Piektdien, 23.aprīlī, Rīgā, viesnīcas "Konventa sēta" konferenču zālē, bija pulcējušies Rīgas pilsētas pašvaldību vadītāji, Rīgas lielāko slimnīcu galvenie ārsti un mediķu nevalstisko organizāciju vadītāji, VOVA aģentūras un Rīgas novada slimokases vadītāji, lai kopā ar Labklājības ministrijas Ārstniecības departamenta speciālistiem diskutētu par Rīgas slimnīcu attīstību turpmākajos gados.

Diskusijseminārā piedalījās labklājības ministrs un Saeimas deputāts Vladimirs Makarovs, Rīgas pilsētas mērs Andris Bērziņš un Rīgas domes deputāts, Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Henrihs Lācis.

Rīgas novada slimokases direktors Dr. Andris Glāzītis skaidroja problēmas un situāciju veselības aprūpē Rīgā.

Ar Rīgas sekundārās veselības aprūpes (slimnīcu) nākotnes attīstības struktūrplānu iepazīstināja arī veselības aprūpes organizācijas speciālists no Zviedrijas, kurš ilgāku laiku strādāja mūsu pilsētas slimnīcās, "APP Scandinavian Care" prezidents Alfs Petersons.

Rīgas pašvaldība ir piecu slimnīcu īpašniece Rīgā, tāpēc par slimnīcu īpašnieku problēmām runāja Rīgas domes Labklājības departamenta direktors Dr. Valdis Nagobads, bet pilsētas privāto slimnīcu vadītāju vārdā — slimnīcas "Bikur Holim" galvenais ārsts Dr. A.Gandzs.

Semināra dalībniekus uzrunāja labklājības ministrs un Saeimas deputāts Vladimirs Makarovs:

— XX gadsimta beigas ir strauju pārmaiņu laiks, kad vēl nepieredzētos tempos attīstās informācijas, zinātnes un arī medicīnas tehnoloģijas. Līmenis, ar kuru Latvijas slimnīcas lepojās pirms desmit gadiem, šodien salīdzinājumā ar rietumvalstu klīniku līmeni un aprīkojumu ir mūsu nabadzības rādītājs. Ir pienācis laiks izvēlēties ceļus un veidus, kā slimnīcas attīstīsies. Latvijas slimnīcu vadītājiem, pašvaldību (kuras daudzviet ir slimnīcu īpašnieces) vadītājiem, slimokasu speciālistiem un veselības aprūpes organizatoriem Labklājības ministrijā kopā ir jādiskutē īpaši par Rīgas lielo slimnīcu turpmāko attīstību, jo šīs slimnīcas, kurās ir visaugstākais ārstu kvalifikācijas līmenis, ir būtiskas visiem valsts iedzīvotājiem. Lauku pacienti smagu saslimšanu gadījumos vēl aizvien izvēlas ārstēties P.Stradiņa vai Bērnu klīniskajā slimnīcā.

Var turpināt strādāt tāpat kā līdz šim — ekstensīvā režīmā, nepiesaistot kredītus un investīcijas un neparedzot slimnīcu modernizāciju. Man kā ministram šāds ceļš, kad no valsts speciālā veselības aprūpes budžeta varam apmaksāt tikai slimnīcu nepieciešamās vajadzības un maksāt ārstiem un pārējam medicīniskajam personālam mazas algas, nav pieņemams un attaisnojams.

Daudzu valstu pieredze rāda, ka pat slimnīcas, kurām ir bijusi sena vēsture un tradīcijas, bet kuras ilgstoši turpina dzīvot uz "veciem lauriem", pēc gadiem tiek slēgtas, jo tās nesniedz mūsdienu prasībām atbilstošu kvalitatīvu medicīnisku pakalpojumu. Tās ir izrādījušās nevajadzīgas pacientiem un neinteresantas politiķiem, kuri pieņem lēmumus.

Šodien es gribu jautāt Latvijas mediķiem — vai viņi grib strādāt laikam līdzi, paši pieņemt lēmumus un būt attīstības virzītāji, nevis nogaidoši vērotāji?

90. gadu pirmā puse Latvijas veselības aprūpē bija laiks, kad ikviens mediķis vēlējās pārmaiņas no okupācijas gadu komandpolitikas. Tad biezā slānī pie katra medicīnas iestādes vadītāja tika nosūtīti Veselības ministrijas rīkojumi par katru atsevišķu gadījumu. Toreiz mediķi bija gatavi pozitīvām pārmaiņām demokrātiskas pārvaldes virzienā. Tas bija meklējumu un jaunu konceptuālu nostādņu laiks, kad tika pieļautas arī kļūdas. Gan atsevišķi mediķi, gan ministrijas speciālisti izteica viedokļus, ka valstī ir par daudz mediķu un medicīnas iestāžu.

Laiks, kad varēja pieļaut zināmu stagnāciju veselības aprūpē, kad nenotika arī slimnīcu attīstība un tajā praktiski nebija iespējams ieguldīt lielākus finansu līdzekļus, ir pagājis. Pagājušais gads bija pozitīva lūzuma gads veselības aprūpes organizācijā un finansēšanā. Notika vienošanās starp Labklājības un Finansu ministrijām par stabilu speciālo valsts veselības aprūpes budžetu, un tāpēc mums ir pamats uzsākt diskusijas par attīstību. Latvija ir parakstījusi Vienošanos ar Pasaules banku, kurā ir ietverta arī norma, ka speciālais valsts veselības aprūpes budžets ik gadu būs ne mazāks kā 10% no valsts budžeta un vēl 28,4% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Pagājušajā gadā parādījās jauns veselības aprūpes struktūru atbalstošs faktors — banku un lielāko ražotāju uzticība un gatavība piešķirt kredītus atsevišķu lielu projektu iedzīvināšanai. Lielie ražotāji ir gatavi kreditēt rentgenaparatūras nomaiņu slimnīcās, ir jāizvēlas, kurš no kredītiem un kurā brīdī ir izdevīgs. Protams, neviena banka vai ražotājs nepiedāvās kredītu, ja nebūs pārliecināts, ka kredītu būs iespējams atdot.

Latvijas veselības aprūpes reformā pirmkārt ir jāiegulda ievērojamas investīcijas, lai pēc iespējas ātrāk — tuvāko pusotra, vēlākais divu gadu laikā pabeigtu ģimenes ārstu institūcijas attīstību (apmācītu ģimenes ārstus, palīdzētu iekārtot tiem prakses vietas, iegādāties transportu u.c.). Ģimenes ārstam tuvākajos gados ir jābūt pieejamam ikvienam valsts iedzīvotājam ikvienā valsts vietā. Līdzekļi ir jāiegulda arī plašā iedzīvotāju izglītības un izskaidrojošā darbā, jo īpaši vecākās un vidējās paaudzes iedzīvotājiem vēl ilgāku laiku būs grūti pierast pie ģimenes ārsta, pie tām jaunajām attiecībām, kurām ir jābūt pilnām uzticēšanās starp pacientu, viņa ģimenes locekļiem un ģimenes ārstu. Domāju, ka 90% iedzīvotāju labprāt meklēs ceļu pie ģimenes ārsta, pārējie 10% vienmēr jebkurā gadījumā meklēs īpašus speciālistus vai par katru cenu gribēs ārstēties slimnīcā.

Šī gada uzdevums ir beigt diskusiju par slimnīcu turpmākajiem attīstības ceļiem. Arī pašām slimnīcām un to īpašniekiem — pašvaldībām — ir jālemj, kāda tipa slimnīca vai slimnīcas, ievērojot pacienta intereses un medicīnas pakalpojuma pieejamību, būs nepieciešamas attiecīgajā teritorijā. Atkarībā no slimnīcas grupas tās varēs būt: nelielas lokālās slimnīcas, daudzprofilu neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcas vai ar kvalitatīvākām tehnoloģijām iekārtotās terciārā līmeņa slimnīcas. Slimnīcās vēl arvien ir pārāk liels gultu skaits, kurās reāli ārstē slimniekus. Pārējās parasti ir t.s. sociālās gultas. Tas nozīmē, ka šī gada uzdevums ir arī sociālās palīdzības nokārtošana pacientiem, kuri gan ir izārstēti, bet viņu apstākļi mājās neļauj tiem tur atgriezties. Ir jādomā par pēcslimnīcas sociālo rehabilitāciju, taču to vairs neveiksim par speciālā valsts veselības aprūpes budžeta līdzekļiem kā līdz šim, bet gan par valsts un pašvaldību līdzekļiem. Šādiem slimniekiem ir jāparedz sociālā palīdzība, sociālā aprūpe, un vislabāk to iespējams izdarīt cilvēka dzīvesvietā vai tuvu tai.

Par to, ka slimnīcas ilgāku laiku neattīstās, liecina arī biežās pacientu sūdzības par mediķu darba kvalitāti. Jāsecina, ka pasliktinās veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāte — pagājušajā gadā ir atzīmēti apmēram 200 nekvalitatīvas ārstēšanas gadījumi.

Aicinu mediķus nekavējoties pievērst uzmanību ārstēšanas kvalitātei. Esmu pārliecināts, ka valsts kopīgi ar mediķiem un zinātniekiem izstrādās mediķus un galvenokārt pacientus apmierinošas slimnīcu attīstības programmas un pārliecinās par tām politiķus. Tos ārstniecības iestāžu vadītājus, kuri aizstāv savu ārstniecības iestādi, savu vietu ārstniecības struktūrās, uzaicinu novērtēt un paskaidrot, kāpēc viņu interese un argumenti ir pirmkārt svarīgi iedzīvotājiem, nevis viņiem pašiem kā ārstniecības iestāžu vadītājiem vai slimnīcas mediķu kolektīvam. Ja izdosies atrast pacientu, mediķu, ārstniecības iestāžu interešu saskaņotību, esmu pārliecināts, ka politiķi šādus risinājumus atbalstīs.

Latvijas veselības aprūpe kā sistēma pakāpeniski turpina darba samaksas jomā pāriet no veselības iestāžu finansējuma uz samaksu par katra mediķa reāli padarīto darbu, tā kvalitāti un sarežģītību. Tādēļ slimnīcas juridiskā statusa pārveidošanu no valsts ārstniecības iestādes uz neprivatizējamu bezpeļņas uzņēmējsabiedrību, kāda jau ir lielākajā daļā Rīgas pašvaldību slimnīcu, ir loģiska. Nevaram saglabāt dažādu mediķu apmaksas sistēmu valsts medicīnas iestādēs, pašvaldības iestādēs un uzņēmējsabiedrībās.

Latvijas slimnīcas pāriet arī uz intensīvu ārstēšanu, tas ir, pacienta kvalitatīvu ārstēšanu īsākā laika posmā. Rīgas slimnīcās un arī katrā lauku slimnīcā katrs mediķis var atrast savu vietu jaunajos apstākļos, taču nekavējoties ir jāizvērtē, cik nevainojams ir slimnīcu un pārējo ārstniecības iestāžu menedžments.

Labklājības ministra teiktais — Ināras Baumanes pierakstā