23.aprīlī pasaulē vistālāk pazīstamajam komponistam — 80

"Mana dzīve orientējusies divās atšķirīgās vidēs. Vienai nāk līdzi dzimtās zemes piederība, neatkarīgās Latvijas lepnuma nozīme un jēga. Otrai — garīgais briedums, kas izveidojies vispasaules garīgā pulsa kultūrā un garā. Abas vienādi svarīgas un noteikušas manas dzīves nozīmi un tās virzienu. Divas pasaules: abas krāšņas, abas bagātas."

T.Ķeniņš

Ferencam Listam vecumdienās esot nācies saņemt pārmetumus patriotisma trūkumā, jo viņš gandrīz visu spožo mūziķa mūžu bija nodzīvojis ārpus Ungārijas. Tad Lists atjautājis, vai toreizējos Ungārijas šaurajos apstākļos viņš dzimteni būtu varējis vēl labāk godā celt, nekā to darījis ar savām triumfālajām ungāru mākslinieka gaitām ārzemēs.

Tas nāk prātā, sveicot 80.dzimšanas dienā kanādiešu un latviešu komponistu Tālivaldi Ķeniņu. Viņš ir viens no nedaudzajiem, varbūt pat vienīgais no Kanādā ieceļojušajiem dažādu tautu komponistiem, kura vārdam turienes muzikologi un žurnālisti neaizmirst piemetināt izcelsmes zemi — latvian born . Tas pats lasāms arī vairāk nekā 25 dažādu zemju enciklopēdijās, kur ievietoti raksti par Tālivaldi Ķeniņu. Vienīgais no pasaulē dzīvojošajiem latviešu komponistiem, kura vārdā nosaukta pilsētas iela ( Kenins crescent Kanādas galvaspilsētā Otavā). Kompozīcijas atskaņotas vairāk nekā 30 pasaules valstīs.

Bet, starp citu, šīs kompozīcijas — 8 simfonijas un kāds desmits citu partitūru orķestrim, 15 instrumentāli koncerti, tuvu pie 40 kamermūzikas opusu, desmitiem darbu taustiņinstrumentiem, kora un solo dziesmas, 10 kantātes tipa skaņdarbi u.d.c. — jā, tas viss ir bijis arī jāsakomponē. Darbu absolūtais vairākums radies kā Kanādas radiokompāniju, turienes kultūras padomes un dažādu fondu, arī latviešu dziesmusvētku organizatoru pasūtinājums. Kanādas starptautiskais radio izdevis pat Tālivalža Ķeniņa darbu ieskaņojumu antoloģiju četros kompaktdiskos, nemaz jau nerunājot par mazāka apjoma izdevumiem. Intensīvā, 32 gadus ilgā pasniedzēja karjera Toronto universitātes Mūzikas fakultātē vainagojusies ar goda profesora statusu. Kopš 1989.gada, kad Rīgā notika Tālivalža Ķeniņa mūzikas festivāls, viņš vairākkārt Latvijā viesojies un bijis klāt savu darbu atskaņojumos, saņēmis goda profesora titulu arī no Latvijas Mūzikas akadēmijas.

Vai tas nozīmē, ka līdzšinējā dzīve bijusi viens vienīgs skrējiens pa viļņu galotnēm? Tiesa, atšķirtība no dzimtenes nevarēja būt tik sāpīga kā tiem latviešu komponistiem svešumā, kuri Latvijas kultūras vidē jau bija agrāk dziļi ieauguši. Tālivaldis Ķeniņš par mākslinieku izveidojās ārpus Latvijas, Parīzē, kur saņēma daudz bagātīgākus garīgos stimulus nekā tie, uz kuriem varēja cerēt dzimtenē. Taču pasaules mūzikas lielajā centrā uzsūktie priekšstati par mūzikas sūtību un uzdevumiem bija arī gluži citādi, nekā mazā tautā, kura joprojām cīnījās par savas nacionālās kultūras izbūvi un atzīšanu. Tāpēc Ingrīdas Zemzares grāmata par šodienas jubilāru, iznākusi Rīgā, 1994.gadā, saucas "Starp divām pasaulēm". Vēl vairāk. Pēc paša Tālivalža Ķeniņa vārdiem, grāmatas atvēršanas svētkos, tās nosaukums varēja būt arī "Starp trim pasaulēm", jo starp Latviju un Kanādu bija vēl pieci Parīzes studiju gadi, kas nodrošinājuši paliekošus kontaktus ar Francijas mūziķiem. Tuvāk skatot, varētu ievērot pat ceturto pasauli, kas izvirzījusi savas īpašas garīgās un laika atdeves prasības, — svešatnes latviešu kultūras dzīvi.

Tādā kārtā Tālivalža Ķeniņa komponista ikdienas un garīgā gaita izrādās esam gana komplicēta un sazarota. Uzdrošināšos teikt, ka beidzamās desmitgades lielākos iekšējos jautājumus Tālivaldim Ķeniņam jaunā veidā atkal ir izvirzījusi viņa situācija starp divi pasaulēm jeb, precīzāk sakot, tos ir izvirzījusi dzimtene, attieksme pret to. Ne jau kādā banālā "emigranta" un tēvzemes attieksmju izpratnē, bet daudz dziļākā nozīmē. Un arī ne tikai norūpētībā par Latvijas kultūras labklāšanos, kam viņa vecāki savā laikā atdevuši tik daudz, bet kuru viņš saskata izpostītu, dažā ziņā nožēlojamu un pārāk lēni atdzimstošu. Bet Tālivalža Ķeniņa kontakti ar šodienas Latvijas komponistiem un mūziķiem, bagātīgā sarakste un, kā redzēsim, arī daži pēdējā laika skaņdarbi ļauj secināt, ka viņu garīgi joprojām nodarbina arī saskaņas un sakarību atrašana starp to, kas mūzikā veidojies un top Latvijā, un to, ko par labu atzinis un darījis viņš. Jo viņš redz atšķirības ne tikai mūzikas dzīves materiālo iespēju ziņā un, teiksim, sabiedrības izglītības un audzinātības līmenī, bet arī izpratnē par mūzikas lomu un uzdevumiem. Ārēji neizrādot, varbūt pat definitīvi sev neformulējot, kā arī par spīti gadu nastai un neļaujoties spožās komponista un mūzikas profesora karjeras rutīnai, jubilārs joprojām sev izvirza — gods kam gods — mākslas garīgā satvara pašus svarīgākos jautājumus. Hektora Berlioza vārdi — "Mana dzīve ir romāns, kas mani visai interesē" —, ko Tālivaldis Ķeniņš licis par savas apceres "Mans dzīvesstāsts" moto (sk. minēto grāmatu), nav tikai skaists teiciens, bet viņu tiešām joprojām interesē sava mūža jēgas — t.i., mūzikas — spēja vairot garīgumu gan labklājības pasaulē, gan arī — pretējā. Un — kādai jābūt mūzikai, kas varētu būt noderīga abām pasaulēm.

* * *

Liepājā, 1919.gada 22.aprīlī (vēlāk pasē nepareizi ieraksta — 23.aprīlī), dzejnieka un izglītības darbinieka Ata Ķeniņa ģimenē nāk pasaulē Tālivaldis, sestais bērns. Māte Anna Rūmane–Ķeniņa, plaša vēriena sabiedriska darbiniece, jau dažus mēnešus vēlāk dodas uz Parīzi, lai vadītu Latvijas Ārlietu ministrijas Preses biroju. Turpmākajos gados viņa arī dēla skolas gaitas kārto diplomāta karjeras virzienā — Franču licejs Rīgā, drīz arī pirmie pusaudža brīvības gadi koledžā Mentonā pie Vidusjūras, kas pēc tam visu mūžu vilina komponistu atpakaļ ar atmiņām un atpūtas iespējām. Beidzot vidējā izglītība tiek 1939.gada vasarā pabeigta ar daudz godalgām Francijas Alpu ielejas pilsētā Grenoblē un jauneklis atgriežas Rīgā ar sapņiem par drīzām studijām Parīzes Politisko zinātņu institūtā un Sorbonnā. Vēsture, filozofija un literatūra ir toreiz vilinošākie priekšmeti. Kopš bērnības iepazīta arī mūzika, it kā jokojoties mēģināti spēki kompozīcijā, apmeklētas klavierstundas gan pie Lūcijas Garūtas Rīgā, gan pie dažādiem skolotājiem Francijā, taču lāgiem mūzika arī pilnīgi atkāpusies citu interešu priekšā. Tagad nu, kad Otrā pasaules kara sākšanās pārvelk svītru studijām Sorbonnā, par alternatīvu kļūst Latvijas Konservatorija. Paviršās sagatavotības dēļ tur iekļuvis ar grūtībām, Tālivaldis Ķeniņš tomēr dažos gados sakārto mūzikā iekavēto — gan klavieru mācībā pie Arvīda Žilinska, gan komponistam nepieciešamajā mūzikas gramatikā pie Ādolfa Ābeles, Pētera Barisona, Ādolfa Skultes un Jāzepa Vītola.

Taču liek sevi manīt Latvijas 40.gadu traģēdija — pirmajā okupācijas gadā Rēzeknes čekā ir aizgājis bojā vecākais brālis Ilmārs, par Brīvo demokrātu kandidātu saraksta organizēšanu Augstākās padomes vēlēšanām deportēts Atis Ķeniņš un kara beidzamajā gadā savā brūkošajā armijā jauno konservatoristu tīko iesaukt otrās okupācijas vara. Ilgstošā izvairīšanās beidzas ar nakts patruļas apciemojumu, konvojēšanu uz Ventspili, un tālāk ceļš kuģī uz Gdiņu, lai t.s. Kurzemes būvpulka sastāvā pie Toruņas raktu tranšejas. Pulkā ir arī koris, un gandrīz vai militārā dienesta kārtībā top un tiek atskaņots pirmais praktiski lietojamais Tālivalža Ķeniņa skaņdarbs — vīru kora dziesma Latvija ar dzejnieka Alfrēda Kvāļa vārdiem.Tā ir zīmīga sagadīšanās — jau pirmā publikai adresētā kompozīcija rodas ārpus Latvijas un tā skar dzimtenes tematiku. Pēc frontes sabrukuma, mētāšanās pa dažādām karaspēka daļām un Hitlera Vācijas kapitulācijas, vēlēdamies satikties ar māti, pusdezertieris uz velosipēda nonāk franču okupācijas zonā Dienvidvācijā, Rāvensburgā. Tikai neilgu laiku Tālivaldis Ķeniņš piedalās pēckara Vācijas latviešu kultūras dzīvē, kas vairumam bēgļu ilga 3–4 gadus. Viņš izpelnās franču varas ievērību, vadīdams latviešu mūziķu trupu, taču jau drīz nobriest nodoms mēģināt spēkus, stājoties Parīzes Konservatorijā.

1945.gada 22.oktobrī Tālivaldis Ķeniņš ar koferīti rokā izkāpj no vilciena Parīzē, un viņa dzīve sākas no nulles. Mitināšanās pusapkurinātās jumtistabiņās, trūkums, iztikas pelnīšana privātās mūzikas studijās, ballītēs, lokālos. Bet to kompensē apbrīnojami pretimnākoša, gluži tēvišķīga Konservatorijas mācībspēku attieksme — it sevišķi kompozīcijas profesora Tonija Obēna (1907–1981) personā. Ne mazāk izšķiroši ir pēckara Francijā — virmojošās teātra, literatūras, kino un sevišķi mūzikas dzīves iespaidi. Ar Indijas un Polinēzijas mūzikas studijās pamatotām, principiāli jaunām atziņām par mūzikas ritmiskajiem un tonālajiem pamatiem nāk klajā viens no ietekmīgākajiem mūsu gadsimta komponistiem un mūzikas domātājiem Olivjē Messians (1908–1992), kura vadītās estētikas un analīzes nodarbības bauda arī Tālivaldis Ķeniņš. Bet starp biedriem Konservatorijā ir tādas polāras personības kā mūsu gadsimta agresīvākā avangardisma monstrs Pjērs Bulezs un vēlākais koķeti francisko muzikālo filmu komponists Mišels Legrāns (Rošforas meitenes, Šērbūras lietussargi u.c.).

Latvijas Konservatorijā apgūtais ir pietiekams, lai pieslēgtos kompozīcijas teorijas kursa jaunam, augstākam līmenim. Te vairs nav runa tikai par mūzikas gramatiku, bet paveras gluži jauns skatiens uz mūzikas būvēšanu, materiāla konstruktīvu pārveidošanu, kombinēšanu un tātad vārda pilnā nozīmē — komponēšanu. Te nav vairs cieņā kopš romantisma tradicionālais paņēmiens mūzikā skanošo katrā ziņā saistīt ar elementārām emocijām, pārdzīvojumu vai ar ainavisku iztēli, kas bija dominējis arī latviešu mūzikā. Metot skatu tālu atpakaļ uz baroka mūzikas formām un tā karalieni fūgu, Tālivaldis Ķeniņš iemācās cienīt pašas muzikālās konstruēšanas izteiksmību, muzikālo ideju attīstības intelektuālo spēku, skaņu kustības formu spēju bez literāra sižeta runāt par cilvēka psihes norisēm un gara centieniem. Tāpēc viņš bruņojas ar prasmēm tehniski pārvaldīt un vadīt mūzikas materiālu, tā pārtapšanu un augšanu. Citiem vārdiem, Tālivaldis Ķeniņš, vairāk nekā jebkurš latviešu komponists pirms viņa, kļūst par plaši izvērstu, bezprogrammas instrumentālu kompozīciju autoru, ar kamermūzikas, koncerta un simfoniskajām formām savas jaunrades centrā.

Vai tas nozīmētu vokālās mūzikas ignorēšanu? Nē, bet arī tajā viņš priekšroku dod nevis elementāri impresīvai populārāko jūtu patiesībai, bet emocionālu saviļņojumu redz kā aizraujošu ideju pārdzīvojuma un to saspringtas attīstības iznākumu. Tāpēc vēlāk savā pirmajā pēcstudiju darbavietā — Toronto Sv.Andreja baznīcas latviešu draudzes ērģelnieka un kora vadītāja amatā Tālivaldis Ķeniņš neapmierinās ar tradicionālajām kora miniatūrām, bet virza repertuāru uz izvērstajām oratoriālajām formām, un arī pašam tādas komponējot šim korim. Rodas kantāte Kurzemes kareivim , bībeles skats jeb oratorija Daniels , svīta Dzejnieka dzīve un gars dzejnieka Ata Ķeniņa piemiņai un citi plašas formas darbi.

Tomēr latvieša ausij tik ierastās "Dziesmotības" vai ainaviskas iztēles trūkums sākumā raisīja, teiksim, trimdas dziesmusvētku publikā diezgan rezervētu attieksmi pret Ķeniņa simfoniskajiem un instrumentālajiem darbiem, plaisa aizpildījās tikai pamazām. Savukārt Parīzes Konservatorijas aprindās viņa mūzikas stila attīstība izpelnās atzinību. Studiju laika darbi izskan Francijas radio jauno komponistu raidījumos. Bet diplomeksāmena komisija, kas viņam 1950.gada jūnijā par Sonāti čellam un klavierēm lemj pirmo godalgu kompozīcijā, ir īsts gadsimta pirmās puses franču komponistu zvaigznājs — Žaks Ibērs, Žoržs Enesku, Fransis Pulenks, Artūrs Onegērs, Nadja Bulanžē — tāpēc godalga liekas jo vērtīgāka. Absolvents saņem vēl trīs citas prestižas balvas, un arī UNESCO prēmiju. Tai pašā gadā Tālivalža Ķeniņa kompozīcija septiņiem instrumentiem Septets ir 15 skaņdarbu vidū, ko no 300 iesūtītajiem ir programmai izraudzījusies starptautiskā Darmštates jaunās mūzikas festivāla žūrija. Ieradies tur, jaunais autors sastop gluži polarizētu attieksmi pret to, ko viņš mūzikā dara, un saņem pārmetumus ne vairs no konservatīvās puses, bet gan no "kreisā" spārna, — uzplaukušā pēckara avangardisma vērtību sistēmā viņa mūzika tiek uzlūkota par pārāk mērenu. Šāds kritikas spiediens no abām pusēm kādu laiku turpināsies arī Kanādā — citās tradīcijās uzaugušajai latviešu publikai nepatiks "ultramodernists", bet avangardam līdzi lekājošajiem amerikāņu kritiķiem — "tradicionālists". Šai situācijā autors pats arvien ir saglabājis nosvērtu viedokli: "Es nemeklēju jaunas lietas mūzikā, es meklēju jaunus ceļus, kā izteikt vecas idejas."

Ar vecām idejām šeit būtu jāsaprot nevis novecojušas, bet drīzāk mūžīgas idejas. Visupirms tās, ar kurām savlaik pēc renesanses naivi harmoniskā pasaules modeļa sairšanas mākslā sevi pieteica baroka laikmeta cilvēks — saspriegts starp reālo un ideālo, orientēts uz pārpersonisko, absolūto jeb vienkārši — Dievu. Mākslā un tostarp īpaši mūzikā tāds cilvēks pārvar mūžīgo pretrunu starp zemi un debesīm, sasniedzot apgarotību tikai nemitīgā formas veidošanā, mūzikas materiāla strukturēšanā, īsi sakot, formas triumfā, kas nozīmē disciplīnas uzvaru pār haosu, racionālā — pār iracionālo, struktūras — pār destruktīvo. Tāda ir Baha mūzikas paradigma, klasicisms to tikai padarīja mazliet racionālāku, savukārt romantisms aizvietoja Dievu ar absolūto garu vai nesasniedzamu ideālu, taču jebkurā lielā nopietnā mūzikā šis vismaz kopš baroka laikiem iedibinātais spriegums starp gribasspēku un gļēvumu, garu un miesu, šopasauli un viņpasauli, objektīvo un subjektīvo ir klātesošs joprojām. Ar vienīgo piebildi, ka tos komponistus, kam tas sevišķi izteikts, reizēm dēvē par neoklasicistiem. Cik zināms, pret to sevišķi neiebilst arī Tālivaldis Ķeniņš. Viņa mūzikas panākumus Kanādas publikas un atskaņotāju vidū mēdz izskaidrot ar to, ka tās stils ir mērens un reizē arī izaicinošs. To labi nopamatojis Pauls Rapoports, kurš jau vairāk nekā pirms 10 gadiem nāca ar ievērojamu rakstu par Ķeniņa simfonijām Londonas mūzikas žurnālā Tempo (Nr. 157, 13.lpp.) un tagad gatavo par komponistu grāmatu.

Mazliet papildinot, piebildīsim, ka publikai pievilcīga ir ne tikai stila mērenība pati par sevi, bet tas, ka Tālivalža Ķeniņa mūzikas pamatā ir tādi izteikšanās un formas modeļi, pie kuru pirmparaugiem klasiskās mūzikas koncertus cienošā publika ir jau pieradusi no bērnības un tāpēc spēj viņa mūzikai asociatīvi piesaistīt ikvienam cilvēkam allaž svarīgu emociju un ideju loku, saturu. Savukārt minētais intelektuālais izaicinājums izpaužas tur, ka Tālivalža Ķeniņa mūzika nebūt neriņķo nupat aprakstīto mūžīgo ideju noslēgtā lokā, bet ar formas, tehnikas un fantāzijas jauninājumiem allaž piedāvā tās kā jaunatradumus, neļauj apziņai apmierināties ar jau zināmo.

Šie jauninājumi, tehnikas un iztēles progress Tālivaldim Ķeniņam iet roku rokā ar mācībspēka gaitām Toronto universitātē — mācot mācīties, turklāt regulāri apmeklēt Eiropas un Amerikas laikmetīgās mūzikas festivālus, piedalīties eksāmenu komisijās un žūrijās tālu no Kanādas, sniegt priekšlasījumus dažādās universitātēs, arī radio programmās — tāds ir bijis Tālivalža Ķeniņa dzīvesveids gadu desmitiem. Un, laikam ejot, it sevišķi ar daudzveidīgiem un skaistiem darbiem bagātajos 70. un 80.gados, viņa mūzikas stabilās tradīcijās un principos sakņotais stils atsaucas laikmeta aicinājumam — izvēlīgāka kļūst tembrālā puse, pieaug sitaminstrumentu loma, parādās romantisma lielmeistaru mūzikas citātu poētiska apspēle, ritmu palete paplašinās līdz pat nereglamentētiem kustību blīvējumiem. Tas viss paplašina iztēles telpu un piešķir lielākas tiesības iracionālajam, nedefinējamajam momentam mūzikā.

Gan ar dziļi sakņotajiem mūzikas pamatiem, gan plašo skatienu uz parādībām un pamatīgo Francijā apgūto skolu Tālivaldis Ķeniņš, kā tas daudzkārt tiek atzīts, ir pēckara desmitgadēs eiropejiskā gara un tradīciju veicinātājs, ieviesējs jaunajā, vēl nenobriedušajā Kanādas mūzikas kultūrā. It sevišķi tas jūtams, kad līdzās pasniedzēja darbam viņš iesaistās arī sabiedrisko organizāciju darbībā. Kanādas Komponistu līgas biedru skaits dažos gadu desmitos pieaudzis desmitkārtīgi, un 15 gadus Tālivaldis Ķeniņš ir tās aktīvāko darbinieku vidū.

Kā zināms, savas prasības Kanādā turpina uzturēt vēl viena pasaule — trimdas latviešu kultūras dzīve. Viņa tās ir pieteikusi jau 1951.gadā Anglijas latviešu dziesmu dienās Londonā ar drauga Alberta Jēruma vārdiem: "Tāli, mēs svešumā bez Tevis neiztiksim." Komponists un diriģents Jērums (1919—1978) bija tas, kurš ārzemju latviešu dziesmu svētkus izveda ārpus kora dziedāšanas vien un padarīja profesionālus pirmatskaņojumu vai vismaz instrumentālas mūzikas koncertus par neatņemamu tradīcijas sastāvdaļu. Tas bija saistīts ar vēlēšanos šiem svētkiem piešķirt dziļāku kultūras nozīmi un muzikālu svaru, neatstājot tos tikai patriotiskas pulcēšanās līmenī. Gribētais tika sasniegts, un ne bez Tālivalža Ķeniņa līdzdalības. Septiņdesmitajos gados svētki varēja notikt pat ar simfonisku jaundarbu koncertiem tūkstošu lielās auditorijās. Protams, iesaistīšanās dziesmu svētku rīkošanā prasīja no akadēmiskā un radošā darbā noslogotā Tālivalža Ķeniņa arī simtiem sīku un nepateicīgu uzdevumu pildīšanu. Viņš to darījis reizēm ar prieku, reizēm ar sodīšanos, jo saredzēja dziesmu svētkos arī muzikālas seklības un paviršības draudus. Neiztika bez polemikām par to, kāda mākslinieciska līmeņa prasības izvirzāmas svešatnes amatieru koriem un kā dziesmusvētkos līdzsvarojama sabiedriskā un kultūras puse. Ja tagad šais svētkos ārzemēs notiek stilā un saturā labi noskaņoti, augstvērtīgi latviešu profesionālās mūzikas koncerti lielās piepildītās zālēs, kādi pat Rīgā ir retums, tad tur nopelns arī Tālivalža Ķeniņa stājai un darbam.

Jaunradē Latvijas klātbūtne darbu tematikā sniedzas no 50.gados Parīzē rakstītajām šķietami saloniskajām, bet garīgi atjautīgajām solo dziesmiņām ar latviešu dzejnieku vārdiem, no Jāņa Jaunsudrabiņa, Aīdas Niedras, Zinaīdas Lazdas dzejoļu pārcēlumiem solo lirikā pirmajos Kanādas gados un balādiski dziļajām, teiksmainajām kora dziesmām līdz plašas formas vokālinstrumentāliem veltījumu darbiem, kuru tekstos netverama robeža starp patriotisko un reliģisko dzeju. Par pieminēto kantāti Kurzemes kareivim (I.Vīksnas vārdi) komponists pēc atskaņojuma Rīgā saka: "Tā — mana patriotiskā balss trimdā, kad Kurzemes cīnītāji jūsu pusē tika gadu desmitiem dēvēti ar Hitlera pakalpiņiem un fašistiem. To rakstot 1952./53.gadā, tūlīt pēc ierašanās Kanādā, pie katras takts domāju: "Vai to kādreiz manas dzīves laikā atskaņos arī dzimtenē?" Nu tas piepildījies! Un varu vēl piebilst, ka koris Neraudi, māmuļa varbūt ir viena no patiesīgākajām lappusēm manā mūzikā." Mātes piemiņai komponēta kantāte Lūgšana Latvijai (A.Eglīša vārdi). Pēc Toronto igauņu kora pasūtinājuma tapusi Cantata Baltica (A.Vīrlaida vārdi). 1970.gadā komponētās Slavas un pateicības dziesmas solistiem un orķestrim ar Sibīrijā izsūtītas latvietes lūgšanas vārdiem Tālivaldis Ķeniņš uzskata par "pirmo atgādinājumu mūzikā rietumzemju pasaulei par drausmīgo gulagu eksistēšanu". Šis darbs savā laikā, protams, izsauca Rīgas avīzes Dzimtenes Balss nervozu reakciju.

Tomēr pienāk laiks, kad simfonisko partitūru Godam un brīvībai savā īpašumā iegādājas Latvijas Kultūras ministrija (1991). Latvijas Konservatorijas apmeklējums pēc 45 gadu pārtraukuma (1989), kontakti ar tagadnes latviešu komponistiem aizsāk arī kādu jaunu lappusi. Tālivaldis Ķeniņš labi saprotas ar Latvijas atskaņotājmāksliniekiem. Viņš velta darbus koriem, ērģelniekam Tālivaldim Deksnim, jaunajam pianistam Armandam Ābolam, ņem Imanta Zemzara klavierdarba Patiesība tēmu par pamatu savai kompozīcijai Sarunas ar dzimteni čellam un klavierēm. Sarakste ar šo rindu autoru ļauj teikt, ka šinī gadījumā "sarunām" ir arī kāda īpaša muzikāla nozīme. Tālivaldis Ķeniņš it kā rāda, ko no mazā, aforistiskā klavierdarbiņa var izveidot citā kompozīcijas tehnikas skolā audzis un izveidojies meistars. Tur, kur Zemzaris sniedz it kā rezignētu rezumējumu pēc jau notikušas drāmas, Ķeniņš tēmu izvērš un it kā atvedina atpakaļ uz pašu drāmu. Arī tās ir divas pasaules — mazā, aforistiskā, kodolīgā un gludā dainu izteiksme un, no otras puses, dramatiski dialoģizējošā un barokālo spriegumu nesošā, plašā un nemierīgā Rietumeiropas pasauluztvere.

Kad Kanādas privātā klasiskās mūzikas radiokompānija CJRT 1996.gadā sniedz četrus Tālivaldim Ķeniņam veltītus divstundu raidījumus un koncertorganizācijai Soundstreams sarīko īpašu koncertu radio CBC tiešraidei, Ķeniņš dala programmu uz pusēm ar Pēteri Vasku, bet Pēteris Plakidis piedalās visā šai lielajā pasākumā ar Ķeniņa mūzikas ieskaņojumiem. Šodienas jubilārs tur cita vidū reprezentējās ar viena no pēdējiem lieldarbiem Sonātes altvijolei un klavierēm pirmatskaņojumu un tūlīt saņēma arī pasūtinājumu Koncertam altvijolei ar orķestri, pie kā ir nodarbināts pašos pēdējos gados.

Rezumējot Tālivalža Ķeniņa līdzšinējo gaitu, man ir tāda sajūta, ka viņš, fiziski un garīgi starp vairākām pasaulēm dzīvodams, ir savu daļu veicis godam — izveidojis sevi par pasaulē pazīstamāko un profesionāli erudītāko latviešu komponistu, uzturējis mūžīgās Latvijas ideju tās visgrūtākajā pusgadsimtenī, sniedzis roku Latvijai un tās mūziķiem. Ieguvēji būs tie latviešu atskaņotājmākslinieki, kas šim rokasspiedienam atsauksies un sevišķi tas diriģents, kurš regulāri nāks ar Ķeniņa simfoniskajiem darbiem programmās. Varbūt jau šogad sākt ar vienu no virsotnēm — tēva piemiņai rakstīto Septīto simfoniju ar vokālo partiju , kas komponēta ar Ata Ķeniņa dzeju. Jo vairāk tāpēc, ka šogad atcerēsimies dzejnieka 125.dzimšanas dienu.

Ars longa

Daudz gaišu dienu!

Dr.art.Arnolds Klotiņš

— "Latvijas Vēstnesim"