Trīspadsmitā tikšanās. Priekuļos pirms nedēļas, 15.aprīlī

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Aleksandrs Lingarts

Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumā ciemojāmies tieši Aleksandra Lingarta dzimšanas dienā. Dzimis un audzis Kurzemē, viņš ar savu inženiera mehāniķa diplomu te ieradies jau pirms 37 vasarām un šajos pedagoga darba gados paspējis ne vien iedot labu ceļamaizi neskaitāmiem lauksaimniecības specialistiem, bet arī izveidot krietnu Izglītības un zinātnes vēstures muzeju. Plašajā muzeja zālē arī noritēja šī tikšanās. Meiteņu ansamblis no turpat kaimiņos esošās vidusskolas dziedāja:

Ak, Latvija, tu esi un tu skani —

Ar mirušiem, ar dzīvajiem, ar mani.

It kā vienkārši vārdi, bet patiesībā tieši tāda arī bija šī sarīkojuma ievirze. Laikraksta galvenais redaktors Oskars Gerts mums līdzi ciemakukulim bija devis "Latvijas Vēstneša" apgādā iznākušās grāmatas "Latvijas valsts un tās vīri" un "Triju Zvaigžņu gaismā", fotoalbumu "Mani Dziesmusvētki", bibliogrāfisko rādītāju "Kultūra". Un izrādījās, ka priekulieši ikvienā no šiem izdevumiem var atrast daudz ko jaunu un interesantu par sava pagasta un novada ļaudīm, arī tiem, kas savu vagu te dzinuši pirms paaudžu paaudzēm.

Veidojot un kārtojot tehnikuma muzeju, Aleksandrs Lingarts kļuvis par īstu vēsturnieku un muzejnieku. Viņš rūpīgi izstudējis abus biezos "Triju Zvaigžņu gaismā" sējumus, izrakstījis apbalvoto Priekuļu skolas skolotāju un skolēnu un citu Cēsu novada cilvēku vārdus un izpētījis arī, tieši kurā laikā viņiem bijusi saistība ar Priekuļiem. Par vairākiem no viņiem ziņas atrodamas arī grāmatā par Latvijas valstsvīriem.

Visaugstāko apbalvojumu — I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni — saņēmis izcilais valstsvīrs, agronoms un Latvijas lauksaimniecības celmlauzis Hugo Celmiņš. Būdams viens no Latvijas lauksaimniecības celmlaužiem, viņš tieši piedalījās Priekuļu lauksaimniecības skolas izveidošanā un izstrādāja arī Priekuļmuižas saimniekošanas plānu, kas vēlāk tiek sekmīgi realizēts. Ieguvis Rīgas pirmās šķiras agronoma grādu, Hugo Celmiņš turpināja studijas Bernes universitātē, taču doktora disertācijas aizstāvēšanu izjauca Pirmais pasaules karš. Studentu bataljona rindās cīnīdamies pret Bermontu, viņš izpelnījās kapteiņa dienesta pakāpi un Lāčplēša Kara ordeni. Ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni Hugo Celmiņu apbalvoja 1930.gada 18.novembrī. Šajā laikā viņš bija Ministru prezidents un vadīja valdību, kam pirmās Latvijas Republikas laikā visilgāk izdevās noturēties pie varas. Viņš bija arī Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces un visu četru Saeimu deputāts, atkārtoti ieņēma Zemkopības ministra amatu un neilgu laiku bija arī ārlietu ministrs un izglītības ministrs. Latvijas pirmajai jubilejai veltītajā grāmatā "Valsts pieci gadi 1918–1923" Hugo Celmiņš raksta: "Izglītībai jātop reālākai, praktiskākai, ne tikai tuvākai, bet gluži tuvai pašai tiešai dzīvei. Latvijas skolai jāaudzina jauni, brīvi, lepni pilsoņi un patrioti, kas aug un gatavojas paši savam darbam savā mūžam brīvā zemē". Hugo Celmiņš bija arī Rīgas pilsētas galva un Latvijas sūtnis Berlīnē, taču vislielāko gandarījumu viņam varbūt sagādāja Latvijas lauku attīstība. Valsts desmit gadu jubilejā viņš rakstīja : "Mūsu jaunsaimnieki ir darījuši brīnumus, bieži bez santīma kabatā, vienīgi ar darba prieku un neizsīkstošu enerģiju, vienīgi ar savām un visas ģimenes darba rokām viņi 4–5 gados ir uzcēluši otru, jaunu, agrāro Latviju. (..) Republikas Satversmi un agrārās reformas likumu Satversmes sapulce ir likusi Latvijas demokrātiskai un nacionālai republikai stipru un drošu pamatu". 1940.gada oktobrī izcilo latviešu politiķi arestēja un ieslodzīja Butirku cietumā Maskavā. Čekistu lode izdzēsa Hugo Celmiņa dzīvību 1941.gada 30.jūlijā. Viņam toreiz bija 64 gadi.

Priekuļmuižas pārvaldnieks kādu laiku bija nākamais ievērojamais valstsvīrs Arturs Alberings. Viņš bija Satversmes sapulces un pirmo trīs Saeimu deputāts, divās valdībās ieņēma Zemkopības ministra amatu, 1926.gadā kļuva par valdības vadītāju un neilgu laiku bija arī finansu ministrs. Viņš ieguldīja lielu darbu agrārās reformas realizēšanā un lauksaimniecības attīstības veicināšanā. Arturs Alberings ir Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks.

Ordeņa trešā šķira pirmās brīvvalsts laikā piešķirta četriem un pēc ordeņa atjaunošanas — trim priekuliešiem. Kā pirmais tiek minēts skolotājs Pēteris Sauleskalns — vēlākais Latgales valsts lauksaimniecības vidusskolas direktors un Satversmes sapulces loceklis. Viņš apbalvots divas reizes: 1927.gadā ar IV šķiras un 1931.gadā — ar III šķiras ordeni. Pēteris Sauleskalns nodzīvojis 99 gadu ilgu mūžu un miris emigrācijā. Arī ticības mācības skolotājs un brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Apkalns saņēmis ordeņa IV un III šķiru — 1929. un 1936.gadā. Viņš bija Cēsu un Valmieras garnizona mācītājs, arī Latvijas armijas mācītājs.

Un vēl divas izcilas personības — abi bijušie Priekuļu mašīnu izmēģināšanas stacijas direktori. Tie ir stacijas dibinātājs Viļums Vilhelms Skubiņš un vēlākais direktors Arvīds Lepiks. Būdami mašīnu izmēģināšanas stacijas vadītāji, viņi skolā mācījā mašīnmācību. Par viņiem Aleksandrs Lingarts runā sevišķi sirsnīgi: "Arī man bija gods pie profesora Lepika noklausīties mašīnu elementu kursu, ko vēlākajā mūža gaitā — nu jau 37 gadus mācu šeit, tehnikumā." Bet tos trīs Triju Zvaigžņu ordeņa komandierus, kam ordeņa III šķira piešķirta pēdējos gados, pazīst visā Latvijā un visā sporta pasaulē. Tie ir Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma 1990.gada absolvents Artis Rasmanis un 1993.gada absolvents Kristers Serģis un abu izcilo motobraucēju treneris — Kristera tēvs Jānis Serģis. Viņi ļoti vēlējušies piedalīties arī šajā sarīkojumā, taču, kā Aleksandrs Lingarts saka, viņi ir ceļā uz jauniem sasniegumiem: "Jau divus gadus viņi atrodas pasaules motosporta Olimpā. Novēlēsim uzvarām vainagotu arī šo vasaru, lai viņi iebrauktu nākamajā gadu tūkstotī kā trīskārtēji pasaules čempioni!" (Jau svētdien, 18.aprīlī, Latvijas Radio ziņoja, ka Grieķijā notiekošajās pasaules meistarsacīkstēs abi Latvijas sportisti atkal izcīnījuši uzvaru un Latvijas himna skanējusi divas reizes.)

Daudz labu vārdu tiek teikts par ordeņa virsniekiem — skolotājiem Viktoru Liniņu, Eduardu Akermani, Haraldu Šubertu un Jāni Kamolu, bijušajiem skolniekiem — brīvības cīņu dalībnieku pulkvežleitnantu Jāni Puksi un Jāni Barloti. Ar ordeņa IV šķiru tāpat bija apbalvots skolas direktors Pāvils Kreišmanis (Kvelde). Visciešākā saikne ar Priekuļiem ir arī viņa dēlam — pazīstamajam vīru dziesmas kopējam, Dziesmusvētku virsdiriģentam un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim Paulam Kveldem. Gan tāpēc, ka viņš tieši te nācis pasaulē ("Tai koka namiņā pretim skolai") un ar saviem dziedošajiem vīriem ne vienu reizi vien muzicējis Priekuļos, gan arī tāpēc, ka Aleksandrs Lingarts viņa vadītajos "Absolventos" dziedājis visus studiju gadus un vēl gadu desmitiem pēc tam.

Par Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekiem iecelti vēl divi Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma absolventi — tagadējais Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors Guntis Grūbe un pazīstamais alpīnists, pasaules augstāko virsotņu iekarotājs Ilgvars Pauls.

Šai vietā Aleksandrs Lingarts mazliet pārtrauc savu stastījumu par apbalvotajiem priekuliešiem un saka: "Es esmu pārliecināts, ka Triju Zvaigžņu ordeni būtu godam pelnījis arī mūsu tehnikuma sporta daļas vadītājs Andris Siksnis. Par fiziskās audzināšanas līmeni mūsu skolā man nav jums jāstāsta. Arī četri no apbalvotajiem fizisko rūdījumu guvuši skolas sporta bāzē."

Ar ordeņa piekto šķiru apbalvoti astoņi bijušie skolotāji un četri kādreizējie audzēkņi. Īpaši tiek pieminēti Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieki. Jānis Baltakmenis un Nikolajs Bluķis, kā arī veiksmīgais lauksaimnieks Visvaldis Skujiņš no Naukšēniem un Andrejs Upmacis, kam skolas gaitas pārtraucis izsūtījums uz Sibīriju. Tagad viņš ir Jūrmalas mūzikas skolas direktors. Un tā vēl un vēl.

Vairāki cienījami priekulieši izpelnījušies ordeņa goda zīmes. Īpaši tiek atzīmēts 1907.gadā dzimušais Arvīds Jānis Krieviņš, kas septiņus gadus bijis lauksaimniecības vidusskolas grāmatvedis un joprojām sniedz palīdzīgu roku patērētāju biedrību revidentiem. Un dzimšanas dienas sveiciens uz Rīgu tiek sūtīts skolas dārzkopības instruktoram Arnoldam Kaliksonam, kam šai dienā paliek 88 gadi. Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi saņēmis Priekuļu absolvents, Pretošanās kustības "Kursa" organizators un grupas vadītājs Aivars Kalējs un skolotājs Ēvalds Siliņš.

Apkopojot savu pētījumu, Aleksandrs Lingarts saka: "Tātad pavisam apbalvoti 22 Priekuļu skolas skolotāji un darbinieki un 12 audzēkņi. Tomēr vajadzētu minēt vēl dažus apbalvotos, kam ir saistība ar Priekuļiem un Cēsu novadu. Tādi ir izcilie dārzkopji piebaldzēni Pēteris Dindonis un Tālivaldis Kārkliņš, tāds ir nesen aizsaulē aizgājušais atbrīvošanas cīņu dalībnieks Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alberts Ameriks, kura meita beigusi mūsu tehnikumu. Tāds ir izcilais lauksaimniecības darbinieks Jānis Irbe, kas savulaik strādāja mašīnu izmēģināšanas stacijā un atdusas Priekuļu kapsētā. Tāda ir arī sabiedriskā darbiniece Irēne Krečko, kuras vīrs mūsu skolu beidza 1939.gadā. Otrā pasaules kara beigās viņi emigrēja uz ASV, kur Irēne Krečko strādāja par zobārsti. Tieši ar viņas gādību savā 80.dzimšanas dienā uz Latviju atbrauca mūsu skolas absolvente dzejniece Elza Ķezbere un sarīkoja te autorvakaru. Tālu no Priekuļiem nav arī Dzērbene, kur dzīvo Jete Užāne, kas par spīti slimībām un fiziskai nevarībai pratusi ieadīt neskaitāmos cimdu pāros vislabākās domas. Un Cēsu novada ievērojamo cilvēku pulkā jāmin arī mūsu "redzīgās acis un sirdsapziņa" — rakstnieks un ārsts Miervaldis Birze."

Nākamajiem zemes saimniekiem un lauksaimniecības organizatoriem šī saruna ir kā vēstures stunda un dzimtenes mācība. Muzejā pie sienas var izlasīt arī kādu senu uzrakstu — "Šeit pagātne uz tevi runā: jel uzklausi un esi lepns, latvieti, un nebūs tev vairs mugura jāliec svešu varu priekšā."

Aleksandrs Lingarts uzsver, ka tikko saņemtās grāmatas nebūt nav vienīgā liecība par muzeja labo sadarbību ar "Latvijas Vēstnesi". Muzejs bija tas, kam savulaik tika nodota brīnumainā kārtā saglabājusies Kārļa Ulmaņa un Hermaņa Enzeliņa sarakste. Un "Latvijas Vēstnesis" bija tas, kas visas šīs vēstules ievadīja datorā un nodrukāja avīzē. Tagad tās ir arī glīti iesietas.

Sarīkojuma pirmā daļa beidzas ar parakstīšanos Viesu grāmatā, kam tikpat daudz gadu kā pašai skolai. Te ir Kārļa Ulmaņa, Zentas Mauriņas un Konstantina Raudives, Raimonda Paula, Elzas Radziņas un Miervalda Birzes ieraksti. Kāds no svešuma maizi izbaudījušajiem bijušajiem audzēkņiem atstājis ierakstu:"Priekuļu atmiņas palīdz izdzīvot."

Par to, cik svarīgi ir krāt šādu gara enerģiju, kas palīdz dzīvot un izdzīvot, saruna turpinājās līdz vēlai pēcpusdienai. Lielu gandarījumu sagādāja Priekuļu pagasta padomes priekšsēdētāja Jāņa Līpača apgalvojums, ka arī "Latvijas Vēstnesis" regulāri publicējot zinātnieku un speciālistu problēmrakstus un sniedzot objektīvu informāciju par norisēm valstī un sabiedrībā, palīdz cilvēkiem iegūt visai pilnīgu priekšstatu par Latvijas šodienu un attīstības gaitu.

Savukārt Priekuļu pagasta vecākais Jānis Līpacis ar apbrīnu runāja par cilvēkiem, kas spēj priecīgi uztvert pasauli un izstarot šo prieka enerģiju uz saviem līdzcilvēkiem: "Ja mums nebūtu bijuši tādi dzejnieki kā Vizma Belševica, Imants Ziedonis un Ojārs Vācietis, mūsu dvēsele tajos piecdesmit gados būtu izkaltusi! Un blakus viņiem bija arī daudzi citi, kas varbūt nav tik labi pazīstami. Atceros, septiņdesmitajos gados žurnālā "Zvaigzne" bija publicēti Tulejas dzejoļi. Tuleja ir neliela upīte, kas ietek Gaujā. Dzejoļi tik dzirkstoši un gaiši, ka likās — tos sacerējusi kāda iemīlējusies skuķe. Bet aiz šī pseidonīma slēpās Eiženija Kopmane. Cēsu skolotāju institūta absolvente, kurai 1940. gada vasarā bija paralizētas abas kājas. Ar gadiem slimība laupīja kustīgumu visam ķermenim, tā ka beigās viņa varēja pakustināt tikai galvu un plaukstas. Taču nekas nebija spējis sastindzināt viņas dvēseli, dzīvotgribu un interesi par dzīvi."

Vieni savu darbīgo dvēseli izsaka dzejā, citi — praktiskās lietās. Jānis Līpacis piemin nesen Aizsaulē aizgājušo Zelta goda zīmes kavalieri Augustu Bambelovski, kas arī garajos nesaimnieciskuma gados kopa mīlestības un atbildības pilnu attieksmi pret zemi un dzimto pusi, strādādams par bioloģijas skolotāju un vadīdams Cēsu tautas universitātē dabas aizsardzības fakultāti. Pirmās brīvvalsts laikā bijis novada skautu kustības priekšgalā, viņš ar jauno atmodu pilnīgi atplaucis un nav laidis garām nevienu iespēju pašam kaut ko konkrētu darīt un rosināt: "Kad sākās Latvijas neatkarības ceļš, viņam jau nāca ap astoņdesmit. Viņš staigāja ar spieķīti un bija salīcis 90 grādu leņķī. Viņš tā iesaistījās Tautas frontes organizēšanā un visos Atmodas pasākumos, ka šķita kļūstam ar katru dienu spirgtāks. Mugura iztaisnojās vismaz līdz 45 grādiem. Viņam bija savi priekšlikumi, savas idejas, kā veidot Latvijas valsti, kā attīstīt laukus."

Pagasta ļaudis atceras, ka daudzi apbrīnojuši paša priekšsēdētāja pacietību, stundām ilgi klausoties vecā vīra spriedumos. Jānim Līpacim par to ir savas domas: "Tas ir mans hobijs — meklēt graudus pelavās. Bijis tikai, kur meklēt. Nav jau nemaz tik daudz to zelta graudu. Bet ar Augustu Bambelovski mani uzskati daudzās lietās sakrita. Tikpat daudzās — nesakrita. Bet tāpat bija derīgi aprunāties. Es nevarēju viņam pilnīgi piekrist tādos jautājumos kā tautas ievēlēts Valsts prezidents, vai nozaru ministriju aizstāšana ar kamerām, atsaucoties uz Tirdzniecības un lauksaimniecības kameru sekmīgo darbību Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā. Toties mēs bijām pilnīgi vienisprātis attiecībā uz nacionālo jautājumu un jaunatnes audzināšanu darbam un dzimtenei. Viņš bija pētījis un pārdomājis kādreizējās idejas par taisna ceļa būvēšanu no Cēsīm caur Valmieru un tālāk līdz Helsinkiem. Daudz viņš bija interesējies par veco ļaužu dzīves organizēšanu. Par pašu labāko pasaules mērogā viņš uzskatīja latviešu pieredzi Austrālijā, Amerikā un Kanādā, kur izveidoti veco ļaužu ciemati. Kad cilvēks jūt, ka spēki iet mazumā, viņš pārdod savu savrupmāju un nopērk mazu mājiņu šajā ciematā, kur viņam ir sabiedrība, ir veikals un medicīniskā aprūpe. Kad nav vairs jaudas dzīvei savā mājā, viņš pāriet uz vienistabas dzīvokli un tikai pēc tam — uz atsevišķu istabu. Augusts Bambelovskis bija jau gatavs novēlēt savu zemi šādiem mērķiem, diemžēl ne pilsētai, ne pagastam pašlaik nav ne tādu programmu, ne iespēju. Tomēr daudz ko labu viņš arī izdarīja, daudz ko labu pateica un iemācīja. Viņš šai zemei un pasaulei atdevis daudz labas garīgās enerģijas."

Tā garīgā enerģija, kas krājas tehnikuma muzejā, uzrunā gan skolēnus un skolotājus, kas te iegriežas ikdienā, gan bijušos skolotājus, kas te ik septembri rīko salidojumu, gan tālumniekus, kas dzīvo dažādās pasaules malās, bet joprojām sauc sevi par priekuliešiem un ciemošanās reizēs nekad neaiziet savai skolai garām.

Sarunā ar priekuliešiem —

Aina Rozeniece un

Arnis Blumbergs, "LV"

Mācies, dvēselīte mana,

Mācies piedot, atteikties un ziedot!

Kur tu, tāda noskumusi,

Ļaudīs iesi,

Raudāt vien gribēdama —

Mācies, mana dvēselīt,

Mācies atteikties, ziedoties un piedot!

Kādos ceļos, takās

Naktī maldīsies,

Zvaigznes skaitīt neprazdama? —

Mācies, dvēselīte mana,

Mācis ziedot, ziedoties un piedot!

Fragments no Evas Dortānes

dzejoļa "Mācies, dvēsele mana".

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Aleksandrs Lingarts, dzejniece Eva Dortāne un Priekuļu pagasta vecākais Jānis Līpacis

Priekuļu tehnikuma muzejs