Nacionālā programma "Informātika"

Kopsavilkums

Izstrādāta Satiksmes ministrijas apstiprinātā darba grupā

Akceptēta Ministru kabineta 1999.gada 30.marta sēdē (prot. Nr.19, 23.§)

Saturā

Ievads

1. ESOŠĀS SITUĀCIJAS UN GALVENO PROBLĒMU RAKSTUROJUMS

1.1. Nozares politikas attīstība

1.2. Latvijas informācijas pakalpojumu tirgus

1.3. Valsts un pašvaldību informācijas sistēmas

1.4. Valsts statistika

1.5. Telekomunikaāciju politika, tīkli un pakalpojumi

1.6. Informācijas un datu apraides tīkli

1.7. Normatīvā bāze

1.8. Standarti

1.9. Kultūrvides atbalsts

1.10. Izglītība

1.11. Zinātniskie pētījumi un attīstība

1.12. Informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju attīstība

1.13. Informācijas pakalpojumi un pielietojumi

2. PROGRAMMAS GALVENIE MĒRĶI

3. NACIONĀLĀS PROGRAMMAS STRUKTŪRAS PAMATOJUMS

4. NACIONĀLĀS PROGRAMMAS APAKŠPROGRAMMAS

4.1. Valsts nozīmes informācijas sistēmas

4.2. Nozaru informācijas sistēmas

4.3. Informātika pašvaldībās

4.4. Valsts statistika

4.5. Telekomunikāciju tīkli un pakalpojumi

4.6. Informācijas un datu apraides tīkli

4.7. Likumdošana

4.8. Standartizācija

4.9. Kultūrvides atbalsts

4.10. Izglītība

4.11. Zinātniskie pētījumi un attīstība, informātikas speciālistu sagatavošana

4.12. Informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju attīstība

4.13. Informācijas pakalpojumi un pielietojumi

4.14. Programmas finansēšanas avoti un apmērs

5. PROGRAMMAS SPECIFIKA UN TĀS ĪSTENOŠANAS PAREDZAMAIS

EKONOMISKAIS UN SOCIĀLAIS EFEKTS

6. NACIONĀLĀS PROGRAMMAS ĪSTENOŠANAS VADĪBA

Ievads

Informācijas, datortehnikas un telekomunikāciju tehnoloģiju attīstības rezultātā informācija un zināšanas arvien plašāk tiek izmantotas darbā un darba attiecībās, mācībās, ikdienas sadzīvē. Būtiski mainās sabiedriskās attiecības un veidojas jauns, augstāk organizēts sabiedrības tips — tā sauktā informācijas sabiedrība . Process vienlaicīgi norisinās visās galvenajās pasaules ekonomiskajās zonās — Eiropā, Ziemeļamerikā un Dienvidaustrumu Āzijā.

Informācijas sabiedrības priekšrocībām jābūt pieejamām ikvienam sabiedrības loceklim un ikvienam ir jāprot tās izmantot savas labklājības celšanai.

Nacionālās programmas "Informātika" (1999. — 2005. g.) galvenais uzdevums ir iekļaut arī Latviju šajā globālajā attīstības procesā un veidot informācijas sabiedrību Latvijā.

Nacionālā programma "Informātika" ir izstrādāta, pamatojoties uz Latvijas Republikas Ministru kabineta (MK) 1995. gada 9. maija noteikumiem nr. 129 "Nacionālo programmu izstrādes un īstenošanas kārtība". Nacionālo programmu saraksts atbilstoši MK gada 30.04.96. rīkojumam nr. 146 "Par nacionālajām programmām ekonomiskās politikas realizācijai" tika papildināts ar programmu "Informātika" ar MK 09.04.97. rīkojumu nr. 172.

Darba grupa

nacionālās programmas "Informātika" izstrādei tika apstiprināta ar satiksmes ministra 12.05.97. rīkojumu Nr. 47 "Par nacionālās programmas "Informātika" izstrādes darba grupas izveidošanu un funkcijām".

Par izstrādājamās nacionālās programmas "Informātika" mērķiem un saturu ieprieš tika ziņots konferencēs "Baltic IT&T’97" (02.04.97) un "Latvija un perspektīvās telekomunikāciju tehnoloģijas" (15.05.97), kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas sēdē tēmas "Informātikas zinātne un tās pielietojumi: stāvoklis un attīstības perspektīvas Latvijā" ietvaros 1997. gada 25.aprīlī.

1997. gada decembrī darba grupa izstrādāja topošās programmas struktūrprojektu , kur tika definēti programmas mērķi, apakšmērķi un apakšprogrammas šo mērķu sasniegšanai. Struktūrprojekta izstrādi finansēja Izglītības un zinātnes ministrija kā Satiksmes ministrijas pasūtītu zinātnisko pētījumu, un uz tā balstīto izstrādājamās programmas saturu savā 1997. gada 12. decembra sēdē apstiprināja Programmas "Informātika" koordinācijas padome, kas tika izveidota ar satiksmes ministra 1997. gada 20. novembra rīkojumu Nr. 122.

Programmas kopsavilkums veidots, pamatojoties uz darba grupas izstrādāto nacionālās programmas "Informātika" pilno tekstu, kas izklāstīts uz 211 lappusēm .

Nacionālā programma "Informātika" ir kompleksa mērķprogramma laikam no 1999. — 2005. gg., kas sastāv no 13 apakšprogrammām .

Programmā detalizēti analizēta pašreizējā situācija, atsevišķo apakšprogrammu mērķi, uzdevumi un prioritātes, riska faktori un aprakstīta ieteicamā programmas realizācijas gaita. Katras apakšprogrammas uzdevumu izpildei paredzēta konkrētu projektu realizācija.

Programmas ekonomiskie mērķi ir virzīti uz visas sabiedrības dzīves līmeņa būtisku pieaugumu. Iespēja veidot attālinātās darba vietas, individuālās, mazās un vidējās uzņēmējdarbības attīstība nodrošinās arī visu valsts reģionu attīstību.

Programmas politiskie mērķi ir virzīti uz Latvijas tālāku demokratizāciju un iekļaušanos Eiropas Savienībā, uz valsts pārvaldes uzlabošanu.

Programmas sociālie mērķi ir virzīti uz visu sabiedrības slāņu Latvijas identitātes saglabāšanu, valstisko un nacionālo attīstību daudzkultūru un daudzvalodīgajā Eiropā.

Programmas realizācijas pamats nosprausto mērķu sasniegšanai ir universālā informācijas pakalpojuma koncepcijas realizācija valstī, nodrošinot katram sabiedrības loceklim kvalitatīvu pieeju visa veida informācijai saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto kārtību.

Universālā informācijas pakalpojuma praktisko realizāciju jānodrošina virknei programmas apakšprogrammu:

Informacionālās apakšprogrammas

paredz dažādu vispārpieejamo un konfidenciālo valsts un pašvaldību informācijas sistēmu veidošanu.

Komunikāciju apakšprogrammu

uzdevums ir nodrošināt visa veida informācijas pārraidi un piegādi lietotājiem.

Likumdošanas, standartizācijas un Latvijas kultūrvides jautājumu sakārtošana ir paredzēta normatīvajās apakšprogrammās .

Zinību apakšprogrammām

jānodrošina visas sabiedrības augsts izglītības līmenis, zinātniskos pētījumus un tehnoloģiju izstrādes informātikā.

Lietišķās apakšprogrammas

ir veltītas informātikas pielietojumu un projektu plānošanai un prioritāšu noteikšanai.

Latvijai programmā piedāvātais attīstības scenārijs ir īpaši izdevīgs — sabiedrības un tautsaimniecības orientācija uz vispārēju informācijas un zināšanu izmantošanu kopumā palielinās Latvijas attīstības iespējas un nākotnē samazinās eksistējošo milzīgo starpību starp mazu valsti un lielvalstīm. Ja šo programmu nerealizē, nav redzams cits tikpat efektīvs valsts ekonomiskās, politiskās un sabiedriskās attīstības ceļš.

Kopējais šobrīd apzinātais programmas projektu skaits 1999.—2005. gg. ir 122 , un programmas izpildei nepieciešams finansējums aptuveni 243 miljoni Ls .

Darba grupa pabeidza programmas izstrādi, apstiprinot to Nacionālās programmas "Informātika" koordinācijas padomes sēdē 1998. gada 30. jūnijā.

 

1. Esošās situācijas un galveno problēmu

raksturojums

1.1. Nozares politikas attīstība

Informācijas sabiedrības attīstības politika

Eiropas Savienības (ES) skatījumā ir Romas līgumā ( Treaty of Rome ) ietvertās Eiropas politiskās un ekonomiskās integrācijas stratēģijas daļa, it īpaši saistībā ar paātrinātu ES iekšējā tirgus attīstību pēc Māstrihtas līguma ( Maastricht Treaty ) spēkā stāšanās 1993. gadā. Koordinētas informācijas sabiedrības politikas realizācija Eiropā iesākās laikā, kad tās ekonomikā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā iezīmējās zināmas stagnācijas tendences, attīstības tempu samazināšanās un bezdarba pieaugums. Salīdzinājumā ar Ameriku un Japānu, Eiropa atpalika pakalpojumu tirgus liberalizācijas, programmatūras izstrādes efektivitātes un apjomu ziņā, u.c. jomās. Eiropas telekomunikāciju un datoru tīkli nespēja nodrošināt augstu savietojamību, bet pakalpojumu tirgus bija ļoti segmentēts.

EE politikas dokumentos ceļš uz informācijas sabiedrību tika raksturots kā process, kas ir kritiski nepieciešams Eiropas sabiedrības nākotnei . Eiropas Komisija (EK) aicināja apvienot valstu pūliņus minēto nepilnību pārvarēšanai. Tika paredzēta ievērojama informātikas loma vienotas Eiropas veidošanā, tai jārada arī jaunas darba vietas un jāuzlabo eiropiešu dzīves kvalitāte.

Līdz šim laikam

Eiropas Padome, Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija, G7 un Eiropas valstu ministru konferences, ES informācijas sabiedrības forums ir izstrādājuši virkni dokumentu (rezolūciju, rekomendāciju, darbības plānu, priekšlikumu) ES politisko un stratēģisko nostādņu izveidei par informācijas sabiedrību.

ES piešķir lielu nozīmi Centrālās un Austrumeiropas valstu un īpaši asociēto valstu iesaistīšanai kopējā informācijas sabiedrības veidošanas procesā

, uzsverot informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju vietu šo valstu attīstībā.

1.2. Latvijas informācijas pakalpojumu tirgus

Lai noteiktu dažādu informācijas pakalpojumu pieprasījumu un piedāvājumu valstī, tika izdarīta informācijas pakalpojumu tirgus analīze

. Dažādu tautsaimniecības nozaru pieprasījums pēc informācijas ir visai atšķirīgs, to īpatnējais svars informācijas pakalpojumu tirgū parādīts zīm. 1. Diemžēl pašlaik niecīgs ir ražojošo nozaru pieprasījums pēc informācijas.

Dažādu informācijas veidu pieprasījums

parādīts zīm. 2. Vislielākais pieprasījums ir pēc vispārējās ekonomiskās un statistikas, likumdošanas un uzņēmējdarbības tiesību, finansu un nodokļu, mācību informācijas.

Daudz mazāks pieprasījums

ir pēc informācijas par patentiem un standartiem (nav beigusies stagnācija ražošanā), tūrismu/ceļojumiem, atpūtu/izklaidi (zems sabiedrības pirktspējas līmenis), darbaspēka tirgu (neskatoties uz augsto bezdarba līmeni) un personu datiem. Pietiekami plašs pieprasījums ir gan pēc biznesa/finansu informācijas (ir sākusies pāreja uz normālām ekonomiskām attiecībām agrāko gadu mežonīgā kapitālisma vietā), gan pēc valsts pārvaldes informācijas (visu līmeņu pārvaldes institūcijas sāk apzināties objektīvas informācijas nepieciešamību). Dažādu profesiju pārstāvji akcentē dažādas informācijas nozīmīgumu.

Dažādu informācijas piegādātāju novērtējums

(zīm. 3a) rāda, ka specializētās valsts informācijas organizācijas — bibliotēkas un arhīvi joprojām tiek uzskatīti par pašiem nozīmīgākajiem un uzticamākajiem informācijas avotiem. Cita nozīmīga tendence ir lietotāju patstāvīgs darbs informācijas meklēšanā . Mazāk populāri ir privāto informācijas institūciju pakalpojumi (zemā pirktspēja).

1. zīm. Dažādu tautsaimniecības nozaru pieprasījums pēc informācijas;

procentuālās daļas informācijas pakalpojumu tirgū.

2. zīm. Dažādu informācijas veidu pieprasījums.

3. zīm. Informācijas brokeru (a) un avotu (b) nozīmīgums.

Pašlaik informācijas lietotāji joprojām dod priekšroku tradicionāliem un pārbaudītiem avotiem — grāmatām, žurnāliem un personīgiem kontaktiem (zīm. 3b). Taču arī elektroniskie informācijas avoti reizē ar tehnoloģiskās infrastruktūras — datortehnikas, telekomunikāciju un datu pārraides tīklu attīstību stabili ienāk informācijas pakalpojumu tirgū. 70% no respondentiem ir atzīmējuši viena vai vairāku elektronisko informācijas avotu lietošanu. Galvenie šķēršļi elektronisko tehnoloģiju plašākai pielietošanai (zīm.4) ir finansiālas un tehnoloģiskas problēmas. Psiholoģiski un praktiski sabiedrība ir izpratusi moderno tehnoloģiju un pakalpojumu priekšrocības un ir gatava tās izmantot.

4. zīm. Šķēršļi elektronisko informācijas pakalpojumu lietošanai.

Latvijā, kā mazā valstī, informācijas pakalpojumiem ir kopīga normatīvā, tehnoloģiskā, daudzos gadījumos arī finansiālā bāze

. Līdz ar to cieši saistīta arī informācijas brokeru darbība. Virknei atsevišķo informācijas veidu piemīt arī apgādes īpatnības, kas saistītas ar šo veidu specifiskajiem uzdevumiem un funkcijām, ar tajos vairāk ieinteresētajiem sabiedrības slāņiem, valsts un privātā sektora lomu. Tāpēc programmā galvenā vērība pievērsta valsts funkciju realizācijai Latvijas iedzīvotāju informacionālajā apgādē .

Valsts nozīmes informācijas apgāde ietver

informācijas pakalpojumus, kas nepieciešami valsts un tās atsevišķu reģionu pārvaldei, tautsaimniecības, finansu, izglītības un sociālās dzīves attīstībai, vispārējā Latvijas tēla formēšanai Šādas informācijas galvenā tematika attēlota zīm. 5.

Šim informācijas veidam ir raksturīgas sekojošas īpatnības:

* ļoti augstas prasības informācijas kvalitātei (pilnībai, pareizībai, ticamībai, drošumam utt.); tā kā liela daļa šīs informācijas dinamiski mainās, pirmšķirīga nozīme ir savlaicīgai datu aktualizācijai;

* informācija rodas daudzās valsts un pašvaldību institūcijās (tai skaitā dažāda informācija par vienu un to pašu objektu), kurām ir dažāda administratīvā pakļautība;

* informāciju lieto daudzas valsts un pašvaldību institūcijas, dažādas juridiskās un fiziskās personas;

* informācijai ir ļoti dažādi slepenības līmeņi, tie mainās no stingri konfidenciālas līdz principiāli vispārpieejamai informācijai;

* paralēli eksistē un tiek izmantota gan elektroniskā informācija, gan dokumenti uz papīra, kas satur to pašu informāciju;

* informācija saglabājama arhīvos, nodrošinot valsts un pašvaldību institūciju kontinuitāti, atbildību un ticamību.

Biznesa, finansu, preču un tirgus informācijas apgādes

galvenais uzdevums ir valstij un sabiedrībai būtisku ekonomisko procesu informatīvais nodrošinājums (zīm. 6):

6. zīm. Biznesa un finansu informācijas pieprasījums.

Šī informācijas veida apgādi Latvijā pašlaik raksturo sekojošas īpatnības :

* informācija lielā mērā balstās uz primāro valsts nozīmes informāciju (uzņēmumi, iedzīvotāji, kustamais un nekustamais īpašums, statistika utt.), taču pirmšķirīga nozīme ir pievienotās vērtības (value added) informācijai (ķīlas un citi apgrūtinājumi, maksātnespēja un bankrots, utt.), kura tiek veidota primārās informācijas apstrādes procesā;

* informācijas operativitātei ir vitāla nozīme visa veida uzņēmējdarbībā, tāpēc elektroniskie informācijas pakalpojumi visā pasaulē un arī Latvijā pašlaik attīstas visdinamiskāk;

* šis pašreiz ir vienīgais informācijas veids Latvijā, kuram ir maksātspējīgi lietotāji, tāpēc privātais sektors ir ieinteresēts šīs un tikai šīs informācijas apgādē un paralēli valsts institūcijām lielā mērā veic šo funkciju;

* tikai šī informācijas veida lietotājiem ir pietiekami finansiālie resursi, lai pilnā mērā attīstītu moderno informācijas tehnoloģiju un pakalpojumu pielietošanu savās institūcijās.

Zinātniskās, tehniskās, ekonomiskās informācijas pieprasījums

attēlots zīmējumā 7. Akadēmiskās bibliotēkas ir galvenais šīs informācijas piegādātājs, tāpēc 1997. g. Latvijas Akadēmisko bibliotēku asociācija izstrādāja un pieņēma Zinātniskās un tehniskās informācijas apgādes koncepciju.

Vispārējās uzziņu, atpūtas un izklaides informācijas, kārtējo ziņu apgādi

(zīm.8) valsts iedzīvotājiem nodrošina divas savstarpēji neatkarīgas sistēmas.

Elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu attīstības nacionālā koncepcija

, kuru Nacionālā radio un TV padome akceptēja 1996. gadā, paredz izveidot efektīvu visu valsti aptverošu sistēmu un nodrošināt visiem valsts iedzīvotājiem iespēju saņemt vispusīgu un objektīvu informāciju.

7. zīm. Zinātniskās un tehniskās informācijas pieprasījums.

8. zīm. Vispārējās informācijas pieprasījums.

Komerciālās radio un televīzijas raidorganizācijas

darbojas uz pašu izstrādātas programmas koncepcijas pamata pēc apraides atļaujas saņemšanas uz konkursa pamata.

Kabeļtelevīzijas

veido savas programmas vai retranslē ārvalstu programmas, saņemot apraides atļaujas. Koncepcija paredz kabeļtelevīzijas un informācijas tīklu konverģenci, veidojot vienotu tīklu un dodot iespēju izmantot Internet, elektroniskā pasta, interaktīvās TV un citus informācijas pakalpojumus.

Plašu sabiedrības slāņu izglītošanas, informēšanas un izklaides funkcijas realizē arī Nacionālā bibliotēka kā universāla tipa bibliotēka un publiskās bibliotēkas . Tām jānodrošina arī elektronisko informācijas pakalpojumu brīva pieejamība visiem valsts iedzīvotājiem. Analoģiski akadēmisko bibliotēku attīstības koncepcijai nepieciešams izstrādāt detalizētu stratēģiju šo bibliotēku funkciju izpildei un elektronisko informācijas pakalpojumu attīstībai.

1.3. Valsts un pašvaldību informācijas sistēmas

Šodien Latvijā ar valsts nozīmes informācijas vākšanu, datu ievadu, glabāšanu un piegādi lietošanai nodarbojas savā starpā nesaistītas institūcijas

, kuras apstrādā galvenokārt datus, kas vajadzīgi tikai savas konkrētās iestādes, ministrijas vai nozares darbam. Rezultātā to darbība ir savstarpēji vāji koordinēta. Vairums sistēmu ir izstrādātas bez nopietnas informatizējamā objekta sistēmanalīzes, kā rezultātā nav formulētas prasības ne informācijas sistēmu funkcionalitātei, ne realizācijai, un nepietiekami tiek risināti jautājumi par to drošību un auditu.

Praksē dažādie fiziskām un juridiskām personām izsniegtie dokumenti nav saistīti ar informāciju datu bāzēs. Informācija ir nekvalitatīva un nepilnīga, nav ticama un netiek ne savlaicīgi aktualizēta, ne saglabāta arhīvos, dati daudzās sistēmās tiek dublēti . Lietotājam nav zināms, kur kāda informācija ir, pieejas un autorizācijas procedūras ir dažādas. Tas viss prasa lielu darba spēka un līdzekļu patēriņu informācijas sistēmu veidošanai un uzturēšanai, taču rezultāts nav adekvāts izmantotajiem resursiem un nenodrošina pietiekamu informācionālo bāzi ne valsts pārvaldei un attīstībai, ne arī citiem mērķiem.

Ir sācies valsts nozīmes informācijas sistēmu (VNIS) integrācijas procesa pirmais solis

— radniecīgu informāciju saturošu datu bāzu un reģistru pakāpeniska integrācija, lielu integrālu sistēmu izstrāde un izveide (VID informācijas sistēma, Integrētā tiesību reģistru sistēma). Sevišķi aktīvi šai jomā ir augsti kvalificēti un pieredzējuši izstrādātāji. Taču visumā arī integrācijas procesu pašlaik raksturo tās pašas neorganizētības, separatisma, nekoordinētības un nozaru ieinteresētības pazīmes.

Programmā par VNIS tiek uzskatītas tās IS , kuras uztur informāciju par valsts galvenajiem objektiem: fiziskām personām (iedzīvotāji), juridiskām personām (uzņēmumi, iestādes, organizācijas), nekustamo (zeme, ēkas, īpašnieki) un kustamo (transporta līdzekļi, īpašnieki) īpašumu, kā arī valsts finansēm (nodokļiem). Atbilstoši šim principam par VNIS deklaratīvi tiek pasludinātas:

* Iedzīvotāju reģistrs;

* Uzņēmumu reģistrs;

* Nekustamo īpašumu reģistrs;

* Transporta līdzekļu reģistrs;

* Valsts ieņēmumu dienesta (VID) informācijas sistēma.

Minētie reģistri

un IS, nosauktas par VNIS, tiek izvirzītas par pirmajā kārtā integrējamām sistēmām , bet tās netiek pasludinātas par vienīgajām valsts nozīmes informācijas glabātājām. Ar šo jēdzienu tiek uzsvērta nepieciešamība valstij vispirms sakārtot savu galveno objektu reģistrāciju, kurai jāapsteidz pārējo sistēmu izstrāde. Tālākajos etapos izveidotajam kodolam tiks pievienotas citas valsts un pašvaldību IS , kurās tiek izmantota un detalizēta informācija par galvenajiem objektiem.

Kopumā var secināt, ka informācija sistēmās pamatā ir nekvalitatīva un nepilnīga

, tā ir ar zemu ticamības pakāpi un netiek ne savlaicīgi aktualizēta, ne saglabāta arhīvos, dati daudzās sistēmās tiek dublēti. Lietotājam nav zināms, kur kāda informācija ir, pieejas un autorizācijas procedūras ir dažādas. Tas viss prasa lielu darba spēka un līdzekļu patēriņu informācijas sistēmu veidošanai, uzturēšanai un izmantošanai, taču rezultāts nav adekvāts izmantotajiem resursiem un nenodrošina pietiekamu informacionālo bāzi ne valsts pārvaldei un attīstībai, ne arī citiem mērķiem. Šo kopējās situācijas novērtējumu valsts nozīmes informācijas sistēmās apstiprina arī iepriekš notikušo VNIS ekspertīžu slēdzieni.

Šobrīd Latvijā darbojas vairāk nekā 30 nozares informācijas sistēmas (NIS), ar ko tiek saprastas tās IS, kuras risina vienas nozares, ministrijas, reģiona vai vienas problemātikas jautājumus (piemēram, datu bāze "Meža fonds", Normatīvo aktu IS, Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas IS, Vides datu IS, Kultūras pieminekļu IS, u.c.). NIS papildina un detalizē valsts nozīmes informācijas sistēmās uzkrāto informāciju.

Kopumā var atzīmēt virkni kopīgo problēmu visām nozaru informācijas sistēmām :

* NIS izstrādātas un tiek lietotas, vadoties no to īpašnieku interesēm, tādējādi to darbība savstarpēji vāji koordinēta, sastopamas paralēlas izstrādes un informācijas dublēšana tajās;

* apšaubāma datu ticamība VNIS, kā rezultātā NIS neuzticas VNIS datiem un veic atkārtotu datu ievadu un uzturēšanu, bieži to realizējot vēl sliktāk kā VNIS;

* apšaubāmi projektu risinājumi, ko nosaka izstrādātāju nepietiekamā kvalifikācija un pieredze;

* sistēmas lieto individuālus kodifikatorus, kā rezultātā citas sistēmas nespēj lietot to datus;

* sistēmas vāji dokumentētas un tādējādi grūti uzturamas un pieejamas citām sistēmām;

* netiek risināti jautājumi par NIS drošību un auditu.

1998. gadā tika veikta aptauja par informācijas infrastruktūras esamību pašvaldībās un tās izmantošanu pašvaldību funkciju izpildei .

Pašlaik datortehniku tam vai citam mērķim izmanto 64% pagastu, 72% pilsētu un 92% rajonu pašvaldību. Ir diezgan daudz pagastu un mazo pilsētu pašvaldību, kurās vispār nav datortehnikas, bet to skaits dažādos rajonos ir ļoti dažāds, pie tam neatkarīgi no reģionāliem faktoriem. Ņemot vērā to, ka pašvaldību finansu nodrošinājums tiek nonivelēts ar pašvaldību finansu izlīdzināšanas sistēmas un valsts mērķdotāciju palīdzību, atliek secināt, ka šo līmeņu dažādību ir noteikusi nevis reģionālā piederība, bet galvenokārt vadības attieksme pret informatizācijas jautājumiem. Augstas kvalifikācijas datorspeciālisti pašvaldībās ir retums, bet pašvaldību vadošie darbinieki slikti izprot informātikas problēmas.

Tikai atsevišķās vietās informācijas sistēmu attīstību veicina mērķdotācija teritoriālplānošanai un perspektīvai attīstībai. Ir pašvaldības, kur ir panākta laba sadarbība ar atsevišķiem valsts reģistriem. Lokālie datoru tīkli ir izveidoti visās lielajās pilsētās, praktiski visās rajonu centru pilsētu domēs, bet tikai nedaudzās rajonu, pagastu un mazo pilsētu pašvaldībās, kas arī ir saprotams, ņemot vērā nelielo datoru skaitu tajās.

Pašvaldībās tiek izmantota ļoti dažāda specifiskā programmatūra . Taču pat visizplatītākos pielietojumus — grāmatvedību, kā arī nekustamā īpašuma un iedzīvotāju reģistrāciju izmanto ne vairāk kā 20—30% pašvaldību. Visiem pārējiem iespējamiem pielietojumiem (lietvedībai, sociālai palīdzībai, komunālai saimniecībai, dzimtsarakstei u.c.) datori tiek izmantoti ne vairāk kā 5—7% pašvaldībās. Liela daļa no pašvaldībām, it īpaši pagasti, labākajā gadījumā aprobežojas ar biroja automatizācijas līdzekļu izmantošanu.

Liela daļa programmatūras, it īpaši sistēmas, kas strādā ar pašvaldībām specifiskām datu bāzēm , ļoti bieži ir izstrādātas uz vietas pašvaldībās vai pieaicinot vietējos datorspeciālistus. Šo informācijas sistēmu pamatproblēma pašreiz ir tā, ka sistēmas nav saistītas ar citām līdzīgām sistēmām pat vienas pašvaldības ietvaros, prasa dublējošu datu ievadu. Vēl vairāk, tās nav savietojamas starp pašvaldībām, pilnīgi nav saistītas ar valsts kopējo informācijas sistēmu un nenodrošina stabilu datu apmaiņu ar valsts nozīmes informācijas sistēmām .

Pašvaldību sistēmu tehnoloģiskais līmenis pamatā ir atpalicis

, tās nav klienta — servera aplikācijas, vairumā gadījumu tās uzrakstītas vecajās DOS versijās un bieži vien satur nelicenzētas komponentes. Šīm sistēmām nav dokumentācijas , to uzturēšana ir problemātiska.

Līdz ar to sistēmas tiek izplatītas tikai tiešos kontaktos nelielā skaitā, un praktiski tās var darboties tikai lokāli un izolēti . Valsts mērogā šāda prakse kopumā kļūst pārāk neefektīva, ņemot vērā pašvaldību skaitu un apstākli, ka atsevišķās pašvaldībās funkciju atšķirības nav lielas, proti, tās ir izdalāmas noteiktās grupās.

Nozīmīga Internet tīklā publicēta informācija vai serveri tapšanas stadijā ir tikai dažām pašvaldībām: Rīgas, Jelgavas, Salaspils domēm, Madonas rajona padomei, kā arī Latvijas Pašvaldību savienībai. Tehnoloģisko problēmu dēļ maza vērība tiek pievērsta galvenajam — informācijas saturam. Rezultātā, piem., Latvija katastrofāli atpaliek no Igaunijas tūrisma informācijas publicēšanā.

Pašvaldību pieslēgšana Valsts nozīmes datu pārraides tīklam (VNDPT) ir atkarīga kā no mezgla ierīkošanas attiecīgajā rajonā, tā arī no savienojuma izveidošanas līdz pašvaldībai. Lielo savienojuma ierīkošanas un uzturēšanas izmaksu, kā arī lēnās VNDPT attīstības dēļ aktīvākās pašvaldības pieslēdzas komerciālajiem un akadēmiskajiem Internet pakalpojumu sniedzējiem gan ar izdalītajām līnijām, gan ar dial–up pieslēgumu. Bieži šādi savienojumi tiek ierīkoti kopā ar Internet pieslēgumiem skolās. Limbažu un Madonas rajona pašvaldības pat sniedz iezvanīšanās pakalpojumus sava rajona pagastiem.

1.4. Valsts statistika

Moderno informācijas tehnoloģiju ieviešana dod iespēju kvalitatīvi un kvantitatīvi uzlabot un paātrināt statistisko datu apstrādi , veikt rezultātu analīzi, droši uzglabāt nepieciešamos datu apjomus, kā arī nodrošina lietotājiem elektronisku pieeju statistisko datu bāzēm, kuras tiek veidotas lietotāju vajadzībām. Attīstoties valsts telefonizācijai, personisko interviju metodi daudzos gadījumos aizstās ar telefoninterviju metodi.

Valsts statistikas informācijas sistēma Latvijā ir funkcionāli centralizēta un teritoriāli decentralizēta

. Vadošā loma valsts statistikas sistēmā ir Centrālajai statistikas pārvaldei (CSP), kas ir vairākuma statistisko darbu izpildītāja un ir atbildīga par statistikas darbu organizāciju valstī. Centrālās statistikas pārvaldes sistēmu veido centrālā iestāde un tai pakļautās 28 reģionālās valsts statistikas nodaļas pilsētās un rajonos. Bez CSP atsevišķus statistikas jautājumus risina arī citas valsts un pašvaldību institūcijas.

Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes darbības pamatuzdevums ir apgādāt valdību un citus lietotājus ar savlaicīgu, pareizu, pilnīgu, viegli saprotamu un starptautiski salīdzināmu statistisko informāciju lēmumu pieņemšanai Latvijas tautsaimniecības un sociālās sfēras attīstībai.

Dominējošais statistisko datu iegūšanas veids

valsts statistikas sistēmā ir statistisko pārskatu izmantošana, izplatītākā datu vākšanas metode —vēstuļapsekojumi. Līdz šim mazāk izplatītas ir personiskās un telefonintervijas. CSP statistikas sistēmā pēdējos gados ir ieviestas izlases metodes, apgūtas vairākas starptautiskās klasifikācijas, ieviestas jaunas, progresīvākas datu ievada, apstrādes, glabāšanas un publicēšanas metodes.

Šo tehnoloģiju ieviešana Centrālajā statistikas pārvaldē notiek pakāpeniski , sākotnēji izveidojot datorizētas darba vietas, kas nodrošinātas ar progresīvu programmatūru, tad apvienojot tās lokālajā tīklā un tālāk savienojot to ar Latvijas Pasta datortīklu, — tādējādi iekļaujot elektroniskā datu apritē arī CSP reģionālās nodaļas. Lietotājs jau šodien var izmantot statistisko informāciju tradicionāli drukātos regulāros izdevumos, uz elektroniskajiem nesējiem (disketes, CD—ROM), kā arī Internet vidē.

Eiropas Savienības valstīs statistikas iestādes ļoti plaši izmanto administratīvo reģistru datus

. Gadījumos, kad administratīvie reģistri pēc definīcijas nesatur visu statistiskajiem novērojumiem nepieciešamo informāciju, reģistri tiek paralēli veidoti statistikas iestādēs.

Reģistru kvalitāte tieši ietekmē statistisko novērojumu kvalitāti

. Gadījumos, kad informāciju par apsekojuma indivīdiem ņem no reģistriem, to kvalitātei jābūt ļoti augstai, citādi efekts var izrādīties tieši pretējs: izlases apsekojumos iegūto datu novērtējumu kvalitāti var nevis uzlabot, bet pasliktināt. Liela loma kvalitatīvu reģistru uzturēšanā ir likumdošanai, kam ir jāstimulē regulāra reģistru informācijas aktualizācija.

Pašlaik informācija CSP statistikas vajadzībām elektroniskā formā tiek saņemta no:

* Uzņēmumu reģistra — on-line un disketēs;

* Valsts ieņēmumu dienesta — disketēs;

* Iedzīvotāju reģistra — disketēs;

* Valsts zemes kadastra — disketēs;

* Ceļu satiksmes un drošības direkcijas — disketēs.

CSP informācijas infrastruktūras izstrādāšana un ieviešana prasa lielas sākotnējās izmaksas

, kuras sakarā ar ierobežoto valsts budžeta finansējumu pašreiz tiek finansētas no PHARE programmas līdzekļiem. No PHARE fondu lietošanas sākuma līdz šim laikam par šiem līdzekļiem ir uzsākta un tiek veikta arī virkne statistisko novērojumu (apsekojumu).

 

1.5. Telekomunikāciju politika, tīkli un pakalpojumi

Eiropas valstīs telekomunikāciju sektors vēsturiski ir attīstījies kā valsts regulēta nozare ar monopolu uz pakalpojumiem

. Tas radīja spēcīgu noslieci uz valstisku separātismu un ļoti apgrūtināja kopīgā Eiropas tirgus attīstību. Tāpēc ES ir pievērsusi lielu nozīmi modernu telekomunikāciju veidošanai jau no Savienības dibināšanas 1957. gadā, uzskatot telekomunikācijas par būtisku infrastruktūras elementu Eiropas attīstībai.

1987. gadā Eiropas Komisija ieteica kopēja tirgus veidošanu Eiropas mērogā telekomunikāciju pakalpojumiem un aparatūrai , pasvītrojot tā nozīmi ES attīstībai. Procesam nepieciešama tirgus liberalizācija un konkurences veicināšana , savienojot to ar pakalpojumu harmonizāciju ES valstīs. Šim nolūkam veicamie juridiskie, standartizācijas, tehnoloģiskie u.c. uzdevumi aptver plašu darbības spektru.

ES apstiprināja Savienības kopējo telekomunikāciju politiku un noteica to kā prioritāru ES vispārējā attīstības stratēģijā. Modernas telekomunikācijas tika izceltas kā būtiska kopējās informācijas politikas sastāvdaļa Eiropas virzībā uz informācijas sabiedrību . Kopsumā ES politiku telekomunikāciju jomā var raksturot kā procesu starpvalstu barjeru nojaukšanai un Paneiropas tirgus izveidošanai telekomunikāciju iekārtām un pakalpojumiem. Tai pašā laikā jāatzīmē, ka procesā tiek meklēts optimāls līdzsvars starp tirgus liberalizāciju un pakalpojumu harmonizāciju, starp konkurenci un universālā telekomunikāciju pakalpojuma nodrošināšanu.

Latvijas Republika kā mantojumu saņēma tehnoloģiski atpalikušu un tehniski nolietotu telekomunikāciju tīklu

, kuram bija nepieciešama nekavējoša modernizācija. Pilnai telekomunikāciju tīkla modernizācijai nepieciešamo investīciju apjoms tika vērtēts ne mazāks kā USD 700 M. Šādu investīciju apjomu piesaistīšanai bija jārada sevišķi pievilcīga vide. Tāpēc tika sagatavota pagaidu telekomunikāciju sektorpolitika , kura paredzēja investoram 20 gadu monopolstāvokli . Pamatojoties uz Ministru Padomē pieņemto pagaidu sektorpolitiku, 1993. gadā tika izstrādāts un pieņemts likums "Par telekomunikācijām", kurš piešķīra telekomunikāciju organizācijai ekskluzīvās tiesības sniegt pamatpakalpojumus līdz 2013. gadam. Privatizējot telekomunikāciju organizācijas (SIA "Lattelekom") 49% valsts daļu konkursa ceļā izdevās piesaistīt USD 160 M. Tālākas modernizācijas līdzekļu iegūšanai nepieciešama kreditēšana.

Latvijas telekomunikāciju infrastruktūru 1998. gada sākumā raksturo sekojoši pamatdati :

* publiskajā fiksētajā tīklā ( Lattelekom ):

• telefonu aparātu blīvums ~ 30 uz 100 iedzīvotājiem;

• abonentu līniju kopskaits ~ 740 000; digitālajās centrālēs pievienoto klientu skaits ~ 200 000;

• telefonu gaidītāju rinda ~ 70 000;

• ISDN (64 kbps) pakalpojumi — no 1998. gada;

* mobilo telefonu lietotāju skaits ( Latvijas Mobilais Telefons, Baltcom GSM ) ~ 100 000; telefonu blīvums uz 100 iedzīvotājiem ~ 4;

* peidžinga abonentu skaits ~ 25 000 ( Telia Latvija INFO, Baltcom Plus );

* tiek ekspluatētas 18 stacionārās satelītsakaru stacijas ( Eutelsat — 10, Intelsat — 5, Orion Atlantic — 3), izsniegtas licences 17 Inmarsat sistēmas mobilo satelītsakaru lietotājiem, viens operators sācis nodrošināt sistēmas Euteltracs pakalpojumus autopārvadātājiem.

Attīstoties visa veida radiosakaru sistēmām, arvien lielāku nozīmi iegūst radiofrekvenču spektra optimāla izmantošana

, kā arī tā sadalījums atbilstoši starptautiskajiem standartiem un menedžments. Spēkā esošā Latvijas nacionālā frekvenču tabula sastādīta saskaņā ar starptautisko Radio reglamentu frekvencēm no 9 kHz līdz 400 Ghz. Pašreiz Latvijā strādā vairāk nekā 500 000 visdažādāko radiostaciju — sauszemes fiksētā un mobilā radiodienestā, radiofonijas un televīzijas, satelītu, amatieru,. Līdz ar to krasi palielinās radiotraucējumu daudzums, mainās un dažādojas to raksturs un izpausmes veidi. To operatīvai atklāšanai nepieciešama mūsdienīga radiomonitoringa un peilēšanas aparatūra, kura atbilstu Starptautiskajai elektrosakaru konvencijai un CEPT (Eiropas pasta un telekomunikāciju administrāciju konference) rekomendāciju prasībām.

Latvijā ir sākta telekomunikāciju līdzekļu sertifikācijas sistēmas izveide . Sertifikācija jeb tipu atzīšana ( type approval ) telekomunikāciju jomā kļūst sevišķi aktuāla sakarā ar gala iekārtu (terminālu) tirgus liberalizācijas procesu. Sertifikācijas procesa vadība ir Satiksmes ministrijas Sakaru departamenta funkcija.

Salīdzinot ES politiku ar Latvijā pieņemto un pašreiz spēkā esošo pagaidu sektorpolitiku, jāsecina, ka:

* Latvijas politika ir pretrunā ar ES politiku tirgus liberalizācijas jomā;

* Latvijas telekomunikāciju tīkla attīstība un tehniskais stāvoklis neļauj likvidēt pamatpakalpojumu deficītu.

Tai pašā laikā Latvijai ir saistošs ar stratēģisko investoru noslēgtais Jumta līgums , kurš piešķir ekskluzīvās tiesības uz pamatpakalpojumiem telekomunikāciju organizācijai. Šāda situācija ir izveidojusies, nepiešķirot pienācīgu nozīmi ilgtermiņa tālredzīgai sektorpolitikai. Tāpēc tiek izstrādāta jauna sektorpolitika turpmākajam attīstības periodam.

 

1.6. Informācijas un datu apraides tīkli

Informācijas tīkli

šajā programmā lietotā nozīmē satur trīs komponentes (pirmās divas no tām tālāk apvieno termins datortīkli):

* ātrdarbīgas datu transporta maģistrāles (highways);

* datu pārraides līdzekļus līdz lietotājam (carriers), kas nodrošina pieeju konkrētām datu bāzēm un lokālu informācijas apmaiņu;

* konkrētus informatīvos pielietojumus un attālinātos informācijas avotus, kas pieejami datortīklos.

Datu apraides tīkli

šajā programmā lietotā nozīmē ir perspektīvās digitālās komunikāciju tehnoloģijas, kas nodrošina ātru un masveidīgu (arī kolektīvu) datu apraidi (piemēram, DirecPC, MMDS, WebTV u.c.).

Valdības un pašvaldību vajadzībām veidotais Valsts nozīmes datu pārraides tīkls (VNDPT) ir būtisks komunikāciju elements integrētās valsts informācijas sistēmas (megasistēmas) izveidei (sk. iepriekš). VNDPT šobrīd ir BO VAS VITA integrālā balss/datu tīkla lielākā daļa, uz kopējā transporta tīkla bāzes tiek integrēti valsts nozīmes datu pārraides tīkls un speciālizētā elektrosakaru sistēma.

Tehnoloģiski VNDPT tīkls tiek būvēts kā virtuālo tīklu kopa

, izmantojot Frame Relay tehnoloģiju. Šāds risinājums ir izvēlēts, izejot no tehniskā un tīkla drošības viedokļa. Diemžēl līdz šim nav izstrādāta kompleksa mūsdienīga VNDPT attīstības koncepcija.*

Starptautiskajā praksē pieņemts, ka valstis, kurām ir cieša sadarbība, veido starpvalstu administratīvos tīklus . Arī Baltijas valstis paredz izveidot savu noslēgtu Intranet tīklu, iespējams, iekļaujot tajā arī sakarus ar Eiropas Savienības administratīvo centru Briseli. Šāda tīkla veidošana faktiski tika uzsākta jau 1992. gadā Latvijas akadēmiskā tīkla LATNET ietvaros, taču ir ieilgusi. äobrīd vajadzības pēc datu apmaiņas starp Baltijas valstīm neapšaubāmi ir augušas, īpaši nepieciešamība valdību līmenī organizēt gan datu apmaiņu, gan telekonferences. Baltijas valstu valdību datu pārraides tīkla projekts tiek veidots kā prototips Latvijas līdzdalībai ES valdību administrāciju tīklos tādu programmu kā Interchange of Data between Administrations (IDA) ietvaros.

Latvijas Akadēmiskais datortīkls LATNET/LANET

attīstījies kopš 1992. gada galvenokārt kā zinātnieku, augstskolu pasniedzēju, pedagogu un skolēnu komunikāciju līdzeklis. Šodien Akadēmiskā tīkla ietvaros ir saslēgtas visas valsts augstskolas, daudzas koledžas, profesionālās izglītības iestādes un skolas (kopskaitā apmēram 100 iestādes). Ļoti sekmīgi ir uzsākts vispārizglītojošo skolu informatizācijas projekts, kura ietvaros daudzas skolas tiks pieslēgtas Internetam . Liels skolu informatizācijas projekts ir uzsākts Rīgā.

Tīkla modernie eksperimentālie tehnoloģiskie risinājumi ļāvuši sekmīgi pēc tam tos ieviest komerciālu publisko tīklu ietvaros

. Pateicoties LATNET iniciatīvai bezvadu sakaru kanālu izmantošanā akadēmiskā tīkla ietvaros, to tagad ļoti masveidīgi izmanto daudzi citi Internet pakalpojumu sniedzēji. Tomēr kopumā Internet2 izpratnē (kā jauno komunikāciju tehnoloģiju pārbaudes, pielietojumu izstrādes, augstas kvalifikācijas informātikas speciālistu un lietotāju apmācības bāze) šī tīkla akadēmiskums (zinātniskais, pētnieciskais, eksperimentālais raksturs) attīstījies ļoti vāji galvenokārt valsts budžeta nabadzīgā finansiālā atbalsta dēļ.

Šobrīd publisko Internet tīklu attīstībā Latvijā sasniegts apmierinošs stāvoklis, ap 30 operatoru sniedz Internet servisa pakalpojumus (ISP) lietotājiem, no tiem pusi operatoru var uzskatīt par nozīmīgiem. Kopsummā Internet tīklam Latvijā pieslēgts ap 10 000 datoru un informācijas serveru, kas nepārtraukti darbojas reālā laikā, tiek uzturēts ap 20 000 mājas lapu. Kopējais Internet lietotāju skaits sasniedz 40 000. Latvijā Internet tīklu tematikā strādā līdz 1000 speciālistu. Gada vidējais ienākumu apgrozījums, kas tiek saņemts par Internet pakalpojumiem, vērtējams ap Ls 2 M. Latvijā izveidota ISP operatoru asociācija — Internet klubs. Veidojas ISP firmas, kuras darbojas daudzos Latvijas novados. Latvija guvusi atzīstamu starptautisku vērtējumu Internet izplatībā. Diemžēl pašlaik netiek apkopots pietiekams daudzums drošu un ticamu statistisko datu par datu pārraides un citu Internet pakalpojumu reālo stāvokli valstī.

 

Turpmāk — vēl