Starp pašu zemē ražoto, katra izvēli un kopējo tirgu

Ivars Strautiņš, tautsaimnieks,

Latvijas kooperatīvo sabiedrību centrālās savienības

"Turība" valdes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Atis Ieviņš

— Ar ko, jūsuprāt, mūsu valsts lauku ražotājs ir un varētu būt vēl pievilcīgāks citām valstīm?

— Es negribētu piekrist, ka pašlaik mums vajadzētu bezgala daudz domāt par citām valstīm, par ieiešanu citu valstu tirgū. Jo visi labi zinām, ka pasaulē ir ekonomiskā krīze. Un šī krīze saistīta ar krīzi Krievijā. Manuprāt, pirmais, kas mums būtu jārisina, ir — apzināt un nosargāt to, kas ir mūsu, kas pieder mums un kas ir mūsu iekšējais tirgus un mūsu ražotājs. Mani satrauc, ka mēs allaž neesam spējuši aizsargāt paši sevi. Es gribētu sacīt, ka amatpersonas neaizsargā mūsu zemi, mūsu tirgu no pilsoniskā viedokļa. Var labāk vai sliktāk pildīt savus dienesta pienākumus, bet par savu tirgu ir jādomā. Esmu vairākkārt pārliecinājies, ka ļoti daudzās valstīs dažādu valsts institūciju pārstāvji, izmantojot dienesta iespējas, pilsoniski aizstāv savu valsti, savu tirgu. Lūk, šī mūsu visu sāpe mani pašlaik satrauc. Tagad preses izdevumi ir pārpludināti ar informāciju, ka Latvijā ievestās gaļas daudzumam ir sasniegts rekordskaitlis. Bet ar ko mēs lepojamies? Un tai pašā laikā zemnieki ir nonākuši izmisumā, jo par tik zemām cenām, kādas ir pašlaik, Latvijā ražot kvalitatīvu gaļu nav iespējams.

Katrs Latvijas iedzīvotājs saprot, ka mūsu zemē izaudzētā zemene ir garšīgāka un dārzeņi pilnvērtīgāki. Par kartupeļiem es nemaz nerunāšu. Kas attiecas uz gaļas produkcijas importu, mums ir jāpanāk krasa, būtiska attieksmes maiņa. Un šo attieksmes maiņu nekavējoties vajadzētu darīt zināmu sabiedrībai un, protams, arī konkrēti mediķiem. Latvijas pilsoņiem savas specialitātes zināšanu robežās vajadzētu celt trauksmi par biostimulatoriem, par hormonu preparātiem un antibiotikām, kurus izmanto dzīvnieku audzēšanā un to aizsargāšanā pret slimībām. Domāju, ka daudzās valstīs jau ir sākusies iejaukšanās gēnu mehānismos, arvien vairāk runā par klonēšanu. Un mums ir signāli, ka šādi produkti jau tiek izmantoti ražošanā. Redziet, kur ir atšķirība pilnvērtīgai Latvijā ražotai produkcijai un šai lētajai masai, kuru cenšamies ievest mūsu valstī.

— Kā, jūsuprāt, aizsargāt mūsu ražotāju?

— Varbūt dažiem cilvēkiem tas šķitīs visai kategoriski, taču es, piemēram, būtu par daudz kardinālāku rīcību, nekā tā ir bijusi līdz šim. Līdz brīdim, kamēr būsim sakārtojuši savu iekšējo tirgu, daudz ko gluži vienkārši vajadzētu aizliegt Latvijā ievest. Esmu visu laiku cīnījies un gadiem ilgi runājis par to, kādēļ mēs neieviešam kvotas. Mēs taču varam strikti pateikt, ka atļaujam savā valstī ievest tikai noteiktu daudzumu. Varam, piemēram, pateikt, ka atļaujam ievest tūkstoti vai divus tūkstošus tonnu cūkgaļas, bet ne vairāk! Tā ir kvota. Tai pašā laikā uz mums šīs kvotas visu laiku tiek attiecinātas. Un Eiropas Savienība, kas ir Pasaules tirdzniecības organizācijā, arī kvotē. Mēs lasām, ka Eiropas Savienība Latvijai ir piešķīrusi kvotas 3000 tonnu sviesta iegādei. Tad kādēļ mēs esam tik pazemīgi, bez jebkādas pašcieņas, pilsoniskās pašcieņas un neieviešam šīs kvotas arī attiecībā uz Eiropas Savienību? Jā, varbūt vienam otram tas var nepatikt. Bet mums ir jāaizstāv savā zemē ražotā produkcija. Par to nemaz nebūtu jādiskutē. Es nerunāšu arī par tiem dažādajiem ekonomiskajiem nosacījumiem, kādi diemžēl ir mūsu valstī. Mums ir dārgāka elektroenerģija, mums ir dārgāki sakaru pakalpojumi, dārgāka degviela. Un — mēs nedotējam lauksaimniecību. Mums ir augsti bankas procenti. Tātad — nauda maksā dārgi. Un uz visa šī fona mēs prasām, lai Latvijā dzīvojošais un strādājošais cilvēks spētu saražot konkurētspējīgu produkciju. Vienīgais, kas mūsu valstī ir lētāks un ar ko mēs varam sekmīgi konkurēt, ir fakts, ka latviešu zemnieks par savu padarīto darbu nesaņem algu. Bet vai tad ar to pilsoniski būtu jālepojas? Šīs lietas mani vienmēr ir satraukušas. Un to es nesaku pirmoreiz. Esmu šo viedokli aizstāvējis no 1992. gada. Esmu runājis ar visiem premjeriem un valdības pārstāvjiem. Arī nesen, tiekoties ar zemkopības ministru Pēteri Salkazanovu, detalizēti apspriedām šo tematu.