"NATO un cerības princips"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.04.26.

Trīs tēmas — Kosova, Alianses turpmākā orientācija un paplašināšanās jautājums — noteica Vašingtonas galotņu 19 valstu un valdību vadītāju tikšanās diskusijas.

Par Vašingtonas galotņu tikšanos vīlušās varētu būt uz NATO līdzdalību mērķējošās Vidus un Dienvidaustrumeiropas valstis, visu pirmām kārtām Baltijas valstis un Slovēnija. Kā jau bija gaidāms, attiecībā uz paplašināšanos Alianse netika nosaukusi ne datumu, ne arī valstu vārdus nākamajai paplašināšanās kārtai. alianse uz šo valstu centieniem reaģē vienīgi ar (nākamo) pasākumu plānu, kas, kaut ietver sevī jau Madridē formulēto "atvērto durvju" politiku, tomēr vienlaicīgi izvirza augstas barjeras gatavības aliansei sasniegšanai.

To, ka tā, ņemot vērā Balkānu reģiona bēdīgi slaveno nestabilitāti būtu vislielākā gudrība, piemēram, Slovēnijas gadījumā, var apšaubīt. Dabīgi, ka NATO nevar un nedrīkst sevi noslogot ar tādu valstu uzņemšanu, kas nevar izpildīt augstas alianses militārās un drošības politikas prasības. Tomēr faktiski, to parāda Maķedonijas un Albānijas piemēri, alianse krīžu situācijās vairs nevarēs izvairīties savas drošības garantijas sniegt arī uz šādām valstīm.

"NATO kandidātvalstis

atbalsta karu uz zemes"

"Politiken"

— 99.04.25.

Vašingtona.

Baltiešu un pārējo kandidātvalstu dedzība iestāties NATO ir tik liela, ka tās ir gandrīz vai dedzīgākas cīnītājas pret Belgradas vadību kā Rietumi.

Latvijas, Igaunijas un Lietuvas politiskie vadītāji pauda atklātu atbalstu sauszemes spēku ievešanai, ja Slobodans Miloševičs nepadosies.

Tāpat kā Slovākija, Rumānija un Slovēnija, kas arī stāv un mīņājas NATO uzgaidāmajā telpā, Baltijas valstis Amerikas galvaspilsētā saņēma solījumu, ka NATO vēlākais jaunā augstākā līmeņa sanāksmē 2002. gadā rīkos jaunu eksāmenu. Līdz tam laikam visām deviņām kandidātvalstīm vajadzēs veikt mājas darbus un sasniegt labāku militāro gatavību ar MAP — Membership Action Plan — palīdzību.

Premjerministrs Pols Nīrups Rasmusens ir ļoti optimistiski noskaņots par baltiešu iespējām saņemt pozitīvu vērtējumu nākošajā augstākā līmeņa tikšanās reizē:

"Es nebūtu pārsteigts, ja mēs tad varbūt redzēsim ielūgumus a la Madrid. "

Vēsturiskajā NATO galotņu sanāksmē Spānijas galvaspilsētā 1997. gadā Polija, Čehija un Ungārija tika uzaicinātas iestāties militārajā savienībā. Prezidents Valds Adamkus no Lietuvas — valsts, kas tāpat kā Slovēnija ir minēta kā viena no vislabāk sagatavotākajām kandidātvalstīm — NATO sanāksmē izteica simtprocentīgu atbalstu NATO darbībai pret Miloševiču "bez jebkādiem ierobežojumiem."

Novērotāji Vašingtonā pēc šiem vārdiem tomēr uzsvēra, ka šāda viedokļa paušana neko nemaksā, jo Lietuva diezin vai riskētu upurēt savu karavīru dzīvības iespējamā sauszemes uzbrukumā Kosovā.

Vācijas un Čehijas valdības ir pateikušas savām 17 NATO partnervalstīm, ka tās varētu sašķelties, ja NATO kaut vai tikai dos signālu par iespēju ieņemt Dienvidslāviju ar zemes armijas vienībām.

Augstākā līmeņa sanāksmē NATO valstis no Eiropas pavirzījās vienu soli tuvāk lielākai atbildībai par konfliktu risināšanu un krīžu kontroli bez nepieciešamības katru reizi piedalīties amerikāņiem. Tika nolemts turpināt ES un NATO tuvināšanās procesu, taču tam būtu jānotiek pēc NATO izvirzītajiem nosacījumiem.

Ārlietu ministrs Nilss Helvegs Petersens to uzskata par labu attīstību. Viņš teica, ka vecā ideja par patstāvīgu Eiropas armiju jau sen ir mirusi un ka Rietumeiropas savienība kā alternatīva NATO ir vienīgi pasaka.

Peters Mose

un Jorgens V. Larsens

"Ciešanas ir veidojušas

latviešu vēsturisko pašapziņu"

"Morgunbladid"

— 99.04.18.

Viņa Ekselence Guntis Ulmanis, Latvijas Republikas prezidents, ir ieradies valsts vizītē Islandes Republikā no 1999.gada 18.aprīļa līdz 21.aprīlim.

Guntis Ulmanis pārstāv ģimeni, kas ir daudz devusi Latvijas politiskajai dzīvei: viņa tēvocis Kārlis Ulmanis bija pēdējais Latvijas prezidents pirms II Pasaules kara. Pēc padomju okupācijas 1940.gada jūnijā prezidents Kārlis Ulmanis tika arestēts un deportēts uz Krieviju, tāpat kā tūkstošiem citu nevainīgu latviešu. Viņš mira kā moceklis padomju cietumā 1942.gadā.

Sakarā ar viņa priekšteču lomu Guntis Ulmanis un viņa ģimene ir pārdzīvojuši daudz ciešanu. 1939.gada 13.septembrī dzimušais Guntis Ulmanis divas reizes tika izsūtīts no savas dzimtās pilsētas Rīgas, Latvijas galvaspilsētas. Pirmo reizi kā pavisam mazs bērns — pat 1,5 gada vecumā viņš sava uzvārda "Ulmanis" dēļ bija bīstams padomju okupācijas sistēmai. (Vēlāk Guntis Ulmanis uz laiku pieņēma sava patēva uzvārdu, lai izvairītos no izsūtīšanas trešo reizi).

Prezidents Ulmanis saka: "Es vēl arvien atceros Sibīrijas taigu ar ārkārtīgi augstajiem kokiem — man bija sajūta, it kā tie spiestu mani pie zemes."

Pēc ekonomikas studijām Latvijas Valsts universitātē Guntis Ulmanis vairākus gadus strādāja vietējā pašvaldībā — Rīgas municipalitātē — transporta nodaļā un pilsētas padomes komunālās plānošanas departamentā, un arī te viņam bieži nācās ciest sava uzkrītošā uzvārda dēļ.

Te būs vietā atgādināt Latvijas neseno vēsturi. Latvija, līdzīgi abām pārējām Baltijas valstīm — Lietuvai un Igaunijai, bija viens no padomju totalitārisma upuriem, kas atstāja visdziļākās rētas mūsu gadsimtā. Latvija piedzīvoja mazo valstu likteni politsko lielvaru konfliktu un interešu sadursmju krustpunktos.

Atmodas laikā, kad 80. gadu beigās trīs Baltijas valstīs sākās Dziesmotā revolūcija, Guntis Ulmanis aktīvi piedalījās tautas kustībā. Viņš vadīja patriotiskas ekspedīcijas, kas devās meklēt Latvijas pēdējā prezidenta Kārļa Ulmaņa kapa vietu. Kad Latvijā tika atjaunotas politiskās partijas, Guntis Ulmanis kļuva par Latvijas Zemnieku Savienības biedru (Pašlaik Guntis Ulmanis ir šīs partijas goda priekšsēdētājs).

1991.gada 21.augustā Latvija atguva savu neatkarību, un Islande bija pirmā valsts, kas atzina Latviju kā neatkarīgu valsti — lai gan lielākās valstis vilcinājās, gaidot uz Maskavas reakciju.

1992.gadā Guntis Ulmanis tika apstiprināts par Latvijas Bankas padomes locekli. 1993.gada vasarā viņš tika ievēlēts par Saeimas (Latvijas parlamenta) deputātu no Zemnieku Savienības. 1993.gada 7.jūlijā Parlamenta vairākums Gunti Ulmani ievēlēja par Latvijas Republikas Valsts prezidentu. 1996.gada jūnijā viņš atkārtoti tika ievēlēts par prezidentu.

Divu prezidenta termiņu laikā Guntis Ulmanis ir daudz sasniedzis. Īpaši aktīvs viņš bijis ārpolitikas jomā, sekmējot Latvijas uzņemšanu Eiropas Padomē un Pasaules Tirdzniecības Organizācijā. Prezidenta pastāvīgo prioritāšu vidū ir Latvijas ārpolitikas stratēģiskais mērķis — pievienošanās ES un NATO.

Par stūrakmeni Gunta Ulmaņa prezidentūras laikā kļuva līguma parakstīšana starp Latviju un Krieviju, kura rezultātā 1994.gada 31.augustā no Latvijas 54 gadus pēc okupācijas tika izvesti Krievijas militārie spēki (latvieši saka, ka Latvijā II Pasaules karš beidzās 1994.gada 31.augustā). Cits pagrieziena punkts bija Saeimā pēc smagām politiskām diskusijām pieņemtais pilsonības likums.

50 padomju okupācijas gadi Latvijā ir atstājuši īpaši smagu mantojumu — aptuveni 600 tūkstošus krieviski runājošu nepilsoņu. Starp tiem — arī vairāk nekā 22 tūkstošus militāro pensionāru ar to ģimenēm, kuri ir palikuši Latvijā uz pastāvīgu dzīvi. Tagad, saskaņā ar Latvijas pilsonības likumu, katra persona, ja vien ir laba griba, var integrēties Latvijas sabiedrībā un iegūt Latvijas pilsonību.

Latvijas pirmā lēdija Aina Ulmane ir dzimusi 5 bērnu galdnieka ģimenē. Guntis Ulmanis viņu satika universitātē, kur abi kopīgi studēja. Prezidentam Ulmanim un Ainai Ulmanei ir divi pieauguši bērni.

Guntis Ulmanis veltījis savu dzīvi savai valstij un līdzpilsoņiem, nokalpojot divas prezidentūras. Var apgalvot, ka viņš pārstāv ne vien nozīmīgu posmu Latvijas vēsturē.

Prezidenta Ulmaņa valsts vizītes Islandē priekšvakarā Latvijas informācijas līdzekļos noritēja dzīva diskusija par latviešu ciešanām padomju un nacistu okupāciju laikā. Latvijas Valsts Prezidents Guntis Ulmanis šai sakarā saka: "Neviens, kurš tam ir izgājis cauri, to nekad neaizmirsīs. Tas nekad nedrīkst atkārtoties, un mums ir jādara viss, lai tas nenotiktu. Taču, neraugoties uz visu, mums jāapzinās, ka smagās represijas radījušas vienu no galvenajām latviešu mentalitātes iezīmēm — mūsu vēsturisko pašapziņu."

Jānis Ūdris

"Iestāšanās NATO Latvijai ir prioritāte"

"Wort"

— 99.04.17.

Saruna ar vēstnieku Imantu Lieģi par valsts atgriešanos Eiropā.

"Latvija atgriežas Eiropā". Tāda ir kādas izstādes tēma, kas nākošajā pirmdienā, 1999. gada 18. aprīlī, plkst. 17.30 tiks atvērta Cercle municipalitātē Luksemburgā, un ko varēs apskatīt līdz 30 aprīlim.

Šīs izstādes priekšvakarā, par kuru aizbildniecību ir uzņēmies ārlietu ministrs Žaks Poss, mēs par Latvijas integrācijas plāniem sarunājāmies ar tās vēstnieku Imantu Lieģi. Diplomāts, kurš piedzima 1955. gadā Anglijā 2. pasaules kara latviešu bēgļu ģimenē, 1976. gadā sāka studijas Ņūkāstlas pie Tainas universitātes Tiesību fakultāte, pēc tam apmēram desmit gadus strādāja par advokātu Londonā un Notingemā, bet laikā no 1989. gada līdz 1991. gadam bija Eiropas pārstāvis Pasaules baltiešu padomē un 1992. gada janvārī, dažus mēnešus pēc tam, kad Latvija bija atguvusi neatkarību, sāka strādāt Ārlietu ministrijā. Tā viņu 1993. gadā nosūtīja par padomnieku uz vēstniecību Londonā un laikā no 1994. gada līdz 1997. gadam viņš bija padomnieks politiskajos jautājumos vēstniecībā Stokholmā, kur viņš vienlaicīgi atbildēja arī par sakariem ar Norvēģiju.

Imants Lieģis, kurš 1997. gada maijā tika iecelts par vēstnieku Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā, ar rezidenci Briselē, kā arī par delegācijas vadītāju pie NATO un Rietumeiropas Savienības, gatavojoties šim svarīgajam postenim, par modeli Baltijas valstīm izvēlējās Beniluksa valstu sadarbību.

Piederība NATO kā

prioritārais ārpolitiskais mērķis

Jau 1991. gada 20. decembrī Latvija, kas neatkarību atkal atguva tikai 21. augustā, piedalījās Ziemeļatlantijas Sadarbības padomes atklāšanā Briselē un tāpat klāt bija arī tad, kad 1997. gada 30. maijā tika izveidota Eiroatlantiskā sadarbības padome. 1994. gada februārī toreizējais ministru prezidents un patreizējais ārlietu ministrs Valdis Birkavs NATO ģenerālštāba galvenajā mītnē Briselē parakstīja pamatlīgumu par Latvijas pievienošanos "Partnerattiecībām mieram". 1998. gada sākumā tika pieņemts lēmums par individuālo dialogu ar NATO un jau tā paša gada 3. aprīlī kāda latviešu militārā vienība piedalījās NATO vadītajā Ifor misijā Bosnijā — Hercegovinā.

Kā mums atkārtoti paziņoja vēstnieks Imants Lieģis, kurš 1998. gada 22. aprīlī NATO ģenerālsekretāram Havjēram Solanam nodeva pilnvarotā vēstnieka akreditācijas vēstuli un līdz ar to formāli atvēra diplomātisko misiju, iestāšanās NATO ir viena no svarīgākajām viņa valsts ārpolitiskajām prioritātēm. Memorands par Latvijas integrāciju Eiropas un transatlantiskajās drošības struktūrās ir iesniegts jau kopš 1998. gada. Latvija šajā ziņā un attiecībā uz nominēšanu lielas cerības liek uz NATO galotņu sanāksmi 24. aprīlī Vašingtonā. Katrā gadījumā Rīgā stingri rēķinās ar to, ka jau nākošajā paplašināšanās raundā varēs pievienoties ar Poliju, Čehijas Republiku un Ungāriju nesen paplašinātajai Aliansei. Tā 1999. gadā izdevumi aizsardzībai ir palielināti par 40%, līdz 1% no bruto iekšzemes produkta (BIP) Nākošo piecu gadu laikā šo budžeta posteni ir paredzēts palielināt līdz 2% no BIP. Pastiprināti tiek strādāts arī pie savietojamības ar NATO sistēmām.

Latvija pilnībā atbalsta NATO akcijas Kosovā. Vaina par briesmīgo attīstību esot jāuzņemas vienīgi Slobodanam Miloševičam Belgradā. Vēstnieks Imants Lieģis: "Mēs esam sapratuši, ka citas alternatīvas nav, un mēs vēl spēcīgāk izjūtam vēlmi iestāties NATO."

Gatavi iestāties ES 2003.gadā

Vienlaicīgi ar šiem transatlantiskajiem centieniem Latvija, kas jau 1995. gadā kļuva par Eiropas padomes dalībnieci, neatlaidīgi piekopj arī aktīvu politiku attiecībā uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Šajā nolūkā tā ir ķērusies pie savas likumdošanas pielīdzināšanas ES līmenim. Lai palielinātu integrācijas potenciālu, 1998. gada jūnijā ekonomiskās attīstības, sociālās integrācijas, respektīvi, drošības un tieslietu reformu interesēs tika pieņemts piecu gadu plāns.

Pēc Latvijas domām, ļoti svarīgs lēmums tika pieņemts 1997. gada 12./13. decembrī sakarā ar ES galotņu sanāksmi Luksemburgā, kas, bez tiešajām sarunām ar sešām pirmās grupas kandidātvalstīm, arī piecām pārējām iestāšanās kandidātēm laika gaitā paredz individuālas iestāšanās iespējas.

Imants Lieģis paziņoja, ka Latvija ES galotņu sanāksmē š.g. decembrī Helsinkos cer saņemt uzaicinājumu sākt sarunas par iestāšanos, un piebilda: "Mēs 2003. gadā būsim gatavi iestāties un ceram, ka tad no savas puses tāda būs arī Eiropas Savienība."

Nozīmīgā izstāde

Pēc piezīmes, ka Latvijai tikai kopš dažiem gadiem ir izdevība iepazīt brīvību un izpētīt ilgo okupācijas laiku — no 1940. gada līdz 1991. gadam — sākumā zem komunistiskās Padomju Savienības, tad, gadu vēlāk, zem nacionālsociālistiskās Vācijas un tad, sākot ar 1944./45. gadu atkal zem PSRS — vēstnieks Lieģis pasvītroja pirmdien atveramās izstādes nozīmi. Tā saucas "Latvija atgriežas Eiropā". Šo, saistībā ar Latvijas Neatkarības 80. gadadienu sarīkoto ceļojošo izstādi atklāja pagājušajā gadā Eiropas parlamentā; tad to parādīja Lježas universitātē un pēc Luksemburgas tā dosies Norvēģijas virzienā.

Arī mūsu sarunas partneris bija drošs, ka daudzi no lielhercogistes, kura arī ir cietusi no invāzijas, kas pārkāpj starptautiskās tiesības, iedzīvotājiem ar Latvijas Okupācijas muzeja savākto dokumentu, kas atspoguļo ceļu no okupācijas līdz brīvībai, palīdzību sapratīs, kāpēc viņa valsts vēlas pilnvērtīgi atgriezties Eiropā.

"Kā karu redz no Baltijas"

"Le Temps"

— 99.04.21.

Trīs Baltijas valstis — Lietuva, Latvija un Igaunija, kas atrodas starp Somijas līci un Poliju, atbalsta NATO gaisa uzlidojumus, bet tomēr — ar kādu satraukumu!

Katra no šīm tautām 1940.gadā tika pakļauta Padomju Savienības okupācijai pēc neatkarības divdesmit gadiem, un tagad tām ir jāsadzīvo ar ievērojamu krieviski runājošu minoritāti, kuru ieveda Staļins un kura tā arī palikusi uzticīga lielajai Krievijai. Šīs minoritātes nav pārstāvētas valdībās, un tās vairāk piecieš nekā mīl. Šie slāvu pareizticīgie skatās Maskavas televīziju, lasa krievu avīzes, klausās savos mācītājos un visnotaļ atbalsta Serbiju, reižu pa reizei to arī izrādīdami publiski. Pat ja šīs minoritātes nespēj destabilizēt valdību, šis fakts parāda pašreizējās baltiešu grūtības Centrāleiropas saliekamajā bildītē. Visas trīs republikas ir kandidātvalstis iekļūšanai NATO. Tomēr tās 1997.gadā, pēc tam, kad Alianse nolēma paplašināties tikai ar Poliju, Čehiju un Ungāriju, ir sapratušas, ka vēl zināms laiks būs jāpagaida, kamēr Krievija "sagremos" šo pirmo paplašināšanos un vairs nejutīsies nevajadzīgi provocēta. NATO šīm valstīm lika gaidīt, apsolot, ka šajā gadā savās piecdesmit gadu jubilejas svinībās atvērs tām pievienošanās perspektīvu.

Tagad par to jau ir jautājuma zīme. "Šī krīze Baltijas valstīm par labu nenāk", saka bijušais Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns. "Esmu pārliecināts, ka Krievija tagad intensificēs savu veto mūsu uzņemšanai NATO", savukārt NATO, kura šobrīd, Vašingtonas samita priekšvakarā, vairāk kā jebkad vēlas saglabāt labas attiecības ar Krieviju, atturēsies minēt Baltijas valstu kandidatūru uzņemšanai Aliansē. "Mēs riskējam vēlreiz vēsturē būt zaudētāji", saka Latvijas diplomātijas šefs Valdis Birkavs. Pieņemot politiskās vērtības, kas atbalsta NATO iejaukšanos tādēļ, ka nepieciešams pievienoties pašreizējai Eiropas politikai, trīs Baltijas valstis tajā pašā laikā domā arī par savām interesēm. Un opozīcija vaicā — ja jau NATO atļaujas bombardēt suverēnu valsti, kāpēc gan Krievija arī to nevarētu kādreiz atļauties? Var jau arī to saprast. Šajā gadsimtā pārdzīvojušas vairākas okupācijas, Baltijas valstis ir kļuvušas ļoti piesardzīgas lietās, kas saistītas ar likumīgām tiesībām.

Žoelī Kuncs

"Adamkus izsaka neuzticību

ministru prezidentam"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.04.21.

Padomnieku ietekme uz Lietuvas prezidentu. Konservatīvie atbalsta Vagnori.

Stokholma, 20. aprīlis. Abpusēji pārmetumi, intrigas un varas cīņas Lietuvā novedušas līdz lūzumam starp Valsts prezidentu Adamku un ministru prezidentu Vagnori. Adamkus televīzijas uzrunā atzīmēja, ka Vagnoris vairs nebauda viņa uzticību. Valsts prezidents ieteica valdošajai konservatīvās Tēvzemes savienības un Kristīgo demokrātu valdībai uzsākt jauna valdības vadītāja meklēšanu. Veids, kādā Vagnoris vadot savu kabinetu, "man kā Valsts prezidentam vairs nav pieņemams", teica Adamkus. Turpretī no ministra prezidenta aprindām kļuvis zināms, ka prezidents klausot savu padomnieku privātajām un saimnieciski miglainajām interesēm.

Prezidents savā uzrunā neieteica parlamentam valdību formāli izbalsot. Viņš neizmantošot savas konstitūcijā noteiktās tiesības, bet uzticēšoties, ka "ministru prezidents un parlaments problēmu savstarpēji atrisināšot". Prezidents, kurš pēc Lietuvas konstitūcijas ar Seima piekrišanu nozīmē un atlaiž ministru prezidentu, teica, ka viņš ir gatavs sadarboties ar parlamentā vairākumā esošajiem konservatīvajiem un kristīgajiem demokrātiem, kā arī ar " vairākumu ministru". Jaunas vēlēšanas viņš noraidīja.

Konservatīvo frakcija, kurai parlamentā absolūtam vairākumam pietrūkst tikai viena balss, otrdien apsolīja Vagnorim savu atbalstu. Valdība baudot frakcijas uzticību. Vagnoris savā paziņojumā teica, ka atkāpsies no amata, ja tas būs valsts interesēs, un "prezidents uzņemšoties kontroli pār valdību". Ilgstoša konfrontācija starp prezidentu un valdību nodarīšot valstij lielu ļaunumu. Vienlaicīgi Vagnoris, kurš pārvalda valsti kopš 1996. gada novembra, norādīja uz savas valdības panākumiem. Cita starpā esot sasniegts progress cīņā pret korupciju un kontrabandu, uzlabota lauksaimnieciskā situācija un veikta pretdarbība Krievijas saimnieciskajai krīzei, teikts ministru prezidenta paziņojumā.

Adamkus savu kritiku Vagnorim atkārtoti nesen bija izteicis savā runā parlamentam. Viņš valdībai pārmeta pārāk lēnu reformu tempu. Lietuvai līdz šim neesot izdevies izveidot modernu valsts pārvaldi. Valdība neesot pietiekami aktīva cīņā pret korupciju. Tai pašā laikā Adamkum nācās ņemt atpakaļ savu iepriekš izteikto kritiku, ka valsts tuvojoties ekonomiskai krīzei. Adamkus atzina, ka, neraugoties uz Krievijas krīzi, Lietuvas saimniecība ir labā stāvoklī. Vagnoris atbildēja Adamkum, ka viņa runā esot maz konkrētības un uzlabojumu priekšlikumu. Lietuvas lielākā dienas avīze "Lietuvos rytas" kritizēja Adamku par viņa "romantisko vīziju", kas nebalstoties uz konkrētiem argumentiem.

No ministru prezidenta aprindām tiek ziņots, ka varas cīņu starp Adamku un Vagnori pamatā ir prezidenta pils saimnieciskās intereses un prezidenta sliktā informētība. Prezidents ļaujoties sevi izmantot, raksta avīze. Adamkus tika ievēlēts par prezidentu 1998. gada sākumā, pēc tam, kad atgriezās Lietuvā no trimdas Amerikā. Vagnora un Adamka konflikts sākās šī gada sākumā, kad prezidents bez ministru prezidenta informēšanas noturēja konsultācijas ar ministriem un vadošajām amatpersonām.

"Lennarts Meri: "Var zaudēt cīņu,

bet no principiem atteikties nedrīkst""

"Stoļičnije novosti"

— 99.04.20.-27.

Uz Sergeja Ševčenko jautājumiem atbild Igaunijas Republikas prezidents Lennarts Meri.

Iespējams, tā ir tendence: stabilās un plaukstošās valstīs valstu vadībā atrodas radoši cilvēki. Igaunijā un Čehijā "par prezidentiem strādā" rakstnieki, Lietuvas Seima līderis ir muzikologs. Šo sarakstu varētu turpināt.

Sarunās ar igauņiem autoram ir radies priekšstats, ka Igaunijā Lennarts Meri tiek dievināts. Sociologi apgalvo, ka viņu atbalstot 70% valsts iedzīvotāju. Jūs neticēsit, taču daudzi ir nobažījušies par to, ka prezidentam, kurš pie jūras ir nopircis zemes gabalu, nepietiek naudas, lai uzceltu tur mājiņu. Tādēļ visi atviegloti uzelpoja, kad Igaunijas valdība uzdāvināja Meri māju. Protams, tālu no zemes gabala, un tādēļ prezidents no savas algas (aptuveni 25 tūkstoši igauņu kronu jeb 2 tūkstoši dolāru) turpina atlikt naudu mājiņas celtniecībai jau iemīļotajā vietā.

Prezidents ir atklāts un pieejams: runā, ka viņu šad tad ir iespējams sastapt vecās Tallinas šaurajās ieliņās un kolorītajās kafejnīciņās. Kad kāds igaunis uzzināja par šo interviju, viņš domīgi izteicās: "Tas būs ļoti intelektuāli bagātinoši." Kadriorgas pilī, kur dzīvo un strādā Lennarts Meri, autors "intelektuāli bagātinājās" ilgāk par stundu.

— Prezidenta kungs, savu publisko uzstāšanos laikā jūs vairākkārt esat runājis par to, ka mūsdienu pasaulē ir ļoti svarīgi veidot vienlīdzīgas attiecības starp visām valstīm, neatkarīgi no to lieluma un potenciāla. Jūs to nosaucāt par vienlīdzīgā tiesībām starp vienlīdzīgajiem. Vai Igaunijas Republikai ir izdevies iegūt šādas tiesības?

Lai iegūtu vienlīdzīgā tiesības, ir jāstrādā ik dienu, ik stundu. Tikko mēs nolemsim, ka esam sasnieguši virsotni un apstāsimies, šis mērķis sāks no mums attālināties. Mazās valstis neiegūs autoritāti un ietekmi mūsdienu pasaulē, ja tiek ņemti vērā vienīgi to ekonomiskie rādītāji, kā tas bija pieņemts šī gadsimta sākumā un vidū. Šodien pasaule tiecas uz starptautiskas drošības sistēmas izveidi, par kuras vienlīdzīgām dalībniecēm spēj kļūt arī mazās valstis. Jau tas ir svarīgi, ka igauņi apzinās, ka šādas sistēmas izveidei ir nepieciešami ikdienas centieni. Mūsu valsts jau ir sapratusi, ka tai pasaulē ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi.

— Cik svarīgas Igaunijai ir ekonomiskās attiecības ar Ukrainu, un kādas prioritātes jūs tajās saskatāt?

Jo tālāk atrodas tā vai cita valsts, jo mazākas ir mūsu ekonomiskās intereses par to. Es domāju, ka tā arī daļēji ir atbilde uz jūsu jautājumu: mēs nekad neesam uzskatījuši Ukrainu par tālu valsti; mūsu apziņā jūs vēl arvien esat mūsu tuvie un labie kaimiņi.

Kā nākamā ES dalībvalsts mēs esam cieši saistīti ar Poliju. Rezultātā ir iespējams secināt, ka Igaunijai un Ukrainai ir kopēja ekonomiskā robeža. Tas ir veiksmīgs starta laukums tam, lai, balstoties uz mūsu valstu parakstītajiem starptautiskajiem līgumiem, varētu panākt kvalitatīvu izrāvienu ekonomisko attiecību attīstībā.

— Kas tam traucē?

Domāju, šķēršļu tam nav. Igaunijas ekonomika — tā ir pilnīgi atvērta ekonomika. Mēs nedotējam savus eksportētājus. Viņiem pašiem ir jāatrod sava niša pasaules tirgū un jāražo preces, kam būs pieprasījums Eiropas valstīs. Lai tas notiktu, ir jāražo augstas kvalitātes preces.

Igaunijā ir labi pazīstams Ukrainas zinātniskais un ražošanas potenciāls — sākot no akadēmiķa Patona līdz pat Antonovskas rūpnīcai. Un viņi saprot, ka radītais stereotips par Ukrainu kā agrāru valsti neļauj veidot pilnīgu priekšstatu par tās ekonomiku.

Man liekas, ka ukraiņu uzņēmējiem vajadzētu īstenot daudz aktīvāku politiku starptautiskajos tirgos. Lai cik krīžu pilns nebūtu šis laiks, pasaulē pastāvīgi rodas jaunas iespējas produkcijas noietam, ko var un vajag izmantot.

Šodien igauņu eksports uz Igauniju pārsniedz Ukrainas importu mūsu valstī. Tā gadījās, ka Igaunijas uzņēmēji izrādījās daudz aktīvāki par saviem ukraiņu kolēģiem. Tomēr mūs tik un tā neapmierina patreizējais mūsu tirdznieciski—ekonomisko attiecību līmenis. Mēs esam pārliecināti, ka igauņu preču Ukrainas tirgū varētu būt daudz vairāk.

— Kā Igaunijai izdevās sasniegt augstu ekonomiskā pieauguma tempu?

Mēs nesākām gaidīt dāvanas no tēvoča (es pat viņu nesaukšu par tēvoci Semu). Konstitūcijā mēs noteicām ļoti stingrus budžeta pieņemšanas noteikumus. Saskaņā ar mūsu pamatdokumentu, parlamentam nav tiesību apstiprināt deficīta budžetu. Igaunijas krona ir stingri piesaistīta vācu markai.

Mēs lepojamies ar to, ka jaunajā ekonomikā ir ienācis daudz jaunu cilvēku, kas nenotika agrākajos laikos. Viņi spēja noorientēties, radīt tādus igauņu preču veidus, kas varētu konkurēt starptautiskajos tirgos, it īpaši ES valstīs. Starp citu, šodien ES ir mūsu lielākais ekonomiskais partneris.

Ja jums kāds apgalvos, ka viņa valstī gada iekšzemes kopprodukts ir pieaudzis par 12%, tad piesargieties. Tik straujš ekonomiskās attīstības temps ir iespējams vai nu mazattīstītās valstīs vai arī tādās, kuras tik tikko ir pārdzīvojušas sarežģīto reformu posmu. 1997.gadā mēs sasniedzām 11% kopprodukta pieaugumu, bet jau pagājušajā gadā tas bija 4,5%, kas ir pilnīgi normāli. Šis pieauguma procents varētu būt augstāks, ja nebūtu Krievijas Federācijas ekonomisko problēmu.

Šodien mēs izmainām valsts budžetu lielās ekonomikas virzienā. Padomju laikā mēs bijām pieraduši neapdomīgi tērēt naudu. Šodien mums vairs nepastāv jēdziens "valsts nauda." Tas ir aizgājis pagātnē uz neatgriešanos. Tagad mēs sakām citādi: "nodokļu maksātāja nauda". Mēs saņemam algu tikai par to, lai izlemtu, kā labāk izlietot igauņu pilsoņu — nodokļu maksātāju — naudu. Objektīvu iemeslu dēļ daudzi no šiem lēmumiem nevar būt populāri. Piemēram, ierēdņu slāņa samazināšana. Ierēdnis nevar kļūt par lamuvārdu, jo bez tā nevar dzīvot, tomēr man labāk patīk lietot apzīmējumu "valsts kalpotāji." Viņiem ir jāstrādā, izjūtot nodokļu maksātāju īpašo uzmanību — tātad pavisam citādi, kā tas bija Majakovska laikā. Tādēļ amatpersonas darbam ir jābūt pilnīgi atklātam, "caurredzamam". Igaunijā šādu "caurredzamības" līmeni valsts aparāta darbā, protams, ir panākt daudz vieglāk nekā lielā valstī.

Un vēl. Man ļoti gribētos, lai mēs no vecajiem paradumiem atteiktos smiedamies nevis raudādami.

— Igaunija izmanto atvērtas ekonomikas modeli, kas uz pagājušā gada globālās krīzes fona tika asi kritizēta. Piemēram, Džordžs Soross paziņoja par nepieciešamību ieviest pasaules ekonomisko procesu regulācijas mehānismus. Vai jūs negatavojaties šo modeli koriģēt?

Mēs ar Džordžu Sorosu viens otru labi saprotam. Es viņam esmu pateicīgs par to, ka viņš ir ieinteresējies par Igaunijā notiekošo, un mūsu ekonomikai ir daudz devis. Tomēr tas nenozīmē, ka es viņam pilnībā piekrītu.

Ir ļoti veiksmīgs krievu izteiciens — "sapurināties". Šajā ziņā aizgājušais gads bija ļoti uzkrītošs. Atcerēsimies — Āzijas tirgus krīze nekavējoši, līdzīgi mēra epidēmijai senos laikos, pārsviedās uz citām valstīm. Vienlaicīgi visas pasaules uzņēmēji, apzinoties tuvojošās briesmas, spēja veikt adekvātus pasākumus un piemēroties jaunajiem apstākļiem. Tas pierāda, ka mēs dzīvojam pavisam citā pasaulē.

— Kādas ir izveidojušās jūsu attiecības ar parlamentu? Vai jums rodas kādas nesaskaņas ar likumdevēju varu?

Sākotnēji pastāvēja zināmas grūtības, taču vēlāk mēs labāk iepazinām paši savu valsti un sapratām, ka varai ir jābūt stingri norobežotai, un tagad mēs stingri ievērojam šo principu.

— Vai jūs uzskatāt, ka Dienvidslāvijā notiekošais varētu novest pie trešā pasaules kara?

Varu teikt, ka Eiropai tā ir ļoti nopietna problēma. Notikumi ap albāņu iedzīvotājiem Dienvidslāvijā ārkārtīgi atgādina "lielo" iedzīvotāju pārvietošanu Staļina laikā. Eiropai ir jāatbrīvojas no pēdējām staļinisma paliekām, tā jau sen to ir pelnījusi.

— Vai drīkst jums uzdot dažus personīgus jautājumus?

Jūs dzerat kafiju par igauņu nodokļu maksātāju naudu, tādēļ jūsu pienākums ir uzdot man jautājumus.

— Jūs esat radošs cilvēks, taču ieņemat valsts augstākās amatpersonas posteni. Vai jūs tādēļ neizjūtat diskomfortu?

Protams, izjūtu.

— Kādēļ tad jūs atkārtoti balotējāties prezidenta postenim?

Zināt, šis man nemaz nebija nekāds abstraktais jautājums, kad es atrados dilemmas priekšā: doties pensijā vai atkārtoti kandidēt uz prezidenta posteni. Es devos pie ārsta un viņam pajautāju: "Kāda ir mana veselība? Cik man vēl ir atlicis dzīvot?" Starp citu, es par to runāju pirmo reizi un neesmu to stāstījis igauņu žurnālistiem. Par to zināja vienīgi mana sieva.

Ja es lasītu lekcijas ārzemēs, es varētu nopelnīt daudz vairāk, tomēr es jutu, ka man ir pienākumi savas valsts priekšā.

— Jūs ļoti lepojaties ar saviem mazdēliem. Ja viņi kādu dienu jums jautās: "Vectētiņ, vai mums vajadzētu iesaistīties politikā?", ko jūs viņiem ieteiktu?

Par laimi, pagaidām viņi to nejautā. Ja kāds izjūt sevi kā potenciālu politiķi, viņš par to nevienam nejautās.

— Spriežot pēc visas tautas mīlestības pret savu prezidentu, ko es paspēju sajust četras dienas uzturoties Tallinā, vai prese par Lennartu Meri raksta tikai labu?

Protams, nē. Nesen es uzstājos Zviedrijas parlamentā. Kad atgriezos mājās, kādā dzeltenajā avīzē bija rakstīts, ka prezidentu Meri esot apbēruši ar naudu.

— Kā jūs atzīmējāt savu neseno jubileju?

Parasti dzimšanas dienas es atzīmēju ģimenes lokā, tomēr šoreiz izdarīju izņēmumu. Es paziņoju, lai visi, kuri vēlas mani apsveikt, atnāktu uz Rātslaukumu, un es viņus pacienāšu ar kafiju. Es tur ierados četros, cerēdams ieraudzīt maksimāli ap simt cilvēku, bet laukums bija pārpildīts. Valdīja pārsteidzoši jauka un labvēlīga atmosfēra. Studenti dziedāja kādu dziesmu un es palūdzu, lai par piemiņu man pierakstītu tās vārdus.

— Kāds igaunis man sapņaini teica: "Būtu labi, ja parlaments izdarītu izmaiņas konstitūcijā, un pēc pusotra gada Lennarts Meri tiktu trešo reizi ievēlēts par prezidentu. "Kāda ir jūsu attieksme pret to?

Negatīva. Izmaiņu izdarīšana konstitūcijā ir daudz nopietnāks solis par laulībām. Pamatdokumentu ir iespējams izmainīt tikai tādā gadījumā, ja tam ir daudz pamatotu iemeslu. Nav mērķtiecīgi darīt to viena cilvēka likteņa labā. Cīņu var zaudēt, bet nedrīkst atteikties no principiem.

"Helmūt, tu esi amerikānis"

"Die Welt"

— 99.04.22.

ASV prezidents Klintons apbalvo bijušo kancleru Kolu ar "Presidential Medal of Freedom".

Vašingtona

. Helmūtam Kolam Klintons aplika "Presidential Medal of Freedom" ap kaklu kā otrajam Eiropas valsts vadītājam pēc Margaretes Tečeres.

Prezidents Klintons Baltā nama East Room viesim piešķīra "neapstrīdamu" vietu vēsturē. Klintons teica, ka Kolam kā "šī gadsimta vizionāram un lielam valstsvīram" ir nopelni Vācijā, Eiropā, miera un brīvības saglabāšanā pasaulē: "Džons F. Kenedijs 1963. gadā paziņoja: "Es esmu berlīnietis" Šodien tev pateicīgās Savienotās Valstis saka: "Tu esi amerikānis"."

Abi runātāji, pievēršoties karam Kosovā, uzsvēra neaizstājamo NATO lomu. Aliansei ir jāturas kopā pret diktatoriem arī nākošajā gadsimtā. Klintons diplomātiski teica, ka vienotas Eiropas vīzijai bez sadarbības ar "demokrātisko Krieviju" nebūtu panākumu. Kols uzsvēra, ka ASV ir "brīvības balsts". Amerikāņu palīdzība sakautajai Vācijai pēc pasaules kara esot bijusi "grandioza".

Ja Klintons saka, ka attiecības ar Kolu viņš varot raksturot četros vārdos "I agree with Helmut" (Es esmu vienisprātis ar Helmūtu), tad jo vairāk to var attiecināt uz viņa priekšgājēju Bušu. Bez saprašanās starp Bušu un Kolu nebūtu notikusi Vācijas apvienošana un iesaistīšana NATO, katrā gadījumā, ne 1990. gadā, ne šādā formā un kas zina, vai vispār. Ja Kols būtu atkarīgs no eiropiešim Margaretes Tečeres, Fransuā Miterāna, Žulio Andreoti, vilciens vispār nebūtu sācis kustēties. Gorbačovs piedāvāja izdevību, kas (šādā formā) diez vai vēl kaut kad būtu parādījusies, Kols izprata "izdevīgo situāciju" un Bušs to attīstīja tālāk.

Herberts Kremps

"Uz senču dzimteni"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.04.23.

Polijas Senāts ar lielu balsu vairākumu (īpašu aktivitāti izrādot partijas AWS [Solidaritātes vēlēšanu akcija] pārstāvjiem) pieņēma trīs likumprojektus — par repatriāciju, par pilsonību un par "poļa identifikācijas karti".

Likums par "poļa identifikācijas karti" dod iespēju poļu izcelsmes cilvēkiem, kuri nav Polijas pilsoņi, saņemt vairākas privilēģijas — viņiem tiks dota iespēja saņemt bezmaksas medicīnisko apkalpošanu, mācīties Polijas skolās, kā arī papildināt savas poļu valodas zināšanas.

Cilvēkiem, kuri ir repatriējušies no bijušās Padomju Savienības Āzijas daļas, likums par repatriāciju garantē dzīvokļa piešķiršanu un darba nodrošināšanu, vai arī lauku saimniecības iegūšanu savā īpašumā. Repatriantiem tiks ņemts vērā viņu līdzšinējais darba stāžs un tiks atzītas viņu tiesības saņemt pensiju. Šim nolūkam senatori ir paredzējuši no valsts budžeta izdalīt 900 miljonus zlotu. Senatore Dorota Simonidesa (Brīvības Savienība) laikrakstam Gazeta Wyborcza teica, repatriantiem tiekot piešķirtas pārāk lielas priekšrocības: "Valsts nevar uzņemties saistības ikvienam nodrošināt dzīvokli un darbu. Tāds risinājums ir nereāls ne tikai no finansiālā viedokļa vien, bet arī ir pretrunā ar konstitūcijā akcentēto vienlīdzības principu."

Senāta pieņemtie likumi tagad nonāks Sejmā kā Senāta likumdošanas iniciatīva.

Arvien pieaug to ārzemēs dzīvojošo poļu skaits, kuri interesējas par repatriācijas iespējām. Pagājušajā gadā repatriantu vīzas, kuras ir pielīdzināmas pilsonības saņemšanai, tika izsniegtas 370 cilvēkiem. Pēc Iekšlietu un administrācijas ministrijas aprēķiniem apmēram 30 līdz 50 tūkstoši poļu varētu izlemt par atgriešanos savā senču dzimtenē. Repatriantu vīzas galvenokārt pieprasa austrumos dzīvojošie poļi: no Kazahstānas, Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Latvijas un Moldāvijas.

"Vieta, kur NATO varētu vērsties

pēc palīdzības"

"The New York Times"

— 99.04.20.

Pasaulē nav iespējams miers un drošība bez Krievijas.

NATO pastiprina savus uzlidojumus Serbijai, par to saņemot aplausus no lielas daļas Rietumu politiskās un intelektuālās elites. Bombardēšana serbus ir apvienojusi ap savu diktatoru Slobodanu Miloševiču, kas uzlidojumus izmanto par aizsegu un ieganstu masveidīgai iedzīvotāju padzīšanai, slepkavībām un ķīlnieku sagrābšanai. NATO uzlidojumiem turpinoties, neapšaubāmi turpināsies arī vardarbība pret kosoviešiem. Tos ieročus, kas tiek izmantoti pret kosoviešiem, ar gaisa uzlidojumiem iznīcināt nav iespējams.

Kļūst skaidrs, ka gaisa karš tikai pasliktina situāciju uz zemes — patiesībā pasliktina tik lielā mērā, ka pieaug nepieciešamība izmantot sauszemes spēkus. Ja sauszemes spēki jau būtu gatavi iesaistīties tad, kad sākās uzlidojumi, tie būtu izrādījušies gan par spēku Miloševiča atturēšanai, gan arī par patiesu aizstāvi kosoviešiem, gadījumā, ja serbi tomēr nebūtu atturami.

Taču šādi spēki netika sagatavoti un vēl paies daudzas nedēļas, pirms tie varētu tikt sagatavoti, pat tādā gadījumā, ja NATO valstu valdības jau šodien uzņemtos to iesaistīšanas politisko risku. Kamēr invāzijai nepieciešamie vairāki simti tūkstošu karavīru tiks savākti izejas pozīcijās, Kosovā droši vien vairs nepaliks neviens kosoviešu civiliedzīvotājs, atskaitot tos, kuri tiks piespiesti uzņemties dzīvā vairoga lomu serbu spēkiem, kas ir nostiprinājušies kalnainajā apkaimē.

Klintona administrācija nevēlas atzīt acīmredzamo: ka NATO uzlidojumi ir bijusi viena vienīga izgāšanās, nesniedzot nekādu palīdzību tiem, kurus mēs esam apņēmušies aizsargāt. Līdz šim vienīgie ieguvēji ir Miloševičs un viņa rokaspuiši, kuriem kādreiz tik ļoti nepārliecinošais atbalsts tagad ir kļuvis par ārkārtīgi pārliecinošu.

Vai situācija mainīsies, ja uzlidojumi turpināsies vēl un vēl? Tas ir iespējams. Taču pārāk ar to nevajadzētu rēķināties.

Kamēr vien Miloševičs varēs iztēlot sevi par pēdējo šķērsli svētās Kosovas zemes zaudēšanai, par serbu patriotu, kas ir nostājies pret spēcīgākajiem ārzemju bandītiem, tikai retais serbs riskēs nostāties pret viņu.

Jebkura miera stratēģija ir jābalsta uz Miloševiča atšķiršanu no serbu tautas. Kara uzsākšanai pret Serbiju kopumā ir gluži pretējs efekts.

Krievijas negatīvā reakcija pret NATO uzbrukumiem bija paredzama. Galu galā, mēs paši NATO paplašināšanas debašu laikā bijām apgalvojuši Krievijai, ka no NATO nav ko baidīties. NATO, mēs apgalvojām, ir tīra aizsardzības alianse , kas jau konstitucionāli nav spējīga uzsākt ofensīvas militārās darbības. (Mēs vēl pirms tam bijām likuši Mihailam Gorbačovam noprast, ka NATO robežas netiks pavirzītas tālāk uz austrumiem, ja tikai Vācija varētu apvienoties un palikt NATO sastāvā).

Tagad krieviem ir pamats vaicāt — kas notiks tālāk? Vai Maskava tiks bombardēta, ja Čečenijā atkal sāksies karadarbība?

To krievu politiķu izdarības, kuri bezatbildīgi runā par militāro atbalstu Serbijai, vai arī par Serbijas, Baltkrievijas un Krievijas savienību, var tikt uzskatītas par ārprāta murgiem. Tie ir vājuma un pazemojuma izjūtas simptomi, tādu politiķu bezatbildīga retorika, kuriem ir nepieciešami pieturas punkti priekšā stāvošajās vēlēšanās, ar kuriem būtu iespējams novērst sabiedrības uzmanību no pašu nespējas pildīt vēlēšanu kampaņas laikā dotos solījumus.

Bet tomēr, lai gan šādas izrīcības varētu arī neatstāt nekādu praktisku ietekmi uz militārajām operācijām Balkānos, to radītās emocijas tikai sarežģīs un aizkavēs demokrātisko institūciju un ekonomisko reformu attīstību Krievijā. Tādas emocijas arī pastiprinās krievu pretestību tālākai kodolieroču samazināšanai.

Atšķirībā no emocionālās retorikas, kas pašlaik saindē atmosfēru, Krievijas oficiālā nostāja patiesībā ir bijusi mērena un izsvērta.

Krievija bija gatava pievienoties citām valstīm diplomātiskajos centienos aizkavēt etnisko tīrīšanu Kosovā, taču stingri pieturoties pie trim pozīcijām: 1. Ka NATO draudi uzsākt uzlidojumus nepiespiedīs Miloševiču pieņemt Rambuijē miera noteikumus; 2. Ka uzlidojumi neatrisinās Kosovas problēmu, bet, gluži otrādi, to vēl vairāk sarežģīs; 3. Ka bez Apvienoto Nāciju sankcijas nedrīkst uzsākt militārās akcijas pret suverēnu valsti.

Pirmajos divos jautājumos krieviem ir izrādījusies pilnīga taisnība. Par trešo Savienotajām Valstīm un to NATO sabiedrotajiem vajadzētu nopietni padomāt. Vai mēs esam gatavi arī citām militārajām aliansēm piešķirt tiesības pēc saviem ieskatiem rīkoties ārpus to robežām? Tādu tiesību piešķiršana būtu galīgi nesaprātīga.

Taču, ja mēs tam nepiekrītam, tad kā gan var sagaidīt, lai citas ārpus NATO esošās valstis pieņemtu NATO kā Eiropas prokuroru, tiesnesi, zvērināto un policistu vienlaicīgi? Vai tāds ir mērķis? Protams, būtu savādāk, ja Apvienoto Nāciju Drošības Padome vai Ģenerālā Asambleja būtu lūgusi NATO izpildīt ANO pieņemto lēmumu.

Kārtējo reizi mēs pārliecināmies, ka daudz vieglāk ir karu uzsākt, nekā nobeigt. Jau ir nodarīti tik lieli postījumi, ka jebkurš pieņemams risinājums tagad būs daudz sliktāks nekā tas, kuru bija iespējams panākt diplomātiskā ceļā bez bumbošanas draudiem, vai arī ar tādu diplomātiju, kuru balstītu nopietna iebrukuma draudi. Taču nav iespējams izstrādāt iedarbīgu politiku, balstoties uz to, kas varētu būt bijis. Mēs arī nevaram izstrādāt iedarbīgu politiku, būdami akla niknuma un frustrācijas pārņemti, lai arī cik pamatots šāds niknums nebūtu.

Savienotajām Valstīm ir jārod pietiekama gudrība un arī griba izvest Aliansi no traģiskā purva, kurā tā ieslīgs, turpinot pašreizējo virzienu uz karu ar Serbiju. Kamēr mēs Slobodana Miloševiča vietā par ienaidnieku padarīsim visu Serbiju, Kosovas problēma netiks atrisināta. Ne sadalīšana, nedz neatkarība, nedz arī neskaidri noteikta ārvalstu okupācija ilgākā laika periodā nebūs veiksmīga bez serbu tautas atbalsta un piekrišanas.

Tāpat arī jau tagad būtu jākļūst skaidram, ka bez Krievijas līdzdalības Balkānos stabilitāti atjaunot nav iespējams. Prezidenta Jeļcina vakar izteiktais solījums neiejaukties ar militāriem līdzekļiem dod mums iespēju apspriest izkārtojuma veidus un Krievijas līdzdalību tajos.

Citas ārpus NATO esošās valstis arī varētu izrādīties noderīgas: Ukrainas prezidents Leonīds Kučma nesen izteica ierosinājumus, kuri būtu pelnījuši nopietnu izvērtējumu. Ja kosoviešu bēgļiem būs jāatgriežas un uz krāsmatām jāsāk jauna dzīve, tad tam neapšaubāmi būs nepieciešama policejiska uzraudzība no ārpuses. NATO viena pati nav spējīga panākt ilgstošu izkārtojumu.

Stabilitāte Balkānos ir jāuzskata par visas Eiropas problēmu un tādas valstis kā Krievija un Ukraina ir jāiesaista risinājuma meklējumos, nevis jāpiespiež tās kļūt par daļu no problēmas.

Kādēļ gan nepasludināt uzvaru (mēs esam nopietni iedragājuši Miloševiča militāro potenciālu, kā jau tas bija paredzēts), neizbeigt uzlidojumus un neapsveikt aktīvu Krievijas līdzdalību izkārtojuma panākšanā? Ņemot vērā notikušo, tas, protams, nebūs viegli, taču mums ir jāsaprot viens: uzlidojumi Serbijai neko nav devuši.

Džeks F.Metloks

"Spēcīgāka Eiropa

nodrošinās spēcīgāku NATO"

"International

Herald Tribune"

— 99.04.23.

Savas uzstāšanās laikā Amsterdamā 1948.gadā uz pēckara Eiropas drupu fona Vinstons Čērčils pasludināja "Vienotas Eiropas, kuras morālās koncepcijas iegūs cieņu, un kuras fiziskais spēks būs tik liels, ka neviens neuzdrošināsies apdraudēt tās mieru" mērķi.

Pēc 50 gadiem viņa pēctecis premjerministrs Tonijs Blērs aicina Eiropu apzināties šo spēku, radot Eiropas aizsardzības struktūru NATO alianses ietvaros. Šis solis, kā arī patreizējo NATO kaujasspēju paplašināšanās sagatavos Atlantijas aliansi nākamā gadsimta problēmu risināšanai.

NATO līderiem pulcējoties Vašingtonā, lai atzīmētu Alianses 50.gadadienu, pēc—Aukstā kara pasaulei ir jāsaskaras ar vissmagāko morālo un fizisko pārbaudījumu: cilvēku traģēdiju Kosovā. Šīs senās valsts klinšainajos kalnos tiek piedzīvoti vismelnākie brīži Eiropas vēsturē: sievietes un bērni ievietoti dzelzceļa vagonos deportācijai; nogalināto vīru un brāļu rindas; veseli ciemati pārvērsti pelnos — un tas viss " etniskās tīrības" vārdā.

Tajā pašā laikā Eiropa sevi ir parādījusi no vislabākās puses. 19 NATO demokrātijas, kas nenovērsās no upuru kliedzieniem; ir aktīvi un apņēmīgi rīkojušās, un tas palīdzēja sakopot gribu, kas ir nepieciešama, lai stātos pretī ļaunumam un mūsdienu destabilizējošajiem spēkiem.

Kosova atgādina par to, ka Eiropas drošības problēmas ir pelnījušas risinājumus, kuros Eiropa spēj ieņemt vadošo lomu. ES ir spēcīgs un augošs ekonomiskais spēks, un tai vajadzētu iegūt ietekmi Eiropas diplomātiskajos un militārajos jautājumos.

Lai šo mērķi sasniegtu, Eiropai ir jāturpina veidot Eiropas drošības un aizsardzības identitāti NATO ietvaros. Tas palīdzēs Amerikas Eiropas sabiedrotajām dot daudz efektīvāku ieguldījumu Alianses misijās un aktivitātēs, kā arī rīkoties tad, ja NATO kopumā nevēlēsies iesaistīties. Šādi "atdalāmi, bet ne atdalīti" spēki varētu veicināt Eiropas militārās kaujasspējas, nevājinot NATO vienotību vai atņemot NATO Eiropas enerģiju.

Protams, daudzējādā ziņā, Eiropa jau ir dziļi iesaistījusies NATO drošības problēmās. Eiropa nodrošina aptuveni četras piektdaļas no NATO spēkiem Bosnijā, un gandrīz visus Alianses spēkus, kas pašlaik atrodas Maķedonijā. No NATO piešķirtās palīdzības Eiropas sabiedrotās nodrošina 90% no patvēruma un medikamentiem, kā arī divas trešdaļas no Kosovas bēgļiem piegādātās pārtikas. 13 sabiedrotās piedalās gaisa operācijās Kosovā un ap to. Vācija spēra vēsturiski nozīmīgu soli, pirmo reizi Alianses vēsturē nosūtot savas lidmašīnas.

Tomēr, kā Blērs ir atzinis, Eiropai ir nepieciešams darīt daudz vairāk. Kaut gan Kosova ir tīrs Alianses pasākums, Eiropas aizsardzības spēju trūkumi nozīmēja to, ka daži no operāciju aspektiem ir bijuši tīri amerikāniski. Piemēram, kad mākoņu sega aizsedza uzbrukumu objektus Dienvidslāvijā, tie bija galvenokārt ASV lidaparāti, kuru tehnoloģija ļāva veiksmīgi darboties.

NATO sanāksme Vašingtonā šajā nedēļas nogalē, Rietumeiropas Savienības sanāksme maijā, un ES sarunas jūnijā dos Eiropai iespēju nostiprināt savas aizsardzības spējas. Kā ir izteicies Lielbritānijas aizsardzības ministrs Džordžs Robertsons: "Mūsu galvenais mērķis ir ne tik daudz Eiropas drošības un aizsardzības identitāte, cik kaut kas daudz ambiciozāks — Eiropas aizsardzības kaujasspējas."

Lai izprastu šo potenciālu, Eiropas valstīm vajadzētu kopīgi apsvērt nepieciešamību iegūt instrumentus, kas ir vajadzīgi komandu, kontroles un komunikācijas spēju, loģistikas atbalsta un stratēģisko spēju attīstībai nākamajā gadsimtā.

Eiropai ir arī jāatzīst, ka pārliecinošam militārajam spēkam ir nepieciešamas stratēģiskās investīcijas, resursu asignējumi, regulāra iekārtu modernizācija, zinātne un attīstība, kā arī pārstrukturēšana, lai ģenerētu fondus jaunām prioritātēm.

Saprātīgi plānojot izdevumus, sabiedrotās ir spējīgas panākt vairāk bez izdevumu palielināšanas. Izmantojot privāto sektoru, lai veiktu atsevišķus uzdevumus Bosnijā, Savienotās Valstis spēja izmantot karaspēku daudz nepieciešamākiem uzdevumiem, samazināt papildizmaksas un nodrošināt papildus pakalpojumus.

Ir tādi, kuri šaubās, vai Savienotās Valstis atbalstīs spēcīgāku un pašpārliecinātāku Eiropu uz pasaules skatuves. Savienotās Valstis tic, ka spēcīgāka Eiropa nozīmē spēcīgāku partneri mūsu kopīgo interešu un vērtību aizsardzībai. Amerikāņi jau vairāk nekā pusgadsimtu ir atbalstījuši vienotu Eiropu, jo spēcīgāka Eiropa nozīmē arī spēcīgāku NATO.

Kosova neļauj aizmirst, ka nākotnē ir gaidāmas jauni izaicinājumi kolektīvās aizsardzības misijai. Neviena naidīga impērija vairs nedraud nosūtīt bruņotas kolonnas uz alianses teritoriju, tomēr jaunais gadsimts nāk ar ļoti reāliem draudiem. Terorisms visās savās ļaunākajās formās — elektroniskais, ķīmiskais, bioloģiskais un atomu — radīs tādas problēmas, kuras varētu salīdzināt ar Auksto karu. Tikpat skaidrs ir arī tas, ka etnisko nesaskaņu radītā nestabilitāte apdraud mūsu kopīgās drošības intereses un vērtības.

Tā būtu muļķība, ja mēs sēdētu savās robežās un gaidītu, kamēr šīs ļaunuma formas nāktu pār mūsu iedzīvotāju galvām — teroristi rīkotu atentātus mūsu pilsētās, nāvējoši mikrobi tiktu izplatīti mūsu ielās, un Kosovai līdzīgs haoss pārņemtu dalībvalstis. Kā ir uzsvēruši britu kolēģi, mums ir jābūt gataviem "doties pret krīzi, kamēr šī krīze nav atnākusi pie mums."

NATO kā alianses panākumi būs atkarīgi no mūsu spējas, 21.gs. izveidot spēkus, kas būs apgādāti, izveidoti un sagatavoti 21.gs. misijām. Sabiedroto karaspēkam ir jābūt pietiekami mobilam, lai "dotos krīzē"; pietiekami pastāvīgam, lai veiktu ilgstošas operācijas visierobežotākajos apstākļos; pietiekami izdzīvotspējīgam, lai aizsargātu pret teroristu, ķīmiskajiem, bioloģiskajiem un elektroniskajiem uzbrukumiem,

Daudz sabiedroto individuāli ir panākušas progresu, pārveidojot savas armijas, lai spētu doties nākotnes misijās. Kopīgi NATO ir jāpadara vēl efektīvāka.

Vašingtonas sanāksmē sabiedroto valstu līderi atbalstīs aizsardzības kaujasspēju iniciatīvu, lai pārveidotu Alianses militārās kaujasspējas problēmu risināšanai ārvalstīs.

Ar šīs iniciatīvas palīdzību Alianse veidos kopīgu NATO komandu, kontroles un komunikāciju arhitektūru tuvāko gadu laikā, un rezultātā mēs iegūsim koordinētus, integrētus līdzekļus, lai pirmo reizi valstis savā starpā spētu komunicēties. NATO izveidos Daudznacionālu Kopīgu loģistikas centru, lai nodrošinātu pareizā nodrošinājuma piegādi īstajā vietā īstajā laikā. Mēs uzlabosim jūras un gaisa kaujasspējas, lai sabiedrotās daudz straujāk spētu reaģēt uz krīzes situācijām. Tiks attīstītas tehnoloģijas un taktika, lai spētu stāties pretī bioloģisko un ķīmisko ieroču, kā arī terorisma un elektronisko uzbrukumu draudiem.

Tomēr šie mērķi ir sasniedzami vienīgi tādā gadījumā, ja NATO piemitīs politiskā griba izmantot sanāksmes piedāvāto iespēju, lai panāktu reālu progresu. Katram ir jābūt gatavam strādāt veiklāk. Ir jāatrod radoši risinājumi, lai nodrošinātu Alianses spēkus ar apmācību un līdzekļiem, kas ir nepieciešami, lai risinātu problēmas ārvalstīs.

Uzstājoties Amsterdamā, Čērčils teica: "Mēs nostājamies pret tirāniju it visās tās formās, gan senās, gan jaunās. Tirānija pati sevi pasniedz visdažādākajās formās, tomēr tā vienmēr ir tā pati, lai arī kādus saukļus tā neizmantotu. Tā vienmēr ir tā pati, un visiem brīvajiem vīriem ir jāuzņemas risks un jādara viss, kas ir viņu spēkos, lai tai nepadotos."

Alianse, kas tika radīta, lai pretotos tirānijai pirmajās saspringtajās Aukstā kara dienās, noslēdz savu pirmo pusgadsimtu, atkal nostājoties pret tirānu. Mūsu spējas veikt šo cēlo un vajadzīgo darbu nākotnē ir atkarīgas no mūsu spējas pārveidot savas aizsardzības kaujasspēkas, lai risinātu tās problēmas, kas atrodas pie horizonta.

Viljams Koens

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS