Latvijas
Republikas Satversmes tiesas dokumenti
Par zemes
īpašumiem lauku apvidos
un
kompensācijām par tiem
Spriedums
Latvijas
Republikas vārdā
Rīgā 1999.gada
20.aprīlī
Lietā nr.
04-01(99)
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš,
tiesneši A.Ušacka, R.Apsītis, I.Čepāne, A.Lepse un I.Skultāne, ar
tiesas sēdes sekretāri L.Vīnkalnu,
piedaloties pieteikuma iesniedzēja
Valsts cilvēktiesību biroja pārstāvim zvērinātam advokātam
J.Rozenfeldam un
institūcijas, kas izdevusi
normatīvo aktu, kurš tiek apstrīdēts, Ministru kabineta
pārstāvjiem Ekonomikas ministrijas Privatizācijas departamenta
direktoram A.Bernānam un zvērinātam advokātam V.Naumovam,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85.pantu, Satversmes tiesas likuma 16.panta
4.punktu un 17.panta otrās daļas 8.punktu,
Rīgā 1999.gada 6.aprīlī atklātā
tiesas sēdē izskatīja lietu
"Par Ministru kabineta 1997.gada
20.maija noteikumu nr. 187 "Kārtība, kādā izmaksājama
kompensācija naudā, dzēšot par bijušo zemes īpašumu lauku apvidos
piešķirtos zemes īpašuma kompensācijas sertifikātus" 29.punkta
atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam un
91.pantam, likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 1.panta
otrajai daļai un 12.panta otrās daļas 3.punktam un likuma "Par
politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā
un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 9.pantam".
Satversmes
tiesa konstatēja:
1992.gada 9.jūlijā Augstākā Padome
pieņēma likumu "Par zemes privatizāciju lauku apvidos", kura
1.panta otrajā punktā tika noteikts, ka viens no zemes
privatizācijas galvenajiem uzdevumiem ir atjaunot zemes īpašuma
tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem, kam tās bija 1940. gada
21. jūlijā, vai viņu mantiniekiem.
1994.gada 8.decembrī Saeima
pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par zemes privatizāciju lauku
apvidos"" un likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos"
12.panta otrajā daļā paredzēja, ka tiesības dzēst zemes īpašuma
kompensācijas sertifikātus, saņemot samaksu naudā 28 latu vērtībā
par sertifikātu, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā ir:
1) bijušajiem zemes īpašniekiem,
kuri līdz 1992. gada 31. decembrim ir pieprasījuši
kompensāciju;
2) bijušajiem zemes īpašniekiem
vai viņu pirmās šķiras mantiniekiem, kuri zemi pieprasījuši līdz
1991.gada 20.jūnijam un nav varējuši to saņemt likuma
ierobežojumu dēļ (ierakstīti neapmierināto zemes pieprasītāju
reģistrā).
Savukārt likuma "Par zemes
privatizāciju lauku apvidos" 14.panta trešajā daļā tika noteikts,
ka kompensācija izmaksājama naudā vai vērtspapīros Ministru
kabineta noteiktajos termiņos un apjomos.
1995.gada 12.aprīlī Saeima pieņēma
likumu "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu
komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem". Šā likuma
4.nodaļas "Valsts morālās un tiesiskās garantijas politiski
represētajām personām" 9.pantā valsts uzņēmās nodrošināt
politiski represēto personu tiesību atjaunošanu civilo,
ekonomisko un sociālo tiesību sfērā atbilstoši likumam.
1995.gada 18.jūlijā Ministru
kabinets saskaņā ar likuma "Par zemes privatizāciju lauku
apvidos" 12.un 14.pantu izdeva noteikumus nr. 220 "Noteikumi par
kompensācijas sertifikātu, kuri piešķirti par bijušo zemes
īpašumu lauku apvidos, dzēšanas kārtību, kompensācijas izmaksas
termiņiem un apmēriem". Šo noteikumu 12.punktā pirmo reizi tika
noteikts pieteikumu par zemes īpašuma kompensācijas sertifikātu
dzēšanu naudā iesniegšanas vai nosūtīšanas pa pastu termiņš
1995.gada 31.decembris.
1995.gada 5.oktobrī Saeima pieņēma
likumu "Grozījumi likumā "Par zemes privatizāciju lauku
apvidos"", kas paplašināja likuma "Par zemes privatizāciju lauku
apvidos" 12.pantā noteikto personu loku, paredzot, ka tiesības
dzēst zemes īpašuma kompensācijas sertifikātus, saņemot samaksu
28 latus par sertifikātu, ir arī bijušo zemes īpašnieku
politiski represēto personu pirmās šķiras mantiniekiem, ja viņi
ir politiski represētie un līdz 1992.gada 31.decembrim ir
pieprasījuši kompensāciju.
Atbilstoši šiem likuma grozījumiem
1996.gada 2.aprīlī Ministru kabinets izdeva noteikumus nr. 84
"Grozījumi Ministru kabineta 1995.gada 18.jūlija noteikumos nr.
220 "Noteikumi par kompensācijas sertifikātu, kuri piešķirti par
bijušo zemes īpašumu lauku apvidos, dzēšanas kārtību,
kompensācijas izmaksas termiņiem un apmēriem", kas saskaņā ar
likumu paplašināja to personu, kam ir tiesības dzēst zemes
īpašuma kompensācijas sertifikātus naudā, loku un pagarināja
pieteikuma iesniegšanas termiņu līdz 1996.gada 30.jūnijam.
1996.gada 5.decembrī Saeima
pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par zemes privatizāciju lauku
apvidos"", kas vēlreiz paplašināja likuma "Par zemes
privatizāciju lauku apvidos" 12.pantā minēto personu loku,
nosakot, ka tiesības dzēst zemes īpašuma kompensācijas
sertifikātus, saņemot samaksu 28 latus par sertifikātu, ir arī
bijušo zemes īpašnieku politiski represētajiem pārdzīvojušajiem
laulātajiem un politiski represētajiem pirmās šķiras
mantiniekiem.
Pildot šo likumu, 1997.gada
20.maijā Ministru kabinets izdeva noteikumus nr. 187 "Kārtība,
kādā izmaksājama kompensācija naudā, dzēšot par bijušo zemes
īpašumu lauku apvidos piešķirtos zemes īpašuma kompensācijas
sertifikātus", kuru 29.punkts trešo reizi noteica pieteikuma
iesniegšanas termiņu 1997.gada 30.septembri.
Pieteikuma iesniedzējs apstrīd
Ministru kabineta noteikumu nr. 187 "Kārtība, kādā izmaksājama
kompensācija naudā, dzēšot par bijušo zemes īpašumu lauku apvidos
piešķirtos zemes īpašuma kompensācijas sertifikātus" 29.punktu
(turpmāk apstrīdētā tiesību norma) kā neatbilstošu Latvijas
Republikas Satversmes 105.pantam un 91.pantam, likuma "Par zemes
privatizāciju lauku apvidos" 1.panta otrajai daļai (acīmredzot
domāts otrais punkts) un 12.panta otrās daļas 3.punktam un likuma
"Par politiski represētās personas statusa noteikšanu
komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 9.pantam.
Pieteikumā ir norādīts, ka likums
"Par politiski represētās personas statusa noteikšanu
komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem", kas nosaka
pamatu personas atzīšanai par politiski represēto, nenosakot
galīgo termiņu, kad personu var atzīt par politiski represēto.
Līdz ar to arī pašlaik personai varot piešķirt politiski
represētās personas statusu. Tāpat arī šā likuma 9.pantā ietvertā
tiesību norma, kas nosaka, ka valsts nodrošina politiski
represēto personu tiesību atjaunošanu civilo, ekonomisko un
sociālo tiesību sfērā atbilstoši likumam, neierobežojot šo
tiesību pastāvēšanu atkarībā no politiski represētās personas
statusa piešķiršanas laika.
Bez tam pieteikuma iesniedzējs
uzskata, ka politiski represēto personu, kas ieguva tādu statusu
pēc 1997.gada 30.septembra, īpašuma tiesības esot nepamatoti
ierobežotas, radot diskrimināciju pēc sociāli tiesiskā statusa,
jo: 1) salīdzinājumā ar Ministru kabineta noteikumos nr. 187
"Kārtība, kādā izmaksājama kompensācija naudā, dzēšot par bijušo
zemes īpašumu lauku apvidos piešķirtos zemes īpašuma
kompensācijas sertifikātus" 3.1. un 3.2. punktā minētajām
personām, politiski represētajām personām, kuras ieguva statusu
pēc 1997.gada 30.septembra, neesot radītas vienādas iespējas
pievienot pieteikumam visus nepieciešamos dokumentus. Pat, ja šīs
personas zināja par pieteikuma iesniegšanas termiņiem un
nepieciešamajiem dokumentiem un vēlējās iesniegt pieteikumu, tajā
brīdī tās vēl neesot varējušas iesniegt minēto Ministru kabineta
noteikumu 7.punktā paredzētos dokumentus; 2) salīdzinājumā ar
politiski represētajām personām, kuras ieguva statusu pirms
1997.gada 30.septembra, politiski represētajām personām, kuras
ieguva statusu pēc 1997.gada 30.septembra, neesot radīta vienāda
īpašuma tiesību atjaunošanas iespēja, kas paredzēta likumdošanā,
jo šo tiesību atjaunošana kļuvusi atkarīga no statusa iegūšanas
laika.
Tiesas sēdē pieteikuma iesniedzēja
pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts J.Rozenfelds prasījumu
uzturēja un uzsvēra, ka ar apstrīdēto tiesību normu esot
pārkāptas ievērojama skaita personu tiesības, kas nebūtu
pieļaujams jau pamatojoties uz vispārīgajiem tiesību principiem,
bet šajā gadījumā apstrīdētā tiesību norma grozot arī spēkā
esošus likumus, tādējādi esot pretrunā ar veselu virkni normatīvo
aktu.
Ministru kabinets Satversmes
tiesai iesniegtajā atbildes rakstā ir norādījis, ka prasījumam
nepiekrīt un uzskata, ka apstrīdētā tiesību norma neesot pretrunā
ne ar Latvijas Republikas Satversmes 91. un 105.pantu, jo
minētais noteikumu punkts nekādā veidā nepieļaujot diskrimināciju
un neierobežojot īpašumtiesības, ne ar likuma "Par zemes
privatizāciju lauku apvidos" 1.panta otro punktu, jo šis pants
nosakot likuma vispārīgos noteikumus un ir attiecināms tikai uz
kompensācijas sertifikātu piešķiršanu, un nevis uz kompensācijas
sertifikātu dzēšanu naudā, ne arī ar 12.panta otrās daļas
3.punktu, jo šis punkts nosakot to personu loku, kuras ir
tiesīgas dzēst zemes īpašuma kompensācijas sertifikātus, saņemot
atlīdzību naudā, un neattiecoties uz Ministru kabineta noteikto
pieteikuma iesniegšanas termiņu. Tāpat apstrīdētā tiesību norma
neesot pretrunā ar likuma "Par politiski represētās personas
statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā
cietušajiem" 9.pantu, kas nosaka, ka valsts nodrošina politiski
represēto personu īpašumtiesību atjaunošanu atbilstoši likumam.
Īpašumtiesību atjaunošana tiekot nodrošināta atbilstoši likuma
"Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 12.panta pirmajai daļai
un 14.panta trešajai daļai, piešķirot īpašuma kompensācijas
sertifikātus.
Bez tam Ministru kabinets atbildes
rakstā ir atzīmējis, ka likuma "Par zemes privatizāciju lauku
apvidos" 14.pantā tiesības noteikt kompensācijas izmaksas termiņu
esot deleģētas tieši Ministru kabinetam.
Ministru kabinets paskaidro, ka
pieteikuma par zemes īpašuma sertifikātu dzēšanu naudā
iesniegšanas termiņa noteikšana esot bijusi nepieciešama tādēļ,
ka saskaņā ar 1995.gada 16.marta likuma "Par privatizācijas
sertifikātiem" 18.panta vienpadsmito daļu un 19.panta otro daļu
valstij ir jāgarantē sertifikātu īpašniekiem tiesības izmantot
savus sertifikātus atbilstoši to nominālvērtībai valsts vai
pašvaldību īpašuma objektu privatizācijā līdz sertifikātu
derīguma (izmantošanas) termiņa beigām, t.i., līdz 1999.gada
31.decembrim. Šīs likuma normas varot izpildīt tikai tad, ja
valstij un sertifikātu īpašniekiem ir savlaicīga informācija par
zemes īpašuma kompensācijas sertifikātu dzēšanu, izmaksājot
atlīdzību naudā, un normatīvajos aktos ir noteikts pieteikuma
iesniegšanas termiņš pirms 1999.gada 31.decembra.
Tiesas sēdē Ministru kabineta
pārstāvji prasījumu neatzina un uzskatīja, ka pieteikums tādā
apjomā, kā iesniegts Satversmes tiesā, nebūtu apmierināms.
Ministru kabineta pārstāvis zvērināts advokāts V.Naumovs
norādīja, ka apstrīdētā tiesību norma paredzot termiņu, kurā
jāiesniedz pieteikums par zemes īpašuma sertifikātu dzēšanu
naudā, ne tikai politiski represētajām personām, bet gan visām
personām, kas minētas Ministru kabineta noteikumu nr. 187
"Kārtība, kādā izmaksājama kompensācija naudā, dzēšot par bijušo
zemes īpašumu lauku apvidos piešķirtos zemes īpašuma
kompensācijas sertifikātus" 3.punktā, tai skaitā arī bijušajiem
zemes īpašniekiem un bijušo zemes īpašnieku pirmās šķiras
mantiniekiem, taču pieteikuma motivācija esot dota tikai
attiecībā uz politiski represētajām personām. Bez tam V.Naumovs
uzsvēra, ka likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos"
12.pantā likumdevējs ir noteicis, ka kārtību, kādā var saņemt
kompensāciju par sertifikātiem, nosaka Ministru kabinets un ka
"kārtībā, bez šaubām, ietilpst termiņi, kādos jāiesniedz
pieteikums, kādi dokumenti jāpievieno pieteikumam un tā tālāk...
Cits jautājums: var runāt par to, ka attiecībā uz represētajām
personām varētu dot garāku termiņu". Tāpēc arī tiesas sēdes
sākumā Ministru kabineta pārstāvji iesniedza iesniegumu par
lietas atlikšanu uz vienu mēnesi, jo Ekonomikas ministrija
gatavojot grozījumus Ministru kabineta noteikumu nr. 187
"Kārtība, kādā izmaksājama kompensācija naudā, dzēšot par bijušo
zemes īpašumu lauku apvidos piešķirtos zemes īpašuma
kompensācijas sertifikātus" 29.punktā, lai politiski represētajām
personām pagarinātu pieteikumu par zemes īpašuma kompensācijas
sertifikātu dzēšanu naudā iesniegšanas termiņu.
Ministru kabineta pilnvarotais
pārstāvis Ekonomikas ministrijas Privatizācijas departamenta
direktors A.Bernāns tiesas sēdē norādīja, ka likumdevējs
sertifikātiem esot noteicis derīguma termiņu 1999.gada
31.decembri, un visām tām personām, kurām sertifikāti nebūs
dzēsti līdz šim termiņam, tiesības saņemt kompensāciju naudā
automātiski tikšot zaudētas.
Lietpratējs Centrālās zemes
komisijas loceklis un sekretārs O.Leščinskis tiesas sēdē
paskaidroja, ka Centrālā zemes komisija esot cieši saistīta ar šo
jautājumu sniegtas vairāk kā 1200 rakstiskas atbildes uz
personu pieprasījumiem, vidēji mēnesī pieņemti vairāk kā 400
apmeklētāji, ik dienas saņemti vairāk kā 100 tālruņa zvani. No
visa šā kopējā skaita apmēram puse prasību esot par kompensāciju
izmaksu un it īpaši par zemes īpašuma kompensācijas sertifikātu
dzēšanu naudā. Tāpat O.Leščinskis norādīja, ka nebūtu saprātīgi
norādīt kādu konkrētu datumu pieteikuma par zemes īpašuma
kompensācijas sertifikātu dzēšanu naudā iesniegšanai, bet gan
noteikt, ka pieteikums iesniedzams, piemēram, vienu, divus vai
trīs mēnešus pirms sertifikātu derīguma (izmantošanas) termiņa
beigām.
Satversmes
tiesa
,
izvērtējot apstrīdētās tiesību
normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam un
91.pantam, likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 1.panta
otrajam punktam un 12.panta otrās daļas 3.punktam un likuma "Par
politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā
un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 9.pantam,
secināja:
1. Saskaņā ar iesniegto pieteikumu
par lietas ierosināšanu jautājums par zemes īpašuma kompensācijas
sertifikātu dzēšanu naudā šajā lietā ir saistīts ar vienu
konkrētu personu grupu politiski represētajām personām. Tāpēc,
izvērtējot apstrīdētās tiesību normas atbilstību augstāka
juridiska spēka tiesību normām, Satversmes tiesa, lai noskaidrotu
šīs tiesību normas patieso saturu un jēgu, interpretē likuma "Par
politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā
un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 9.pantā ietverto tiesību
normu "valsts nodrošina politiski represēto personu tiesību
atjaunošanu civilo, ekonomisko un sociālo tiesību sfērā
atbilstoši likumam".
1.1. Interpretējot vēsturiski,
Satversmes tiesa ir ņēmusi vērā tos apstākļus, kas bijuši 9.pantā
ietvertās tiesību normas rašanās pamatā, šajā gadījumā to, kas
mudināja likumdevēju noteikt valsts pienākumu nodrošināt
politiski represētajām personām tiesību atjaunošanu atbilstoši
likumam.
Jau Augstākās Padomes 1990.gada
4.maija deklarācijā "Par Latvijas Republikas neatkarības
atjaunošanu" tika norādīts, ka 1940.gada notikumi 16.jūnijā
Latvijas Republikas valdībai iesniegtā toreizējās staļiniskās
PSRS valdības ultimatīvā nota ar prasību mainīt valdību un PSRS
militārā agresija 17.jūnijā kvalificējami kā starptautisks
noziegums. Tā rezultāts bija Latvijas okupācija un Latvijas
Republikas suverēnās valsts varas likvidēšana.
Saeimas 1996.gada 22.augusta
"Deklarācijā par Latvijas okupāciju" vēlreiz tika uzsvērts, ka
"... visā okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu
pret Latvijas tautu... Okupācijas režīms iznīcināja nevainīgus
cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida deportācijas un
citas represijas, nežēlīgi sodīja tos, kuri bruņotā vai citādā
veidā iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, prettiesiski
un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un
apspieda brīvas domas izpausmes" un "... 1941.gada vasarā,
sākoties Otrā pasaules kara darbībai Latvijas teritorijā, to
okupēja nacionālsociālistiskā Vācija, kas iedibināja savu režīmu,
veica deportācijas un citas represijas pret iedzīvotājiem, kā arī
izmantoja Latvijas teritoriju citu okupēto valstu iedzīvotāju
iznīcināšanai".
1992.gada 13.maijā Augstākā Padome
pieņēma likumu "Par politiski represētās personas statusa
noteikšanu", kas noteica, kuras personas atzīstamas par politiski
represētām personām. 5. Saeimas pieņemtajā likumā "Par politiski
represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un
nacistiskajā režīmā cietušajiem", kas stājās Augstākās Padomes
1992.gada 13.maija likuma vietā, tika iestrādāta pilnīgi jauna
4.nodaļa "Valsts morālās un tiesiskās garantijas politiski
represētajām personām" ar mērķi noteikt, ka valsts uzņemas
garantēt politiski represēto personu tiesības. Likumdevējs bija
ņēmis vērā politiski represētajām personām komunistiskā un
nacistiskā režīma represijās nodarīto morālo un mantisko
kaitējumu.
To, ka likumdevējs vēlējās īpaši
atbalstīt un garantēt tieši šīs personu grupas politiski
represēto tiesības atbilstoši likumam, apliecina arī Saeimas
deputātu uzstāšanās debatēs likumprojekta apspriešanas gaitā. Tā,
1994.gada 2.jūnijā Saeimas plenārsēdē, apspriežot likumprojektu
"Par politiski represētās personas statusa noteikšanu
komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 1.lasījumā,
deputāts G.Resnais bija teicis: "Šodien šajā zālē kārtējo reizi
rodas jautājums par tādu Latvijas tautas daļu, ko pēdējā laikā
sauc par politiski represētajiem. Šī nav tikai politiski
represēto sāpe, tā ir Latvijas tautas, Latvijas iedzīvotāju rēta,
dziļa rēta, strutojusi rēta, kura ir palikusi pēc divu totalitāro
režīmu mijiedarbības un mazās Latvijas atrašanās starp šiem
diviem režīmiem. Tās tautas liktenis."
1.2. Interpretējot likuma "Par
politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā
un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 9.pantā ietverto tiesību
normu sistemātiski, Satversmes tiesa ir analizējusi to kopsakarā
ar:
1.2.1. Latvijas Republikas
Satversmes 1.pantu, kas nosaka,
ka Latvija ir neatkarīga
demokrātiska republika. No tā izriet tādi vispārīgie tiesību
principi, kā tiesiskas valsts princips, taisnīguma un tiesiskās
paļāvības princips. Saskaņā ar šiem vispārīgajiem tiesību
principiem politiski represētās personas uzticējās likuma "Par
politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā
un nacistiskajā režīmā cietušajiem" un īpaši tā 9.pantā ietvertās
tiesību normas stabilitātei, paļāvās uz to, ka politiski
represētās personas statusa iegūšanai nav paredzēts termiņš un
ticēja, ka pāridarījumi un netaisnības tiks atlīdzinātas
atbilstoši likumam;
1.2.2. likuma "Par zemes
privatizāciju lauku apvidos"
12.panta otro daļu, kas nosaka, ka
bijušajiem zemes īpašniekiem, kuri līdz 1992.gada 31.decembrim ir
pieprasījuši kompensāciju vai zemi un šo zemi nav varējuši saņemt
likumā noteikto ierobežojumu dēļ, bijušo zemes īpašnieku pirmās
šķiras mantiniekiem, kuri līdz 1991.gada 20.jūnijam ir
pieprasījuši zemi un nav varējuši to saņemt likumā noteikto
ierobežojumu dēļ (ierakstīti neapmierināto zemes pieprasītāju
reģistrā) un bijušo zemes īpašnieku politiski represētajiem
pārdzīvojušajiem laulātajiem un politiski represētajiem pirmās
šķiras mantiniekiem, ja viņi līdz 1992.gada 31.decembrim ir
pieprasījuši kompensāciju, ir tiesības dzēst zemes īpašuma
kompensācijas sertifikātus, saņemot samaksu 28 latus par
sertifikātu, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, neparedzot
nevienai no šeit minētajām personām, ja viņām ir politiski
represētās personas statuss, konkrētu termiņu šo tiesību
realizēšanai;
1.2.3. Ministru kabineta 1999.gada
16.februāra noteikumu
nr. 51 "Kārtība, kādā izmaksājama
kompensācija naudā, dzēšot nacionālās pretošanās kustības
dalībniekiem par īpašumā bijušo zemi lauku apvidos piešķirtos
sertifikātus" 5.punktu, kas nosaka, ka nacionālās pretošanās
kustības dalībnieki, lai dzēstu zemes īpašuma kompensācijas
sertifikātus, saņemot kompensāciju naudā, var iesniegt
pieteikumus līdz 1999.gada 30.jūnijam, atšķirībā no politiski
represētajām personām, kurām apstrīdētā tiesību norma pārtrauca
iespēju iesniegt pieteikumu šajā pašā jautājumā 1997.gada
30.septembrī.
1.3. Veicot likuma "Par politiski
represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un
nacistiskajā režīmā cietušajiem", kā arī konkrēti tā 9.pantā
ietvertās tiesību normas teleoloģisko interpretāciju, Satversmes
tiesa ir noskaidrojusi, ka tie mērķi, ko likumdevējs savulaik
centies panākt, pieņemot šo tiesību normu, ir arī 9.pantā
ietvertās tiesību normas objektīvie mērķi tās mūsdienu
izpratnē.
Tiesiskas un demokrātiskas valsts
likuma, tātad arī likuma "Par politiski represētās personas
statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā
cietušajiem", primārais un galvenais mērķis ir taisnīgums, tā
nodrošināšana. Šajā gadījumā sākotnējais likumdevēja mērķis
taisnīga tiesību atjaunošana atbilstoši likumam tām personām,
kuras ir cietušas no represijām komunistiskajā un nacistiskajā
režīmā ir palicis nemainīgs.
Tāpat likuma "Par politiski
represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un
nacistiskajā režīmā cietušajiem" mērķis nekad nav bijis ierobežot
šā statusa piešķiršanu laikā, nosakot termiņu. Līdz ar to
joprojām ir personas, kurām tiek vai arī tiks piešķirts politiski
represētās personas statuss, un arī uz viņām attiecas un
attieksies visas minētā likuma 4.nodaļā noteiktās valsts
garantijas.
2.
Veiktās
interpretācijas rezultātā Satversmes tiesa uzskata, ka likuma
"Par politiski represētās personas statusa noteikšanu
komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" griba nekad
nav bijusi vērsta uz politiski represēto personu tiesību
izmantošanas ierobežošanu. Tādējādi apstrīdētā tiesību norma
neatbilst likuma "Par politiski represētās personas statusa
noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem"
9.pantam.
3.
Nepamatots ir pieteikuma iesniedzēja apgalvojums, ka
apstrīdētā tiesību norma neatbilst Satversmes 105. un 91.pantam
un likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 1.panta otrajam
punktam. Satversmes tiesa uzskata, ka likuma "Par zemes
privatizāciju lauku apvidos" 12.panta pirmajā daļā paredzētajos
gadījumos, atzīstot īpašuma tiesības uz zemi, bijušajiem zemes
īpašniekiem vai viņu mantiniekiem ir tiesības saņemt īpašuma
kompensācijas sertifikātus, bet saskaņā ar 12.panta otro daļu
tikai kā papildus priekšrocības atsevišķām bijušo zemes īpašnieku
vai mantinieku kategorijām, tai skaitā šo kategoriju politiski
represētajām personām, ir dotas tiesības dzēst zemes īpašuma
kompensācijas sertifikātus naudā.
4.
Ministru
kabinetam, izdodot apstrīdēto tiesību normu, vajadzēja ņemt vērā
visu tiesību sistēmu gan Satversmi un citus normatīvos aktus,
gan tiesību principus kas attiecās uz politiski represēto
personu tiesībām, un īpaši likuma "Par politiski represētās
personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā
cietušajiem" un tā 9.pantā ietvertās tiesību normas mērķi un
jēgu. Pārejas periodā uz jauno ekonomisko kārtību ir attaisnojams
tas, ka Ministru kabinets noteica pieteikuma par zemes īpašuma
kompensācijas sertifikātu dzēšanu naudā iesniegšanas termiņu
politiski represētajām personām, tomēr šim termiņam bija jābūt
saprātīgam un taisnīgam. Tas, ka saskaņā ar likuma "Par
privatizācijas sertifikātiem" 18.panta vienpadsmito daļu
sertifikāti kā maksāšanas līdzeklis ir izmantojami līdz 1999.gada
31.decembrim, nav pamats, lai uzskatītu, ka 1997.gada
30.septembris ir saprātīgs un taisnīgs termiņš pieteikuma par
zemes īpašuma kompensācijas sertifikātu dzēšanu naudā
iesniegšanai attiecībā uz politiski represētajām personām, kuras
saskaņā ar likuma "Par politiski represētās personas statusa
noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" par
tādām ir atzītas un arī var tikt atzītas laika posmā no 1997.gada
1.oktobra līdz kompensācijas sertifikātu izmantošanas termiņa
beigām.
Apstāklis, ka daļai politiski
represēto personu līdz 1997.gada 30.septembrim nebija
nepieciešamo dokumentu, kas apliecinātu viņu piederību šai
personu grupai, nemaina politiski represētās personas reālo
statusu un nevar būt par pamatu no šā statusa izrietošo tiesību
ierobežošanai.
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 30.32.pantu,
Satversmes
tiesa nosprieda:
Atzīt Ministru
kabineta 1997.gada 20.maija noteikumu nr. 187 "Kārtība, kādā
izmaksājama kompensācija naudā, dzēšot par bijušo zemes īpašumu
lauku apvidos piešķirtos zemes īpašuma kompensācijas
sertifikātus" 29.punktu attiecībā uz 1992.gada 9.jūlija likuma
"Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 12.panta otrajā daļā
minētajām personām, ja tām ir politiski represētās personas
statuss, par neatbilstošu 1995.gada 12.aprīļa likuma "Par
politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā
un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 9.pantam un spēkā neesošu no
sprieduma pasludināšanas brīža.
Spriedums stājas spēkā tā
pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
Spriedums pasludināts Rīgā
1999.gada 20.aprīlī.
Satversmes tiesas sēdes
priekšsēdētājs A. Endziņš
Satversmes tiesas tiesnese
A.Ušacka
Satversmes tiesas tiesnesis
R.Apsītis
Satversmes tiesas tiesnese
I.Čepāne
Satversmes tiesas tiesnesis
A.Lepse
Satversmes tiesas tiesnese
I.Skultāne
