Valsts valodas prestižs — integrācijas pamats

Dr. habil. philol. Aina Blinkena, LZA akadēmiķe, — valodas semināra dalībniekiem

Runa seminārā "Valodas jautājumi Latvijas sabiedrības integrācijas koncepcijā" Rīgā 1999.gada 12.aprīlī

Šodien pārrunājam galvenokārt to sabiedrības integrācijas programmas daļu, kas saistās ar valodu, manuprāt — ar visnozīmīgāko un vissarežģītāko daļu, jo valoda ir tautas dzīvības pamats. 1953.gada UNESCO dotajā definīcijā teikts, ka "valsts valoda ir politiski, sociāli un kultūras ziņā vienota valstiska veidojuma valoda. Tā ir nācijas simbols un tās vienotāja".

Tātad jāņem vērā fakts, ka Latvijas valstī valsts valoda ir latviešu valoda, kā tas noteikts 1988.gadā un tagad ierakstīts arī LR Satversmē. Un visiem, kas ir šīs valsts pilsoņi vai ir lojāli šai valstij, jāciena un jālieto šī valsts valoda. Tāds varētu būt integrācijas, respektīvi, sabiedrības saliedēšanas centrālais jautājums, un integrācijas programmai jāizvirza mērķi un ceļi, kā to panākt.

Ir paveikts liels darbs — izstrādāts integrācijas programmas koncepcijas projekts, kurā īpaša nodaļa veltīta arī valodai, meklējot ceļus, kā saliedēt sabiedrību ar valsts valodas palīdzību.

Visā pasaulē valodu jautājums ir ne vien lingvistiska, bet arī psiholoģiska, politiska un ideoloģiska problēma, tāpēc šai jautājumā nepieciešama īpaši rūpīga pieeja.

Ir pagājuši 10 gadi, kopš latviešu valodai atjaunots valsts valodas statuss. Tai laikā tas bija ļoti smags process, jo Latvija nebija vēl neatkarīga valsts un politiskā situācija un neapšaubāms krievu valodas praktiskais un ideoloģiskais pārsvars pār latviešu valodu bija ļoti stiprs. Bet bija sākusies lielā tautas atmoda, un, kā zināms, šādos posmos valoda kā nacionālās identitātes apliecinājums un spēka avots arvien ieņem vienu no centrālajām vietām, uz kuru koncentrējas viss tautas spēks. Tā arī 1988.gadā pēc pirmajiem rosinājumiem Rakstnieku savienības plēnumā tautai bija skaidrs, ka pirmais solis Latvijas neatkarības atjaunošanā būs latviešu valodas tiesību atjaunošana. Ierosinātajā tautas aptaujā pienāca tūkstošiem vēstuļu un ar saviem parakstiem ap 354 tūkstošiem cilvēku, arī cittautieši, prasīja latviešu valodai valsts valodas statusu. Šajās vēstulēs ir dokumentēts tālaika latviešu valodas un latviešu tautas stāvoklis savā zemē, kad ar latviešu valodu nevarēja iztikt ne valsts iestādē, ne medicīnas iestādē, ne arī daudzās sadzīves jomās. Tas ir mūsu tautas sāpju stāsts, kurā pausta arī stipra pārliecība, ka, latviešu valodai atgūstot oficiālo valsts valodas statusu, šis stāvoklis mainīsies. Ne bez oficiālās varas un latviski nerunājošo pretestības šis statuss latviešu valodai 1988.gada 6.oktobrī tika pieņemts, un latvietis varēja cerēt, ka turpmāk Latvijā latviešu valoda atkal būs pilntiesīga un tās tiesības ievēros arī mūsu valstī dzīvojošie cittautieši (tolaik 50%). Notika aktīvs organizatoriskais darbs valsts valodas statusa praktiskajā nodrošināšanā. Jau Latvijas PSR Ministru padomē izveidoja komisiju šā darba veikšanai, valodas mācīšanai un ieviešanai iestādēs un citās darba vietās bija paredzēti 50 milj. rubļu. Notika iespējami liela pretimnākšana visiem, kas vēlētos apgūt latviešu valodu — darba vietas organizēja latviešu valodas bezmaksas kursus, valodas kursu nometnes, latviešu valodas mācīšanā iesaistījās pensionētie skolotāji, strauji pieauga latviešu valodas mācību līdzekļu skaits un kvalitāte. Tika izveidots Valsts valodas centrs un Valodas inspekcija, Valsts valodas prasmes atestācijas komisija, 1989.gadā pieņēma Valodu likumu.

Tai laikā valsts valodu patiešām vairāk vai mazāk labi iemācījās vairāki tūkstoši līdz tam latviski nerunājošo cittautiešu, bet daudzi no viņiem šīs iespējas izmantoja tikai atpūtai, tās neizmantoja nemaz vai pat izrādīja pretestību.

Kāds ir latviešu valodas stāvoklis šodien — pēc 10 gadiem?

Ar nožēlu jāatzīst, ka ne tuvu tāds, kādam tam bija jābūt. Savas pozīcijas ar milzīgu pretestību atstāj krievu valoda, un tikpat strauji daudzās uzņēmējdarbības un finansu jomās ienāk angļu valoda. Pret latviešu valodu darbojas, no vienas puses, ideoloģiskais faktors, ko pastāvīgi rosina bijušās okupētājvalsts politiķi, cenšoties saskatīt latviešu valodas lietošanas prasībās krievvalodīgo cittautiešu cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī dažas pašu valsts amatpersonas, no otras puses, ekonomiskais faktors, kad starptautiskie finansu un ekonomiskie sakari saistās ar Rietumu pasauli un milzīgi pieaugusi angļu valodas loma Latvijā.

Un tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka nav iespējams izveidot saliedētu sabiedrību, ja tās locekļi cits citu nesaprot. Šī saprašanās pilnīgā veidā var notikt uz vienotas valsts valodas pamata, kā atzīst arī UNESCO dotā definīcija.

Nav pasaulē valsts, kurā visi iedzīvotāji runātu tikai vienā valodā — katrā ir arī etniskas grupas ar dažādām valodām, bet viņu visu kopīgais saziņas līdzeklis var būt tikai valsts valoda, ļaujot katram indivīdam pēc izvēles būt arī div- vai vairākvalodīgam.

Astoņdesmito gadu sākumā Latvijā dzīvoja vairāk nekā 100 tautību (tātad arī valodu) pārstāvji. Tolaik vairums no viņiem par kopīgo saziņas valodu izmantoja krievu valodu. Droši vien arī patlaban dažādu pārstāvēto valodu skaits nav mazāks, tāpēc nepieciešamais integrācijas centrs var būt vienīgi latviešu valoda kā valsts pamatnācijas valoda, lai izveidotos vienota vienkopienas sabiedrība.

Pats svarīgākais ir latviešu valodas apguve visiem Latvijas iedzīvotājiem, un tā jānodrošina ar izglītības sistēmu, likumdošanas aktiem un visas sabiedrības atbalstu.

Es nevaru runāt par valsts valodu, nesaistot šo jautājumu ar citiem likumiem un nozarēm, īpaši ar izglītību.

Turpinājums — 7.lpp.