"Latvija atceļ nāvessodu"

"Financial Times"

— 99.04.16.

Vakar Latvijā tika atcelts nāvessods, līdz ar to panākot saskaņotību ar Eiropas Savienības likumdošanu un likvidējot vienu no tām barjerām, kas stāvēja ceļā Latvijas eventuālajai līdzdalībai Eiropas Savienībā.

Latvijas parlaments, 64 deputātiem balsojot par , 15 deputātiem - pret un pieciem atturoties, apstiprināja Eiropas Cilvēktiesību konvencijas sesto protokolu, kas pieprasa nāvessodu atcelšanu.

Latviju sarūgtināja tas, ka tā netika iekļauta Eiropas Savienības paplašināšanās kandidātu pirmajās rindās, taču tā ir turpinājusi cīnīties par uzņemšanu, cerot uz panākumiem 1999.gadā. ES likumdošana par tādiem jautājumiem kā nāvessodi Latvijā tiek uzskatīta par būtiski svarīgu, lai spētu pievienoties uzņemšanās "ātrajai grupai", kurā ir iekļautas tādas valstis kā Kipra, Čehijas Republika, Igaunija, Ungārija, Polija un Slovēnija.

"Ratificēta Cilvēktiesību konvencija"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.04.17.

Latvija ir veikusi nākamo soli savā iesaistē Rietumeiropas valstu savienībā un ir atcēlusi nāvessodu. Šonedēļ parlaments ar ievērojamu balsu vairākumu izteicās par Eiropas cilvēktiesību konvencijas papildprotokola, kurā ir runa par nāvessoda atcelšanu, ratificēšanu.

Tādējādi ir noslēdzies asais politiskais cīniņš, kurš ilga vairāk nekā gadu. 1998. gada maijā Latvijas deputāti, ja arī ar nejaušu balsu vairākumu, tika nobalsojuši pret nāvessoda atcelšanu un tādējādi savai valdībai devuši sitienu no aizmugures.

Izpildvara- ņemot vērā saistības, ko Rīga tika pieņēmusi attiecībā pret Eiropas Padomi - minēto papildprotokolu tika parakstījusi. Tomēr likuma spēku dokuments iegūst vienīgi ar parlamenta piekrišanu.

Kā kādā paziņojumā tika uzsvēris ārlietu ministrs Valdis Birkavs, Rīga cer, ka ar šo lēmumu tiek uzlabotas izredzes attiecībā uz Latvijas lūgumu iestāties Eiropas Savienībā.

"Ārstēšanas maratons"

"The Washington Times"

— 99.04.19.

Latvijas vēstnieka sievu Irmu Kalniņu neinteresē tikai krūts vēža samazināšanas iespējas. Viņai tas nozīmē totālā kara pieteikšanu slimībai.

"Mūsu frontes līnijas ir noteiktas un mēs esam iesaistījuši visus spēkus pret nopietno pretinieku - vēzi," viņa teica, skaidrojot savu lomu Nacionālajā Ārstēšanas maratonā.

Kalniņa kundze ir viena no ikgadējā krūts vēža ārstēšanai vācamo līdzekļu vākšanas pasākuma organizētājām, kura organizē pēcpusdienas tējas pasākumu NATO vadītāju sievām, kuras ir ieradušās uz šonedēļ notiekošo NATO galotņu konferenci. Tējas pasākums "apvienos dzīvesbiedres … veidojot aliansi pret mūsu kopīgo ienaidnieku - krūts vēzi, tajā laikā, kad mūsu vīri runā par militārām aliansēm," viņa izteicās.

10. ikgadējais Ārstēšanas maratons Vašingtonā notiks 5.jūnijā.

"Pekinai ir vajadzīgas Baltijas ostas"

"Rossijskaja gazeta"

— 99.04.17.

Ķīnas uzmanību pēdējā laikā arvien vairāk piesaista tranzīta iespējas caur Latviju. Ķīnas ārējās tirdzniecības organizācijas ir ieinteresētas sadarbībā ar Rīgas, Ventspils un Liepājas ostām.

Ķīnas Tautas Republikas valdība ir ieplānojusi palielināt ārējās tirdzniecības saites ar Rietumu un Centrāleiropas valstīm. Šajā ziņā īpašu nozīmi iegūst stabils eksporta un importa preču tranzīts. Tas tiek panākts caur bijušās PSRS teritoriju.

Nesenās Ķīnas valdības delegācijas vizītes laikā Latvijā ķīniešu puse īpaši uzsvēra tuvējo ārzemju komunikāciju īpašo lomu Ķīnas ārējās tirdzniecības attīstībā, un vispirmām kārtām, nostiprinot šīs valsts tirdznieciski-ekonomiskās saites ar ES valstīm.

Ķīnas puse izrādīja ieinteresētību tranzīta palielināšanā caur Latvijas ostām un citām transporta artērijām, turklāt balstoties uz pastāvīgiem līgumiem. Latvijas puse "atbildēja" ar valdības līguma projektu par Latvijas ostu izmantošanu no Ķīnas puses.

Kā izteicās Latvijas satiksmes ministrs A.Gorbunovs, Rīga, Maskava un Astana jau nodarbojas ar vienotas politikas izstrādāšanu tranzīta sfērā, kas principiāli novedīs pie virknes dokumentu parakstīšanas, kas nodrošinās nepārtrauktu Ķīnas ārējās tirdzniecības kravu tranzītu NVS un Latvijas teritorijā. Kā izteicās Gorbunovs, tiek gatavots kopīgs dokuments par dzelzceļa pārvadājumiem, kam Ķīnai būtu lietderīgi pievienoties. Pekina šo priekšlikumu atbalstīja.

Jāatgādina, ka visas bijušās padomju republikas, kā arī Ķīnas TR, Mongolija, Ziemeļkoreja, Vjetnama un vairākas Austrumeiropas valstis ir līdzdalībnieces Starptautisko kravu pārvadājumu līgumā, nodrošinot savstarpējam tranzītam vislabvēlīgāko režīmu. Tādēļ Ķīnas un Latvijas sarunas no jauna pierāda, cik liela ir šī dokumenta stratēģiskā loma visam reģionam.

Šodien bijušās Padomju Savienības transporta artērijas tiek izmantotas 15% Ķīnas TR eksporta-importa pārvadājumu. Dažas prognozes liecina, ka tādā gadījumā, ja Ķīna panāktu vienošanos par tranzīta izcenojumiem ar Kazahstānu, Krieviju un Latviju, šis skaitlis varētu pieaugt līdz 25%.

Igors Sajenko

"Lietuva lēnām kļūst par satiksmes

krustpunktu Austrumos"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.04.19.

Paneiropeiskā satiksmes konference Klaipēdas ostā grib radīt priekšnoteikumus.

Klaipēda

. Lietuvas osta Klaipēda (agrāk Mēmele) attīstās par satiksmes krustpunktu. Seši jūras dienesti valsti savieno ar Vāciju, Zviedriju un Dāniju, tiks ierīkota jauna aviācijas līnija uz Ķelni/Bonnu, progress ir vērojams arī ostu un kuģu remonta rūpnīcu privatizācijā. Arī šeit ir vajadzīgi vācieši. Bremener Lagerhaus Gesellschaft Brēmenē šeit ir iesaistījusies tāpat kā Siemens koncerns Minhenē, kas būvē kabeļu rūpnīcu ar vairāk nekā 500 strādājošajiem.

Vācijas vēstnieks Lietuvā Detlofs fon Bergs domā, ka tad, ja BMW izdosies iesakņoties kaimiņos esošajā Krievijas anklāvā Kaļiņingradā (agrāk Kēnigsberga), tas atstās ietekmi līdz pat Lietuvai. Vācijas pārstāvji, kas 18. un 19. maijā vizītes laikā pavadīs Vācijas prezidentu Romānu Hercogu, Klaipēdā uzsvēra Lietuvas lielo interesi par drīzu iestāšanos ES. Nesen tika nodibināta Vācijas - Lietuvas ekonomiskā apvienība, kas vēlāk tiks pārveidota par tirdzniecības kameru.

Klaipēda uzmanības lokā nonāca līdz ar paneiropeisko satiksmes konferenci, kurā bez satiksmes ministriem piedalījās arī Lietuvas, Polijas un Ukrainas prezidenti. "Autoceļš uz Baltijas jūras", pie kura pieder arī Air Lithuania tiešā aviosatiksme, veido "ziemeļu dimensiju", kā priekšnoteikumu ar Baltijas valstīm paplašinātajai Eiropas Savienībai. Lai tas viss varētu funkcionēt, ir jāsaskaņo tehniskie noteikumi. Pie tiem pieder arī vienota visu trīs Baltijas valstu kuģu satiksmes pārvalde, par kuru tika runāts Klaipēdā, kā arī sauszemes satiksme starp Austrum- un Rietumeiropu.

Ielām un dzelzceļa līnijām ir jābūt savienotām. Tas maksā daudz naudas. Nākošajos gados visā Eiropā šim nolūkam ir ieplānotas investīcijas 100 miljardu eiro apmērā.

Ar projektu Transport Infrastructure Needs Assessment (TINA), kas aptvers arī Baltijas valstis, tāpat kā ES Austrumeiropas kandidātvalstis un Kipru, ir jāiepazīstina jau 1999. gadā. Vācijas Satiksmes ministrijas pārstāvji paskaidroja, ka tikai Eiropas dzelzceļa satiksmē vien eksistē četri sliežu platumi. Tagad tiks attīstīta automātiska sliežu ceļu pārveidošanas sistēma, ko ir paredzēts izmēģināt netālu no Kauņas pie Lietuvas un Polijas robežas. TINA projekts aptver 18.000 ceļa kilometrus, vairāk nekā 20.000 dzelzceļa kilometrus, 38 lidostas, 13 jūras un 49 iekšējās ostas. Tas viss ir jāsaved kārtībā līdz 2015. gadam, jāsavieno savā starpā un jāsaskaņo ar iekārtojumu ES Eiropā.

"Lietuvas prezidents aicina

premjerministru atkāpties"

"Aftonbladet"

— 99.04.20.

Viļņa.

Lietuvas prezidents pirmdienas vakarā aicināja premjerministru atkāpties no amata.

"Premjerministrs vairs nav spējīgs konstruktīvi veikt savus pienākumus", tā prezidents Valds Adamkus teica par premjerministru Ģediminu Vagnori.

Šī uzstāšanās televīzijā bija Adamkus līdz šim spēcīgākais uzbrukums Vagnorim. Prezidents apsūdzēja premjerministru par to, ka pēdējā darba stils esot tāds kā "vecajai nomenklatūrai", tas ir, bijušā komunistiskā režīma varasvīriem.

Pēc šī uzbrukuma nebija skaidrs, kādu lēmumu Adamkus pieņems. Agrāk tajā pašā dienā Adamkus aicināja parlamentu iecelt jaunu valdību, tomēr norādīja, ka jaunas vēlēšanas neesot aktuālas.

Adamkum nav likumīgu iespēju piespiest premjerministru atkāpties. To var izdarīt tikai parlaments.

""Hansapank" ir

gada ieguldītāja Igaunijā"

"Dagens Industri"

— 99.04.20.

Vissvarīgākais investētājs Igaunijā 1998. gadā bija Baltijas valstīs lielākais banku koncerns Hansapank. Föreningssparbanken valdes priekšsēdis Jērans Kollerts vakar saņēma balvu "Ārvalstu ieguldītājs 1998".

Šo sacensību organizē Estonian Investment Agency kopā ar Eesti Pank. Föreningssparbanken, kas ir Hansapank dominējošā īpašniece, pagājušajā gadā šajā bankā ieguldīja 2,1 miljardu zviedru kronu. Otra lielā zviedru banka SEB pērn Ühispank’ ā ieguldīja 360 miljonus kronu. Balvas piešķiršana tika pamatota ne tikai ar investīciju lielumu, bet arī ar šo ieguldījumu pozitīvo ietekmi uz visu Igaunijas ekonomiku. Kad Föreningssparbanken ienāca Hansapank , ārzemēs pastiprinājās uzticība Igaunijai.

"Šis apbalvojums ir ārkārtīgi pagodinošs. Uz mums lielu iespaidu ir atstājusi arī Hansapank un tās vadība", Jērans Kollerts teica. "Mūsu veiktajām investīcijām ir arī tālejošs nolūks atvieglot un nostiprināt tirdzniecības sakarus."

Tekstiluzņēmums Tolaram - gruppen saņēma balvu par vislielāko atbalstu eksporta attīstībai. Apbalvojums par vislielāko jaunu darbavietu skaita radīšanu tika piešķirts kokapstrādes uzņēmumam Britannica. Balvu par vislabāko kvalitātes attīstību saņēma elektronikas uzņēmums Elcoteq Tallinn , kas ir somu Elcoteq Network sastāvdaļa.

"Igaunija — lielo iespēju zeme"

"Berlingske Tidende"

— 99.04.20.

Tallina. Divi jauni vīrieši un jauna sieviete dzer alu no puslitra pudelēm. Viņi stāv, atbalstījušies pret veco pilsētas mūri, kas apjož Igaunijas galvaspilsētas Tallinas vecpilsētas daļu.

Sākotnējais nosaukums "Taanilinn" nozīmē "dāņu pilsēta", jo kādreiz igauņi bija Dānijas karaļa pakļautībā. Pilsētas mūris ir vēsturiska vieta - ar sargtorņiem, baznīcām un Ziemeļeiropas vecāko rātsnamu, kas tika uzcelts vēl dāņu laikos 1330. gadā.

Šajā vēsajā aprīļa dienā 665 gadus vēlāk, saulei spīdot un zemi sedzot nenokusuša sniega laukumiņiem, igauņu jaunieši pastaigājas pa galvaspilsētu un dzer alu.

Alus ir populārs dzēriens šajā līdzenajā zemē ar lielajiem bērzu un egļu mežiem, kas izvietojusies uz dienvidiem no Somu jūras līča netālu no Helsinkiem. Pēdējo pāris gadu laikā populārs kļuvis arī stiprais alus.

Viena no vadošajām alus šķirnēm ir "Bear Beer". To ražo Igaunijas otra lielākā alusdarītava "Viru Ölu", kas pieder dāņu "Harboes Bryggeri".

Savulaik valstij piederošo alusdarītavu dāņi nopirka 1991. gadā. Pagāja zināms laiks, kamēr ekonomiskais rezultāts pārvērtās no mīnusiem plusos. Igauņu "lāču alum", kas tagad tiek eksportēts arī uz Latviju un Lietuvu, "Viru Ölu" jāpateicas par pagājušā gada peļņu - 6 miljoni kronu pēc nodokļu nomaksāšanas.

"Neticami panākumi. Lai apmierinātu pieprasījumu, mums nācies palielināt kapacitāti - mūsu stiprais alus tiek burtiski izgrābts no plauktiem", saka Igaunijas alusdarītavas vadītāja Marianne Pāsa.

 

Alus ir pieņemts

Mūsu trīs jaunie igauņi ar alu stāv netālu no Dannebroga (Dānijas valsts karogs) piemiņas akmens. Kā teika stāsta, Dannebrogs no debesīm nokritis 1219. gadā, dāņu karalim Valdemāram Uzvarētājam ejot krusta karā pret pagāniskajiem igauņiem. Ziemeļigaunija palika Dānijas pakļautībā 100 gadus. Kad sākam fotografēt sarkanbalti iekrāsoto akmeni, kāds igauņu nerātnelis parāda mums gaisā izslietu vidējo pirkstu. Viņa draugi sāk smieties, tomēr liek mums mieru.

Kopš Igaunija 1991. gadā atbrīvojās no Kremļa varas, šajā, mazākajā no trim Baltijas valstīm, 80 Dānijas firmas nodibinājušas meitas uzņēmumus. Vairums no tām atrodas Tallinā, kur paliek lielākā daļa ārvalstu investīciju. Īpaši somi ir izvērsuši uzņēmējdarbību Igaunijā.

"Uzņēmējdarbības principi ir līdzīgi tiem, pie kuriem esam pieraduši Skandināvijā. Taču šeit "debesis ir augstākas" un uzņēmējiem ir lielākas iespējas izvērsties. Pretstatā citām Austrumeiropas valstīm, Igaunijā nevienam nav jābaidās tikt nošautam vai piekautam", saka Stīns Nīlsens. Viņš ir direktors Igaunijas lielākajā autobusu kompānijā - dāņiem piederošajā "Eesti Buss A/S".

Tomēr pastāv arī virkne problēmu, to skaitā - kur dabūt kvalificētu, profesionālu darbaspēku un izglītotus, talantīgus vadošos darbiniekus. Pieaug nepieciešamība, lai dāņu uzņēmumi paši apmācītu un izglītotu savus speciālistus. "A.P. Mųller" , kam 60 km attālumā no Tallinas pieder igauņu kuģu rūpnīca "Loksa", jau ir atvēruši mācekļu skolu.

No 1941. līdz 1991. gadam Igaunija bija iekļauta Padomju impērijā. Tomēr vardarbība, krievu mafija, pieaugoša noziedzība un rekets nav tas, ar ko ārvalstu firmām parasti jāsastopas, uzsākot uzņēmējdarbību mazākajā Baltijas valstī ar tikai pusotru miljonu iedzīvotājiem.

 

Kukuļi

Problēmas ir arī ar valsts aparāta ierēdņiem, piemēram, muitniekiem, kas izspiež no ārvalstu uzņēmumiem "kukuļus" - pretējā gadījumā firmām jārēķinās ar to, ka katra lieta muitā ieguls uz visai ilgu laiku.

Salīdzinot ārvalstu firmu investīcijas Centrālajā un Austrumeiropā uz vienu iedzīvotāju, Igaunija ir otrajā vietā aiz Ungārijas. Kad 1990-to gadu sākumā Padomju Savienība atbrīvoja Baltiju no sava tvēriena, Igaunija bija tā valsts, kas visātrāk uzsāka reformas - valsts uzņēmumu privatizāciju, uzņēmējdarbības likumu izstrādāšanu un pāreju no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Kopš neatkarības atgūšanas Igaunija bijusi viena no veiksmīgākajām valstīm ārvalstu kapitāla piesaistē - tas ir Igaunijas ekonomikas mugurkauls.

"Uzņēmējdarbības likumdošana arvien vairāk un vairāk tiek pielāgota Rietumeiropas standartiem, un tas rada labvēlīgu vidi mazo un vidējo uzņēmumu dibināšanai. Igaunija ir visrietumnieciskāk orientētā valsts. Attīstības ziņā tā ir vairākus gadus priekšā Latvijai un Lietuvai. Igauņi darbā ierodas laikus. Visas biznesa vienošanās tiek pildītas," stāsta Dānijas vēstnieks Igaunijā Svens Rods Nīlsens ( Svend Roed Nielsen ).

Tomēr pieminēšanas vērts ir fakts, ka Igaunija ir tā Baltijas valsts, kurā Dānija investējusi vismazāk. Šeit ir ne mazums zviedru, amerikāņu un jo īpaši somu, kas, ieguldot līdzekļus Igaunijā un pārpērkot uzņēmumus, darbojas daudz aktīvāk. Ārvalstu investīcijas ir būtisks iemesls tam, kādēļ Igaunija gan sabiedrības attīstības ziņā, gan ekonomiski ir apsteigusi abas pārējās Baltijas valstis.

Kad baltieši atbrīvojās no Padomju impērijas, Somijas uzņēmumi ātri ienāca Igaunijas tirgū. Somu un igauņu valodas un kultūras ir tuvas, un somu uzņēmēji uztver Igauniju kā savu pašmāju tirgu.

Zviedri pievērsās Latvijai, kamēr dāņu investīcijas un uzņēmējdarbība tika koncentrēta uz Lietuvu. Trīs Ziemeļvalstis savā starpā sadalīja ietekmi Baltijā.

Stīns Nīlsens ir nodzīvojis Tallinā četrus gadus. Viņa darbība ir uzņēmusi pilnus apgriezienus. Viņš ir Igaunijas lielākās privātās autobusu kompānijas "Eesti Buss" direktors. Stīns Nīlsens, stāvot savā kabinetā pie kartes, norāda kompānijas maršrutus starp Tallinu un provinces pilsētām. "Eesti Buss" ir 250 darbinieku un 75 autobusi.

1996. gadā toreizējo valsts uzņēmumu ar 500 darbiniekiem nopirka dānis Flemings Andersens. Viņš ir ieguldījis līdzekļus līdzīgā kompānijā arī Latvijā - "Nordeka". Stīns Nīlsens, Flemings Andersens un viņa dēls Jespers ir nodibinājuši konsultāciju firmu, kas piedāvā palīdzēt dāņu investoriem finansēt un privatizēt Baltijas uzņēmumus.

"Mēs varam palīdzēt iegādāties uzņēmumus, kas nestu labu peļņu," saka Jespers Andersens.

Ārvalstu uzņēmumu intereses Igaunijā lielā mērā nosaka arī zemais atalgojums. Vienkārša rūpnīcas strādnieka alga sastāda tikai 10 daļu no tā, ko saņem dāņu strādnieks.

Stīns Nīlsens norāda, ka gandrīz vai kauns, cik dāņi ir lēni attiecībā pret iespējām Igaunijā, un cik maz dāņu investīciju šeit patiesībā ir.

"Dānijā daudz tiek runāts par ciešo sadarbību ar Igauniju. Bet kā nonākam no vārdiem pie darbiem - investīcijas neienāk. To es pieredzēju, agrāk strādājot Finansu ministrijā pie Pasaules bankas projekta par Igaunijas banku pārstrukturēšanu. Dānijas uzņēmumu vadītāji bieži man zvanīja, bet, kad es sagatavoju ziņojumus, tie nevienam nebija vajadzīgi, jo Dānijas uzņēmēji labprātāk "sēdēja mājās" ar priekšstatu, ka Igaunija joprojām ir veca padomju republika", apgalvo Stīns Nīlsens.

 

Ne viss ir rožains

Kopumā raugoties, viss ekonomiskais pieaugums ir aptvēris Tallinu - mini-galvaspilsētu ar pusotru miljonu iedzīvotājiem. Tallina šķiet rāma vieta - līdzinās pilsētai Skandināvijā. Autostāvvieta ar daudzajām Rietumu un pāris Austrumeiropas automašīnām vien ir iespaidīga.

Igaunija, kas ir tikai nedaudz lielāka par Dāniju, ir īsts magnēts ārvalstu investīcijām. Pēdējo gadu laikā valsts piedzīvojusi milzīgu ekonomisko augšupeju. 1997.-98. gadā valdībai gan nācās ieviest stingrāku ekonomisko politiku, lai bremzētu pieaugošo patēriņu. Pamatā ir izdevies valsts budžetu noturēt līdzsvarā, un valsts aizņēmumu ārzemēs nav daudz.

"Uzmanieties, lai nesākat zīmēt pārāk rožainu Igaunijas tēlu", brīdina Ulriks Rafaelsens, kam kopā ar igauņu partneri pieder "SW Mųųbel", kas ražo mēbeles eksportam uz Skandināviju, Angliju un Vāciju.

Ulriks Rafaelsens norāda, ka strīdu gadījumā starp biznesa partneriem uz īpašu juridisku palīdzību no advokātu un tiesnešu puses nav ko cerēt. Neko nelīdz arī sūdzības par sabiedrisko institūciju rīcību. Tiesnešiem trūkst zināšanu un pieredzes par komerciālajām attiecībām Rietumos. Tagad gan ir nodibinātas privātas advokātu firmas, un dažas no tām sadarbojas ar ārvalstu advokātu firmām.

Turklāt uzņēmēji ir atkarīgi no kukuļdošanas sistēmas. Ir bijuši gadījumi, kad muitnieki Igaunijas ostā atsakās darba dienās izdot kravu mēbeļu uzņēmumiem, kamēr vien muitniekiem nav samaksāts kukulis.

Dānijas mēbeļu uzņēmuma "Flexa Eesti", kas ražo bērnu un jauniešu mēbeles, direktors Torbens Porsholds atsakās maksāt kukuļus. Līdz ar to firmai jāgaida līdz nedēļas nogalei, kad tā varēs saņemt no Skandināvijas importētos kokmateriālus. Jāpiebilst, ka kuģu izkraušana nedēļas nogalē maksā krietni dārgāk.

Līdz šim Igaunijā līdzekļus ir ieguldījuši 4000 uzņēmumu ar ārvalstu kapitālu, to skaitā tikai 80 dāņu. 1998. gada vidū kopējās dāņu investīcijas pārsniedza 400 miljonus kronu, un tagad Dānija ir ceturtais lielākais investors valstī.

Virkne dāņu uzņēmēju noraida aizspriedumu, ka Igaunijā ir sarežģīti uzsākt biznesu valodas problēmu, birokrātijas un svešo apstākļu dēļ. Arvien vairāk igauņu runā gan angliski, gan vāciski un cenšas iegūt rietumniecisku izglītību. Problēma ir izglītības iestāžu, īpaši tehnisko skolu, trūkums. Pēc neatkarības atgūšanas vecā skolu sistēma vairs nav pieņemama.

 

Nekādas dotācijas

"Kā autobusu kompānija mēs nesaņemam nekādas dotācijas, bet kopumā šeit ir vieglāk pelnīt naudu. Gan mums, gan citiem uzņēmumiem. Igauņu sabiedrība ir ļoti liberāla. Jaunā valdība plāno atteikties no uzņēmumu peļņas nodokļa, kas šobrīd ir 26 procenti. Tādu lēmumu politiski gan būs grūti pieņemt," uzskata Stīns Nīlsens.

Igaunijas pilsoniskā valdība realizē ļoti liberālu tirgus ekonomikas politiku, kas ārvalstu uzņēmumiem uzliek tikai nedaudzus ierobežojumus.

"Galvenais iemesls, kādēļ Igaunijā salīdzinoši ir tik maz dāņu investīciju, atrodas Dānijas uzņēmumu vadītāju galvās - jo viņi baidās. Pastāv novecojis priekšstats, ka Igaunijā valda mafija un birokrātija. Šāda aina ir pilnīgi nepareiza un netaisna. Igaunijā ir vieglāk visu nokārtot nekā, piemēram, Latvijā, kur mums arī ir autobusu kompānija," saka Stīns Nīlsens.

Dāņi lielāku daļu mīlestības veltī Latvijai un Lietuvai - īpaši Latvijai, kur Dānija ir viens no lielākajiem ārvalstu investoriem.

Priekšrocības uzņēmējdarbībai Igaunijā ir šādas:

h1. Lēts darba spēks un zemas ražošanas izmaksas. Zemāk apmaksātie strādnieki pelna pāris tūkstošus kronu mēnesī (pēc nodokļu atvilkuma); programmētājs var nopelnīt ap 5000 kronām mēnesī.

h2. Uzņēmumu peļņu bez šķēršļiem var pārskaitīt uz Dāniju.

h3. Laba infrastruktūra un labas transporta iespējas.

h4. Investīcijām ārpus galvaspilsētas tiek paredzēts izveidot īpašas ekonomiskās zonas.

Igaunija ir daudzo iespēju zeme. 33 gadus vecais inženieris Ulriks Rafaelsons pirms pāris gadiem ieguldīja savus nelielos ietaupījumus, noīrējot pamestas fabrikas ēkas ārpus Tallinas. Iesākumā viņš pieņēma darbā pāris cilvēkus, bet tagad viņam ir jau 70 darbinieki, kas gatavo priedes koka galdus un skapjus eksportam uz Vācijas un Skandināvijas tirgiem.

Līdz tādam uzņēmumam kā kuģu rūpnīca "Loksa", kas pieder "A.P.Mųller Grupai" un nodarbina desmit reizes vairāk strādājošo, Rafaelsonam vēl ir tālu.

Dānijas investīcijas galvenokārt tiek ieguldītas tekstilrūpniecībā, kok-rūpniecībā un mēbeļu ražošanā.

Ulriks Rafaelsens no "SW Mųųbel" atzīst, ka viņa mazais pionieruzņēmums zaudējis naudu neskaitāmos projektos. Firma joprojām nes zaudējumus, bet nu jau ir izredzes uz peļņu. Rafaelsens vērš kritiku pret Dānijas investīciju fondu Austrumeiropai - "IŲ -Fonden", kas nav ieinteresēts atbalstīt mazos, uz vietas dibinātos uzņēmumus.

"Savā uzņēmumā Igaunijā esmu ieguldījis vienu miljonu kronu, un man ir nepieciešams vēl viens miljons. IŲ fonds dod priekšroku jau eksistējošu dāņu uzņēmumu atbalstam," viņš apgalvo.

Līdz šim fonds ir aizdevis naudu un nopircis akcijas deviņu Dānijas firmu meitas uzņēmumos Igaunijā - to skaitā ir "Falck" apsardzes firma, Igaunijas lielākais mēbeļu uzņēmums "Flexa", ceļu būves firma "Colas" un "Rationel Vinduer". Kopumā tās saņem IŲ atbalstu 45 miljonu kronu apjomā. Lietuvā fonds ieguldījis divtik daudz.

"Mēs esam snieguši atbalstu daudziem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, taču mūsu prasība ir, lai uzņēmumiem būtu atbilstoša pieredze. Tiem jāapliecina dzīvotspēja Dānijā - tā, lai uzņēmumu darbība nestu peļņu. Tikai tad mēs atbalstām meitas uzņēmumu dibināšanu Austrumeiropā," saka fonda direktors Svens Riskērs ( Sven Riskęr ).

 

Sievietes ir priekšgalā

Kā jau minēju, Igaunija ir daudzo iespēju zeme. Zeme, kas no jauna atdzima pirms 8 gadiem. Sievietes vairs neļauj sevi apspiest. Ne vīriešiem, ne arī darba vietās. Izskatīgas, jaunas meitenes ar pašpārliecinātu dzirksti acīs redzamas Tallinas ielās, kafejnīcās, restorānos. Neraugoties uz vēso laiku, tās tērpušās ultraīsos melnos svārciņos, melnās tīkliņzeķēs un melnos zābakos. Arī uzņēmumos - tiesa, ne tik uzkrītoši tērptas, sievietes ir ieguvušas labus amatus. Igauņu sievietes interesē karjera. Dānijai piederošajā alusdarītavā "Viru Ölus" gan uzņēmuma vadītāja, gan alusdarītavas meistare ir sievietes.

Bents Sērensens

"Blērs par NATO:

mums ir jāaizstāv cilvēciskās vērtības"

"International Herald

Tribune"

— 99.04.19.

Karš Kosovā ir pagrieziena punkts šai paaudzei un NATO aliansei, kā apgalvo Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs. Apsēdies pie Dauningstrītas, 10 loga, viņš prātā noņem mēru Slobodana Miloševiča politiskajam zārkam.

Stingrā apņēmībā Blērs apgalvoja, ka serbu karaspēkam netiks dota atelpa, nenotiks nekādas sarunas ar Miloševiču, un NATO neaizies tik ilgi, kamēr NATO sauszemes karaspēka apsardzībā Kosovas bēgļi nebūs atgriezušies mājās. NATO konferencei Vašingtonā tas skaidri ir jāpasaka serbu līderim.

Blērs būs viens no galvenajiem runātājiem 19 valstu konferencē, kas sāksies piektdien. Viņš centīsies aizstāvēt viedokli, ka aliansei ir jāaizstāv cilvēciskās pamatvērtības gan Kosovā, gan citur pasaulē. NATO nedrīkst aprobežot savu lomu vienīgi ar savas teritorijas vai savu dalībvalstu aizstāvību.

Premjerministrs paziņoja: "Balkānos uz spēles ir liktas reālas stratēģiskās intereses. Tomēr es ticu, ka motivācija ir arī reālā morālā mērķa izjūta. Vai nu mēs pieļaujam etniskās tīrīšanas turpināšanu, vai arī mēs paziņojam, ka pasaules kopienas pienākums ir apturēt šo visvardarbīgāko nacionālisma formu. Mūsu uzdevums ir doties uz turieni, to apturēt un apkarot. Tieši tāpat kā globalizācija atver pasaules finansu arhitektūru diskusijām, pārvērtēšanai un uzlabošanai, mēs esam spiesti šeit saskarties ar faktu. Konflikti rodas nenovēršami. Visur nav iespējams iejaukties. Ir tādas vietas, kur vispār nav iespējams iesaistīties. Tomēr es ticu, ka ir pareizi, ka tādā gadījumā, ja mēs spējam kaut ko mainīt, mēs to darām."

Šausmas Kosovā saasinās diskusijas par starptautiskajām tiesībām iejaukties. Blērs teica: "Cilvēki saprot, ka tādā gadījumā, ja pastāv nopietnas problēmas Brazīlijas ekonomikā, tās var pārvērsties par nopietnu problēmu britu, Eiropas vai amerikāņu ekonomikā. Tas ir tāpat kā ar drošības problēmām."

Lielbritānijas premjerministrs sacīja: "Miloševičs centīsies civilos zaudējums izmantot kā propagandu. Tādēļ mums ir jābūt tur uz skaidri jāpasaka, ka vienīgais iemesls, kādēļ ir tik daudz upuru, ir Miloševičs; vienīgais iemesls konfliktam ir Miloševičs; vienīgais iemesls, kādēļ ir bēgļu konvojs, ir Miloševičs.."

Blēra bažas par Eiropas vājo pozīciju Bosnijā un atkal Kosovā pagājušajā rudenī pastiprina Blēra apņēmību veidot NATO Eiropas dalībvalstu militārās kaujasspējas. Viņš apstiprināja, ka ir atbalstījis britu karaspēka nosūtīšanu uz Kosovu pagājušā gada oktobrī starptautisko spēku sastāvā.

Daudz piesardzīgāka bija Blēra attieksme pret sauszemes karaspēka izmantošanu cīņām patreizējā brīdī. Šai idejai iebilst viņa draugs un politiskais sabiedrotais Bils Klintons. Tomēr Blērs izteicās: "Mums ir jāizskata visas iespējas. Tomēr mēs esam likuši skaidrs saprast, ka mūsu plāns neparedz sauszemes iebrukumu Kosovā. Mūsu plāns paredz sauszemes karaspēka izmantošanu, lai nodrošinātu bēgļu atgriešanos. Tomēr ir svarīgi saglabāt maksimāli elastīgu domāšanu un stratēģiju, un nejusties atbildīgiem katru detaļu apspriest publiski."

Viņš teica: "Šī ir pirmā reizē, kad manai paaudzei ir jāsaskaras ar faktu, ka atsevišķos gadījumos ir nepieciešams lietot spēku, lai darītu to, kas ir pareizi. Es ticu, ka tādā gadījumā, ja virziens ir pareizs, galu galā nāk arī uzvara. Es esmu pārliecināts arī par to, ka mums NATO piemīt spēja nodrošināt savu uzvaru."

Džims Houglends

"Solidaritātes sajūta ar Kosovas albāņiem"

"International Herald

Tribune"

— 99.04.19.

Par NATO misiju Kosovā

Serbu teātru direktori, kuri gadu desmitiem ir iestudējuši manas lugas, man jautā: "Ko mēs esam jums nodarījuši, ka jūs mūs bombardējat?" Es ar šī kanāla palīdzību vēlētos viņiem pateikt, ka man personīgi viņi neko nav nodarījuši, bet, ka viņu režīms ir slepkavojis pats savus pilsoņus ar militārā spēka palīdzību. Un, ja viņi to nodara albāņiem, tad es uzskatu, ka tas tiek darīts man.

Pamatprincips ir šāds: Ja kādam dara pāri, tad pāri dara arī man. Tas ir vispārējās cilvēciskās solidaritātes princips, kas neaprobežojas ar valstu vai reģionu robežām.

Par Slobodanu Miloševiču

Es nezinu, vai jūs skatāties Serbijas televīziju. Tā ir tik liela mēroga propaganda, kas noklusē galveno: lielākā daļa serbu nezina patiesību par albāņu slepkavošanu; lielākā daļa serbu tic, ka ļaunie kapitālisti uzbrūk viņu varonīgajai valstij.

Tas liek apzināties, cik liela vara piemīt jums kā neatkarīgo ziņu dienestu žurnālistiem. Šajā valstī tiek skartas tādas stīgas, kas serbu sabiedrībā ir īpaši tradicionālas un emocionālas - tiek izmantotas nacionālā lepnuma un zināmas kopības jūtas.

Bet vai mums vajadzētu turpināt vērot, kā šis vīrs jau desmit gadu uzsāk vienu karu pēc cita? Tas ir pilnīgi neiespējami. Šādai intervencei kādu dienu agrāk vai vēlāk vajadzēja notikt. Kosovas sarunas ir turpinājušās gadu. Tās ir bijušas pilnīgi bezjēdzīgas. Sarunas ir izsmēlušas visas pieejamās iespējas.

Par iespējamo čehu iesaistīšanos NATO militārajā operācijā

Mēs nevaram būt tie, kuri tic, ka kāds cits viņiem palīdzēs, bet kuri paši nevēlas citiem palīdzēt. Tas līdzinātos pašnāvībai - šāda attieksme aizšķērsotu ceļu citām kandidātēm uz iestāšanos NATO.

Es uzskatu, ka mums ir jāpilda mūsu kā dalībvalsts saistības, un es zinu, ka mūsu armijā ir īpašas vienības - profesionāļi, kuri ir sagatavoti, lai piedalītos jebkurā operācijā.

Par Čehijas Republikas potenciālajām diplomātiskajām iniciatīvām

Pirmkārt, man ļoti nepatīk tas, ka, uzsākoties karam, 2,000 gudro vīru pēkšņi ierodas, lai izvirzītu visdažādākās teorijas, kas būtu bijis darāms, un katrs kļūst par Dienvidslāvijas vai Kosovas ekspertu.

10 gadus viņi nelikās ne zinis. 10 gadus brieda konflikts. Jebkuram novērotājam vajadzēja pamanīt, ka gatavojas sprādziens, katram vajadzēja izrādīt ieinteresētību, izvirzīt savas iniciatīvas u.t.t. Tagad mēs pēkšņi esam atcerējušies, ka Dienvidslāvija ir draudzīga valsts. Bet ko mēs darījām iepriekš?

Otrkārt, viņi jauc veco un jauno Dienvidslāviju. Viņiem vārds "Dienvidslāvija" attiecas uz Dalmācijas piekrasti, kur čehi pavadīja savus atvaļinājumus. Tā nav nekāda Dienvidslāvija. Tā ir Horvātija, kas jau sen ir kļuvusi neatkarīga. Dubrovņika, Splita - mums tik dārgās pilsētas - senie, brīnišķīgie pieminekļi - tika Miloševiča sabombardētas.

Es to vēlos atgādināt, kad tiek runāts par to, ka Dienvidslāvija mūs atbalstīja 1968.gadā.

Vai tā bija tikai Serbija? Tikpat lielā mērā tie bija arī Kosovas albāņi, horvāti, slovēņi, kā arī maķedonieši. Toreiz tā bija pavisam cita Dienvidslāvija. Tā ir tīra demagoģija, ja kāds izsakās tā, it kā mēs vienīgi ar Belgradu esam bijuši vissenākie draugi.

Vaclavs Havels

"Jauns Maršala plāns"

"Die Zeit"

— 99.04.20.

Kam Kosovā jānotiek pēc tam, kad būs apklusuši ieroči? Uz šo jautājumu vēl neviens atbildi nezina. Taču tās meklējumos ir parādījies maģisks nosaukums: Maršala plāns. Pēc 1948. gada ASV glāba Rietumeiropu: tagad sabiedrotajiem ar līdzīgu augstsirdību no bezdibeņa ir jāpasargā Balkāni. Dažiem Maršala plāns Dienvidslāvijai, Albānijai un Maķedonijai pat šķiet kā alternatīva karam.

Tad, ja šāda izvēle eksistētu, NATO to jau būtu uztvērusi. Taču, vai neraugoties uz to, nevar mieru nodrošināt ar tirdzniecību un uzplaukumu? Piemērs ar Maršala plānu jebkurā gadījumā ir pamācošs – arī, lai pasargātos no ilūzijām. Taču atjaunošanas palīdzība pirmām kārtām nekalpo tam, lai no nepiekāpīgas valdības atpirktu mieru. Pirmkārt, Eiropā 1948. gadā jau valdīja miers, kara vaininieku sakāve bija viennozīmīga.

Otrkārt, amerikāņi vienkārši nepumpēja naudu drupās. Viņi nabadzībā nonākušajām valstīm piegādāja dzīvei svarīgu importu, ko tās nespētu apmaksāt. Tādā veidā karā pasargātās fabrikas varēja atsākt ražošanu. Fabrikantiem par precēm maksāja pašmāju nekonvertējamā naudā, nevis valūtā, kas mazināja palīdzības korumpējošo ietekmi. Maršala plāns eiropiešus piesaistīja Rietumiem un sagatavoja atjaunošanas darbiem ne tikai fabrikas, bet arī tur strādājošo cilvēku dvēseles.

Vai šo miera un labklājības savstarpējo ietekmi var pārcelt arī uz 1999. gada Balkāniem? Taču atbilde nav atkarīga no Rietumiem. Ekonomiskā palīdzība mieru var padarīt drošāku, bet nevar to uzspiest. Šī sakarība bija redzama Bosnijā. Pēc Deitonas miera līguma parakstīšanas Rietumi tur sniedza augstsirdīgu palīdzību; taču ietekme joprojām ir ierobežota. Un kā gan varētu būt citādi, ja cilvēkiem ir jābaidās par savām dzīvībām, tiklīdz ārvalstu karavīri viņus vairs neapsargā? Investē tikai tas, kurš domā par nākotni.

Vispirms serbiem un albāņiem ir jāpierāda griba mierīgi dzīvot kaimiņos, jo tikai tad palīdzība spēs kaut ko mainīt. Ar Maršala plānu Rietumi ātri vien varētu likvidēt šaurās vietas, atjaunot ielas, tiltus un ostu iekārtas. Eksperti varētu rūpēties par to, lai Dienvidslāvija varētu piekļūt starptautiskajam kapitāla tirgum, lai bankas un banku uzraudzība atbilstu modernajām prasībām, lai tiktu atjaunota ārējā tirdzniecība un atgrieztos ārvalstu investori.

Tas viss pēc Vašingtonas, Londonas vai Bonnas domām, būtu lēti, katrā gadījumā, daudz lētāk, nekā karš. Fatāli ir tas, ka Miloševičs šo daudzsološo miera loģiku nesaprot.

Nikolauss Pipers

"Serbija pieder pie Eiropas"

"Die Zeit"

— 99.04.21.

"Die Zeit" saruna ar Vācijas ārlietu ministru Jošku Fišeru par karu Balkānos.

Die Zeit:

Fišera kungs, līdz ar kara ieilgšanu rodas iespaids, ka NATO nav tā īsti aprēķinājusi intervences sekas. Kamēr Alianse rīkojas Kosovā, Krievija līdz ar intervenci kļūst par nestabilitātes faktoru Eiropā.

Fišers

: Krievija ir noraidījusi NATO militāro doktrīnu un karš tās politisko vadību ir novedis grūtā stāvoklī. Taču jau no paša sākuma bija zināms, ka Krievija nevēlas spēlēt konstruktīvu lomu loģiska atrisinājuma panākšanā. Tas apstiprinājās arī pēdējās dienās.

Zeit

: Panslāvisms un Rietumi kā ienaidnieka tēls, vai tā nav attīstība, kas Jums sagādā raizes?

Fišers

: Šāda tendence eksistē, bet panslāvismam Krievijā nav perspektīvas. Valsts ir atkarīga no palīdzības un sadarbības ar Rietumiem, bet mēs esam atkarīgi no stabilitātes un demokrātijas Krievijā. Eksistē intereses, kas ir vitāli svarīgas abām pusēm

Zeit

: Ko karš nozīmē Eiropas kopējai perspektīvai?

Fišers

: Kosova, tas ir pirmais karš, kurā apvienotā Eiropa nostājas pret pagātnes un nacionālisma Eiropu. Mums ir jāpretojas šai etniskā kara politikai. Pretējā gadījumā Eiropā arī turpmāk vajadzēs rīkot intervences ar vairāk vai mazāk sliktu sirdsapziņu, vairāk vai mazāk saliedēti. Risinājumi, slēdzot līgumus, robežu atzīšana, minoritāšu jautājumu atrisināšana – tāda ir Eiropas perspektīva. Viss cits nozīmē tikai došanos no viena asiņaina raunda uz otru.

Zeit

: Vai ir iespējams atkal izveidot autonomu Kosovu? Miloševiča mērķis ir tās sadalīšana un etniskošana.

Fišers

: Līdz ar Kosovas sadalīšanu lielserbiskais nacionālisms radīs lielalbānisko nacionālismu. Tas vispirms saplosīs Maķedoniju. Tas atstās sekas arī uz Bulgāriju, Grieķiju un visu reģionu. Es šeit nerunāju par domino teoriju. Taču pasaules kartes etniskajai revīzijai būs spēcīgas politiskās sekas.

Zeit

: Vai serbi līdz ar karu kļūs par Eiropas pārijiem?

Fišers

: Serbija pieder pie Eiropas un tai ir vajadzīga eiropeiska miera perspektīva. Ja Serbija rīt ies citu ceļu, tad tā nonāks pārija lomā. Taču Miloševiča etniskā kara politika, kādu mēs novērojām Balkānos un Kosovā, Serbijai nodarīs milzīgus zaudējumus.

Zeit

: Polija, Čehija un Ungārija uztraucas, ka Balkānu konflikts piesaistīs visus Eiropas politiskos un ekonomiskos spēkus. Austrumeiropas valstīm tad atliks gaidīšanas stadija.

Fišers

: Es saprotu šīs bažas, bet uzskatu tās par nepamatotām. Eiropas visaptverošā integrācija tieši patreizējās krīzes dēļ ir vienīgā nākotnes perspektīva, kas izslēdz karus un etniskās padzīšanas. Kad šis konflikts tiks izbeigts, tad nepieciešamību integrēties arvien skaidrāk saskatīs arī dienvidu un dienvidrietumu dalībvalstis.

Zeit

: Līdz Berlīnes galotņu sanāksmei galvenais ES debatēs bija izmaksu jautājums. Kosovas jautājums šo strīdu relativizēja. Vai tagad Eiropā runa atkal ir par karu un mieru?

Fišers

: Pēc manām domām, taisnība bija Helmūtam Kolam, kad viņš Eiropas integrāciju aprakstīja kā kara un miera jautājumu. Kosovas konfliktā runa nav tikai par cilvēktiesībām vien. Tas galvenokārt ir Eiropas drošības jautājums. Es domāju, ka šis konflikts ieviesīs skaidrību, ko patiesībā nozīmē Eiropa un ko nozīmē, ja Vācija kopā ar partneriem šeit uzņemsies atbildību. Mums ir jāatbrīvojas no vienpusējām diskusijām par izmaksu slodzi. Tas, ka mēs Berlīnes galotņu sanāksmē bijā gatavi nopietni izturēties pret mazāko dalībvalstu problēmām un tās atbalstīt, ir svarīgs Eiropas stabilitātes fakts.

Zeit

: Mēs patreiz pamatā runājam par drāmas iespējamajām pozitīvajām sekām un jautājumu, vai mūsu sabiedrībā izkristalizēsies patiesa visas Eiropas perspektīva.

Fišers

: Man Eiropa vienmēr ir bijusi kā atbilde uz šī gadsimta diviem lielākajiem totalitārismiem un uz nacionālo valstu nespēju atrast līdzsvaru bez kara. Pēc diviem briesmīgiem pasaules kariem integrācijas idejas vērtība eiropiešu acīs pieauga. Mums Eiropas integrācija ir jāpabeidz ātrāk nekā daudzi domā. Nākošajos desmit, divdesmit gados mums Eiropa ir jāizveido par politiski rīcībspējīgu subjektu. Tādas krīzes, kā patreiz Kosovā, liek šo procesu paātrināt.

Zeit

: 1991. gadā Eiropas valstis Balkānu konflikta dēļ savstarpēji attālinājās. Vai arī tagad konflikts kļūs par integrācijas katalizatoru?

Fišers

: Starplaikā Eiropa ir sapratusi, ka nedrīkst pieļaut Miloševiča agresīvā nacionālisma politiku. Tā ir lielākā atšķirība ar to laiku. Briesmīgā Bosnijas kara pieredze ir pastiprinājusi atziņu, ka Eiropa ir kaut kas vairāk, nekā tikai materiālo interešu savienība. Tā ir arī vērtību savienība. Tāpēc Kosovā patreiz notiek atteikšanās no Hantingtona tēzes par civilizāciju karu. T.s. kristīgā Vakarzeme tur cīnās par kādas musulmaņu tautas cilvēktiesībām. Analizējot konfliktu Kosovā, nedrīkst aizmirst, kāda nozīme tam ir mūsu attiecībās ar islamiskajiem kaimņreģioniem.

Zeit

: Cik liela nozīme šajā konfliktā ir Eiropai? Vai Rambujē process bija eiropiešu mēģinājums atrast vēlu politisko risinājumu, kamēr amerikāņi jau bija pieņēmuši lēmumu no Bosnijas pieredzes šoreiz izdarīt citus secinājumus?

Fišers

: Jo vairāk ieilga Rambujē process, jo vairāk samazinājās atšķirības starp ASV un eiropiešiem. Un tieši saliedētā Alianses izturēšanās pierāda, ka intervence nav amerikāņu uzspiests risinājums, bet nepieciešamā atbilde uz Miloševiča nepiekāpību un vardarbību.

Zeit

: Vai Rambujē process cieta neveiksmi NATO militāro prasību dēļ?

Fišers

: Nē. Mēs jau pagājušā gada oktobrī reģistrējām 300.000 iekšējo bēgļu, apmēram 100.000 no viņiem bija iebēguši mežos. Serbu vardarbība pret kosoviešiem jau bija sākusies. Bez neatkarīgiem un robustiem bruņotajiem spēkiem miera nodrošināšanai, kas aizstāvētu visu intereses, miers nebūs iespējams. Taču Rambujē sarunās līdz šim punktam nenonāca: serbu puse vienmēr ir izvairījusies pat diskutēt par militāro instrumentāriju.

Zeit

: Līguma projekts taču neparedzēja NATO vienību stacionēšanu visā Serbijā?

Fišers

: Tās patiesi ir kuriozas debates, kas patreiz notiek Vācijā. Līguma militāri tehniskajā daļā NATO izteica priekšlikumus par tās vienību nogādāšanu un stacionēšanu Kosovā. Taču par to, diemžēl, diskutēts netika. Tātad nav nekādas jēgas apgalvot, ka šo priekšlikumu dēļ sarunas ir cietušas neveiksmi. Serbu pusei runa vienmēr ir bijusi par to, lai tās teritorijā netiktu izvietotas svešas militārās vienības, arī Kosovā nē. Taču vienošanās bez militārā instrumentārija būtu tikai apdrukāts papīra gabals.

Zeit

: Vai gaisa uzbrukumi ir tuvinājuši mērķa sasniegšanu? Politiķi ir pārsteigti, ka intervencei nav panākumu, ka Miloševičs ir palicis nelokāms, ka albāņu padzīšana turpinās.

Fišers

: Šāda jautājuma nostādne ārpus uzmanības atstāj faktu, ar kādu konsekvenci Miloševičs karo pret minoritāti savā valstī, lai ar ārkārtīgas brutalitātes palīdzību sasniegtu mērķi.

Zeit

: Tas leģitimē iesaistīšanos, bet negarantē panākumus.

Fišers

: Pat tad, ja demokrāti pieņems lēmumu par karu, viņi nespēs un negribēs rīkoties tikpat nežēlīgi kā Miloševičs. Alianse karo, izjūtot šaubas, sirdsapziņas pārmetumus un neuzticību pret militāru spēku.

Zeit

: Dažkārt rodas iespaids, ka mērķis patreiz ir karu turpināt, lai Rietumi varētu saglabāt autoritāti. Vai Jūs saskatāt konkrētas perspektīvas?

Fišers

: Mēs strādājam pie politiskā atrisinājuma. Mēs mēģinām iegūt arī Krievijas atbalstu. Mūsu piecu punktu programmai ir plašs atbalsts. To atbalsta gan ES, gan arī Kofi Anans.

Zeit

: Šķiet, ka jauna politiska atsisinājuma atrašanā tagad tiek iesaistīta arī ANO. Pati intervence tika izdarīta bez ANO. Vai tas nemazināja tās autoritāti?

Fišers

: Viena no Kosovas kara konsekvencēm ir debates par ANO reformām. Kofi Anans Ženēvas konferencē apšaubīja tradicionālo cilvēktiesību interpretāciju, saskaņā ar kuru pašu tautas masveida slepkavošana tiek uzskatīta par iekšējo lietu. Tagad Kofi Anans saka: ANO nav vietas etniskajām tīrīšanām un masveida slepkavībām.

Zeit

: ANO šādos gadījumos ir daudz lielākas tiesības būt aktīvai nekā NATO. Arī Jūs pats vēlēšanu cīņas laikā ļoti nopietni izturējāties pret ANO mandātu iespējamajām NATO akcijām Kosovā.

Fišers

: Tas arī šodien man ir ļoti svarīgi. Taču izšķirošajā mirklī, kad rezolūciju vajadzēja pārvērst uzdevumā rīkoties, Krievija uzlika veto. Iemesls nebija vis nepareizas Drošības Padomes pozīcijas, bet Krievijas nacionālās intereses.

Zeit

: Tātad Kosovas karš nekļūs par precedenta gadījumu tam, ka NATO pati varētu sev piešķirt mandātu?

Fišers:

Tas nekļūs par precedenta gadījumu, bet paliks kā ārkārtējs izņēmums.

Matiass Geiss

un Ginters Hofmans

"Jevgēņijs Primakovs

— Krievijas Austrumu cīņu speciālists"

"The Economist"

— 99.04.17./23.

Džudo, gluži tāpat kā starptautiskajā politikā, vājš, bet gudrs cīnītājs reizēm spēj nogāzt gar zemi daudz spēcīgāku pretinieku. Krievijas tuklais premjerministrs Jevgēņijs Primakovs, protams, nav nekāds atlēts. Taču viņš izrāda olimpieša cienīgu talantu, izraisot nevienprātību pasaules visietekmīgākajās valstīs.

Pagājušā gada septembrī kļūstot par premjerministru, viņš visvairāk ir ietekmējis tos finansu spēkus, kuri draudēja noslaucīt visu, kas vēl bija atlicis no Krievijas jau tā sliktā stāvoklī esošās saimniecības. Primakovam visumā, vismaz principā, ir izdevies no Rietumu skopuļiem izspiest vēl vienu skaidrās naudas čupiņu, kā parasts, izdāļājot tukšus solījumus par saprātīgu naudas izmantošanu un uzticamību. Viena daļa no šīs naudas aizies, nomaksājot vecos parādus, galvenokārt Starptautiskajam Valūtas Fondam, taču, kad tas tiks izdarīts, ir sagaidāms, ka jauni aizdevumi vairāku miljardu dolāru vērtībā nekavējoties ieplūdīs Krievijas valdības iztukšotajā naudas lādē.

Šīm darbībām nav nekāda sakara ar tādām acīmredzami svarīgām lietām, kā nodokļu ievākšana (kas vēl joprojām ir nožēlojama) vai Krievijas sirgstošo banku reforma (kas vispār neeksistē). Naudas aizdošana Krievijai ir nervu jautājums. Rietumi, un jo īpaši Amerika, šķiet, galu galā ir nolēmuši, ka Krievijas padarīšana par globālu finansu pāriju ir pārāk bīstama.

Tagad tāda pati Krievijas taktika kļūst acīmredzama Kosovas jautājumā. Gluži tāpat, kā Krievija izmanto draudus par neizbēgamo finansu kolapsu, lai izspiestu no Rietumiem kārtējos skaidrās naudas aizdevumus, tā mudina Rietumus atkāpties Balkānos, jo citādi varētu rasties daudz lielākas militārās konfrontācijas risks.

Kosovas kampaņas agrīnajā stadijā bažas par Krievijas reakciju šķita pārspīlētas. Krievija skaidri pateica, ka tā neiesaistīsies konfliktā. Bet tagad, kad karš kļūst aizvien komplicētāks un rodas iespaids, ka tas ieilgs, un turklāt visu nokrāsu krievi ir saniknoti par to, ko viņi uzskata par Rietumu dubultstandartu izmantošanu, kaut kāda veida Krievijas iesaistīšanās kļūst aizvien ticamāka. Primakovs - ja vien viņš to vēlēsies un ja prezidents Boriss Jeļcins nespēs viņu apturēt - spēj palīdzēt Serbijas Slobodanam Miloševičam četros dažādos veidos. Ikviens no tiem Rietumiem rada nepatīkamu izvēli - vai nu pastiprināt militārās akcijas, vai arī censties panākt mieru, kuru, visticamāk, izkārtos tieši Krievija. Jo ilgāk Rietumi izrāda bailes no konfrontācijas ar Krieviju, jo lielāka kļūst iespēja, ka Primakovs galu galā iesies vēl vienu mezglu savā džudo cīnītāja melnajā jostā. Galu galā, Primakovam ir liela pieredze pretinieka vājo vietu uztaustīšanā.

Tik saspīlētā atmosfērā vienkāršiem žestiem var būt spēcīgs efekts. Dienvidslāvijas iesaistīšana kaut kāda veida apvienībā ar Krieviju un Baltkrieviju varētu pamatīgi satraukt NATO: kaut kādas Balkānu diktatūras bombardēšana ir viena lieta, bet uzbrukums kādai valstij, kas kaut vai formāli ir saistīta ar pasaulē otru lielāko kodolvalsti, ir pavisam kaut kas cits. Vēl viens veids, kā izspēlēt kārtis, būtu pamudinājums Krievijas brīvprātīgajiem doties uz Dienvidslāviju, lai tie tur uzstātos dzīvā vairoga lomā pret NATO uzlidojumiem vai arī pildītu karavīru pienākumus.

Un, ja NATO tomēr izlemtu pretoties Krievijas izaicinājumam un turpinātu karu, Primakovam repertuārā būtu vēl arī citi triki. Viens no tiem ir dalīšanās ar izlūkdienestu ziņām. Krievijas spiegu kuģis, kas ir piemērots, lai noklausītos NATO ziņojumus, jau atrodas Adrijas jūrā. Tikpat labi būtu iespējams izmantot arī mākslīgos Zemes pavadoņus, ka arī vienkāršos spiegus. Visi šāda veida pasākumi ļautu Miloševičam labāk cīnīties un arī labāk tirgoties sarunās.

Taču pats pēdējais un visvairāk satraucošais Primakova solis būtu ieroču nosūtīšana [Dienvidslāvijai - tulk.]. Jau tagad Krievija skaļi sūdzas par iedomātajiem Rietumu ieroču embargo pārkāpumiem, piegādājot militāro palīdzību Kosovas albāņu partizāniem. Šonedēļ Krievijas humanitārās palīdzības automašīnu kolonna ieradās Belgradā, pēc asām sūdzībām par Ungārijas muitnieku pārlieku lielo piekasību. Ko gan darītu Rietumi, ja Krievijas lidmašīna ar pretgaisa aizsardzības raķešu kravu dotos uz Belgradu, vai arī, ja Krievijas transportkuģis dotos uz vienīgo Dienvidslāvijas rokās esošo ostu Adrijas jūrā?

Turklāt Krievijai vēl joprojām ir draudīgs, ja arī ierūsējis, kodolieroču arsenāls. Domes spīkers pirms kāda brīža paziņoja ( cik zināms, nepamatoti), ka Krievijas kodolraķetes atkal ir notēmētas uz NATO valstīm. Lai gan izredzes par tādu kodolkonfrontāciju, kāda radās 1962.gada Kubas krīzes laikā, ir niecīgas, tomēr tās pilnībā norakstīt nedrīkst. Tikai retais Rietumu politiķis vēlētos skaidrot saviem vēlētājiem, kādēļ uzvara Balkānu karā ir vērta, lai rastos kaut vai niecīgākais kodolapdraudējuma risks.

Katrā gadījumā uz kodolpogas vēl joprojām atrodas nevis Primakova, bet gan prezidenta Jeļcina pirksts. Un, lai gan premjerministra melnās jostas diplomātija gūst panākumus ārzemēs, tradicionālais pavasara drudzis Krievijas politikā varētu viņu novest nokdaunā paša mājās. Jeļcins bez jebkādām ceremonijām savam premjerministram pagājušajā nedēļā pateica, ka viņš esot "noderīgs - vismaz pagaidām."

Daži nopietni Kremļa vērotāji paredz, ka Primakovs tikšot atsaukts no ringa dažu tuvāko dienu laikā. "Viņš ir neveikls premjerministrs, kurš neizprot ekonomiku," apgalvo Boriss Fjodorovs, smagsvars ar skaidru galvu, kurš jau divas reizes ir iemēģinājis savu roku finansu ministra amatā. "Turklāt viņam visapkārt ir komunistu kompānija, kas zog uz velna paraušanu." Aicinājumi uz karu, tāpat kā korupcija un ekonomiskā stagnācija nekādi nebija tās lietas, kurām Krievijas pirmā demokrātiski ievēlētā prezidenta iecerē vajadzētu iezīmēt viņa pēdējo gadu šajā amatā.

Neraugoties uz visu to, Primakovs ir meistars noturēties uz kājām. Viņš ir pārkāpis lielo tabu, apvainodams korupcijā Jeļcina iekšējā loka cilvēkus, taču tajā pašā laikā viņš ir palīdzējis prezidentam novērst vēl joprojām eksistējošos impīčmenta draudus no parlamenta puses. Pat tādā gadījumā, ja ar savu haotisko rīcību bēdīgi slavenais prezidents piepeši izlemtu viņu atlaist, droši vien iestātos tikpat satraucošs neziņas stāvoklis, kāds valdīja septembrī pirms Primakova iecelšanas amatā.

Tas ir vēl viens no iemesliem, kādēļ Primakovam varētu izrādīties izdevīgs konflikts Kosovā. Tas pašā Krievijā viņam rada cīnītāja pret iedomīgajiem NATO kovbojiem tēlu, vienlaicīgi novājinot Krievijas politikā atlikušo rietumnieciski noskaņoto politiķu pozīcijas. Turklāt, šis konflikts varētu beigties ar NATO pazemošanu un Krievijas politikas triumfu. Vismaz līdz šim, katrs Krievijas viltīgā džudo eksperta solis ir izrādījies ārkārtīgi labi iestudēts.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS