Vispirms — zinātnisku un precīzu analīzi

Dzintra Hirša, Valsts valodas centra vadītāja, — valodas semināra dalībniekiem

Integrācijas programmas nodaļa par valodu

Runa seminārā "Valodas jautājumi Latvijas sabiedrības integrācijas koncepcijā" Rīgā 1999.gada 12.aprīlī

Integrācijas programmas nodaļa par valodu neapmierina. Un neapmierina šādu iemeslu dēļ:

1) programmā minētie fakti ir neprecīzi,

2) nav lietota precīza terminoloģija,

3) valodas politikas visu aspektu nerespektēšana novedusi pie tā, ka nodaļā nav nedz situācijas skaidrojuma, nedz problēmu redzējuma.

Izbrīnu rada tas, ka tā ir valdības piedāvātā programma, kur valodas jautājumu izklāsts un interpretācija ir pretrunā ar to valodas politiku, ko Latvijas valsts īstenojusi kopš 1992.gada. Tāpēc neviļus rodas jautājums: "Kas turpmāk noteiks valodas politiku valstī — dažādas organizācijas vai valsts institūcijas?"

Turklāt šīs nodaļas saturs zināmā mērā ir pretrunā ar pēdējā nodaļā izteiktajiem secinājumiem par valodas politiku.

 

I. Situācijas raksturojums

Valodu likuma desmit gadi šajā nodaļā parādās dažās rindkopās, turklāt tās ir pilnas ar paktu kļūdām.

1. Tiek apgalvots, ka 1988.gadā Augstākā padome pieņēmusi lēmumu par latviešu valodas valsts valodas statusu, taču 1988.gadā tika izdarīti papildinājumi LPSR Konstitūcijā, un latviešu valodas statuss tika noteikts Konstitūcijā.

2. Integrācijas programmā rakstīts, ka 1992.gada grozījumi Valodu likumā noteica latviešu valodu par vienīgo valsts valodu Latvijā, taču to noteica jau 1988.gada Konstitūcijas pants.

3. Integrācijas programmā rakstīts, ka Valsts valodas centra sastāvā ir atestācijas komisijas, taču atestācijas komisijas nav Valsts valodas centra sastāvā; protams, ja ar vārdiem "tās atestācijas komisijas" ir domāts Valsts valodas centrs.

4. Integrācijas programmā rakstīts, ka valsts valodas centra sastāvā ir inspekciju nodaļas, taču Valsts valodas centra sastāvā ir tikai 18 inspektori. Inspekcija gan ir arī Rīgas domē, bet tur ir arī valodas konsultants, kurš atbildīgs par oficiāli izliktu reklāmu.

5. Teikts, ka Latvijā darbojas Terminoloģijas komisija, kas kārto terminoloģijas jautājumus, taču Latvijā kopš 1992.gada darbojas arī Vietvārdu komisija un Latviešu valodas ekspertu komisija, kas palīdz sakārtot valodas vidi.

6. Programmā vairākkārt ir uzsvērts piespiedu mehānisma lietošanas noliegums (par to vēlāk, kaut gan es ļoti gribu zināt, kas aiz šiem vārdiem slēpjas), taču, tā kā te ir runa par Valsts valodas centru, tad gribu atgādināt, ka Valsts valodas centrs nodarbojas ne tikai ar kontroli, bet arī ar citiem valodas jautājumiem. Bez jau minētajām divām komisijām Valsts valodas centrs jau 1992.gadā uz Latviešu valodas institūta bāzes ir izveidojis Valsts valodas konsultāciju dienestu, kas apkalpo visu Latviju valodas jautājumos, sniegdams tūkstošiem konsultāciju ik gadus. Bez tam šajos gados Valsts valodas centrs ir izdevis vārdnīcas, metodiskus līdzekļus, latviešu valodas mācību līdzekļus, finansiāli palīdzējis mācību centriem un pašvaldībām, īstenojis ES programmu latviešu valodas apguvei cittautiešiem.

7. Jaunais Valsts valodas likums šeit pieminēts ar vienu teikumu, bet tieši šis likums ir daudzu diskusiju objekts, un tas būtu pelnījis vismaz vienu rindkopu, it īpaši tādēļ, ka tieši šajā likumā latviešu valoda tiek nostiprināta kā vienīgā reālā valsts valoda.

8. Tad arī būtu saprotams, kāpēc 1/3 raksturojuma tiek atvēlēts starptautisko dokumentu nosaukumiem. Domāju, ka tie neapšaubāmi būtu pieminami, taču ne jau bez jebkādas analīzes, izraujot atsevišķas rekomendācijas no dokumentu konteksta, neparādot to interpretāciju uz Latvijas valodas situācijas fona, neskatoties pat uz to, ka Latvijā šie dokumenti ir analizēti no dažādiem viedokļiem, arī no zinātniskā.

9. Kāpēc no visiem izglītības dokumentiem ir izraudzīta tieši "Programma pakāpeniskai pārejai uz vidējās izglītības iegūšanu valsts valodā un valsts valodā mācāmo priekšmetu īpatsvara palielināšanai pamatizglītības programmā"?

Šajā nodaļā absolūti tiek ignorēts valodas politikas zinātniskais pamatojums. Izmantojot LVAVP (Latviešu valodas apguves valsts programmas) 1997./98.gadā veikto aptauju, pirmkārt, minētie skaitļi ir izvēlēti īpaši dīvaini, piemēram, visi šie skaitļi liecina tikai par to, ka cittautieši vēlētos mācīties latviešu valodu, bet kāpēc nav minēti skaitļi, ka 80% nepilsoņu vēlētos krievu valodu par otro valsts valodu? Un, otrkārt, kāpēc šī LVAVP aptauja nav salīdzināta ar 1995./96.gada Latviešu valodas institūta veikto sociolingvistisko aptauju, kas ļautu redzēt valodas situācijas attīstības tendences?

10. Kāpēc kā atskaites punkts valodas politikai ir minēts 1991.gads?

11. Kāpēc nav analizētas pozīcijas, kurās valoda ir nostiprinājusies un kurās nav, un kāpēc?

12. Kāpēc nav parādīta krievvalodīgās preses klaji negatīvā nostāja valodas jautājumā?

13. Kāpēc nav parādīta cittautiešu attieksmes maiņa pret latviešu valodu?

14. Kāpēc nav parādīta krievu inteliģences attieksme pret latviešu valodu? Utt.

II. Mērķis

Nesaprotu, kas ir nacionālās minoritātes? Integrācijas programmā, ja nekļūdos, nacionālā minoritāte nav definēta. Pēc Integrācijas programmas iznāk, ka Latvijā acīmredzot ir tikai valsts valoda un nacionālo minoritāšu valodas. Tādu oficiālu valodas dalījumu nevaru atzīt. Jābūt precīzai terminoloģijai un varbūt šeit arī jēdzienu definīcijām. Bet personīgi es neuzskatu krievu valodu Latvijā par nacionālās minoritātes valodu. Valodu hierarhijā es redzu: valsts valoda — krievu valoda — etnisko (lingvistisko) minoritāšu valodas.

III. Problēmas

Uzskatu, ka subjektīvu valodas politikas skatījumu, kā redzējām, precīzi nepārzinot situāciju, nevajag uzspiest programmai. Šajā nodaļā, kas ir ļoti, ļoti neliela, divreiz minēts vārds "piespiest: un programmas sadaļā "Valoda" pavisam šis vārds minēts trīs reizes.

Pirmkārt, tāpēc, ka Valodu likums kā jebkurš likums saistīts ar atbildību par likuma ievērošanu. Bezjēdzīgi pieņemt likumus, ja nebūs mehānisma, kas kontrolēs to ievērošanu, tā ka tā ir normāla tiesiskas valsts parādība. Tāpēc es pieprasu izņemt šos vārdus no šīs sadaļas ārā.

Otrkārt, situācijas raksturojumā tie sociolingvistiskie dati, kas liecina, ka Valodu likums līdz šim ir bijis vienīgais un galvenais stimuls valodas apguvei, acīmredzot tāpēc nav izmantoti. Bet es uzskatu, ka tie ir ļoti svarīgi valodas situācijas izpratnei, kā arī turpmākajā valodas politikas izstrādāšanā. Un proti: 1995./96.gada sociolingvistiskās aptaujas dati liecina, ka 62,5% aptaujāto uzskata, ka atestācija ir tā, kas visvairāk veicina valodas apguvi, 25,3% aptaujāto uzskata, ka tā ir naturalizācija, 5,7% — ka tā ir inspekcija, un tikai 6,5% — ka tie ir citi pasākumi.

Treškārt. Uzskatu, ka absurds ir teikums: "Valsts valodas inspekcijai nav iespējams ar likumiskiem līdzekļiem izkontrolēt valodas lietojumu, kas Valodu likuma ievērošanu bieži padara par formālu prasību." Vai tad Valsts valodas inspekcijai ir iespējams ar "nelikumiskiem līdzekļiem" piespiest likumu ievērot? Bez tam likums jāievēro visiem. Vai likuma izpilde atkarīga tikai no inspektoriem? Un kā var interpretēt faktu, ka Latvijā ar 2,5 miljoniem iedzīvotāju ir tikai 18 valsts inspektori? Un vai kāds likums ir izkontrolējams pilnībā? Turklāt ar likumu nevarot radīt pozitīvu attiekmi pret valodu. Un vai nodokļu likums rada pozitīvas izjūtas nodokļu maksātājiem tad, kad viņiem šie nodokļi jāmaksā?

Ceturtkārt. Nodaļa uzbūvēta tā, ka var saprast, kā jau teicu iepriekš, ka Integrācijas programmas veidotāji uzskata, ka Valodu likums nav nepieciešams, nepieciešama tikai labvēlība, pacietība un nepārtraukta mācīšanās (arī 4.p.). Varētu domāt, ka Latvijā visi skolotāji, kas līdz šim mācījuši latviešu valodu cittautiešiem, ir bijuši bruņoti vismaz ar mazkalibra šautenēm.

Piektkārt. Svarīgāka tēze izteikta 2.p., tā ir tēze par to, ka Latvijā valodas situācija ir sarežģīta, taču arī tā ir nepilnīgi formulēta. Neapšaubāmi, ka valodas apguvi sarežģī nevis ļoti lielais latviešu valodas nepratēju skaits, bet cittautiešu skaits, no kuriem ļoti liels skaits cilvēku valodu neprot. Turklāt baidāmies pateikt pašu būtiskāko, ka Eiropā mēs esam vienīgie ar šādu etnisko situāciju nacionālā valstī.

Sestkārt. Tiek teikts, ka mūs visus šķir "aizspriedumi, kas pamatojas uz dažādu vēstures izpratni, tās tendenciozu interpretāciju".

Turpretī es uzskatu, ka tie nav aizspriedumi, tā ir ideoloģija, tas ir pasaules uzskats, kas mūs šķir.

Septītkārt. Atkal — pilnīgi absurda tēze: "Dialogu kavē arī piespiedu mehānismu negatīvais stimuls." Man ir jautājums — ko nozīmē demokrātiskas metodes valodu hierarhijas maiņā, latviešu valodas funkciju atjaunošanā un nostiprināšanā? Bez tam nav minēts, kas tieši kavē pašreiz valodas situācijas attīstību.

Astotkārt. Vēl par 4.p. "Valsts institūcijas dažkārt turpina padomju laika autoritāro pieeju cilvēkam". Parunāsim mazliet par skolotājiem un autoritāro pieeju. 1992.gadā Valsts valodas prasmes atestācijas nolikumā krievu skolotājiem bija noteikta trešā valsts valodas prasmes pakāpe. Izglītības ministrija noteica skolotājiem otro valsts valodas prasmes pakāpi, tādējādi pārkāpjot Ministru padomes nolikumu par atestāciju. 1993.gadā skolotājiem tika dots atestācijas termiņa pagarinājums līdz pusgadam. 1997.gadā viņi atkal lūdza atestāciju pagarināt. Atestācija tika pagarināta līdz 1998. gadam. Pašreiz atestācijas termiņš atkal ir pagarināts līdz 1999.gada 1.jūnijam. Desmit gadu laikā krievu skolotāji ir mācījušies, bet nav iemācījušies latviešu valodu. Ja nekļūdos, tad, kad LVAVP sāka organizēt kursus skolotājiem, bija pieteikušies tikai nedaudzi un tikai tad, kad bija izdota pavēle par valsts valodas prasmes līmeņa paaugstināšanu skolotājiem (resp. ievērots 1992.gada Nolikums), tikai tad sākās mācīšanās ažiotāža, arī krāpšanās utt. Tā ir realitāte.

Devītkārt. Par masu medijiem. Tieši saziņas līdzekļi atstāj vislielāko iespaidu uz bērniem un jauniešiem, uz mums. Lietuvā televīzijas žurnālisti nevarētu strādāt savu darbu, ja neievērotu lietuviešu valodas normas. Tas noteikts arī viņu likumā.

Kas attiecas uz krievu presi, kā jau teicu iepriekš, tā sniedz nevis atšķirīgu informāciju, bet gan pilnīgu dezinformāciju — kādu, piemēram, nesen varējām lasīt "SM–segodņa" par jauno Valsts valodas likumu.

 

IV. Problēmu risinājumi

un uzdevumi

Par likumdošanas aktiem.

Satversmē pants par valsts valodu jau ir iekļauts, bet, lai to izdarītu, bija vajadzīgi desmit gadi. Bez tam pretestība cittautiešos nav saistīta ar statusa esamību Satversmē, jo, kā minēju, šāds pants bija arī LPSR Konstitūcijā. Rakstot teikumu "Valsts valodas centra darbā pakāpeniski lielāku īpatsvaru jāgūst padomdevēja funkcijām", es varētu to attiecināt tikai uz Valsts valodas centra jau esošajām funkcijām, kas ir saistītas ar konsultatīvo sfēru, un to, protams, obligāti jāpaplašina.

Un visbeidzot gribu komentēt teikumu "lai tiesiski regulētu valodu lietojumu, nepieciešams ar likumu definēt, kādas ir nacionālo minoritāšu valodu tiesības sabiedriskajā dzīvē". Ja likums par valsts valodu nosaka, kur lietojama valsts valoda, tad tas nozīmē, ka visos citos gadījumos lietojamas citas valodas.

Par piemaksām skolotājiem.

Gribu teikt, ka, ja runā tikai par latviešu valodas mācīšanu, tad varbūt šāda pieeja ir pareiza, taču, ja runa ir par Integrācijas programmu kopsakarā, tad Latgales nelatviešu apdzīvotajos rajonos šīs piemaksas būtu jāattiecina uz visiem skolotājiem, kas māca latviešu valodu un latviešu valodā, tas pats attiecas uz studiju kreditēšanu un skolu tehnisko aprīkojumu. Nav pareizi minoritāšu skolu tehnisko aprīkojumu nostiprināt, bet latviešu skolu — ne.

Problēmu saskatu eksāmenu centralizācijā. No valodas satura viedokļa tas ir saprotams, bet no politiskā viedokļa — ne. Esmu pret naturalizācijas eksāmena apvienošanu ar skolu eksāmenu, jo naturalizāciju uzskatu par svarīgu pilsoniskas gribas aktu, tāpēc nesaistītu ar centralizētu eksāmenu nedz valodā, nedz vēsturē. Izņēmums varētu būt vienīgi tie skolēni, kas beidz skolas ar latviešu mācību valodu.

Un vēl viena piezīme. Izskatot programmu, var secināt, ka tā ir vērsta pret pašreizējo valodas politiku un galvenais — valodu likumu nepieciešamību.

Un visbeidzot, Integrācijas programma ir programma, kurā jābūt precīzai stāvokļa analīzei, balstītai uz zinātniski analītisku bāzi. Programmas sadaļa ir jāpārstrādā, integrācijai jābūt tādai, kā programmā teikts: "Psiholoģiskā nozīmē integrācija ir spēja uzticēties. Uzticēšanās sabiedrībā attīstīsies tikai tad, ja integrācijā iesaistītās puses jutīsies drošas un aizsargātas. Latviešiem tas nozīmē garantijas savu tradīciju, dzīvesveida, latviskās identitātes, tautas dzīvā spēka attīstības nodrošināšanā. Cittautiešiem uzticēšanās pamatā ir pārliecība, ka Latvijas valsts interesēs nav viņu piespiedu izraidīšana, asimilācija vai tiesību samazināšana."

Apšaubu integrācijas iespējas pašreizējā situācijā, taču labāk ir kaut ko darīt, nekā nedarīt neko. Jebkurā gadījumā, nostiprinot latviešu valodu kā valsts valodu, var panākt divus mērķus. Pirmkārt, Latvijas kā nacionālas valsts nostiprināšanos, un, otrkārt, ja būs stipras nacionālās valsts idejas, integrācija būs daudz dabiskāka un neatgriezeniskāka. Un tad tas būs Latvijas kā nacionālas valsts garants.