Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

Loreta Skaburska. Privātās dzīves neaizskaramības krimināltiesiskie aspekti

Privātās dzīves neaizskaramība, personu privātums un tiesības mūsdienās kļūst arvien aktuālākas. Tiesību nezināšana un neievērošana rada situācijas, ka netiek nodrošinātas personas tiesības netraucēti un brīvi baudīt ikdienu ar pārliecību, ka neviens nepamatoti neiejauksies privātajā dzīvē un tā būs neaizskarama. Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi ir aizsargātas gan Latvijas Republikas Satversmē, gan starptautiskos cilvēktiesību dokumentos. Tādējādi valstij ir pienākums ne vien pašai nepamatoti neiejaukties indivīdu privātajā dzīvē, bet arī pasargāt viņus no līdzpilsoņu un masu mediju neadekvātiem aizskārumiem. Tādēļ svarīgi ir ne tikai noteikt tiesību robežas katrā konkrētā gadījumā, bet arī ieviest efektīvu aizsardzības mehānismu. Privāttiesības ir tiesību joma, kas regulē attiecības starp personām, kuras ir līdzvērtīgas savās tiesībās un pienākumos tādās tiesiskajās attiecībās kā privātās dzīves neaizskaramība. Satversme kā augstākais normatīvais akts ir noteikusi personai piešķiramo tiesību apjomu, tai pakārtotiem zemāka līmeņa likumiem normatīvo aktu hierarhijā ir jākonkretizē šīs tiesības un jānodrošina to aizsardzības mehānisms. Taču tas nenozīmē, ka gadījumos, kad attiecīgā regulējuma nav vai arī tas ir nepilnīgs, personai ir jāsamierinās ar privātās dzīves aizskārumu.

Aleksandrs Berjozkins. Nepriviliģēto prasītāju tiesības apstrīdēt Eiropas Savienības tiesību aktus

Jautājums par nepriviliģēto prasītāju locus standi Eiropas Savienības tiesību aktu apstrīdēšanā tradicionāli ir bijis ļoti aktuāls kā viena no jomām, kur ES tiesām ir tikusi veltīta pamatīga kritika. Kopš diskusijas rašanās sešdesmitajos gados pēc Plaumann lietas, neskatoties uz zināmiem pavērsieniem Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (EKL) 230.panta ceturtās daļas interpretācijā, kopējā ES tiesu nostāja ir saglabājusies nemainīgi nelabvēlīga nepriviliģētajiem prasītājiem. Tā kā Eiropas Savienības Tiesa savos spriedumos ir norādījusi, ka nav kompetenta pati reformēt tiešās prasības institūtu, dalībvalstis ar Lisabonas līguma pieņemšanu ir grozījušas iepriekšējā EKL 230.panta ceturtās daļas redakciju (domājams) ar mērķi uzlabot nepriviliģēto prasītāju stāvokli. Šā raksta mērķis ir apzināt lielākos šķēršļus nepriviliģēto prasītāju locus standi īstenošanā līdzšinējā EKL 230.panta redakcijā un izpētīt, vai jaunais Līguma par ES darbību 263.pants uzlabo nepriviliģēto prasītāju stāvokli. Lai varētu pilnvērtīgi izvērtēt tiešās prasības institūta darbības efektivitāti, vispirms īsumā aplūkosim pamattiesību vietu Eiropas Savienības tiesību sistēmā un to, vai Eiropas Savienībai ir pienākums nodrošināt efektīva tiešās prasības institūta darbību.

Jekaterina Lapina. Mantas aresta pamats un apjoma noteikšanas kritēriji

Rakstā izvērtēts jautājums gan par to, kas var būt par pamatu aresta uzlikšanai mantai, gan arī formulēti daži arestējamās mantas apjoma noteikšanas kritēriji pašlaik spēkā esošo normatīvo aktu kontekstā, sniedzot, iespējams, specifisku skatījumu. Kaut arī aresta uzlikšanas mantai institūts nebūt nav jauns, juridiskajā literatūrā joprojām nav nostiprinājies viedoklis par jautājumiem, kas saistīti ar tā piemērošanas pamatu. Vieni pauž viedokli, ka pietiekams pamats aresta uzlikšanai ir kāda mantiska jautājuma risināšana kriminālprocesā, savukārt citi norāda, ka par analizējamā tiesību institūta piemērošanas pamatu ir uzskatāms tāds apstākļu spektrs, kas kopsakarā norāda uz to, ka nodrošinājuma līdzekļa nepiemērošanas gadījumā iespējamā galīgā nolēmuma izpilde daļā par īpašuma tiesību pāreju vai kādas naudas summas piedziņu var kļūt apgrūtināta vai pat neiespējama. Tā kā Latvijā šis jautājums iepriekš nav plaši pētīts, raksta autore vēlas pievērst īpašu uzmanību apstākļiem, kas sekmē lēmuma par aresta uzlikšanu mantai pieņemšanu, jo tiem ir būtiska nozīme, ne tikai pieņemot attiecīgu lēmumu, bet arī vērtējot šāda lēmuma pamatotību tā pārsūdzības gadījumā.

“Jurista Vārda” redakcija

www.juristavards.lv