Turpinājums

no 1.lpp.

Ivars Strautiņš, tautsaimnieks,

Latvijas kooperatīvo sabiedrību centrālās savienības "Turība" valdes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Acīmredzot vajadzētu reglamentēt vairumtirgotāju darbību. Varbūt šādi kaut daļēji izdotos sakārtot vietējā tirgus aizsardzību?

— Jā, šis jautājums mani satrauc. Jo kopš neatkarības atgūšanas līdz pat šim laikam Latvijā nav likuma par tirdzniecību. Es nevaru prasīt no lauku ļaudīm, lai viņi visu izprastu, ja nav šī likuma. Tagad katrai nozarei ir modē cīnīties par savu likumu. Nu jau ir vajadzīgs cukura likums un vēl sazin kādi citi. Tirdzniecības struktūras nesakārtotība ir sagrāvusi mūsu valsts tautsaimniecību. Un to es gribētu vairākkārt atkārtot. Jo ar pilnu atbildību varu pierādīt šo vārdu patiesumu. Es tiešām nesaprotu, kā var būt, ka mūsu valstī likums nereglamentē vairumtirgotāju, nereglamentē kārtību, kādā viņš drīkst veikt saimniecisko darbību. Ka likums neliedz vairumtirgotājam norēķinoties lietot skaidru naudu. Kādēļ līdz pat šim laikam tāds elementārs jautājums nav atrisināts? Es negribētu teikt, ka visi mūsu premjeri (tā jau ir astotā valdība, ar ko man bijis tas gods strādāt, kopš esmu šajā amatā) ir bijuši nekompetenti, nav izpratuši jautājuma svarīgumu. Un, ja arī kādreiz ir pietrūcis vienu otru profesionālo zināšanu, tad neviens no bijušajiem premjeriem nevar pārmest, ka "Turības" valde un tās priekšsēdētājs nebūtu aicinājuši viņus uz sarunām — gan katru atsevišķi, gan visus kopā, dažādos sastāvos. Ka mēs nebūtu informējuši un pierādījuši tirdzniecības likuma nepieciešamību. Mēs pat savulaik sagatavojām šī likuma projektu un iesniedzām to Augstākajā padomē. Diemžēl... Man reizēm jābrīnās, kādam gan jābūt lobisma spēkam, lai gadiem ilgi nepieņemtu it kā vienkāršus un saprotamus likumus. Kur ir problēma? Un kādēļ es izvērtu šo domu par likumu? Kādreiz Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis parakstīja rīkojumu, ka tiek atcelti visi spēkā esošie PSRS normatīvie akti, instrukcijas un nolikumi. Un kamēr nebija grāmatvedības likuma, tikmēr preču plūsmas nodrošinājumam netika izmantotas stingrās uzskaites preču transporta pavadzīmes. Katra juridiskā persona brīvā formā pavadzīmēs iestrādāja tos rekvizītus, kurus uzskatīja par vajadzīgiem. Un, tikai Māra Gaiļa vadītajai valdībai gandrīz jau prom aizejot, beidzot tika pieņemts likums par stingrās uzskaites preču pavadzīmēm. Daudzās pasaules valstīs pret šīm stingrās uzskaites preču pavadzīmēm attieksme ir ļoti nopietna, jo tās tiek uzskatītas par ļoti svarīgu dokumentu. Manī rada patiesu izbrīnu tas, ka mūsu valstī šo dokumentu neuzskata par nopietnu. Es gribētu atgādināt cilvēkiem, kas ir strādājuši līdz 1990. gadam, ko PSRS laikā nozīmēja, nedod Dievs, nozaudēt šādu stingrās uzskaites pavadzīmi! Veikala vai struktūrvienības vadītājam tas draudēja ar rājienu un tam sekojošu ļoti nopietnu izpēti, kur šī pavadzīme palikusi. Mēs reizēm noliedzam visu, kas bijis bijušās PSRS laikos. Taču aizmirstam vienu: šai laikā radītais bija daudzu mūsu ļoti talantīgu cilvēku intelektuālā un praktiskā darba rezultāts. Bez tam tālaika sabiedrība daudz ko bija pārņēmusi no pasaules. Pēckara periodā, piemēram, krievi no Vācijas pārņēma visu grāmatvedības uzskaites mehānismu un kārtību. Un tādēļ ir aplam teikt, ka PSRS grāmatvedība ir bijusi slikta, nepārdomāta. Tā ir noliegšana noliegšanas pēc. Visu vajag izvērtēt. Mēs taču redzam, ka, paļaujoties uz lētiem saukļiem, paši savām rokām esam nodarījuši milzīgus zaudējumus sev un savai tautai. Vispirms jau tas attiecināms uz lauksaimniecību. Zemnieks pašlaik ir nostādīts reti grūtā situācijā. Redziet, ar šo atkāpi es gribēju pateikt, ja būtu sakārtota tirdzniecība un tirdzniecības uzskaite, tad mūsu tautsaimniecībai varbūt nenāktos piedzīvot vienu otru rūgtu brīdi.

Mani ļoti satrauc tādu preču klātbūtne tirgū, kam nav noskaidrota izcelsme. Manuprāt, tā ir mūsu vislielākā sāpe. Varu minēt piemēru: 1998. gadā cauri muitas punktiem oficiāli nav ievests neviens kilograms šampinjonu. Bet mums ar šampinjoniem ir pilni veikali! Tas tikai viens piemērs. Bet, starp citu, daudzi mūsu zemnieki audzē šampinjonus un citas sēnes. Tad kāpēc mēs neredzam tām realizācijas iespējas mūsu tirgū? Kāpēc mēs sev šo jautājumu neuzdodam?

Latvijā ir divarpus miljoni cilvēku, kurus mums vajadzētu nodrošināt ar pārtiku. Un laimīga ir tā tauta, kuras zeme spēj pabarot savus cilvēkus. Latvija ir šo izredzēto skaitā. Mums ir dāsna zeme. Varam arī vēl eksportēt. Tādēļ vispirms vajadzētu parēķināt, kas un kādā daudzumā ir vajadzīgs mums pašiem. Mums ir jāzina, cik varam saražot. Ir jāzina, kādām firmām, kādām vairumsabiedrībām (protams, licencētām) varam uzticēties, lai tās vispirms slēgtu līgumus ar mūsu zemniekiem. Un tad lai saņem kvotu, ko drīkst eksportēt. Pēc tam, izvērtējot tirgu, varam secināt, ko mums vajadzētu iepirkt. Pašlaik es būtībā runāju par viselementārāko. Bet vai tad nav sāpīgi, vai nav satraucoši, ka, piemēram, tajā laikā, kad Latvijā ir ienākušās mūsu pašu zemenes, visās tirdzniecības vietās ir nopērkamas Francijā, Portugālē, Polijā un citās valstīs augušās zemenes?! Turpretim Francijā, kad tur zemeņu laiks, ir aizliegts tās ievest no citām valstīm. Tātad — valsts rūpējas par saviem zemniekiem. To pašu var attiecināt arī uz kartupeļiem. Mēs visus Latvijā dzīvojošos cilvēkus varam pilnībā nodrošināt ar labu šķirņu kartupeļiem. Bet tirgū un veikalos ir Holandes, Somijas un vēl nezin kādi kartupeļi. Kādēļ? Jā, varbūt kādam ekskluzīvam veikalam ir vēlme tādus iegādāties, bet tādā gadījumā šo kartupeļu cenai jābūt trīsreiz augstākai. Ja kāds grib ēst Holandē izaudzētus kartupeļus — lūdzu, bet lai maksā vairāk. Ar cenu mehānismu, ar vairumtirgotāja politisko stratēģiju ir iespējams aizstāvēt mūsu ražotāju. Un, lai vairumtirgotājam nebūtu iespējas pārdot nenoskaidrotas izcelsmes produktus, likumā ir jāparedz, ka vairumtirgotājs ar piegādātājiem un preču saņēmējiem drīkst norēķināties tikai ar bezskaidras naudas operācijām. Tātad — caur banku. Man gribētos, lai cilvēkiem beidzot būtu skaidrs, kādēļ rodas šī zemnieku sāpe. Kāpēc mēs neaizsargājam? Sīkvairumtirgotājs, piemēram, varētu apgādāt mazākos veikalus un mazumtirgotājus. Par šo nesakārtotību mūsu cilvēki maksā ar savu labklājību. Maksā pārāk augstu cenu.

Laukos man bieži ir sacījuši, ka nelegālā ceļā atvestās preces ir krietni lētākas. Jā, tā ir tiesa. Taču katram mūsu valsts pilsonim ir jāapzinās, ka, iepērkoties no šādas automašīnas, nopērkot kontrabandas šņabi vai cigaretes, pirmkārt, mēs atbalstām visas nelegālās, agresīvās un varmācīgās struktūras, otrkārt, mēs aplaupām savus bērnus, savus vecākus un arī sevi. Jo nebūs naudas ne izglītībai, ne pensijām, ne veselības aizsardzībai. Es gribu novēlēt, lai mūsu valsts vadītāji pēc iespējas drīzāk šīs lietas sakārtotu. Mums pašlaik nav vajadzīgs biezais komerclikums, kas jau ir sagatavots. Ja ko negrib izdarīt, tad vajag to sarežģīt, pacelt milzīgos apjomos un gaidīt, pēc cik gadiem ar visu tiksim galā. Taču ir nepieciešams pieņemt likumu. Elementāru likumu, kas reglamentē tirdzniecību. Un tad varbūt Latvijā viens otram biežāk uzsmaidīsim.

— Mūsu tirgu ar savu produkciju ir pārpludinājuši arī mūsu tuvākie kaimiņi — lietuvieši un igauņi...

— Redziet, Lietuvas uzņēmēji pilsoniski aizstāv savu iekšējo tirgu daudz vairāk nekā mēs. Turklāt trijām Baltijas valstīm ir dažādi ekonomiskie nosacījumi. Pirms slēgt brīvās tirdzniecības līgumu, valdībām vajadzēja vienoties par šo nosacījumu vienādošanu. Lietuva, piemēram, subsidē lauksaimniecību. Un mēs varam pārmest, kam gribam. Daudzi produkti viņiem ir lētāki, jo zemnieki saņem valsts dotāciju. Bet mūsu zemnieki to nesaņem. Līdz ar to mūsu tirgus tiek pārpildīts ar Lietuvā ražoto produkciju. Igaunijā savukārt nav ievedmuitas. Un mēs, protams, nevaram izsekot, vai saldētā maltā gaļa ir igauņu ražojums vai tā nāk no Vācijas, Somijas vai kādas citas valsts. Dokumentus taču var nomainīt. Muitas darbībā, pat atklātajos pārkāpumos, ir trauksmes pilni signāli, un tos tikai vajadzētu apkopot un izanalizēt.

Mūsu veikali galvenokārt ir izvietoti laukos. Un mani ļoti satrauc, ka cilvēkiem ar katru dienu ir mazāk naudas, ar ko iet uz veikalu. Nauda cilvēkiem parādīsies tikai tad, kad pilsētas savus pasūtījumus izvietos laukos. Tās jau ir tās darba vietas. Lielāka vai mazāka pārstrāde. Mums ir elementāri jānoslogo sava zeme, zemnieks — lai viņš sēj, stāda, audzē... Protams, kvalitatīvu produkciju. Taču zemniekam arī jābūt pārliecinātam, ka šo produkciju rudenī kāds pirks.

— Klāt jau ir sējas laiks, bet garantiju zemniekam nav...

— Jā, pašreiz ir sacelta trauksme par cukurbiešu sēšanu. Sēt vai nesēt? Es neesmu pret cukurbiešu audzēšanu. Taču gribu aizstāvēt zemniekus, lai viņi nenonāktu situācijā, ka rudenī izaudzētās cukurbietes nodos cukurfabrikai, bet šī fabrika bankrotēs un zemnieks paliks cietēja lomā. Nebūs kas viņam samaksās. Ar bankrota sāpēm mēs jau esam iepazinušies.

Manuprāt, mēs pārāk vieglprātīgi pieejam ļoti nopietniem procesiem. Vissvarīgākais ir noticēt pašiem sev, savai spējai strādāt, radīt konkurētspējīgas preces. Ar pilnu atbildību varu apgalvot, ka daudzi mūsu ražojumi ir ja ne labākie, tad vieni no labākajiem pasaulē. Es domāju, ka mums ir vislabākā maizīte. Mūsu saldumi ir vieni no labākajiem. Tāpat zivju pārstrādes receptūras. Mums ir tīra zeme, kas nav piesārņota ar ķimikālijām. Un tādēļ viss, ko savā zemē ražojam, ir veselībai daudz labāks nekā no Rietumiem ievestais. Galu galā arī cilvēki Latvijā ir vislabākie pasaulē. Arī par to nav šaubu.

Jā, daudzas lietas mums ir jāsakārto. Un es gribētu teikt, ka zemniekiem nevajadzētu baidīties slēgt līgumus. Līgums ir unikāls regulators, kas nodibina attiecības ar zemnieku, uzpircēju (daudziem gan šis vārds ne visai patīk) un pārstrādātāju. Zemniekam kādreiz ir grūti izprast, kāda veikalos ir cena nodotajam pienam. Bet lai zemnieks aizbrauc uz piena kombinātu un palūkojas, kādas pašlaik ir sanitārās prasības pret pienu, kādas ir tehnoloģiskās prasības. Ja mūsu zemē nav bijušas lielas nelaimes ar piena produkciju, nav bijusi saindēšanās, tad tikai tāpēc, ka mums ir ļoti augstas klases speciālisti un piena pārstrādes uzņēmumi. Ar savu pienu un piena produkciju varam lepoties. Ir tāds neoficiāls indikators: kad pie mums, piemēram, viesojas vācieši, kas pieraduši ļoti sekot savam svaram, diētai un holesterīna līmenim, tad viņi ar ļoti lielu apetīti ēd mūsu biezpienu un krējumu, mūsu kaņepju sviestu un rudzu maizi, tāpat zirņus ar speķi un kartupeļus. Viņi pat aizmirst par savu diētu un nedomā vairs par holesterīnu! Tā ir organisma prasība pēc dabīgiem produktiem. Bet mēs to īsti nenovērtējam. Katram Latvijā dzīvojošam cilvēkam vajadzētu saprast: ir jāpērk un jāēd savā zemē audzētais un ražotais.

Mēs savu produkciju nepietiekami reklamējam. Un nedarām to tādēļ, ka pietrūkst šim nolūkam naudas. Televīzijā katru dienu redzam lielo, bagāto kompāniju apmaksātās reklāmas, kas domātas puspasaulei. Bet netiek jau reklamēta Latvijas produkcija! Mums gan ir neliela reklāma par gotiņām, par sviestu...

Diemžēl daudzi Latvijā dzīvojošie cilvēki priekšroku dod importētajai produkcijai. Un tā pat nav reklāmas vaina. Mēs, piemēram, ražojam unikālu preparātu — osteonormu, kura autors ir profesors Zariņš. Šis preparāts regulē kalcija daudzumu organismā. Un, kā saka profesors Zariņš, šo preparātu vajadzētu lietot no šūpuļa līdz šūpuļkrēslam. Tas ir vajadzīgs topošajai māmiņai, bērniņu gaidot, tas ir vajadzīgs laikā, kad bērnam šķeļas zobiņi, vajadzīgs arī pārejas periodā. Osteonormu vajadzētu lietot visu laiku. Šis preparāts palīdz ātrāk sadziedēt kaulu lūzumus. Esmu osteonormu devis daudziem mediķiem, taču viņu attieksme bijusi visai atturīga — ja tas ir radīts Latvijā, diezin vai var būt sevišķi labs. Dārgas Amerikā vai citā valstī ražotas zāles — jā, tās palīdzēs. Taču mums vajadzētu saprast, ka katram cilvēkam palīdz viņa zeme. Mūsu cilvēkiem vislabāk var palīdzēt produkts, kas izaudzēts un gatavots mūsu valstī. Mūsu veselībai noderīgāks ir Latvijas bišu medus, nevis no Vācijas, Indijas vai Grieķijas importētais. Negribu noliegt arī šī medus labās īpašības, taču tas var izraisīt arī alerģiju, jo tur ir cita daba, cita vide. Arī par to vajadzētu runāt tautsaimniekiem un mediķiem.

Vēlreiz atgriežoties pie sacītā par pašmāju ražojumiem un importētajiem produktiem, es negribu teikt, ka mums nevajag ievest no citām valstīm tomātus, salātus vai citus zaļumus tad, kad to pie mums nav. Ir brīnišķīgi, ka mēs augu gadu varam atļauties (ja vien rocība to atļauj) zemenes. Man kādreiz bija saruna ar Francijas lauksaimniecības ministru. Es vaicāju, kad viņiem sākas zemeņu laiks. Viņš paskatījās uz mani un atbildēja: "Sešos no rīta." Es šodien esmu gandarīts un lepns, ka arī manā zemē zemenes sākas sešos no rīta. Taču... Francijas lauksaimniecības ministrs ar drošu roku paraksta rīkojumu, ka no maija līdz jūlijam ievest Francijā citu valstu zemenes ir aizliegts. Jo tad viņiem pašiem ir savas ogas. Es ļoti gribētu, lai arī mums būtu tāds ministrs, kas drošu roku parakstītu rīkojumu, ka laikā, kad ir mūsu pašu audzētais, no citām valstīm līdzīgu produkciju ievest aizliegts. Man kādreiz ir sacījuši, ka ir jādod cilvēkiem izvēles iespēja. Neesmu pret to, tikai, lūdzu, lai par šo izvēli maksā. Bet pašreizējās izvēles iespējas iznīcina mūsu līdzcilvēku, iznīcina mūsu zemi. Un pret to ir jāiestājas! Kad mums, piemēram, vēl nav pašu zemenes, lai tās ieved — vienalga, no Spānijas, Grieķijas vai Lietuvas. Taču tad, kad mums ir savas zemenes, lai lietuvieši ēd tās paši vai ved uz reģioniem, kur to nav. Tas ir tikai viens piemērs, kā varam aizsargāt savu tirgu un savas intereses. Es vēlreiz gribētu atgādināt: ja vairumtirgotājam būs jāuzrāda stingras uzskaites dokuments, preču izcelsmes dokuments, varēsim sakārtot savu tirgu.

— Vai esat optimists un cerat, ka mūsu tirgus sakārtošanā tuvākā laikā kas mainīsies uz labo pusi?

— Jā, protams. Bet vai ir kāds cilvēks, kurš nevarētu teikt, ka neatkarības gados daudz esam sasnieguši? Domāju, ka tādu cilvēku nav. Mūsu cilvēki, kas ir ievilkuši neatkarības elpu, mūsu zemnieki negribētu atgriezties vecajos laikos. Un tas ir mūsu spēks — ka mēs ticam un ceram. Nenoliedzami mūsu dzīve ir kļuvusi daudz sakārtotāka. Ir pazudis deficīts. Mēs varam jebkurā diennakts laikā ieiet veikalā un izvēlēties preci pēc savas rocības. Tā jau ir tā pilsoniskā brīvība. Tās ir lielas un paliekošas vērtības, ko tauta sev ir izcīnījusi. Un visiem ir jābūt optimistiem! Ar dziļu cieņu es klausos sarunas ar pensionāriem, kam pārejas periodā nenoliedzami esam nodarījuši pāri, neesam spējuši panākt, lai visi saņemtu pienācīgas pensijas. Taču arī šie cilvēki saka: nav sliktāk, ir labi, dzīvosim. Pensijas ir saistītas ar nodokļu maksājumiem. Un te nu es varu būt gandarīts un lepns, ka mūsu sistēmā strādājošie cilvēki, kas pašreiz aiziet pensijā, ir smaidoši, jo par viņiem visu laiku ir maksāti nodokļi un ir no kā aprēķināt pensijas. Par sevi varu sacīt, ka, neraugoties uz visām grūtībām, ar kurām joprojām nākas cīnīties, darba gadi "Turībā" ir bijuši bezgala interesanti. Šis darbs man dod milzīgu gandarījumu.

— Un jums, tautsaimniekam, nupat piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis...

— Neslēpšu, ka man tas ir ļoti liels gandarījums. Taču uzskatu, kas šis Triju Zvaigžņu ordenis manā personā ir piešķirts visai kooperatoru saimei. Saimei, kas neatļāva kooperāciju sagraut, kas to noturēja. Savu pirmo likumu Augstākajā padomē izcīnījām tikai ar divu balsu pārsvaru. Pavisam nedaudz, un mūs būtu piemeklējis kolhozu liktenis... Pēc Kārļa Ulmaņa (kas, nenoliedzami, būs nākamā gadsimta cilvēks) izstrādātā likuma strādā norvēģu, somu, zviedru un dāņu kooperatori. Bet mēs viņa zemē viņa likumu esam sabojājuši. Un par to man ir sarūgtinājums.

Armīda Priedīte