"Latvija ceļā uz Rietumiem"

"Berlingske Tidende"

— 99.04.15.

Cerības: Krīzes Kosovā, Eiropas Savienībā un Krievijā nav mainījušas Baltijas politiskās perspektīvas, un cerības uz pozitīviem lēmumiem NATO un ES galotņu tikšanās laikā ir lielas.

Uzņemšanas datumi ES un NATO paši par sevi nav tik svarīgi. Baltijas valstīm būtiska ir paplašināšanās procesa pozitīva attīstība. Un šī attīstība, šķiet, ir uz pareizā ceļa - Latvijas Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Māris Riekstiņš ir optimistiski noskaņots.

Neraugoties uz krīzēm Balkānos, ES Komisijā un Krievijā, trīs Baltijas valstu skaidrais ārpolitikas mērķis palicis nemainīgs: turpināt integrāciju Rietumu struktūrās.

"Pirmkārt, mēs gaidām pozitīvu lēmumu no ES galotņu tikšanās Helsinkos. Lēmumu par Latvijas uzaicināšanu uz uzņemšanas sarunu ES pirmo kārtu. Un no NATO galotņu tikšanās Vašingtonā mēs gaidām, ka visas trīs Baltijas valstis tiks nosauktas vārdā kā NATO kandidātvalstis," saka Māris Riekstiņš, sniedzot interviju "Berlingske Tidende" savas īsās vizītes laikā Kopenhāgenā.

Latviešiem ir skaidrs, ka uzņemšana NATO nebūt nav "tepat aiz stūra". Un cerības uz NATO 50. gadadienas sanāksmi ir visai pieticīgas.

"Mums jābūt pragmatiski noskaņotiem un jāizprot NATO iekšējās debates. Bet mēs, protams, arī uzskatām, ka mūsu līdzdalība stiprinās aliansi," saka Riekstiņš.

Latvieši rēķinās ar to, ka NATO uzņemsies saistības uzsākt pastāvīgas debates par paplašināšanos. Un ne mazāk svarīgi ir izstrādāt īpašas programmas, kas palīdzētu katrai kandidātvalstij atsevišķi attīstīt aizsardzības sistēmu un bruņotos spēkus - tā, lai būtu iespējams iekļauties NATO struktūrā.

Pēc Riekstiņa domām Kosovas krīze nepalielina, bet arī nesamazina baltiešu cerības tikt uzņemtiem NATO, kaut arī pēdējā laikā attiecības starp NATO un Latvijas lielo kaimiņzemi Krieviju ir saasinājušās.

"NATO visu laiku ir apgalvojusi, ka valstīm, kas nav NATO locekles, nevar būt veto tiesību paplašināšanās jautājumā. Mēs rēķināmies ar to, ka šis apgalvojums joprojām ir spēkā."

"Praksē Krievija joprojām ir pārstāvēta SFOR Bosnijā, kā arī piedalās mēģinājumos atrisināt krīzi diplomātiskā ceļā. Mēs nejūtam, ka Kosovas krīze ietekmētu mūsu drošību."

Runājot par ES, Rīga strādā ļoti mērķtiecīgi, lai jaunās tūkstošgades pirmo piecu gadu laikā kļūtu par pilntiesīgu ES dalībvalsti.

Tiek darīts viss, lai izpildītu ES Komisijas prasības par ekonomisko stabilitāti, privatizāciju un administratīvās kapacitātes nostiprināšanu. Un integrācijas birojam līdz 2002. gadam pilnībā jānodrošina likumu harmonizācija ar ES likumdošanu.

"Pāgājušajā mēnesī mēs ar bažām raudzījāmies uz vētrainajiem notikumiem ap ES Komisiju. Bet bailēm, ka paplašināšanās process varētu iekavēties, nav bijis pamata. Ierēdņi savu darbu turpina tāpat kā līdz šim," saka Māris Riekstiņš.

Lēne Frēsleva

"Riskēt ar dzīvību ebreju sieviešu dēļ"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.04.12.

Almersbaha IM TAL

. Arnoldu Gludausi pēc nāves godināja holokausta piemiņas vietā Yag Vashem. Viņa dēls Viktors, kurš dzīvo Almersbahā, titulu "Taisnīgākais starp tautām" ("Gerechten unter den Völkern") saņēma tēva vietā.

17 gadus vecajam Arnoldam Gludausim četrdesmitajos gados Latvijā bija tikai divas iespējas: vai nu piedalīties vāciešu rīkotajā ebreju šaušanā, dedzināšanā un vajāšanā, vai arī, visiem spēkiem mēģināt palīdzēt. Jaunais vīrietis izšķīrās par pēdējo, daudz bīstamāko alternatīvu.

Tieši pēc tam, kad vācu vienības 1941. gadā bija okupējušas Latviju, Gludausis, pakļaujot savu dzīvību briesmām, paslēpa ebrejieti Eidiju Tupiku un viņas māti. Līdz 1945. gadam abas sievietes uzturējās jaunā latvieša vecāku mājās, zirgu stallī, bēniņos, pagrabā. Bieži vien vieta tika mainīta vairākas reizes dienā. Vecāki lūdza dēlu atteikties no stingri aizliegtās rīcības, jo tie latvieši, kuri palīdzēja ebrejiem, tika drakoniski sodīti. Viņi tika pakārti visu acu priekšā un par biedinājumu citiem tika atstāti karājamies dienām ilgi. Taču Arnolds palika nelokāms.

Patvērumu atrada arī viņa skolas draudzene Ella Zolomira. Taču tad, kad meitene atstāja slēptuvi, lai meklētu savus vecākus; viņa nonāca gestapo rokās. Vispirms viņa nonāca geto, bet tad koncentrācijas nometnē Štuthofā. Viņas ģimene tika noslepkavota. Pati viņa izdzīvoja, tika atbrīvota un 1945. gada 19. jūlijā atgriezās dzimtajā pilsētā Liepājā. Arnolds Gludausis, kurš kara pēdējos mēnešos tika piespiests strādāt vācu cietumā, nonāca padomju rokās. Šķietamais kolaboracionists uz vairākiem gadiem nonāca Sibīrijā.

1956. gadā viņš atgriežas Latvijā un satiek Ellu Zolomiru, 1957. gadā abi apprecas, bet 1958. gadā pasaulē nāk viņu dēls Viktors. Harmoniska kopdzīve Arnoldam un Ellai, acīmredzot, nebija iespējama arī drūmās pagātnes dēļ. Viņi dzīvoja šķirti. Īsi pirms Viktors Gludausis septiņdesmito gadu vidū beidza militāro dienestu, māte viņam gribēja izstāstīt sīkāk par savu dzīvi, taču nomira

Tagad Arnoldam Gludausim, kurš Latvijā nomira 1992. gadā, pēc nāves ir piešķirts "Taisnīgākais starp tautām" tituls. Izraēlas vēstnieks Avi Primors Gludauša dēlam Viktoram, kurš kopš 1998. gada kopā ar ģimeni dzīvo Almersbahas ielejā, Berlīnē pasniedza tēva apbalvojumu. Viktoram Gludausim, kurš ir pulksteņmeistars un patreiz absolvē profesionālās orientācijas kursu un dzīvo no sociālās palīdzības, nebija vienkārši sadabūt naudu braucienam uz Berlīni.

Pēc ilgas vilcināšanās viņš lūdza palīdzību Almersbahas mēram Rīdigeram Kiningeram. Palīdzība nāca ātri. Acīmredzot, ar lūgumu Štutgartes Ebreju kopienai bija grūtāk. Viņš neesot dalībnieks, tāpēc, diemžēl, neko nevarot darīt, skanēja lietišķā atbilde. Taču Arnolds Gludausis palīdzēja, neko nejautājot.

Marianna Čepe

"Sajukums Latvijas tālruņu tarifos"

"Dagens Industri"

— 99.04.16.

Rīga. Latvijas tālruņu tarifos ir iestājies pilnīgs juceklis.

Visa Latvijas telekomunikāciju politika tiek apšaubīta pēc tam, kad satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs šonedēļ par spēkā neesošiem pasludināja jaunos tālruņu tarifus, kam vajadzēja stāties spēkā 1. aprīlī.

Iemesls ir tāds, ka nav izveidota pieņemama sistēma, kas piešķirtu atlaides tiem tālruņu klientiem, kas cieš no sliktas kvalitātes pakalpojumiem vecajā padomju laikā izbūvētajā analogajā tīklā.

Telekomunikāciju monopols Lattelekom , kas aptuveni 44% apmērā pieder somu Sonera , ir spiests ņemt 10 miljonu latu (140 miljonu kronu) īstermiņa kredītu, lai segtu zaudējumus, kas var rasties pēc pārsteidzošās jauno cenu atcelšanas.

No 1. aprīļa būtu tikuši samazināti tālsarunu tarifi, tāpat cena par sarunām ar mobilo tālruni. Tajā pašā laikā privātpersonām būtu paaugstināta samaksa par vietējām sarunām un tālruņa abonēšanas cena, un visa telekomunikāciju sistēma pārietu no minūšu uz sekunžu uzskaiti.

Rīgā esošie zviedru uzņēmumu pārstāvji, ar kuriem Dagens Industri aprunājās, nav apmierināta ne ar vecajiem, ne jaunajiem - tagad spēkā neesošajiem - tarifiem.

"Tie ir pārāk augsti", teica Skanska finansu direktors Latvijā Patriks Ešrihts. "Maksa par tālruņu sakariem šeit ir apmēram 30% no mūsu biroja kopīgajiem izdevumiem, ko var salīdzināt ar 1 - 2 procentiem Zviedrijā."

Revidentu uzņēmuma Ernst & Young vadītājs Rīgā Montijs Okesons saka, ka koncerns mēģina izvairīties no telekomunikāciju sakariem caur valstīm, kurās ir augsti tālruņu tarifi.

"Mūsu Rīgas datu bāze tiek atjaunota no servera Londonā, kas mūs sazvana pa zemo britu tarifu", viņš paskaidroja.

Juris Kaža

"Militārā apzināšana"

"Berlingske Tidende"

— 99.04.12.

Palīdzība: Tas laiks, kad Baltijas valstis pateicīgi pieņēma jebkuru militāro palīdzību, ko vien varēja dabūt, ir pagājis. Pirmo gadu pieredze pēc neatkarības atgūšanas nu liek Igaunijai, Latvijai un Lietuvai rūpīgāk apdomāt un apsvērt, kas patiesi nepieciešams šo valstu aizsardzības stiprināšanai. Šajā sakarā Dānija piedāvājusi baltiešiem ilgtermiņa plānu, kas noteiks dāņu militāro palīdzību Baltijas valstīm to ceļā uz NATO.

Stāsts par transporta bataljonu netālu no Igaunijas galvaspilsētas Tallinas ļoti precīzi raksturo pastāvošo problēmu.

Bataljons gadu gaitā no dažādām Eiropas valstīm saņēmis 100 armijas automašīnu - bet šīm automašīnām ir 40 dažādas markas un modeļi, un daudzas no tām ir atgādātas bez jelkādām rezerves daļām.

Kamēr mehāniķi ir plūkuši matus, cenšoties atrisināt tehniskās problēmas, donorvalstu dāvātprieks Igaunijas Aizsardzības spēku vadībai devis vielu pārdomām, un tagad tā vairs nesaka "jā, paldies" jebkuram piedāvājumam.

To vairs nedara arī Latvijas un Lietuvas aizsardzības spēki. Ja ir kaut kas, ko Baltijas valstis savas aizsardzības stiprināšanas gaitā patiesi ir apguvušas, tad tas ir fakts, ka neizmantojama militārā palīdzība nav labāka kā vispār nekāda palīdzība.

To pašu var teikt par neizmantojamu militāro padomdošanu, neizmantojamām militārām apmācībām un neizmantojamu militāro izglītību, ko, labu gribot, piedāvājušas Zviedrija, Norvēģija, Somija Lielbritānija, Vācija, ASV un Dānija.

Dānijas Aizsardzības spēki bija pirmie, kas jau pirms vairākiem gadiem sāka sūtīt Baltijas valstīm armijas automašīnas ar rezerves daļām: tāpat arī militārā sadarbība citās jomās kopš 1994. gada, kad Dānija ar trim bijušajām padomju republikām parakstīja pirmos militārās palīdzības līgumus, ir ievērojami uzlabojusies.

Gadu gaitā Dānijas militārā palīdzība Austrumeiropai ir strauji augusi, šogad sasniedzot 100 miljonus kronu. Aizsardzības ministrijai un Aizsardzības spēku vadībai šobrīd ir 200 - 300 dažādu sadarbības projektu ar Baltijas valstīm. Turklāt līdzīgs daudzums militārās palīdzības programmu nāk no katras ziemeļvalsts ar mērķi sagatavot Baltijas valstis dalībai NATO.

Ievērojamākais sasniegums ir Baltijas miera uzturēšanas bataljona BALTBAT izveide. Šim projektam Dānija kopā ar pārējām donorvalstīm ir devusi savu ieguldījumu, materiāli apgādājot un izglītojot 713 cilvēku militāru vienību, kam jāpiedalās miera uzturēšanas misijās, to skaitā Bosnijā.

Citi lielie, tā sauktie, daudzpusējie projekti ir BALTRON - sadarbība starp Baltijas flotēm, BALTNET - Baltijas gaisa telpas novērošanas projekts, un jaunākais - BALTDEFCOL - tā ir Baltijas militārā akadēmija, kur Igaunijai, Latvijai un Lietuvai tiks sagatavoti štāba virsnieki.

Atzīstot, ka Baltijas virtuvē ir pārāk daudz pavāru, donorvalstis ir izveidojušas BALTSEA - forumu, kura mērķis ir koordinēt un plānot militāro palīdzību, lai nākotnē tiktu uzlabotas šo joprojām jauno nāciju pašaizsardzības spējas.

Dāņu Aizsardzības komisija pagājušajā gadā ieteica, lai Dānija turpmāk sakoncentrētu divpusējo sadarbību ar Baltiju vairs ne tik daudzās, toties rūpīgi izvēlētās jomās. Tām vajadzētu būt jomām, kas pašiem baltiešiem ir prioritāras, un kurās Dānijas Aizsardzības spēkiem faktiski ir ko piedāvāt.

Tādēļ Aizsardzības ministrija un Aizsardzības spēku vadība nesen piedāvājusi baltiešiem ilgtermiņa plānu Dānijas militārajai palīdzībai. Līdz ar to neskaitāmās palīdzības programmas Igaunijai, Latvijai un Lietuvai jau no 2000. gada tiks aizvietotas ar lielu un visaptverošu aizsardzības plānu, kas katrā no Baltijas valstīm darbosies piecus līdz astoņus gadus.

Aizsardzības plāns joprojām tiek apspriests, bet jau marta vidū Dānijas Aizsardzības ministrijas ierēdņu un armijas virsnieku delegācija to prezentēja Tallinā, Rīgā un Viļņā. Sākot ar Baltijas karavīru apmācīšanu un izglītošanu līdz pat sadarbībai militāro operāciju laikā un ieroču dāvinājumiem, plāns paredz likt pamatus ilgstošai Dānijas un Baltijas valstu sadarbībai aizsardzības jomā.

Jau pagājušajā gadā Aizsardzības ministrija rūpīgi izanalizēja Baltijas valstu aizsardzību, kas pamatā balstās uz vieglo artilēriju, nedaudzām bruņumašīnām, šautenēm un automātiem, helikopteriem un transporta lidmašīnām, kā arī nelielu floti. Dānijas Aizsardzības ministrija secina, ka Baltijai, tāpat kā Dānijai vajadzētu balstīt savu aizsardzību uz regulāriem karadienesta iesaukumiem, un militārajai tehnikai nebūt nav jābūt jaunākajam high-tech risinājumam.

Dānijas bažas provocēt Krieviju līdz šim likušas ierobežot Dānijas militāro palīdzību Baltijai, un bez izglītības un konsultācijām Dānija piedāvāja Baltijas valstīm vienīgi uniformas un dažas vieglākas transporta vienības. Taču tagad Aizsardzības spēki plāno dāvināt baltiešiem ievērojamu skaitu pretgaisa aizsardzības lielgabalu un haubiču. Ieroču dāvinājumam vēl jāsaņem Dānijas politiskais akcepts, tāpat arī Baltijas valstīm pašām formāli jālūdz šī palīdzība.

Domājams, tā arī tiks darīts. Kaut arī runa ir par veciem ieročiem - dažus no tiem ASV dāvināja Dānijai īsi pēc otrā pasaules kara - un kaut arī baltieši automātiski vairs nepieņem jebkuru militārās palīdzības piedāvājumu - jā, tieši pretgaisa aizsardzības ierīces un smagā artilērija Igaunijai, Latvijai un Lietuvai ir ļoti nepieciešamas.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma baltieši savas brīvības aizsardzībai palika gandrīz tukšām rokām. Krievijas karavīri paņēma visus ieročus līdzi, piedevām vēl izdemolēja Baltijas kazarmas.

Pagaidām ir tikai viena lieta, kas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Aizsardzības spēkiem ir vairāk nekā pietiekamā skaitā - armijas automašīnas.

Jespers Lersens

"Baltieši tiecas uz NATO

vairāk nekā jebkad agrāk"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.04.14.

Varšava. Dienu iepriekš, otrdien, Lietuvas masu mēdijos svarīgākā ziņa nebija karš Dienvidslāvijā, bet gan Polijas prezidenta Aleksandra Kvašņevska vizīte Viļņā, jo Kvašņevskis kopā ar lietuviešu kolēģi Valdu Adamku piedalījās pirmajā Polijas - Lietuvas jaunā bataljona militārajā pārbaudē.

Kvašņevskis teica, ka Lietuvas iestāšanās NATO ir tikai laika jautājums. Gaidāmajā galotņu sanāksmē Vašingtonā NATO atstāšot durvis vaļā arī Baltijas valstu līdzdalībai. Adamkus, kurš agrāk bija ASV pilsonis, izteica cerības, ka Baltijas valstis līdz ar bataljonu jau būs ielikušas kāju NATO durvīs. Trīs kādreizējo padomju republiku politiķu vidū valda vienprātība par to, ka iestāšanās aliansē sniegs drošību pret Maskavas imperiālistiskajām tieksmēm. Tāpēc karš Balkānos galvenokārt tiek uzlūkots no šī aspekta: vai spriedze attiecībās starp NATO un Krieviju Baltijai ir izdevīga vai neizdevīga? Vai līdz ar to tās NATO iekļūs ātrāk, vai arī ceļš būs bloķēts uz vairākiem gadiem? Viedokļi ir atšķirīgi. Ja NATO Baltiju patiesi atstās likteņa varā, lai vēl vairāk nesadusmotu gaisa uzbrukumu Dienvidslāvijai dēļ jau tā nokaitināto Maskavu? Vai arī spriedzes palielināšanās būs par cēloni jaunam aukstajam karam un līdz ar to paātrināsies NATO paplašināšanās otrais raunds.

Tiek spekulēts, vai nevarētu būt tā, ka Maskavas iejaukšanās – ar militāru palīdzību Belgradai vai pat bruņoto spēku nosūtīšanu - dotu līdzīgu rezultātu kā Čečenijas karā? Galu galā Maskavas rīcība Kaukāzā noskaņojumu Rietumu galvaspilsētās taču izmainīja par labu Polijai, Čehijai un Ungārijai, kuras pirms mēneša iestājās aliansē.

Valdības Viļņā, Rīgā un Tallinā, bez vispārējā paziņojuma par solidaritāti ar NATO, tomēr ar viedokļa izteikšanu ir atturīgas. Īpaši piesardzīgi ir Latvijā un Igaunijā, jo tur taču apmēram 30% iedzīvotāju ir krievi. Viņu politiskās organizācijas jau ir paziņojušas par solidaritāti ar Belgradu.

Tomass Urbans

"Baltijas jūras reģiona drošībai"

"Krasnaja Zvezda"

— 99.04.16

Redakcijā notika "Apaļais galds", kurā no Krievijas puses uzstājās Valsts Domes starptautisko lietu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Aleksejs Podberezkins, Krievijas Zinātņu Akadēmijas Eiropas institūta Ziemeļeiropas centra direktors Jurijs Derjabins, Krievijas stratēģisko pētījumu institūta direktors Jevgēņijs Kožokins, kontradmirālis Ļevs Sidorenko.

Jurijs Derjabins.

Es uzskatu, ka Ziemeļeiropas un Baltijas jūras reģiona drošība ir cieši saistīta un tādēļ ir jāskata vienotā kompleksā. Protams, neatdalot šos jautājumus no visas Eiropas un pasaules konteksta. Šādos apstākļos, reizē ar neatkarīgu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstu izveidošanos jārunā ne tikai par Eiropas ziemeļiem to tradicionālajā izpratnē, bet arī par "jaunajiem ziemeļiem", kas ietver arī jaunās Baltijas valstis, kā arī Poliju, Vāciju un, protams, arī Krievijas ziemeļrietumu reģionus.

Baltijas valstu drošība nav tikai to pašu drošība. Šo problēmu risināšana ir nozīmīga arī citām reģiona valstīm, jo es uzskatu, ka šodien drošība ir nedalāma - nedrīkst pieņemt lēmumus, kas nāk par sliktu citu valstu drošībai.

Turklāt, runājot par drošību 21.gadsimtā, mēs pamatojamies uz vispārēju pieņēmumu par to, ka drošība ir daudzdimensiju. Tā nav vienīgi militāri-politiskā dimensija, kas dominēja bloku un ideoloģisko pretrunu laikā, un kas noteica mūsu domāšanu un attieksmi citam pret citu. Pašlaik vairāk tiek runāts par nemilitāriem un pilsoniskiem drošības aspektiem: ekonomiskiem, ekoloģiskiem un humāniem. Un tie ir pilnībā piemērojami Ziemeļeiropai. Militārajā ziņā šī Eiropas daļa vienmēr ir bijusi daudz mierīgāka par pārējām. Neraugoties uz to, militāri-politiskā dimensija Eiropas ziemeļos tomēr saglabājas. To zināmā mērā veicina tās tendences, kas uztrauc Krieviju - NATO paplašināšanās uz austrumiem, Baltijas valstu centieni iestāties šajā blokā, jaunu robežlīniju izveides draudi Ziemeļeiropā un visā kontinentā kopumā; ja ne gluži Krievijas izolācijas draudi, tad tās iespējamā atvirzīšana Eiropas un pasaules politikas nomalē.

Es uzskatu, ka par galveno vārdu diskusijās par drošību ir jākļūst vārdam "uzticēšanās". Uzticēšanās visās jomās, ieskaitot arī militāri-politisko.

Tieši uzticēšanās bija pamatā Krievijas priekšlikumiem attiecībā uz Baltiju, kurus Krievijas prezidents Boriss Jeļcins izvirzīja jau 1997.gadā. Diemžēl mūsu partneru - un ne tikai Baltijas - pirmā reakcija nebalstījās uz šo krievu iniciatīvu jēgu. Jāsaka, ka ieganstu tam deva pati Krievijas puse. Pārāk daudz šajos priekšlikumos tika runāts par garantijām, drošības paktu. Netika ņemti vērā vēsturiskie un psiholoģiskie aspekti. Tomēr daudzi Krievijas izvrizītie uzticēšanās veidošanas priekšlikumi ir pelnījuši sīkāku izpēti.

Aleksejs Podberezkins.

Mūsdienu Krievijā neviens ne pie kādiem nosacījumiem pat negrasās apspriest jautājumu par bijušo padomju republiku iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē. Ja tas tomēr notiks, turklāt neņemot vērā Krievijas uzskatus un pozīciju, tiks nekavējoši radīta "sarkanā līnija" un tiks pārtrauktas jebkādas attiecības. Turklāt ne vien militārās, lietišķās vai politiskās, bet itin visas. Tas nozīmē, ka bijušo padomju republiku līdzdalība NATO nav apspriežama. Par kādu gan uzticēšanos var runāt, ja visur tiek dzirdētas vienīgi runas par dažu bijušo padomju republiku iestāšanos aliansē "pēc kāda laika"? Jāsaka, ka NATO atbildības zonas paplašināšana ir pretrunā ANO nolikumam. NATO tika radīta kā reģionāla ziemeļatlantiska organizācija. Par kādu gan reģionālu organizāciju var runāt, ja tiek veidoti divpusēji kontakti starp NATO un, piemēram, Tadžikistanu vai Uzbekistanu? Vai tad tur atrodas Ziemeļatlantija? Tas mūs nekādā ziņā neapmierina.

Pilnīgi skaidrs, ka notiek atgriešanās pie militārā spēka pārvērtēšanas kā ārpolitiskās ietekmēšanas līdzekļa. NATO cenšas padarīt par tādu mehānismu, kas EDSO padarītu par nevajadzīgu. Arī tas mums ir absolūti nepieņemami. Un vispār, militārā spēka pārvēršana par ārpolitikas instrumentu ir atgriešanās ne vien 60.-os vai 70.-os gados, bet daudz agrākā periodā. Attiecībā uz Kosovu es neesmu optimists. Tur notiekošais dara mūs piesardzīgus attieksmē pret Ziemeļatlantijas aliansi. Visiem vajadzētu vairāk iedziļināties Eiropā notiekošajā. Kā mums nezaudēt jau iegūto, sasniegto Eiropas drošības sasniegšanā?

Zviedrijas Karalistes ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijā.

Es uzskatu, ka Ziemeļeiropā pašlaik ir ļoti mierīgi un stabili. Zviedrijas drošība nekad nav bijusi tik stabila, kā patreiz. Protams, Krievija par 40% ir samazinājusi savus militāros grupējumus ziemeļrietumos. Tomēr arī Zviedrija par 50% ir samazinājusi savus bruņotos spēkus un aizsardzības izdevumus.

Runājot par Eiropas drošības principiem, es gribētu uzsvērt divus momentus. Pirmkārt, Eiropas drošība ir nedalāma. Tas nozīmē, ka visām kontinenta valstīm ir vienāda loma, vienas valsts drošība nedrīkst nodarīt kaitējumu citai. Otrkārt, mēs uzskatām, ka galvenais drošības princips Eiropā ir tas, ka katrai valstij ir tiesības pašai izvēlēties savas drošības garantēšanas veidu.

Ļevs Sidorenko.

Ziemeļeiropas valstis un Krievija ir ne tikai jūras lielvalstis, bet arī kaimiņi, kurām vēstures attīstības gaita ir nolēmusi dzīvot līdzās. Pašlaik mūsu valstu pamatintereses lielā mērā sakrīt. Deviņām valstīm ir pieeja pie Baltijas jūras. Pat izslēdzot bruņotas sadursmes iespēju šajā reģionā, konflikta iespējas vēl arvien pastāv. Par šādu konfliktu ieganstu varētu kalpot nekontrolējama ekonomiskā konkurence, teritoriālie strīdi, ieroču izplatīšana, narkotiku tirdzniecība, cilvēktiesību pārkāpumi atsevišķās valstīs.

Mūsu bažas izraisa NATO valstu aktivitātes palielināšanās, kā arī reālie alianses karaspēka un ieroču izvietošanas draudi Polijā un Baltijas valstīs. Tādēļ, iespējams, ir jārada vienota drošības sistēma miera un stabilitātes saglabāšanai šajā reģionā. Nozīmīgs solis šajā virzienā būtu vienošanās par ierobežotu flotu darbību, atsacīšanās no amerikāņu kara flotes klātbūtnes teritorijās pie Ziemeļeiropas, kā arī šo zonu flotes kontroles nodošana tām Ziemeļeiropas valstīm, kas neietilpst NATO.

Somijas Republikas Ārkārtējais un Pilnvarotais vēstnieks Krievijā.

Nedrīkst kādai atsevišķai valstij liegt tiesības pašai lemt par savu drošību, vai arī noteikt, kāda blokā tā drīkst atrasties, un kādā - nē. Somijā jautājums par līdzdalību NATO nav aktuāls. Tomēr mums ir svarīgs pats valsts izvēles iespējas princips.

Kas attiecas uz NATO paplašināšanu, tad tas ir sarežģīts jautājums. Tomēr skaidrs ir viens: jo labākas ir Krievijas attiecības ar Baltijas un Centrāleiropas valstīm, jo ļaunāk Ziemeļatlantijas alianses paplašināšanai.

Jevgēņijs Kožokins.

Vai zināt, es ļoti vēlētos veltīt savu uzstāšanos vienīgi tādām organizācijām, kā Baltijas valstu padomei, Baltijas pilsētu savienībai, Ziemeļu padomei, Baltijas valstu subreģionālās sadarbības valstu organizācijai. Taču, diemžēl, aprobežošanās vienīgi ar šādu griezumu līdzinātos strausa pozīcijai. Man NATO apspriešana liekas neinteresanta. Tomēr es esmu spiests to darīt, jo ne reizi vien ir izskanējusi tēze par principiālām izmaiņām Ziemeļatlantijas aliansē.

Patiešām, NATO pārvēršas par organizāciju, kas, neatsakoties no savām agrākajām funkcijām, iegūst jaunas funkcijas un jaunus uzdevumus. Ja mēs izpētīsim NATO pārveidi kopš 1991.gada, tad secināsim, kas visas izmaiņas notiek vienā virzienā un ir savstarpēji saistītas.

Piemēram, NATO paplašināšanās uz austrumiem. Tā tiek saistīta ar miera uzturēšanas operācijām. Visas operācijas tiek pamatotas ar nepieciešamību nodrošināt mieru.

Rodas tādi jauni fenomeni kā, piemēram, Bosnija. Tā ir valsts bez savas suverenitātes. Bosnija - tas ir savdabīgs ārējo spēku izveidotas valsts eksperiments. Tur nav pilsoņu. Kas gan tie par pilsoņiem, kuri neatzīst savu valsti? Un tā ir ļoti nopietna problēma. Turklāt mēs redzam, kā mums šodien piedāvā atkārtot šo eksperimentu: radīt Kosovā protektorātu vai kaut ko tādu, kam vēl nav nosaukuma. Un mums visiem - krieviem, norvēģiem, zviedriem, igauņiem - tiek piedāvāts piedalīties šajos eksperimentos. Rodas jautājums: kā tas ir saistāms ar mūsu valstiskajām interesēm? Man kā stratēģisko pētījumu institūta direktoram uz šo jautājumu ir grūti atbildēt.

Baltijas valstu politiskajai elitei ir radies priekšstats, ka to neatkarība ir ļoti trausla. Un tā cik iespējams drīzāk ir jāgarantē ar visstingrākajiem līdzekļiem - iestājoties NATO. Turklāt Krievijas iebildumi tiek uztverti kā palieka. Krievija, lūk, esot un paliekot imperiāliste un tikai domājot par to, kā ievest savu karaspēku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Tas saskan ar vēsturisko realitāti, taču pilnībā neatbilst šodienai. Jo tiek runāts ne jau par šodienas, bet kaut kādu virtuālu Krieviju.

Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Pjotrs Lillenurms.

Attiecības starp Baltijas un Ziemeļeiropas reģiona valstīm jau sen ir kļuvušas par visas Eiropas faktoru. Jaunas Eiropas veidošanā tām ir piešķirta īpaša loma.

Mēs uzskatām, ka visām Eiropas valstīm ir jāsadarbojas, lai radītu tādu sistēmu, kura nodrošinātu visu valstu nevis tikai atsevišķu valstu grupu drošību. Pret NATO paplašināšanos Krievijas attieksme ir nemainīgi negatīva. Tā ne tikai nav adekvāta atbilde uz Eiropā un pasaulē notiekošajām pārmaiņām, bet tikai veicina jaunu robežu rašanos kontinentā un pietuvo NATO militāro infrastruktūru Krievijas robežām.

Lietuvas Republikas vēstniecības Krievijā ministrs-padomnieks Pjatras Zapoļskis.

Lietuvas vēlme integrēties Eiropas struktūrās ir nemainīga. Mēs labi pazīstam un cienām Krievijas pozīciju šajā jautājumā. Tomēr tajā pašā laikā Lietuva tiecas dot savu ieguldījumu drošības nodrošināšanā. Mēs uzskatām, ka pēdējos gados mūsu valsts ir iekļāvusies kopējā reģionālās drošības kontekstā. To var novērot Lietuvas un Polijas attiecībās, kas pēdējā laikā ir kļuvis par nozīmīgu faktoru.

Cits faktors, kam ir tieša ietekme uz reģionālo drošību, ir Kaļiņingradas apgabals. Lietuva nepretendē uz šīm zemēm, un visas runas par to ir vienīgi politiķu personīgais viedoklis. Bet Krievijā šis apgabals tiek uzskatīts par problēmu. Mēs šeit nekādas problēmas nesaskatām. Lietuva varbūt pat vairāk par Krieviju vēlas padarīt šo apgabalu par labu kaimiņattiecību un savstarpēji izdevīgas sadarbības paraugu.

Es neesmu pesimists un neuzskatu, ka būtu jāpārtrauc visas attiecības, ja Baltijas valstis iestāsies NATO. Baltijas valstīs ir milzīgs potenciāls un vēlme sadarboties ar Krieviju jebkurā līmenī. Vienkārši tas būtu jādara prakstiskāk, bez "sarkanām līnijām" un liekām emocijām.

Pulkvedis Vladislavs Pjontkovskis.

Kas attiecas uz Baltijas valstu centieniem iestāties NATO, es vēlētos, lai šo republiku vadītāji rūpīgāk apsvērtu šāda soļa iespējamās sekas. Valsts drošības interešu vārdā Krievijas Federācija būs spiesta pielietot attiecīgus līdzekļus.

Nikolajs Jefimovs

"Taisnākais baltiešu ceļš

uz Eiropas Savienību"

"Dagens Industri"

— 99.04.17.

Brisele. Latvija, Lietuva un Slovākija Eiropas Savienībā var iekļūt ātrāk nekā gaidīts.

"Mēs diskutējam par iespēju tās pārcelt uz pirmo grupu, taču šis lēmums būs jāpieņem valdību vadītājiem", teica sešu kandidātvalstu sarunu ar ES vadītājs Klauss van der Posts.

ES kandidātvalstis kļūst aizvien nepacietīgākas. Pēc tam, kad ES tagad ir tikusi skaidrībā par savu ilgtermiņa budžetu un apcirptajām lauksaimniecības un reģionālā pabalsta reformām, kandidātvalstis vēlas uzzināt datumu, kad tās varēs kļūt par dalībniecēm.

Pirmās grupas valstis savas iestāšanās sarunas būs pabeigušas 2002. gadā, tādēļ 2003. gads ir reāls nākamās ES paplašināšanās mērķis. Tomēr Francija, Vācija un vairākas citas dalībvalstis vēlas gaidīt, un par argumentu tām noder paplašināšanās pretendentvalstu lauksaimniecības politikā nenotiekošās reformas.

Jo ilgāks laiks Eiropas Savienībai būs vajadzīgs, lai samazinātu cenu atbalstu zemniekiem un lauksaimniecības produktu cenas pielāgotu pasaules tirgum, jo grūtāk būs uzņemt jaunas dalībvalstis no Austrum- un Centrāleiropas.

Tā kā ES lauksaimniecības politika ir nosprausta līdz 2005. gadam, kad tiks pieņemts lēmums par jaunu ilgtermiņa budžetu, jaunajām ES dalībvalstīm nebūs tādi paši nosacījumi kā pašreizējām. Pārāk dārgi būtu Polijas zemniekiem piešķirt tādu pašu ienākumu un cenu pabalstu kā Francijā.

Arī vides jomā jaunajām ES dalībvalstīm tiks atvēlēti pārejas periodi.

Kā norādīja pirmās sešu kandidātvalstu grupas galvenais sarunu vedējs Eiropas Savienībā Klauss van der Posts, 95% no iestāšanās sarunām esot tehniskas dabas jautājumi. Līdz vasaras sākumam būtu jātiek galā ar pusi no 31 sarunu nodaļas, un gada beigās ar 75%.

Nodaļās, ar kurām darbs notiks pavasarī, runa ir par personu brīvu pārvietošanos, zvejniecības politiku, statistiku, patēriņa politiku, muitas jautājumiem un ārējām attiecībām.

"Sarunām padziļinoties, valstu starpā notiks lielāka diferenciācija. Man nebūtu nekas iebilstams pret nākamās paplašināšanās kārtas iespējamo datumu. Nākamā gada sākumā mēs varēsim katrai pirmās grupas kandidātvalstij nospraust mērķa datumu. Mēs domājam, kā otro grupu varētu ciešāk piesaistīt šim procesam, jo pretējā gadījumā pastāv risks, ka tā kļūs nepacietīga", Klauss van der Posts teica.

Ar otrās uzņemšanas grupas kandidātvalstīm ir sākts sagatavošanās dalībai Eiropas Savienībā otrais posms.

Pagājušā gada 3. aprīlī sākās ES likumdošanas multilaterālā caurskate jeb skrīnings, kad tā tika salīdzināta ar kandidātvalstu likumdošanu. Šī fāze tagad ir pabeigta, un nākamais solis - katras valsts likumdošanas bilateriāla caurskate - sākās martā un ir jāpabeidz rudenī.

Ula Helblūms

"Luksusa brauciens"

"Dagens Nyheter"

— 99.04.15.

Izmaksas Igaunijai iesaldētas. Augsti valsts ierēdņi teica, ka "studiju brauciens" noticis uz Stokholmu.

Saistībā ar Zviedrijas palīdzības projektu Igaunijā ir atklātas nepatīkamas lietas. Trīspadsmit augsti Igaunijas Finansu ministrijas ierēdņi teica, ka braukšot uz apmācības kursiem Stokholmā, taču tā vietā vislielākajā slepenībā desmit dienas uzturējās atvaļinājumu paradīzē Seišeļu salās.

Šis luksusa brauciens tika apmaksāts ar Zviedrijas naudu. Igauņu laikraksts Eesti Päevaleht trešdien atmaskoja šo skandalozo braucienu un ar SIDA projektu saistītās detaļas.

SIDA igauņiem palīdz modernizēt un datorizēt visu Igaunijas valsts kontroli un šim nolūkam ir atvēlējusi 21 miljonu kronu. Lielākā šīs palīdzības naudas daļa jau ir iztērēta un notiek diskusijas par papildus piešķīrumu. Daļa no palīdzības darba ir koordinējis kāds zviedru konsultantu uzņēmums.

Kad SIDA-Öst priekšnieks Stafans Herstrēms no igauņu laikraksta publikācijas uzzināja par šo skandalozo braucienu uz Seišeļu salām, viņš nekavējoties nolēma pārtraukt visas izmaksas zviedru konsultantu firmai un pieprasīja veikt revīziju. Šis ir ārkārtīgi neparasts lēmums, un pirmdien SIDA delegācija dosies uz Tallinu, lai pieprasītu paskaidrojumus no igauņu puses projektu grupas, pirmām kārtām Igaunijas Finansu ministrijas ierēdņiem.

Stafans Herstrēns sarunā ar Dagens Nyheter teica: "Mani tas ļoti satrauc. Mēs dzirdējām baumas par šādu braucienu, taču konsultantu firma noliedza, ka būtu noticis jebkāds brauciens. Tad viņi vakar pēkšņi piezvanīja un paskaidroja, ka ir bijis brauciens uz Seišeļu salām, bet tas nav apmaksāts ar SIDA naudu. Es tagad esmu pieprasījis izdarīt visu rēķinu pārbaudi. Konsultantu uzņēmums saka, ka braucienam esot piešķīris savu naudu un ka Igaunijas valsts esot solījusi vēlāk šos izdevumus segt."

Tallinā to noliedz. Laikraksts Eesti Päevaleht ir runājis ar toreizējo finansu ministru Martu Opmanu (Igaunijā nupat notika valdības maiņa), un viņš saka, ka arī bijis izbrīnīts par to, ka viņa valsts sekretārs un visi augstie ierēdņi braukšot uz Seišeļu salām, lai apmeklētu "datorkursus". "Kad es uzzināju, ka šo braucienu apmaksās Zviedrijas puse, par šo lietu vairs neinteresējos", Opmans teica.

Vienīgās izmaksas, ko apmaksāja Igaunijas valsts, bija izdevumi par vīzām un dienas nauda. Šo gadījumu izmeklējusī igauņu avīze norāda, ka ceļotāji saviem darba kolēģiem ir teikuši, ka došoties uz Stokholmu. Tā vietā viņi aizbrauca uz "luksusa skolu zem līgojošamies palmu zariem un pie zilā okeāna 1800 kilometrus no Āfrikas rietumu krasta". kā teikts avīzes rakstā. Un tas viss uz zviedru rēķina.

Kādēļ uz Seišeļu salām? Kā Igaunijā saka kritiķi (cita starpā konkurējošie datoruzņēmumi), lai augsta līmeņa ierēdņi varētu apstiprināt Agresso datorsistēmas iegādi grāmatvedības vajadzībām. Konsultantu uzņēmums Ifor-m?lstyrning AB telefona sarunā ar SIDA šī tālā brauciena iemeslu paskaidroja šādi: "Toreiz taču viss bija tik nesakarīgi. Mums vajadzēja visus kādā vietā sapulcēt kopā." Ifor norāda, ka runa esot bijusi par darba sanāksmi.

Merts Kubu

"Apiešanās ar Krieviju"

"Financial Times"

— 99.04.14.

Par Kosovas konflikta eskalāciju vakar liecināja serbu īslaicīgie iebrukumi Albānijā un ziņas par ASV spēku tālāku pastiprināšanu. Tas ir savlaicīgs atgādinājums, ka vienlaikus ar NATO uzlidojumu kampaņu pret Slobodanu Miloševiču ir jāturpina arī uzmanīga diplomātija.

Un diplomātisko prioritāšu pašā galvgalī atrodas Rietumu attiecību ar Krieviju nokārtošana. Pašreizējās domstarpības jautājumā par Kosovu ir saprotamas un novēršamas. Taču, lai konflikts nepaplašinātos aiz Balkānu robežām, Vašingtonai un tās sabiedrotajiem ir jāizvairās no vēl dziļāku domstarpību rašanās.

Tas kļuva skaidrs, kad pirmo reizi kopš kara sākuma pirms trim nedēļām Oslo vakar tikās ASV valsts sekretāre Madlēna Olbraita un Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs. Viņi nespēja vienoties ne par ko citu, kā vien par nepieciešamību turpināt sarunas.

Būtu naivi sagaidīt, ka Vašingtona un Maskava pēkšņi sāktu vienādi raudzīties uz lietām. NATO nav citas izvēles, kā vien turpināt bombardēšanu, kamēr Slobodans Miloševičs neizvāc savus spēkus no Kosovas un neatļauj bēgļiem atgriezties.

Krievu ieskatā Rietumiem nav bijis nekādu tiesību uzbrukt suverēnai valstij, kura nerada nekādus draudus alianses dalībvalstīm; jebkurā gadījumā tiem būtu vajadzējis sagaidīt Apvienoto Nāciju atbalstu; turklāt Rietumi esot uzsākuši uzbrukumu bez skaidras izpratnes par tā mērķiem.

Ja ņem vērā pārliecību par šiem uzskatiem, tad var tikai apsveikt, ka Vašingtona un Maskava ir nolēmušas turpināt sarunas. Taču abas nedrīkst vienkārši vienoties par to, ka tās nespēj savstarpēji vienoties. Kosovas krīze attīstās pārāk strauji. Vašingtonai un Maskavai tas ir jāatzīst un jāveic pasākumus, lai pārvarētu eksistējošās domstarpības.

Krievijas dusmas pret NATO ir tikai viens simptoms arvien vairāk pieaugošajai izolācijas sajūtai, kuru ir izraisījusi nepieciešamība izlūgties palīdzību pēc rubļa sabrukuma pagājušajā gadā, kā arī Polijas, Čehijas un Ungārijas uzņemšana NATO pagājušajā mēnesī. Vismaz viena trešā daļa Krievijas iedzīvotāju tagad uzskata, ka Krievijai ir jānovēršas no Rietumiem un jāizveido sava Eirāzijas ietekmes sfēra. Tieši šiem klausītājiem bija domāti ārkārtīgi asie Krievijas politiķu nesenie izteikumi, kas ir izraisījuši satraukumu Rietumos.

Šiem politiķiem tagad ir jālīdzsvaro vēlēšanās apmierināt savus vietējos klausītājus un nepieciešamība nodrošināt vietu Krievijai starptautiskajā kopienā. No savas puses ASV arī vajadzētu vairāk iesaistīt Krieviju. Tas nozīmē, ka būtu nepieciešams pieļaut vairāk nekā tikai simbolisku krievu vienību klātbūtni starptautiskajos spēkos, kam vajadzētu aizvadīt bēgļus atpakaļ uz Kosovu.

Ja tas nenotiks, tad rodas draudi, ka domstarpības par Dienvidslāviju varētu izvērsties jaunā aukstajā karā. Iespējams, ka Krievija ir kļuvusi ekonomiskā ziņā vārga, taču tai ir pārāk daudz iedzīvotāju un tā ir pārāk labi apbruņota, lai to vienkārši varētu pastumt malā.

"Baltijas poligons"

"Izvestija"

— 99.04.14.

Izskatot stāvokli Kaļiņingradas apgabalā, Boriss Jeļcins secināja, ka tas ir neapmierinošs. Kā ir minēts valsts vadītāja preses dienesta ziņojumā, "Boriss Jeļcins ir nopietni nobažījies par īpašās ekonomiskās zonas federālās mērķprogrammas jautājumu nerisināšanu Kaļiņingradas apgabalā."

Tādēļ prezidents "uzdeva premjerministram Jevgēņijam Primakovam, prezidenta administrācijas vadītājam Aleksandram Vološinam, apgabala gubernatoram Leonīdam Gorbenko, Ārlietu ministrijas vadītājam Igoram Ivanovam, aizsardzības ministram Igoram Sergejevam, Federālā drošības dienesta direktoram Vladimiram Putinam īstenot ārkārtas pasākumus, ņemot vērā Kaļiņingradas īpašo stratēģisko nozīmi Krievijā." Turklāt "valsts vadītāju uztrauc problēmas, kas ir saistītas ar apgabala nodrošināšanu ar vietējiem enerģijas avotiem, Baltijas flotes kaujasspēju saglabāšanu, kā arī reģiona sociālajiem un politiskajiem jautājumiem."

No vienas puses, prezidenta bažas šajā jautājumā saskan ar pagājušajā pirmdienā notikušo krievu - poļu tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības komisijas sanāksmi, kurā citu jautājumu starpā tika runāts arī par abu valstu pierobežu teritoriju attiecībām. No otras puses, šāda rakstura problēmas prezidenta mērogiem liekas pārāk sīkas - šādam uzdevumam pastāv tirdzniecības un ekonomikas ministrijas. Boriss Jeļcins nekad nav nodarbojies ar atsevišķām brīvajām ekonomiskajām zonām. Turklāt no ekonomiskā redzes viedokļa liktos dīvaini, ja viņš tagad ieinteresētos par reģionu, kuram nav nekādu ievērojamu resursu, izņemot "ģeostratēģisko stāvokli".

Visdrīzāk, te slēpjas kas cits. Par to liek aizdomāties personas, kurām tiek uzdots "veikt ārkārtas pasākumus." Prezidenta vēstījuma adresāti izraisa asociācijas nevis ar ekonomiskajām, bet gan ar Krievijas ģeopolitiskajām interesēm. Pārdomas izraisa arī risināmo jautājumu loks. Mērķu dziļākā jēga pagaidām netiek atklāta, tomēr, šķiet, viens no galvenajiem mērķiem pašlaik ir reģiona autonomijas nostiprināšana ("savi enerģijas avoti").

Tādēļ ir iespējams izdarīt zināmus secinājumus - Krievijas prezidents ir apņēmies ievērot šādu principu: "Vēlies mieru - gatavojies karam". Prezidenta norūpēšanās par anklāva problēmām ļoti precīzi saskan ar jaunajām ziņām no Balkāniem - ar to tiek domāts Dienvidslāvijas parlamenta lēmums par valsts pievienošanos Krievijas un Baltkrievijas savienībai. Šāda scenārija īstenošanas vai NATO sauszemes operāciju uzsākšanas gadījumā Krieviju nepašaubāmi sagaida konfrontācija ar Rietumiem un reizē ar to arī izolācija. Ar to arī izskaidrojama prezidenta īpašā interese par enerģētikas jautājumiem - ja pārtiku katrā gadījumā būtu iespējams piegādāt pa jūru, tad enerģijas piegādes ziņā Kaļiņingrada ir pilnībā atkarīga no Lietuvas un Polijas pozīcijas. Turklāt nav izslēgts, ka Kaļiņgradai ir piešķirta "izmēģinājuma trusīša" loma, lai izstrādātu pasākumus, ja gadījumā pasaules kartē parādītos jauns krievu anklāvs - Dienvidslāvijas savienotā republika.

Dmitrijs Koptevs

"NATO ir pienācis laiks

skaidri izteikt savus mērķus"

"International Herald

Tribune"

— 99.04.14.

Brutāli izmantojot Kosovas civiliedzīvotājus kā savu kara ieroci, Slobodans Miloševičs pārsteidza NATO līderus nesagatavotus. Tomēr cilpa, kuru viņš sagatavoja, tagad sāk savilkties ap paša serbu līdera kaklu. Viņš ir izslēdzis iespēju NATO pieņemt jebkādu citu kara izbeigšanu, kā vien jebkādas viņa kontroles pārtraukšanu Kosovā tagad un uz visiem laikiem.

Bēgļi no Miloševiča kara instrumenta ir kļuvuši par NATO kara mērķi; tūkstošiem civiliedzīvotāju ir izdzīti Kosovas mežonīgajos apvidos un kaimiņu valstīs. Tiem ir jāatgriežas teritorijā, no kuras viņi ir aizbēguši.

Tas ir skaidrs un cilvēcisks mērķis. Tas ir pārāks par daudz nenoteiktākajiem politiskajiem mērķiem, kurus cerēja īstenot Klintona administrācija, ja NATO būtu izdevies piespiest Miloševiču no jauna sēsties pie sarunu galda.

Karš saasinās, tuvojoties punktam, pēc kura nekāds diplomātiskais risinājums vairs nebūs iespējams.

Miloševičs mīnē robežas un izmanto kosoviešus kā dzīvo aizsegu pret bombardēšanu. NATO aviācijas karš koncentrējas uz tiltiem, munīcijas noliktavām, rūpnīcām un citām ēkām, bet nevis uz serbu karavīriem, kuri īsteno sauszemes karu.

Sabiedrības sašutums par serbu nežēlību, bēgļu aizdzīšana uz Maķedoniju, Albāniju, Melnkalni un vēl tālāk veicina vienotību 19 Ziemeļamerikas un Eiropas NATO dalībvalstu starpā, aliansei paplašinot savu gaisa armādu un aktivizējoties diskusijām par sauszemes karaspēka izmantošanu.

Miloševiča taktiskās spējas, padzenot no mājām 800,000 civiliedzīvotājus, sāk atspēlēties viņam pašam. Tik plaša apjoma etniskā tīrīšana sasaista Rietumu rokas. Tā piespiež NATO pievērsties sarežģītajam un bīstamajam, tomēr varbūt nenovēršamajam, kara mērķim, kura vienīgais nosacījums ir Miloševiča bezierunu kapitulācija.

Pēc tam, kad Miloševičs bija rupji pārkāpis iepriekšējās vienošanās ar Vašingtonu, Klintona administrācijai vairs nav iespējams sēsties ar viņu pie sarunu galda.. Tādēļ Baltais Nams dod iespēju ANO ģenerālsekretāram Kofi Ananam vai arī Krievijai izvirzīt savas iniciatīvas, ja tie spēj panākt, lai Miloševičs pārtrauktu slepkavības un izvestu savu karaspēku, lai bēgļi varētu atgriezties, un Kosova varētu faktiski kļūt par starptautisku protektorātu, tās galīgo statusu izlemjot vēlāk.

Tomēr Miloševičs diezin vai varētu samierināties ar šādiem plāniem. Īstenojis serbu nacionālistisko sapni, iztīrot Kosovas teritoriju no gandrīz puses no albāņu iedzīvotājiem, kā gan viņš spētu samierināties ar noteikumiem, kas paredz kosoviešu atgriešanos? Viņa galvenais mērķis ir izvairīties no visa, ko NATO sviež viņam uz galvas no gaisa un rēķināties ar to, ka aliansei nepietiks gribasspēka nosūtīt sauszemes karaspēku.

Liekas, laikā, kad 23.aprīlī Vašingtonā sāksies NATO sanāksme, notikumi Kosovā vēl nebūs beigušies, padarot plānotās 50.gadadienas svinības par kara padomi. Vajadzētu pārskatīt šīs sanāksmes darba kārtību, veltījot to lēmumu pieņemšanai nevis svinīgām runām.

Miloševičam jāliek saprast, ka, sākoties NATO sanāksmei, visas iespējas būs izsmeltas, atliks vienīgi bezierunu kapitulācija vai arī viņa karaspēka izvešana.

Aliansei ir jāpretojas serbu vadītāja iespējamajiem centieniem Kosovas cīņu pārvērst tādā situācijā, kuru nevarētu nosaukt ne par karu, ne par mieru.

Pašlaik varētu izrādīties noderīga (lai gan morāli atbaidoša) nenoteikta attieksme, kāda ir valsts sekretārei Madlēnai Olbraitai, pret to, vai Miloševičs būtu sodāms kā kara noziedznieks, un vai ir iespējama kāda teritorijas atdalīšanas forma.

Tomēr atteikšanās noformulēt skaidrus kara mērķus kārtējo reizi varētu izrādīties noderīga Miloševičam.

Džims Houglends

"Kosovā uz spēles likts daudz"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.04.14.

Neveiksme NATO un Ameriku iegrūstu dziļā krīzē.

23. aprīlī NATO Vašingtonā plāno lielas svinības sakarā ar savu 50 gadu pastāvēšanu. Ja Kosovas konflikts tad vēl turpināsies, šī tikšanās pavērsīs iespēju, noturēt kara padomi (jā, tas ir karš!) un pierādīt NATO gribasspēku. Ja NATO līdz tam būs uzvarējusi, tikšanās tiešām būs svētki. Ja NATO līdz tam būs pieņēmusi sarunu ceļu, kas nozīmē zināmu piekāpšanos Miloševičam attiecībā uz NATO prasībām, ko tā uzstādīja pirms gaisa uzbrukumu sākuma, tikšanās kļūs par mirušo goda sardzi.

Nav divu domu, ka pa šo laiku uz spēles ir likts daudz vairāk nekā Kosovas liktenis. Priekšnoteikumi dramatiski saasinājās dienā, kad sākās bombardēšana. Nepārspīlējot var secināt, ka NATO neveiksme būtu tās ticamības beigas, un vienlaicīgi ASV vadošā loma tiktu novājināta. Sekas būtu iznīcinošas globālajai stabilitātei.

Līdz šim Klintona valdība NATO koalīciju veiksmīgi ir saturējusi. Tās darbs militārajā jomā nav visai veiksmīgs, arī tās politiskais spēks ir zem jautājuma. Pirmajās divās nedēļās NATO gaisa uzbrukumi Serbijai bija bailīgi un morāli bezatbildīgi. Diemžēl netika savlaicīgi reaģēts uz nežēlīgajām izdarībām pret neaizsargātajiem kosoviešiem. Kaut arī netiek apstrīdēts, ka etniskā tīrīšana bija sākusies jau pirms gaisa uzbrukumiem, jāatzīst, ka pēc uzbrukumu sākšanas tā paātrinājās un kļuva brutālāka. Baltais nams nevar izvairīties no atbildības par to, ka nepaveica pat minimālo, lai pretotos kosoviešu apspiešanai.

Pavisam nav saprotams, kāpēc nepieciešamie kaujas helikopteri netika sapulcināti jau pirms gaisa uzbrukumiem. Vai tiešām atbildīgajiem neienāca prātā, ka serbu karaspēks vērsīsies pret kosoviešiem? Kāpēc NATO Eiropas virspavēlniekam (Saceur) vēl 10 dienas pēc operācijas sākuma helikopteri tika atteikti, kamēr visa pasaule novēroja masu izraidīšanas un uzzināja par masu slepkavībām? Spēcīgs taktisks uzbrukums Miloševiča sauszemes spēkiem bija jāizdara jau pirmajā dienā, pat ja tas prasītu zaudējumus savējo rindās. Ir sāpīgi domāt par jaunajiem albāņiem, kuri izmisuši nokļūst debesīs- izvaroti vai ar lodi pakausī.

Turklāt bombardēšana notiek veidā, kas ir apsmiekls vienkāršajai cilvēka kara apstākļu psiholoģijai. Tā vietā, lai pretinieku šokētu un iebiedētu, gaisa uzbrukumos mēģināja izvairīties no upuriem ne tikai sabiedroto Luftwaffe starpā, bet arī starp Miloševiča režīma kaujiniekiem. Ar to serbi tika "sapotēti" pret bailēm no bombardēšanas, un vienlaicīgi mobilizētas serbu nacionālistiskās kaislības Belgradas diktatora aizstāvēšanai.

Paradoksālā veidā tāpat ir jāatzīmē, ka serbu objektu bombardēšana notika veidā, it kā tās mērķis būtu serbu armijas nokausēšana, gatavojot NATO sauszemes uzbrukumu. Taču Klintons sauszemes uzbrukumu izslēdza. Un arī otrās uzbrukumu nedēļas laikā Klintons pastiprināja Miloševiča ticību, ka ASV nodoms nav vest sauszemes karu. Ir grūti izgaisināt aizdomas, ka nepieciešamās nopietnās vadības vietā spēli vadīja politisks aprēķins. Šī pašnoliegšana Miloševiču iedrošināja. Pieciešot sodu no gaisa, viņš pilnveidoja Kosovas tīrīšanu.

Piekrītu, ka sauszemes uzbrukumu nav iespējams uzsākt momentā. Pirms tā ir nepieciešama labi pārdomāta spēku dislokācija un spēcīgs iedzīvotāju atbalsts demokrātijās. Ja tomēr gaisa uzbrukumiem nav nepieciešamā politiskā panākuma, sauszemes karš kļūst par nepieciešamību. Tad kādēļ tagad neorientēties uz to? Un kādēļ patreizējās situācijas apstākļos dot Miloševičam ticību, ka viņam par to nav jāuztraucas? Nav izprotams, kāpēc prezidents un viņa padomnieki vēsta, ka NATO Kosovā ieies tikai ar Miloševiča piekrišanu.

Ko darīt? Ja apskata, kas ir likts uz spēles, tad ir jāuzdod alianses atzītajam vadošajam spēkam ASV, uzņemt kursu uz uzvaru. Amerikāņu vadībai ir jādemonstrē principiāla drosme, nevis jāvadās no "politiskiem kompasiem". Belgradas vadībai jānonāk pie pārliecības, ka Miloševiča noziegumi un nepiekāpība nozīmē viņu kopēju sakāvi. Pie šīs pārliecības tai jānonāk kā militāru akciju, tā arī NATO politiskas nostājas rezultātā. Lai to sasniegtu, politikai būtu jāvadās no sekojošām vadlīnijām:

1. Rambuijē panāktā formula par Kosovas autonomiju Serbijā ir mirusi. To nogalināja Miloševiča noziegums pret cilvēci. Uz vairākiem gadiem Kosovas formālais statuss paliks nenoteikts un tā būs pakļauta NATO tiešai aizsardzībai.

2. No tā izriet, ka nav iespējamas sarunas ar Miloševiču pašu, izņemot jautājumos par serbu atkāpšanās modalitātēm pēc NATO noteikumu izpildīšanas. Aliansei vajadzētu noturēties pretim kārdinājumam uzsākt tirgošanos ar starpnieku Krieviju, kas nozīmētu Miloševičam izdevīgākus noteikumus, nekā sākotnēji no NATO paredzētos. Tam piekrītot, gaisa uzbrukumi tiktu pielīdzināti traģiskai un bezjēdzīgai neveiksmei. Tas izskatītos kā atalgojums Miloševičam par etnisko tīrīšanu un nozīmētu lielu politisku panākumu pret NATO virzītajai Kremļa nostājai. Tas ir jāpasaka pavisam skaidri.

3. Gaisa uzbrukumus ir jāpastiprina, ja tie sagrauj Miloševiča militāro spēku vai piespiež viņu pieņemt NATO noteikumus. Patreizējie gaisa uzbrukumu ierobežojumi ir mazinājuši militāro un politisko iedarbību.

4. Tagad būtu jāsāk ar lielu spēku izvietošanu, lai sagatavotu NATO sauszemes uzbrukumu no Albānijas vai Maķedonijas teritorijas. Ja gaisa uzbrukumi nogriezīs patreiz Kosovā darbojošās serbu vienības, tām varēs uzbrukt NATO sauszemes spēki, īpaši, ja tām beigsies degviela un munīcija. Ja Miloševičs vilcināsies ar kapitulāciju, šā vai tā būs nepieciešama "sakārtošanas akcija", arī tad, ja viņa karaspēks, pēc sistemātiskas nokausēšanas no gaisa būs novājināts.

5. Kosovas slaktiņa, izvarošanu un etnisko tīrīšanu upuriem ir morālas tiesības uz pašaizsardzību. Tādēļ tie, kuri pretojas, ir jāapgādā ar ieročiem. Turklāt šāda palīdzība kosoviešiem būtu vēl viens signāls Belgradai, ka tās etniskās tīrīšanas stratēģija ir nolemta neveiksmei.

6. Dienvidslāvijas vērtības NATO valstīs ir jākonfiscē, lai radītu spiedienu uz Belgradu un sagatavotu reparācijas par Miloševiča karaspēka nodarītajiem zaudējumiem Kosovā.

7. Negaidot uz kara darbības beigām, Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienībai kopīgi jāpaziņo par savu nolūku, izveidot aptverošu plānu Kosovas atjaunošanai un apdzīvošanai. Šī mērķa skaidra atzīšana, kas balstītos uz lēmumu par visu bēgļu atpakaļnogādāšanu Kosovā, paaugstinātu gaisa uzbrukumu ticamību un atņemtu Belgradai jebkādas cerības uz Kosovas, vai vismaz kādas daļas, paturēšanu.

8. Šai programmai būtu jāietver arī noteikumi, ka demokrātiska Serbija pēc Miloševiča jāiekļauj plašā atjaunošanas programmā Balkāniem - kurā tiktu iekļautas arī Maķedonija, Albānija un Montenegro. Tas liktu reālistiskajiem serbiem vēlreiz pārdomāt savu patreizējo atbalstu Miloševiča pašnāvnieciskajai politikai. Katrā ziņā Savienotajām Valstīm un to NATO sabiedrotajiem nāksies ilgi strādāt, lai nodrošinātu reģionālo stabilitāti Balkānos. Tad, kad Kremlis atkal būs nācis pie apskaidrības, krievu piedalīšanās miera nodrošināšanā - kā reiz Bosnijā - būtu vēlama.

9. Amerikāņu kongresam būtu jāpieņem kopīgs lēmums, kurā izteikts atbalsts NATO politiskajiem mērķiem un apliecināta Savienoto Valstu izlēmība, šos mērķus sasniegt ar visiem nepieciešamajiem līdzekļiem. Ņemot vērā to, kas likts uz spēles, amerikāņu rīcībai jābūt viennozīmīgai un izturīgai.

Zbigņevs Bžežinskis

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS