Par latviešu zinātniekiem Latvijā un pasaulē

Prof.  Jānis  Stradiņš:

Nobeigums. Sākums – "LV" Nr.168, 25.10.2011.

Atjaunojoties Latvijas neatkarībai 1991.gadā, zinātnē notika dramatiskas pārmaiņas – gan pozitīvas, gan negatīvas. Notika zināma demokratizācija zinātnē, plašāka pētniecības iesakņošanās augstskolās, liberālākas nostādnes zinātnieku avansēšanā, taču būtiskākais bija zinātnes finansējuma un pētnieku skaita dramatisks kritums, zinātnes pāreja no lielvalsts uz mazas valsts režīmu (līdz ar to eksakto un dabzinātņu prestiža un fundamentālo zinātņu nepieciešamības sarukums), tematiku revīzija, lietišķās zinātnes lielo institūtu un SKB sabrukums vienlaikus ar lielražošanas sabrukumu un inflāciju. Dalītas emocijas izraisīja pāreja uz grantu sistēmu – tā veicināja demokratizāciju un nacionāli nozīmīgu tēmu parādīšanos, taču valsts nozīmes programmu izpalikšana atsvešināja zinātniekus no sabiedrības un valsts. Tas pats sakāms par ZA institūtu likteni – Maksa Planka institūtu sistēma mazā valstī tolaik nebija īstenojama, institūtu iekļaušana universitātēs droši vien bija pareiza, tā saistīja zinātni ar jaunatni un studiju procesu, taču šī integrācija pārāk bieži bija formāla, mazināja pētījumu kvalitāti, īpaši ievērojot kraso finansu samazinājumu institūtiem. Pozitīvi vērtējama atsevišķu valsts nozīmes pētniecisko institūtu saglabāšana (Fizikālās enerģētikas institūts, Organiskās sintēzes institūts, Koksnes ķīmijas institūts, Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs u.c.), kas vēlāk kļuva par bāzi valsts pētījumu programmu īstenošanai, tāpat LZA transformācija.

Zinātne, kas padomju režīma apstākļos bija pacelta kvazireliģijas statusā, neguva vairs sabiedrības, īpaši valdošās politiskās elites, atbalstu. Kopš 90.gadu vidus, faktiski kopš pirmās A.Šķēles valdības, atšķirībā no Igaunijas atbalsts zinātnei krasi saruka. Samērā drīz Latvija zinātnes finansējuma ziņā ieņēma pašas zemākās pozīcijas Eiropas valstu vidū. Ja 1990.g. triju Baltijas republiku vidū Latvijas zinātne bija līdere, tad pamazām tā hroniski atpalika no kaimiņvalstīm ne tikai finansējuma, bet arī publikāciju citējamības ziņā. Tiesa, Latvijas zinātne (pat pirms iestāšanās ES) sāka integrēties ES vienotajā zinātnes telpā, turklāt valdība pamazām bija spiesta formāli pieņemt Eiropas kritērijus zinātnes finansēšanai Latvijā. Jau kopš 1995.g., bet īpaši pēc 2004.g. Latvijā sāka veidoties valsts nozīmes programmas prioritārajos virzienos, kuru vidū letonikas vai nacionālās identitātes programma līdzās biomedicīnas (farmācijas), informātikas, agrobiotehnoloģijas, enerģētikas u.c. valsts programmām ieņēmusi savu pietiekami nozīmīgu vietu. Jāuzsver, ka nacionālās identitātes programmu aprūpē transformētā LZA, kuras saglabāšanu Latvijā arī jāvērtē pozitīvi.

Formāli zinātnes regress Latvijā var likties šausminošs. Kaut arī nav salīdzinošas statistikas (kritēriji zinātnieku skaita aprēķinam dažādos laikmetos ir dažādi). 1990.g. lēsto 17 000 zinātnieku (apm. 6000 graduētu pētnieku) vietā pašreiz Latvijas zinātnē strādā 4000 zinātnieki (ir apm. 6000 zinātņu doktoru, taču prāva to daļa vai nu ir pensionējusies, vai pētniecībā nedarbojas). Līdz pat 2005.g. risinājās zinātnieku krasa novecošanās, jo jaunatne zinātnē ienāca maz.

Līdz ar neatkarības atgūšanu būtiska kļuva trešā intelektuālā (zinātnieku) emigrācija, šoreiz ne politiski, bet finansiāli, saturiski un intelektuāli motivēta. Sākotnēji dominēja gk. iekšējā emigrācija – no zinātnes uz finanšu, administratīvās birokrātijas, uzņēmējdarbības struktūrām (no bijušajiem zinātniekiem diezgan lielā mērā komplektējās ierēdņu un firmu darbinieku kopums, un ierēdņu korpusu veidoja pārsvarā etniski latvieši). Taču kopš 1990.g. pamazām sākās arī zinātnieku aizplūšana no Latvijas, vispirms emigrēja ebreju un krievu tautības kolēģi, pēc tam arī latvieši. Nav precīzas statistikas, cik latviešu, precīzāk sakot, Latvijas izcelsmes zinātnieku, pašreiz strādā ārzemēs (ASV, Zviedrijā, Lielbritānijā, Vācijā, Izraēlā u.c.), taču to skaitu (postdoktoru līmenī) varētu lēst ap 700–1000 cilvēku, un to skaitā ir labi zinātnieki. Tiesa, par daudziem varētu sacīt, ka tie nevis emigrē, bet migrē (strādā gan ārzemēs, gan Latvijā), ārzemēs ir iesaistīti postdoktorālās studijās. Šai parādībai ir gan pozitīvas, gan negatīvas puses, jo, strādājot ārzemēs, gūst jaunu, starptautisku pieredzi un sakarus. Treknajos gados ir bijuši piemēri, kad pēc 10–15 gadu prombūtnes atgriežas Latvijā (piem., akad. Edvards Liepiņš, LZA kor.loc. Kaspars Tārs no Zviedrijas).

Un te jāpiebilst, ka jau kopš 1919.g. termins "latviešu zinātnieks" ietver sevī cilvēku kopumu neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, kas dzimuši un izglītojušies Latvijā, veic pētījumus Latvijā vai arī ir saistīti ar Latviju, darbodamies ārzemēs.

Iestāšanās Eiropas Savienībā un Eiropas struktūrfondu pieejamība (gan pagaidām līdz 2013.gadam) ir radījusi principiāli jaunu situāciju Latvijas zinātnē. Ar Eiropas fondu palīdzību aizsākts radikāls pavērsiens zinātnes

infrastruktūras – aparatūras un iekārtu – nodrošināšanai, veidojas zinātnes un tehnoloģiju parki, citiem vārdiem, sākusies Latvijas zinātnes un augstākās izglītības atjaunināšana, kas vienlaikus ir arī zinātnieku pētnieku korpusa atjaunināšana, gados jaunu pētnieku ieplūdums (lielā mērā par Eiropas naudu). Mainās prioritātes, mainās nostādnes, taču mūs nevar satraukt tas, ka kopš 2008.g. ekonomiskās krīzes ir būtiski palēninājusi un solījumi pētniecības dāsnākai finansēšanai no valsts budžeta (pieaugums par 0,15% no IKP gadā), lai vismaz sasniegtu Igaunijas un Lietuvas līmeni, vairs netiek pildīti. Otrs būtisks satraukuma iemesls ir tas, ka inovāciju, inovatīvu tehnoloģiju ziņā Latvija pašreiz ieņem pēdējo vietu ES, pat aiz Rumānijas un Bulgārijas. Vāji veicas ar inovāciju ieviešanu ražošanā, ar reālu lietišķo zinātni, un tas varas elitē un sabiedrībā mazina interesi par zinātni. Ja neatkarības pirmajos gados elite vismaz deklaratīvi pauda interesi par pētniecību, tad tagad vairs arī nav tā – pēdējās vēlēšanās tikai "Vienotības" un ZZS pirmsvēlēšanu programmās kā prioritāra joma bija pieminēta tieši pētniecība (ne augstākā izglītība vien!). Taču vēl lielākas bažas izraisa apstāklis, kā apgūt ES pēc 2014.gada solītos, par 50% palielinātos līdzekļus. Vai Latvijas vidē tam būs nepieciešamie resursi un intelektuālie spēki, vai latviešu prāti būs orientēti uz dabzinātnēm un tehniskajām zinātnēm?

Pēdējā ZA Prezidija sēdē Andrejs Siliņš rādīja nule iznākušo Eiropas Komisijas izdoto krājumu "Innovation Union Competitiveness report. Research and Innovation policy 2011", kur apkopoti salīdzinoši dati par finansējumu inovācijām dažādās valstīs, tajā skaitā trijās Baltijas valstīs. Šo grāmatu, mēs ironizējām, vajadzētu Latvijā ievietot "aizliegto grāmatu sarakstā", jo EK nav ticības, ka situācija Latvijā inovāciju jomā uzlabosies līdz 2020.g. un mūsu instanču zīmētajai, nelielajai augšupejošai taisnei viņi pretstata savu "reālistisko" taisni, kas ir pesimistiska, horizontāla, bez jebkādas augšupejas. Par spīti valsts atbalsta izpalikšanai un pavājām iniciatīvām inovāciju īstenošanā, tomēr joprojām Latvijā darbojas izgudrotāji, zinātnieki, kaut kas jau notiek.

Man mazliet neērti referātā par to runāt, taču tēmas aspektā varu pavēstīt, ka nupat, 13.oktobrī, mans dēls Pauls Stradiņš, vadošais pētnieks ASV Nacionālajā atjaunojamās enerģijas laboratorijā Denverā, saņēma "2011 R&D Award 100 " (Amerikas inovāciju Oskara balvu) kā viens no 100 šāgada labākajiem ASV izgudrotājiem. Viņš izstrādāja saules bateriju kvantu efektivitātes noteikšanas jaunu fleš – metodi, kas ļauj noteikt šo lielumu dažādos spektra diapazonos 1000 reizes ātrāk (no 20 minūtēm uz 1 sekundi) un līdz ar to – vismaz pašreizējā attīstības posmā – dod reālu progresu saules bateriju ražošanas intensificēšanā. To minu tādēļ, ka savu fiziķa izglītību Pauls guvis ne Amerikā, bet Maskavas Fizikas un tehnikas institūtā un pilnveidojis Salaspilī, Fizikas institūtā, tā kā gluži tik slikta izglītība vismaz fizikas nozarē pie mums nav bijusi un nav. To pašu apliecina arī daudzu mūsu ķīmiķu, mediķu, biologu darbošanās Rietumzemēs – tie ir augstas klases speciālisti, tātad latviešiem talantu netrūkst, lai darbotos arī vissarežģītākajās mūsdienu zinātnes nozarēs.

Retoriski var raisīties jautājums, vai nopietnus, fundamentālus, pasaulē pamanāmus rezultātus latviešu zinātnieki turpmāk gūs nevis dzimtenē, bet ārzemēs. Vai attaisnosies J.Auškāpa paredzējums, ka arī Latvija tomēr ir spējīga dot kaut nelielu, tomēr adekvātu ieguldījumu zinātnē, jeb vai pasaules zinātnē Latvija kļūs tā vieta, kur nekas vērā ņemams nenotiek? Citiem vārdiem sakot, vai Latvijas zinātnē drīz nesāks prevalēt trešā intelektuālā trimda, vai spējīgākie latviešu zinātnieki nestrādās ārpus Latvijas, kā tas bija pirms Latvijas neatkarības izcīnīšanas 1918.gadā?

Atbilde ir atkarīga no mums – gan no valsts zinātnes politikas, gan no universitāšu un valsts pētniecības centru līmeņa, gan no pašu zinātnieku attieksmes pret savu valsti, arī no viņu patriotisma, lokālpatriotisma, varētu sacīt. Nepieciešams, lai jaunie zinātnieki varētu aizbraukt uz labākajiem centriem ārzemēs, postdoktorālajās studijās, veikt ilgstošu pētniecības darbu ciklu, bet, lai arī Latvijā tiktu radīta moderna bāze, kur pēc tam atgriezties un strādāt, varbūt sadarbībā ar saviem bijušajiem ārzemju skolotājiem. Ir jānodrošina moderna zinātnes infrastruktūra, aparatūras bāze, komunikācija ar ārzemju partneriem vismaz tajās jomās, kur ir prāti un iniciatīva no pašu puses. Nepieciešama arī radoša, brīvdomīga, demokrātiska gaisotne pētniecībā, lai nebūtu kā citās jomās, kur emigrēšanu nereti motivē ar pārāk formālu, nedraudzīgu, birokrātisku gaisotni Latvijā, salīdzinot ar Rietumzemēm. Vēl vairāk, valodu politikai zinātnē un augstākajā izglītībā jābūt tādai, lai Latvijā zinātniskās nozarēs varētu veidoties starptautiskas nozīmes centri, kur darbotos un strādātu arī ārzemnieki. Mononacionāla zinātne, tikai latviešu iesaistīšana šādu centru darbībā mūsdienu apstākļos nebūtu optimāla. Tas attiecas pirmām kārtām uz dabas un eksaktajām zinātnēm.

Humanitārajās zinātnēs, letonikā, varbūt baltistikā vispār, manuprāt, Latvijas un latviešu pētnieku īpatsvars pieaugs un jau pieaug. Manuprāt, Latvijas vēstures, valodas, literatūras pētījumi ārzemēs, ideoloģiskām barjerām un cenzūras aizliegumiem krītot, ļauj šā veida pētījumiem Latvijā izvērsties straujāk un efektīvāk nekā ārzemēs. Ir patiešām vērojams, ka Baltijas pētījumi Zviedrijā vai AABS ASV un Kanādā zaudē to lomu, kāda bija PSRS laikos. Tiesa, nav mazsvarīgi, lai letonikas, baltistikas pētījumi joprojām attīstītos arī ārzemēs (Vācijā, Lielbritānijā, ASV, Itālijā, Krievijā, Čehijā, Ungārijā un citur), lai interese par Latviju neatslābtu, bet vēl svarīgāk ir, lai latviešu humanitārie zinātnieki, Latvijā iznākošie žurnāli vairāk iesaistītos starptautiskā apritē, lai latvieši vairāk publicētos ārzemju žurnālos, kļūtu pamanāmāki pasaulē un ieinteresētu arī citus par Latvijas, Baltijas tematiku. Būtu vērts piesaistīt šīm jomām postdoktorālus pētniekus no ārzemēm Latvijā.

Mazliet cita situācija ir ar dabzinātniekiem. 2011.gads ir ANO (UNESCO) izsludinātais Starptautiskais ķīmijas gads, tādēļ minēšu dažus piemērus tikai no šīs zinātnes nozares.

Ķīmijas pētījumi Latvijā tiek veikti RTU un LU attiecīgajās fakultātēs, taču ir arī divi spēcīgi valsts nozīmes pētījumu centri ārpus augstskolām – Organiskās sintēzes institūts un Valsts Koksnes ķīmijas institūts. Arvīda Kalniņa (1894–1980) radītais Koksnes institūts savulaik guva plašu atzīšanu ar kosmosa kuģu izolācijas materiāla – ripora – izstrādi, ar jauninājumiem koksnes sastāvdaļu izpētē, jaunu tehnoloģiju izstrādē, bet Solomona Hillera (1915–1975) izlolotais Organiskās sintēzes institūts – ar jaunu medikamentu izstrādi, ar fundamentāliem pētījumiem heterociklu ķīmijā, peptīdu ķīmijā un citās jomās. Ir pamācoši atgādināt, ka 25% no visiem bij. PSRS tapušajiem oriģinālmedikamentiem ir radīti Rīgā, OSI, un joprojām pasaules zāļu arsenālā ir tegafūrs (ftorafūrs, S.Hillers, R.Žuka, M.Līdaka), mildronāts (I.Kalviņš), remantadīns (J.Polis). Institūts turpina funkcionēt, tajā top gluži jauni medikamenti, tomēr lielākoties zem ārzemju firmu zīmoliem, kaut arī pēc institūta ierosmes savulaik ir izauguši Latvijas ķīmiski farmaceitiskie lieluzņēmumi Grindex (bij. OSI Eksperimentālā rūpnīca) un Olainfarm. Taču principiāli jaunu preparātu radīšanu (no sākotnējās idejas, ķīmiskās sintēzes līdz bioloģiskām pārbaudēm) globālās konkurences apstākļos pēdējie nav spējīgi realizēt tīri finansiāli, lai gan biomedicīna un farmācija ir viena no galvenajām R&D jomām Latvijā, tāpat kā materiālzinātnes. Joprojām Organiskās sintēzes institūtā pastāv spēcīgi zinātniski kolektīvi, skolas (I.Kalviņam, G.Duburam u.c. pievienojušies jaunākās paaudzes zinātnieki – E.Sūna, O.Pugovičs, A.Jirgensons, V.Kauss, V.Loža u.c.). Kopš 1965.g. institūts Rīgā izdod starptautisku žurnālu "Heterociklisko savienojumu ķīmija" krievu un angļu valodā, zināmā mērā tas ir padomju laiku relikts, kas top ar Maskavas zinātnieku atbalstu. Taču izdevumam ir samērā plaša starptautiska rezonanse (pirms neilga laika tas bija visvairāk citētais krievu valodā iznākošais ķīmijas žurnāls). Un to ir veidojuši Latvijas zinātnieki, galvenais redaktors ilgus gadus ir bijis E.Lukevics.

Vēl plašāku rezonansi pasaulē izpelnījušies pētījumi fizikāli organiskajā ķīmijā, īpaši kodolmagnētiskajā rezonansē (KMR), kur Rīga izvirzījusi divus starptautiski ievērotus speciālistus – Ēriku Kupči un Edvardu Liepiņu. Abi tie izauguši Rīgā, OSI, 70.–80.gados, bet 1990.g. izceļojuši uz ārzemēm – Liepiņš uz Šveici, vēlāk – uz Zviedriju, Kupče – uz VFR, vēlāk Lielbritāniju. Šobrīd Ē.Kupče strādā pasaulslavenā firmā "Agilent" bij. "Varian" kā vadošais speciālists, ir principiāli jaunu metožu atklājējs KMR spektroskopijā, viens no ievērojamākajiem KMR speciālistiem mūsdienu pasaulē. Savukārt E.Liepiņš pēc 14 gadu ilgas darbošanās ārzemēs 2004.g. atgriezies Latvijā. Ārzemēs viņš ir strādājis pie slavenā Šveices biofiziķa K.Vītriha, publicējis ar viņu kopā 10 fundamentālas publikācijas par sarežģītu olbaltumvielu struktūras noskaidrošanu ar KMR. Šie darbi iegājuši to publikāciju kopumā, par ko K.Vītrihs 2002.g. izpelnījies Nobela prēmiju ķīmijā. Strādājot patstāvīgi Stokholmā, Karolinska institūtā, E.Liepiņš izpētījis olbaltumvielu saistīšanos ar ūdens molekulām, noskaidrojis t.s. nāves proteīna domēnas struktūru. Latvijā atgriezies turpina pētīt olbaltumvielu (enzīmu) sadarbību ar potenciālu medikamentu molekulām, kas jaunu zāļu meklējumus nostāda principiāli jaunā līmenī. Par šiem pētījumiem nupat viņam piešķirta LR Ministru kabineta balva (2011). Savukārt E.Liepiņa skolnieks K.Jaudzems pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas turpina pētījumus Nobela prēmijas laureāta K.Vītriha institūtā nu jau Kalifornijā, jo K.Vītrihs pēc 65 gadu sasniegšanas pārcēlies uz ASV. Pašreiz reāla kļūst iecere radīt Rīgā KMR spektroskopijas un proteīnu izdalīšanas centru. Atļāvos ieslīgt detaļās, taču abi šie piemēri – Ē.Kupče un E.Liepiņš – ir pietiekami pamācoši, lai tie raksturotu dažu, vismaz izcilāko latviešu zinātnieku alternatīvus likteņus – dzimtenē un trimdā. Ir vēl citi Rīgas ķīmiķi sintētiķi, kas jau sasnieguši profesūras ASV universitātēs, par to lielā mērā jāpateicas trimdas latvieša ķīmiķa organiķa prof. Edvīna Vedēja atbalstam. Šie un daudzi citi jaunākās emigrācijas (pēc 1990.g.) zinātnieki – ķīmiķi, fiziķi, biologi, informātikas speciālisti nav zaudējuši latviskumu, saistību ar Latviju. Arī zinātniekiem būtu ļoti svarīgi, lai Latvijā mainītu nepārdomātās, kontrproduktīvās normas Pilsonības likumā, kas aizliedz dubultpilsonību no Latvijas emigrējušajiem, kuras jau radījušas kolīzijas. Latvijas zinātnē sāk iezīmēties principiāli jauns modelis, kas pēdējā pusgadsimtā kļuvis raksturīgs Taivānai, Izraēlai, pēdējā laikā arī Indijai, Ķīnai, Latīņamerikai, proti, zinātnieku aizceļošana uz ASV, tomēr saglabājot sakarus ar dzimteni.

Domāju, ka latviešos joprojām mājo ļoti spēcīgs izglītošanās, pētniecības gars, tie spējīgi ģenerēt sasniegumus visdažādākās zināšanu jomās. Esmu pārliecināts, ka latvieši ir talantīga, čakla un mērķtiecīga tauta. Taču ir vajadzīgi priekšnoteikumi, lai šie talanti varētu izpausties, nepieciešama valsts gādība un sabiedrības atbalsts, nepieciešams vairāk popularizēt zinātni, īpaši dabzinātnes un inženieru mākas, kas 1990.gados bija nonākušas pabērna lomā. Tas ir vitāli svarīgi latviešu nācijas kā intelektuālas nācijas tālākpastāvēšanai, ne mazāk svarīgi kā demogrāfija un pietiekama rocība, sabiedrības materiāla nodrošinātība.

Jauns Pauls Valdens gan pagaidām no latviešu vides nav izaudzis, ne Latvijā, ne ārzemēs, un pagaidām mūs var gandarīt jau minētā Amerikas ķīmijas biedrības piemiņas plakete, kas 2011.gadā pasniegta RTU, taču par 1896.gada atklājumu, nevis par mūsdienu rezultātiem. Zinātnes tradīcijas jātur godā, jācildina, jāatgādina, jāizkopj, taču jāatceras arī Māra Čaklā vārdi: "Beigtu Napoleonu aprok, bet dzīvu kaķēnu baro ar siltu pienu." Ja sabiedrība un valdība kaķēniem un arī pavecākiem runčiem un kaķenēm šo pienu neatvēlēs, Latvijā nopietnas zinātnes nebūs.

Pēc plenārlekcijas "Latviešu zinātnieki Latvijā un ārzemēs" (pilnā tekstā) –  Apvienotā Pasaules latviešu zinātnieku 3. kongresa un Letonikas 4.kongresa atklāšanas sēdē 2011.gada 24.oktobrī Latvijas Zinātņu akadēmijā, Rīgā.

Kongresa sakarā "Latvijas Vēstnesī" vēl: 11.10.2011., Nr.161, 55.lpp.; 20.10.2011., Nr.166, 63.lpp.; 25.10.2011., Nr.168, 1., 65., 66., 67.lpp.