Vēršot allaž skatienu uz priekšu. Un par dzimteni, kas nekad neaizmirstas

Par patiesību "Zinātnei tēvzemes nav, bet zinātniekam tāda ir"

Visa Latvijas un latviešu zinātniskā sabiedrība tuvojas savam lielam notikumam: pēc pusotras nedēļas, no 24. līdz 27.oktobrim pulcēsies apvienotais Pasaules latviešu zinātnieku 3.kongress un Letonikas 4.kongress.

Rīgā, Jelgavā, Rundālē – katrs ar savu un visi ar kopīgu domu ap tūkstoti dažādos pētniecības virzienos vērstu cilvēku četras dienas tiksies referātu sesijās, izstādēs, diskusijās, sekcijās. "Kultūra un nacionālā identitāte", "Valodniecība un literatūrzinātne", "Vēsture", "Politika un tiesības", "Pedagoģija un psiholoģija", "Tehniskās zinātnes", "Lauksaimniecība un vides zinātne", "Medicīna un sporta zinātne" – tāds šoreiz apvienotā foruma tvērums.

Bet tagad – lai atceramies iepriekšējos lielsaietus. Vien faktos un skaitļos.

Pirmoreiz vēsturē latviešu zinātnieki guva iespēju pierādīt pasaulei, ka zinātnei nav tēvzemes, bet zinātniekam tāda ir. Vispasaules Latviešu zinātnieku kongress (VLZK) sanāca 1991.gada 12.jūlijā Dailes teātrī. Kongresa dalībniekus sveica Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Lielpēters un Latvijas Zinātnieku savienības sekretārs Elmārs Grēns. Ideja bija dzimusi Kanādā, sākotnēji iecerot tehnisko zinātņu speciālistu tikšanos Rīgā, uz kuru varētu atbraukt kādi 15 zinātnieki. Lai pulcētu visus latviešu zinātniekus, tāda mēroga pasākuma organizācijai sākumā trūka gan apstākļu, gan pieredzes, gan līdzekļu. Tomēr vēlāk viens no kongresa Rīcības (Organizācijas) komitejas līdzpriekšsēdētājiem Jānis Grāvītis varēja uzteikt visu organizatoru paveikto. Milzu darbu paveica Aivars Kreituss, Koksnes ķīmijas institūta nodaļas vadītājs ar kolēģiem, ārzemēs – Andris Padegs.

Kongresa 24 sekciju ziņojumi, pateicoties Daugavpils tipogrāfijas atsaucībai, tika iespiesti astoņās brošūrās un atsevišķā ķīmijas sekcijas brošūrā. Sekciju un sējumu daudzums atspoguļoja zinātņu daudzpusību. Kaut vairumam referentu tolaik galvenais bija pati piedalīšanās kongresā, ne tik daudz – zinātniski jaunatklājumi.

Tad, 2001.gada 14.–15.augustā Rīgā, Rīgas Latviešu biedrībā, Latvijas Zinātņu akadēmijā un Latvijas Universitātē notika II Pasaules latviešu zinātnieku kongress (PLZK). Bija pulcējušies 930 pārstāvji no 13 valstīm – gan no Eiropas, gan Austrālijas, Brazīlijas, ASV, Kanādas, Krievijas u.c. Pasākuma patronese bija Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, bet aizbildņi – Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns, Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs. Kongresa iniciatori bija Latvijas Zinātnieku savienība, Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas augstskolu profesoru asociācija.

Dalībnieku aktivitāte bija ievērojama: darbojās 48 sekcijas un apakšsekcijas, 637 referātus noklausījās 1484 dalībnieki, daudziem apmeklējot vairākas sekcijas. Tika lasīti referāti, bija diskusijas, kā arī secinātais tika apkopots tēzēs. Tēžu sējumā ir vairāk nekā 600 lappušu. Interesenti varēja izvēlēties tēzes arī CD formā. Būtiski bija zinātnieku savstarpējie kontakti, pieredzes apmaiņa, turpmāko sadarbības plānu apspriešana. Rīgā, Vērmanes dārzā, atklāja Andra Vārpas veidoto pieminekli Nobela prēmijas laureātam ķīmiķim Vilhelmam Ostvaldam. Nozīmīgu daļu sava zinātniskā mūža zinātnieks aizvadīja Leipcigas universitātē, bet Rīga bija viņa dzimtā pilsēta.

Vadītāju uzrunas liecināja par laikmeta pārmaiņu dziļu izpratni. Kongresa Organizācijas komitejas līdzpriekšsēdētājs LZA viceprezidents Juris Ekmanis atzina: desmit gadi, kas pagājuši no iepriekšējā kongresa, ir vēsturisks periods Latvijas valsts dzīvē. Zinātne Latvijā ir gājusi savu ērkšķaino transformācijas ceļu, risinot ne tikai izdzīvošanas problēmas mazā valstī, bet arī meklējot pielietojumu Latvijā un pasaulē. Kongresa devīze ir: "Uz zināšanām balstīta sabiedrība." Tas nozīmē fiksēt un analizēt zinātnes problēmas Latvijā 21.gs. sākumā, respektīvi, veikt konkrētus pasākumus:  profesūras veidošanu Latvijas augstskolās, augstākās kvalifikācijas nacionālo uzņēmēju un ekspertu kadru sagatavošanu, intelektuālā potenciāla vairošanu. Bet Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kā kongresa patronese atzina, ka Latvija uz atkal apvienotās Eiropas fona ir sevi pieteikusi kā valsts, kuras lielākā bagātība ir cilvēki ar saviem talantiem un spējām un vērtīgākais kapitāls ir tās intelektuālais potenciāls.

Ilga Tālberga, LZA Zinātniskais sekretariāts

Par latviešu nācijas pazaudēto un Ķīmijas gadā jaunatrasto dēlu Paulu Valdenu
Akadēmiķis prof. Jānis Stradiņš:

(..) Rīga ir devusi divus starptautiska ranga, visaugstākās raudzes ķīmiķus, kas pārvarējuši laiku un telpu, stabili iegājuši pasaules ķīmijas vērtību skalā – Vilhelmu Ostvaldu un Paulu Valdenu. Abi tie saistīti ar Rīgas Politehnikumu (tag. RTU priekšteci). Un tagad, lūk, Rīga saņem ļoti autoritatīvās Amerikas ķīmijas biedrības (AKB) balvu par publikāciju, kas izraisījusi pavērsienu zinātnieku domāšanā ("Award of Citation for Chemical Breakthrought"). Pēc Ričmondas ķīmijas profesora Džefrija Sīmana (J.Seeman) ierosmes tāda ir iedibināta, lai identificētu fundamentālas būtiskas nozīmes publikācijas, kas veikušas apvērsumu ķīmijas vēsturē. Šādas plaketes ir Votsonam un Kriksam par DNS dubultspirāli, Vudvordam – par jauninājumiem dabasvielu sintēzē; tās novieto zinātnieka darba vietā, kur veikts atklājums. 2010.gadā augsto godu izpelnījusies arī Paula Valdena publikācija par optiskās apgriezenības atklāšanu, kas iesūtīta vācu žurnālam "Berliner Berichte" 1896.gada 10.janvārī. To bija iecerēts atklāt šogad ASV neatkarības dienā, 4.jūlijā, taču atlika uz šo simpoziju. Varbūt vēsturiski taisnīgāk būtu bijis novietot plaketi vecā Rīgas Politehnikuma ēkā Raiņa bulvārī 19, kur reāli veikts pats atklājums, taču Valdena darbošanās pēctecību, arī pēc 115 gadiem, iezīmē Materiālzinātņu un lietišķās ķīmijas fakultāte še, RTU, un tādēļ vieta plaketei ierādīta pie fakultātes dekanāta, kur ir P.Valdena krūšu tēls un A.Baušķenieka glezna ar V.Ostvaldu un P.Valdenu Rīgā.

P.Valdens ir septiņas reizes virzīts Nobela prēmijai ķīmijā. Vistuvāk tai viņš bijis 1914.gadā, kad – būtībā politisku iemeslu dēļ – tomēr to nesaņēma. AKB plakete ir itin kā gandarījuma balva par nesaņemto Nobelu, jo viņa sāncensis amerikānis T.V.Ričardss (1914.gada Nobela prēmijas saņēmējs) šāda veida plaketi 21.gs. nebūtu izpelnījies. Savā ziņā šī plakete ir augstāka par Nobela prēmiju, jo no daudzajiem nobelistiem tādu drīkstētu veltīt labi ja desmitajai daļai.

Ko var sacīt par P.Valdenu? Viņš bija pats izcilākais zinātnieks, ko pasaulei līdz šim devusi Rīga un RPI, vēl vairāk – diženākais latviešu cilmes zinātnieks vispār, ķīmiķis un fiziķis, divu zinātnes apakšnozaru – dinamiskās stereoķīmijas un neūdens šķīdumu elektroķīmijas – pamatlicējs.

Ar RPI P.Valdens bija saistīts 37 gadus (1882–1919). Viņš nogājis te ceļu no studenta līdz rektoram, bijis 30 gadus mācībspēks. Visi P.Valdena galvenie sasniegumi, izņemot monumentālos apkopojošos darbus, fundamentālās grāmatas par ķīmijas vēsturi, ir tapušas Rīgā. Vēlāk P.Valdens strādāja Vācijā – Rostokas, Frankfurtes, Tībingenas universitātēs, miris 93 gadu vecumā Gamertingenē pie Tībingenas.

P.Valdens bija RPI Ķīmiski tehniskās nodaļas ilggadējs dekāns (1906–1916), divreiz – RPI rektors (1902–1906 un 1916–1918), kurš ir saglabājis RPI Rīgai, panākdams 1918.gada vasarā tā reevakuāciju no Maskavas atpakaļ uz Rīgu.

Plāksnīte saistīta ar "Valdena apgriezenības" atklāšanu 1895.gadā. Kā Bišofa līdzstrādnieks viņš līdzdarbojās apjomīgās enciklopēdijas "Handbuch der Stereochemie" tapšanā, ieinteresējās, kādēļ nepastāvot optiski savienojumi ar hlora atomu pie asimetriskā oglekļa. Nelieli eksperimentāli pētījumi, un P.Valdens atklāja autoracemizācijas parādību, noskaidroja, ka minētie hloraizvietotie pastāv gan, tikai to autoracemizēšanās ir pārāk ātra. Un tālākā gaitā tika atklāts tagad visiem ķīmiķiem–organiķiem pazīstamais Valdena cikls – tieša pāreja no L-formas uz D-formu, bez racemāta starpniecības. Slavenais Emīls Fišers šo parādību nosauca par Valdena apgriezenību (1906), angļi E.D.Hjūzs un K.Ingolds (1934) parādībai deva skaidrojumu, saistot to ar substitūcijas mehānismu organiskajā ķīmijā. Šai parādībai ir paliekama nozīme gan organiskajā ķīmijā, gan medikamentu sintēzē – 2001.gadā V.Knovless, R.Nojori un B.Šārpless saņēma Nobela prēmiju par pētījumiem, kas balstīti uz P.Valdena darbiem.

P.Valdens ir veicis arī citus paliekamas nozīmes darbus, pievērsis uzmanību naftas optiskajai aktivitātei kā argumentam par labu naftas biogēnai izcelsmei (1899). Viņš veiksmīgi attīstījis neūdens šķīdumu elektroķīmiju, atklājis 50 augsti polāru neūdens šķīdinātāju, ievedis solvatācijas un solvolīzes jēdzienus, "Valdena reizinājuma" (Walden Product) formulu u.tml. Šo fizikāli organiskās ķīmijas virzienu viņš attīstīja līdz 1934.gadam, kad 70 gadu vecumā, Hitleram pie varas nākot, aizgāja pensijā no Rostokas universitātes un nodevās ķīmijas vēstures un filozofijas pētniecībai. Viņš bija fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

Vai P.Valdens bija latvietis vai baltvācietis (vācietis)? Vai P.Valdens sevi apzinājās kā latvieti? Uz pirmo jautājumu jāatbild ar noteiktu "jā", uz otru – ar tikpat noteiktu "nē". Šo lietu savulaik iztirzāju atmodas laikā 1988.gadā lekcijā "Latviešu tautas pazudušais dēls", kad saņēmu pirmo Valdena medaļu.

P.Valdens ir dzimis latviešu zemnieku Jāņa un Annas Valdēnu (ar garo e!) ģimenē Rozulas "Pīpēnos" kā 13.bērns ģimenē. Kā liecina arhīva dati, kopš 1776.gada dzimta mitusi Ēvelē un vecvectēvs Jēcis pieņēmis Valdēnu uzvārdu 1836.gadā. P.Valdena vecāki līdz 1819.gadam bijuši dzimtcilvēki. Mācītāja Bosses zīmētie abu Valdena vecāku – zemnieku – portreti ir saglabājušies muzejā. Zinātnieks pats gan dzimis Rozulā (Ēveles muižniece izlikusi dzimtu no mājām, bijis jāpārceļas), kristīts Straupes latviešu draudzē. Latvisko izcelsmi apstiprina arī laikabiedru (Āronu Matīsa u.c.) atmiņas, arī Rostokas universitātes lēmums 1919.gadā noraidīt P.Valdena kandidatūru šīs universitātes profesora vietai tieši viņa latviskās izcelsmes dēļ; arī vācbaltiešu biogrāfiskais leksikons (1972). P.Valdens pats savu latvisko izcelsmi nekad nav noliedzis, taču nav arī uzsvēris.

1910.gadā paralēli profesūrai RPI viņš kļuvis Pēterburgas ZA akadēmiķis un akadēmijas laboratorijas vadītājs (1911–1918), kvēls Krievijas patriots, kas pirmais rakstīja par krievu ķīmiķu radošo spēku, sacerēja pašu pirmo grāmatu par ķīmijas attīstību Krievijā (1915). Pirmā pasaules kara sākumā šovinisma uzplūdos ticis no "augšām" pat aicināts rusificēt savu uzvārdu par "Ļeskovu", taču piesardzīgi apvaicājies – kā tad būšot ar daudzo publicēto darbu autora uzvārdu un Valdena apgriezenību; tad nu šie "ieteicēji" pieklusuši. Mūža beigās P.Valdens pilnīgi noteikti identificējis sevi kā vācieti, tādēļ savulaik diezgan plaši runāja par personisko "Valdena apgriezenību" no Krievijas un Latvijas uz Vāciju.

Taču šī pārtapšana par vācieti risinājās jau kopš jaunības – četru gadu vecumā nomira tēvs; desmit gadu vecumā māte nodeva puisēnu pansijā pie skolotāja Erdmaņa Rubenē, tipiska veclatvieša, J.Cimzes cienītāja un jaunlatviešu oponenta, pēc tam bija vāciska vide Cēsīs, arī Rīgas reālskolā, Vilhelma Ostvalda ietekme, 1905.gada un 1919.gada negatīvie pieredzējumi, konflikti ar latviešu kolēģiem 1919.gadā, kuru dēļ P.Valdens atsacījās no piedāvājuma kļūt par Latvijas Augstskolas pirmo rektoru un 1919.gada septembrī izceļoja uz Vāciju (sākumā – itin kā pagaidām). 1924.gada janvārī LU triumfāli nolasīja lekciju ciklu, taču par LU goda biedru viņu neievēlēja un arī noraidīja viņa noteikumus par atgriešanos Rīgā. P.Valdena Rīgas skolnieku skaitā bija ievērojamie ķīmiķi M.Prīmanis, A.Ķešāns, G.Vanags, Arv.Kalniņš, arī O.Lucs, V.Fišers, M.Centneršvērs, un savulaik pat 1905.gada revolucionārs – bumbu taisītājs J.Priedītis. Kā liecināja Arvīds Kalniņš, bijis arī neīstenots nodoms 1945.gadā piesaistīt P.Valdenu jaundibinājamā Latvijas PSR ZA par goda locekli, taču pēckara Vācijā padomju iestādēm neesot izdevies P.Valdenu atrast (viņš patvēries franču zonā).

Kādreiz mani šokēja P.Valdena attieksme pret latvietību, jo savā pēc zinātnieka nāves izdotajā atmiņu grāmatā "Wege und Herbergen" (1974) viņš savu latvisko izcelsmi pat nepiemin. Taču vainojamas savā ziņā abas puses. P.Valdenu labi izprata un vērtēja tādi latviešu inteliģences pārstāvji kā Kārlis Balodis, Kārlis Kasparsons, Mārtiņš Prīmanis, Jūlijs Auškāps, visi kolēģi – ķīmiķi, taču sabiedrības prāva daļa līdz šādai tolerancei un zinātnieka viedokļa izpratnei nebija izaugusi. Latvijā nesaprata (un varbūt nesaprot vēl šodien), ka otra P.Valdena – ar visām viņa kļūdām un negācijām – latviešiem vairs nebūs. Neviens cits latvietis nav izpelnījies tik daudz augstu starptautisku vērtējumu – ievēlējumu zinātņu akadēmijās, goda doktora titulus, prestižas zinātniskas medaļas.

Ap 1974.–1980.gadu biju diezgan cieši saistīts ar P.Valdena meitu Irisu Hollo (mūzikas profesori Helsinkos, starp citu, pirmo RPI ķīmijas studenti – sievieti 1917.gadā). Viņa sacīja, ka tēvs vēl 90 gadu vecumā zinājis un skaitījis latviešu tautas dziesmu: "Rīga, Rīga, skaista Rīga, kas to skaistu darināja? Vidzemnieku sūri darbi, pakavoti kumeliņi." To viņam bērnībā mācījusi māte. Vienā no savām pēdējām vēstulēm P.Valdens rakstījis meitai: "Interesanti, kā tas dzimtenē tagad viss ir organizēts? Kas bijis, tas bijis. Vēršat allaž skatienu uz priekšu. Dzimtene (latviski) – tā nekad neaizmirstas. Heimat – tā ir cita lieta. Man šis vārds nozīmē: vieta, kur es jūtos labi, kur esmu mājās. Piemēram, Rostokā līdz lielā kara sākumam un līdz Hitleram."

Latvijā diezgan daudz ir paveikts, lai atjaunotu P.Valdena saistību ar Latviju, ar Rīgu – ir Valdena auditorija (1980), Valdena medaļa (1988), Valdena simpoziju tradīcija (kopš 1998). Maskavā izdota mūsu grāmata par P.Valdenu (1988), Rīgā – P.Valdena darbu bibliogrāfija (1983). Ir īpatnējs P.Valdena piemineklis pie vecās, P.Valdena iekārtotās Ķīmijas fakultātes ēkas kanālmalā (2003). P.Valdena 150.dzimšanas dienu (2013.gada 26.jūlijā) ierosināts iekļaut UNESCO starptautiski atzīmējamo zinātnieku piemiņas datumu reģistrā, izdot šajā sakarā P.Valdenam veltītu pastmarku, RTU 150 gadu jubilejas reizē piešķirt viņam (pēc nāves) RTU goda biedra nosaukumu (jāpiebilst, ka P.Valdens kā RPI direktors 1903.gadā šo nosaukumu ir iedibinājis vispār, lai godinātu savu skolotāju Vilhelmu Ostvaldu viņa pusgadsimta jubilejā). Vajadzētu varbūt saņemties un uzrakstīt latviski grāmatu par P.Valdenu, kur sīkāk iztirzātu zinātnieka saistību ar Latviju un arī sāpīgo problēmu par P.Valdenu kā latviešu tautas pazudušo dēlu. P.Valdena personība ir būtiska Latvijas un latviešu saite ar Vāciju, ar Eiropu. Ja gribam būt eiropieši, mums P.Valdens tomēr būtu jāpieņem – beidzot!

Nobeigumā gribētos citēt, īpaši šajā Ķīmijas gadā, P.Valdena 5 G–īpašības, kas, viņaprāt, nepieciešamas labam ķīmiķim, – Geist, Genauigkeit, Geduld, Glück, Geld (talants, precizitāte, pacietība, laime un nauda). Lai Rīga, Latvija, latviešu nācija joprojām ģenerē daudz ķīmiķu, daudz zinātnieku, kuri atbilstu šiem kritērijiem! Lai no mūsu vides nāk jauni ķīmijas zinātnieki, kas varētu stāties līdzās Valdenam un varbūt pat pārspēt viņu!

Pēc uzrunas 7.starptautiskajā Paula Valdena organiskās ķīmijas simpozijā, atklājot Amerikas ķīmijas biedrības dāvāto goda plaketi, 2011.gada 12.septembrī