Turpinājums

no 1.lpp.

Mēs bijām gatavi riskēt un atzinām jūsu neatkarību nekavējoties. Mūsu risks ir attaisnojies, un mēs, visa islandiešu tauta, par to tagad esam lepni un laimīgi.

— Kādi bijuši šie septiņarpus gadi kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, ja vērtē no Islandes un Latvijas divpusējo attiecību viedokļa?

— Vispirms ikvienam vajadzētu atcerēties, ka septiņi gadi nebūt nav ilgs laiks. Mūsu modernajā laikmetā mēs gan iedomājamies, ka visam jānotiek ļoti ātri. Ka evolūcijai ikvienā jomā jānotiek ļoti ātri. Taču mums jāatceras, ka ikvienai Rietumeiropas tautai vajadzēja gadu desmitus, lai nodrošinātu sekmīgu ekonomisko un politisko evolūciju. Tāpēc, manuprāt, ir neloģiski un nereāli pieprasīt no Baltijas valstīm, lai tās vienā gadu desmitā sasniegtu to pašu, ko Rietumeiropas vai Ziemeļeiropas valstis panākušas gadu desmitos. Uzskatu, ka šajā laikā Islandes, kā arī citu Ziemeļeiropas valstu attiecības ar Baltijas valstīm bijušas ļoti labas un attīstījušās ļoti sekmīgi. Mums ir integrēts dialogs. Mums ir daudzi sadarbības projekti. Mūsu politiskais dialogs ir aizvien paplašinājies. NATO ietvaros pastāv cieša savienība starp Islandi, Dāniju un Norvēģiju, atbalstot Baltijas valstu vēlēšanos iestāties NATO. Es domāju, tas ir ļoti labs piemērs, kā ziemeļvalstu solidaritāte palīdz Baltijas valstīm NATO ietvaros. Mēs arī atbalstām Baltijas valstu integrāciju Eiropas Savienībā — kaut arī Islande un Norvēģija pašas nav ES dalībvalstis. Jo, kad jūs iestāsities Eiropas Savienībā, jūsu valstis piederēs pie Eiropas ekonomiskās zonas, kuras dalībvalstis ir arī Islande un Norvēģija. Un tas ļoti būtiski iespaidos arī mūsu ekonomisko sadarbību.

Mēs arī ļoti būtiski esam attīstījuši savus kultūras kontaktus — Islandē bijuši jūsu mūziķi, jūsu kora mākslinieki, dejotāji, gleznotāji. Savukārt Islandes mākslinieki ir guvuši panākumus Latvijā. Tā mūsu tautas uzzina aizvien vairāk viena par otras kultūru un vēsturi. Šī intelektuālā sadarbība nebūt nav mazāk svarīgāka kā ekonomiskā.

Kaut arī pagājuši tikai septiņarpus gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas un mūsu valstu attiecību nodibināšanas, ir paveikts jau ļoti daudz. Un Gunta Ulmaņa vizīte Islandē dažas dienas pirms NATO valstu sanāksmes Vašingtonā ir ļoti skaidra zīme, ka Islandes un Latvijas dialogs ir ļoti nozīmīgs jūsu valsts integrācijai transatlantiskajās un Eiropas institūcijās.

— Islande pieder pie vecākajām NATO dalībvalstīm, tā 1949. gadā bija arī viena no Ziemeļatlantijas savienības dibinātājām. Kāda šajos piecdesmit gados bijusi Islandes loma NATO?

— Islandei bijusi ļoti specifiska pieredze, jo mūsu valstij pašai nav savas armijas. Mūsu līdzdalība NATO vairāk bijusi politiska, nevis militāra. Un es esmu jau daudzkārt teicis, ka mazo Eiropas valstu, kā Islande, Dānija, Norvēģija un Beniluksa valstis, līdzdalība Ziemeļatlantijas aliansē devusi demokrātisku dimensiju, kas papildina lielo valstu militāro sadarbību, piešķir savienībai tādu raksturu, kāds nebūtu bez mazo Ziemeļeiropas valstu un Beniluksa valstu līdzdalības šajā savienībā. Bez šī aspekta NATO gluži vienkārši būtu lielāko rietumvalstu militāra savienība. Es domāju, ka mūsu ieguldījums Ziemeļatlantijas savienībā ir vispirms jau šis demokrātiskais elements.

Arī tāpēc mēs esam atkārtoti uzsvēruši, ka NATO paplašināšanas procesā jāiekļauj Eiropas jaunās demokrātiskās valstis, kas atbrīvojušās no totalitārisma sistēmas, proti, arī Baltijas valstis. NATO jāaizstāv šo valstu demokrātiskā sistēma, un šajā nolūkā jūsu valstis iekļaujamas Ziemeļatlantijas savienībā. Tāpēc arī jau Madrides saietā Islande uzsvēra savu pozīciju — ka Ziemeļatlantijas savienības paplašināšanas procesā jāietver arī Baltijas valstis.

— Diemžēl NATO savu pusgadsimta jubileju atzīmē sev visai sarežģītā brīdī.

— Es teiktu, tas nav sarežģīts brīdis Ziemeļatlantijas savienībai. Tas ir sarežģīts un traģisks brīdis Eiropai. Tas ir ļoti traģisks atgādinājums visai cilvēcei, cik sarežģīta ir mūsdienu pasaule. Jo visi centieni izveidot Eiropas identitāti, miera un drošības sistēmu vienā mūsu kontinenta reģionā izrādījušies nesekmīgi, Eiropā pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara beigām atkal notiek gaisa uzlidojumi, risinās cilvēciskas traģēdijas. Un tas notiek pašā Eiropas vidū.

Es domāju, tas ikvienā no mums rada līdzīgu pārliecību, ka mums visiem kopīgi vēl veicams liels darbs, lai pārvērstu mūsu veco kontinentu par vietu, kur patiešām valda miers un drošība visām tautām.

Tas, kas notiek bijušajā Dienvidslāvijā, ir izaicinājums visām starptautiskajām institūcijām, kas nodibinātas pēc Otrā pasaules kara — ANO, NATO, Eiropas Savienībai, arī vēl citām miera un sadarbības organizācijām mūsu kontinentā.

Cerams, ka Kosovas krīzei tiks atrasts risinājums. Taču šobrīd, diemžēl, grūti paredzēt, kā notikumi Dienvidslāvijā attīstīsies tālāk. Taču Kosovas krīze rāda, cik nepieciešams turpmāk būs atklāts, intensīvs dialogs par drošības struktūrām Eiropā, par Ziemeļatlantijas savienību, par mūsu attiecībām ar Krieviju.

Tas arī vēlreiz apliecina tēzi, ko es jau vairākkārt esmu teicis un kas nav paticis dažiem maniem draugiem Eiropā, taču es to atkārtošu vēlreiz: Eiropas vēsture pēdējos desmit gados rāda, ka ASV ir svarīgākā Eiropas valsts. Vai runa būtu par bijušo Dienvidslāviju, vai arī Krieviju, vai par paplašināšanu, vai par situācijas stabilizāciju Ziemeļīrijā, vai par NATO paplašināšanu, ASV šajās diskusijās vienmēr bijušas pamata elements.

Nākotnē mums nepieciešams atlantisks Eiropas redzējums. Islande varbūt ir vislabākā vieta, no kurienes saskatīt, cik nozīmīgs ir šāds atlantisks Eiropas redzējums.

— Kā jūs iztēlojaties Latvijas un Islandes attiecības nākotnes Eiropā?

— Ir vesela virkne sfēru, kas ir un būs ļoti nozīmīgas mūsu attiecībās. Pirmkārt, tās izriet no tagad jau vēsturiskā Islandes atbalsta jūsu valsts neatkarības atjaunošanai.

Otrais loks ir mūsu aizvien pieaugošā ziemeļvalstu sadarbība ar Baltijas valstīm visos līmeņos. Jūs jau ievērojāt, ka es vairs pat nelietoju formulu "5+3". Tas ir speciāli — es gluži vienkārši runāju par astoņām valstīm.

Treškārt, mums ir ļoti svarīgs loks, ko veido jaunās reģionālās organizācijas Ziemeļeiropā — jau minētā Baltijas jūras valstu padome, Barenca jūras valstu padome, un Arktikas padome.

Ceturtkārt, mums ir dialogs par NATO paplašināšanu un sadarbības programmas "Partnerattiecības mieram" ietvaros, kā arī sadarbība starp Islandi un Latviju NATO paplašināšanas kontekstā. Šajā jomā Islande allaž uzskatījusi Baltijas valstis par svarīgu komponentu Ziemeļatlantijas savienības tālākajā evolūcijā.

Es gribu minēt arī Eiropas Padomi, kas ir vecākā pēc Otrā pasaules kara nodibinātā Eiropas organizācija. Tā tika nodibināta, lai aizsargātu demokrātiju un cilvēka tiesības. Cilvēki dažkārt aizmirst par Eiropas Padomes nozīmīgumu un runā tikai par Eiropas Savienību. Eiropas Savienība ir organizācija, kas nodrošina ekonomisku attīstību, labklājību un uzplaukumu. Taču Eiropas attīstības pamatā jābūt demokrātijai un cilvēka tiesībām. Bez demokrātijas un cilvēka tiesību ievērošanas mūsu labklājībai būs ļoti neliela nozīme.

Islande šī gada otrajā pusē prezidēs Eiropas Padomē. Un ir ļoti svarīgi, lai starp Islandi un Latviju, kā arī pārējām Baltijas valstīm šajā periodā būtu laba sadarbība. Jo Eiropas Padomei ir ļoti svarīgi, lai spēcīga būtu tieši mazo valstu demokrātijas nozīme.

No šī mana garā uzskatījuma redzams, ka ir jomas, kurās mūsu agrākā sadarbība var dot labus rezultātus arī nākotnē un kurās iespējams mūsu ekonomisko sadarbību palielināt.

Es ar prieku gribu atzīmēt, ka mums ir jau pavisam konkrēti kultūras sadarbības projekti. Piemēram, šogad jūsu orķestris Islandes diriģenta vadībā uzstāsies ASV, spēlējot Baltijas valstu un ziemeļvalstu mūziku. Tātad mēs jau kopīgi sniegsim Amerikas Savienotajām Valstīm Latvijas un Islandes mūziku. Tas ir ļoti labs piemērs, kā mūsu mākslinieki sadarbojoties sniedz pasaulei mūsu kopīgās kultūras vērtības.

— Ko jūs, prezidenta kungs, gribētu novēlēt "Latvijas Vēstneša" lasītājiem un visai Latvijas tautai? Vai varu jūs lūgt arī atcerēties jūsu valsts vizīti Latvijā pērnā gada jūnijā?

— Atmiņas par savu pērnā gada vizīti Latvijā man ir ļoti dārgas. Vairāku iemeslu dēļ. Vispirms — šī vizīte ļoti dziļi iekrita mūsu sirdīs, jo latviešu tauta mūs ārkārtīgi sirsnīgi uzņēma. Mums bija tik aizkustinoši redzēt, cik pateicīgi ir latvieši par Islandes lomu jūsu tautai tik izšķirošajā laikā. Tas mūs ļoti dziļi aizkustināja, un es to nekad neaizmirsīšu.

Otrkārt, man bija ļoti iedvesmojoši pašam savām acīm redzēt jūsu skaisto zemi un jūsu nākotnes metus. Dzirdēt, kā jūs plānojat izveidot savu valsti, savu sabiedrību, savas attieksmes ar kaimiņvalstīm.

Daudzās jomās es redzēju augstu politiskā apzinīguma līmeni, un tas uz mani atstāja ļoti dziļu iespaidu.

Šai vizītei bija arī liela nozīme manā personīgajā dzīvē. Kā zināt, tā bija pēdējā ārzemju vizīte, kurā es biju kopā ar savu sievu Gudrunu Katrīnu. Kad bijām atkal Islandē, ārsti pēc trim dienām pateica, ka viņas ļaunā slimība ir atgriezusies, un pēc dažiem mēnešiem Gudruna Katrīna aizgāja viņā saulē.

— Prezidenta kungs, atļaujiet jums izteikt visdziļāko līdzjūtību! Mēs Latvijā ar sāpēm uzņēmām šo sēru ziņu un joprojām ar sirsnību atceramies šo gaišo personību.

— Paldies! Kā redzat, manam Latvijas apmeklējumam bija liela un simboliska nozīme arī manā dzīvē. Ko tādu nav iespējams aizmirst.

— Paldies, prezidenta kungs, par laiku, ko veltījāt Latvijas Republikas oficiālajam laikrakstam!

Jānis Ūdris,

"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondents Valsts prezidenta vizītē Islandē