Pie NATO karoga

Valsts prezidents — NATO valstu vadītāju svinīgajā saietā Amerikas Savienotajās Valstīs

Svētdien, 25.aprīlī, Valsts prezidents piedalīsies Eiroatlantiskās partnerības padomes valstu vadītāju sanāksmē, kas notiks pēc NATO valstu vadītāju tikšanās, kā arī valstu vadītāju darba pusdienās, ko rīko Amerikas Savienoto Valstu prezidents Bils Klintons.

Vizītes laikā G.Ulmanis kopā ar citiem valstu un valdību vadītājiem piedalīsies svinīgajā pasākumā Baltajā namā, kas veltīts NATO 50.gadadienai. G.Ulmanis ieradīsies arī pieņemšanā, ko valstu vadītājiem rīko Vašingtonas mērs. Valsts prezidentam Guntim Ulmanim būs atsevišķa tikšanās ar Turcijas prezidentu Suleimanu Demirelu. Vašingtonā G.Ulmanis tiksies arī ar latviešu sabiedrību un piedalīsies Antidefamācijas līgas rīkotajā ikgadējā svinīgajā pasākumā, kur uzstāsies ar runu. Pagājušajā gadā Valsts prezidents saņēma šīs līgas balvu.

Valsts prezidents G.Ulmanis un A.Ulmanes kundze apmeklēs arī Ņujorku, kur Valsts prezidents piedalīsies Austrumu–Rietumu studiju institūta rīkotajā konferencē par investīcijām Viduseiropā un Austrumeiropā, kā arī svinīgajā pasākumā, kurā tiks pasniegta balva bijušajam VFR kancleram Helmutam Kolam. 1996. gadā šādu balvu saņēma arī trīs Baltijas valstu prezidenti. Ņujorkā Valsts prezidents un A.Ulmanes kundze tiksies ar latviešu sabiedrības pārstāvjiem.

Valsts prezidenta preses dienests

"Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktora Jāņa Ūdra vērojumi, pieraksti, pārdomas, viedokļi Briselē, NATO mītnē un Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštābā

Turpinājums. Sākums "LV"

Nr. 79/82, 16.03.1999; Nr. 83/84, 17.03.1999.;

Nr. 98/99, 26.03.1999.; Nr. 112/113, 14.04.1999.

 

NATO iepazīšanās programmas laikā Latvijas žurnālistiem Politiskās direkcijas direktors Donalds Makkonels skaidroja arī par NATO jauno dalībvalstu bruņojumu. "NATO nenosaka savām dalībvalstīm, kādi ieroči tām jāpērk un cik lielam jābūt to bruņojumam. Čehijas, Polijas un Ungārijas integrācijai paredzētie līdzekļi — 1,5 miljardi ASV dolāru — tiks izlietoti galvenokārt angļu valodas mācībām un savstarpējo sakaru sistēmu saskaņošanai. Kādu bruņojumu, un kādā daudzumā iegādāties — tas ir katras NATO dalībvalsts suverēns lēmums."

Šīs nostādnes kontekstā ir interesanti ielūkoties trīs jauno NATO dalībvalstu bruņojumā. Čehijai ar 987 miljonus ASV dolāru lielu aizsardzības budžetu (1997. gada dati) bruņojumā ir 109 kaujas lidmašīnas — PSRS ražotās MIG–21 un Su–22. Ungārijai (aizsardzības budžets 666 miljoni ASV dolāru) ir 114 MIG–21 un MIG–29, bet Polijai (ar 3100 miljonus ASV dolāru lielu aizsardzības budžetu) — 325 padomju ražojuma lidmašīnas MIG–21, MIG–23, MIG–29 un Su–22. Te gan jāpiebilst, ka šie, kaut formāli novecojušie, iznīcinātāji tomēr joprojām ir efektīva militārā tehnika. Piemēram, MIG–21 maksimālais ātrums divreiz pārsniedz skaņas ātrumu, bet MIG–29 tehniskie parametri ir vēl augstāki.

Starp citu, sarunā ar NATO speciālistiem kādā kafijas pārtraukumā man iznāca dzirdēt arī draudzīgu parodiju par kolēģu jautājumiem: "Ko jūs uztraucaties par to, ka jums nav lidmašīnu un tanku?! Ne Čehijai, ne Ungārijai nav karakuģu, taču tās tomēr tika uzņemtas NATO."

Protams, jaunās NATO dalībvalstis pašas domā par sava bruņojuma modernizāciju. Tā Čehija gatavojas 36 modernu Rietumu iznīcinātāju iegādei, lai aizvietotu 40 MIG–21. Savukārt Polija jau februārī parakstīja līgumu ar DASA (Daimler–Chrysler AEROSPACE), par 22 MIG–29 pielāgošanu NATO standartiem. Starp citu, DASA jau šādi pārbūvējusi 23 citus MIG–29, ko "Luftwaffe" bija mantojusi no bijušās VDR gaisa spēkiem.

NATO paplašināšana ir dārgs process gan jaunajām dalībvalstīm, gan Ziemeļatlantijas savienībai kopumā. Čehijas, Polijas un Ungārijas uzņemšana NATO izmaksā 1,5 miljardus ASV dolāru, kas desmit gados tiks izlietoti galvenokārt jauno savienības dalībvalstu militāro sakaru sistēmu un infrastruktūras unificēšanai. 29 procentus no NATO budžeta sedz ASV, 23% — Vācijas, bet 14% — Apvienotās Karalistes iemaksas.

Taču galvenais NATO principos ir alianses dalībvalsts suverenitāte bruņojuma veidu un kvantitātes izvēlē, kā arī to aizsardzības budžets. Jo — Ziemeļatlantijas savienībai nav savas armijas, savu ieroču, pat savu uniformu — ir tikai 19 NATO dalībvalstu resursi, ko savienība pēc vienprātības principa velta kopīgu mērķu īstenošanai, sargājot starptautisko mieru un stabilitāti.

Ziemeļatlantijas savienības politiskās direkcijas direktors Donalds Makkonels noliedza plaši izplatītos Krievijas apgalvojumus, ka šo organizāciju vada Amerikas Savienotās Valstis. "Visi svarīgākie NATO lēmumi tiek pieņemti pēc vienprātības principa," uzsvēra vēstnieks Makkonels. "Es vadu NATO politisko komiteju un varu apliecināt, ka panākt vienprātību bieži vien ir ļoti ļoti grūti."

Šajā kontekstā vēstnieks Makkonels kategoriski noliedza propagandistiskos apgalvojumus, ka ASV cenšoties NATO pārvērst par "pasaules vai pat Eiropas policistu": "Amerikas Savienotajām Valstīm nav šāda mērķa — to apliecināja jau ASV valsts sekretāre Olbraita, un arī es to varu apliecināt, vadoties no NATO darbības prakses un lēmumu pieņemšanas prakses šajā organizācijā."

Protams, šajā kontekstā īpašu nozīmi iegūst katras NATO kandidātvalsts politiskā sistēma, iekšējā stabilitāte un sabiedrības morāle. Varētu arī teikt — attiecīgās sabiedrības apzināta, nopietnos politiskos un psiholoģiskos argumentos balstīta vēlme integrēties NATO.

Ziemeļatlantijas savienības gaisa uzbrukumi Dienvidslāvijas militārajiem objektiem, piespiežot Miloševiča autoritāro režīmu izbeigt genocīdu pret Kosovas albāņiem, ir nopietns pārbaudījums NATO kandidātvalstu sabiedrību cilvēciskajai morālei un politiskajam briedumam.

Īpaši NATO attiecībām ar Krieviju bija veltīts NATO Austrumeiropas partnerattiecību un politisko krīžu risināšanas daļas vadītāja Ulriha Brandenburga preses īssaiets. Brandenburga kungs jau tikšanās sākumā Latvijas žurnālistiem uzsvēra, ka 80. gadu vidū apmeklējis mūsu tolaik vēl okupēto valsti — viņš bija Vācijas Federatīvās Republikas ģenerālkonsuls Ļeņingradā un Latvija ietilpusi viņa konsulārajā apgabalā. Pieredzējušais diplomāts arī tūdaļ uzsvēra, ka viņa Latvijas apmeklējums toreiz bijis stingri privāts, jo Vācija, tāpat kā citas Rietumu demokrātijas valstis, neatzina Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā.

Jau marta sākumā, prognozējot NATO Vašingtonas sanāksmes problēmu loku, U. Brandenburgs teica, ka galvenais jautājums būs Kosovas krīze. Viņš arī uzsvēra, ka daudzo jautājumu vidū Vašingtonā tomēr nav paredzēta NATO vadības tikšanās ar Krievijas pārstāvjiem. Paredzot Rambuijē sarunu neveiksmi, Ulrihs Brandenburgs nepārprotami atzina, ka tādā gadījumā strauji saasināsies NATO attiecības ar Krieviju.

"Krievi būs vīlušies, lasot jauno NATO koncepciju, " teica NATO daļas vadītājs. " Krievu presē izskan daudz spekulāciju, ka NATO cenšoties sev piešķirt "pasaules žandarma" lomu. Taču nekā tāda šajā koncepcijā nebūs. NATO patiešām necenšas kļūt par "pasaules policistu" un par agresijas ieroci."

Ulrihs Brandenburgs uzsvēra, ka, neraugoties uz Krievijas aktīvo pretdarbību, NATO turpinās atvērto durvju politiku. Ļoti pozitīva pieredze, pēc viņa domām, iegūta, iesaistot Krievijas militāros spēkus NATO miera operācijās Bosnijā, kur, kā zināms, piedalījās un sevi no labās puses apliecināja arī Latvijas pārstāvji. "Krievija toreiz, 1995. gadā, pieņēma sev ļoti grūtu, taču gudru politisku lēmumu — sūtīt savus militāros spēkus uz Bosniju, pakļaujot tos kopējai NATO vadībai. Turklāt tas notika pašā mūsu nesaskaņu degpunktā par to pašu NATO paplašināšanas jautājumu," uzsvēra U.Brandenburgs.

Kopš Krievijas iesaistīšanās NATO programmā "Partnerattiecības mieram" sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštābā kopā ar citu NATO dalībvalstu un partnervalstu militārpersonām jau strādājuši simtiem krievu virsnieku. Tas ir ļoti svarīgi. "Viņi redzēja, ko mēs reāli darām, viņi zina, ko mēs patiešām domājam," uzsvēra U.Brandenburgs. Tālāk viņš atzīmēja, ka NATO dažādu nesaskaņu dēļ attiecībās ar Krieviju zaudējusi veselus divus gadus — jo programmai "Partnerattiecības mieram" Krievija pievienojās jau 1994.–1995. gadā. 1997. gada janvārī sāka izstrādāt jau pavisam konkrētus ietvarus sadarbībai ar Krieviju. Diemžēl Primakovs, tolaik vēl Krievijas ārlietu ministrs, maigi sakot, neizrādīja entuziasmu par sarunām ar NATO. Viņš tūdaļ nostājās aizsardzības pozīcijās un gribēja vispirms garantijas par to, "ko NATO nedarīs".

Vēl tiešāks bija Ulriha Brandenburga vērtējums par Krievijas Valsts domes rezolūcijām par NATO. "Atklāti sakot, mani uzjautrina šīs domes rezolūcijas un paziņojumi, kas izskatās kā no pavisam citas pasaules nākuši, un pavisam citai organizācijai, nevis NATO veltīti. Šajās rezolūcijās viss ir dziļi iracionāls, tā ir tāda ļoti mobilizēta, koncentrēta un strikti reglamentēta aizvainojuma un pazemojuma kompleksu izpausme, kas prasa daudz laika, enerģijas un pacietības."

Dziļi tēmēts bija mūsu krievu kolēģes jautājums Ulriham Brandenburgam — vai šāda negatīva Krievijas parlamenta attieksme nav tieši izdevīga NATO tālākajai attīstībai, NATO taču līdz ar to atkal iegūtu gatavu ienaidnieku un tas varētu atvieglot NATO tālāko attīstību.

"Jā, Krievija NATO uzskata par ienaidnieku, "atbildēja Ulrihs Brandenburgs. "Mēs Krievijai joprojām esam šis "ienaidnieka tēls". Es lasīju Krievijas Valsts domes, spriedumus par NATO un secināju, ka tas ir pārsteidzošs politiskās prozas paraugs. Tas nāca no pavisam citas pasaules. Piemēram, tur bija rakstīts par konspirāciju kā NATO paplašināšanas procesa elementu. Taču, jāatzīstas, mēs par šo NATO pretinieku grupas darbību Krievijas parlamentā īpaši daudz nedomājam."

Vairāki jautājumi bija par Krievijas attieksmi pret Latviju.

"Daudzi Krievijā patiesi joprojām domā, ka bijušās Varšavas līguma valstis ir viņu ietekmes sfēra. Un, no Maskavas raugoties, viņi Baltijas valstis joprojām nespēj redzēt kā ārvalstis," teica U. Brandenburgs. "Tāds nu ir viņu viedoklis. Pašlaik notiek iepazīšanās ar jaunajām politiskajām realitātēm Eiropā, un Krievijai pie tām vēl jāpierod. Kaut lēni, bet nāksies pierast. Paies gadi, un beigu beigās mainīsies arī šī Krievijas pozīcija. Jājautā — kāpēc bijušās Varšavas pakta valstis vēlas iestāties NATO? No Ziemeļatlantijas savienības taču uz tām netiek izdarīts nekāds spiediens.

Taču atklāti runājot, es īsti nesaprotu Krievijas bažas par NATO paplašināšanos. Jā, aukstā kara laikā bija pavisam cita militāri stratēģiskā situācija. Varšavas pakta valstīm bija liels militārais pārsvars, īpaši bruņojuma skaitliskajos parametros. Tagad spēku samērs ir mainījies, NATO ir spēcīgāka par Krieviju. Bet Ziemeļatlantijas savienībai nav agresīvu nolūku. Un mēs esam patiesi noraizējušies par smago situāciju Krievijā, kur valda dziļa ekonomiskā un politiskā krīze. Esam noraizējušies par to, kas notiek Krievijas armijā. Mūsu interesēs nekādā ziņā nav Krievijas dezintegrācija."

 

"Dažkārt es nepasaku visu. Bet NATO nekad nemelo"

Tālrādes ekrānos, reportāžās no NATO mītnes Briselē it bieži var redzēt jauneklīga izskata neparasti kustīgu vīru ar sirmu matu ērkuli — NATO preses sekretāru Dr. Džeimiju Šea (Jamie Shea) , kurš pirms pāris dienām sev ierastajā manierē pavēstīja, ka NATO Dienvidslāvijas militārajiem objektiem dod "ellīgi efektīvus triecienus". Latvijas žurnālistu tikšanās ar Dr. Šea marta sākumā izvērtās neformāli dinamiska. Viņš pastāstīja, ka NATO struktūrās strādā jau deviņpadsmit gadus, bet preses sekretārs ir kopš 1997. gada. Pēc izglītības Dr. Šea ir vēsturnieks, zinātnisko grādu ieguvis par darbu modernajā Eiropas vēsturē, joprojām lasa arī lekcijas savā priekšmetā. Piecus gadus (no 1989. līdz 1994. gadam) Džeimijs Šea bijis iepriekšējā NATO ģenerālsekretāra Manfrēda Vernera galvenais padomnieks, bet pēc tam strādājis šajā pašā amatā ar Viliju Klāsu.

Doktors Šea, pakavējies pie dažādiem jautriem un pat paradoksāliem atgadījumiem savā NATO preses sekretāra praksē, vairāk runāja par objektīvas informācijas problēmām Krievijā. Maskavā Vācijas vēstniecības telpās iekārtots NATO informācijas birojs, arī NATO mītnē Briselē bieži ierodas Krievijas žurnālisti, un NATO vadība pēc aukstā kara beigām cenšas nodrošināt maksimāli iespējamo informācijas atklātību. Protams, žurnālistu attieksme pret objektīviem faktiem ir dažāda, tāpat kā atšķirīgi ir priekšstati par žurnālista profesionālo ētiku.

"Mēs tagad, pēc aukstā kara, atveram daudzus agrāk slepenus dokumentus publicēšanai, nereti par to izpelnoties NATO valstu vēstnieku sūdzības", teica Dr. Šea.

Mūsdienas informāciju no labiem žurnālistiem ir grūti noslēpt, tad jau labāk iespēju robežās to sniegt pašiem.

Deklarējot, ka pašreizējā NATO atklātība "kopumā ir laba lieta", Džeimijs Šea pievērsās arī žurnālistu profesionālās ētikas un pilsoniskās atbildības aspektiem: " Arī NATO sienās mēdz būt konfidenciālas informācijas noplūde. Gadās, ka kāds ir ieinteresēts tajā, kaut šādu procesu stingri nosoda NATO ierēdņu profesionālais kodekss, " teica Dž.Šea. "Piemēram, Itālijas "La Republica" jau pirms vairākiem mēnešiem rakstīja par NATO militārajiem plāniem Dienvidslāvijā."

"Es saprotu, ka jums, žurnālistiem, gribas publicēt sensacionālas ziņas. Bet jums pašiem katrā konkrētā gadījumā jāpajautā sev, vai šīs ziņas publicēšana ir arī sabiedrības interesēs. Es ļoti ticu preses brīvības principam, taču uzskatu, ka par tādu ziņu publicēšanu, kas rada ļaunumu sabiedrībai, lieta jānodod tiesā."

 

Vaicāts par eventuāliem korupcijas gadījumiem NATO struktūrās, Dr. Šea teica, ka gadījumā, ja, piemēram, NATO ģenerālsekretārs izrādītos iesaistīts korupcijā, viņam nekavējoties vajadzētu atkāpties. "Labākā aizsardzība ir problemātiskā situācijā nekavējoties pateikt visu patiesību, " uzsvēra Dž.Šea. "Arī valdības var dažkārt kļūdīties. Kļūdīties nav noziegums. Bet morāls noziegums ir šo kļūdu atspoguļot vēl pēc tam, kad vainīgās personas to publiski atzinušas."

Dienās, kad NATO dalībvalstu aviācija bombardē Dienvidslāvijas militāros objektus, šo rindu autors preses relīzēs un televīzijas videoreportāžās no Briseles atkal un atkal pārliecinās, ka Ziemeļatlantijas savienības runasvīrs Džeimijs Šea ir uzticīgs savam marta sākumā deklarētajam principam: "Mēs NATO nekad, nekad, nekad nemelojam. Dažkārt es nepasaku visu. Bet es nekad nemeloju."

 

Nevis "vai", bet "kad"

Interesants Latvijas žurnālistu grupai izvērtās Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštāba (SHAPE) apmeklējums. Atšķirībā no NATO Briseles mītnes, kur nodarbinātas civilpersonas, ģenerālštābā tikāmies tikai ar dažādu valstu virsniekiem, un viņu sniegtā informācija bija militāri tieša un konkrēta, bez diplomātiskiem smalkumiem. (Vienīgā civilpersona ģenerālštābā ir Islandes pārstāvis, jo šai NATO dalībvalstij, kā zināms, nav savas armijas.)

Vispirms mums pastāstīja par kardinālo SHAPE darbības apjomu un principu maiņu pēc aukstā kara beigām. Ja agrāk NATO un Varšavas pakta militāras pretstāves laikā ģenerālštābā bija nodarbināti, piemēram vairāk nekā 800 Francijas virsnieki, tad tagad to skaits samazinājies līdz 95. Bet NATO štābu skaits pēc aukstā kara beigām samazinājies no 65 līdz 20.

Taču daudzējādā ziņā ģenerālštāba uzdevumi tagad kļuvuši daudz sarežģītāki: risināt dialogu par sadarbību ar dažādām NATO partnervalstīm, izstrādāt kolektīvas aizsardzības variantus, sagatavot starptautisko krīžu novēršanas projektus. NATO dalībvalstu skaitliski daudz mazākajiem spēkiem tagad galvenais uzdevums ir paaugstināt savu efektivitāti. Tagad šie spēki ir daudznacionāli, un aktuāls uzdevums ir spēja NATO dalībvalstu spēkiem sadarboties militārā nozarē ar ārpus NATO esošu valstu armijām.

"Miera laikā NATO nav savu militāru spēku, izņemot 18 ar īpašām antenām apgādātas agrā brīdinājuma lidmašīnas, " uzsvēra SHAPE sakaru ierēdnis, beļģu armijas majors. "Miera laikā visu NATO dalībvalstu armijas pakļaujas katra savai nacionālajai vadībai."

Jau pirmās tikšanās laikā beļģu majors mūs iepazīstināja arī ar drošības pasākumiem. SHAPE teritorijā var brīvi fotografēt ēkas no ārpuses, taču darba telpu iekšienē fotografēšana vai filmēšana ir aizliegta.

Būtisks ir arī aizliegums, citējot to vai citu SHAPE darbinieku, minēt viņa vārdu — jo ģenerālštāba darbinieki pauž SHAPE oficiālo, nevis savu personisko viedokli.

Iepazīšanās progammas pirmajā cēlienā, stāstot par dienas turpmāko norisi, majors mums parādīja diapozitīvu, kurā divi muskuļoti vīri mērojas spēkiem. Patiesībā šis programmas punkts izrādījās preses ļaužu un divu brīvprātīgu NATO darbinieku brīva apmaiņa ar jautājumiem un atbildēm.

Šī iespēja tika visai plaši izmantota. Lūk, dažas zīmīgas atbildes uz Latvijas žurnālistikā visai tipiskiem jautājumiem:

— Kā jūs pēc 10 ballu skalas novērtētu Latvijas pašreizējo aizsardzības potenciālu?

1. NATO militārais speciālists (no ASV): — Es negribu likt balles. Teikšu tikai, ka sarunas ar Latvijas militārajiem speciālistiem uz mani atstājušas ļoti labu iespaidu. Ir jāapzinās, ka nav viegli izveidot nacionālos bruņotos spēkus tukšā vietā. Vai — pārņemot to, ko Latvijā atstāja bijusī Padomju Savienības armija. Es zinu, ka viņi aizejot paņēma visu iespējamo, ieskaitot logu rāmjus un tualetes iekārtas. Jūs sākāt no nulles un esat jau guvuši ļoti labus panākumus. Latviešu karavīri rāda ļoti labu sagatavotības līmeni mūsu kopīgajās operācijās.

2. NATO militārais speciālists (no Norvēģijas): — Man gan nav personīgās pieredzes sadarbībā ar latviešiem. Taču es ar visu atbildību varu teikt, ka igauņu vienība, ko sastapu Libānā, radīja ļoti labu iespaidu.

1. NATO militārais speciālists: — Es varu piebilst, ka latviešu karavīri sevi ļoti labi parādījusi Baltijas bataljonā. Jūsu valsts ieguldījums šajā vienībā ir teicams.

"Latvijas Vēstnesis": — Kā jūs, kaut vai pēc tās pašas 10 ballu sistēmas, vērtējat NATO dalībvalsts Islandes aizsardzības potenciālu — ja šai valstij, kā zināms, nemaz nav savas armijas?

1. NATO militārais speciālists: — Jā, jums taisnība. Islandei nav savas armijas. Taču Islande NATO dod citu svarīgu ieguldījumu — Islandē atrodas ļoti svarīga NATO jūras spēku bāze. Bet Latvijai tomēr nederētu Islandes variants. Latvijai ir ļoti sarežģīta ģeopolitiskā situācija. Jums jāiet cits, no Islandes atšķirīgs ceļš. Islandē notikuši arī svarīgi NATO manevri, tā sauktais stratēģiskais lietussargs, kuros bija ielūgta piedalīties arī Krievija.

— Kura no trim Baltijas valstu armijām, jūsuprāt, ir vislabāk sagatavotā?

1. NATO militārais speciālists: — Nevarētu teikt, ka kāda no trim Baltijas valstīm militārā ziņā ir priekšā citām. Apstākļi visām trim valstīm bijuši līdzīgi. Ceļā uz NATO jums tagad galvenie ir politiska rakstura jautājumi. Mēs šobrīd neforsējam jautājumu, ka trim Baltijas valstīm vajadzētu iespējami drīz pietuvoties NATO valstu standartam. Ļoti svarīgi faktori ir jūsu ekonomiskā stabilitāte un ārvalstu investoru ieinteresētība jūsu valstīs.

— Vai jums, tiekoties ar Krievijas ģenerāļiem, nav radies iespaids, ka viņi Baltijas valstis joprojām uzskata par savu Baltijas kara apgabalu?

1. NATO militārais speciālists: — Tie krievu virsnieki, kas ierodas strādāt Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštābā, ir ļoti inteliģenti cilvēki ar teicamu militāro izglītību. Viņi labi izprot mūsdienu politiskās realitātes. Saprot, ka valstu attiecību un starptautiskās drošības pamatā šodien jābūt sadarbībai.

Taču Krievijā daudzas augstas militārpersonas joprojām uzskata NATO par ienaidnieci. Man radies iespaids, ka Krievijas militārpersonu attieksme pret Baltijas valstīm tomēr visumā ir reālistiska. Viņu galvenās rūpes šobrīd ir par etniskajām problēmām Krievijas dienvidos un Aizkaukāzā. Es jau piecus gadus neesmu saticis nevienu krievu ģenerāli, kurš būtu teicis, ka atkal grib kontrolēt Baltijas valstis. Viņiem gan patīk atcerēties labos laikus, kad viņi atradās Baltijā.

"Latvijas Vēstnesis": — Daudzi mani tautieši Latvijā, vērojot politisko nestabilitāti Krievijā un lasot arī par dažu populistisku šīs valsts politiķu aicinājumiem lietot militāru spēku pret Latviju, vaicā: vai gadījumā, ja Krievija izdarītu militāru spiedienu vai pat agresijas aktu pret Latviju, mūsu valsts varētu rēķināties ar NATO atbalstu, kaut arī Latvija vēl nav Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts?

1. NATO militārais speciālists: — Vai gan par to jūs vēl šaubāties? Protams, NATO uz to reaģētu nekavējoties. Tas, protams, tūlīt vēl nenozīmē karadarbību. Ir dažādas citas iespējas. NATO sniegtu ļoti skaidru savas pozīcijas paziņojumu. Atcerieties, vēl tikai saasinoties Kosovas krīzei, NATO šajā reģionā sarīkoja manevrus. Taču esmu pārliecināts, ka NATO šādā situācijā reaģētu ļoti enerģiski. Un Ziemeļatlantijas savienība to darītu ne vien Latvijas, bet visas Ziemeļeiropas reģiona drošības interesēs.

Latvijas žurnālisti NATO mītnē atkārtoti vaicāja par Latvijas izredzēm iestāties NATO. Šāds jautājums ļoti tieši tika uzdots arī Ziemeļatlantijas savienības politiskās direkcijas direktoram Donaldam Makkonelam.

"Mēs cenšamies iegūt iespējami vairāk informācijas par to, ko Latvija dara savā virzībā uz NATO," atbildēja vēstnieks Makkonels: "Es būšu ar jums atklāts: veselas deviņas valstis izteikušas vēlēšanos iestāties NATO, taču to attīstības līmeņi ir ļoti dažādi. Piemēram, Albānija un Maķedonija, protams, vēl ir ļoti tālu no tāda līmeņa, kad varētu reāli domāt par iestāšanos NATO. Ir jāskatās uz katru konkrēto valsti atsevišķi."

Par Latvijas izredzēm NATO politiskās direkcijas direktors Donalds Makkonels atkārtoja jau dzirdēto formulu: "Jautājums nav — vai, jautājums ir kad."

Jānis Ūdris, "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktors

Attēlos:

1) NATO politiskās direkcijas direktors, vēstnieks Donalds Makkonels, tiekoties ar Latvijas žurnālistiem;

2) Latvijas žurnālisti Briselē pie NATO galvenās mītnes ieejas

3) NATO preses sekretārs Dr. Džeimijs Šea sarunā ar Latvijas žurnālistiem;

4) "Jūsu valsts jau ar vienu kāju ir NATO," mēdz sacīt Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštābā, tiekoties ar Latvijas pārstāvjiem. Latvijas Nacionālo bruņoto spēku majors Jānis Avišāns, "Partnerattiecību mieram" vecākais virsnieks "Partnership for Peace" ("Partnerattiecības mieram") (pa kreisi) programmu koordinācijas centrā tiekas ar angļu kolēģi;

5) NATO Īpašo uzdevumu padomnieka biroja ierēdne Pegija Beipleta domā par NATO attīstībai veltītas konferences sarīkošanu Rīgā;

 

Foto: Jānis Ūdris