Zviedrijas preses, radio, televīzijas viedokļi

Kad Zviedrijas premjera vietniece Lēna Jelma Valēma ( Lena Hjelm–Wallen ) aprīļa vidū presei paziņoja, kādi jautājumi tiks risināti laikā, kad Eiropas Savienību (ES) prezidēs Zviedrija (2001.gadā), klātesošie varēja secināt, ka ES paplašināšana noslīdējusi no prioritātes saraksta pirmās vietas uz ceturto.

Priekšplānā izvirzīti citi zviedriem tuvi temati, pirmkārt, ES pārvēršana par "atklātāku, modernāku un vienlīdzīgāku" institūciju. Otrajā vietā lasāms, ka ES jāpielāgo pilsoņu prasībām un vēlmēm, treškārt, bezdarba apkarošana un tikai tad jautājums par ES paplašināšanu.

Salīdzinājumā ar pagājušo (1998) gadu tas būtu uzskatāms par nelielu pagriezienu jo, kā norāda departamentu oficiālais žurnāls "R & D" (Nr.9), valdības izstrādātajā dokumentā "Gadagrāmata par ES — pārskats par darbību ES 1998" uzrādīts, ka tieši paplašināšanās šajā gadā bijis prioritārais jautājums.

Valdība, gatavojoties ES prezidentūras pārņemšanai 2001.gadā, norādījusi, ka ES attiecības ar Krieviju būšot prioritārs jautājums. Tamdēļ pēc premjera Jērana Pērsona ( Göran Persson ) iniciatīvas izveidota īpaša darba grupa Ārlietu ministrijas valsts sekretāra Gunāra Lunda ( Gunnar Lund ) vadībā, kurai uzdots sakopt domgājienus un izstrādāt priekšlikumus, kā veidot ilglaicīgas attiecības starp ES un Krieviju. Šī darba grupa 22.aprīlī prezentēja savus secinājumus un ierosinājumus, kas apkopoti 24 lappušu dokumentā.

Izlasot šo dokumentu, nojaušama zināma "bezcerīga toņkārta", kas norāda uz mazliet pārspīlētu izdabāšanas mentalitāti. Tā, piemēram, ievada pirmie teikumi skan šādi: "Eiropa bez Krievijas ir tikpat neiedomājama kā Krievija bez Eiropas. Mūsu likteņi apvienojas kopīgā vēsturē un kultūras mantojumā, kuras pēdas atrodamas tūkstošgadīgajā kristietības tradīcijā. Eiropas nākotne tikpat lielā mērā tiek noteikta Maskavā kā Briselē."

Lai arī katrs loģiski domājošs cilvēks vēlas stabilu un prognozējamu Krieviju, iepriekš minētajā citātā tomēr saskatāma uzkrītoša nianse, kas norāda uz mazoptimistiskās toņkārtas piegaršu, — kopīgā tūkstošgadīgā kristietības tradīcija, kas vieno Krieviju ar Rietumeiropu.

Katrs students, kurš mācījies par Krieviju un tās saitēm ar Rietumeiropu, pašā pirmajā stundā dabū noklausīties faktus par Romas sadalīšanos austrumu un rietumu daļā, par Konstantinopoles ietekmi uz kristietības attīstību, par krievu ciešanām zem mongoļu jūga un to, ko tas viss nozīmēja Krievijas attīstībai. Ka, piemēram, Krievija nepiedzīvoja renesansi un luterisma ietekmi uz sadzīves sfērām, kas savukārt izraisīja pakāpenisku jaunu sabiedrību izveidi. Un tas viss ilga vairākus gadu simtus. Tiktāl par tūkstošgadīgajām kopīgām reliģijas tradīcijām.

Taču, atgriežoties pie Zviedrijas valdības darbagrupas izstrādātā dokumenta, varam lasīt, ka Krievija ir ES lielākais kaimiņš un ka neizbēgama pamatinterese ir veicināt stabilas un uzticības pilnas attiecības ar šo valsti. Šādas attiecības veidojamas tikai dialoga ceļā, kura pamatā ir patiesas partnerattiecības.

Pamatakmeņi šādās attiecībās ir kopīga drošība, demokrātija, atklātība, politiska un ekonomiska sadarbība, paplašināta tirdzniecība, kā arī funkcionējoša tiesu sistēma. Eiropas interesēs ir, lai Krievija būtu atvērta pret ārpasauli un lai tā orientētos Rietumu virzienā. ES ir jāpanāk pēc iespējas ciešas saites ar Krieviju. Taču Krievijas uzņemšana ES nav aktuāla tuvākā skatījumā. Panākt ciešākas saites esot iespējams, izstrādājot īpašas stratēģiskas partnerattiecības. Pamats šādam jaunam solim tiks likts jau šīgada jūnija Ķelnē ES galotņu konferencē.

Darba grupa norāda, ka līdzšinējās nesaskaņas un aizdomība pamatojas pēdējo gadusimtu lielvaru koloniālajās ekspansīvisma izpausmēs. Taču jauni laiki prasot jaunus paņēmienus.

Pašos pamatos nojaušama vēlme ar laiku sasniegt brīvās tirdzniecības līgumu starp ES un Krieviju, lai manāmi kāpinātu ārvalstu investīciju ieplūdi Krievijā. "Šīsdienas problēmas nedrīkst aizēnot rīdienas iespējas" — zviedu politiķi uzsver, ka ES jāiesaistās projektos, kuri stiprina demokrātiju un tiesiskumu Krievijā. Demokrātija netiek panākta, reformējot esošās varas struktūras. Demokrātija jāceļ no pašiem pamatiem.

Kas attiecas uz ES paplašināšanu, ziņojumā ir uzsvērts, ka Austrumeiropas un Viduseiropas iekļaušana tikai un vienīgi uzskatāma par pozitīvu soli, kas arī Krievijai nākšot par labu. Tomēr paplašināšana nedrīkst radīt jaunas robežas — paplašinātās ES ārējās robežas nedrīkst traucēt auglīgu reģionālu tirdzniecību, kā arī cilvēku brīvību pārvietoties pāri robežām.

Te nu nav skaidrs, ko zviedri domā ar cilvēku brīvo pārvietošanos, taču var secināt, ka galvenokārt te domāts par Kaļiņingradas savdabīgo stāvokli tad, kad visas apkārtējās valstis būs ES locekles.

Ziņojuma autori tālāk norāda: lai ārpasaules ieguldījumi Krievijā būtu efektīvi, būtu vēlams, kas tas viss ietu roku rokā ar turpmāko reformu politiku Krievijā. Šeit nelielu izbrīnu izraisa jēdziens "vēlams" (kas tātad netiek uzsvērts kā prasība).

Pamatpriekšnoteikums veiksmīgai ekonomiskajai sadarbībai tomēr esot tas, ka Krievija tuvākā laikā pilnībā izpildītu ticamu ekonomikas programmu ciešā sadarbība ar Starptautisko valūtas fondu (SVF). Nedrošība par Krievijas ekonomisko attīstību vēl arvien ir bremzējošs faktors. Lai pārvarētu neuzticību krievu finansu sfērai, ziņojuma autori norāda, ka jāveic nekavējoša banku nozares pārstrukturēšana, jāatvieglina privatizācijas process, jāreformē nodokļu sistēma, jāuzlabo investīciju klimats un vēl vairāki citi soļi.

Spriežot no ziņojuma, rodas iespaids, ka Krievijai arī turpmāk jāpiešķir Rietumu nodokļu maksātāju līdzekļi ar SVF, ERAB un citu finansu institūtu starpniecību. Tomēr šajā nodaļā trūkst stingrākas stājas, ka Rietumi neakceptē atklāto Krievijas valdības dubulto grāmatvedību un ka piešķirtie kredīti nebūtu jānogulda Džersijas salā, bet gan jālieto norādītajiem mērķiem. Citādi, lietojot Upsalas universitātes Austrumeiropas zinību fakultātes profesora Stefana Hēdlunda vārdus, šī piramīdas spēle, kas dēvēta par Krievijas budžetu, draud izraisīt vēl neredzēti nopietnas sekas.

Ziņojuma beigās autori pieskaras jautājumam par "kopīgu drošību ES un Krievijai". Šai nodaļā lasāms, ka drošības politika izveidojusies par dabīgu sastāvdaļu attiecībās starp ES un Krieviju, ka sakarā ar Māstrihtas un Amsterdamas līgumiem drošības politika kļuvusi par vēl nopietnāku ES dienaskārtības punktu. Tamdēļ ES nepieciešams definēt savas attiecības ar Krieviju, kas šo institūciju uzskata par dabīgu sadarbības partneri, ņemot vērā, ka Krievija censas paplašināt ārējos sakarus ar valstīm, kur agrāk dominēja ASV vārds.

Ekonomiskā krīze Krievijā ir akcentējusi ES valstu kopīgās intereses Krieviju integrēt Rietumu sadarbības struktūrās. Krīze Balkānos skaidri pierādījusi nepieciešamību atrast kopīgus risinājumus problēmām, kuras var rasties tuvākajā apkārtnē.

ES var vēl aktīvāk iesaistīties kopīgā darbībā ar Krieviju, lai risinātu konfliktus NVS teritorijās. Eiropas Savienībai šim nolūkam ir spēcīgi instrumenti. Te gan rodas jautājums — kādi, jo tie vēl nav parādījušies Balkānu konfliktu sakarībās...

Beigās ziņojuma autori uzsver arī kopīgo sadarbību Baltijas jūras reģionā, kas varētu būt vēl efektīvāka. Taču reģionālā sadarbība nedrīkst pārvērsties par īpašu reģionālu drošības kārtību. Tas būtu pretrunā ar līdzšinējiem principiem par nedalāmo drošību un par katras valsts brīvo izvēli pašām noteikt savu drošības nostiprināšanas modeli.

Beigu rindās lasāmi šādi vārdi: "Attiecības ar Krieviju būs prioritārs uzdevums jaunajam ES ārpolitikas runasvīram. Ziņojumā minētie soļi nedrīkst tikai sastāvēt no ES palīdzības sniegšanas. Visu laiku jābūt runai par abpusējām priekšrocībām... ES arī uzstāda prasības Krievijai. ES sagaida, ka Krievija, starp citu, saskaņā ar eiropeisko pieeju atrisinās divpusējos jautājumus ar tām valstīm, kas cenšas kļūt par ES dalībvalstīm.

Ziņojumā vēl apskatīti temati, kas skar enerģētiku, vides aizsardzību un organizēto noziedzību.