Latviešu zinātniskie prāti — vienkop, mājās, Latvijā

Vakar, 24.oktobrī, Rīgā, Zinātņu akadēmijas namā, darbu sāka Apvienotais pasaules latviešu zinātnieku 3.kongress un Letonikas 4.kongress. Kongresā (no labās): Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis, Valsts prezidents Andris Bērziņš, kongresa patronese, bij. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, ZA Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļas priekšsēdētāja Baiba Rivža, Dr.h.c.iur. Egils Levits  Foto: Boriss Koļesņikovs

Vakar, 24.oktobrī, Rīgā, Zinātņu akadēmijas namā, darbu sāka Apvienotais pasaules latviešu zinātnieku 3.kongress un Letonikas 4.kongress. (Šā notikuma sakarā "Latvijas Vēstnesī" vēl: 11.10.2011., Nr.161, 55.lpp.; 20.10.2011., Nr.166, 63.lpp.)

Forumu uzrunāja Valsts prezidents Andris Bērziņš (skat. tālāk), kongresa goda patronese, akadēmiķe prof. Vaira Vīķe-Freiberga, Zinātņu akadēmijas prezidents, akadēmiķis prof. Juris Ekmanis (skat. tālāk), Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas (kuras locekļu vidū ir gan Romas katoļu Baznīcas pāvests Benedikts XVI un 28 Nobela prēmijas laureāti, gan citas pasaules intelektuālās autoritātes) prezidents prof. Fēlikss Ungers, Latvijas Universitātes rektors, akadēmiķis prof. Mārcis Auziņš, Rīgas Tehniskās universitātes rektors, akadēmiķis prof. Leonīds Ribickis, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis. Tika nolasīta Izglītības un zinātnes ministrijas uzruna, aizkustinoši skanēja LU jauktā kora "DeCoro" latviešu balāžu dziedājumi.

Tika nolasīti trīs akadēmiskie ziņojumi (referāti, lekcijas), kurus sniedza Vaira Vīķe-Freiberga (projektā — "Latvijas zinātnes politika"; faktiski — par Latvijas un latviešu zinātnisko izaicinājumu turpmākajai desmitgadei, līdz nākamajam kongresam, un turpmākos laikos), akadēmiķis prof. Jānis Stradiņš ("Latviešu zinātnieki Latvijā un ārzemēs" — skat. tālāk —  66.–67.lpp.) un juridisko zinātņu doktors Egils Levits ("Nacionālās identitātes jēdziens sabiedrības un zinātnes skatījumā"). ...Četras dienas sekos ziņojumu, referātu, diskusiju darbs sekcijās, nozarēs, interešu grupās.

"LV" informācija

Zinātņu akadēmijas prezidents  Juris Ekmanis:

"Vēlos apgalvot, ka zinātnei Latvijā var būt daudzsološa nākotne"

Godātais Valsts prezidenta kungs [Andris Bērziņš], ekselences! Cienītā goda patronese Vaira Vīķes-Freibergas kundze! Godātie kongresa viesi!

Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes fasādi šodien rotā Latvijas valsts sarkanbaltsarkanais karogs. Par godu Pasaules latviešu zinātnieku III un Letonikas IV kongresam, par godu mums visiem. Iespēja latviešu zinātniekiem pulcēties tēvzemē no 1991.gada līdz šodienai ir mainījusies līdz nepazīšanai. No pāris desmitos skaitāmas interesentu grupiņas Pasaules latviešu zinātnieku I kongresā līdz vairāk nekā 1200 šodien reģistrēto dalībnieku. Šajos gados transformējusies mūsu valsts iekārta, nostiprināta zinātnes vieta tajā un līdz ar to izpildīti iepriekšējo divu Pasaules latviešu zinātnieku kongresu izvirzītie uzdevumi. Svarīgi, ka nav mainījusies mūsu zinātnieku attieksme pret valsti un tēvzemi – aktuāla ir gan doma, ka "zinātnei nav tēvzemes, bet zinātniekam tāda ir", gan atziņa, ka strādājam scientiae et patriae – "zinātnei un tēvzemei".

Četrās intensīva darba pilnās dienās astoņās sekcijās un 44 apakšsekcijās, pārstāvot visdažādākās zinātņu nozares, mūsu kongress ir aicināts parādīt paveikto valsts prioritāro pētījumu programmās, iezīmēt tālākās perspektīvas, kā arī vērtēt zinātnes, valsts, politikas (politiķu) un sabiedrības attiecības. Iedrošinos cerēt, ka paveiktais un nākotnē ieplānotais veicinās valsts un topošās valdības attieksmes maiņu, atbalstot pieaugošu zinātnes finansējumu. Mēs labi zinām, ka šobrīd izdevumi pētniecībai un attīstībai, salīdzinot 27 ES dalībvalstīs atvēlētos procentus no IKP, Latvijas politikai godu nedara. Piemēram, Somija, izprotot zinātnes nozīmi arī krīzes un pēckrīzes situācijā Eiropā un pasaulē, atvēl turpat 4% no IKP (resp. septiņas reizes vairāk nekā Latvija), Zviedrija – sešas reizes. Mūs apsteiguši kaimiņi – Igaunija – 2,5 reizes, Lietuva – 1,4 reizes. Te runa nav tikai par finansējumu, bet galvenokārt par valsts politiku Latvijas zinātnes izmantošanā ekonomikas izaugsmē.

Mūsu kongresa nosaukumā ietverts jēdziens "nacionālā identitāte". Šis termins ieguvis izcilu popularitāti. Būtībā tas ir termins, kurš atšifrē mūsu pastāvēšanas galvenos jēdzienus – ietverot valodu, Latvijas vēsturi, kultūru, cilvēkdrošību. Tas ir jēdziens, kurš saistās ar kultūras pastāvēšanu un izkopšanu, ar tādu īpašību kopumu, kas dod cilvēkam pašapziņu un piederības sajūtu savai tēvzemei, mūsu Latvijai.

Ceru, ka kongress sasniegs savus mērķus un turpmāk tas būs ne tikai Latvijas zinātnes iespēju atskaites punkts, bet spēs panākt pārmaiņas (transformāciju) zinātnes attiecībās ar sabiedrību, t.sk. ar politiķiem. Tādēļ ieinteresēt sabiedrību par zinātnes iespējām palīdzēs ne tikai zinātniskie ziņojumi, izstādes, bet arī plašās plānotās diskusijas. Vēlos apgalvot, ka zinātnei Latvijā var būt daudzsološa nākotne.

Vēlu visiem kongresa dalībniekiem sekmīgu darbu, jaunas idejas, jaunus zinātniskos kontaktus!

Valsts prezidents  Andris Bērziņš:

"Es ticu, ka Latvijas nācija vēl meklē labāko modeli savas valsts pārvaldībai konkurētspējīgā saimniekošanā un talantu attīstībā"

Ļoti cienījamā Apvienoto kongresu goda patronese Vaira Vīķes-Freibergas kundze! Augsti godātais Zinātņu akadēmijas prezidenta kungs! Godātie Pasaules latviešu zinātnieku III kongresa un Letonikas IV kongresa delegāti un viesi! Ekselences! Dāmas un kungi!

Ir pagājuši tieši desmit gadi kopš Pasaules latviešu zinātnieku otrā kongresa un seši gadi kopš Letonikas pirmā kongresa. Abi iepriekšējie kongresi notika laikā, kad par pasaules finanšu krīzi un tās graujošo ietekmi uz valstu ekonomisko attīstību pat nenojauta, bet, ja arī nojauta, tad nerunāja vai nevēlējās runāt. Pasaule ir neatgriezeniski mainījusies, ekonomiskā krīze ir likusi pārkārtot pasaules valstu vadītāju un politiķu dienas kārtību, vienlaikus mainot arī cilvēku dzīves standartus un paradumus. Mūsu ikdienas leksikā ienākuši un nu jau par pieradumu kļuvuši tādi jēdzieni kā maksātnespēja, privātpersonas maksātnespēja, budžeta konsolidācija, strukturālas reformas, darbaspēka mobilitāte, inovācijās balstīta ražošana un konkurētspējīga izglītība.

Šīs aktualitātes nosaka arī zinātnieku dienas kārtību. Tādēļ ir pašsaprotami, ka šā apvienotā kongresa darba tēmu diskusijās īpaši veltīsit uzmanību nacionālās identitātes jautājumiem un zinātnieku saiknei ar sabiedrību. Šis ir laiks, kad visiem, kas jūtas atbildīgi par Latvijas un arī pasaules turpmāko ceļu, jāvienojas kopīgam darbam, skaidri definējot, kurp ejam un kādu saredzam civilizācijas attīstību pēc desmit, piecdesmit, simts gadiem.

Mūsdienu nestabilitātē un mainīgajā realitātē arvien aktuālāk skan jautājums: kas ir tās vērtības, kuras veido mūsu nacionālo piederību un identitāti, raksturo personisko pieredzi un vēsturiskās atmiņas. Zīmīgi, ka šīs tēmas skaidri atklātas un analizētas arī šā gada tautas attīstības pārskatā "Nacionālā identitāte, mobilitāte un rīcībspēja", kas tieši šobrīd nācis klajā.

Nacionālā identitāte bez spēcīgas sociālās, ekonomiskās un pilsoniskās dimensijas nav konkurētspējīga ar citām identitātēm, kuras pieejamas globalizētajā pasaulē. Ja cilvēks dzīvo labklājībā, jūtas droši, stabili un vajadzīgs savā kopienā, tad viņš vēlas tai piederēt un veicināt šīs kopienas izaugsmi. Neskatoties uz to, ka pastāv atšķirības atsevišķu kopienu uzskatos par etnokulturāliem jautājumiem, par tādām pilsoniskām vērtībām kā pakļaušanās likumam, iestāšanās pret netaisnību, cīņa pret korupciju, nostādnes ir līdzīgas. Tādējādi pilsoniskām vērtībām līdzās nacionālajām jābūt vienlīdz nozīmīgiem nāciju integrējošiem principiem, veidojot etnisko un pilsonisko vērtību kopumu, lai veicinātu valstu izaugsmi.

Mūsdienu pārmaiņu procesus raksturo valstu ekonomiskā izaugsme, pārvietošanās brīvība, kapitāla un preču plūsma, arī darbaspēka migrācija un mobilitāte. Latvijā mēs ik dienas sastopamies ar šā procesa izraisītajiem ieguvumiem un negācijām. Cilvēki pielāgojas mainīgajiem apstākļiem. Pievilcību gūst individuālās vērtības, kas aizstāj sociālās vērtības – kopību un savstarpējo palīdzību. Šie "individuālie" risinājumi (piemēram, aizbraukšana) aizvieto "kolektīvos", ierobežojot solidaritātes izpausmes, ietekmējot sabiedrības morāli un pastarpināti arī valsts pastāvēšanas jautājumu.

Mēs visi asi izjūtam savas valsts ekonomisko realitāti, kas ietekmē Latvijas iedzīvotajiem tik ļoti svarīgo nacionālās piederības dimensiju. Sašutums, nedrošība un atsvešinātības sajūta kalpo par attaisnojumu emigrācijai no valsts, pastiprinot nacionālās identitātes meklējumu nozīmi šeit un ārpus valsts. Aizbraucēji ir caurmērā daudz jaunāki nekā palicēji, tāpēc Latvijas sabiedrība ir daudz vecāka, nekā, iespējams, domājam, un turpina novecot ātrāk. Aizbraucēju vidū ļoti augsts ir studējošo un ekonomiski aktīvo cilvēku īpatsvars. Smadzeņu aizplūde ir nopietns risks Latvijas valsts nākotnei un attīstībai, jo vairākumā gadījumu tikai mazākā daļa no aizbraukušajiem plāno atgriezties tuvākā vai tālākā perspektīvā. Latvijas gudrākos prātus un uzņēmīgākos cilvēkus pārpērk tās valstis, kas var nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu.

Latvijas teritorija ir neliela, to var šķērsot dažu stundu laikā. Diemžēl arvien lielākas kļūst tās teritorijas, kurās vairs nav iedzīvotāju, ir pamestas viensētas un nu jau pat ciemati. Tādēļ īpaši aktuāla ir cilvēku piesaiste lauku teritorijām un mazpilsētām, kur veidojas noslēgts aplis: jo mazāk ir iedzīvotāju, jo augstākas ir infrastruktūras uzturēšanas izmaksas; jo sliktāk attīstīta infrastruktūra, jo grūtāk ir saglabāt cilvēkus. Uzņēmīgākie cilvēki dodas prom, un palikušajiem ir mazāk iespēju. Attīstībai nozīmīgo izglītības un veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana kļūst apdraudēta, sarūk iespējas iegūt iztikas līdzekļus.

Pēc 20 neatkarības gadiem mēs diemžēl esam otrā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā. Vai tā ir mūsu vieta? Vai šeit klātesošo potenciāls atbilst šai vietai? Vai mēs nevaram daudz, daudz vairāk? Domāju, ka varam un gribam. Es ticu, ka Latvijas nācija vēl meklē labāko modeli savas valsts pārvaldībai konkurētspējīgā saimniekošanā un talantu attīstībā. Sapnis par Latviju ir izsapņojams, ne tikai gremdējoties pagātnē vai šodienas rūpēs, tas ir sapnis par nākotni, par radošiem un uzņēmīgiem cilvēkiem, sapnis par izcilību un kvalitāti, ko īsteno izglītota un uzņēmīga tauta Baltijas jūras krastā.

Veiksmi mums visiem turpmākajos desmit gados! Lai mēs pēc desmit gadiem izietu kā uzvarētāji!

Paldies par uzmanību!

Par latviešu zinātniekiem Latvijā un pasaulē

Kongresā: akadēmiķis profesors Jānis Stradiņš (no kreisās) un Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas prezidents profesors Fēlikss Ungers

Prof.  Jānis  Stradiņš:

Mūsu kongress lielā mērā veltīts latviešu nacionālās identitātes dažādiem aspektiem, tajā dominē humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji. Taču šoreiz vēlos runāt par latviešu, precīzāk, Latvijas zinātniekiem kopumā, šajā jēdzienā ietverot – un pat akcentējot kā dominējošās! – dabas un eksaktās zinātnes, medicīnas, veterinārijas un lauksaimniecības zinātnes. Šķiet lietderīgi iepazīstināt humanitāro zinātņu pārstāvjus ar viņu kolēģiem plašākā griezumā (arī lai pārvarētu Čārlza Snova iezīmēto humanitāro un eksakto zinātņu plaisu), parādīt, kādās jomās latviešu aicinājums varbūt ir izpaudies prioritāri, kādas jomas ir piesaistījušas tieši latviešus.

Protams, šāda nostādne tieši par latviešiem zinātnē var izraisīt iebildes. Vai drīkstam vispār runāt par latviešu zinātni, latvju zinātni, kā to K.Ulmaņa laikā darīja prof. A.Tentelis un prof. A.Švābe savā "Latviešu konversācijas vārdnīcas" šķirklī (1935.g.), ja ar šo terminu izprotam nevis letoniku, bet zinātni Latvijā vispār? Ierasts ir runāt par "nacionālo kultūru", "nacionālo literatūru", mazliet domīgākā intonācijā sakām "nacionālā arhitektūra", bet termins "nacionālā zinātne" izraisa tādu kā skepsi, varbūt pat iekšējo protestu, atsauc atmiņā izolacionisko zinātni nacistiskajā Vācijā (F.Lenarda "Deutsche Physik") vai staļiniskajā PSRS (V.Daņiļevska "Русская техника") un bēdīgi slavenos "tēvzemes prioritāšu" meklējumus. Taču pašmāju zinātnieku prestižs tautai, īpaši mazai tautai, nedrīkst būt vienaldzīgs. Zinātnes ignorēšana var liktenīgi ietekmēt vispārējo tautas intelektuālo līmeni, vērtīborientāciju, nemaz nerunājot par praktiskajiem labumiem, kas gūstami no zinātnes sasniegumiem.

Tādēļ mēģināšu aktualizēt un izvērst ievērojamā ķīmiķa un sabiedriskā darbinieka profesora Jūlija Auškāpa (1884–1942) atziņas, kuras viņš 1937. gadā izteicis savā uzrunā zemniekiem ("Latviešu gars un zinātne"). J.Auškāps bija efektīvs LU rektors (1933–1938) un pēdējais izglītības ministrs pirmskara Latvijā (1938–1940). Vēsturnieki gan viņu peļ kā Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma apoloģētu, bezmaz vai K.Ulmaņa galma ideologu, man ir pārmests, kādēļ Kokneses Likteņdārzā esmu iestādījis savu ābelīti J.Auškāpa, nevis sava tēva Paula Stradiņa piemiņai. Jā, mans tēvs ir cietis gan no hitleriešiem, gan no staļiniešiem, tomēr ir varējis turpināt ārsta un zinātnieka darbību vācu okupācijas gados un arī pēckara Padomju Latvijā. J.Auškāps turpretī ir nošauts Sverdlovskas cietumā, un viņa pēdējā pirmsnāves fotogrāfija baltā kreklā rāda izmocītu, bet nesalauztu patriotu, kas mēģinājis (kopā ar igauņiem) organizēt pretošanos Tavdas lēģerī. Čekas arhīvā esmu izstudējis viņa lietu, pratināšanas protokolus un atkārtoti – ar papildinājumiem un komentāriem – izdevis J.Auškāpa nozīmīgo eseju grāmatu "Zinātnei un tēvijai" (1993, pirmizdevums – 1938).

Minētajā uzrunā rektors J.Auškāps uzstāda jautājumus: "Cik lielas latviešu zinātnes slāpes, cik lielas viņu spējas zinātnes piesavināšanā, cik labi latvieši prot izmantot zinātni savas dzīves celšanai? Varam jautāt, cik latvietis spējīgs zinātnes jaunradīšanas darbā, vai un cik viņš jau veicis, kādos zinātnes laukos viņš guvis lielākos panākumus? Varam meklēt ceļus, kuri latviešiem ejami, lai lielākas sekmes iegūtu. Varam mēģināt pētīt, vai zinātne ietekmējusi latviešu garu un kurp tā viņu domā vest vai, labāk, kurp viņi abi domā iet."

Mūs varētu interesēt dažas J.Auškāpa atbildes, kuras, manuprāt, vēl šodien nav zaudējušas aktualitāti, kaut laikmeta apstākļi pēc 75 gadiem ir mainījušies kardināli.

"Tautas gars labi atspoguļojas valodā. Mūsu valoda bagāta, apbrīnojami skaidra un lakoniska. (.. ) Mūsu valoda gleznaina, un tautas dzeja ārkārtīgi bieži lieto salīdzinājumus, alegorijas. Tas norāda, ka domās pārsvarā konkrēti priekšstati, mazāk – abstrakcijas. No tā varētu secināt, ka latvieši gan labprāt pievērsīsies reālām zinātnēm – fizikai, ķīmijai, dabzinātnēm, tehnikai, medicīnai, mazāk – filozofijai un citām abstraktām zinātnēm. Šinī virzienā varam sagaidīt sekmes, jo vairāk, vērā ņemot latvieša novērotāja spējas un ārkārtīgi smalko dabas un tās parādību izpratni, par liecina lielā latviešu dabas mīlestība, varētu teikt, latvieša dvēseles radniecība dabai. Ne mazo lomu šo īpašību attīstībā būs spēlējis viensētnieka dzīves veids, kas latvieti nostādīja neliela cilvēku skaita un dabas vidū. (..)

Varam droši teikt, ka nav zinātnes novada, kurā latvietis nevarētu līdzi darboties. Lielais individuālisms, ko latviešos izaudzējis viensētnieka dzīves veids un kas latviešiem nesis varbūt daudz ļaunuma, traucēdams saprašanos, apvienošanos, kopdarbību, radīja latviešu sadrumstalotību un bijis par iemeslu brīvības zaudēšanai, šis pats individuālisms nav tikai vājība, bet ir arī liels pozitīvs spēks (..) Visai liela nozīme ir latvieša kritiskajām spējām (..) [Kritiķa spējas] pilnīgi nepieciešamas zinātnieku darbam. Un tās latvietim dotas vislielākā mērā, par ko liecina gan tautas dziesmas un citas gara mantas, gan jaunākā laika publicistika un, pat pārspīlētā veidā, latviešu politiskā darbība."

Atvainojos par tik garu citātu, bet tas sniedz itin kā etnopsiholoģisku (un sociālpsiholoģisku) pamatojumu latviešu spējām darboties zinātnē. Šīs spējas gan varēja pirmoreiz rast savu izpausmi tikai zināmā vēstures posmā, kad zemnieku nācija sasniedza garīgu briedumu un varēja pacelties līdz tālaika modernajai zinātnei.

Vēsture apliecina, ka latvieši zinātnē ienākuši samērā vēlu, 19.gs. beigās un 20.gadsimtā, katrā ziņā vēlāk nekā daiļliteratūrā un mākslā. Līdz 1918.gadam Rīgas, Latvijas zinātnē, zinātniskajās biedrībās, vienīgajā augstskolā – Rīgas Politehniskajā institūtā un vēl jo vairāk Tērbatas (Tartu) universitātē, ko varam uzlūkot (līdz 1918.g.) kā Latvijai un Igaunijai kopēju zinātnes centru, gandrīz nedalīti dominēja vācieši, vācbaltieši. Tie devuši, piemēram, fizikālās ķīmijas pamatlicēju Vilhelmu Ostvaldu (1853–1932), vienīgo Latvijas un Baltijas cilmes Nobela prēmijas laureātu, vairākus citus pasaules mēroga spīdekļus, kurus cenšamies iekļaut mūsu zinātnes tradīciju pūrā. Taču baltvācu politiskā (un diemžēl arī akadēmiskā, intelektuālā) elite lika šķēršļus, lai latvieši varētu izvirzīties zinātnē, akadēmiskajā dzīvē, izturējās nicīgi pret latviešu pretenzijām šajā jomā.

Pirmie latviešu izcelsmes izcilākie zinātnieki tolaik biežāk ir strādājuši un panākumus guvuši ārpus dzimtenes, vienlaikus nezaudējot (nereti gan tomēr zaudējot!) saikni ar dzimteni. Būtībā šāds modelis jau iezīmējas arī mūsdienās – arvien lielāks skaits latviešu strādā ārpus Latvijas vai arī ir cieši iesaistīti starptautiskos projektos kā ES, tā ārpus tās. Taču tā nav tikai mūsdienu parādība, kas būtu skaidrojama ar stabilu zinātnes tradīciju izpalikšanu latviešu nācijā, ar pasaules mērogā novērtētu pētniecisku centru trūkumu Latvijā un ar ārkārtīgi pieticīgu zinātnes finansējumu. Tā ir vēsturiski determinēta parādība, kurai dažādos laikmetos var meklēt atšķirīgus skaidrojumus. Varam runāt par intelektuālās trimdas tradīciju latviešu zinātnē, mūsu zinātnes vēsturē (kas, saprotams, nav Latvijas īpatnība vien!).

Kā pašu pirmo zināmo latvieti, kas darbojās zinātnē jau 17.gs., guvis medicīnas doktora grādu Rostokas universitātē, varam minēt Johanu Reiteru – teologu, mediķi, alķīmiķi, avantūristisku personību, kas nav iedzīvojies Rīgā, Raunā, Koknesē, bet aizklīdis uz Vāciju un, iespējams, Ingermanlandi. Cits zinātnieks, tāpat no Rīgas brīvo latviešu amatnieku vides nācis, bijis dabzinātnieks, ķīmiķis, farmaceits, ārsts Dāvids Hieronims Grindelis (1776–1836), kurš mācījies Jēnā, bijis profesors Tērbatas universitātē (1804–1814) un pat šīs universitātes rektors (1810–1812), tomēr prāvu mūža daļu aizvadījis Rīgā kā praktizējošs aptiekārs un ārsts, ķīmiski farmaceitiska žurnāla izdevējs un zinātnisku grāmatu autors; viņš ir saglabājis saistību ar Rīgas latviešiem. Brīvlaista latviešu pavāra dēls Ernsts Johans Bīnemanis, mācījies Londonā, kļuva par Kurzemes hercoga Pētera Bīrona galma mehāniķi, konstruēja Latvijā pirmos zibensnovedējus un aerostatus, taču, iemantojis hercoga nelabvēlību, mūža nogali aizvadīja Pēterburgā un tās apkaimē.

Taču tie bija atsevišķi, reti izņēmumi. Pirmie latviešu akadēmiski izglītotie cilvēki, kas sevi identificēja ar latviešu nāciju, tās sabiedrisko vidi, nāca 19.gs. vidū no jaunlatviešu aprindām – Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Jēkabs Velme, Jānis Krodznieks (Krīgers) u.c. (arī F.Brīvzemnieks), zinātnes un izglītības popularizatori, folkloras vācēji, vietējās vēstures iztirzātāji no latviešu viedokļa. Baltijas vācu monopols Tērbatā un Rīgā bremzēja latviešiem iespējas izvirzīties dzimtenē gan saimnieciskās un administratīvās, gan arī akadēmiskās sfērās. Latviešu veterinārs un mikrobiologs Kristaps Helmanis maleinu (preparātu zirgu ļauno ienāšu diagnosticēšanai) atklāja Pēterburgā (1891), Jūlijs Auškāps turpat pirmoreiz noteica spektroskopiski krāsvielas uz tekstilšķiedru virsmas (1910). Roberts Krimbergs – karnitīnu – mūsdienu bioķīmijai ļoti nozīmīgu vielu – izdalīja Maskavā (1905), turpat Vilis Altbergs pirmoreiz izmērīja skaņas spiedienu (1902). Kārlis Balodis savus pētījumus tautsaimniecībā un statistikā veica Vācijā un Krievijā. Augusts Kirhenšteins pētījumus par tuberkulozes baktērijām 1911.–1914.g. aizsāka Šveicē. Pat Jānis Endzelīns līdz 1920.g. strādāja Harkovā, tur pamatos tapa monumentālā "Latviešu gramatika" (iespiesta Heidelbergā 1922.g.). Visi tie un vēl daudzi citi ir ievērojami sasniegumi, ko veikuši latvieši, taču ārpus Latvijas. Arī sinologs Pēteris Šmits, arheologs Francis Balodis, terapeits Mārtiņš Zīle un jauno mediķu plejāde no Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijas (P.Sniķers, J.Prīmanis, P.Stradiņš u.c.) savu profesionālo karjeru aizsāka ārpus Latvijas. Protams, jauno latviešu inteliģentu, potenciālo zinātnieku šūpulis bija arī Tērbata (TU) un Rīga (RPI), taču šajās augstskolās latvieši gk. izglītojās, veidoja studentu pulciņus (korporācijas), nevis te veica pētniecisku darbu vai avansējās augstākos akadēmiskos amatos, piem., par profesoriem.

* * *

Latviešu strauju un īstenu ienākšanu akadēmiskajā zinātnē, augstskolās un dzimtajā Latvijā varēja nodrošināt vienīgi Latvijas neatkarības izcīnīšana. Jau Brīvības cīņu laikā 1919.g. tapa Latvijas Universitāte, kas daļēji ietvēra sevī veco un izslavēto Rīgas Politehnisko institūtu (dib. 1862) ar visām tā tradīcijām un cittautiešu profesoriem, taču būtiski paplašinājās ar humanitārajām zinātnēm, medicīnu, bioloģiju, fiziku, tiesību un tautsaimniecības zinātnēm, kas agrāk kā akadēmiskas disciplīnas Latvijā nebija (vai tikpat kā nebija) pārstāvētas. Jaunā augstskola pulcināja latviešu izcelsmes mācībspēkus no malu malām, gk. jau no izpostītās un sovjetizētās Krievijas – tā bija pirmā nacionālā augstskola Latvijā, ko – raksturīgā kārtā – pretēji senai tradīcijai nosauca nevis par Rīgas universitāti, bet Latvijas Universitāti (salīdz. Īrijas universitāte, Islandes universitāte, Baltkrievijas universitāte).

Līdz Latvijas neatkarības proklamēšanai zinātni Latvijā, kā sacīts, bija pārstāvējuši Baltijas vācieši, to skaitā tādi pasaulslaveni zinātnieki kā T.Grothuss, K.Panders, E.Eihvalds, daudzi citi, arī Augusts Bīlenšteins letonikā, RPI – matemātiķis P.Bols, ķīmijas tehnologi M.Glāzenaps, K.Blahers un jau pieminētais ķīmiķis V.Ostvalds – dzimis rīdzinieks, kura piemineklis grezno mūsu pilsētu. Baltvācu dominēšanai savā ziņā bija pozitīva loma, jo tā nodrošināja intensīvu cilvēku un ideju apmaiņu starp Baltiju un Vāciju, Baltiju un Pēterburgu. Baltija funkcionēja kā vienotājposms ar visām no šā statusa izrietošajām priekšrocībām. Tiesa, nevajadzētu pārvērtēt te veiktos reālos sasniegumus zinātnē, taču vairākās teorētisko un lietišķo pētījumu jomās vecā RPI sasniegumi līdz mūsdienām paliek nepārspēti un nosaka Rīgas vietu pasaules zinātnē, tāpat kā Rīgas arhitektūru lielā mērā iezīmē tieši 19./20.gs. mijā celtās ēkas, Rīgas jūgendstils, historisma stils, bet ražošanu – "Union", "Rusobalt", "Provodņik`" u.c. izstrādes.

Vai visus šos sasniegumus, ko zinātnē Rīgā un Jelgavā veikuši nelatvieši, arī iekļaut mūsu kultūras mantojumā, vai skaļi daudzināt šos cilvēkus? Mans viedoklis jau kopš 1958.gada ir bijis, ka šāda pieeja veicināma; konsekventi šo viedokli esmu atbalstījis un paudis grāmatā "Zinātnes un augstākās izglītības sākotne Latvijā" (2009), oponējot K.Ulmaņa, A.Tenteļa un citu tīri nacionālās zinātnes apoloģētu nostādnēm. Latvijas pētniecības identitāte nav bijusi un nav etniska identitāte.

Taču tieši latviešu zinātnieku ienākšana dzimtenē vērtējama ļoti pozitīvi, tas demokratizēja zinātni, darīja to pieejamāku un populārāku latviešu sabiedrībā. Pirms Latvijas neatkarības vienīgais populārais, pasaulē pazīstamais latviešu cilmes zinātnieks bija Vidzemes zemnieka dēls Pauls Valdens (1863–1957), kurš radījis divas jaunas zinātņu nozares – dinamisko stereoķīmiju un neūdens šķīdumu elektroķīmiju, kopš 1913.g. septiņas reizes ir nominēts Nobela prēmijai un 1914.gadā to gandrīz būtu saņēmis, ja ne Pirmā pasaules kara sākšanās un nelabvēlīgā politiskā konjunktūra, kura lika Nobela prēmiju komitejai lemt ne par labu Krievijai (kuras pārstāvis formāli bija P.Valdens), bet tolaik neitrālajām ASV. Šogad Amerikas ķīmijas biedrība dāvinājusi RPI (RTU) īpašu plaketi "Citation for Chemical Breakthrough Award" (Ķīmiķu domāšanas pavērsiena citējuma balva), ko piešķir unikālām publikācijām un to autoriem un kuru novieto atklājuma veikšanas vietā. Tādas agrāk izpelnījušies Krikss un Votsons par DNS dubultspirāli, Vudvords – par izcilām sintēzēm dabasvielu ķīmijā, no Nobela prēmijas laureātiem labi ja katrs desmitais. Šī plakete ir veltīta "Valdena apgriezenības" atklāšanai 1896.gadā, un P.Valdens joprojām paliek diženākais latviešu cilmes dabaszinātnieks, taču diemžēl viņš bija tāls latviešu nācijas centieniem. Kaut arī mūža raženāko daļu (1881–1919) pavadījis Rīgā un Latvijā, viņš bija iegājis vācu vidē. Savukārt latviešu
sabiedrība ne P.Valdena darbības laikā, ne pat vēl šodien nav novērtējusi pienācīgā mērā izcilā zinātnieka centienus un viņa nozīmību pasaules zinātnē.

Tieši P.Valdenam, kas bija bijis pēdējais vecā RPI rektors un tika iecerēts par rektoru jaundibinātās Latvijas augstskolai, 1919.gadā bija jāiztur dilemma – vai jauno augstskolu orientēt uz Latvijas iespējām un vajadzībām, uz latviešu tautības mācībspēkiem, vai vairāk uz internacionālo zinātni un izglītību, turpinot vecā RPI tradīcijas. P.Valdens iestājās par kosmopolitisku orientāciju mācībspēku izvēlē, prioritāti dodot profesionālajai kvalifikācijai, nevis tautībai. Viņam iebilda jaunie latviešu mācībspēki – Paulis Lejiņš, Fricis Gulbis, Augusts Kirhenšteins. Tiem nebija tādas zinātniskas autoritātes, toties bija kaismīga vēlēšanās veidot latvisku augstskolu. P.Valdens bija zaudētājs – pameta Rīgu, emigrēja uz Vāciju un vēlākie mēģinājumi atgūt viņu Latvijai nebija veiksmīgi. Rīga bija zaudējusi savu izcilāko zinātnieku, toties ieguvusi nacionālu augstskolu. Šis dramatiskais iznākums bija likumsakarīgs, jo pašu augstskolu bija vispirms jāveido uz vietēja, demokrātiska, nacionāla pamata, lai tā varētu pastāvēt jaunajā Latvijas Republikā, iekams universitāte spētu integrēties Eiropas zinātnē, kas 20 gadu laikā patiešām daļēji notika. Ar Saeimas 1923.g. likumu LU tika pasludināta par Latvijas augstāko zinātnes centru. Tā ietvēra sevī gan internacionālo, gan nacionālo komponenti, prioritāti dodot humanitārajām un dabaszinātņu disciplīnām (īpaši agrārzinātnēm un medicīnai), nevis inženieru tehniskajām specialitātēm, orientējot augstskolu uz Latvijas kā neatkarīgas nelielas valsts neatliekamām vajadzībām. Mācību valoda bija latviešu, sāka veidot (pilnveidot) latviešu zinātnisko terminoloģiju. LU darbā tika pieaicināti arī daudzi nelatvieši, gan bijušie RPI docētāji, gan zinātnieki no ārzemēm (arī bij. Krievijas), taču lielākais guvums bija latviešu zinātnieku plejādes izaudzināšana vai piesaistīšana (J.Endzelīns, P.Šmits, F.Balodis, L.Bērziņš, K.Balodis, A.Kirhenšteins, A.Ķešāns, G.Vanags, J.Auškāps, A.Vītols, M.Zīle, J.Alksnis, H.Buduls, J.Prīmanis, P.Stradiņš, K.Rudzītis, Arv.Kalniņš, N.Malta, P.Galenieks, A.Švābe, L.Adamovičs, T.Celms, P.Jurevičs, P.Dāle, K.Straubergs u.c.).

LU ir bijuši savi sasniegumi gan reģionālajā, nacionālajā aspektā Latvijas dabas, vēstures, kultūras un valodas padziļinātā izpētē, gan arī sava (varbūt samērā ierobežota) rezonanse Eiropas zinātnē. Līmeņa ziņā LU ļoti drīz nostājās līdzās tradīcijām bagātajai Tartu universitātei (būtībā tās igauņu "klonam"). No pašu latviešu vides izauga latviešu biologi, ģeogrāfi, vēsturnieki, agrārzinātnieki, mežzinātnieki, kas prata strādāt profesionālā, starptautiski atzīstamā līmenī.

Īpaši humanitārajās zinātnēs, letonikā latviešu akadēmisko pētnieku un pat amatierzinātnieku rezultāti (Kr.Barons, K.Mīlenbahs, J.Endzelīns, P.Šmits, A.Lerhis-Puškaitis, A.Švābe, K.Straubergs u.c.) latviešu mentalitātes un etniskās vēstures izpratnei deva vairāk nekā vācbaltieši.

Un nu atkal pāris citāti no jau sākumā citētās LU rektora J.Auškāpa 1937.gada runas: "Nav jāaizmirst, ka zinātniskas jaunradīšanas darbam nepietiek iegūt augstāko izglītību, vajag līdzekļu pētniecības darbam. Šādu līdzekļu, ne privātu, ne sabiedrisku latviešiem (pirms neatkarības iegūšanas, J.S.) nebija. (..) Nav arī jāaizmirst, ka pirmajā LU pastāvēšanas gadu desmitā tās pētīšanas līdzekļi, it īpaši tajās zinātnes nozarēs, kas prasa laboratorijas un speciālus aparātus, bija pārāk nepilnīgi, lai varētu uzplaukt zinātniskais darbs (..) Lielas zinātnes atziņas pāriet visas cilvēces īpašumā. Tāpēc var jautāt, vai tad tiešām latviešiem pašiem jāveido sava zinātne, kas prasa tik daudz spēka un līdzekļu. Vai nevarētu iztikt ar to, ko citas tautas mums dod."

J.Auškāpa kategoriska atbilde ir: "Mūsu zemes, dabas, klimata īpatnības prasa, lai mēs paši tās izpētītu. Mums vajadzīgi likumi, kas derīgi mūsu dvēseles struktūrai, mums jāizkopj sava valoda pašiem, mēs tikai paši varam pilnīgi izprast mūsu vēsturi, mūsu celtniecība jāpiemēro pašu zemes būvmateriāliem un arhitektūrā jāliek sava gaume. Mūsu agrārā iekārta prasa pilnīgu lauksaimniecības izglītības pārkārtošanu. Tam nepietiek tikai zinātņu mācīšanas un mācīšanās, bet nepieciešama arī zinātniska pētīšana (..) Ko jūs teiktu par cilvēku, kas no citiem visu prasītu un ņemtu, bet pats nekā nedotu pretim? Šeit nebūs neviena, kas šādu parazītu attaisnotu. Vai tad drīkst tauta, kas ceļ savu labklājību uz vērtībām, ko citas, sviedrus un asinis liedamas, gadu tūkstošos sakrājušas, par to cilvēcei nekā nedot pretim?

Sava pētītāja un radītāja zinātne nepieciešama, lai tauta varētu pastāvēt sacensībā ar citām tautām, jo materiālās un garīgās kultūras pieaugums, kādu spēj attīstīt valsts, nostājas blakus dzīvā spēka, iedzīvotāju pieaugumam, lai kopā izšķirtu tautas un valsts likteņus mierā un karā. (..) Jo lielāki tautas sasniegumi zinātnē, jo lielāka tās vara cilvēces vēsturē. (..) Mēs apzināmies savu vēstures pienākumu pret cilvēci: mūsu gods un mūsu lepnums, mūsu tautas radītāja gara mūžīgā slava lai būtu – sniegt cilvēcei vairāk paliekamo garīgo vērtību, nekā esam saņēmuši."

Šie nedaudz patētiskie vārdi realitātē vērsās J.Auškāpa vadībā K.Ulmaņa autoritārās diktatūras treknajos gados. Tika izdoti likumi par atvaļinājumiem LU mācībspēkiem zinātniskām studijām, likums par zinātniskās pētniecības fondu, sāka veidot patstāvīgas ārpus Universitātes funkcionējošas pētniecības iestādes (Latvijas vēstures institūts, Zemes bagātību pētīšanas institūts), tika dibināta atsevišķa Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija, dibinātas Tēvzemes balvas (no 23 tās ieguvējiem 5 bija zinātnieki). Nāca pirmie atzītie latviešu sasniegumi arī fundamentālajā pētniecībā (piem., M.E.Straumaņa darbi metālu korozijas un kristālu rentgenogrāfijas jomā, B.Jirgensona pētījums par dabā sastopamo aminoskābju piederību L-rindai, M.Zīles idejas par medicīnisko sintēzi u.c.).

"Lielās" zinātnes jaunie pārstāvji centās orientēties nevis uz Vāciju un Padomju Krieviju, bet vairāk uz Angliju, Franciju, Zviedriju, Dāniju, Čehoslovākiju, Itāliju, Poliju un Somiju. Arī Rokfellera fonds radīja reālu iespēju jauniem latviešu zinātniekiem papildināties ārzemēs, iepirkt aparatūru (piem., kristālu rentgenogrāfiskai pētniecībai). Pirmie Rokfellera stipendiāti jau 1925.g. bija mediķi P.Stradiņš un J.Prīmanis ASV un Anglijā, tiem sekoja E.Dārziņš, K.Dolietis, L.Āboliņš u.c. medicīnā un bioloģijā, B.Bružs – fizikā, A.Spekke – filoloģijā u.tml., kas stažējās Eiropas zinātnes centros. Zinātnieku emigrācijas šajā laikā tikpat kā nebija, bet gūtie sakari un ārzemju pieredze pēc 1945.g. piespiedu emigrēšanas palīdzēja vairākiem zinātniekiem gūt darbu ASV, Zviedrijā u.c. Rietumzemēs.

Ārpus Latvijas gan strādāja vairāki latviešu izcelsmes zinātnieki Padomju Krievijā – Lidija Liepiņa un leģendārais Rūdolfs Ūdris ķīmijā, Jānis Lūsis un Tenis Liepiņš – N.Vavilova līdzgaitnieki bioloģijā, fiziķi Vilis Altbergs un Alfrēds Apinis, viens no Obņinskas AES veidotājiem Edvīns Stumburs, tāpat agrārzinātnieks Jānis Peive, bioķīmiķis Aleksandrs Šmits, vēlākais atjaunotā RPI pirmais direktors Kristaps Neilands, protams, arī raķešbūves un kosmosa pētījumu aizsācējs PSRS rīdzinieks Frīdrihs Canders, kurš gan bija Baltijas vācietis.

Diemžēl aizsākto Latvijas modernizācijas un vietējās zinātnes veidošanas procesu, jaunu, spējīgu latviešu ienākšanu zinātnē pārtrauca Otrais pasaules karš, 1940.gads, represijas pret daudziem latviešu zinātniekiem (J.Auškāps nošauts Sverdlovskas cietumā 1942.g. 3.augustā). Notika vācbaltiešu (arī daudzu redzamu zinātnieku, LU profesoru) izceļošana 1939.g., ebreju holokausts, un latviešu inteliģences masveida bēgšana pamatotās un nepamatotās bailēs no komunistiskajām represijām 1944./1945.g. Latvija zaudēja ap 60% zinātniskās inteliģences, atsākās "trimdas zinātnes" tradīcija, šoreiz Rietumzemēs (atšķirībā no Krievijas pirms Pirmā pasaules kara), un šoreiz tā bija "politiskā" trimda.

Par pirmskara LU izaudzināto latviešu zinātnieku prestižu liecina tas, ka emigrācijā vairāki latviešu zinātnieki guvuši profesūras ievērojamās Eiropas un Amerikas augstskolās. Četri bijušie LU mācībspēki kļuva par Upsalas universitātes profesoriem, S.Vasiļevskis par Kalifornijas Līka observatorijas vadošu pētnieku, Alfrēds Tauriņš un Aleksis Dreimanis (vēlāk arī Vaira Vīķe-Freiberga) – par Kanādas Karaliskās biedrības locekļiem, Leonīds Slaucītājs – par Argentīnas antarktisko ekspedīciju vadītāju, anatoms Jēkabs Prīmanis – par Pitsburgas universitātes "zelta ābola" profesoru, M.E.Straumanis – par Misūri universitātes profesoru, kura vārdā vēlāk nosauca metālu pētniecības institūtu, E.Dunsdorfs – par Melburnas universitātes tautsaimniecības profesoru u.c. Ļoti daudzi latvieši no emigrācijas aprindu ģimenēm izvēlējās pētnieku karjeru ASV, Zviedrijā, citās mītnes zemēs, tādēļ latviešus 60.–70.gados Amerikā dažreiz dēvēja par "profesoru tautu", pielīdzinot tos pat ebrejiem. Juri Upatnieku, faktiski līdz šim vienīgo latviešu izcelsmes zinātnieku (atskaitot P.Valdenu) 1971.gadā izvirzīja Nobela prēmijai fizikā par hologrāfijas atklāšanu (ko viņš gan nesaņēma).

* * *

Ne mazāku, bet varbūt pat lielāku atzinību pelna tie latviešu zinātnieki, kas 1944./45.g. likteņstundā palika dzimtenē ar ļoti nedrošām un neskaidrām nākotnes izredzēm. Ja vēstures kontekstā netika pazaudēts vēsturisko un akadēmisko tradīciju pavediens, LU devīze " Scientiae at patriae", tad šodien jāpiemin valodnieks J.Endzelīns, agrārzinātnieki P.Lejiņš, J.Apsītis, K.Bambergs, purvu pētnieks P.Nomals, mikrobiologs A.Kirhenšteins, biologs P.Galenieks, ķīmiķi A.Ķešāns, G.Vanags, A.Ieviņš, mežzinātnieks A.Kalniņš, mediķi P.Stradiņš, K.Rudzītis, A.Bieziņš, inženierzinātnieks A.Tramdahs, arhitekti A.Krūmiņš, E.Štālbergs, P.Bērzkalns un vēl vairāki, kas pēc kara atjaunoja augstāko izglītību un zinātni Latvijā, dibināja Latvijas PSR ZA 1946.gadā. Daudziem no viņiem 40.–50.g. bija jāpieredz izvērstas "raganu medības", kas maksāja zaudētu darbu, iespēju darboties zinātnē, veselību un pat izraisīja pāragru nāvi.

Šie ir bēdīgi notikumi, kuru noskaņām un atskaņām pats esmu bijis liecinieks gan 40.gadu beigās, gan 50.gadu sākumā, taču nav noliedzams arī tas Latvijas vēsturē nepieredzētais zinātnes pacēlums, vismaz kvantitatīvā ziņā, kas aizsākās 50.gadu beigās, "Hruščova atkušņa" laikā, strauji izauga jauna latviešu zinātniskā inteliģences paaudze.

Lai kā mēs vērtētu Padomju Latviju kopumā, okupācijas varas fenomenu, forsētu industrializāciju – ir jāatzīst, ka zinātnes un arī augstākās izglītības sfērā Latvijā notika daudz pozitīvu pārmaiņu. Jāvērtē vecās akadēmiskās inteliģences pašaizliedzība un drosme pēc 1944.g., bet jāatzīst arī izšķirīgā loma apstāklim, ka kopš 50.gadiem strauji izauga jauna, kvalificēta akadēmisko pētnieku paaudze Latvijā, gan Latvijas PSR ZA institūtos, gan arvien augošā mērā LVU un tās institūtos, gan atjaunotajā RPI, LLA un daudzos nozaru institūtos.

Izveidojās jaunas Latvijā nebijušas zinātnes nozares – fizika, medicīniskā ķīmija, informātika, polimeru mehānika, koksnes ķīmija, molekulārbioloģija, kuras darīja Latvijas zinātni pazīstamu ne tikai PSRS mērogā (jaunu medikamentu radīšana, kosmosa tehnoloģijas, magnetohidrodinamika, polimēru mehānika u.c.). Neobjektīvi būtu runāt par zinātnes regresu Latvijā, gluži otrādi, zinātne attīstījās strauji, tikai tā nebija Latvijas, latviešu zinātne, bet anonīma daļa "padomju zinātnes" (kaut arī daudz bija atkarīgs no cilvēka, kā viņš sevi prezentēja pasaulē – kā padomju zinātnieks vien vai arī kā latvietis, liegts nebija arī pēdējais). Domāju, ka Latvijā bija laba zinātne, kaut arī vairāk darbojās PSRS ietvaros un tās iziešana starptautiskā arēnā bija kavēta.

Zinātne Latvijā attīstījās pārsvarā ar latviešu tautības pētnieku spēkiem. Tolaik latvieši mazāk gāja politikā, zinātne viņiem bija tāda kā garīga patvēruma vieta, kur viņi varēja parādīt savas spējas un bija materiāli samērā nodrošināti. Ļoti zīmīgi, ka no Padomju Latvijas tikpat kā nebija intelektuālas emigrācijas uz Austrumiem, uz PSRS lielākajiem centriem, piem., uz Maskavu, Ļeņingradu, Novosibirsku, Harkovu, katrā ziņā nesalīdzināmi mazāk kā no Lietuvas. Viena otra iespēja iefiltrēties PSRS "centros" gan bija, taču latvieši tās tikpat kā neizmantoja. Protams, stažēšanās vai kooperācija ar Vissavienības institūtiem "centrā" bija ievērojama, taču darbs ritēja gk. Rīgā. Zinātne Padomju Latvijā attīstījās gan ar t.s. republikānisko, gan ar Vissavienības finansējumu (pārsvarā gan ar pēdējo), tā attīstījās toreizējās lielvalsts ietvaros kā "lielas valsts" zinātnes sastāvdaļa ar pietiekami dāsnu finansējumu.

Jāatzīst, arī humanitārajās zinātnēs dažās jomās bija vērojams progress, piemēram, sakarā ar lielo HES celtniecību uz Daugavas u.c. celtniecības darbiem deva naudu arheoloģijas izrakumiem. Tas nodrošināja materiālo bāzi un motivāciju nopietnu arheoloģijas skolu veidošanai (Ē.Mugurevičs, J.Graudonis, A.Caune u.c.). Arī vēstures zinātnēs bija savi panākumi, tāpat etnoloģijā, folkloristikā, valodniecībā, jurisprudencē, kaut arī bija jāmaksā politiskas nodevas režīmam un pat pozitīvie rezultāti jāietērpj dogmatiskā "marksistiskā" frazeoloģijā un tukšvārdībā.

Nobeigums — nākamajā "LV" laidienā

Pēc plenārlekcijas "Latviešu zinātnieki Latvijā un ārzemēs" (pilnā tekstā) –  Apvienotā Pasaules latviešu zinātnieku 3. kongresa un Letonikas 4.kongresa atklāšanas sēdē 2011.gada 24.oktobrī Latvijas Zinātņu akadēmijā, Rīgā

Kongresu atklājot: kongresa goda patronese, akadēmiķe profesore Vaira Vīķe-Freiberga

Kongresā: akadēmiķi profesori (no kreisās) — Rīgas Tehniskās universitātes rektors Leonīds Ribickis, Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, bij. Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts  oto: Boriss Koļesņikovs