21.aprīlī noslēdzās Latvijas Valsts prezidenta valsts vizīte Islandē

Latvijas Valsts prezidentu sagaida un sveic mazie islandieši;

dāvināšanas priekā — Latvijas Valsts prezidents un Reikjavīkas pilsētas galva Ingeborga Solruna Gisladotira

Islandes prezidents, Triju Zvaigžņu ordeņa lielkrusta komandieris Oulafurs Ragnars Grīmsons, saņemot "Latvijas Vēstneša" galvenā redaktora Oskara Gerta dāvinājumu —
grāmatas "Triju Zvaigžņu gaismā" abus sējumus — no "Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenta Jāņa Ūdra rokām;

Islandes premjerministrs Dāvids Odsons, Islandes prezidents, Latvijas Valsts prezidents un Aina Ulmanes kundze;

Latvijas vēstnieks Dānijā un Islandē Aivars Baumanis;

latviete Daina Zaidi, Zviedrijas vēstniecības pirmā sekretāre, Reikjavīkas vecpilsētā pie Latvijas dāvanas — piemiņas akmens 1991.gada augustam, kad Latvija atguva neatkarību

Reikjavīkas skolā Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis iepazīstas ar islandiešu jaunās paaudzes panākumiem galdniecības un datormācības klasē

Valsts prezidents un Aina Ulmanes kundze, apmeklējot Kopavoguras koncertzāli un pasniedzot piemiņas veltes koncertzāles saimniecei

Guntis Ulmanis, apskatot Grindavīkas zivju pārstrādes fabriku ...

... un iepazīstoties ar jaunāko tīklu izgatavošanas tehnoloģiju

Valsts prezidents Grindavīkas sporta namā, ievadot spēli un līdzi jūtot jauno islandiešu panākumiem basketbolā Foto: Jānis Ūdris, "LV"

Turpinājums

no 1.lpp.

"Brīži, kas veido vēsturi"

Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis — "Latvijas Vēstnesim"

Ir pagājuši astoņi gadi, un Reikjavīkā jau atrodas Latvijas Valsts prezidents ne tikai ar iespējamām nākotnes vīzījām, bet arī ar lielu padarītā bagāžu, ko Latvija ir sasniegusi šajos gados, un konkrētām domām, kas jādara, lai Latvijas sasniegumi tiktu tālāk nostiprināti. Gan iekšpolitiskā, gan arī starptautiskā skatījumā.

Vēsturiska šī vizīte ir arī tāpēc, ka vispār no 1919. gada, kopš pastāv Latvijas valsts, šī ir pirmā kādas Baltijas valsts prezidenta vizīte Islandē. Varbūt tieši tāpēc Islande šo vizīti uztver ar lielu interesi gan no mūsdienu viedokļa, gan arī vēsturiskā aspektā. Es noteikti piekrītu savam kolēģim, ka šī vizīte ir vēsturiska. Tas ir vēstures turpinājums — gan Latvijai, gan Islandei.

— Reikjavīkas mērijas viesu namā jūs teicāt, ka šeit 1986. gadā sākās ilgā aukstā kara pavasaris. Ko jūs izjutāt svinīgajā pieņemšanā — namā, kur 1986. gadā tikās tobrīd divu pasaules lielvaru — ASV un PSRS — prezidenti Reigans un Gorbačovs?

— Vispirms jau to, ka tagad Reikjavīkas viesu namā pie viena galda sēdēja Islandes prezidents un Latvijas prezidents. Abas mūsu valstis ir ar savu stāju, ar savu saturu, ar savu prestižu. Ar savu nākotnes pasaules redzējumu. Šis fakts bija apliecinājums tam, ka Padomju Savienība ir sabrukusi neatgriezeniski. Bet 1986. gada tikšanās fakts mums tikai atgādināja par šo milzīgo monstru, pret kuru pasaule tolaik izturējās ar lielu piesardzību, gribēdama šo monstru sašūpot un likt tam domāt arī par demokrātijas attīstības tendencēm. Bet laiks no 1986. līdz 1999. gadam ir pilnībā apliecinājis brīvās pasaules vēlmi, ko toreiz, 1986. gadā, Padomju Savienība neatzina. Jo Reikjavīkas sarunas, kā atceraties, 1986. gadā beidzās relatīvi neveiksmīgi. Bet PSRS toreiz, es domāju, jau psiholoģiski sāka sajust savu vājumu un savas eksistences nolemtību.

Ir pagājis visai neilgs laiks, taču mēs jau esam gandrīz aizmirsuši šos savas dramatiskās pagātnes faktus, kas saistīti ar Padomju Savienību. Bet psiholoģiski un garīgi mēs esam šajā laikā guvuši uzvaru, kas faktiski izpaudās tajā īsajā mirklī, kad mēs sarunājāmies pie tā paša galda, zem tām pašām gleznām, no kurām tikai viena esot nomainīta — taču daudz demokrātiskākā vidē, esot klāt daudziem demokrātiski domājošiem cilvēkiem. Par to mēs varam būt gandarīti. Šis fakts tagad, pēc trīspadsmit gadiem, apliecina, ka mēs esam brīvi un stipri savās domās un savā gribā. Tās ir ļoti dziļas un emocionālas pārdomas, jo vēsture jau sastāv no tādiem emocionāliem punktiem. Ne tikai no faktiem. Arī no šādiem momentiem, kas veido cilvēku iekšējo pārliecību.

"Šī bija teicama vizīte"

Turpinājums

no 1.lpp.

Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs — "Latvijas Vēstnesim"

Manuprāt, viena no šīs vizītes nepilnībām bija tā, ka šoreiz Latvijas delegācijā nebija mūsu valsts uzņēmēju. Protams, tas saistīts arī ar to, ka tūlīt no Islandes Latvijas Valsts prezidents dodas uz NATO sanāksmi Vašingtonā. Taču uz Islandi noteikti ir jāorganizē Latvijas zivsaimniecības speciālistu un uzņēmēju nopietnas delegācijas vizīte. Vienošanās par to ir panākta visos līmeņos, gan manās sarunās ar Islandes ārlietu ministru Asgrīmsonu, gan Gunta Ulmaņa sarunās ar Islandes prezidentu Grīmsonu un premjerministru Odsonu.

Mežsaimniecība ir otra joma, kur ir aktīva sadarbība starp mūsu valstīm. Jo pat Reikjavīkas jaunās koncertzāles būvē izmantoti Latvijas kokmateriāli.

Jāatzīmē, mums ir ne tikai līdzsvarota, bet arī pozitīva tirdzniecības bilance ar Islandi. Tomēr tā bāzējas galvenokārt uz mūsu kokmateriālu apstrādi un eksportu.

Neapšaubāmi, Liepājas pilsētas mēram Uldim Seskam un Rīgas mēra vietniekam Jurim Rītiņam bija interesanti iepazīties ar Reikjavīkas apkures sistēmu, kurā izmantota pavisam cita sistēma. Taču es domāju, ka vajadzētu attīstīt arī apsekojumus ģeotermālo ūdeņu izmantošanai, kādi ir arī pie Liepājas, sadarbojoties ar Islandi, kurai vienīgajai pasaulē ir tik izvērsta pazemes karsto ūdeņu izmantošanas prakse un pieredze.

Mēs esam Islandei iesnieguši arī trīs jaunus līgumus — es tos iesniedzu Islandes ārlietu ministram Asgrīmsonam — par sadarbību muitas jomā, tūrismā un gaisa transportā. Arī tūrisms Islandei ir pietiekami liels ieņēmumu avots, un viņi prot izmantot gan savas neparastās dabas parādības, gan arī pavisam vienkāršas lietas tūristu piesaistīšanai. Islande gan arī atrodas ģeogrāfiski izdevīgā vietā, kur var piestāt, gan lidojot no Eiropas uz Ameriku, gan no Amerikas uz Eiropu.

Kopumā šī vizīte, neapšaubāmi, jāvērtē ļoti pozitīvi, un es domāju, ka tās praktiskie rezultāti neliks uz sevi ilgi gaidīt. Jo vizītei Islandē bija ļoti plaša publicitāte, tā noritēja ļoti labvēlīgā gaisotnē. Skolu apmaiņas programmas, islandiešu valodas mācību programma, kultūras apmaiņas programmas ir ieguldījums mūsu kopējā krājkasītē, kas dara bagātākas abas mūsu tautas.

— Islandes prezidents savā intervijā "Latvijas Vēstnesim" šo vizīti nosauca par vēsturisku. Vai jūs pievienojaties šādam vērtējumam?

— Es domāju, noteikti. Vispirms jau tāpēc, ka šī ir pirmā kādas Baltijas valsts prezidenta vizīte Islandē.

Šī vizīte faktiski iezīmē jaunu posmu Latvijas un Islandes attiecībās. Tādēļ ka pirmais posms pēc mūsu neatkarības atjaunošanas bija pietiekami garš, posms, kurā mēs viens uz otru skatījāmies un, izjuzdami Islandes atbalstu, mēģinājām sadarboties. Tagad šis sākuma posms ir beidzies un jāsaredz jaunās iespējas.

Man liekas, mēs, latvieši, varam no Islandes daudz mācīties. Jo mēs redzam, ko var panākt stabilitātes, vienotības un ļoti mērķtiecīgas, gudras politikas rezultātā. Šai valstij, kurai ir desmit reizes mazāks iedzīvotāju skaits nekā Latvijā, budžets ir desmit reizes lielāks nekā Latvijai. Tātad nacionālais kopprodukts vidēji uz katru iedzīvotāju ir simt reizes lielāks nekā Latvijā. Bez tam Islande ir maza valsts, bez derīgajiem izrakteņiem. Lielu Islandes teritoriju klāj melni lavas lauki. Un tomēr islandieši ir pratuši un spējuši pacelties no nabadzīgas zvejnieku un zemnieku tautas līdz vienai no bagātākajām valstīm pasaulē.

— Reikjavīka Latvijas Valsts prezidentam un mūsu valsts delegācijai vārda tiešā nozīmē ir starpposms ceļā uz NATO valstu sanāksmi Vašingtonā. Vai tas, jūsuprāt, ir arī simbolisks starpposms?

— Simbolisks tas ir arī tādēļ, ka šeit, Reikjavīkā, 1986. gadā no divām pusēm atlidoja ASV un PSRS prezidenti. PSRS toreiz vēl pārstāvēja PSKP ģenerālsekretārs Gorbačovs, un faktiski tas bija starpposms mūsu ceļā uz brīvību. Jo šo sarunu gaisotne toreiz sekmēja tālāko procesu attīstību un galu galā arī PSRS sabrukumu.

— Var teikt, ka Reikjavīkas tikšanās 1986. gadā parādīja PSRS reālo vājumu.

— Jā, un, ja šī vizīte Islandē izrādīsies starpposms mūsu ceļā uz jauno pasauli tāpat kā toreiz, pirms trīspadsmit gadiem, tad es šeit no Reikjavīkas lēšu, ka vēl pēc trīspadsmit gadiem Latvija jau būs Eiropas Savienības dalībvalsts un, visticamāk, arī NATO dalībvalsts. Bet, kāds būs šis process, tas, neapšaubāmi, lielā mērā izšķirsies arī Vašingtonā. Tā ka var teikt — šī ir pietura Latvijas ceļā uz drošību un labklājību.

— Kā jūs prognozējat NATO sanāksmes gaisotni? Ir skaidrs, ka Vašingtonas tikšanās risināsies Ziemeļatlantijas savienībai sarežģītā brīdī?

— Ja pasaules nervozitāte par neatrisināto Kosovas krīzi pārāk lielā mērā neietekmēs NATO dalībvalstu lēmēju prātus, tad rezultātam jābūt pozitīvam. Proti, kandidātvalstīm, tai skaitā Latvijai, jātiek nosauktām un dokumentam par sagatavošanos arī jābūt akceptētam. Visticamāk, ka tā arī notiks.

Bet kādēļ es esmu mazliet piesardzīgs? Tādēļ, ka ir nervoza atmosfēra Kosovas sakarā, visa atmosfēra, kas ir tālu no NATO 50 gadu jubilejas noskaņas. Tālu no svētku noskaņas, kurā ļoti būtu iederējies jautājums par NATO paplašināšanu.

Šobrīd jāteic, ja parādās negaidītas problēmas, tad rezultāts var būt sliktāks. Bet par vienu gan es esmu pārliecināts: NATO savas durvis neaizvērs. NATO definēs savus nākotnes uzdevumus un apstiprinās savu stratēģisko koncepciju. Visticamāk. Varbūt ar kādām izmaiņām, varbūt ar lielām diskusijām, bet kopumā rezultāts noteikti būs Latvijai labvēlīgs.

— Kā jūs komentētu plaši izplatīto formulu "Madride plus", ko bieži nācās dzirdēt arī Latvijas žurnālistiem marta sākumā Briselē? Vai šis formulējums nepārprotami paredz Latvijas un citu kandidātvalstu nosaukšanu vārdā? Vai iespējami arī citi formulas "Madride plus" varianti?

— Redziet, ja mēs neesam nosaukti, tad šī plusa nav. Vismaz šajā daļā. Jo Madridē mēs tikām nosaukti — gan kā "Baltijas jūras reģiona valsts". Tas bija atrasts tāds formulējums, lai acīmredzot pārāk nekaitinātu mūsu austrumu kaimiņvalsti. Un arī dalībvalstis tādā veidā Madridē ātrāk nonāca pie konsensa.

Vēl pirms dažiem mēnešiem izskatījās, ka nav nekādu cerību, ka konkrētas valstis varētu tikt nosauktas vārdā. Pilnīgi skaidrs ir, ka nevienai valstij šobrīd nav nekādu cerību tikt uzaicinātai.

Bet, ja arī mūs nenosauks, ir iespējams "pluss". Šis "pluss" izpaudīsies kandidātvalstu rīcības plānā, ko gatavojas apstiprināt NATO galotņu konferencē. Ja arī to neapstiprinātu — tad būtu kāpšanās atpakaļ vai vismaz stāvēšana uz vietas, kas, protams, nav pieļaujama. Tāpēc es domāju, ka " pluss" būs. Bet, cik liels tas būs — vai tāds trekns, kādu skolotāja ieliek labam skolniekam pie piecnieka, vai tāds mazs punktiņš ar četriem knapi manāmiem stariņiem uz katru pusi, to mēs redzēsim. Jo, diemžēl, mēs jau neietekmēsim tieši NATO lēmumus, lai gan ir paredzētas gan uzstāšanās, gan kuluāru sarunas, gan daudzas citas tikšanās.

— Taču man liekas, ka šīs trīs prezidenta valsts vizītes dienas Islandē sniedz mūsu delegācijai pamatu doties uz Vašingtonu optimistiskā noskaņojumā?

— Jā. Es domāju, lai arī mazajai Islandei nemaz nav savas armijas, tā tomēr ir NATO dibinātājvalsts, un Islandes balss kopējā 19 NATO dalībvalstu balsu korī skan skaļi un droši. Jo islandieši ir drosmīga tauta, un viņi arī skaļi deklarē savu attieksmi.

Bet mani ļoti interesē, kā savu viedokli Vašingtonā paudīs mūsu jaunie draugi starp NATO dalībvalstīm — Polija, Čehija un Ungārija. Es gan ticu, ka viņi būs tikpat aktīvi kā pirms savas iestāšanās NATO. Jo simboliskā roku salikšana Madridē, kad nākamās dalībvalstis, kas tika uzaicinātas uz iestāšanās sarunām, vienojās kopīgā roku spiedienā ar trim Baltijas valstīm, ļauj ticēt, ka tās, protams, būs kopā arī ar mums tagad, būdamas NATO dalībvalstis.

Jānis Ūdris,

"Latvijas Vēstneša"

speciālkorespondents

Valsts prezidenta vizītē Islandē