un tad iesniedzējs tika sists, tai skaitā arī ar stekiem, kā arī spārdīts ar kājām. Uzbrukuma laikā iesniedzējs nokrita uz grīdas, sasita galvu un zaudēja samaņu. Pēc notikumiem viņš cieta no smagām galvas sāpēm un vemšanas. Cietuma ārsts viņu izmeklēja un apskates rezultātā iesniedzējam tika konstatēts kreisās puses sejas kaulu traumatisks bojājums, tomēr viņš tika paturēts soda izolatorā un medikamenti netika izsniegti. Iesniedzējs iesniedza īsu savas medicīniskās dokumentācijas aprakstu, ko bija apliecinājuši trīs Grīvas cietuma sertificēti ārsti, taču minētais apraksts nesaturēja informāciju par augstāk minēto traumu. Tomēr iesniedzējs uzstāja, ka viņš esot piekauts kaut arī nevarēja sniegt precīzu datumu, kad tas bija noticis. Iesniedzējs esot vērsies ar sūdzībām dažādās instancēs, tai skaitā, Ģenerālprokuratūrā, lūdzot ierosināt krimināllietu pret personām, kas viņu piekāva, bet atbildes uz sūdzībām nesaņēma un izmeklēšana šajā sakarā netika veikta. Valdība noraidīja minētos apgalvojumus.

24. Saskaņā ar Jelgavas cietuma priekšnieka lūgumu, Ieslodzījuma vietu pārvalde 2000.gada 14.novembrī apstiprināja iesniedzēja pārvešanu uz Daugavpils cietumu soda turpmākai izciešanai. No lietas materiāliem izriet, ka 2000.gada 22.novembrī iesniedzējs tika etapēts uz Latvijas Centrālcietuma slimnīcu Rīgā un ka viņš tur uzturējās līdz 2001.gada 11.janvārim.

25. Iesniedzējs arī apgalvoja, ka nenoteiktā datumā 2001.gadā viņam tika veikta galvaskausa rentgenoloģiskā pārbaude Rīgas Centrālcietuma slimnīcā. Pārbaudes rezultāti esot apstiprinājuši kreisās puses sejas kaulu traumatisko bojājumu, kā arī labās rokas traumu, dzirdes spējas zaudējumu kreisajā ausī un bojāto labās acs tīkleni. Iesniedzējs apgalvoja, ka ārsti esot atteikušies viņam veikt operāciju vai ziņot Ģenerālprokuratūrai par iesniedzējam konstatētajām traumām. Tā kā viņš bija izteicis neapmierinātību par ārstu rīcību, viņš pēc tam tika sodīts un ievietots soda izolatorā, kurā, saskaņā ar iesniedzēja apgalvojumiem, viņam netika nodrošināta nekāda medicīniskā palīdzība vai ārstēšana. Iesniedzēja iesniegtais medicīniskās dokumentācijas apraksts (skatīt 23.rindkopu) nesatur nekādu informāciju par šādu rentgenoloģisko izmeklēšanu, kā arī lietas materiālos nav jebkāds cits dokuments, kas apliecinātu minētos iesniedzēja apgalvojumus.

2. Daugavpils cietums un sekojošais ieslodzījums

26. Laika posmā no 2001.gada 11.janvāra līdz 2002.gada 26.janvārim iesniedzējs izcieta piespriesto sodu Daugavpils cietumā. Minētajā laika periodā viņš tika sodīts divdesmit reizes par dažādiem režīma noteikumu pārkāpumiem, tai skaitā, sešos gadījumos ar ieslodzījumu vieninieku kamerā, inter alia, par atrašanos narkotisko vielu iespaidā. Ieslodzījuma apstākļi Daugavpils cietumā bija vispārīgi neapmierinoši, pārtikas kvalitāte bija zema un maltītes netika nodrošinātas pietiekošā apjomā, kā arī ieslodzītajiem netika izsniegti personīgās higiēnas priekšmeti.

27. No 2001.gada 8.novembra līdz 21.decembrim iesniedzējs tika turēts atsevišķā soda izolatorā pagrabā kopā ar citiem ieslodzītajiem, kurā, saskaņā ar iesniedzēja sniegto informāciju, nebija dienas gaismas, bija mitrs un trūka centrālās apkures. Tas bija ļoti sliktā stāvoklī, netīrs un apsēsts ar insektiem un žurkām. Izolatorā trūka izlietne, karstais ūdens, dzeramais ūdens, tualetes piederumi, kā rezultātā iesniedzējs nevarēja ievērot personīgo higiēnu. Atrodoties izolatorā, iesniedzēja drēbes nekad netika mazgātas, kā rezultātā viņš bija spiests nēsāt vienu un to pašu apakšveļu divus mēnešus. Tā kā izolatorā nebija pieejams dzeramais ūdens, ieslodzītie bija spiesti dzert ūdeni no tualetes poda vai no ūdens spaiņa, kas bija paredzēts tualetei. Kamera arī nebija adekvāti aprīkota, jo tur nebija ēdamgalda vai kādas mēbeles, kur glabāt personīgās mantas, kā arī nebija galda piederumu. Valdība šajā sakarā nesniedza nekādus komentārus.

28. Pēc iesniedzēja teiktā, viņš ar sūdzībām par sliktajiem ieslodzījuma apstākļiem vērsās pie cietuma administrācijas, citās valsts iestādēs un Ģenerālprokuratūrā, bet atbildes nesaņēma. Bez tam, saskaņā ar iesniedzēja apgalvoto, viņa sūdzības bija par pamatu sliktai izturēšanās no cietuma apsardzes puses – viņš tika mutiski aizskarts, viņam tika draudēts ar vardarbību, kā arī viņam tika atņemtas siltās drēbes un par viņa uzvedību tika sastādīti nepatiesi dienesta ziņojumi. Valdība noraidīja iesniedzēja apgalvojumus, ka viņš jebkad bija sūdzējies par ieslodzījuma apstākļiem.

29. 2001.gada 21.decembrī iesniedzējs pieteica bada streiku, protestējot pret sliktajiem cietuma apstākļiem. Tā rezultātā viņš tika disciplināri sodīts un ievietots soda izolatorā Nr.22, kuram trūka logu, ventilācijas sistēmas un izlietnes. Tas bija apsēsts ar insektiem un žurkām. Iesniedzējam netika izsniegti tualetes un gultas piederumi, kā arī viņam tika atteikts izsniegt vārītu ūdeni. Naktī iesniedzējs gulēja uz pie sienas piestiprinātas saliekamas gultas, līdz ar to dienas laikā nebija iespējams apgulties vai apsēsties. Tā kā dienas laikā gulta tika pieslēgta pie sienas, iesniedzējs, juzdamies nevesels, bija spiests gulēt uz grīdas. Iesniedzējs apgalvoja, ka sasmakušā gaisa dēļ viņš esot vairākkārt noģībis. Viņš esot par šo faktu sūdzējies cietuma darbiniekiem, taču bez rezultātiem. Katru rītu izolators tika pārmeklēts, iesniedzējam lika izģērbties un tad viņš tika izvests gaitenī, kur cietuma darbinieki viņu pazemoja. Saskaņā ar Valdības paskaidrojumiem, iesniedzēja apgalvojumi par to, ka katru dienu viņam esot bijis jāizģērbjas un tad viņš esot pārmeklēts, nav pamatoti.

30. Iesniedzējs norādīja, ka bada streika desmitajā dienā, viņu apmeklēja cietuma ārsts, kas, tā vietā, lai sniegtu kādu medicīnisko palīdzību, esot informējis iesniedzēju, ka viņu turpinās turēt minētajos apstākļos līdz viņš atteiksies no bada streika turpināšanas.

31. Iesniedzējs tālāk apgalvoja, ka bada streika trīspadsmitajā dienā viņš tika pārvietots uz soda izolatoru Nr.14, kur bija ļoti auksts, jo kameras logi nebija stikloti. Tā kā bada streika četrpadsmitajā dienā iesniedzējs zaudēja samaņu un krītot sadauzīja galvu pret gultas malu, viņu apmeklēja cietuma ārsts un noteica iesniedzējam gultas režīmu. Taču saskaņā ar lietas materiāliem secināms, ka šis ārsta norādījums netika izpildīts un iesniedzējs tika paturēts tajā pašā soda izolatorā.

32. Valdība nav sniegusi nekādus komentārus par vairumu no augstāk minētajiem apgalvojumiem, vienīgi norādot, ka Daugavpils cietumā "nav bijuši ieslodzījumi vieninieku kamerās vai jebkādās citās kamerās gadījumos, kad ieslodzītais bija pieteicis bada streiku cietumā".

33. 2002.gada 4.janvārī veselības sarežģījumu dēļ iesniedzējs pārtrauca bada streiku. Pēc iesniedzēja teiktā, 2002.gada 7.janvārī viņš iesniedza sūdzību Ģenerālprokuroram par viņam piemērotajiem disciplinārsodiem, kas, iespējams, bija nelikumīgi un par necilvēcīgu izturēšanos pret viņu Daugavpils cietumā. Iesniedzējs nav norādījis, vai viņš bija saņēmis jebkādu atbildi. Valdība noraidīja minēto apgalvojumu. Saskaņā ar Valdības sniegto informāciju, pēdējā iesniedzēja sūdzība tika iesniegta Tieslietu ministrijas Ģenerālinspektoram 2001.gada 26.martā un attiecās tikai uz ierobežojumiem saņemt pārtikas pienesumus. Iesniedzējs norādīja, ka pēc tam cietuma priekšnieka vietnieks viņam esot izteicis draudus, atzīmējot, ka, ja viņš turpinās sūdzēties, viņš tiks pakļauts vēl sliktākiem apstākļiem.

34. 2002.gada 25.janvārī iesniedzēju atbrīvoja no soda izolatora. Drīz vien pēc tam viņš tika ievietots Centrālcietuma slimnīcā Rīgā, kur viņš tika ārstēts no tuberkulozes. 2002.gada aprīlī iesniedzējs tika izrakstīts no slimnīcas un tika pārvests uz Grīvas cietumu, kur viņš turpināja izciest piespriesto sodu līdz savai atbrīvošanai 2008.gada 2.jūnijā. Iesniedzējs norādīja, ka medicīniskā aprūpe minētajā cietumā nav bijusi adekvāta viņa veselības stāvoklim. Taču šajā sakarā iesniedzējs nesniedza nekādas papildus detaļas vai paskaidrojumus.

II. UZ LIETU ATTIECINĀMĀS STARPTAUTISKO TIESĪBU NORMAS

A. Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai sodu novēršanai

35. Pēc savas pirmās vizītes Latvijas Republikā, kas noritēja no 1999.gada 24.janvāra līdz 3.februārim, Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai sodu novēršanai ("Komiteja") 2001.gada 22.novembrī publicēja ziņojumu par vizīti. Uz lietu attiecināmās Komitejas vizītes ziņojuma sadaļas noteica sekojošo:

"91. Vizītes sākumā, Iekšlietu ministrs un Cietumu departamenta augstākās amatpersonas uzsvēra atsevišķas problēmas, ar kurām saskaras Latvijas cietumu sistēma: pieaugošais cietumnieku skaits, kas izraisīja cietumu pārapdzīvotību un ieslodzījumā turēšanas apstākļus; cietumnieku nodarbinātības, izglītības un atpūtas aktivitāšu trūkums; ieslodzījumu darbinieku nepietiekošs skaits un dramatiska tuberkulozes saslimstības izplatīšanās ieslodzīto vidū.

(...)

144. Kā viena no galvenajām problēmām, kuru identificēja gan Cietuma departamenta pārstāvji, gan veselības aprūpes personāls apmeklējot cietumus bija saslimstība ar tuberkulozi. Tika uzsvērts, ka pēdējo gadu laikā dramatiski palielinājās saslimšanas ar tuberkulozi gadījumu skaits, ko sasaistīja, galvenokārt, ar ieslodzījuma vietu pārapdzīvotību un ar piemērotu sanitāro līdzekļu trūkumu, lai kontrolētu saslimstības izplatību. Tika arī atzīmēts, ka tirgū pieejamie ārstniecības līdzekļi ir dārgi izmaksu ziņā un pieejamais līdzekļu klāsts samazinājās. Tika arī atzīmēts, ka palielinājās to gadījumu skaits Latvijas cietumos, kad bija novērota rezistence pret piemērojamiem tuberkulozes ārstēšanas medikamentiem (vizītes laikā, apmēram 22 % no visiem ieslodzītajiem, kas bija inficējušies ar tuberkulozi bija rezistenti vismaz diviem no galvenajiem tuberkulozes ārstēšanas medikamentiem).

Komiteja pilnā apmērā izprot augstāk minēto personu atzīmētās bažas. Ja vien adekvāti neārstēta, tuberkuloze ir dzīvībai bīstama infekcija. Līdz ar to, ieslodzījuma vietu amatpersonām ir skaidrs pienākums nodrošināt adekvātas šīs infekcijas novēršanas un konstatēšanas metodes, kā arī tām ir pienākums nodrošināt piemērotu ārstēšanu."

36. Pēc otrās kārtējās vizītes Latvijas Republikā, kas notika no 2002.gada 25.septembra līdz 4.oktobrim, Komiteja publicēja savu vizītes ziņojumu 2005.gada 10.maijā. Kamēr galvenais vizītes mērķis Jelgavas cietumā bija pārbaudīt ieslodzījumā turēšanas apstākļus, kādos tika turēti uz mūžu notiesātie ieslodzītie, tomēr Daugavpils cietumā Komiteja pārbaudīja apstākļus pilnā apmērā. Ziņojuma ievadā Komiteja atzīmēja, ka tā bija ļoti nobažījusies par uzlabojumu trūkumu kopš iepriekšējās Komitejas vizītes, kas notika 1999.gadā, un "bija spiesta atkārtoti atzīmēt vairākas no savām iepriekšējām rekomendācijām saistībā ar ieslodzījuma vietu jautājumiem" (skatīt attiecīgo ziņojumu, dokuments CPT/Inf (2005) 8, 6.rindkopa).

37. Uz lietu attiecināmās Komitejas vizītes ziņojuma sadaļas noteica sekojošo:

"65. Komiteja atzīmēja, ka juridiskie standarti dzīvojamās platības nodrošināšanai ieslodzītajiem Latvijā nesen tika nedaudz paaugstināti un tagad ir 2,5 m² uz vienu ieslodzīto pilngadīgajiem vīriešiem un 3,5 m² uz vienu ieslodzīto sievietēm un nepilngadīgajiem. Izsakot atzinību par šo uzlabojumu, Komitejai ir jāuzsver, ka šīs jaunās normas vēl joprojām nenodrošina apmierinošu dzīvojamo platības lielumu (skatīt arī 1999. gada ziņojuma 93. punktu). Komiteja tāpēc iesaka iespējami drīzāk paaugstināt šo juridisko standartu, garantējot vismaz 4 m² uz vienu ieslodzīto tajās kamerās, kurās atrodas vairāki apcietinātie, un attiecīgi pārskatīt oficiālo kameru ietilpību un vietu skaitu Latvijas cietumos.

66. 1861. gadā pilsētas centrā uzceltais Daugavpils cietums ir slēgta tipa vīriešu cietums (notiesātajiem un pirmstiesas apcietinājumā esošajiem). Oficiālais vietu skaits tajā nesen tika palielināts no 543 uz 800 ieslodzīto vietām. Vizītes laikā iestādē atradās 762 ieslodzītie, no kuriem 310 bija notiesātie un 433 atradās pirmstiesas apcietinājumā (to skaitā 24 nepilngadīgie). Turklāt deviņiem notiesātajiem ieslodzītajiem, kuriem tika piemērots daļēji slēgts režīms, šajā iestādē bija atļauja strādāt.

(...)

73. Daugavpils cietumā trīs ēkas, kurās ir izvietoti ieslodzītie, kopumā bija ļoti sliktā stāvoklī. Turklāt ventilācija bija ļoti slikta vairumā kameru, un dažās no tām nebija dabīgā apgaismojuma (logi ir nosegti ar metāla plāksnēm). Turklāt kameras ļoti bieži bija pārpildītas, jo īpaši tās, kurās ir ieslodzītie, kas atrodas pirmstiesas apcietinājumā (piem., 40 m² telpā 21 ieslodzītais; 12,5 m² telpā seši ieslodzītie).

Jo īpaši slikti vispārējie apstākļi bija "karantīnas" nodaļā, kur kādus 10 m² lielā kamerā tika turēti pat seši nesen uzņemti, slimi un/vai novārguši ieslodzītie. Kameras bija ļoti mitras un aukstas, un tajās neiespīdēja dabīgā gaisma. Turklāt ieslodzītajiem nebija matraču vai tie bija ļoti plāni, un tualetes nebija nodalītas ar šķērssienu. Delegācija tomēr pamanīja, ka bija veikti daži pasākumi, lai uzlabotu "karantīnas" nodaļas izskatu; par prioritāru jautājumu būtu jāuzskata šī kosmētiskā remonta pabeigšana.

(...)

75. [Daugavpils cietumā] jau tā sliktos higiēnas apstākļus vēl vairāk pastiprināja fakts, ka ieslodzītajiem netika piešķirti nekādi personīgās higiēnas priekšmeti (piem., ziepes, zobu birste, tualetes papīrs utt.), un trūcīgajiem ieslodzītajiem ne vienmēr tika nodrošināts atbilstošs apģērbs.

(...)

77. Visbeidzot, [Daugavpils cietumā] daudzi ieslodzītie sūdzējās, ka vēl īsi pirms Komitejas vizītes kamerās esot bijis būtiski lielāks ieslodzīto skaits, un atsevišķos gadījumos to skaits esot pārsniedzis pieejamo gultu skaitu. Neapšaubāmi, ka šāds stāvoklis nav pieņemams; nekad nedrīkst pārkāpt principu – viena gulta uz vienu ieslodzīto.

78. Daugavpils cietumā notiesātajiem ieslodzītajiem netika piedāvātas gandrīz nekādas nodarbes ārpus kameras. Vizītes laikā bija izveidota viengadīga profesionālās izglītības programma mūrniekiem un krāsotājiem ar iespēju saņemt vispārēji atzītus diplomus, taču šajā programmā varēja piedalīties tikai 22 no 310 ieslodzītajiem. Diemžēl 2002. gadā tika pārtraukti četrgadīgie latviešu valodas kursi un divgadīgā izglītības programma. Komiteja jo īpaši ir nobažījusies, ka ieslodzītie, kuriem piespriests ilgstošas brīvības atņemšanas sods, tika izslēgti no iepriekš minētajām nodarbēm.

(...)

80. [Daugavpils cietumā] ieslodzītie bija spiesti savas pastaigas svaigā gaisā veikt mazos, ar metāla sietu nosegtos betonētos laukumos, tādos apstākļos, ka viņiem nebija iespējas veikt fiziskus vingrinājumus (piem., 15 m² laukums līdz pat 10 ieslodzītajiem; mazāk par 10 m² – līdz pat sešiem ieslodzītajiem).

(...)

93. Kā jau tika norādīts (sal. ar 73. punktu), Daugavpils cietumā ieslodzījuma vispārējie apstākļi kopumā bija slikti.

(...)

133. Latvijas varas iestādēm nav izdevies īstenot vairākus steidzamus ieteikumus attiecībā uz disciplinārajiem jautājumiem, kurus Komiteja bija izteikusi pēc 1999. gada vizītes. Ieslodzītajiem, kas ievietoti disciplinārsoda kamerās, uz nakti vēl aizvien netiek izsniegts matracis un sega, un (izņemot nepilngadīgos) viņi netiek izlaisti pastaigā. Turklāt vispārējie apstākļi Rīgas Centrālcietuma disciplinārsoda kamerās joprojām ir ļoti slikti. Šāda klaja Komitejas ieteikumu ignorēšana ir pilnīgi nepieņemama.

(...)

134. Daugavpils cietumā un Rīgas Centrālcietumā bieži tika lietota sankcija – ievietošana soda vai disciplinārajā izolatorā. Turklāt, šķiet, ka vairumā gadījumu tika piemērots maksimālais sods vai tuvu tam (jo īpaši attiecībā un nepilngadīgajiem). Komiteja nav pārliecināta, ka piemērotās sankcijas vienmēr ir bijušas atbilstošas pārkāpuma smagumam (piemēram, par to, ka ieslodzītais dienas laikā bija nolaidis lejā koka platformu, soda izciešanas laiks soda kamerā tika pagarināts par 15 dienām).

(...)

135. Turklāt, ņemot vērā 2002. gada vizītes laikā apkopoto informāciju, Komiteja iesaka veikt pasākumus, lai nodrošinātu lēmuma par disciplinārsoda piemērošanu kopijas iesniegšanu visiem ieslodzītajiem un lai viņi tiktu rakstiski informēti par iespēju cietuma priekšniekam iesniegt apelāciju.

(...)

140. Viens no efektīvākajiem sliktas izturēšanās apkarošanas līdzekļiem ir rūpīga par cietuma darbinieku sliktu izturēšanos saņemto sūdzību pārbaude un samērīgu sodu piemērošana. Ir jānodrošina, lai ieslodzītie varētu bez šķēršļiem nosūtīt sūdzību gan cietuma sistēmas iekšienē, gan ārpus tās, tostarp, lai ar attiecīgo iestādi varētu sazināties konfidenciāli.

Visos apmeklētajos cietumos ieslodzītie varēja iesniegt sūdzību savam cietuma priekšniekam. Turklāt sūdzības varēja iesniegt apgabala prokuroram un Valsts cilvēktiesību birojam.

Tomēr Komiteja ir nobažījusies par veidu, kādā notika ieslodzīto sūdzību izskatīšana praksē. Daudzi apmeklētajās iestādēs iztaujātie ieslodzītie norādīja, ka viņi neuzticas pašreizējai sūdzību iesniegšanas sistēmai, jo viņiem bija jāiesniedz sava sūdzība, pat ja tā tika adresēta tiesu iestādēm, cietuma darbiniekam neaizzīmogotā aploksnē. Nav pārsteigums, ka apmeklētajās iestādēs bija reģistrētas tikai dažas sūdzības. Ir jāatrod veids, kas nodrošinātu sūdzību nosūtīšanu prokuroram un Valsts cilvēktiesību birojam patiesi konfidenciāli.

(...)

141. Komiteja jau iepriekš ir uzsvērusi, cik svarīgi ir, lai neatkarīgas organizācijas, kurām ir pilnvaras saņemt un, ja nepieciešams, attiecīgi reaģēt uz ieslodzīto sūdzībām un apmeklēt ieslodzījuma telpas, dotos regulārās vizītēs uz visām brīvības atņemšanas iestādēm (...).

Delegācija atzīmēja, ka Latvijas cietumus ir apmeklējusi gan Ģenerālprokuratūra, gan arī Valsts cilvēktiesību birojs. Valsts cilvēktiesību biroja sagatavotie vizītes ziņojumi un ieteikumi tika iesniegti tieši Tieslietu ministrijai (...)."

38. Latvijas Valdība iesniedza sekojošus komentārus un papildinājumus, atbildot uz Komitejas ziņojumu (dokuments CPT/Inf (2005) 9):

Latvijas valdības komentāri

"Ar Tieslietu ministrijas 2003. gada 25. februāra rīkojumu ir noteikts maksimālais ieslodzījuma vietu skaits brīvības atņemšanas iestādēs, un tas atbilst normām (ne mazāk par 2,5 m² ieslodzītajiem vīriešiem un ne mazāk par 3 m² ieslodzītajām sievietēm un personām, kuru vecums nepārsniedz 18 gadus). Ir novērstas Komitejas ekspertu norādītās nepilnības attiecībā uz pārapdzīvotību Daugavpils cietumā.

(...)

Laika posmā no 1999. gada līdz 2002. gadam nav saņemtas sūdzības par cietuma personāla fiziskas ietekmēšanas draudiem, pamatojoties uz šādām sūdzībām, nav ierosināta neviena disciplinārlieta vai krimināllieta (...)."

Latvijas valdības papildu komentāri

"Attiecībā uz vēstulē pieminēto Daugavpils cietuma pārapdzīvotību, mums ir jāsaka, ka šajā cietumā kopumā ir 543 vietas, un uz 2004. gada 1. janvāri tajā bija 449 ieslodzītie, tādējādi cietuma noslogojums ir 82,6%.

Uz šo brīdi neviens cietums nav pārpildīts.

(...) Ieslodzījuma vietu pārvalde līdz šim gadam neapkopoja statistikas datus attiecībā uz sūdzību reģistrāciju par iespējamajiem sliktas izturēšanās gadījumiem brīvības atņemšanas iestādēs. Bet saskaņā ar Krimināllikuma 125. un 126. pantu tika ierosinātas vairākas krimināllietas: 2001. gadā – 7, 2002. gadā – 5, 2003. gadā – 5. Ar šo gadu Ieslodzījuma vietu pārvalde uzsāks apkopot reģistrēto sūdzību statistiku par iespējamajiem sliktas izturēšanās gadījumiem brīvības atņemšanas iestādēs.

Tā kā ir pagājis ilgs laiks, kopš tika iesniegta vēstulē minētā sūdzība par sliktu izturēšanos, Ieslodzījuma vietu pārvaldei ir grūti sniegt kādu skaidrojumu šajā jautājumā."

39. Pēc tās ad hoc vizītes Latvijā, kas notika no 2004.gada 5. līdz 12.maijam, Komiteja publicēja savu ziņojumu 2008.gada 13.martā. Uz lietu attiecināmās Komitejas vizītes ziņojuma sadaļas noteica sekojošo:

"8. Vizītes noslēgumā, 2004.gada 12.maijā, Komitejas delegācija organizēja nobeiguma sarunas ar Latvijas varas iestādēm, lai iepazīstinātu tās ar galvenajiem faktiem, kas tika konstatēti vizītes laikā. Šajā gadījumā delegācija saskaņā ar Konvencijas 8.panta 5.punktu konstatēja šādas nekavējoties novēršamas nepilnības:

(...)

- steidzami veikt attiecīgus pasākumus Daugavpils cietumā, lai personas, kas ir aizturētas uz nakti, nodrošinātu ar tīriem matračiem un segām, lai visām personām, kas ir aizturētas uz ilgāku laiku, atvēlētu vismaz vienu stundu dienā pastaigām svaigā gaisā.

(...)

37. Komitejas delegācija īstenoja vispārīgas pārraudzības vizītes Daugavpils cietumā un Rīgas Centrālcietumā (tostarp Cietumu slimnīcā) un mērķtiecīgu pārraudzības vizīti Jelgavas cietumā (uz mūžu notiesāto ieslodzījuma nodaļā), lai pārbaudītu, kādus pasākumus Latvijas varas iestādes ir veikušas kopš 2002.gada vizītes.

38. Visas apmeklētās iestādes jau ir aprakstītas 2002.gada vizītes ziņojuma 66.punktā. Minētajā ziņojumā iekļautie vispārīgie raksturojumi paliek spēkā.

Daugavpils cietums nesen tika oficiāli pārveidots par izmeklēšanas cietumu, tomēr tajā joprojām atrodas arī notiesāti ieslodzītie. Cietuma oficiālo vietu skaits ir samazināts no 800 līdz 543 vietām (tostarp 43 nepilngadīgo vietas). 2004.gada vizītes laikā šeit atradās 426 ieslodzītie, no kuriem 101 bija notiesāts un 314 atradās pirmstiesas apcietinājumā (tostarp 29 nepilngadīgie) (...).

39. Ziņojumā par 2002.gada vizīti² Komiteja izteica vairākas piezīmes un sniedza īpašus ieteikumus saistībā ar ieslodzījuma vietu pārapdzīvotību un tiesiskajām normām attiecībā uz platību, kas pienākas katram ieslodzītajam, kas izcieš sodu Latvijas ieslodzījuma vietu sistēmā. Komiteja īpaši ieteica pēc iespējas drīzāk mainīt esošās tiesiskās normas attiecībā uz platību, kas pienākas katram ieslodzītajam (t. i., 2,5 m² uz vienu ieslodzīto pilngadīgajiem vīriešiem un 3 m² uz vienu ieslodzīto sievietēm un nepilngadīgajiem), lai kamerās, kurās atrodas vairāki ieslodzītie, nodrošinātu vismaz 4 m² lielu platību uz vienu personu.

Diemžēl atbildē uz 2002.gada ziņojumu Latvijas varas iestādes izvēlējās nevis risināt iepriekš minētajos ietikumos minētos jautājumus, bet gan tos apiet, lakoniski norādot, ka saskaņā ar pastāvošajām tiesiskajām normām neviena no Latvijas ieslodzījuma vietām nav pārapdzīvota.³

40. Komiteja atkārtoti jāuzsver, ka, meklējot risinājumu pārapdzīvotības problēmai, uzmanība drīzāk būtu jāpievērš spēkā esošo tiesību aktu un prakses pārskatīšanai attiecībā uz pirmstiesas apcietinājuma un notiesāšanas politiku, nevis ieslodzījuma vietu apsaimniekojamās platības paplašināšanai.

2004.gada vizītes laikā kļuva skaidrs, ka vēl ir daudz ko uzlabot, jo īpaši attiecībā uz sankcijām, kas neparedz brīvības atņemšanu, un pirmstiesas apcietinājuma ilgumu⁴.

41. Ņemot vērā iepriekš minētās piezīmes, CPT atkārtoti iesaka, ka:

- esošās tiesiskās normas attiecībā uz platību, kas pienākas katram ieslodzītajam, nekavējoties būtu jāmaina, lai kamerās, kurās atrodas vairāki ieslodzītie, nodrošinātu vismaz 4 m² lielu platību uz vienu personu, un ka attiecīgi būtu jāpārskata arī jautājums par kameru ietilpību un vietu skaitu Latvijas cietumos;

- Latvijas varas iestādēm ir jāturpina pielikt pūles, lai atrisinātu pārapdzīvotības problēmu; šajā saistībā būtu jāņem vērā Ministru komitejas ieteikums Nr.R (99) 22 par cietumu pārapdzīvotību un ieslodzīto skaita palielināšanos.

(...)

60. (...) Vispārīgie apstākļi Daugavpils cietumā (...) joprojām bija ļoti slikti (tehniskais stāvoklis, ventilācija u. c.). [Šajā cietumā] no visiem logiem joprojām nebija noņemti metāla slēģi, un ieslodzītie joprojām nebija nodrošināti ar personīgās higiēnas piederumiem (tostarp tualetes papīru). Turklāt vairākās kamerās (...) tualetes nebija (atbilstoši) nodalītas (...).

61. Diemžēl Daugavpils cietumā (...) nav veikti uzlabojumi attiecībā uz notiesāto un apcietināto ieslodzīto režīmu. Tikai daži no Daugavpils cietumā esošajiem notiesātajiem ieslodzītajiem strādāja virtuvē vai veica apkopes darbus, un tikai 16 ieslodzītajiem (no 101) bija nodrošināta iespēja apgūt profesionālo izglītību (mūrniecībā). Notiesātajiem ieslodzītajiem vienīgā pieejamā nodarbe ārpus kameras, izņemot pastaigu svaigā gaisā, bija stundu ilgs sporta zāles apmeklējums divas vai trīs reizes mēnesī. Apcietinātajiem ieslodzītajiem nevienā no iestādēm bez ikdienas pastaigas svaigā gaisā citas nodarbes ārpus kameras netika piedāvātas (...).

(...)

71. Komiteja atzinīgi vērtē Daugavpils cietumā un Rīgas Centrālcietumā (izņemot 1.bloku) veiktos uzlabojumus attiecībā uz ieslodzījuma apstākļiem soda kamerās. Tomēr nopietnas bažas rada Latvijas varas iestāžu nespēja īstenot vairākus steidzamus Komiteja ieteikumus, ko tās saņēma pēc 1999.gada vizītes un atkārtoti pēc 2002.gada vizītes. Ieslodzītajiem, kas ievietoti soda vai disciplinārajos izolatoros, uz naktsmieram paredzēto laiku joprojām netika izsniegts matracis un sega, un nevienam (izņemot tuberkulozes slimniekus) netika piedāvāta iespēja iziet pastaigā.

Delegācija saskaņā ar Konvencijas 8.panta 5.punktu vizītes beigās uz šiem jautājumiem norādīja tūlītējās piezīmēs (sk. 8.punktu).

Latvijas varas iestādes 2004.gada 21.oktobra vēstulē sniedza šādu informāciju.

"Cietumu departaments ir sagatavojis Latvijas Sodu izpildes kodeksa grozījumus, kuri ir iesniegti parlamentam izskatīšanai otrajā lasījumā un kuros ir noteikts, ka uz naktsmieram paredzēto laiku izolācijas kamerās ieslodzītajiem piešķir gultas piederumus. Pastaigas soda izolatoros ieslodzītajiem nodrošināt nav iespējams, jo pastaigu laukumi atrodas atsevišķi no ieslodzījuma telpām. Ir jābūvē papildu pastaigu laukumi, bet tas ir atkarīgs no tā, vai šim mērķim tiks atvēlēts pietiekams finansējums."

Komiteja uzskata, ka Latvijas varas iestāžu iemesli, kāpēc ir ieilgusi šo ieteikumu īstenošana, nav pietiekami. Komiteja aicina Latvijas varas iestādes nekavējoties veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka visiem ieslodzītajiem, kuri ievietoti soda vai disciplinārajos izolatoros, uz naktsmieram paredzēto laiku tiktu izsniegts matracis un sega, kā arī piedāvāta iespēja stundu dienā pavadīt svaigā gaisā. Pašreizējā situācijā soda vai disciplinārajos izolatoros turētie ieslodzītie katru dienu ieslodzījuma vietas darbinieku pavadībā jāaizved līdz esošajiem pastaigu laukumiem.

(...)

Ņemot vērā vizītes laikā konstatētos faktus, ir jāveic arī attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka visiem Daugavpils cietuma soda vai disciplinārajos izolatoros ievietotajiem ieslodzītajiem būtu pieejams plašāks lasāmās literatūras klāsts (t. i., ne tikai reliģiskā literatūra).

(...)."

B. Uz lietu attiecināmās nacionālās tiesību normas

40. Latvijas Republikas Konstitūcijas (Satversme) 92.pants nosaka, inter alia, ka "nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu". Uz lietu attiecināmo Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra sprieduma lietā Nr.2001-07-0103 daļu skatīt lietu Kornakovs pret Latviju, iesniegums Nr.61005/00, 54.rindkopa, 2006.gada 15.jūnija spriedums.

41. Uz lietu attiecināmie tajā laikā spēkā esošie Prokuratūras likuma noteikumi noteica sekojošo:

6.pants. Prokurora neatkarība

"(1) Prokurors savā darbībā ir neatkarīgs no citu valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju vai amatpersonu ietekmes un pakļaujas tikai likumam.

(2) Saeimai, Ministru kabinetam, valsts un pašvaldību institūcijām, valsts un pašvaldību ierēdņiem, visu veidu uzņēmumiem un organizācijām, kā arī personām ir aizliegts iejaukties prokuratūras darbā lietu izmeklēšanas vai citu prokuratūras funkciju izpildes laikā.

(3) Prokurora rīcība pārsūdzama šajā likumā un procesuālajos likumos noteiktajos gadījumos un kārtībā. Sūdzības jautājumos, kas ir tikai prokuratūras kompetencē, iesniedzamas vienu pakāpi augstākas prokuratūras iestādes virsprokuroram, bet par Ģenerālprokuratūras prokurora rīcību - ģenerālprokuroram. Šo amatpersonu pieņemtie lēmumi ir galīgi.

(4) Amatā augstāks prokurors ir tiesīgs pieņemt savā lietvedībā jebkuru lietu, bet nav tiesīgs uzdot prokuroram veikt darbības pret viņa pārliecību.(…)."

9.pants. Prokurora prasību obligātums

"(1) Prokurora likumīgās prasības ir obligātas visām personām Latvijas Republikas teritorijā.

(2) Par prokurora likumīgo prasību neizpildi personas sauc pie likumā noteiktās atbildības."

15.pants. Uzraudzība pār brīvības atņemšanas sodu izpildi

"Prokurors likumā noteiktajā kārtībā uzrauga tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu izpildi un vietas, kur tiek turētas apcietinātās, aizturētās un apsardzībā turamās personas, un piedalās tiesas sēdēs, kas saistītas ar noteiktā soda termiņa vai apstākļu maiņu."

16.pants. Personu un valsts tiesību un likumīgo interešu aizsardzība

"(1) Prokurors, saņēmis informāciju par likuma pārkāpumu, likumā noteiktajā kārtībā izdara pārbaudi, ja:

(…)

2) ir pārkāptas [inter alia] (…) ieslodzīto (…) tiesības un likumīgās intereses, kurām ir ierobežotas iespējas aizstāvēt savas tiesības.

(2) Prokuroram ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus personu un valsts tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai, ja:

1) ģenerālprokurors vai virsprokurori atzīst šādas pārbaudes nepieciešamību; (…)."

17.pants. Prokurora pilnvaras, veicot iesnieguma pārbaudi

"(1) Prokuroram, likumā noteiktajā kārtībā veicot iesnieguma pārbaudi, ir tiesības:

1) pieprasīt un saņemt no valsts pārvaldes institūcijām, bankām, Valsts kontroles, pašvaldībām, uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām normatīvos aktus, dokumentus un citu informāciju, kā arī netraucēti ieiet šo institūciju telpās;

2) uzdot uzņēmumu, iestāžu un organizāciju vadītājiem un citām amatpersonām veikt pārbaudes, revīzijas un ekspertīzes un iesniegt atzinumus, kā arī sniegt speciālistu palīdzību prokurora veiktajās pārbaudēs;

3) uzaicināt personu un saņemt no tās paskaidrojumu par likuma pārkāpumu. Ja persona ļaunprātīgi izvairās ierasties pēc prokurora uzaicinājuma, prokurors var pieņemt lēmumu par šīs personas piespiedu atvešanu, ko izpilda policija.

(2) Prokuroram, konstatējot likuma pārkāpumu, atbilstoši tā raksturam ir pienākums:

1) brīdināt par likuma pārkāpuma nepieļaujamību;

2) iesniegt protestu vai iesniegumu par nepieciešamību novērst likuma pārkāpumu;

3) iesniegt prasības pieteikumu tiesā;

4) ierosināt krimināllietu;

5) ierosināt izskatīt jautājumu par saukšanu pie administratīvās vai disciplinārās atbildības."

20.pants. Prokurora iesniegums

"(…)

(3) Ja iesniegumā izteiktās prasības netiek izpildītas vai uz to netiek sniegta atbilde, prokurors ir tiesīgs griezties tiesā vai citā kompetentā institūcijā ar pieteikumu par personas saukšanu pie likumā noteiktās atbildības."

42. Notikumu laikā spēkā esošais Kriminālprocesa kodekss, kas bija spēkā līdz 2001.gada 1.oktobrim, noteica prokuroram tiesības ierosināt kriminālizmeklēšanu. Saskaņā ar 112.panta trešo daļu prokurora lēmumu par atteikumu ierosināt kriminālprocesu varēja pārsūdzēt amatā augstākstāvošam prokuroram.

43. Krimināllikuma 130.pants noteica sekojošo:

130.pants. Tīšs viegls miesas bojājums

"(1) Par tāda miesas bojājuma tīšu nodarīšanu, kas nav izraisījis veselības traucējumu vai vispārējo darbspēju zaudēšanu (viegls miesas bojājums), kā arī par tīšu sišanu, ja tā nav izraisījusi minētās sekas, -

soda ar arestu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz desmit minimālajām mēnešalgām.

(2) Par viegla miesas bojājuma tīšu nodarīšanu, kas izraisījis īslaicīgu veselības traucējumu vai vispārējo darbspēju nenozīmīgu paliekošu zaudēšanu, -

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz divdesmit minimālajām mēnešalgām.

(3) Par sistemātisku sišanu, kam ir spīdzināšanas raksturs, vai citāda veida spīdzināšanu, ja šīm darbībām nav bijušas šā likuma 125. vai 126.pantā paredzētās sekas, -

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām."

44. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 111.panta otro daļu, augstāk minētais nodarījums bija to nodarījumu skaitā, kuriem bija piemērojams privātās apsūdzības celšanas process, kas bija jāierosina cietušajam tiesā. Kriminālatbildības noilgums šim nodarījumam bija seši mēneši (Krimināllikuma 56.panta pirmā daļa).

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. VALDĪBAS LŪGUMS SVĪTROT IESNIEGUMU SASKAŅĀ AR KONVENCIJAS 37.PANTU

45. 2009.gada 4.februārī Valdība iesniedza sekojošu vienpusējo deklarāciju

"Latvijas Republikas valdība, kuru pārstāv tās aģente Inga Reine (turpmāk – Valdība), atzīst, ka Igora Bazjaka (turpmāk – iesniedzējs) uzturēšanās apstākļi Daugavpils cietumā, efektīvas izmeklēšanas trūkums, disciplinārsodu piemērošanas kārtība un efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu trūkums neatbilda Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3.pantā un 13.pantā noteiktajiem standartiem. To apzinoties, Valdība apņemas veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu līdzīgus Konvencijas pārkāpumus nākotnē.

Ņemot vērā, ka pusēm nav izdevies panākt vienošanos par lietas atrisināšanu mierizlīguma ceļā, Valdība paziņo, ka piedāvā iesniedzējam ex gratia izmaksāt kompensāciju 5 000 EUR apmērā kā visaptverošu summu, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, kas radušies iesniedzējam un ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami, ar mērķi izbeigt tiesvedību Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – Tiesa) lietā Bazjaks pret Latviju (iesniegums nr.71572/01).

Valdība apņemas izmaksāt augstāk minēto atlīdzību trīs mēnešu laikā no Tiesas nolēmuma paziņošanas dienas saskaņā ar Konvencijas 37.pantu. Gadījumā, ja šī summa netiek izmaksāta minētajā trīs mēnešu periodā, Valdība apņemas maksāt Tiesas nolēmumā noteiktos procentus. Augstāk minētā summa tiek ieskaitīta iesniedzēja norādītajā bankas kontā.

Kompensācijas samaksa ir uzskatāma par galīgu minētās lietas risinājumu."

46. Tiesa konstatē, ka līdzīgi kā tā ir konstatējusi iepriekš (skatīt Tahsin Acar pret Turciju (sākotnējais jautājums) [Lielā Palāta], iesniegums nr.26307/95, 74.–66.rindkopa, ECHR 2003-VI), ir jānošķir tās deklarācijas, kas iesniegtas strikti konfidenciāla mierizlīguma procesa kontekstā un vienpusējās deklarācijas, kā šajā lietā, kas publiski iesniegtas Tiesai, ievērojot pušu sacīkstes principu procesā. Saskaņā ar Konvencijas 38.panta 2.punktu un Tiesas Reglamenta 62.punkta 2.apakšpunktu, Tiesa turpina izskatīt lietu ņemot vērā Valdības iesniegto deklarāciju, kas iesniegta ārpus mierizlīguma noslēgšanas procesa un neņem vērā pušu paziņojumus, kas izteikti izskatot iespēju noslēgt mierizlīgumu šajā lietā, kā arī tos apstākļus, kāpēc puses nespēja vienoties par iespējamā mierizlīguma noslēgšanas nosacījumiem (skatīt Melnic pret Moldovu, iesniegums nr.6923/03, 2006.gada 14.novembra spriedums, 22. rindkopa).

47. Tiesa uzskata, ka pastāvot noteiktiem apstākļiem, ir iespējams svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta (c) apakšpunktu, pamatojoties uz Valdības iesniegto vienpusējo deklarāciju. Taču šī iespējamība ir atkarīga no konkrētiem apstākļiem, vai vienpusējā deklarācija piedāvā pietiekošu pamatojumu secināt, ka Konvencijā noteikto cilvēktiesību ievērošana neprasa Tiesu turpināt lietas izskatīšanu (37.panta 1.punkts in fine, skatīt arī Tahsin Acar pret Turciju, citēts iepriekš, 75.rindkopa, Seleckis pret Latviju, iesniegums nr.41486/04, 21.rindkopa, 2010.gada 2.marta lēmums, un judikatūra, kas tajā citēta).

48. Vērā ņemamie apstākļi šajā sakarā ietver iesniegto sūdzību būtību, vai izvirzītie jautājumi salīdzināmi ar tiem jautājumiem, kurus Tiesa jau ir izvērtējusi citās lietās, pasākumu raksturs un kopums, kurus atbildētāja Valdība ir veikusi saistībā ar Tiesas spriedumu izpildi līdzīga rakstura lietās, kā arī šādu pasākumu ietekmi uz pašreiz izskatāmo lietu. Arī tas, vai lietā minētos faktus apstrīd puses un ja apstrīd, tad kādā apmērā un kāda prima facie pierādījumu vērtība ir piešķirama pušu apgalvotajiem faktiem. Šajā sakarā ir nozīme, vai pati Tiesa jau ir ņēmusi vērā kādus pierādījumus, lai noskaidrotu apstrīdētos faktus. Citi vērā ņemami apstākļi var būt, vai atbildētāja Valdība savā vienpusējā deklarācijā ir sniegusi savu nostāju par Konvencijas iespējamiem pārkāpumiem un, ja ir, tad šādas nostājas apmēru un pasākumus kādā veidā tā grasās sniegt iesniedzējam atlīdzinājumu.

49. Augstāk minētais nosacījumu izklāsts nav izsmeļošs. Atkarībā no katras lietas apstākļiem, pastāv iespējamība, ka citi apsvērumi varētu tikt ņemti vērā izvērtējot iesniegto vienpusējo deklarāciju Konvencijas 37.panta 1.punkta (c) apakšpunkta kontekstā (skatīt Melnic lietu, citēts iepriekš 24. un 25.rindkopa).

50. Kas attiecas uz iespējamību svītrot šobrīd izskatāmo iesniegumu sakarā ar Valdības iesniegto vienpusējo deklarāciju, Tiesa konstatē, ka Valdība ir atzinusi, ka ir noticis Konvencijas 3. un 13.panta pārkāpums zemāk minēto četru apstākļu dēļ: neadekvāti ieslodzījumā turēšanas apstākļi Daugavpils cietumā, efektīvas izmeklēšanas trūkums, disciplinārsodu noteikšanas procedūra un efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu trūkums. Tā piedāvāja iesniedzējam izmaksāt ex gratia 5000 eiro, kas ietver atlīdzinājumu par nodarīto mantisko un morālo kaitējumu, kā arī atlīdzinājumu par tiesas izdevumiem.

51. Tiesa nespēj pilnībā izvērtēt vienpusējā deklarācijā ietverto sūdzību apmēru. No vienas puses, ir pietiekoši skaidrs, ka Valdība ir atzinusi, ka ieslodzījumā turēšanas apstākļi Daugavpils cietumā bija pretrunā Konvencijas 3.pantā noteiktajam. No otras puses, nav skaidrs, attiecībā uz kuriem iesniedzēja sūdzībā minētajiem notikumiem Valdība ir atzinusi, ka nav nodrošināts 3.pantā ietvertais nosacījums nodrošināt efektīvu izmeklēšanu un 13.pantā ietvertais nosacījums par efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Nav arī skaidrs, vai Valdība ir atzinusi, ka visi piemērotie disciplinārsodi bija pretrunā Konvencijas 3.pantam.

52. Tālāk Tiesa atzīmē, ka Valdības iesniegtajā vienpusējā deklarācijā bija atzīme, ka iesniedzējam tiek piedāvāts izmaksāt kompensāciju ex gratia, tas ir, neatzīstot jebkādu atbildību, vai pat juridisku pienākumu, kas pats par sevi ir pretrunā Valdības atzinumam par vairākiem Konvencijas pārkāpumiem. Lai gan atsevišķās lietās izņēmuma kārtā Tiesa ir akceptējusi atbildētājas Valdības vienpusējās deklarācijas, kas ietvēra šādas pretrunas (skatīt, piemēram, Urtāns pret Latviju (lēmums), Nr.25623/04, 16.rindkopa, 2009.gada 7.aprīlis un Daģis pret Latviju (lēmums), Nr.7843/02, 41.rindkopa, 2009.gada 30.jūnijs), šajā lietā tā nevar līdzīgi rīkoties sekojošu iemeslu dēļ. Pirmkārt, atbildētājas Valdības piedāvātais kompensācijas apmērs šajā lietā ir ievērojami mazāks nekā Tiesa ir piešķīrusi līdzīgās lietās. Otrkārt, kā tas jau iepriekš minēts, Tiesa nespēj pilnībā izvērtēt deklarācijas apjomu un, tādējādi, nevar izvērtēt, vai deklarācijā ietvertie Valdības atzinumi ir pietiekoši, lai konstatētu, ka cilvēktiesību ievērošana neliek Tiesai izvērtēt lietu tālāk. Tiesa nav vērtējusi ieslodzīto personu turēšanas apstākļus Latvijas cietumos, attiecīgi, šis jautājums iepriekš nav apskatīts. Šī iemesla dēļ, Tiesa nespēj izvērtēt Latvijas Valdības īstenoto pasākumu veidu un apmēru tiesas spriedumu izpildes kontekstā saistībā ar cietuma apstākļiem. Ciktāl tas skar Latvijas Valdības apņemšanās "īstenot visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu līdzīga rakstura pārkāpumus nākotnē" (skatīt 45.rindkopu iepriekš), Tiesa uzskata, ka minētais paziņojums ir pārāk vispārīgs, jo tas nenorāda konkrētus pasākumus, kas īstenojami, lai novērstu līdzīga rakstura pārkāpumus nākotnē.

53. Ņemot vērā iepriekš minētos faktus un iemeslus, Tiesa uzskata, ka Valdība nav spējusi paziņot tādu savu nostāju, kas sniegtu pietiekošu pamatojumu, kas norādītu, ka Konvencijā noteikto cilvēktiesību ievērošana neliek Tiesai turpināt lietas izvērtēšanu.

54. Tādējādi, Tiesa noraida Valdības lūgumu svītrot minēto iesniegumu no Tiesā izskatāmo lieto saraksta saskaņā ar Konvencijas 37.pantu un, attiecīgi, turpina lietas izskatīšanu pēc pieņemamības un pēc būtības.

II. KONVENCIJAS 3.PANTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

55. Iesniedzējs ir iesniedzis vairākas sūdzības par Konvencijas 3.panta pārkāpumu. Konvencijas 3.pants nosaka sekojošo:

"Nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt."

56. Tiesa izvērtēs katru no iesniedzēja sūdzībām atsevišķi.

A. Pieņemamība

1. Iespējamie pārkāpumi saistībā ar izturēšanos pirms un pēc iesniedzēja apcietināšanas

57. Iesniedzējs sūdzas, ka 1998.gada 2.jūnija aresta laikā un pēc tam nopratināšanas laikā policisti viņu ir piekāvuši. Iesniedzējs apgalvo, ka viņš tika pakļauts policista vardarbībai arī 1998.gada 26.novembrī. Iesniedzējs tālāk sūdzas par neadekvātiem un nehigiēniskiem apstākļiem Ventspils policijas pārvaldes kamerā, kurā viņš tika turēts.

58. Tiesa atkārtoti norāda, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.punktu, Tiesa var izskatīt lietu tikai pēc tam, kad ir izsmelti visi nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi. [Konvencijas] 35.panta mērķis ir sniegt Dalībvalstīm iespēju novērst vai izlabot pret tām izvirzītās sūdzības pirms šīs sūdzības tiek iesniegtas Tiesai (skatīt Remli pret Franciju, 1996.gada 23.aprīlis, 33.rindkopa, Reports of Judgments and Decisions 1996-II; Selmouni pret Franciju [Lielā Palāta], iesniegums nr. 5803/94, 74.rindkopa, ECHR 1999-V; un neseno, Scoppola pret Itāliju (Nr.2) [Lielā Palāta], iesnieguma nr.10249/03, 68.rindkopa, ECHR 2009-...). Tādējādi, pirms sūdzības iesniegšanas Tiesai, tā ir jāiesniedz attiecīgajām nacionālajām iestādēm, vismaz pēc būtības, saskaņā ar nacionālo tiesību formālajām prasībām un ievērojot noteikto iesniegšanas laika periodu. Tomēr, tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanas prasība nosaka, ka iesniedzējam ir jāizmanto tikai tādi līdzekļi, kas ir efektīvi, pietiekoši un pieejami attiecībā uz iespējamiem Konvencijas pārkāpumiem (skatīt Balogh pret Ungāriju, iesnieguma nr.47940/99, 2004.gada 20.jūlijs, 30.rindkopa). Šādu līdzekļu esamībai jābūt ne tikai teorētiskai, bet arī praktiskai. Pretējā gadījumā, tiem trūkst nepieciešamā pieejamības un efektivitātes komponenta (skatīt Dalia pret Franciju, 1998.gada 19.februāris, 38.rindkopa, Reports 1998-I).

59. Kur iesniedzēja rīcībā nav pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, sūdzība jāiesniedz Tiesai sešu mēnešu periodā, kopš brīža, kad notika attiecīgā darbība vai notikums, par kuru iesniedzējs sūdzas, vai arī sešu mēnešu periodā, kad kļuvis zināms par šo darbību vai notikumu vai par tā ietekmi uz iesniedzēju (skatīt Younger pret Apvienoto Karalisti (lēmums), iesnieguma nr.57420/00, ECHR 2003-I). Konvencijas 35.panta mērķu kontekstā ir iespējams skaitīt sešu mēnešu periodu no brīža, kad iesniedzējam bija kļuvis zināms vai tam vajadzēja uzzināt par tiesību aizsardzības līdzekļa neefektivitātes apstākļiem (skatīt Keenan pret Apvienoto Karalisti, iesnieguma nr.27229/95, Komisijas 1998.gada 22.maija lēmums, neziņots, un Paul un Aubrey Edwards pret Apvienoto Karalisti (lēmums), iesnieguma nr. 46477/99, 2001.gada 4.jūnijs).

60. Situācijas, kas turpinās gadījumā, laika periods parasti izbeidzas sešus mēnešus pēc tam, kad konkrētā situācija ir beigusies (skatīt Agrotexim Hellas S.A. un Citi pret Grieķiju, Nr.148..., Komisijas 1992.gada 12.februāra lēmums, Decisions and Reports (DR) 72, 148.lpp., un nesen, Varnava un Citi pret Turciju [Lielā Palāta], iesniegumi nr.16064/90, 16065/90, 16066/90, 16068/90, 16069/90, 16070/90, 16071/90, 16072/90 un 16073/90, 159.rindkopa et seq., ECHR 2009-...). Līdzīgi, attiecībā uz sūdzību par tiesību aizsardzības līdzekļa trūkumu ilgstošas situācijas kontekstā, sešu mēnešu periods saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.punktu arī izbeidzas sešus mēnešus pēc tam, kas attiecīgā situācija ir beigusies – piemēram, sūdzoties par ieslodzījuma ilgumu, kad iesniedzēju izlaiž no apcietinājuma (skatīt Ječius pret Lietuvu, iesnieguma nr. 34578/97, 44.rindkopa, ECHR 2000-IX).

61. Šajā lietā Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs norādījis, kas viņš bija sūdzējies par slikto apiešanos dažādās nacionālajās iestādēs. Viņš apgalvoja, ka nacionālajās iestādēs viņš bija sūdzējies arī par Ventspils policijas pārvaldes ieslodzījumā turēšanas apstākļiem. Neizvērtējot, vai iesniedzējs bija izmantojis tiesību aizsardzības līdzekļus vai arī, vai šie līdzekļi bija efektīvi, Tiesa atzīmē, ka pirmais iespējamais tiesību pārkāpums notika 1998.gada 26.novembrī (skatīt iepriekš 6.rindkopu). Otrais iespējamais pārkāpums notika 1998.gada 26.novembrī (skatīt iepriekš 11.rindkopu). Visbeidzot, trešais iespējamais tiesību pārkāpums bija ilgstoša situācija, kas beidzās 1999.gada 6.jūnijā reizē ar iesniedzēja etapēšanu uz Jelgavas cietumu (skatīt iepriekš 16.rindkopu). Tiesa atzīmē, ka iesniegums ir iesniegts Tiesā 2001.gadā, tas ir vairāk kā sešus mēnešus vēlāk.

62. Attiecīgi, minētās sūdzības tika iesniegta neievērojot augstāk minēto sešu mēnešu termiņu, kā rezultātā tās pasludināmas par nepieņemamām saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1. un 4.punktu.

2. Iespējamie pārkāpumi saistībā ar slikto apiešanos Jelgavas cietumā

63. Iesniedzējs sūdzējās par diviem atsevišķiem Konvencijas 3.panta pārkāpumiem no Jelgavas cietuma darbinieku puses. Pirmkārt, viņš apgalvoja, ka viņam nepamatoti ir piemēroti dažādi disciplinārsodi. It īpaši viņš uzsvēra nelikumīgo un netaisnīgo pēdējā piemērotā disciplinārsoda raksturu, kas viņam tika uzlikts 2000.gada 18.jūlijā. Otrkārt, viņš sūdzējās par to, ka cietuma sargi viņu bija pakļāvuši brutālai vardarbībai, kas notika nenoteiktā datumā 2000.gada beigās, kad viņš bija atkārtoti ievietots soda izolatorā. Viņš apgalvoja, ka tā rezultātā bija cietis nopietnas traumas, taču nesaņēma nekādu medicīnisko palīdzību. Visbeidzot, iesniedzējs apgalvoja, ka viņa sūdzību sakarā par slikto apiešanos netika veikta nekāda izmeklēšana.

(a) Pušu argumenti

64. Attiecībā uz pirmo apgalvojumu Valdība izvirzīja sākotnējo iebildumu, ka iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos nacionālos tiesību līdzekļus saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.punktā noteikto. Tā atzina, ka 2000.gada 7.novembrī iesniedzējs patiešām bija iesniedzis sūdzību Specializētai vairāku nozaru prokuratūrai par 2000.gada 18.jūlijā uzliktā disciplinārsoda prettiesiskumu un, kas 2000.gada 24.novembrī bija noraidījusi viņa sūdzību. Taču Valdība norādīja, ka iesniedzējs nebija pārsūdzējis šo lēmumu amatā augstākam prokuroram saskaņā ar Prokuratūras likuma 6.panta trešo daļu.

65. Jebkurā gadījumā, Valdība uzskatīja, ka apstrīdētais disciplinārsoda mērs bija piemērota un proporcionāla atbilde iesniedzēja rupjajai, agresīvajai un draudošai uzvedībai. Bez tam, viņš pats pēc tam vēlāk bija atzinis, ka bijis nekontrolējams. Līdz ar to, nav konstatējami apstākļi, kas norādītu uz Konvencijas 3.panta pārkāpumu.

66. Attiecībā uz otro apgalvojumu, Valdība norādīja, ka pastāv lielas šaubas attiecībā uz iesniedzēja apgalvojumu patiesumu. Saskaņā ar Valdības viedokli, šie apgalvojumi nebija pierādīti un tie ir noraidāmi kā nepamatoti. Pirmkārt, Valdība atzīmēja, ka iesniedzējs nespēja atcerēties iespējamās piekaušanas datumu, neskatoties uz to, ka viņš bija ļoti precīzs attiecībā uz citiem iesniegumā minētiem faktiem. Otrkārt, tajā laikā šāda piekaušana nevarēja notikt pie iesniedzēja aprakstītajiem notikumiem, tā kā no viņa personīgās lietas ir skaidrs, ka pēdējo reizi viņam disciplinārsods tika piemērots 2000.gada 18.jūlijā un ka kopš 2000.gada 22.novembra viņš vairs netika turēts minētajā cietumā. Citiem vārdiem sakot, viņš nevarēja būt "piekauts soda izolatorā 2000.gada beigās". Valdība iesniedza dokumentāciju, kas norāda, ka divu mēnešu laikā, oktobrī un novembrī, iesniedzējs prokuratūrai bija iesniedzis 13 sūdzības. Taču neskatoties uz to, nevienā no sūdzībām nebija minēta vardarbīgā izturēšanās. Valdība norādīja, ka "kāpēc gan iesniedzējs varēja iesniegt tik daudzas sūdzības par nenozīmīgiem jautājumiem, (...) taču nesūdzējās par augstāk minētajiem nodarījumiem pret veselību". Līdzīgi, pēdējā sūdzība saistībā ar nenodrošināto medicīnisko aprūpi Jelgavā, tika iesniegta Ieslodzījuma vietu pārvaldei 1999.gada jūlijā, taču pēc tam viņš par to vairs nesūdzējās. Valdība secināja, ka šī sūdzība ir jānoraida nepietiekošu pierādījumu dēļ, tā kā tā neatbilda patiesībai.

67. Visbeidzot, Valdība iesniedza divus ziņojumus, kurus sastādīja Jelgavas un Daugavpils cietuma priekšnieks 2000.gadā un, attiecīgi, 2001.gadā un kuros bija ietverts ļoti negatīvs iesniedzēja raksturojums. Iesniedzējs tika raksturots kā negodīgs un melīgs cilvēks, kurš ir imūns pret jebkādiem audzinoša rakstura mēģinājumiem, ar stipru noslieci pārkāpt cietuma iekšējos kārtības noteikumus, kam ir slikta ietekme uz citiem ieslodzītajiem, un kas nepārtraukti iesniedz nepamatotas sūdzības.

68. Uz Valdības komentāriem iesniedzējs atbildēja, ka nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi nebija efektīvi. Viņš uzskatīja, ka tie bija nepieejami cietumniekiem un ka tie bija neadekvāti. Viņš apgalvoja, ka ne visas cietumnieku sūdzības tika iekļautas Jelgavas cietuma dokumentācijā, līdz ar to ne visas tika tālāk nosūtītas kompetentajām nacionālajām iestādēm.

69. Jebkurā gadījumā, pēc iesniedzēja domām, viņa lietas materiālos bija pieejams pietiekošs pierādījumu klāsts, kas pamato viņa apgalvojumus. Viņš izskaidroja savus apgalvojumus saistībā ar diviem atsevišķiem Konvencijas 3.panta pārkāpumiem. Viņš uzturēja savu pirmo sūdzību, ka viņam piemērotie disciplinārsodi, it īpaši 2000.gada 18.jūlijā piemērotais, nebija taisnīgs un, ka Jelgavas cietuma uzraugi pret viņu pielietoja pārmērīgu spēku apmēram tajā laika periodā. Kas attiecas uz otro sūdzību, viņš nevarēja atcerēties konkrētu datumu 2000.gada beigās, kad cietuma sargi pret viņu vardarbīgi izturējās. Taču viņš paskaidroja, ka tas bija noticis nevis Jelgavas cietumā, kā viņš bija apgalvojis iepriekš, bet gan Centrālcietuma slimnīcā Rīgā.

(b) Tiesas vērtējums

70. Sākotnēji Tiesa atzīmē, ka savā atbildē uz Valdības komentāriem iesniedzējs iesniedza jaunu sūdzību pēc būtības Konvencijas 3.panta kontekstā, par pielietoto spēku Jelgavas cietumā ap 2000.gada 18.jūlija datumu. Līdzīgi kā tā bija nolēmusi citās lietās, Tiesai nav jāņem vērā tās sūdzības, kas iesniegtas pēc iesnieguma komunicēšanai Valdībai (skatīt Ruža pret Latviju (lēmums), iesnieguma nr.33798/05, 30.–31.rindkopa, 2010.gada 10.maijs un lēmumā minēto judikatūru).

71. Kas attiecas uz iesniedzēja sūdzības par piemērotajiem disciplinārsodiem pirmo daļu, Tiesa neuzskata par nepieciešamu izvērtēt, vai iesniedzējs ir vai nav izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus un vai attiecīgie tiesību aizsardzības līdzekļi bija vai nebija efektīvi, jo šī iesniedzēja sūdzības daļa ir noraidāma jebkurā gadījumā kā nepamatota.

72. Tiesa atzīmē, ka lietas materiālos nav nekas tāds, kas liecinātu, ka piemērotie disciplinārsodi Jelgavas cietumā tikuši piemēroti patvaļīgi. Kas attiecas uz pēdējo no piemērotajiem disciplinārsodiem – ieslodzījums vieninieku kamerā uz piecpadsmit dienām – Tiesa atzīmē, ka šāda soda piemērošana pati par sevi nav pretrunā Konvencijas 3.pantam. Iesniedzējs nav iesniedzis nekādu medicīnisko dokumentāciju vai citus pierādījumus, kas norāda, ka viņš bija cietis no kādām sāpēm vai kā citādi bija cietis piemēroto disciplinārsodu rezultātā, un, kas tādējādi pārsniedza neizbēgamo ciešanu vai pazemojuma līmeni, kas saistīts ar apiešanās vai sodīšanas tiesisku veidu, kā, piemēram, disciplināra rakstura sankcijas pret ieslodzītajiem, lai nodrošinātu kārtību cietumos (skatīt Valašinas pret Lietuvu, iesnieguma nr.44558/98 121.rindkopa, ECHR 2001-VIII). Tādējādi Tiesa uzskata, ka šajā gadījumā piemērotie disciplinārsodi nesasniedz tādu bardzības līmeni, kas būtu pretējs Konvencijas 3.pantam.

73. Līdz ar to šī sūdzības daļa ir acīmredzami nepamatota un tā noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.puntu.

74. Pievēršoties iesniedzēja sūdzības otrajai daļai, kas saistīta ar cietuma uzraugu vardarbīgo izturēšanos, Tiesa atkārto, ka izvērtējot pierādījumus Konvencijas 3.panta sūdzības ietvaros, tā izmanto pierādījuma principu "ārpus saprātīgām šaubām" (skatīt Īrija pret Apvienoto Karalisti, 1978.gada 18.janvāris, 161. rindkopa, Series A nr.25, un Avşar Pret Turciju, iesnieguma nr.25657/94, 282.rindkopa, ECHR 2001-VII (izvilkumi)). Tomēr šādi pierādījumi var izrietēt kopsakarībā no pietiekoši pamatotiem, skaidriem un saskanīgiem līdzīga rakstura neapstrīdētiem faktu pieņēmumu secinājumiem (skatīt Labita pret Itāliju [Lielā Palāta], iesnieguma nr.26772/95, 121.rindkopa, ECHR 2000-IV).

75. Tiesai ir jāņem vērā tās uzdevuma subsidiārais raksturs un atzīst, ka tai ir jābūt piesardzīgai ieņemot pirmās instances tribunāla lomu fakta jautājumā, kur tas attiecīgās lietas apstākļos nav neiespējams (skatīt McKerr pret Apvienoto Karalisti, iesnieguma nr.28883/95, ECHR 2001-III). Neskatoties uz minēto, lietās, kas skar Konvencijas 3.panta iespējamus pārkāpumus, Tiesai ir jāpiemēro īpaši rūpīga izvērtēšana (skatīt, mutatis mutandis, Ribitsch pret Austriju, 1995.gada 4.decembris, 32.rindkopa, Series A nr.336, un Avşar, citēts iepriekš, 283.rindkopa).

76. Tiesa atzīmē, ka šajā lietā pastāv divi galvenie elementi, kas raisa šaubas par iesniedzēja apgalvojumiem par izturēšanos pret viņu pretēji Konvencijas 3.pantā noteiktajam 2000.gada beigās. Pirmkārt, Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs nav bijis konsekvents savos apgalvojumos. Kad viņš iesniedza savu iesniegumu Tiesai, vispirms viņš apgalvoja, ka viņu esot smagi piekāvuši Jelgavas cietuma uzraugi (skatīt iepriekš 23.rindkopu). Atbildot uz Valdības komentāriem, viņš apgalvoja, ka patiesībā viņu esot piekāvuši Rīgas Centrālcietuma slimnīcā (skatīt iepriekš 69.rindkopu). Nevienā no gadījumiem iesniedzējs nav norādījis iespējamās piekaušanas datumu. Otrkārt, medicīniskās dokumentācijas apkopojums, ko iesniedzējs bija iesniedzis, neietvēra norādi uz iesniedzēja gūtajiem ievainojumiem vardarbīgās izturēšanās rezultātā, kas nesaskan ar viņa paša apgalvojumiem (skatīt iepriekš 23.rindkopu). Tiesa apzinās detalizētas informācijas trūkumu šajā medicīniskajā dokumentācijā. Tomēr, tā atzīmē, ka iesniedzēja lietas materiālos nav neviena dokumenta, kas varētu apstrīdēt minētās medicīniskās dokumentācijas saturu vai piešķirt pierādījumu svaru iesniedzēja apgalvojumiem (skatīt Sevgin un İnce Turciju, iesnieguma nr.46262/99, 2005.gada 20.septembris, 57.rindkopa).

77. Nobeidzot, Tiesas rīcībā esošie pierādījumi neļauj konstatēt ārpus saprātīgām šaubām, ka iesniedzējs ticis pakļauts vardarbībai 2000.gada beigās pie tādiem apstākļiem, kādus pats iesniedzējs ir norādījis.

78. Līdz ar to secināms, ka šī sūdzības daļa ir acīmredzami nepamatota un tā ir noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 4. un 5.punktu.

79. Visbeidzot, kas attiecas uz iesniedzēja sūdzību efektīvu izmeklēšanu saistībā ar vardarbīgo apiešanos, Tiesa atkārto, ka gadījumos, kad iesniedzējs ceļ pierādāmu prasību par to, ka pret viņu policija vai tamlīdzīgu valsts iestāžu darbinieki ir vardarbīgi izturējušies un šī izturēšanās ir bijusi prettiesiska, pārkāpjot Konvencijas 3.pantā noteikto, lasot to kopā ar valsts vispārīgo pienākumu saskaņā ar Konvencijas 1.pantu "nodrošināt ikvienai tās jurisdikcijā esošai personai tiesības un brīvības, kas noteiktas (...) Konvencijā", nosaka izrietošu nepieciešamību veikt oficiālu efektīvu izmeklēšanu (skatīt Assenov un Citi pret Bulgāriju, 1998.gada 28.oktobris, 102.rindkopa, Reports 1998-VIII, un Labita pret Itāliju [Lielā Palāta], iesnieguma nr.26772/95, 131.rindkopa, ECHR 2000-IV). Šajā lietā Tiesa ir secinājusi, ka Jelgavas cietumā piemērotie disciplinārsodi nesasniedza bardzības līmeni, kas paredzēts Konvencijas 3.pantā, lai šo pantu varētu piemērot (skatīt 72.–73.rindkopu iepriekš), un ka iesniedzēja apgalvojumi par vardarbīgo apiešanos 2000.gada beigās nav pamatoti (skatīt iepriekš 76.–78. rindkopu). Pie šādiem apstākļiem nevar secināt, ka Latvijas valsts iestādēm bija pienākums veikt efektīvu izmeklēšanu saistībā ar iesniedzēja apgalvojumiem (skatīt pretstatā Arat pret Turciju, iesnieguma nr.10309/03, 2009.gada 10.novembris, 42.rindkopa, kur šāds pienākums bija attiecināms uz Turcijas iestādēm sakarā ar pamatotām aizdomām, ka pierādījumu dokumentos fiksētie iesniedzēja ievainojumi varēja būt radušies pārmērīga spēka pielietošanas rezultātā). Attiecīgi, arī šī sūdzības daļa ir acīmredzami nepamatota un noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

3. Iespējamie pārkāpumi saistībā ar ieslodzījumā turēšanas apstākļiem Daugavpils cietumā

80. Pirmkārt, iesniedzējs sūdzējās, ka ieslodzījumā turēšanas apstākļi Daugavpils cietumā veidoja necilvēcīgu un cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos. Tālāk viņš norādīja, otrkārt un treškārt, attiecīgos laika periodus, kad attiecībā uz viņu tika pārkāpts Konvencijas 3.pants, pamatojoties uz ieslodzījumā turēšanas apstākļiem:

– no 2001.gada 8.novembra līdz 21.decembrim, kad viņš tika turēts atsevišķā soda izolatorā, kurā atrodoties, viņš tika pakļauts ļaunprātīgai attieksmei no cietuma darbinieku puses (skatīt iepriekš 28.rindkopu), un

– no 2001.gada 21.decembra līdz 2002.gada 25.janvārim, kad viņš tika turēts soda izolatoros Nr.22 un 14. Savu apgalvojumu pamatošanai viņš norādīja, ka, ņemot vērā ieslodzījuma apstākļus, viņam pasliktinājās veselības stāvoklis. Viņš arī uzskatīja, ka piemērotie disciplinārsodi bija nelikumīgi. Visbeidzot viņš norādīja, ka pavēles izģērbties kailam bija fizisks un morāls pazemojums.

(a) Pušu argumenti

81. Valdība norādīja, ka iesniedzējs nav izsmēlis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. Pirmkārt, iesniedzējs varēja iesniegt attiecīgas sūdzības prokuratūrai, kas bija specifiski pilnvarota ar likumu uzraudzīt cietumus un aizstāvēt ieslodzīto personu tiesības. Ņemot vērā to, ka Prokuratūras likums piešķīra prokuroriem plašas pilnvaras izskatīt sūdzības, kuras, inter alia, ir iesnieguši ieslodzītie, un ka tas nodrošināja prokuroru neatkarību un noteica, ka prokuroru lēmumi ir valsts iestādēm saistoši (skatīt iepriekš 41.rindkopu), šādu sūdzību iesniegšana veidoja efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē. Tādējādi, Valdība uzskatīja Prokuratūras likuma 6., 9., 15., 16., 17. un 20.pantā paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus par efektīviem un pieejamiem, kā arī tie nodrošināja pamatotas iespējas uz lietas pozitīvu iznākumu. Šie paši argumenti attiecās arī uz iesniedzēja apgalvojumiem par to, ka viņš bija spiests izģērbties kails katru dienu, un par to, ka viņam nodrošinātā medicīniskā palīdzība nebija pietiekoša. Otrkārt, nekas neatturēja iesniedzēju uzsākt privātās apsūdzības procesu par vieglu miesas bojājumu nodarīšanu saskaņā ar Krimināllikuma 130.pantu, iesniedzot attiecīgu sūdzību kompetentajai tiesai (skatīt iepriekš 43.– 44. rindkopu).

82. Saskaņā ar valdības argumentiem, laikā, kad iesniedzējs atradās Daugavpils cietumā, pēdējā reize, kad viņš bija iesniedzis sūdzību bija 2001.gada 26.marts. Tā bija iesniegta Tieslietu ministrijas Ģenerālinspektoram un attiecās tikai uz ierobežojumiem pārtikas pienesumu saņemšanai no radiniekiem. Vienlaicīgi, savos rakstiskajos paskaidrojumos, Valdība iesniedza sekojošo:

"52. (...) 2001.gadā prokurors izskatīja iesniedzēja medicīnisko dokumentāciju Daugavpils cietumā un secināja, ka nav konstatēti pierādījumi, kas norādītu uz to, ka iesniedzējs būtu vērsies pie minētā cietuma Medicīnas daļas ar kādām vardarbīgas apiešanās pazīmēm. Bez tam, prokurors atzīmēja, ka netika konstatēti diskriminācijas pret iesniedzēju fakti un, ka tika konstatēts, ka viņš tika turēts tādos pašos apstākļos kādos tika turēti citi ieslodzītie. Prokurors secināja, ka nepastāvēja nekāda informācija, kas liecinātu par tīšu dienesta pilnvaru pārsniegšanu no Daugavpils cietuma darbinieku puses, kā arī tika konstatēts, ka prokuratūras iestādes nav saņēmušas iesniedzēja sūdzības minētā sakarā."

83. Minētā pamatošanai Valdība iesniedza Specializētās vairāku nozaru prokuratūras prokurora 2001.gadā sastādītu ierakstu. Minētā dokumenta augšējā labajā pusē bija atzīme "jūnija vidus, 2001.gads". Ieraksts noteica sekojošo:

"Izskatot [iesniedzēja] medicīnisko dokumentāciju Daugavpils cietumā, nekas neliecināja, ka viņš bija vērsies pie Daugavpils cietuma Medicīnas daļas ar kādām pārciestas vardarbības pazīmēm.

Pašlaik šajā cietumā tiek turēti 800 ieslodzīto, lai gan normālais ieslodzīto vietu skaits cietumā ir 500. Lai arī šis fakts veido neatbilstību cietumnieku turēšanas minimālo standartu noteikumiem, minētā situācija nav attiecināma uz ieslodzījuma vietas administrāciju.

Netika konstatētas pazīmes par diskriminējošu izturēšanos pret iesniedzēju; viņš tiek turēts tādos pašos apstākļos, kādos tiek turēti citi ieslodzītie.

Netika konstatēti dienesta pilnvaru pārsniegšanas gadījumi no Daugavpils cietuma administrācijas puses.

Specializētās prokuratūras Daugavpils nodaļa nav saņēmusi [no iesniedzēja] kādus lūgumus."

84. Iesniedzējs norādīja, ka nacionālie tiesību līdzekļi nebija efektīvi. Viņš uzskatīja, ka tie nebija pieejami ieslodzītajiem un ka tie nebija adekvāti. Viņš strīdējās, ka vēršanās pie prokurora nevar tikt uzskatīta par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli. Viņaprāt, Valdības argumenti bija pierādījums prokuratūras neefektivitātei.

(b) Tiesas vērtējums

85. Tiesa atkārtoti norāda, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1. punktu iesniedzējam nav pienākums izsmelt neadekvātus vai neefektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus. Bez tam, saskaņā ar "vispārēji atzītiem starptautisko tiesību noteikumiem", uz kuriem ir atsauce Konvencijas 35.pantā, var pastāvēt īpaši apstākļi, kas atbrīvo iesniedzēju no pienākuma izsmels viņa rīcībā esošos tiesību aizsardzības līdzekļus (skatīt cita starpā, Aksoy pret Turciju, 1996.gada 18.decembris, 52.rindkopa, Reports 1996-VI). Tas ir Valdības pienākums, kas apgalvo neizsmelšanu, pārliecināt Tiesu, ka tiesību aizsardzības līdzeklis bija efektīvs, tajā laikā pieejams gan teorētiski, gan praktiski, kas arī bija spējīgs nodrošināt atlīdzinājumu attiecībā uz iesniedzēja sūdzībām un nodrošināja sapratīgas iespējas uz pozitīvu iznākumu. Tiklīdz šī pierādījumu nasta ir izpildīta, tā pāriet uz iesniedzēju, lai pierādītu, ka Valdības norādītais līdzeklis ir ticis izsmelts vai kādu iemeslu dēļ bijis neadekvāts un neefektīvs attiecīgās lietas apstākļu kontekstā vai arī, ka pastāvēja īpaši apstākļi, kas atbrīvoja viņu no izsmelšanas pienākuma (skatīt Citi pret Turciju, 1996.gada 16.septembris, 68.rindkopa, Reports 1996-IV, un Menteş un Citi pret Turciju, 1997.gada 28.novembris, 57.rindkopa, Reports 1997-VIII).

(i) Iesniedzēja ieslodzījumā turēšanas apstākļi Daugavpils cietumā

86. Tiesa atzīmē, ka pusēm ir pretrunīgi viedokļi attiecībā uz nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu. Tomēr, pat pie šādiem apstākļiem Valdībai ir jāparāda, ka tās noteiktais tiesību aizsardzības līdzeklis, uz kura pamata Valdība balsta neizsmelšanas argumentu, ir efektīvs un pieejams gan teorētiski, gan praktiski notikumu laikā.

87. Tiesa norāda, ka izšķirošais jautājums vērtējot tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti saistībā ar sūdzību par ieslodzījumā turēšanas apstākļiem ir, vai iesniedzējs var iesniegt šādu sūdzību nacionālajās iestādēs, lai iegūtu tiešu un laicīgu atlīdzību un nevis tikai netiešu savu Konvencijas 3.pantā paredzēto tiesību aizsardzību. Tiesību aizsardzības līdzeklis var būt gan ar preventatīvu, gan ar kompensējošu raksturu, gadījumos, kad iesniedzējs sūdzas par ieslodzījuma apstākļiem (skatīt Melnik pret Ukrainu, iesnieguma nr.72286/01, 68.rindkopa, 2006.gada 28.marts).

88. Kas attiecas uz faktu, ka iesniedzējs nebija sūdzējies prokuratūras iestādēm, kas kā Valdība apgalvoja bija efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, Tiesa atzīmē, ka iesniedzēja sūdzība skar ieslodzījumā turēšanas apstākļus vienā no valsts brīvības atņemšanas iestādēm. Kopš tās pirmās vizītes 1999.gadā, Komiteja ir bijusi diezgan norūpējusies par vispārīgiem ieslodzījuma apstākļiem Latvijas cietumos. Tā pēc tam ir vairākkārt atkārtojusi un norādījusi uz dažādām problēmām, tai skaitā, problēmu, kas saistās ar lielo ieslodzīto skaitu cietuma kamerās un cietumu pārapdzīvotību (skatīt 37.rindkopu iepriekš). Vēl jo vairāk, kā secināms no iesniedzēja lietas materiāliem un cik tas skar iesniedzēju – Latvijas tiesībsargājošās iestādes apzinājās situāciju Daugavpils cietumā, it sevišķi, pārapdzīvotības problēmu un neatbilstību tā laika minimālajiem standartiem (skatīt 83.rindkopu iepriekš). Tomēr Valdība neiesniedza nekādus materiālus, kas apliecinātu, ka tiesībsargājošās iestādes ir izmantojušas savas Prokuratūras likumā noteiktās pilnvaras, kas saskaņā ar Valdības argumentiem bija diezgan plašas, ciktāl tas skāra iesniedzēju, lai arī tās skaidri zināja par situācijas būtību.

89. Neņemot vērā iemeslus, kāpēc Specializētā vairāku nozaru prokuratūra bija sastādījusi attiecīgo ierakstu 2001.gadā (skatīt 83. rindkopu iepriekš), vai tas bija saistībā ar iesniedzēja lūgumu vai citu iemeslu dēļ, Tiesa atzīmē, ka tā skaidri atzina faktu, ka Daugavpils cietumā tika turēts vairāk cietumnieku nekā pieļāva tā iespējamā noslodze un ka tā rezultātā tika pārkāpti cietumnieku, tai skaitā, iesniedzēja ieslodzījumā turēšanas minimālo standartu noteikumi, un ka minētos apstākļos tika turēti visi ieslodzītie, kas tādējādi neveidoja diskriminējošu attieksmi pret iesniedzēju. Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa secina, ka minētais tiesību aizsardzības līdzeklis nebija efektīvs.

90. Bez tam, pat pieņemot, ka pēc iesniedzēja sūdzības saņemšanas prokurors varēja nodrošināt iesniedzēja pārvešanu uz citu brīvības atņemšanas iestādi vai kā savādāk varēja izbeigt situāciju, ka iesniedzējs tika turēts ieslodzījumā tādos apstākļos, kas bija pretrunā Konvencijas 3.pantā noteiktajam un būtu nodrošinājis tālāku preventatīvu atlīdzinājumu, Valdība nav pierādījusi, ka iesniedzēja rīcībā bija iespējas vērsties pēc kompensējoša rakstura atlīdzības (skatīt 133.rindkopu zemāk).

91. Kas attiecas uz iespēju uzsākt privātās apsūdzības procesu par vieglu miesas bojājumu nodarīšanu, Tiesa neuzskata, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis būtu varējis nodrošināt atlīdzinājumu iesniedzējam saistībā ar iesniedzēja sūdzību par ieslodzījumā turēšanas apstākļiem cietumā.

92. Ņemot vērā augstāk minēto, Tiesa konstatē, ka šī iesnieguma daļa nav noraidāma nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanas dēļ.

93. Tiesa arī uzskata, ka šī sūdzības daļa nav acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Tā tālāk norāda, ka tā nav nepieņemama nekādu citu iemeslu dēļ. Līdz ar to tā atzīstama par pieņemamu.

(ii) Ieslodzījumā turēšanas apstākļi atsevišķajā soda izolatorā

94. Lai gan pieredze rāda, ka materiālie apstākļi atsevišķos vai disciplinārsoda izolatoros parasti ir zem cietumu apstākļu vispārīgajiem standartiem, Tiesa atzīmē, ka atsevišķā soda izolatora apstākļu aprakstu ir devis vienīgi pats iesniedzējs. Lai gan viņa sniegtais apraksts šķiet skaidrs un saskanīgs, tie nav pamatoti ar jebkādiem pierādījumiem. Attiecīgais Komitejas ziņojums nesniedz tālākas detaļas attiecībā uz apstākļiem atsevišķā soda izolatorā, kas būtu atšķirīgi no ieslodzījumā turēšanas apstākļiem (analizēts zemāk 107. un 109.rindkopā). No iesniedzēja iesnieguma neizriet, ka viņš bija turēts karantīnas nodaļā, kas bija paredzēta jaunpienācējiem, slimām vai nespējīgām personām, kurā, saskaņā ar Komitejas 2002.gada vizītes ziņojumā aprakstīto, bija mitras un aukstas kameras, kurās nebija pieejams dabiskais apgaismojums. Ne arī iesniedzēja apgalvojumi ir pamatoti ar kādu citu personu sniegtiem pamatojumiem, piemēram, ar viņa kameras biedru sniegto informāciju. Attiecīgi, Tiesa nevar izmantot pieeju, ko tā ir izmantojusi lietās, kur bija pieejami vairāk pierādījumu, kas apliecinātu attiecīgos ieslodzījumā turēšanas apstākļus (skatīt, piemēram, Khudoyorov pret Krieviju, iesnieguma nr.6847/02, 113.rindkopa et seq., ECHR 2005-X (izvilkumi), kur iesniedzēja apgalvojumi bija apstiprināti ar viņa kameras biedru apgalvojumiem, un Fedotov pret Krieviju, iesnieguma nr.5140/02, 2005.gada 26.oktobris, 67.rindkopa et seq., kur iesniedzēja apraksts saskanēja ar Komitejas konstatējumiem).

95. Kas attiecas uz iesniedzēja apgalvojumiem par to, ka cietuma darbinieki bija vardarbīgi pret viņu izturējušies laikā, kad viņš atradās atsevišķajā soda izolatorā, Tiesa atzīmē, ka prokurora secinājumi, ka uz iesniedzēja ķermeņa netika konstatētas kādas vardarbības pazīmes, tika izdarīti 2001.gada jūnijā (skatīt 83.rindkopu iepriekš), tas ir, pirms iesniedzējs tika ievietots atsevišķajā soda izolatorā 2001.gada 8.novembrī, un, attiecīgi, nav attiecināmi, izvērtējot, vai iesniedzējs tika pakļauts vardarbībai šajā izolatorā. Tomēr Tiesa norāda, ka iesniedzēja lietā nav pierādījumu, kas apliecinātu iesniedzēja apgalvojumu patiesumu par spēka prettiesisku izmantošanu, vai vēl vairāk, pakļaušanu vardarbībai no cietuma darbinieku puses. Iesniedzēja iesniegtais medicīniskās dokumentācijas apkopojums, nesaturēja informāciju par prettiesiska spēka izmantošanas vai vardarbīgas apiešanās sekām uz iesniedzēja ķermeņa. Tādējādi, tās rīcībā esošie pierādījumi neļauj Tiesai secināt ārpus sapratīgām šaubām, ka iesniedzēja ieslodzījumā turēšanas apstākļi vai vardarbīgā apiešanās atsevišķajā soda izolatorā pārkāpa Konvencijas 3.pantā noteikto.

96. Līdz ar to, šī iesniedzēja sūdzības daļa ir acīmredzami nepamatota un noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

(iii) Ieslodzījumā turēšanas apstākļi disciplinārsoda kamerā Nr.22 un Nr.14

97. Tiesa arī šajā gadījumā atzīmē, ka vienīgie tās rīcībā esošie pierādījumi ir iesniedzēja sniegtais disciplinārsoda kameras Nr.22 un Nr.14 apstākļu apraksts. Lai gan viņa sniegtais apraksts ir skaidrs un saskanīgs, tie nav apstiprināti ar kādiem citiem pierādījumiem. Attiecīgais Komitejas ziņojums nesniedz jebkādu papildus informāciju par apstākļiem disciplinārsoda kamerās, kas būtu atšķirīgas no ieslodzījumā turēšanas apstākļiem (analizēts zemāk 107. un 109.rindkopā), izņemot to, ka disciplinārsoda izolatoros nebija pieejami guļam matrači un segas. Nav pierādījumu, ka katru dienu iesniedzējs tika pārmeklēts (salīdzināt Komitejas secinājumus saistībā ar uz mūžu notiesātajām personām, kas citēti Savičs pret Latviju, iesnieguma nr.17892/03, 2010.gada 11.maijs). Nav arī pierādījumu par neadekvātu medicīnisko aprūpi vai ievainojumu pēdām uz iesniedzēja ķermeņa, kas radušās, kamēr viņš tika turēts šajās disciplinārsoda kamerās. Papildus, lietas materiālos nav informācijas, kas norādītu, ka piemērotie disciplinārsodi Daugavpils cietumā iesniedzējam tika piemēroti patvaļīgi. Tādējādi Tiesas rīcībā esošie pierādījumi neļauj Tiesai secināt ārpus saprātīgām šaubām, ka iesniedzēja ieslodzījumā turēšanas apstākļi vai izturēšanās pret viņu disciplinārsoda kamerā Nr.22 un Nr.14 pārkāpa Konvencijas 3.pantā noteikto.

98. Tādējādi šī iesniedzēja sūdzības daļa ir acīmredzami nepamatota un noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

4. Iespējamais pārkāpums saistībā ar medicīnisko aprūpi Grīvas cietumā

99. Iesniedzējs izteica neapmierinātību ar viņam nodrošināto medicīnisko aprūpi Grīvas cietumā, taču viņš nekādā veidā nebija pamatojis savus apgalvojumus vai sniedzis attiecīgus, vai vispār jebkādus dokumentus, kas pamatotu viņa apgalvojumus.

100. Tiesa atzīmē, ka pirms iesniedzēja pārvešanas uz Grīvas cietumu, viņš ir ticis ārstēts no tuberkulozes Rīgas Centrālcietuma slimnīcā. Lietas materiālos nav nekādas informācijas, ka veiktās ārstēšanas tālākā uzraudzība Grīvas cietumā būtu bijusi neadekvāta.

101. Tādējādi šī iesniedzēja sūdzība acīmredzami nepamatota un noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

B. Būtība

1. Pušu argumenti

102. Valdība piekrita, ka ieslodzījumā turēšanas apstākļi Daugavpils cietumā nebija ideāli, taču uzskatīja, ka tie nesasniedza minimālo bardzības līmeni, kas nepieciešams, lai varētu piemērot Konvencijas 3.pantu. Sava viedokļa pamatošanai Valdība iesniedza pusotru lapaspusi Ieslodzījuma vietu pārvaldes ziņojuma kopiju pēc tam, kad tika veikta vispārējā pārbaude Daugavpils cietumā 2000.gada maijā. Attiecīgās ziņojuma daļas noteica sekojošo:

"Daugavpils cietuma administrācija ir veikusi darbības, lai uzlabotu ieslodzīto ikdienas apstākļus. Vislielākā uzmanība ir vērsta uz vispārīgiem cietuma uzlabojumiem, uzlabojumiem kamerās un papildus telpās. Sanitārie apstākļi cietumā ir apmierinoši, kaut gan ieslodzītie kamerās glabā pārāk daudz personiska rakstura priekšmetus.

Ieslodzītajiem brīvajā laikā ir pieejama kapela un bibliotēka. Ar Sorosa fonda Latvijā atbalstu, notiesātie ieslodzītie var mācīties valodu latviešu valodas apguves kursos.

Cietuma darbinieki saņem profesionālo apmācību, Apmācības saraksts un saturs tiek apstiprināts ar cietuma priekšnieka rīkojumu. Katra darbinieka funkcionālie pienākumi ir sastādīti un apstiprināti. Uzmanība tiek vērsta uz cietuma darbinieku atpūtas nodarbēm aprīkotas sporta zāles un atpūtas telpas formā.

(...)

Cietuma sanāksmes zona, kameru mēbeles un uzturēšanas aprīkojums ir morāli un fiziski novecojis un ir nepieciešams to nomainīt (...)."

Atsaucoties uz šo ziņojumu, Valdība atzīmēja, ka Daugavpils cietumam bija "atsevišķas telpas cietuma bibliotēkai, kapelai, sporta laukumam un atpūtas telpai" un ka kursi latviešu valodas apguvei bija pieejami visiem ieslodzītajiem.

103. Valdība tālāk norādīja, ka nav pierādījumu, ka pazemojošas pārmeklēšanas būtu veiktas koridorā un ka iesniedzējam tika pavēlēts izģērbties kailam. Sava viedokļa pamatošanai Valdība atsaucās uz augstāk minēto prokurora ierakstu (skatīt iepriekš 83.rindkopu) un apgalvoja, ka iesniedzēju cietuma personāls nebija pakļāvis vardarbībai. Visbeidzot, tā atzīmēja, ka "tur nebija vieninieku kameras vai kādas citas sevišķas kameras tiem [ieslodzītajiem], kas bija pieteikuši bada streiku Daugavpils cietumā".

104. Iesniedzējs nepiekrita Valdības apgalvojumiem. Pirmkārt, viņš apgalvoja, ka vispārējā pārbaude Daugavpils cietumā 2000.gadā, kuru veica Ieslodzījuma vietu pārvalde, nebija objektīva. Tālāk, viņš norādīja, ka viņš saslima ar tuberkulozi apstākļu dēļ, kādos viņš tika turēts Daugavpils cietumā. Viņš arī jutās bezpalīdzīgs un pazemots par to, kādos apstākļos viņš tika turēts ieslodzījumā un soda izolatorā. Visbeidzot, viņš apgalvoja, ka viņš tika ievietots soda izolatorā, jo bija pieteicis bada streiku.

2. Tiesas vērtējums

(a) Vispārējie Tiesas judikatūras principi

105. Kā Tiesa jau vairākkārt ir atzīmējusi, Konvencijas 3. pants ietver demokrātiskas sabiedrības fundamentālākās vērtības. Tas absolūti aizliedz spīdzināšanu vai necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu, neskatoties uz cietušā uzvedību (skatīt, piemēram, Labita, citēts iepriekš 119.rindkopa). Tomēr, lai vardarbīga apiešanās tiktu ietverta Konvencijas 3.pantā, tai jāsasniedz minimālais bardzības līmenis. Šī līmeņa izvērtēšana, pēc lietu dabas, ir relatīva; tā ir atkarīga no visiem lietas apstākļiem, kā, piemēram, apiešanās ilgums, tās fiziskās un garīgās sekas un, atsevišķos gadījumos, cietušā dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa (skatīt Kudła pret Poliju [Lielā Palāta], iesnieguma nr.30210/96, 91.rindkopa, ECHR 2000-XI, un Peer pret Grieķiju, iesnieguma nr.28524/95, 67.rindkopa, ECHR 2001-III).

106. Bez tam Valstij ir jānodrošina, ka persona tiek ieslodzīta tādos apstākļos, kas ir savienojami ar cieņu pret viņa godu, ka veids un metode kādā tiek īstenots piemērotais līdzeklis nepakļauj viņu tādām ciešanām vai grūtībām, kas pārsniedz nenovēršamas ciešanas, kas ir raksturīgas ieslodzījumam, un ka, ņemot vērā praktiskās ieslodzījuma prasības, viņa veselība un labklājība ir adekvāti sargāta (skatīt Kudła, citēts iepriekš, 94.rindkopa, un Valašinas pret Lietuvu, citēts iepriekš, 102.rindkopa). Izvērtējot ieslodzījuma apstākļus, kumulatīvi jāņem vērā šo apstākļu ietekme, kā arī iesniedzēja specifiskie argumenti (skatīt Dougoz pret Grieķiju, iesnieguma nr.40907/98, 46.rindkopa, ECHR 2001-II; Kalashnikov pret Krieviju, iesnieguma nr. 47095/99, 102.rindkopa, ECHR 2002-VI; un Ostrovar v. Moldovu, iesnieguma nr.35207/03, 2005.gada 13.septembris, 80.rindkopa,).

(b) Principu piemērošana šajā lietā

107. Iesniedzējs sūdzas par apstākļiem kādos viņš tika turēts Daugavpils cietumā laika periodā no 2001.gada 11.janvāra līdz 2002.gada 26.janvārim, tas ir, viens gads un 15 dienas. Komitejas secinājumi, it sevišķi tās 2002.gada vīzītes ziņojumā (skatīt 37.rindkopu iepriekš), dod zināma mēra drošu pamatojumu apstākļu izvērtējumam, kādos iesniedzējs tika turēts ieslodzījumā (skatīt kā citu piemēru, kad Tiesa ņēma vērā Komitejas ziņojumus, Kehayov pret Bulgāriju, iesnieguma nr. 41035/98, 2005. gada 18.janvāris, 66.rindkopa). Lai gan Tiesa ņem vērā faktu, ka iesniedzēja uzturēšanās laiks Daugavpils cietumā beidzās 2002.gada janvārī, tas ir, vēl pirms Komitejas vizītes 2002.gada septembrī, maz ticams, ka šajā starpposmā situācija bija lielā mērā mainījusies.

108. Sākotnēji Tiesa atzīmē, ka secināms, ka pusēm nav domstarpības par zemo apstākļu līmeni Daugavpils cietumā tajā laikā. Tālāk, Komiteja atzīmē, ka "cietums bija zemā līmenī" 2002.gadā un "ļoti zemā" 2004.gadā. Valdība nenoliedza vai kā savādāk nav komentējusi iesniedzēja apgalvojumus attiecībā uz viņa ieslodzījuma apstākļiem. Pusēm pastāv vienīgi domstarpības par to, vai šie apstākļi sasniedza "minimālās bardzības līmeņa" slieksni, kas nepieciešams, lai varētu piemērot Konvencijas 3.pantu. Tādējādi, vispirms, Tiesai ir jānoskaidro iesniedzēja turēšanas apstākļi Daugavpils cietumā attiecīgajā laikā un, otrkārt, jāizvērtē, vai šie apstākļi sasniedza Konvencijas 3.pantā paredzēto bardzības līmeni.

109. Lai gan Valdība skaidri neskar šo jautājumu savos rakstiskajos komentāros, tā nenoliedz, ka cietums bija pārapdzīvots. Vēl jo vairāk, kopā ar saviem rakstiskajiem komentāriem, Valdība bija iesniegusi dokumentu, kurā prokurors bija atzīmējis, ka attiecīgajā laikā Daugavpils cietums bija pārapdzīvots par vairāk kā piecdesmit procentiem nekā bija paredzēta cietuma kapacitāte un ka tas noveda pie neatbilstības minimālajiem standartiem (skatīt 83.rindkopu iepriekš).

110. Pārapdzīvotības jautājumu arī apliecina Komitejas secinājumi. Komiteja atzīmēja savā 2002.gada vizītes ziņojumā, ka bieži šajā cietumā kameras bija pārpildītas (skatīt līdzīgi atsauci uz Komitejas secinājumiem saistībā ar pārapdzīvotību, Aver pret Igauniju, iesnieguma nr.64812/01, 2005.gada 8.novembris, 52.rindkopa) un ka īsi pirms tās vizītes 2002.gada septembrī apdzīvotības skaits kamerās bija bijis krietni augstāks. Tiesa ir ņēmusi vērā Komitejas novērojumu, kas ietverts tās ziņojumā, ka Daugavpils cietuma ieslodzīto uzņemšanas spēja tika palielināta no 543 līdz 800 vietām. Taču šī informācija ir pretrunā tai, kuru iesniedza Valdība Tiesai (skatīt 83.rindkopu iepriekš) un, kas pieejama Komitejas ziņojumā (skatīt 83.rindkopu iepriekš), saskaņā ar kuru cietuma uzņemšanas spēja bija 500 – 543 vietas. Tiesa uzskata par nepieciešamu atzīmēt, ka saskaņā ar tās rīcībā esošo informāciju, 2001.gada jūnijā un pēc tam, tas ir laikā, kad iesniedzējs tika turēts Daugavpils cietumā, cietuma uzņemšanas spēja bija 500 – 543 vietas, taču uzņēma 800 personas. Tādējādi Tiesa uzskata, ka ir konstatēts ārpus sapratīgām šaubām, ka notikumu laikā Daugavpils cietums bija ļoti pārapdzīvots, pārsniedzot savas kapacitātes robežas. Šāds pārapdzīvotības faktors pats par sevi rada jautājumu Konvencijas 3.panta kontekstā (skatīt Karalevičius pret Lietuvu, iesnieguma nr.53254/99, 36.–38. rindkopa, 2005.gada 7.aprīlis). Tiesa atzīmē, ka tā jau ir izvērtējusi lietā, kas attiecās uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru Liepājā, ka pārapdzīvotība tādā līmenī, kur četri līdz pieci ieslodzītie tika ievietoti kamerā, kuras izmērs ir 6 m², no kuriem 3.5 m² aizņēma guļamlāvas, pats par sevi rada jautājumu Konvencijas 3.panta izpratnē (skatīt Kadiķis pret Latviju (Nr.2), iesnieguma nr.62393/00, 2006.gada 4.maijs, 52.rindkopa).

111. Neņemot vērā pārapdzīvotības apstākli, Tiesa atzīmē, ka tas ir Valdības pienākums veidot brīvības atņemšanas sistēmu tādā veidā, lai nodrošinātu ieslodzīto cieņas ievērošanu, neskatoties uz finansiālām vai loģistikas grūtībām (skatīt Mamedova pret Krieviju, iesnieguma nr.7064/05, 63.rindkopa, 2006.gada 1.jūnijs).

112. Kas attiecas uz iesniedzēja personīgo telpu, lai gan puses nav sniegušas kādus pierādījumus par kameru izmēriem un ieslodzīto skaitu, kas tajās tika turēti kopā ar iesniedzēju, Tiesa atzīmē, ka tajā laikā nacionālās tiesību normas noteica 2.5 m² dzīvojamo telpu pieaugušajiem vīriešu kārtas ieslodzītajiem un tas, saskaņā ar Komitejas nostāju, nenodrošina pietiekoša apmēra personisko dzīvojamo telpu Daugavpils cietumā, ņemot vērā lielo pārapdzīvotības kontekstu. Tiesa atrod par grūti ticamu, ka pat minētā personiskā telpa varēja tikt nodrošināta ieslodzītajam tik ļoti pārapdzīvotā cietumā. Tomēr, tā kā Tiesai nav pierādījumu, kas paliecinātu pretējo, tā turpinās lietas izskatīšanu pieņemot, ka laikā, kad iesniedzējs atradās Daugavpils cietumā, viņam bija pieejama ne lielāka kā 2.5 m² liela personīgā telpa.

113. Tiesa atkārto, ka tā bieži vien ir konstatējusi Konvencijas 3.panta pārkāpumu pamatojoties uz nepietiekama apmēra ieslodzīto personiskās telpas aspektu (skatīt starp daudzām citām lietām, Mazyt pret Krieviju, iesnieguma nr.63378/00, 2005.gada 20.janvāris, 39.–43.rindkopa; Kantyrev pret Krieviju, iesnieguma nr.37213/02, 2007.gada 21.jūnijs, 50.–54.rindkopa, un Lind pret Krieviju, iesnieguma nr.25664/05, 2007.gada 6.decembris, 59.–63.rindkopa). Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka pat Peers lietā kamera, kuras izmērs bija 7m² diviem ieslodzītajiem, tika konstatēts par piemērojamu apstākli Konvencijas 3. panta pārkāpuma konstatēšanai saistot to kopā ar apstākli, ka tajā gadījumā netika nodrošināta ventilācija un apgaismojums (skatīt Peers, citēts iepriekš 70.–72.rindkopa).

114. Tiesa tālāk konstatē, ka, pamatojoties uz attiecīgo Komitejas ziņojumu, iesniedzējam netika nodrošinātas gandrīz nekādas ārpus kameras aktivitātes un ka vienīgā pieejamā nodarbošanās ārpus telpām bija ierobežota maza kvadrātveida telpa, kas bija pārklāta ar metāla plāksni, kurā nebija pietiekoši vietas fiziskām aktivitātēm. Lai gan no Valdības apgalvojumiem izriet, ka ieslodzītajiem bija pieejama bibliotēka, kapela, sporta zāle un atpūtas telpa, attiecīgais iekšējais ziņojums, uz ko Valdība atsaucās, pilnā mērā to neapstiprināja. Saskaņā ar ziņojumu (skatīt 102.rindkopu), iesniedzējiem bija pieejama tikai bibliotēka un kapela, kamēr sporta zāle un atpūtas telpa bija domāta cietuma darbiniekiem. Komitejas ziņojumi neietver nekādu informāciju par iespējamību, ka ieslodzītie varēja apmeklēt sporta zāli pirms 2004.gada un, attiecīgi, Tiesa nav pārliecināta, ka 2001.gadā iesniedzējam bija pieejama šāda ārpus kameras aktivitāte. Tiesa ar nožēlu atzīmē, ka vienīgā aktivitāte ar rehabilitējošu mērķi, kas bija pieejama cietumniekiem tajā laikā bija iespēja apgūt latviešu valodu, un pat šī iespēja tika pārtraukta 2002.gadā.

115. Tiesa uzskata, ka dzīvojamās telpas trūkums kamerās kopsakarā ar ierobežoto kustības brīvību ārpus kamerām, kā arī iesniedzēja ieslodzījumā turēšanas ilgumu, kura laikā iesniedzējs tika pakļauts šādiem turēšanas apstākļiem, ir vērā ņemams aspekts, lai noskaidrotu, vai piemērotie ieslodzījuma apstākļi sasniedza to bardzības līmeni, kas nepieciešams, lai varētu piemērot Konvencijas 3.pantu (skatīt Karalevičius, citēts iepriekš, 36.–39. rindkopa un atsauce tajā uz judikatūru).

116. Tiesa atzīmē, ka situācija, kurā atradās iesniedzējs un, kas izrietēja no pārapdzīvotības Daugavpils cietumā, kā arī pietiekošas personiskās telpas trūkums, tika vēl jo vairāk pasliktināta ar zemajiem higiēnas apstākļiem, it īpaši, ar faktu, ka iesniedzējam netika nodrošināti nekādi personīgās higiēnas līdzekļi kā, piemēram, ziepes, zobu birste vai tualetes papīrs. Tiesa uzskata, ka šādu līdzekļu trūkums var radīt jautājumu Konvencijas 3.panta izpratnē (skatīt, piemēram, Valašinas, citēts iepriekš, 104.rindkopa). Pretēji Valašinas lietai, šajā lietā Tiesas rīcībā ir pietiekoši pierādījumi, lai konstatētu, ka iesniedzējam netika nodrošināti šādi līdzekļi praksē (skatīt 37.rindkopu iepriekš). Vēl jo vairāk, ventilācijas sistēma kamerās nenodrošināja pietiekošu svaiga gaisa plūsmu un dažās kamerās dienas gaismu norobežoja metāla plāksnes logu priekšā (skatīt līdzīgu pamatojumu, Kadiķis, citēts iepriekš, 53.rindkopa; Aleksandr Makarov pret Krieviju, iesnieguma nr.15217/07, 96.rindkopa, 2009.gada 12. marts; un Shilbergs pret Krieviju, iesnieguma nr.20075/03, 2009. gada 17. decembris, 97. rindkopa). Bez tam Tiesa atzīmē, ka saskaņā ar lietas materiālos pieejamo informāciju iesniedzējs tika ārstēts no tuberkulozes Rīgas Centrālcietuma slimnīcā īsi pēc tam, kad viņš tika izlaists no Daugavpils cietuma pirms ievietošanas Grīvas cietumā turpmākai soda izciešanai. Lai gan nav iespējams pārliecinoši secināt bez attiecīgās medicīniska rakstura informācijas, ka iesniedzējs inficējās ar tuberkulozi Daugavpils cietumā, Tiesa uzskata šo faktu par cietuma apstākļu raksturojošu elementu (skatīt līdzīga rakstura argumentu, Alver, citēts iepriekš 54.rindkopā, un, kas attiecas uz tuberkulozes problēmu, Komitejas 1999.gada vizītes ziņojums, 35.rindkopa iepriekš).

117. Visbeidzot, Tiesa ņem vērā tās judikatūru, kurā tā ir noteikusi, ka, lai gan jautājums par to, vai izturēšanās mērķis bija pazemot cietušo ir iemesls, kas ņemams vērā, šāda mērķa neesamība nevar izslēgt Konvencijas 3.panta pārkāpuma konstatēšanu (skatīt Peers, citēts iepriekš, 74.rindkopa, un Kalashnikov, citēts iepriekš, 101.rindkopa).

118. Ņemot vērā šo faktoru kumulatīvo efektu, Tiesa uzskata, ka iesniedzēja ieslodzījumā turēšanas apstākļi, kā tie aprakstīti iepriekš, bija pietiekoši, lai izraisītu iesniedzējā ciešanas un grūtības tādā līmenī, kas pārsniedza neizbēgamo ciešanu līmeni, kas raksturīgs ieslodzījumam un radīja viņā baiļu, satraukuma un pazemojuma sajūtu.

119. Attiecīgi, Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas 3.panta pārkāpums saistībā ar iesniedzēja ieslodzījumā turēšanas apstākļiem Daugavpils cietumā.

III. IESPĒJAMAIS KONVENCIJAS 13.PANTA PĀRKĀPUMS, SKATOT TO KOPSAKARĀ AR 3.PANTA SŪDZĪBĀM

120. Iesniedzējs sūdzas, ka viņa rīcībā nebija pieejami efektīvi nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi, ar kuru palīdzību viņš varētu sūdzēties par izturēšanos pret viņu apcietinājuma laikā (skatīt 57.rindkopu iepriekš), par izturēšanos pret viņu Jelgavas cietumā (skatīt iepriekš 63.rindkopu), par ieslodzījuma apstākļiem Daugavpils cietumā un par specifiskiem ieslodzījuma apstākļiem atsevišķajā soda izolatorā un disciplinārsoda izolatora kamerā Nr.22 un Nr.14 Daugavpils cietumā (skatīt 80.rindkopu iepriekš). Konvencijas 13.pants nosaka:

"Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus."

A. Pieņemamība

121. Tiesa atsaucas uz konstatētajiem faktiem 62., 73., 78., 96. un 98. rindkopā iepriekš un atkārto, ka iesniedzējs saskaņā ar Konvencijas 3.pantu ir izvirzījis sūdzību sešu mēnešu laika periodā tikai tiktāl, cik tas skar sūdzību par apstākļiem Daugavpils cietumā.

122. Valdība apgalvoja šajā sakarā, ka iesniedzēja rīcībā bija trīs tiesību aizsardzības līdzekļi, katrs no tiem bija efektīvs, pieejams un sniedza saprātīgu izredzes uz labvēlīgu lietas iznākumu. Pirmkārt, Valdība atsaucās uz Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra spriedumu lietā Nr.2001-07-0103, saskaņā ar kuru Satversmes 92.pants pats par sevi veidoja pietiekamu pamatu, lai varētu prasīt kompensāciju cilvēktiesību pārkāpuma gadījumā. Otrkārt, Valdība atkārtoja, ka katram ieslodzītajam bija iespēja iesniegt sūdzību kompetentajam prokuroram saskaņā ar Prokuratūras likumu. Ieslodzījuma vietu uzraudzība bija viens no prokuratūras galvenajiem uzdevumiem; Latvijas Republikas Prokuratūra bija tiesu varas sistēmā un prokurora lēmumi bija saistoši visiem. Tādējādi, iesniedzējs varēja izmantot šo līdzekli. Treškārt, Krimināllikuma 130.pants paredzēja kriminālatbildību par vieglu miesas bojājumu nodarīšanu, līdz ar to iesniedzējam bija iespēja iesniegt prasību kompetentai tiesai saskaņā ar agrāk spēkā esošā Kriminālprocesa kodeksa 111.pantu. Valdība uzsvēra, ka iesniedzējs nebija izsmēlis šos tiesību aizsardzības līdzekļus.

123. Valdība secināja, ka notikumu laikā iesniedzējam bija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi un ka viņa sūdzība bija acīmredzami nepamatota, vai arī nav noticis Konvencijas 13.panta pārkāpums.

124. Iesniedzējs nepiekrita šiem argumentiem.

125. Tiesa atzīmē, ka Valdības argumenti attiecas uz lietas būtību un uzskata, ka šī iesniedzēja iesnieguma daļa nav acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Tā tālāk norāda, ka tā nav noraidāma arī kādu citu apstākļu dēļ. Līdz ar to tā atzīstama par pieņemamu.

126. Kas attiecas uz atlikušajām iesniedzēja sūdzībām saskaņā ar šo pantu, tās ir noraidāmas saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

B. Būtība

127. Kā Tiesa jau vairākkārt ir atzīmējusi, Konvencijas 13.pants garantē iespēju nacionālajā līmeni īstenot Konvencijas tiesības un brīvības jebkādā formā, kā tās ir iespējams nodrošināt nacionālajā tiesiskajā sistēmā. Tādējādi, 13.panta nozīme ir nodrošināt nacionālo tiesību līdzekli, kas spēj izvērtēt "pamatotu sūdzību" Konvencijas izpratnē un sniegt atbilstošu atlīdzinājumu (skatīt cita starpā, Kudla, citēts iepriekš 157.rindkopa), lai gan Dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība izvēlēties veidu, kādā tās nodrošina atbilstību no Konvencijas izrietošajām saistībām saskaņā ar šo pantu (skatīt Ilhan pret Turciju [Lielā Palāta], iesniegums nr.22277/93, 97.rindkopa, ECHR 2000-VII).

128. Valsts pienākumu apjoms 13.panta tvērumā atšķiras, ņemot vērā to Konvencijas panta specifiku, par kuru sūdzas iesniedzējs. Neskatoties uz to, 13.pantā paredzētajam līdzeklim ir jābūt efektīvam kā likuma normas tvērumā, tā praksē, it īpaši tajā ziņā, ka šī līdzekļa izmantošana nedrīkst nepamatoti tikt kavēta ar atbildētājas Valsts iestādes darbību vai bezdarbību (skatīt, piemēram, Silver un citi pret Apvienoto Karalisti, 1983.gada 25.marts, 113.rindkopa, Series A Nr.61).

129. 13.panta izpratnē "līdzekļa efektivitāte" nav atkarīga no izredzēm uz iesniedzējam labvēlīgu iznākumu. Tāpat arī "iestādei", uz kuru atsaucas šis nosacījums, nav vienmēr jābūt tiesai; bet ja tā nav tās pilnvarām un sniegtajām garantijām ir jābūt attiecināmām, nosakot, vai līdzeklis ir efektīvs. Tāpat, ja viens atsevišķs līdzeklis pilnībā neapmierina 13.pantā prasības, to var panākt arī vairāku līdzekļu kopums, kas paredzēti nacionālajā līmenī/likumos (skatīt, piemēram, Silver un citi pret Apvienoto Karalisti, 1983.gada 25.marts, 113.rindkopa, Sērija A Nr.61).

130. Pastāv cieša sasaiste starp Konvencijas 13.pantu un 35.panta 1.punktu (skatīt, piemēram, Selmouni pret Franciju [Lielā Palāta], iesniegums nr.25803/94), 74.rindkopa, ECHR 1999-V). Pēdējā ietvertais nosacījums par nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu ir balstīts uz pieņēmumu, ka pastāv efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis attiecībā uz indivīda Konvencijā garantēto tiesību iespējamo pārkāpumu (skatīt Kudla, citēts iepriekš, 152.rindkopa). Citiem vārdiem sakot, efektivitātes jēdziens ir vienāds abos pantos (skatīt Kadiķis, citēts iepriekš 59.rindkopa).

131. Tālāk, Tiesa ir noteikusi, ka morālā kaitējuma atlīdzināšanai principā ir jābūt pieejamai kā daļai no iespējamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem Konvencijas 2. un 3. pantu pārkāpuma gadījumā, kas tiek vērtēti kā Konvencijas fundamentālākie panti (skatīt attiecībā uz Konvencijas 3.panta pārkāpumu saistībā ar medicīniskās aprūpes nenodrošināšanu Keenan pret Apvienoto Karalisti, iesniegums nr.27229/95, 130.rindkopa, ECHR 2001-III, un, attiecībā uz Konvencijas 2.panta pārkāpumu saistībā ar Valsts neiejaukšanos, lai nodrošinātu iesniedzējas bērnu dzīvību Kontrova pret Slovākiju, iesniegums nr.7510/04, 64.rindkopa, ECHR 2007-VI (izvilkumi)). Tiesa ir arī noteikusi, ka Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem sūdzību par ieslodzījumā turēšanas apstākļiem kontekstā var būt gan preventīvs, gan kompensējošs raksturs (skatīt Melnik, citēts iepriekš 68.rindkopa).

132. Šajā lietā Tiesa atzīmē, ka iesniedzēja rīcībā nebija tiesību aizsardzības līdzekļi kā vien minētie trīs, kas sastāv no vēršanās vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai prasītu kompensāciju, pamatojoties uz Satversmes 92. pantu, sūdzība prokuroram, lai tas īsteno savas pilnvaras saskaņā ar Prokuratūras likumā noteikto, un pieteikums tiesai, īstenojot privātās apsūdzības procesu par vieglu miesas bojājumu nodarīšanu.

133. Kas attiecas uz pirmo tiesību aizsardzības līdzekli, Valdība citēja attiecīgos Satversmes pantus saskaņā ar Satversmes tiesas sniegto interpretāciju un apgalvoja, ka, atsaucoties uz minēto pantu, iesniedzējs varēja vērsties ar prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai pieprasītu kompensāciju par jebkādiem zaudējumiem. Valdība nav pierādījusi, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis bija efektīvs un pieejams iesniedzējam gan teorētiski, gan praktiski (skatīt, mutatis mutandis, McFarlane pret Īriju, iesniegums nr. 31333/06, 2010.gada 10.septembra Lielās Palātas spriedums, 114.rindkopa), tā kā tā nebija sniegusi tiesu prakses piemērus, kur vispārējās jurisdikcijas tiesa notikumu laikā būtu pieņēmusi izskatīšanai un vērtējusi līdzīgas ieslodzīto sūdzības par ieslodzījumā turēšanas apstākļiem. Tiesa atkārto, ka Konvencijas institūcijas nav pilnvarotas pēc sava ieskata labot kādus trūkumus vai precizitātes jautājumus Valdības argumentos (skatīt Stran Greek Refineries un Stratis Andreadis pret Grieķiju, 1994.gada 9.decembra spriedums, 35.rindkopa, Series A Nr.301-B). Attiecīgi, Tiesas ieskatā nav pierādīts, ka šāds tiesību aizsardzības līdzeklis bija efektīvs praksē šīs lietas kontekstā un ka tas varēja piešķirt iesniedzējam pienācīgu atlīdzinājumu.

134. Attiecībā uz otro Valdības minēto tiesību aizsardzības līdzekli, Tiesa jau ir vērtējusi tā efektivitāti saistībā ar Valdības sākotnējiem iebildumiem par tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu (skatīt 88.rindkopu et seq iepriekš) un secinājusi, ka šīs lietas apstākļu kontekstā tas nebija efektīvs. Valdība nebija iesniegusi nekādus materiālus, kas apliecinātu, ka prokuratūras iestādes bija izmantojušas savas pilnvaras saskaņā ar Prokuratūras likumu, kas saskaņā ar Valdības apgalvojumiem bija ļoti plašas, cik tas skar iesniedzēju, neskatoties uz to, ka prokuratūras iestādes bija informētas par esošo situāciju. Bez tam, Valdība neiesniedza nekādus nacionālās prakses piemērus, kas atspoguļotu, ka notikumu laikā prokuratūras iestādes ir izskatījušas līdzīga rakstura sūdzības citos gadījumos un ir sniegušas jebkādu atlīdzinājumu personām, kas sūdzas par ieslodzījuma apstākļiem (skatīt Kadiķis, citēts iepriekš, 62.rindkopa līdzīga rakstura secinājumiem).

135. Visbeidzot, kas attiecas uz Valdības minēto trešo tiesību aizsardzības līdzekli, Tiesa neuzskata, ka sūdzības iesniegšana, lai uzsāktu privātās apsūdzības procesu par vieglu miesas bojājumu nodarīšanu, varēja veidot efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli cietumnieku sūdzību par ieslodzījuma apstākļiem kontekstā.

136. Tiesa konstatē, ka šajā lietā Valdība nav pierādījusi, ka iesniedzēja rīcībā bija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi saistībā ar ieslodzījuma apstākļiem Daugavpils cietumā. Valdība nav spējusi pierādīt, ka pieminētie trīs tiesību aizsardzības līdzekļi varēja novērst iesniedzēja Konvencijas 3.pantā garantēto tiesību pārkāpumu, sniegt atlīdzinājumu un nodrošināt kompensāciju.

137. Līdz ar to Tiesa secina, ka ir noticis Konvencijas 13.panta pārkāpums saistībā ar efektīvu nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu iesniedzēja sūdzības par ieslodzījuma apstākļiem Daugavpils cietumā kontekstā.

IV. CITI IESPĒJAMIE KONVENCIJAS PĀRKĀPUMI

A. Sūdzības par Konvencijas 5. un 6.panta pārkāpumu un par Konvencijas 7.Protokola 2.panta pārkāpumu

138. Atsaucoties uz Konvencijas 5.pantu, iesniedzējs sūdzas, ka viņa arests 1998.gada 2.jūnijā bija prettiesisks, tā kā viņš netika informēts par aresta iemesliem un viņš netika nekavējoties nodots tiesai. Atsaucoties uz Konvencijas 6.pantu, viņš kritizēja pret viņu ierosinātā kriminālprocesa netaisnīgumu, norādot, ka tiesas ir pieļāvušas kļūdas faktu interpretācijā un tiesību normu piemērošanā. Viņš arī sūdzējās, ka viņam netika nodrošinātas tiesības uz aizstāvību, tā kā pēc aresta, laika posmā no 1998.gada 2. līdz 4.jūnijam, viņa interešu pārstāvēšanu nenodrošināja advokāts. Visbeidzot, atsaucoties uz Konvencijas 7.Protokola 2.pantu, iesniedzējs sūdzas, ka fakts, ka viņam nebija iespējams nodrošināt galīgā lēmuma pārskatīšanu tiesā, pārkāpa viņa tiesības uz apelācijas iesniegšanu krimināllietās.

139. Tiesa atzīmē, ka iesniedzēja apcietinājums, tiesas process un sekojošais mēģinājums atsākt tiesvedību pēc tam, kad spriedums stājās spēkā, notika 1998. un 1999.gadā, tas ir vairāk nekā sešus mēnešus pēc tam, kad iesniedzējs iesniedza iesniegumu Tiesā. Līdz ar to, šīs sūdzības netika iesniegtas noteiktā termiņā un tās atzīstamas par nepieņemamām saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1. un 4.punktu.

B. Sūdzība par Konvencijas 14.panta iespējamo pārkāpumu

140. Atsaucoties uz Konvencijas 14.pantu, iesniedzējs sūdzas, ka viņš ticis diskriminēts tajā aspektā, ka viņam nebija iespējas iesniegt sūdzības valsts iestādēm krievu valodā, kas ir viņa dzimtā valoda. Viņš nenorādīja, attiecībā uz kuru no Konvencijas substantīvajiem pantiem viņš attiecina šo sūdzību.

141. Tiesa atkārtoti atzīmē, ka lingvistiskā brīvība kā tāda nav garantēta Konvencijā un ka, izņemot specifiskās tiesības, kas noteiktas Konvencijas 5.panta 2.punktā un 6.panta 3 (a) un (e) punktā per se negarantē tiesības izmantot noteiktu valodu sarakstē ar valsts iestādēm vai tiesības saņemt informāciju kādā noteiktā valodā (skatīt Mentzen pret Latviju (lēmums.), iesnieguma nr.71074/01, ECHR 2004-XII). Vēl jo vairāk, kā izriet no lietas materiāliem šajā lietā, valsts iestādes izvērtēja viņa iesniegumus un sniedza viņam atbildi, neskatoties uz to, ka viņa vēstules bija sastādītas krievu valodā un nevis latviešu valodā (skatīt Igors Dmitrijevs pret Latviju, iesniegums nr.61638/00, 2006.gada 30.novembra spriedums, 85.rindkopa).

142. Līdz ar to šī sūdzība ir acīmredzami nepamatota un tā noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

V. PAR KONVENCIJAS 41.PANTA PIEMĒROŠANU

143. Saskaņā ar Konvencijas 41.pantu,

"Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību."

A. Zaudējumi

144. Iesniedzējs lūdz atlīdzināt nodarītos zaudējumus 1 000 000 eiro (EUR) apmērā par ārstniecības izdevumiem, kas varētu rasties nākotnē.

145. Valdība norādīja, ka iesniedzēja norādītais kompensācijas apmērs ir hipotētisks un spekulatīvs.

146. Tiesa, ņemot vērā tās secinājumus saistībā ar iesniedzēja sūdzībām par Konvencijas 3.panta un 13.panta pārkāpumu, nekonstatē cēloņsakarību starp iespējamo zaudējumu un konstatētajiem pārkāpumiem (skatīt Kalashnikov, citēts iepriekš, 139.rindkopa).

B. Morālais kaitējums

147. Iesniedzējs lūdza atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu par sagādātajām ciešanām 2 000 000 EUR apmērā.

148. Valdība norādīja, ka pārkāpuma konstatēšana šajā lietā pati par sevi ir pietiekams morālā kaitējuma atlīdzinājums, ņemot vērā iesniedzēja raksturu, viņa kriminālo pagātni un viņa uzvedību ieslodzījuma laikā. Alternatīvā gadījumā, tā uzskatīja, ka piešķiramā atlīdzinājuma apmēram nevajadzētu pārsniegt 5 000 EUR, kas ir summa, kas tika piešķirta lietā Farbtuhs pret Latviju (iesnieguma nr.4672/02, 2004.gada 2.decembris), kas pēc Valdības domām, ir līdzīga šai lietai.

149. Tiesas ieskatā pārkāpuma konstatēšana pati par sevi nav pietiekoša taisnīga atlīdzība, ņemot vērā šīs lietas apstākļus. Ņemot vērā visus būtiskos faktorus, tai skaitā laika periodu, kas bija jāpavada ieslodzījumā apstākļos, kas bija pretrunā Konvencijas 3.pantam un efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu šajā sakarā, kā arī ņemot vērā, ka lietas apstākļi Frabtuha lietā bija atšķirīgi, Tiesa iesniedzējam piešķir kompensāciju par morālo kaitējumu 11 700 EUR; pie šīs summas pieskaitāma jebkura summa, kas varētu būt maksājama kā nodoklis.

C. Tiesāšanās izdevumi

150. Iesniedzējs nav iesniedzis nekādu lūgumu par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu.

D. Soda nauda

151. Tiesa uzskata, ka soda procentu likmei ir jābalstās uz Eiropas Centrālās bankas rezerves kreditēšanas mehānisma likmi, tai pieskaitot trīs procentu punktus.

AR ŠĀDU PAMATOJUMU TIESA VIENBALSĪGI,

1. Noraida Valdības lūgumu svītrot iesniegumu no tās izskatāmo lietu saraksta;

2. Pasludina, ka iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 3.panta saistībā ar ieslodzījuma apstākļiem Daugavpils cietumā un Konvencijas 13.panta par šajā sakarā efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu ir pieņemamas;

3. Pasludina, ka pārējā iesnieguma daļa nav pieņemama izskatīšanai;

4. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 3.panta pārkāpums saistībā ar iesniedzēja ieslodzījuma apstākļiem Daugavpils cietumā;

5. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 13.panta pārkāpums attiecībā uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu saistībā ar ieslodzījuma apstākļiem Daugavpils cietumā;

6. Nolemj:

(a) ka Atbildētājai valstij trīs mēnešu laikā no dienas, kad spriedums kļuvis galīgs, atbilstīgi Konvencijas 44.panta 2.punktam, iesniedzējam jāsamaksā 11 700 EUR kā atlīdzība par nodarīto morālo kaitējumu, kas pārkonvertējama Atbildētājas valsts nacionālajā valūtā saskaņā ar izmaksas dienas valūtas kursu, kā arī jebkura summa, kas rodas, šai summai pieskaitot attiecīgos nodokļus;

(b) par laika posmu no minētā termiņa līdz maksājuma veikšanas dienai minētajai summai piemēro vienkāršo procentu likmi, kas vienāda ar attiecīgajā laikā spēkā esošo Eiropas Centrālās bankas rezerves kreditēšanas mehānisma likmi, tai pieskaitot trīs procentu punktus;

7. Noraida prasījumu par taisnīgu atlīdzību pārējā daļā.

Taisīts angļu valodā un vēlāk rakstveidā paziņots 2010.gada 19.oktobrī atbilstoši Reglamenta 77.punkta 2. un 3.apakšpunktam.

---

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz Ārlietu ministriju ir obligāta. Spriedums stājies spēkā 2011.gada 19.janvārī.

² Sk. 64. un 65. punktu ziņojumā par 2002. gada vizīti.

³ 2004.gada 1.janvārī uz 8231 ieslodzīto bija pieejamas 9096 vietas.

⁴ Delegācija tikās ar apcietinātajiem, kas ieslodzījuma vietā jau bija pavadījuši vairāk nekā piecus gadus.

Santiago Quesada Sekretārs

Josep Casadevall Priekšsēdētājs

 


 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas
Trešās nodaļas spriedums

Lietā "Marina pret Latviju"¹

(Iesniegums Nr.46040/07)
Strasbūrā 2010.gada 26.oktobrī

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu.
Tajā var tikt veiktas redakcionāla rakstura izmaiņas.

Lietā Marina pret Latviju,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall,  priekšsēdētājs,

Elisabet Fura,

Corneliu Bîrsan,

Boštjan M. Zupančič,

Alvina Gyulumyan,

Ineta Ziemele,

Luis López Guerra, tiesneši,

un Santiago Quesada, nodaļas sekretārs,

Pēc apspriešanās palātā 2010.gada 5.oktobrī, šajā datumā pieņem sekojošo spriedumu:

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr. 46040/07), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un ar kuru Latvijas iedzīvotāja Nadežda Marina (turpmāk tekstā – "iesniedzēja") vērsās Tiesā 2007.gada 27.septembrī saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – "Konvencija") 34.pantu.

2. Iesniedzēju, kurai bija nodrošināta juridiskā palīdzība, pārstāvēja Rīgā praktizējoša advokāte Dana Rone. Latvijas valdību (turpmāk tekstā – "valdība") Tiesā pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

3. Iesniedzēja apgalvoja, ka tika pārkāptas viņas tiesības uz pieeju tiesai, jo viņai bija liegta iespēja iesniegt prasību tiesā pārmērīgi lielā valsts nodevas apmēra par prasības iesniegšanu tiesā rezultātā.  

4. 2009.gada 4.septembrī Trešās nodaļas priekšsēdētājs nolēma nosūtīt iesniegumu valdībai. Saskaņā ar Konvencijas 29.panta 1.punkta nosacījumiem tika nolemts vienlaicīgi izskatīt iesnieguma pieņemamību un izvērtēt to pēc būtības.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

5. Iesniedzēja ir dzimusi 1938.gadā un šobrīd dzīvo Rīgā.

6. Kopš nenoteikta datuma, iesniedzēja kopā ar savu partneri V.M. apstrādāja zemes gabalu (mazdārziņu) Carnikavas pagastā. Ar Carnikavas pašvaldības lēmumu minētais mazdārziņš bija nodots pastāvīgā lietošanā iesniedzējas partnerim V.M. Īpašumu veidoja dzīvojamā māja ar piebūvi, siltumnīcas un dārzs. Pēc iesniedzējas partnera nāves 2000.gadā, kam sekoja iesniedzējas izlikšana no dzīvokļa Rīgā, viņa apmetās uz dzīvi Carnikavas pagastā esošajā mazdārziņā un guva ienākumus, pārdodot mazdārziņā izaudzētos produktus.

7. 2005.gada jūlijā iesniedzēja uzzināja, ka dzīvojamā māja, siltumnīcas un dārzs ir izpostīti. Viņa lūdza ierosināt kriminālprocesu pret iespējamo vainīgo P., kurš iesniedzējas apgalvojumus neapstrīdēja.  

8. 2005.gada 9.septembrī, pēc iesniedzējas sūdzības izskatīšanas, ar Saulkrastu policijas nodaļas Kriminālpolicijas dienesta Ekonomikas policijas grupas speciālista lēmumu tika atteikts ierosināt krimināllietu, pamatojot, ka minētais īpašums bija piešķirts pastāvīgā lietošanā J.M. (mirušā V.M. dēlam), no kura nekādi iesniegumi par īpašuma bojāšanas faktu nebija saņemti.

1. Iesniedzējas maznodrošinātās personas statuss

9. Kopš 2005.gada iesniedzējai regulāri tika piešķirts maznodrošinātās personas statuss, jo viņas vecuma pensijas apmērs nepārsniedza 125 % no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas apmēra. No 2004.gada septembra līdz pat šim brīdim iesniedzēja īrē dzīvokli sociālajā mājā, par kuru vidējie ikmēneša izdevumi apkures sezonā ir 25 LVL (36 EUR), bet vasaras sezonā aptuveni 12 LVL mēnesī (17 EUR). Papildus vecuma pensijai, kuras apmērs 2006.gadā bija 75,60 LVL (107 EUR), 2006. un 2007.gadā – laikā, kad iesniedzēja sniedza civilprasību tiesā, viņa saņēma sekojošos pašvaldības pabalstus: ikmēneša dzīvokļa pabalstu 3 LVL (5 EUR) apmērā; divreizēju pabalstu dzīvokļa un komunālo izdevumu apmaksai, kopumā 50 LVL (71 EUR) apmērā; veselības apdrošināšanu 45 LVL (64 EUR) apmērā un 20 LVL (29 EUR) kā vienreizēju maksājumu veselības stāvokļa uzlabošanai.

2. Iesniedzējas pirmais mēģinājums iesniegt prasību tiesā

10. 2005.gada 29.septembrī iesniedzēja iesniedza prasības pieteikumu pret P. par zaudējumu atlīdzību kopumā 171 110 LVL (244,443 EUR) apmērā, vienlaikus lūdzot tiesu pilnībā atbrīvot viņu no valsts nodevas samaksas 1 503,33 LVL (2,148 EUR) apmērā par prasības pieteikuma iesniegšanu tiesā, atsaucoties uz savu slikto finansiālo stāvokli. Lai pamatotu savu finansiālo stāvokli, iesniedzēja pievienoja izziņu par viņai piešķirto maznodrošinātās personas statusu.

11. Ar Rīgas apgabaltiesas tiesneša 2005.gada 3.oktobra lēmumu iesniedzējas prasības pieteikums tika noraidīts, jo ar prasības pieteikumu nebija pierādīts, ka iesniedzējai bija tiesības lietot mazdārziņu.

12. 2005.gada 8.novembrī, uz iesniedzējas blakus sūdzības pamata, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta atcēla augstāk minēto lēmumu un nodeva jautājumu jaunai izskatīšanai, norādot, ka:

"Personas tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību ir noteiktas Civillikumā, un pie apstākļiem, kad šī tiesība tiek aizskarta (tiek nodarīti zaudējumi), personai ir pamats griezties tiesā savu aizskarto vai apstrīdēto tiesību aizsardzībai. Tādējādi (...) prasītājai ir tiesība prasīt zaudējumu atlīdzību – prasības tiesība, un tā nav saistāma ar viņas (...) mazdārziņa lietošanas tiesībām (...)."

13. Ar 2005.gada 25.novembra Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesneša lēmumu iesniedzējas lūgums par pilnīgu atbrīvošanu no valsts nodevas tika apmierināts daļēji, samazinot tās apmēru līdz 100 LVL (143 EUR).

14. Ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2006.gada 1.marta lēmumu pirmās instances tiesas tiesneša lēmums tika atstāts negrozīts un iesniedzējas blakus sūdzība par pilnīgu atbrīvošanu no valsts nodevas samaksas tika noraidīta. Savā lēmumā Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta norādīja, ka iesniedzējas celtā prasība bija mantiska rakstura un tālākai maksājamās valsts nodevas apmēra samazināšanai vai pilnīgai atbrīvošanai nav pamata. Tiesa, cita starpā, norādīja, ka:

"Saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta ceturto daļu iesniedzēja var lūgt atlikt valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadalīt to termiņos."

15. Sekojoši iesniedzēja iesniedza tiesā lūgumu atlikt valsts nodevas samaksu līdz brīdim, kad būs pieņemts tiesas nolēmums lietā. 2006.gada 12.aprīlī Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas lūgumu, pamatojot, ka:

"Civilprocesa likuma 43.panta ceturtā daļa piešķir tiesai tiesības atlikt vai sadalīt termiņos tikai piespriesto tiesas izdevumu samaksu, nevis valsts nodevu, ceļot prasību tiesā."

16. Ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2006.gada 7.septembra lēmumu iesniedzējas blakus sūdzība tika atzīta par nepamatotu, atstājot spēkā pirmās instances tiesas lēmumu.

3. Iesniedzējas otrais mēģinājums iesniegt prasības pieteikumu tiesā

17. 2007.gada 12.janvārī iesniedzēja iesniedza tiesā identisku prasības pieteikumu, atkārtoti izsakot lūgumu pilnībā viņu atbrīvot no valsts nodevas samaksas. Iesniedzēja norādīja uz savu slikto finansiālo stāvokli, ka viņas īpašums ir ticis iznīcināts un ka viņas vienīgais ienākuma avots bija vecuma pensija.

18. Ar 2007.gada 17.janvāra Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesneša lēmumu iesniedzējas lūgums par pilnīgu atbrīvošanu no valsts nodevas samaksas tika apmierināts daļēji un atkārtoti samazināts līdz 100 LVL (143 EUR), atsaucoties uz Rīgas apgabaltiesas 2005.gada 25.novembra lēmumā minētajiem argumentiem, pastāvot identiskiem apstākļiem.

19. Par augstāk minēto lēmumu iesniedzēja iesniedza blakus sūdzību, paskaidrojot, ka viņas ikmēneša vecuma pensijas apmērs bija 75,60 LVL (107 EUR), no kura viņai bija jāsedz īres un komunālo maksājumu parāds par dzīvokli, no kura viņa bija izlikta. 

20. Ar 2007.gada 5.marta lēmumu Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta atstāja pirmās instances tiesas tiesneša lēmumu negrozītu, norādot, ka tālākai maksājamās valsts nodevas apmēra samazināšanai vai pilnīgai atbrīvošanai no tās nav pamata. Tiesa, cita starpā, norādīja, ka:

"Saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta ceturto daļu iesniedzēja var lūgt atlikt valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadalīt to termiņos."

21. Sekojoši tiesa noteica termiņu līdz 2007.gada 7.maijam Rīgas apgabaltiesas lēmumā noteikto trūkumu novēršanai, t.i., iesniegt kvīti par valsts nodevas samaksu.

22. Saskaņā ar valdības teikto, minētais lēmums iesniedzējai tika paziņots ne vēlāk kā 2007.gada 12.martā. Iesniedzēja apgalvo, ka viņa minēto lēmumu saņēma 2007.gada 14.maijā.

II. UZ LIETU ATTIECINĀMIE TIESĪBU AKTI

A. Civilprocesa likums

23. 33.pants. Tiesāšanās izdevumi

(1) Tiesāšanās izdevumi ir tiesas izdevumi un ar lietas vešanu saistītie izdevumi.

(2) Tiesas izdevumi ir:

1) valsts nodeva;

2) kancelejas nodeva;

3) ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi.

(3) Ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir:

1) izdevumi par advokāta palīdzību;

2) izdevumi sakarā ar ierašanos uz tiesas sēdēm;

3) ar pierādījumu savākšanu saistītie izdevumi.

24. 34.pants. Valsts nodeva

(1) Par katru prasības pieteikumu — sākotnējo prasību vai pretprasību, trešās personas pieteikumu ar patstāvīgu prasījumu par strīda priekšmetu, kas iesniegts jau iesāktā procesā, pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības lietās, kā arī citiem šajā pantā paredzētajiem pieteikumiem, kurus iesniedz tiesā, — maksājama valsts nodeva šādā apmērā:

1) par prasību, kas novērtējama naudas summā:

(...)

f) no 100 001 lata līdz 500 000 latiem — 1290 latu plus 0,3 procenti no prasības summas, kas pārsniedz 100 000 latus,

25. 43.pants. Izņēmumi no vispārīgiem noteikumiem par tiesas izdevumiem

(...)

(4) Tiesa vai tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji atbrīvo to no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, kā arī atliek valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadala to termiņos.

26. 56.¹ pants nosaka, ka ja tiesas dokumenti tiek nosūtīti ar pasta sūtījumu, uzskatāms, ka tie ir izsniegti septītajā dienā no nosūtīšanas dienas.

27. 133.panta piektā daļa nosaka, ka prasības pieteikuma atdošana prasītājam nav šķērslis tā atkārtotai iesniegšanai tiesā, ievērojot šajā likumā noteikto vispārējo prasības pieteikumu iesniegšanas kārtību.

B. Rīgas domes saistošie noteikumi Nr.86

28. Saskaņā ar noteikumu 3.1.punktu, par maznodrošinātu personu ir atzīstama, cita starpā, persona, kura saņem vecuma pensiju, dzīvo viena, un kuras ienākumi mēnesī nepārsniedz 125% no likumā noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēra. Pie tam, lai piešķirtu maznodrošinātās personas statusu, personai ir jāpierāda, ka tai nepieder īpašums, kuru var izmantot ienākumu gūšanai, ka tai nav parādu un ka tā nav izsniegusi aizdevumu.

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. KONVENCIJAS 6.PANTA 1.PUNKTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

29. Iesniedzēja apgalvoja, ka viņai bija liegtas tiesības uz pieeju tiesai, ko garantē Konvencijas 6.panta 1.punkts, kura attiecīgā daļa nosaka sekojošo:

6.pants

"Ikvienam ir tiesības, nosakot viņa civilās tiesības un pienākumus..., uz taisnīgu... lietas izskatīšanu ... tiesā." 

A. Pieņemamība izskatīšanai

1. Neatbilstība ratione materiae

30. Valdība apstrīdēja 6.panta piemērojamību šajā lietā, norādot, ka nacionālo tiesību aktu izpratnē iesniedzēja nevarēja apgalvot, ka viņai bija tiesības uz īpašumu, kurš bija par pamatu viņas prasībai par zaudējumu atlīdzību, tādējādi iesniedzēja nevarēja pamatoti apgalvot nacionālo tiesību līmenī atzītu tiesību pastāvēšanu.

31. Tiesa atgādina pamatprincipus Konvencijas 6.panta 1.punkta civilā aspekta piemērošanai, saskaņā ar kuriem, cita starpā, jābūt strīdam par "civilām tiesībām", kuras ir atzītas nacionālajos tiesību aktos (skatīt citu starpā Tiesas Lielās palātas sprieduma lietā Micallef pret Maltu (iesniegums nr. 17056/06), 74.rindkopu, ECHR 2009- ...;).

32. Ir svarīgi atzīmēt, ka identiskus nepieņemamības apsvērumus jau tika noraidījusi nacionālā tiesa (skatīt 12.rindkopu augstāk). Tā nepārprotami atzina, ka tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību ir pastāvīga, pamatota tiesība. Tāpēc pie apstākļiem, kad tiek nodarīti zaudējumi, personai ir pamats griezties tiesā savu aizskarto tiesību aizsardzībai, prasot zaudējumu atlīdzību, neatkarīgi no strīdu noregulēšanas attiecībā uz citām tiesībām, tādas kā tiesības uz īpašumu.

33. Tiesa uzskata, ka šajā lietā ir strīds par tiesībām prasīt zaudējumu atlīdzību Konvencijas 6.panta 1.punkta izpratnē, tāpēc Tiesa attiecīgi noraida augstāk minēto valdības iebildumu.

2. Neatbilstība Konvencijas 34.panta un Tiesas Reglamenta 47.panta prasībām, kā arī prasībai par iesnieguma iesniegšanu sešu mēnešu termiņā

34. Valdība tālāk apgalvoja, ka iesniedzēja nav sadarbojusies ar Tiesu atbilstoši Tiesas Reglamenta 47.panta prasībām, proti, viņa nav iesniegusi pierādījumus par sešu mēnešu termiņa iesnieguma iesniegšanai Tiesā, kā to paredz Konvencijas 35.panta 1.punkts, ievērošanu. Šajā sakarā valdība atsaucās uz Lordu Vulfu (Lord Woolf), kurš pārskatā par Eiropas Cilvēktiesību tiesas darbības metodēm (Review of the Working Methods of the European Court of Human Rights) rekomendēja Tiesai izskatīt tikai pienācīgā veidā noformētus iesniegumus, kuros ir minēta visa Tiesai nepieciešamā informācija, lai tos varētu apstrādāt. 

35. Valdība izvirzīja divus argumentus attiecībā uz sešu mēnešu termiņa neievērošanu. Pirmkārt, valdība apgalvoja, ka sešu mēnešu termiņš ir skaitāms no galīgā lēmuma pieņemšanas brīža civilās tiesvedības ietvaros, kas tika ierosināta uz iesniedzējas pirmā prasības pieteikuma pamata (skatīt 10. – 16.rindkopu augstāk) un ka atkārtotas iesniedzējas civilprasības iesniegšanas tiesā mērķis acīmredzami bija panākt atjaunot sešu mēnešu termiņa skaitījuma tecējumu. Otrkārt, valdība apgalvoja, ka galīgais, tas ir Latvijas Republikas Augstākās tiesas, lēmums šajā lietā tika nosūtīts iesniedzējai pa pastu 2007.gada 5.martā. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 56.¹panta 3.daļu ir uzskatāms, ka tas tika izsniegts iesniedzējai septītajā dienā no nosūtīšanas dienas, tas ir 2007.gada 12.martā. Ņemot vērā, ka iesniedzēja nebija pierādījusi pretējo, valdība lūdza Tiesu atzīt, ka, iesniedzot iesniegumu Tiesā 2007.gada 27.septembrī, iesniedzēja nav ievērojusi Konvencijā noteikto sešu mēnešu termiņu.

36. Iesniedzējas pārstāve augstāk minētajam nepiekrita, paskaidrojot, ka tā kā iesniedzēja nevarēja samaksāt prasīto valsts nodevu iesniedzot pirmo prasības pieteikumu tiesā, pēc kāda laika viņa sniedza atkārtotu prasību. Pārstāve arī atzīmēja, ka iesniedzēja bija saņēmusi galīgo Augstākās tiesas lēmumu parastā pasta sūtījumā 2007.gada marta beigās. 

37. Tiesa atzīmē, ka augstāk izvirzītie valdības iebildumi ir cieši saistīti un kā tādi tiks izvērtēti vienlaicīgi, sākot ar argumentiem, kas attiecas uz sešu mēnešu termiņa neievērošanu.

38. Attiecībā uz pirmo valdības argumentu Tiesa atzīmē, ka 2006.gada 12.aprīlī iesniedzējas prasība tika atgriezta atpakaļ, jo viņa nebija samaksājusi valsts nodevu. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 133.panta 5.daļu iesniedzējai nebija liegtas tiesības iesniegt atkārtotu, identiska rakstura prasību, kuru nacionālās tiesas uztvēra kā jaunu prasību, neatkarīgi no iesniedzējas iepriekšējās prasības neveiksmīgā iznākuma.

39. Attiecībā uz otro argumentu Tiesa atgādina, ka gadījumos, kad iesniedzējam ir tiesības saņemt galīgā nacionālās tiesas lēmuma kopiju rakstveidā, Konvencijas 35.panta 1.punkta mērķis tiek vislabāk sasniegts, skaitot sešu mēnešu termiņu no brīža, kad iesniedzējs šo rakstveida lēmumu saņem (skatīt 1997.gada 29.augusta sprieduma lietā Worm pret Austriju 33.rindkopu, Reports of Judgments and Decisions 1997-V). Tiesa atzīmē, ka šajā lietā starp pusēm pastāv strīds par konkrētu datumu, kad iesniedzēja saņēma galīgā lēmuma kopiju.

40. Atbildot uz Tiesas Kancelejas lūgumu iesniedzējai paskaidrot, kad tieši viņa bija saņēmusi galīgo lēmumu, iesniedzēja iesniedza Tiesā reģistrētas aploksnes kopiju, uz kuras bija atzīme par datumu – 2007.gada 11.maijs, kurā viņa it kā bija saņēmusi 2007.gada 5.martā pieņemto galīgo nacionālās tiesas lēmumu. Tomēr aploksne neatklāja nosūtītāja identitāti, pie tam, šis apgalvojums ir pretrunā vēlākiem iesniedzējas pārstāves apgalvojumiem Tiesā (skatīt 36.rindkopu augstāk). Iesniedzēja bija arī sazinājusies ar Augstāko tiesu, nosūtot tai Tiesas Kancelejas pieprasījumu, tomēr sniegtā atbilde nenorādīja uz datumu, kad iesniedzējai tika izsniegts galīgais lēmums. 

41. Šajā sakarā Tiesa atkārtoti uzsver Tiesa Reglamenta 47.panta 1. un 2.punktā ietverto prasību ievērošanas nozīmīgumu, un to, ka to iesniedzēja sadarbības trūkums ar Tiesu var novest pie iesnieguma neizskatīšanas.

42. Tomēr gadījumos, kad ir pierādīts, ka iesniedzējs ir pielicis saprātīgas pūles augstāk minēto prasību ievērošanai, no Konvencijas 38.panta izrietošais līgumslēdzējas puses, pret kuru sūdzība tika iesniegta, pienākums ir sniegt Tiesas prasīto informāciju. Tādējādi formālu atsauci uz nacionālā likuma normu nevar uzskatīt par adekvātu apstākļos, kur iesniedzēja, būdama gados un nesaņemot juridisko palīdzību iesnieguma Tiesā iesniegšanas brīdī, ir pierādījusi, ka viņa tiešām mēģināja saņemt Tiesas prasīto informāciju cik vien labi to spēja.

43. Nepastāvot vadības iesniegtiem pierādījumiem, kas apliecinātu pretējo, piemēram, Augstākās tiesas kancelejas reģistrācija žurnāla kopija par 2007.gada 5.martā nosūtītajiem sūtījumiem, no lietas materiāliem var secināt, ka beidzoties Rīgas apgabaltiesas noteiktajam termiņam trūkumu novēršanai prasība tika atgriezta atpakaļ iesniedzējai (skatīt 21.rindkopu augstāk) 2007.gada 11.maijā nosūtītajā aploksnē un ka galīgais 2007.gada 5.marta lēmums tika nosūtīts iesniedzējai kopā ar šiem dokumentiem.  

44. Šīs lietas konkrēto apstākļu kontekstā ir iespējams secināt, ka iesniedzēja bija rīkojusies ar pienācīgu rūpību Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē.

3. Nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšana

45. Valdība arī apgalvoja, ka iesniedzējai ir tiesības atkārtoti iesniegt nacionālajā tiesā identisku civilprasību par zaudējumu atlīdzību, vai nu tajā pašā apmērā, vienlaikus pienācīgā veidā pamatojot savu slikto finansiālo stāvokli, vai arī samazinot nepamatoti lielo sākotnējās civilprasības apmēru. Iesniedzēja šim apgalvojumam nepiekrita.

46. Tiesa uzskata, ka šie argumenti ir cieši saistīti ar lietas būtību.

47. Tiesa secina, ka šo sūdzību nevar atzīt par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Tiesa tālāk atzīmē, ka nepastāv citi apstākļi sūdzības noraidīšanai kā nepieņemamu izskatīšanai un tāpēc pieņem to izskatīšanai pēc būtības.

B. Sūdzības būtība

1. Pušu argumenti

48. Valdība uzskatīja, ka iesniedzējas gadījumā noteiktais valsts nodevas apmērs bija samērīgs, ņemot vērā, ka pati iesniedzēja nebija iesniegusi nacionālajās tiesās pietiekamus pierādījumus sava sliktā finansiālā stāvokļa objektīvai pamatošanai un ka iesniedzējas atsauce uz viņai piešķirto maznodrošinātās personas statusu nebija pietiekams pierādījums šinī gadījumā. Tālāk valdība atzīmēja atšķirības starp šo lietu un lietām Kreuz pret Poliju (iesniegums nr. 28249/95), ECHR 2001-VI; Podbielski un PPU Polpure pret Poliju (iesniegums nr. 39199/98, 2005.gada 26.jūlija spriedums) un citām līdzīgām Tiesā izskatītām lietām, secinot, ka šīs lietas apstākļi ir līdzīgi lietai Kupiec pret Poliju (iesniegums nr. 16828/02, 2009.gada 3.februāra spriedums) tajā, ka iesniedzēja bija nesamērīgi un nepamatoti palielinājusi savas prasības apmēru un ka maksājamās valsts nodevas apmērs automātiski samazinātos, ja pati iesniedzēja būtu prasījusi samērīgāku atlīdzības apmēru.

49. Iesniedzējas pārstāve šim apgalvojumam nepiekrita un uzstāja, ka tiesām bija zināma iesniedzējas nespēja samaksāt valsts nodevu un ka prasītais atlīdzības apmērs bija samērīgs ar nodarītajiem zaudējumiem. 

2. Tiesas iedibinātie principi

50. Prasību samaksāt valsts nodevu par civilprasības iesniegšanu tiesā nevar uzskatīt par tiesību uz "pieeju tiesai" ierobežošanu, kas būtu per se pretrunā Konvencijas 6.panta 1.punktam, ar nosacījumu, ka tiesību uz "pieeju tiesai" būtība netiek apdraudēta un ka piemērotie pasākumi ir samērīgi ar sasniedzamo mērķi Konvencijas 6.panta izpratnē (skatīt cita starpā Tolstoy Miloslavsky pret Apvienoto Karalisti, 1995.gada 13.jūlija spriedums, 59.rindkopa, Series A no. 316-B).

51. Tiesa ir atzīmējusi, ka, vērtējot, vai ir tikušas pārkāptas tiesības uz pieeju tiesai, ir jāņem vērā tādas iezīmes kā iesniedzēja spēja samaksāt valsts nodevu un sasniegtā procesa stadija laikā, kad valsts nodeva tiek piemērota (Paykar Yev Haghtanak Ltd pret Armēniju, iesniegums nr. 21638/03, 2007.gada 20.decembra spriedums, 48.rindkopa). Tiesa ir arī atzīmējusi, ka tīri finansiāla rakstura ierobežojumiem, kuri pilnībā nav saistīti ar prasības izredzēm uz panākumiem, ir jābūt pakļautiem īpaši rūpīgai izvērtēšanai no taisnīgas tiesas interešu viedokļa (skatīt Podbielski un PPU Polpure pret Poliju, iesniegums nr. 39199/98, 2005.gada 26.jūlija spriedums, 65.rindkopa).

3. Augstāk minēto principu piemērošana šajā lietā

52. Iesākumā Tiesa atzīmē, ka saskaņā ar Civilprocesa likumu maksājamās valsts nodevas apmērs tiek rēķināts, ņemot par pamatu prasības apmēru, tāpēc, pat ja tas nav saistīts ar prasības izredzēm uz panākumiem, zināmā mērā valsts nodevas mērķis ir atturēt personas no nepamatotu prasību iesniegšanas tiesā. Lai nodrošinātu taisnīgu balansu starp augstāk minēto mērķi, tas ir, saglabātu tiesu sistēmas vienveidīgu funkcionēšanu, un indivīda interesēm iesniedzot prasību tiesā, nacionālās tiesas atbrīvo no valsts nodevas samaksas tās personas, kuras ir spējīgas pierādīt savu slikto finansiālo stāvokli.

53. Valdība no savas puses apgalvoja, ka nacionālo tiesu rīcībā nebija pietiekami pierādījumi par iesniedzējas finansiālo stāvokli.

54. Tas nav Tiesas ziņā aizstāt savu faktisko apstākļu vērtējumu ar nacionālo tiesu izdarīto (cita starpā skatīt Klass un citi pret Vāciju, 1978.gada 6.septembra spriedums, 29.rindkopa, Series A nr. 28). Tajā pašā laikā Tiesa nevar neņemt vērā faktu, ka vietējā pašvaldība bija atkārtoti piešķīrusi iesniedzējai maznodrošinātās personas statusu. Saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem, maznodrošinātās personas statuss tiek piešķirts pēc rūpīgas personas finansiālā stāvokļa izvērtēšanas un tiesības uz šo statusu tiek periodiski pārskatītas. Pie tam, priekšnoteikums šī statusa iegūšanai ir apstāklis, ka personas rīcībā nav īpašums, no kura tā var gūt peļņu (skatīt 28.rindkopu augstāk). Šajā sakarā Tiesa nošķir augstāk citēto Kupiec lietu, kurā bija pierādīts, ka iesniedzējam tiešām piederēja īpašums, kurš varēja tikt izmantots valsts nodevas samaksas veikšanai.  

55. Tiesa uzskata, ka gadījumos, kad kompetenta valsts institūcija ir jau veikusi iesniedzēja finansiālā statusa izvērtējumu un secinājusi, ka indivīdam ir nepieciešams īpašs atbalsts sliktā materiālā stāvokļa dēļ, nacionālajām tiesām būtu īpaši rūpīgi jāizvērtē, vai personai radītā finansiālā nasta saistībā ar prasības iesniegšanu tiesā ir samērīga ar tās spēju maksāt.

56. Iesniedzējas gadījumā, viņas ikmēneša ienākumi 2007.gadā nepārsniedza Ls 76 (EUR 108). Valdība neapstrīdēja, ka tiesu varas amatpersonas, rīkojoties bez pārmērīgas formalitātes, šo informāciju bija ieguvušas no iesniedzējas iesniegtajiem dokumentārajiem pierādījumiem, kas bija pievienoti viņas pirmajai civilprasībai (skatīt 18.rindkopu augstāk, kā arī pretēji apstākļiem lietā Miholapa pret Latviju, iesniegums nr. 61655/00, 2007.gada 31.maija spriedums, 28.rindkopa). Katru gadu Ministru kabinets nosaka personai mēnesī garantēto minimālo ienākumu līmeni (GMI), balstoties uz kuru vietējās pašvaldības var izlemt, vai attiecīgā persona ir uzskatāma par "trūcīgu" vai "maznodrošinātu" personu. Iesniedzējas pašvaldības teritorijā 2007.gadā GMI bija 45 LVL, tādējādi, pat bez papildus pierādījumu gūšanas, nacionālās tiesas varēja secināt, ka iesniedzējas ienākumi, ņemot vērā mēneša minimālo ienākumu līmeni, nepārsniedza 37 LVL (53 EUR). Uz šīs informācijas pamata nacionālajām tiesām bija jāizvērtē, vai samazinātais valsts nodevas apmērs 100 LVL (143 EUR) bija samērīgs.

57. Ņemot vērā, ka nacionālo tiesu rīcībā bija pietiekama informācija iesniedzējas finansiālā stāvokļa izvērtēšanai (pretēji apstākļiem Kupiec lietā, kur iesniedzējs atteicās sniegt pieprasīto informāciju no bankas), Tiesa tālāk izvērtē valdības argumentu, ka, pirmkārt, iesniedzēja bija apzināti nepamatoti palielinājusi savas prasības apmēru un, otrkārt, ka viņa varēja un joprojām var iesniegt atkārtotu prasību tiesā, samazinot tās apmēru.

58. Nacionālajās tiesās iesniedzēja bija atzinusi, ka prasīto zaudējumu apmērs bija aptuvens, jo viņai nebija līdzekļu, lai piesaistītu ekspertu nodarīto zaudējumu novērtēšanai. No lietas materiāliem izriet, ka nacionālās tiesas samazināja kopējo valsts nodevas apmēru līdz 100 LVL, kas norāda uz to, ka nacionālajām tiesām civilprasības apmērs nebija šķērslis valsts nodevas apmēra samazināšanai. Tādējādi, izskatot lūgumu par valsts nodevas samazināšanu indivīda finansiālā stāvokļa dēļ, civilprasības apmērs pats par sevi nav iemesls šāda lūguma noraidīšanai, tomēr tas var būt viens no apsvērumiem, kas tiek ņemts vērā tā samērīguma noteikšanai. 

59. Attiecībā uz otro argumentu par iesniedzējas izredzēm, ja viņa iesniegtu atkārtotu, identiska rakstura, civilprasību tiesā, Tiesa šajā sakarā nevar neņemt vērā nacionālo tiesu pretrunīgos lēmumus.

60. Proti, Civilprocesa likuma 43.panta ceturtā daļa, cita starpā, nosaka, ka ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, tiesa var atlikt valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu (kas iever arī valsts nodevu saskaņā ar Civilprocesa likuma 33.panta otro daļu), vai sadalīt to termiņos. Pirmo reizi nacionālā tiesa uz šo normu atsaucās 2006.gada 1.marta lēmumā (skatīt 14.rindkopu augstāk), bet iesniedzējas lūgums atlikt valsts nodevas samaksu tika noraidīts ar 2006.gada 12.aprīļa lēmumu, kurā tiesa paskaidroja, ka konkrētā panta daļa nebija piemērojama attiecībā uz valsts nodevu, ceļot prasību tiesā. Neskatoties uz augstāk minēto, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta atkārtoti atsaucās uz Civilprocesa likuma 43.panta ceturto daļu savā 2007.gada 5.marta lēmumā, izskatot iesniedzējas atkārtoto civilprasību (skatīt 20.rindkopu augstāk), šādā veidā mudinot domāt, ka valsts nodevas samaksas atlikšana ir joprojām iespējama.

61. Tiesa atgādina, ka tās kompetence nacionālo tiesību normu pareizas interpretācijas un piemērošanas vērtēšanā ir ierobežota tiktāl, cik lai nodrošinātu, ka nacionālo tiesu lēmumi nav patvaļīgi vai citādi acīmredzami nepamatoti (skatīt cita starpā Lielās palātas sprieduma lietā Anheuser-Busch Inc. pret Portugāli, iesniegums nr. 73049/01, 83.rindkopu, ECHR 2007-...). Tāpēc tās uzdevums nav izvērtēt, vai augstāk minētā procesuālā norma atturēja nacionālās tiesas no valsts nodevas samaksas atlikšanas prasības iesniegšanas brīdī. Tomēr Tiesa atzīmē, ka neskatoties uz divu gadu garumā nacionālo tiesu pieņemtajiem dažādajiem formālajiem procesuālajiem lēmumiem, nacionālās tiesas nevarēja sniegt pietiekami skaidru un nepārprotamu procesuālo normu interpretāciju attiecībā uz atbrīvošanu no valsts nodevas samaksas. Pastāvot šādiem apstākļiem, būtu nesamērīgi prasīt, lai iesniedzēja trešo reizi sniegtu prasību nacionālajās tiesās un lūgtu piemērot normu, kura nav pietiekami skaidri interpretēta divu iepriekšējo gadu laikā.

62. Izvērtējot visus tās rīcībā esošos lietas materiālus, Tiesa noraida valdības argumentu un atzīst, ka nacionālo tiesu attieksme ir liegusi iesniedzējai īstenot savas tiesības uz pieeju tiesai.

63. Attiecīgi šajā lietā ir noticis Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpums.

II. KONVENCIJAS 13.PANTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

64. Iesniedzēja sūdzējās par Konvencijas 13.panta pārkāpumu, kurš nosaka:

"Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus."

65. Valdība nepiekrita.

66. Tiesa uzskata, ka šī sūdzība ir cieši saistīta ar Konvencijas 6.panta kontekstā izskatīto sūdzību un tāpēc ir atzīstama par pieņemamu izskatīšanai pēc būtības.

67. Ņemot vērā tās lēmumu saistībā ar Konvencijas 6.pantu, Tiesa uzskata, ka nav nepieciešams atsevišķi vērtēt, vai šajā lietā ir noticis arī Konvencijas 13.panta pārkāpums.

III. KONVENCIJAS 1.PROTOKOLA 1.PANTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

68. Iesniedzēja arī sūdzējās par Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpumu, kurš nosaka:

"Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Iepriekšminētie noteikumi neierobežo valsts tiesības pieņemt likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu."

69. Ņemot vērā tās secinājumus Konvencijas 6.panta kontekstā, Tiesa uzskata, ka nav nepieciešams atsevišķi izvērtēt šo sūdzību pēc būtības.

IV. KONVENCIJAS 41.PANTA PIEMĒROŠANA

70. Konvencijas 41.pants nosaka:

"Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju."

71. Jautājuma izlemšanu par taisnīgu atlīdzību par viņai radīto morālo un materiālo kaitējumu iesniedzēja bija atstājusi Tiesas ziņā.

72. Tiesa uzskata, ka iesniedzēja ir cietusi zināmu morālo kaitējumu. Ņemot vērā šajā lietā konstatēto pārkāpumu raksturu un lemjot taisnīgi, Tiesa piešķir iesniedzējai 1,000 EUR kā kompensāciju par morālo kaitējumu.

ŅEMOT VĒRĀ MINĒTOS ARGUMENTUS, TIESA VIENBALSĪGI

1. Pasludina iesniegumu par pieņemamu izskatīšanai;

2. Nolemj, ka ir pārkāpts Konvencijas 6.panta 1.punkts;

3. Nolemj, ka atsevišķi nav nepieciešams izvērtēt iespējamo Konvencijas 13.panta pārkāpumu;

4. Nolemj, ka atsevišķi nav nepieciešams izvērtēt iespējamo Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpumu;

5. Nolemj

a. ka atbildētājai valstij trīs mēnešu laikā no dienas, kad spriedums kļūst galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu ir jāizmaksā iesniedzējai 1,000 EUR (viens tūkstotis euro) kā kompensācija par morālo kaitējumu, kā arī jebkura summa, kas rodas, šai summai pieskaitot attiecīgos nodokļus, konvertējot to Latvijas latos (LVL) pēc izmaksas dienā piemērojamā valūtas maiņas kursa;

b. par laika posmu no minētā termiņa iztecēšanas līdz maksājuma veikšanas dienai minētajai summai piemēro vienkāršo procentu likmi, kas vienāda ar attiecīgajā laikā spēkā esošo Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevuma procentu likmi, tai pieskaitot trīs procentus.

Spriedums sastādīts angļu valodā un rakstveidā paziņots 2010.gada 26.oktobrī saskaņā ar Tiesas Reglamenta 77.panta 2. un 3.punktu.

---

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz Ārlietu ministriju ir obligāta. Spriedums stājies spēkā 2011.gada 26.janvārī.

Santiago Quesada Sekretārs

Josep Casadevall Priekšsēdētājs