Jauns, rūpīgi lolots ķieģelis Latvijas viduslaiku izpētē

Šis rudens ir bagāts ne tikai zemkopjiem, ogotājiem un sēņotājiem, bet arī Latvijas zinātnei un tās darbiniekiem. Tikai pirms mēneša notika ilgi gaidītais mūsu valsts vēsturnieku I kongress, bet jau 24.oktobrī sāksies Apvienotais pasaules latviešu zinātnieku kongress (jau trešais!) un Letonikas IV kongress “Zinātne, sabiedrība un nacionālā identitāte”. Lietpratēji četras dienas strādās plenārsēdēs un 45 (!) sekcijās, diskutējot par prioritārajiem zinātnisko pētījumu virzieniem, par jaunu spēku iesaistīšanu speciālistu pulkā, par zinātnes saitēm ar nacionālo identitāti, latviešu valodu, vēsturi un kultūru.

Minētajā vēsturnieku lielsaietā, izvērtējot padarīto, labi vārdi cita starpā tika teikti par Latvijas vēstures institūta izdodamo grāmatu sēriju “Latvijas viduslaiku pilis”, kura sākta 1999.gadā. Interesenti nesen saņēma jau septīto tās vairāk nekā pustūkstoš lappušu lielu, bagātīgi ilustrētu publikāciju sējumu “Pētījumi un avoti par Latvijas ordeņpilīm”, kuru sastādījusi akadēmiķe Ieva Ose. Viņa priekšvārdā paskaidro, ka šīs sērijas iepriekšējos krājumos senās aizsargceltnes apskatītas tikai Latvijas teritorijā. Taču Livonijas konfederācija aptvēra arī tagadējo Igauniju, bet Vācu ordeņa Livonijas atzars – vēl plašāku reģionu. Līdz ar to šejienes cietokšņiem ir daudz kopīga gan ar vecajām pilīm igauņu zemē, gan bijušajā Prūsijā – tagadējā Ziemeļpolijā.

Un tā: jauno publikāciju pirmais bloks (pavisam to ir seši) ir veltīts apkopojošiem pētījumiem. To saturs liecina, ka arī šajā historiogrāfijas apakšnozarē sajūt globalizācijas elpu. Vispirms jau autoru ziņā. Vācu zinātnieks Frīdrihs Bennighofens rakstā “Pilis kā galvenie atbalsta punkti vēlo viduslaiku aizsardzības sistēmā Vācu ordeņa valstī Prūsijā un Livonijā” aplūko šo problēmu galvenokārt no militārās vēstures viedokļa līdz 1410.gadam, kas sakrīt ar Tannenbergas kaujas laiku, kad iezīmējās būtiskas pārmaiņas kara tehnikā un karaspēka struktūrā. Šajā laikā ordeņa pilīs Prūsijā un Livonijā bija ziņas jau par 1100 lielgabaliem. Autors sniedz sīku informāciju teksta un daudzu tabulu veidā par dažādu ieroču un munīcijas krājumiem pilīs. Bijušajā Livonijā, izrādās, visvairāk to bija ordeņa mestra rezidencē jau kopš 14.gs. Cēsīs – 910, sekoja Rīga – 529, Paide – 66 u.c. Visvairāk arbaletu Prūsijā atradās livoņiem labi zināmajā Kēnigsbergā – 1391 un Klaipēdā – 1389. Garnizoni parasti bija 200–300 vīru lieli. Lai nodrošinātu viņus un karagājienos iesaistīto zemnieku pārvadāšanu militāro operāciju laikā, pie nocietinājumiem ūdensceļu malā, īpaši pie Marienburgas, Elbingas, Kēnigsbergas un Klaipēdas, 15.gs. sākumā bija novietoti vairāk nekā 100 upju kuģu. Kā stāstīts un uzskatāmi parādīts publikācijā, daudzajos cietokšņos (ap 1400.gadu apskatāmajā teritorijā bija 206 vācu pilis) bija sarūpētas lielas pārtikas rezerves. F.Benninghofena raksts ir nopietns pienesums šīs problemātikas tālākvirzīšanā Latvijas historiogrāfijā.

To pašu var teikt par Latvijas arheoloģijas seniora un vienlaikus patriarha akadēmiķa Andra Caunes devumu, kas izklāstīts pat divās apcerēs – pirmajā blokā tas ir apkopojošs apskats “Latvijas robežpilis 13.–16.gadsimtā” un pētījumu nodaļā – “Rēzeknes pilsdrupu skati 20.gadsimta pirmās puses pastkartēs”. Jo viņš ir ne tikai talantīgs rakstītājs, bet arī prasmīgs fotogrāfs amatieris, taču gandrīz meistars, cītīgs atklātņu krājējs, laižot tās “apgrozībā” sava institūta žurnālā un citos izdevumos, apskatāmo grāmatu ieskaitot.

Lai aizsargātu konfederāciju pret Lietuvas un Krievzemes sirotājiem, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskaps, Tērbatas un Kurzemes bīskaps izveidoja 22 robežpiļu aizsardzības sistēmu, kas – pavisam 17 – atradās galvenokārt ordeņa zemēs. Daudzi no šiem cietokšņiem bija pie lielākajiem ūdensšķēršļiem – Daugavas un Lielupes. Gandrīz visas ordeņpilis kalpoja kā komturejas vai fogtijas centrs. Tajās gandrīz visu laiku uzturējās novada pārvaldnieks, vienlaikus arī ordeņa amatvīrs – pils komandants. 15.gs. tur parādījās algoti karakalpi – kājnieki. Atgriežoties no veiksmīga sirojuma, pilīs apmetās mājās pārnācis karaspēks. Tās bija arī nodevu savākšanas vietas. Sīki izanalizējis šo objektu būvniecību, funkcijas un darbību teritoriāli un hronoloģiski, A.Caune secina, ka 14.gs. galvenais apdraudējums Livonijai nāca no Lietuvas, tāpēc dienvidu robežu aizsardzībai piļu līnijā tika veltīta lielākā uzmanība. Kad 15.gs. pirmajā pusē tika noslēgts ilgstošs miers ar Lietuvas–Polijas karaļvalsti, zuda bailes šajā pusē, turpretim pieauga draudi no austrumiem – Pleskavas un vēlāk no apvienotās Maskavas liekņazistes. Tāpēc šajā virzienā nostiprināja aizsardzības būves, piemērojot tās ugunsieročiem. Sienu biezums pieauga pat līdz trīs un vairāk metriem. Tomēr pārspēks bija krievu pusē. Sākoties Livonijas karam 1558.gadā, pētnieks mažora tonī konstatē: “Neviena robežpils, ne arī pilis zemes iekšienē vairs nespēja pretoties ugunsieročiem. Zemes aizsardzībā mūra pilīm īpašas lomas vairs nebija. Pēc neilga aplenkuma un lielgabalu apšaudes gandrīz visas Livonijas zemju pilis, izņemot Tallinu (Rēveli), padevās pretiniekam.” Toties, pievēršoties lokālajai Rēzeknei, A.Caune var palepoties, ka viņa kolekcijā atrodas piecu dažādu fotogrāfu veiktie turienes pilsdrupu uzņēmumi. 18 no tiem ievietoti jaunajā grāmatā ar to sagādātāja komentāriem: “... Redzams, kā pilsdrupu mūri, kas bijuši celti no laukakmeņiem un saistīti ar javu, nepilnu simt gadu laikā ir nodrupuši un mainījuši savu izskatu. Senajās fotogrāfijās mēs vēl redzam mūsu kādreizējo augstumu, logu un durvju ailas un citas celtņu konstruktīvās detaļas.”

Sava veida rekordiste tomēr ir I.Ose, kas sākumpētījumā pirmajā blokā aplūko kapelas un baznīcas Latvijas viduslaiku pilīs, bet divas apceres veltī šaurākām tēmām – Ludzas ordeņpils vēsturei, kā arī Vidzemes un Latgales piļu plāniem un zīmējumiem Zviedrijas arhīvos, kurus un kaimiņtautas valodu viņa pārzina slavējami. Autore uzreiz ķeras vērsim pie ragiem, pirmā raksta pirmajā teikumā paskaidrojot: “Par pils kapelu vai pils baznīcu sauc nocietinātās dzīvesvietas teritorijā ierīkotu sakrālu telpu vai celtni.” Viņa konstatē, ka no šādiem objektiem mūsdienās tikai Lielstraupes pils kādreizējo kapelu jeb Straupes baznīcu izmanto sakrāliem mērķiem kā luterāņu dievnamu. I.Ose norāda uz grūtībām, ar kādām zinātniekiem jāsastopas, pētot šo problemātiku. Galvenais, ka minētās celtnes jau pirms daudziem gadsimtiem pārvērtušās drupās. Skopas ir arī vēstures avotu liecības. Viņa tomēr ir prasmīgi sakopojusi pieejamo materiālu, izskaidrojusi un vērtējusi to. Tas papildināts ar nelielu avotu un historiogrāfisku apskatu, kas sastopams ne visos rakstos. Pēc pētnieka iegūtajiem datiem, ir zināmas sakrālās telpas 25 pilīs. Hipotētiski var runāt par 37 kapelām vai baznīcām. Visu to saraksts ar īsākiem vai garākiem paskaidrojumiem ievietots viņas apceres nobeigumā, kas ir konkrēts, pirmreizīgs un tālab vērtīgs papildinājums pamattekstam.

Blokā “Arheologu pētījumi” ir pārstāvēti septiņu autoru darbi. Šīs recenzijas ierobežotā apjoma dēļ minēsim tikai divus no tiem, kuri, šķiet, izraisa vislielāko interesi ar savu novitāti. Cēsu ordeņpils ilggadējā pētniece, pilsētas goda pilsone Zigrīda Apala, kura nesen atzīmēja 75.dzimšanas dienu (ar ko apsveicam!), zināmā mērā sasaucoties ar I.Osi, reprezentējusi rakstu par savas pils kapelas menzu, respektīvi, altārgalda virsu (latīņu val. – mensa). Tā ir iegūta 2007.gada izrakumos. Tālāk autore sīkāk raksturo šā vērtīgā atraduma parametrus. Tā pamatne bijusi 3x1,8 metri, svars 800 kg. Cēsu menza ir vienīgais šāds ieguvums Latvijā. Tā eksponēta brīvā dabā un pieejama apskatei.

Lai nu kura aizsargceltne, bet pirmām kārtam latviešu vērību nevar nesaistīt Latvijas centrālā – Rīgas pils, pat vissīkākās tās detaļas. Kā šajā izdevumā publicētais Ilzes Mālkalnes raksts par šīs staltās celtnes virtuves vēsturi 17. un 18.gs. Taču jābrīdina uzreiz, ka tas nav stāstījums par tā laika kulinārijas brīnumiem, kuri diemžēl nav saglabājušies, bet lietišķs vēstījums, kura pamatā likti izrakumi šajā objektā 21.gs. sākumā, kā arī rakstīti avoti un plāni. Arheologu darbs pils ziemeļu korpusā virtuves vietā devis bagātīgu materiālu, sākot ar bronzas uzpirksteņiem un beidzot ar dzelzs dakšiņu (!) tīri mūsdienīgā izskatā (liekas, ka plastmasa tolaik vēl nebija pazīstama...). Ķēķi likvidēja pils pārbūves laikā 19.gs. 40.gados, bet izrakumos iegūtās senlietas liecina gan par tur lietotajiem priekšmetiem un traukiem, gan par pilenieku ikdienu.

Grāmatas pēdējās, īsākās nodaļas stāsta par arhitektu publikācijām, avotiem un šo celtņu pētniekiem. To skaitā, piemēram, Cēsu pils 16.gs. beigu revīzijas protokoli, kurus savā laikā pārtulkoja no poļu valodas latviešu mēlē pazīstamais vēsturnieks Jānis Tālivaldis Zemzaris (1902–1996) un kas tagad pirmo reizi nodoti atklātībai, turklāt paralēli oriģinālā un pārcēlumā. Ilustrācijas labad tikai viens citāts no šā dokumenta. Pils priekšā 1592.gadā dzīvoja: “Pirtnieki – 7 [..]. Amatnieki ir 4: galdnieks, gleznotājs – itālietis, skrīveris un viens dārznieks, kurš apkopj pils dārzu; bende. Pils kalpi jeb sulaiņi – 6, bet septītais – ziņnesis. Viņiem visiem nav citu pienākumu kā kalpot pilij.”

Sērijas rakstu 7.sējuma pēdējās lappuses aizvada tautās vācu pētnieka Rainsa Cahariasa rakstu par viņa tautieša Bernarda Šmida (1872–1947) pētījumiem abu pasaules karu laikā Kurzemē, Lietuvā, Polijā un Austrumprūsijā, kas arī publicēts divās valodās – latviešu un oriģinālvalodā. Augstā profesionālā, var droši teikt, akadēmiskā, līmenī izdotā krājuma sakārtotāja atzīmē, ka šī grāmata sākas un beidzas ar vācu zinātnieku rakstiem: “Savā ziņā tas ir simboliski – Latvijas viduslaiku pilis ir mūsu kopējais mantojums, kura izpētē jāapvieno dažādu speciālistu un dažādu tautību pētnieku zināšanas.” I.Osei ir taisnība. Līdz šim tas ir darīts veiksmīgi, un mums nav šaubu, ka tā būs arī turpmāk. Lai sokas!

I.Ose, “Latvijas viduslaiku pilis. VII”. Latvijas vēstures institūta apgāds, 2011.g., 544 lpp.

Prof., Dr.habil.hist. Rihards Treijs