Mākslas zinātnieka, Rundāles pils saimnieka un vienlaikus gleznotāja runa bija tik piesātināta un atraktīva, ka visi klātesošie to klausījās bijīgā klusumā. Tomēr Imants Lancmanis neapcerēja tikai gleznošanu. Tās bija pārdomas par dzīvi, par laiku, par cilvēkiem.

— Man ir pavisam īpašas izjūtas, stāvot pie savām gleznām šajā namā, var teikt, zinātnes templī. Jo šī vieta it kā īpaši pasvītro un iezīmē to šķietamo divdabību, kādā man gandrīz visu mūžu nācies dzīvot un strādāt. Ir iesakņojies uzskats, ka māksla un zinātne ir vairāk vai mazāk šķirtas, ka tās ir neapvienojamas lietas vai varbūt pat viena otru izslēdz. Bet man nācies visu apzinīgo mūžu atrasties šajā dīvainajā līdzsvara stāvoklī starp vienu un otru, nedodot kaut kam priekšroku. Tajā pašā laikā, tieši būdams šajā labilajā stāvoklī, esmu atklājis ļoti lielu spēka avotu.

Kad 13 gadus studēju glezniecību, sākot jau ar Rozentāla mākslas vidusskolu, tad viss likās vienkārši: glezniecība kā nodarbe. Un arī dzīves ceļš skaidrs — tā ir noteikta veida attieksme pret pasauli. Nav tik būtiski, kā gleznotājs sevī ir uzņēmis šo pasauli. Bet ir svarīgi, kā viņš to pārstrādā, kā mēģina to norakstīt, mēģina no tās atbrīvoties. Vairāk vai mazāk tā ir intelektuālā pasaule un darbošanās ar sevi, kā arī egoistiski individuālistiska nodarbe.

Taču jau toreiz, šajā mācību procesā, kad dienā nodarbojos ar glezniecību, vakarā darīju pavisam kaut ko citu. Sēdēju bibliotēkā. Tur bija vesela virkne vācbaltiešu grāmatu par vēstures un mākslas vēstures jautājumiem, kuras visā pēckara laikā neviens nebija atvēris. Un bibliotekāre man vienmēr smaidīdama teica: "Jā, jūs esat pirmais, kas tās pieprasa."

Mākslas vēsture, heraldika, vēsture, ģenealoģija, muižu vēsture, baznīcu vēsture — tās bija tēmas, kas jau toreiz, kad man bija gadu piecpadsmit, astoņpadsmit, nostājās blakus šai otrai pasaulei. Un sākās brīžiem dīvaina konkurence, brīžiem simbioze starp šo seno pasauli, vēstures pasauli, apzināto pasauli. Jo es jau toreiz ņēmu Heinca Bīrona grāmatu un izdarīju izrakstus, kā tagad teiktu, taisīju datu bāzi.

Un tajā pašā laikā pilnīgi pretējā pasaule dienā akadēmijā — glezniecība, māksla. It kā pilnīgi cits — emocionāls skats uz pasauli. Tas droši vien bija likteņa gribēts, ka jau akadēmijas trešajā kursā nāca piedāvājums darboties Rundālē. Un parādījās jauns kairinājums, vēl viena īsta likteņa dota iespēja. Jo pirms tam mana interese par baznīcām un muižām bija it kā bez adresāta. Kādēļ es to daru? Kādēļ es krāju šīs izrakstu kaudzes? Bet tad nāca Rundāle, par kuru uzreiz bija skaidrs, ka tā ir ne tikai objekts, kas jāatjauno un jāglābj, bet arī vieta, kur var izveidot brīnišķīgu Latvijas senās mākslas muzeju.

Jau 1964. gadā es tur aizgāju. Sākām pilnīgi uz pašierosmi, iekšējā dzinuļa vadīti. Vācām, ko varēja izglābt, baznīcās, muižās, senajās pilsētās. Turpinājām darbu arhīvā un bibliotēkā. Kādu brīdi uzvarēja viena mana likteņa lemtā daļa — mākslas vēsture, vēsture, pieminekļu aizsardzība, Rundāles pils glābšana. Glezniecība it kā nogāja pagrīdē. Taču nevienu brīdi tas nebija pilnīgi. Un tagad man jāpiespiež sevi atcerēties: jā, arī tajā gadā es gleznoju, un arī pat tajā, kad, liekas, biju spiests pilnībā nodoties tikai pils problēmām. Arvien pulsēja šī zemūdens strāva, tā bija blakus. Līdz pēkšņi it kā eksplodēja, iznāca virspusē.

Te ir viens 1971. gada darbs "Rīga. Suvorova iela". Tas tapis tad, kad biju jau pilī, kad man bija bezgala daudz problēmu. Jo tikai 1972. gadā mēs kļuvām par patstāvīgu muzeju. Iepriekšējais gads pagāja ļoti dramatiskā cīņā, kā panākt šo patstāvīga valsts muzeja statusu. Un arī toreiz — pa sestdienām, svētdienām, pa naktīm kaut kas ir gleznots.

Pēc ilgāka pārtraukuma radās "Dāvana manai sievai". Glezna, kurā it kā sublimējas tas, ko es, strādādams muzejā, redzot diendienā šo senās mākslas valdzinājumu, it kā mēģinu to paņemt sev, parādīt: es arī tā varu. To, ko es nevaru nopirkt, šo skaisto gleznu, es uztaisu sev par prieku un uzdāvinu savai sievai.

Jā, tā ir viena puse. Bet ne tikai. Glezniecība ir tas dīvainais valdzinājums, pat nepieciešamība — būvēt otru pasauli. Taču brīnumainā sajūta, kas man vienmēr ir bijusi, nodarbojoties ar mākslas vēsturi, arī ir pasaule. Mākslas vēsture, kā es to sajūtu, ir rekonstruēšanas, restaurācijas un glābšanas pasaule. Turklāt visplašākajā nozīmē. Ne tikai, ka tā ir Rundāles pils, tā ir visa Latvija. Baznīcas, muižas it kā dzīvo manī un saista mani tikai ar to, ka varu kādu mazu vai lielāku gabaliņu no tā izglābt. Ne jau visu kā Rundāli. Bet tikai kādā rakstā, kādā grāmatā, kādā priekšstatā, kādā dokumentācijas krājumā izdodas šo pasauli atkarot nebūtībai. Un padarīt dzīvu un bezgala spilgtu manā iztēlē, un varbūt kaut kādā mērā arī citiem, kas lasa manis uzrakstīto. Nenoliedzami, šī otra pasaule it kā vēl tiešāk dzemdina tēlus, situācijas, cilvēkus, pasauli, kas bieži vien arī ir aizgājusī pasaule.

Bet nebūtu pareizi, ja mēģinātu traktēt, ka visos gadījumos mēģinu nodarboties tikai ar neesošā restaurāciju. Tā nav. Jo nav ne mirušās, ne esošās pasaules — būtībā mums blakus viss mirst ik brīdi, un katrs aizgājušais mirklis ir tikpat pagātnei piederīgs, kā mirklis pirms simts vai tūkstoš gadiem. Tas viss ir mums blakus. Svarīgi, cik spilgtas mums ir šīs ainas, šīs atziņas, ko tās mums nozīmē. Man viss šis process, arī gleznojot, nav tikai paša iekšējais kairinājums un apmierinājums. Manuprāt, es, pateicoties spējai radīt savā galvā un pēc tam izlikt arī uz audekla, varu mākslas vēsturē radīt visu sev labāk pārredzamu. Šī celtne, pagātnes aina ik brīdi man ir galvā, es to varu domās aptaustīt visos sīkumos. Varu pastaigāties pa visiem Latvijas objektiem, tie ir tikpat kā ieskenēti, es tos redzu, es varu tur darboties. Un caur kādu glezniecības tēmu, ja tā man uzmācas, es varu izprast arī citas lietas. Kāds varbūt teiks, ka mani interesē tikai senā māksla, turklāt pat tikai šķiriska un nacionāli ierobežota māksla vai vācbaltiešu mantojuma daļa, taču tā nav. Tas vienkārši ir mans tiešais darba uzdevums.

Un tajā pašā laikā es sajūtu vēstures bezgalīgo valdzinājumu un spēku visplašākajā nozīmē. Ne velti te blakus ir šīs divas gleznas "Kalētu klēts". Un ne velti tur iekavās rakstīts — Kalētu klēts II un Kalētu klēts III. Daudzi jautās: kāpēc šie divi cipari? Jā, tur jābūt klāt arī Kalētu klēts I un Kalētu klēts IV. Jo tas ir tikai mazs piemērs, kā es izjūtu. Kā es izjūtu ne tikai vēsturi, ne tikai Latviju, bet visu, kas ir mums kopīgs.

Un Kalētu klēts epopeja mani bezgala sajūsmināja ar to, ka parādīja: vienā mazā sīkumā bezgalīgā mērā var sublimēties viss lielais. Viss mikrokosmoss un makrokosmoss, visa laikmeta strāvošana cauri laikam ik brīdi maina savas vietas.

Sākās viss ļoti īpatnēji. Tās bija fotogrāfijas, ko kāda kundze man atsūtīja no Kalētu muižas un kurās es ieraudzīju absolūto. Ieraudzīju, ka vienā fotogrāfijā var sublimēties kāda latviešu tautas vēstures daļa, viens brīdis. Un šajā brīdī iekšā ir viss. Ka, no vienas puses, tā ir it kā analīze, bet, no otras, — atklāsme. Es pat gribētu teikt: dievišķā atklāsme. Sākumā manā rīcībā bija maza fotogrāfija 9x12cm formātā, miglaina reprodukcija no cita sena uzņēmuma. Sāku strādāt ar šo mazo bildīti, kuru pētīju ar palielināmo stiklu, mēģinot ieraudzīt cilvēkus, mēģinot tos atdzemdināt tajos miglainajos plankumos, kas tur vīdēja. Mēģināju ne tikai ieraudzīt viņu sejas, bet ieraudzīt viņus arī kā cilvēkus tajā laikā, 1914. gadā, kad fotogrāfija tapusi. Pagāja gads. Un es ieraudzīju fotogrāfijas oriģinālu. Tā jau bija liela bilde — 18x24cm. Brīnišķīga, visās detaļās smalki niansēta fotogrāfija. Šie cilvēki pienāca man vēl tuvāk. Esmu pavadījis ne vien stundas, bet dienas, raugoties šajā fotogrāfijā un mēģinot visu to reproducēt.

Un tad es saskatīju vēl vairāk. Ko nozīmē jēdziens "latviešu zemnieks"? Ieraudzīju, ka šī bilde nav gadījums — tā ir absolūtā likumsakarība, ka tādai bildei bija jābūt un ka man vajadzēja to ieraudzīt. Pat gribu teikt, ka mana dzīve lielā mērā ir mainījusies tāpēc, ka sāku papildus interesēties par tēmu — latviešu zemnieks. Bildē ir 21 cilvēks un viens zirgs. Un šie cilvēki spēj būt pārstāvji veselam laikmetam, veselai tautai: latviešu zemnieks, Kurzeme, 1914. gads, — tur viss ir iekšā. Katrs no viņiem ir absolūts. Tāda absolūta gravitācija, kas piemīt radošai personībai. To es ieraudzīju caur bezgalīgo skatīšanos šajās sejās. Ja pirmajā mirklī šie cilvēki liekas kaut kādi nošņurkuši, nenozīmīgi — varbūt kādi muižas kalpi, klētnieks, staļļu pārzinis. Bet — cik viņi ir spēcīgi, cik pašapzinīgi! Cik viņos daudz ir iekšā no tā, kas raksturīgs latviešu tautai — neatkāpties, kad šķiet, ka viss iet uz postu... Varbūt tieši pateicoties šai fotogrāfijai un savam darbam, es to ieraudzīju.

Tur ir kaut kas absolūts. Tur ir kāda sieviete. Viņa stāv ar maizes kukuli rokās. Pirmajā brīdī man likās: ak vai, šī nodrāztā tēma — lauku maizes klaips ir jau pārāk devalvēts simbols. Bet tas tur ir, un es to arī uzgleznoju. Un, pievēršoties šai sievietei, es biju pārsteigts, cik viņa ir skaista. Liela, smagnēja sieviete, bet kā viņa smaida — Monas Lizas smaids. Man vislielākās mokas sagādāja šīs sievietes seja. Man šķita, ka varētu to uzzīmēt jebkurā brīdī, jo tik daudz uz viņu esmu skatījies. Taču nespēju reproducēt to, kas bija viņas skatienā — dīvainais smaids, vaigu piecēlums. Viņas seju pārgleznoju reizes sešas — te viņa par daudz smaidīja, te šķita par nopietnu, centos izvilināt to, ko biju ieraudzījis fotogrāfijā un kas šai sievietei objektīvi piemīt.

Tur blakus ir vēl viena glezna. Un daudzi saka: tāds kā socarts , tagad jau ir moderni taisīt tādas Staļina laika būšanas. Ne jau tāpēc es to taisīju. Starp fotogrāfijām, ko atsūtīja sieviete no Kalētiem, bija arī šis uzņēmums. 1950. gads. Tajos pašos Kalētos. Tās pašas klēts priekšā, kas 1914. gadā bija tik brīnišķīgi spoža, sakopta, zaļš mauriņš — perfektā muižas pasaule. Un tagad — 1950. gads. Māja — viens haoss, zālītes vairs nav, ir kaut kāda izdangāta smilts. Cilvēki jau sadzīti kolhozā un ved labību uz sagādes punktu. Un ir plakāts ar uzrakstu "Uzvara". Viss Staļina laika murgs ir fotogrāfijā. Un tajā pašā laikā, kas mani visvairāk pārsteidz, kad es tiku pāri barjerai, kas mūs šķir no tās pasaules, — cilvēki tā laika lempīgajos apģērbos, nesakārtoti, pat traģiski cilvēki.

Es pats arī atceros šo tālo laiku — man toreiz bija deviņi gadi. Un vēlreiz man nācās atgādināt sev, ka arī tad saule nebija norietējusi. Arī toreiz cilvēki priecājās, dzīvoja, tā bija tā pati latviešu tauta. Un arī šie cilvēki nav sliktāki par tiem — 1914. gadā Kalētu muižā un par tiem, kādi būtu iedomājami Kalētu muižā pēc 200 gadiem. Un viņi būtībā neatšķiras no tiem, kas joprojām pastaigājas pa Kalētu ciematu, tagad jau Kalētu pagastu. Ļoti bieži viņos ir tas pats spīts, šķelmīgums, pašpārliecība, noteiktība, dzīvesprieks. Un ir kāda sieviete, arī tur stāv kāda sieviete. Es negribētu teikt, ka tā būtu Staļina laika Kalētu madonna. Bet kaut kādā mērā viņu uzskatu par simbolu — šo skaisto, mūžīgo sievieti, kas ir vienmēr, jebkurā brīdī. Un nav jābūt renesanses laikam, lai parādītos brīnišķīgs sievietes tēls.

Gribu teikt, ka man grūtāk būs gleznot Kalētu klēts ceturto gleznu. Pirms mēneša aizbraucu turp, lai beidzot ieraudzītu, kas tad tagad ir Kalētu klēts. Šodien to vēl grūtāk izprast. Tāpat, kā grūti izprast mūsdienu dzīvi. Grūti izprast, kas Kalētos ir labais un sliktais 1999. gadā un kura ir mūsdienu Kalētu madonna. Bet viņa tur ir.

Ar šo garo ekskursu es gribēju parādīt, kā top gleznas. Man liekas, arī glezniecībai nāk cauri šis milzīgais strāvojums. Es ietekmējos no materiāla, par ko tiek domāts un gleznots. Un ietekmēts tiek pats process, ko varētu nosaukt arī par zinātni.

Droši vien visiem būtu ļoti interesanti, ja viņi redzētu, kā es strādāju pie darba "Kalētu klēts II". Jo tur bija ne tikai šī vecā brūnā fotogrāfija. Es visus personāžus viņu tērpos vēl nofotografēju dabā, lai redzētu, kā krīt saule, kā iedarbojas zaļais tonis no apakšas. Es gluži zinātniski izanalizēju situāciju, mēģināju to pārcelt mūsdienās un ieraudzīt, kādi ir laikmeta vaibsti. Vai ir kaut kādi laikmeta absolūti predestinēti vaibsti? Vai cilvēka seja izmainās 90 gadu periodā? Vai tas ir tikai ārējs uzposums — vīrietim ūsas vai sievietei lakatiņš ap galvu? Vai tas ir kas mūžīgs vai pārejošs — laikmeta tēls?

Kā redzat, arī šajā mazajā nieciņā parādās balansēšana starp zinātni un mākslu. Iedvesma. Un metodiska pieeja, kā šo iedvesmu realizēt. Jo man ļoti būtisks ir tieši izpildījums. Es šīs gleznas esmu uzskatījis kā izaicinājumu. Man šķiet briesmīgi, ja Vācijā saka: mūsdienās neviens vairs neprot gleznot. Jo tur pēc kara abstrakcionismu jau mācīja kā metodi, kā profesionālu veidu, kā izteikt savas izjūtas.

Man tomēr šķiet, ka ir jauki, ja var kā Pikaso, kas prata brīnišķīgi zīmēt, bet darīja to, ko pats gribēja, savā profesionalitātes kalnā stāvēdams. Un nevis tā, kā tie, kas ir spiesti darboties tikai ar šo ārējo manieri, ar ārējo šķietami lielo mākslu, kas bieži kļūst par mazo mākslu tieši šī iemesla dēļ. Es pieņēmu šo izaicinājumu. Un mēģināju iziet cauri tam, kas bija jāprot senajam gleznotājam, lai varētu realizēt savas ieceres. Tas, protams, ir vēl papildu ceļš, ļoti grūts, bezgala grūts ceļš — 20. gadsimta beigās apgūt prasmi, manieri, milzīgo bagāžu, kas bija vajadzīga senajiem meistariem un bez kuras mūsdienās diemžēl ļoti bieži var iztikt.

Es pārāk daudz stāstu par sevi, bet gribu, lai jūs redzētu un saprastu, kā to visu uztveru. Ļoti bieži nācies vērot, ka cilvēki ir samulsuši manu darbu priekšā, jo viņi tos nekādi nevar ierindot mūsdienu mākslas dīvainībās un daudzajos ismos .

Apzinos ļoti labi, ka neesmu izgudrojis riteni un to nevaru izdarīt, jo nekad nevaru pilnīgi izkāpt no sava laika un savas vides. Jā, tas viss ir postmodernisms, tā ir postmodernisma paša pēdējā laika fāze. Teikšu atklāti — esmu pārsteigts, ka ārzemēs cilvēki dara līdzīgas lietas. Tā nav redzamākā strāva, bet tas ir arī dabīgi — viss vibrē, izaug. Katrs laikmets, katrs mākslas stils rada savu pretmetu, viss notiek nemitīgā pretstatu cīņā. Ik brīdi ir šūpošanās starp figurālo mākslu, starp klasisko ideālu un tā noliegumu.

Te ir vēl viena glezna. Jā, tā ir mūsdienu Latvija ar tās labajām un sliktajām gaitām. Un arī maza parafrāze par klasisko tēmu — cilvēks mūžam tikumu un netikumu ietvarā. Tā tas ir no vissenākajiem laikiem, no Ādama un Ievas, līdz pat mūsdienām. Šīs alegoriskās figūras, kas tagad jau aizmirstas, deva dzīvei skaidrojumu — tās vienmēr bija moralizējošas figūras, kas kalpoja pavisam tiešam uzdevumam: moralizēt, kaut ko atgādināt un mācīt. Diemžēl šī simbolu pasaule ir tādā mērā pazudusi, ka es biju pārsteigts — kaut kur publikācijās bija minēta Latvija un uzskaitīti visi šie netikumi, bet tie tika rakstīti ar mazo burtu. Cilvēki pieraduši, ka slinkums, alkatība, skaudība, nodevība ir ikdiena, un neaptver, ka tā ir alegorija, simbols, kas jāraksta ar lielo sākumburtu.

Vieni šajā gleznā redz politisku manifestu — ka Latvija ir viens vienīgs pasaules grēku zaņķis, aizmirstot, ka visos laikos šādas alegorijas ir bijušas kā nāves grēki. Un ikreiz nāves grēki ir mainījuši savu seju. Ja paskatāmies, kas ir nāves grēks gotikā, renesansē vai barokā, tad redzam, ka nomenklatūra šiem nāves grēkiem mainās. Tāpat, kā mainās pats cilvēks — kāds tikums vai netikums izvirzās priekšplānā. Un tikko šo netikumu ir ļoti daudz, tos acīmredzami aizmirstot, ar tiem sevi identificējot, zūd arī to nosaukums, tie vairs nefigurē kā grēks. Gribu cerēt, ka Latvijā mūsdienās tas tādā mērā nav un ka mēs neesam tiktāl identificējušies, lai nespētu uztvert to kā mazu morāli. Mans nolūks nebija gleznot moralizējošu darbu. Tas ir tikai atgādinājums, ka arī šādā veidā var uztvert pasauli. Un, ka šādā veidā to var arī uzgleznot, kā to būtu darījis gleznotājs Francijā 19. gadsimtā, kad nācās operēt ne tikai ar nosacītajām tēmām, bet arī ar nosacītajām figūrām, pozām, drapēriju dīvainajiem lidojumiem un dīvaino, spalgo, kliedzošo, varbūt pat griezīgo, kolorītu, arī tas nāk no tā laika franču glezniecības. Tas pierāda, ka var būt arī tāda glezniecība — pilnīgi aizmirsts virziens — alegoriskā glezniecība, darbošanās ar klasisko figūru nostatījumu, figūru atlasi, figūru dekoru veidiem, kā to pazīstam no klasicisma.

Kad 1971. gadā uzgleznoju "Suvorova ielu", tiešām nezināju, ka pasaulē pastāv hiperreālisms, fotoreālisms, ka cilvēki izmanto fotogrāfijas. Man vienkārši šķita, ka fotogrāfija man ir vajadzīga, lai izteiktu izjūtas, kādas man bija, kad katru dienu braucu pa Suvorova ielu uz Mākslas akadēmiju. Braucu ar trolejbusu un redzēju, kā garām aizzib cilvēku sejas — uzplaiksnī, aiziet tālumā, atnāk, pazūd. Kā gaisma krīt uz jūgendstila mājām. Tas viss likās bezgala interesanti. Es to parādīju. Un gadā, kad šo darbu pirmo reizi izstādīju, es ieraudzīju: jā, to dara arī citi.

Cilvēks ir sava laikmeta sastāvdaļa. Un nemaz neuzskatu, ka gribu runāt pretī savam laikmetam. Vēlos teikt pretējo: esmu laimīgs par šo laikmetu, kurā dzīvoju. Esmu ļoti laimīgs par to dīvaino, kā jau teicu, labilo robežpozīciju, kurā man nācies pavadīt savu dzīvi, — vidū starp mākslu un zinātni.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Imants Lancmanis izstādes atklāšanā

Rīga. Suvorova iela. 1971.

Kolhoznieki Kalētos klēts priekšā. Rudens, 1950.g. (Kalētu klēts III).

1998.–1999.

Dāvana manai sievai. 1987.–1989.

Kalētu muižas dienestnieki pozē fotogrāfam klēts priekšā. Vasara, 1914.g. (Kalētu klēts II). 1996.–1998.

Latvija Muļķības, Naida, Skaudības, Slinkuma, Alkatības, Baudkāres un Nodevības ielenkumā. 1998.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"