Norvēģu māksla Rīgas senajā Jura baznīcā ienāk jau ceturto reizi. 1996.gadā tur bija deviņu mūsdienu norvēģu mākslas skate, 1997.gadā — Gerharda Muntes tekstīliju izstāde, pērn, piedaloties Norvēģijas karalienei Sonjai, muzejā atklāja visaptverošu informējošu izstādi par šo Ziemeļzemi.

Šoreiz dažādi lietišķās mākslas priekšmeti — kamanas, galdi, apģērbi un trauki atsūtīti no Lillehammerē atrodamā Maihaugenas brīvdabas muzeja, un tie tapuši Gudbransdāles ielejā, ko latviešu lasītāji pazīst kā Sigrijas Unsetes romāna varones Kristīnes Lavransa meitas zemi. Visos darinājumos izmantots dienvidu auga jau senās Grieķijas un Romas mākslā pazīstamā akanta lapu motīvs. Par to atklāšanā runāja Norvēģijas vēstnieks Latvijā Alerberts Lindens.

Ar sevišķu interesi un lietpratēja skatu izstādi aplūkoja tēlnieks Indulis Ranka. Viņš kopā ar kolēģiem — norvēģu tēlnieku realizē piecus gadus ilgu savstarpēju radošo simpoziju programmu. Tā beigsies šogad. Kad mūsu mākslinieks pēc Norvēģijas tēlnieku asociācijas priekšsēdētājas Kirsti Grotmolas meta akmenī izcirtīs divas vikingu laivas un norvēģiete tur iegravēs kādu noslēpumainu ornamentu.

Jautāts, kālab norvēģu tautas mākslai ir tik raksturīgs latviešiem pasvešais akanta motīvs, Indulis Ranka atbildēja: "Kurzemes baznīcās jau to mana, bet ne tik spilgti kā šeit, un pie tam tikai vienā Norvēģijas novadā. Muzejs ir savācis ļoti labus 17., 18. un 19.gadsimta tautas mākslas oriģināldarbus. Akanta motīvs līdz ar kristietību un renesansi nonāca arī līdz Ziemeļeiropai. Bet, domāju, ka norvēģi tik ļoti labprāt ņēma to pretī tāpēc, ka viņi ir jūras ļaudis. Akants viņiem viļņojas kā jūra. Un viņi akantu arī pin. Norvēģiem tautas mākslā ļoti raksturīgi ir arī čūsku, pūķu un dažādu fantastisku nezvēru pinumi. Un arī akants viņiem mēdz būt tādā pītā formā. Kokgriezumos tiešām lieliski jūt tautas naivo mākslinieku rokrakstu. Tas ir skaisti, ka nav atdarinājumu, nav stilizācijas, kas nāk vēlākos laikos. Šeit ir tautas mākslas esence.

Kultūras ministre Pētersones kundze atklāšanā runāja par akanta noslēpumainā zieda tēlu. Mums, es iedomājos, tāds ir papardes zieds, tas skaistais, noslēpumainais mīlas un atjaunotnes, un rītausmas zieds, kura nav, bet kurš ir visu mutēs. Mūsu mākslā tā kā vairāk lauzītas līnijas es saskatu, teiksim, eglītes un Māras zīmes, tur līkloči pārvēršas īpatnēji lauzītās ģeometrizētās formās. Norvēģiem patiešām vairāk valda plūdums. Tā varētu teikt."

Jānis Rozenieks

— "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"