Valsts valodas prestižs — integrācijas pamats

Turpinājums

no 1.lpp.

Dr. habil. philol. Aina Blinkena, LZA akadēmiķe, — valodas semināra dalībniekiem

Runa seminārā "Valodas jautājumi Latvijas sabiedrības integrācijas koncepcijā" Rīgā 1999.gada 12.aprīlī

1996.g. "Hāgas rekomendācija par mazākumtautību tiesībām uz izglītību" paredz, ka "tiesības saglabāt savu identitāti personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, iespējams īstenot vienīgi tad, ja šīs personas izglītības procesā apgūst atbilstošas dzimtās valodas zināšanas". Tātad etniskajām minoritātēm jāizstrādā sava izglītības sistēma ar etniskajai kopai raksturīgo īpašību saglabāšanas uzdevumu, un to var risināt ar mazākumtautības pārstāvniecības institūciju aktīvu līdzdalību, piemēram, organizējot t.s. svētdienas skolas, kultūras un etnogrāfiskos pulciņus, kursus un lekcijas. Un šīs pašas rekomendācijas nosaka, ka "personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir pienākums integrēties sabiedrībā kopumā, apgūstot atbilstošas valsts valodas zināšanas".

Šo pienākumu Latvijas mazākumtautības labprāt grib aizmirst.

Tikpat nozīmīgs ir reģionālo vai minoritāšu valodu hartas atzinums, ka "minoritāšu valodu lietošanai izglītības sistēmā jānotiek bez kaitējuma valsts valodai".

Tas nozīmē, ka izglītības sistēmai jābūt tādai, lai jebkuras minoritātes pārstāvjiem tiktu dota iespēja valsts valodu apgūt pilnīgi — ne tikai kā papildelementu viņu dzimtās valodas izglītībai. Tas var būt iespējams, ja pirmsskolas vecuma bērni netiek atrauti no valsts valodas, jo tieši šajā vecumā valodu iemācās visvieglāk un noturīgāk. LR Izglītības likumā vairākkārt ir izdarīti grozījumi norādījumos par to, cik un kādā kārtībā skolās ar nelatviešu mācību valodu mācāmi priekšmeti latviešu valodā.

Pieredze rāda, ka vairums Latvijas valstij lojālo cittautiešu arī labprāt latviešu valodas zināšanas cenšas dot saviem bērniem, iesaistot tos latviešu skolās. Tomēr joprojām daļa Latvijas mazākumtautību pārstāvju nepieņem Latvijas valsts nosacījumus un uzskata valsts valodas prasmes prasību par cilvēktiesību pārkāpumu. Daudzi nevar un negrib atzīt patiesību, ka līdz neatkarības atjaunošanai Latvija bija okupēta zeme, un jebkurš citas tautības pārstāvis bija priviliģētā stāvoklī salīdzinājumā ar vietējiem iedzīvotājiem, kuru mēģinājumi aizstāvēt latviešu valodas pilntiesību tika uzskatīti par "buržuāziskā nacionālisma" izpausmi, par ko draudēja represijas.

Tomēr valsts valodas apguvi saistīt tikai ar izglītības programmu šķiet visai nepārdomāti. Tādā gadījumā valsts valodas apguve notiks tikai visai tālā perspektīvā, jo vairums valsts valodas nepratēju jau sen ir mācību iestādes beiguši. Ir nepieciešami tiesiski akti, kas nosaka ne vien valsts valodas lietošanas nepieciešamību, bet paredz arī noteiktus pasākumus šo prasību neizpildes gadījumā. Pēdējā laikā (ne vien šajā integrācijas programmā, bet arī citu oficiālu un mazāk oficiālu personu) runās un rakstos minēti tādi termini kā piespiedu līdzekļi, piespiedu mehānismi u.tml, kas vērtēti kā negatīvais stimuls un noliedzami. Bet vai kāds var nosaukt likumu, par kura pārkāpšanu nav jāprasa atbildība? Ja likumā vai lēmumā noteikto telefona abonementa maksu nesamaksājam, telefonu atslēdz, ja braucam ar neatļautu ātrumu, mūs soda. Tie ir pasākumi likuma darbības nodrošināšanai. Pie "negatīviem stimuliem" (ja tā patīk tos nosaukt) var pieskaitīt arī Valsts valodas inspekcijas uzliktos sodus, bet tādi ir visās valstīs, kas ciena valsts valodu. Daudzās valstīs, kā Anglijā, Zviedrijā u.c., imigranti nevar saņemt valsts pensiju, ja nav valsts valodas prasmes, lai cik cienījamu vecumu pretendents sasniedzis. Latvijā pagaidām, kaut arī jau pagājuši 10 gadi kopš spēkā ir valsts valodas statuss, valsts valodas prasības bijušas minimālas.

Es nevaru tik optimistiski skatīties uz valsts valodas tiesību nodrošināšanu nākotnē, kā to darīja Ābrams Kleckins 31.martā televīzijas pārraidē, teikdams: "Ar valodu nav jādara nekas, viss nokārtosies pats no sevis."

"Pats no sevis" šo 10 gadu laikā nav nokārtojies nekas, un ir maz cerību, ka tā notiks. Valsts valodas politikas īstenošanā ir jāstrādā. Tikko Latvijā viesojās Krievijas TV žurnālisti, un TV "Centrs" direktors Vladimirs Siņelanovs spriež, ka "vēl vismaz divas trīs paaudzes krievu Latvijā nerunās valsts valodā, jo, piemēram, Daugavpilī dzīvo daudz cilvēku, kas latviešu valodā nevar iemācīties pat 2000 vārdu". (Diena, 6.apr. 99.) Par to, kā viesis vērtē savas tautas gara spējas, nespriedīšu.

Šais dienās Valsts prezidentam tikusi nosūtīta vēstule ar prasību atcelt valsts valodas prasmes pārbaudi. Izteikta arī doma, ka "nedrīkst piespiest aizmirst krievu valodu". Grūti pateikt, vai tā ir patiesa nesapratne vai demagoģija, jo citu valodu prasme nekādā ziņā nevar būt spaids dzimtās valodas aizmiršanai, ja vien pats indivīds to nevēlas. Bet bez valodas prasmes no visu pilsoņu un pastāvīgo iedzīvotāju puses par saliedētu sabiedrību nevar runāt.

Pat vairāk — tikai valsts valodas prasme ļauj ikvienam pilntiesīgi un pilnvērtīgi iekļauties valstiskos un sabiedriskos procesos, būt pilntiesīgam un aktīvam valsts un sabiedrības labklājības veicinātājam. Tas ir spēcīgs pozitīvais stimuls.

Diemžēl praksē vērojama arī pilnīga nevērība un necieņa pret valsts valodu, pat daudzās oficiālās institūcijās. Spilgts piemērs tam ir kaut vai muitojamo preču reģistri, kur sastop tādus ierakstus kā kāpnieku traktori, fenderi, spīdražojošie papildinājumi, teļa ribiņi, tējas tasiņi, zaļais zirnīši, pirksti sabērti u.c.

Pagaidām optimisms valsts valodas jautājumā attiecībā pret pedagoģiskajiem darbiniekiem arī ir utopisks. Kā rāda Integrācijas programmā minētie dati, skolotājiem valsts valodas prasmes termiņi ir atlikti vairākkārt un valsts valodu joprojām brīvi pārvalda tikai 53% krievu mācībvalodas skolās strādājošo skolotāju. Martā vien konstatētas 289 viltotas valsts valodas atestācijas apliecības. Te ir gan kriminālas, gan morālas dabas problēmas. Integrācijas programmā pareizi atzīts, ka būtiski svarīgs ir skolotāju atalgojuma jautājums, tas nav saistāms tikai ar tiem latviešu valodas skolotājiem, kas latviešu valodu māca cittautiešiem. Valsts valodas laba prasme nosaka visas valsts kultūras attīstību un līmeni, tāpēc latviešu valodas mācēšana arī pašiem latviešiem ir ne mazāk svarīga kā tās mācīšana cittautiešiem. Turklāt mazsvarīgs nevar būt tas, ka latviešu valoda ir dzīva valoda, tā mainās un attīstās, un ir nepieciešama ne vien tās metodikas izpēte un attīstīšana, bet — pat galvenokārt — tās zinātniska izpēte un izvērtēšana, lai būtu drošs pamats vielas metodiskai apstrādei un pilnvērtīgiem mācību līdzekļiem. Līdzšinējā latviešu valodas apguves valsts programma šādu nepieciešamību ir pilnīgi ignorējusi, no starptautiskajiem avotiem iegūto vairāku miljonu finansu līdzekļus šim nolūkam neatvēlot nemaz. Bet panākumu nebūs, ja vienlaikus ar latviešu valodas mācīšanu cittautiešiem nerūpēsimies par tās izkopšanu, normu elastīgu stabilizāciju un valodas prestiža celšanu. Vēl lielāka uzmanība jāpievērš lietišķās valodas pētīšanai, izvērtējot jaunākās tendences un precizējot terminoloģiju, risinot valodas kultūras problēmas, to skaitā semantikas, vārdu saistāmības, īpašvārdu lietošanas un aizguvumu lietderības jautājumus, valodas politikas kardinālās problēmas.

Var atbalstīt domu par centralizēta latviešu valodas eksāmena nepieciešamību, 9.klasi beidzot. Tam jābūt tikpat objektīvam un stingram, kādu tagad nosaka angļu valodas apguvei. Pagaidām skolas vecuma jaunieši latviešu valodu prot vāji. Ne tuvu vēl nebūs atrisināts jautājums par valsts valodas apguvi tiem, kas skolas beiguši jau agrāk. Pilnīgi noraidāma ir doma par latviešu valodas īpašo grūtumu, sevišķi jau krievu valodas pratējiem. Latviešu valodai, kas ir tuvu radniecīga krievu valodai, ir daudzas kopīgas gan leksikas, gan gramatikas īpatnības, kas valodas apguvi var tikai veicināt, un mēs zinām daudzus krievus, poļus un ukraiņus, kas latviešu valodu prot teicami. Vienlaikus jāatzīst, ka nereti arī daži latviešu valodas kopēji neapzinās valodu radniecību un kopīgās iezīmes un par nevēlamām krievu valodas ietekmēm nosauc ģenētiski radušās līdzības un paralēles un cenšas tās izskaust no latviešu valodas, tādējādi noplicinot latviešu valodu.

Laba ir programmas doma par valsts valodas mācību raidījumiem radio, televīzijā un valodas mācību filmām. Diemžēl jāatzīst, ka te vēl daudz darāmā un līdz šim nav izdevies atrast īsto atslēgu. TV filma "Palīgā" ir visai banāla, turklāt vairāki no pieaicinātajiem aktieriem reizēm latviešu tekstu izrunā tā, ka pat latviešu valodas pratējam tas nav saprotams — vai nu sasteigti, vai pārāk klusi, ar nekorektu dikciju. Kaut arī mācību raidījumā runai jābūt dabiskai, tā nedrīkst būt pavirša, vulgāra un kļūdaina ne formā, ne saturā.

Kaut arī apspriežamā integrācijas programma ietver virkni labu priekšlikumu sabiedrības saliedēšanai, tajā ir daudz arī vāju vietu un neskartu problēmu. Būtu lietderīgi šās programmas veidošanā iesaistīt arī Valsts valodas centra un Latvijas Universitātes speciālistus, lai pie vēlamā rezultāta nonāktu pa vistaisnāko ceļu.