Islandes Republikas prezidents Oulafurs Ragnars Grīmsons — "Latvijas Vēstnesim"

Reikjavīka, 18.04.1999.

Islandes Republikas prezidents Oulafurs Ragnars Grīmsons, sniedzot interviju "Latvijas Vēstneša" speciālkorespondentam Jānim Ūdrim

— Prezidenta kungs, kā jūs vērtējat Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa valsts vizīti Islandē?

— Šī ir ļoti svarīga vizīte. Pirmkārt, tā ir vēsturiska vizīte, jo Guntis Ulmanis ir pirmais kādas Baltijas valsts prezidents, kas ierodas mūsu zemē.

Otrkārt, šī vizīte jāvērtē tā lielā atbalsta kontekstā, ko islandiešu tauta tika apliecinājusi Latvijai un pārējām Baltijas valstīm jūsu cīņā par savas neatkarības atjaunošanu. Tādēļ mēs jo īpaši apsveicam to.

Treškārt, šīs vizītes nozīmīgumu nosaka arī aizvien pieaugošā sadarbības nepieciešamība starp ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm. Manuprāt, šīm astoņām valstīm var būt ļoti svarīga loma modernās Eiropas evolūcijā XXI gadsimtā. Es nedomāju tikai Ziemeļeiropas evolūciju, bet arī attiecību evolūciju ar Krieviju, ar ASV, ar Eiropas Savienību — ar Ziemeļeiropas valstu starpniecību.

Es jau pērn savas vizītes laikā Latvijā teicu, ka šīs desmitgades laikā mēs Ziemeļeiropā esam radījuši veselas trīs reģionālās organizācijas — Baltijas jūras valstu padomi, Barenca jūras valstu padomi un Arktisko valstu padomi. Un visās šajās institūcijās ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm ir ārkārtīgi liela loma.

Šajā gadā, kas pagājis kopš manas vizītes Latvijā, dzīve apstiprinājusi manu vārdu patiesīgumu. Tagad kā ASV, tā Krievijā pieaug pārliecība par to, cik svarīgas šīs reģionālās organizācijas var būt mierīgā integrācijā, pieaug interese un sapratne par mūsu reģionālo organizāciju nozīmīgumu ekonomiskajā darbībā un vides aizsardzībā.

Vērojot traģēdijas, kas risinās citās Eiropas daļās, šis ļoti sekmīgās sadarbības piemērs Ziemeļeiropā ir ļoti svarīgs precedents. Ņemot to visu vērā, Latvijas Valsts prezidenta vizīte ir ļoti svarīgs notikums.

— Prezidenta kungs, gribu jums atgādināt relatīvi nesenu pagātni — Latvijai un abām pārējām Baltijas valstīm tik izšķirošo 1991. gada augustu. Toreiz Islande pati pirmā pasaulē atzina Baltijas valstu neatkarību — kaut pasaules varenākās lielvalstis vēl vilcinājās, nogaidot, kāda būs Maskavas reakcija. Kāda toreiz bija jūsu valsts galvenā motivācija?

— Islande pati ir maza valsts un maza tauta, kurai pašai bijis ilgi un neatlaidīgi jācīnās par savu neatkarību. Tāpēc arī mēs labāk par citām tautām sapratām, cik svarīgs un steidzams ir atbalsts jūsu cīņā par neatkarību. Un, kaut arī mūsu neatkarības cīņa bija relatīvi mierīga un pat neprasīja upurus, tā tomēr ilga 400 gadu. Un mazai nācijai iespēja palīdzēt kādai citai tautai atgūt neatkarību ir arī ļoti saviļņojoša pieredze. Mazai tautai ir svarīgi parādīt citai tautai savas simpātijas un palīdzēt tai atgūt neatkarību.

Manuprāt, islandieši kā salinieku nācija bija arī gatavāka skaļi deklarēt pasaulei savu draudzīgo attieksmi pret citu valsti — kad mēs nolēmām paziņot par jūsu neatkarības atzīšanu un nodibināt politiskās attiecības ar trim Baltijas valstīm.

Ikviens, kas piedalījās tālaika politiskajos procesos un atceras tos, atcerēsies arī, ka tolaik starp NATO valstīm un Eiropas Savienības valstīm pastāvēja atšķirīgi viedokļi — cik tālu iet attiecībās ar Baltijas valstīm, un cik strauji Baltijas valstis ies uz savu neatkarību.