Uz Latvijas telekomunikāciju tarifu fona

Turpinājums no 1.lpp.

Tomēr nekur diskusijas nav bijušas tik ilgstošas un sasniegušas tādus asumus kā Latvijā. Šāda situācija šķiet nenormāla tādēļ, ka Latvija ne tikai salīdzinājumā ar bijušās PSRS republikām, bet arī ar Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm telekomunikāciju attīstības līmeņa ziņā bija vienā no pirmajām vietām.

Tagadējā situācija nav radusies nejauši, jo, slēdzot līgumu, netika ņemts vērā simetrijas princips attiecībā uz abu pušu interešu ievērošanu. Līgumā precīzi atspoguļotas ārzemju partnera ("TILTS Communication") intereses, ko nekādi nevar teikt par otru partneri Latviju.

Latvija, nenoliedzami, ir ieinteresēta izveidot mūsdienu tehnisko sasniegumu līmenim atbilstošu telekomunikāciju sistēmu. Mums tomēr nav vienalga, par kādu cenu tā tiks radīta. Tas jāizdara ar iespējami maziem vienreizējiem ieguldījumiem un ekspluatācijas izdevumiem, rēķinot uz sistēmas kapacitātes (pakalpojuma) vienību. Apgalvojumi, ka modernai sistēmai jābūt arī dārgai, nav pieņemami, jo monopola situācijā tas paver iespēju nevajadzīgi to sadārdzināt, atsakoties no pūlēm meklēt izdevumu samazināšanas variantus. Modernizācijas uzdevums nebūt nav nojaukt veco sistēmu un tās vietā uzbūvēt jaunu. Jārealizē tāds modernizācijas variants, kas dod iespēju ar minimāliem izdevumiem izveidot uz vismodernāko mūsdienu tehnoloģiju bāzētu telekomunikāciju tīklu. Var sagaidīt, ka šī tēze izraisīs iebildumus, aizrādot, ka jaunā tehnika ir dārgāka par nomaināmo. Lai noskaidrotu, vai un kādos gadījumos šādi iebildumi ir pamatoti, jāieskatās tehniskā progresa likumsakarībās.

Tehniskais progress un izmaksas

Tehniskais progress kā globāla parādība skar cilvēku dzīves visas nozares un ir ekonomikas attīstības centrālais elements. Tehnisko sasniegumu izmantošana dod iespēju ar nemainīgu kapitāla un darba izlietojumu salīdzinājumā ar iepriekšējo variantu gūt lielāku rezultātu. Parastā situācijā, realizējot tehniskā progresa sasniegumus, izmaksas produkcijas vienības ražošanā vai pakalpojuma sniegšanā samazinās. Tas ir pamats cenu kritumam. Ja tehnisko jauninājumu rezultātā ekonomiskās darbības izmaksas paliktu nemainīgas, nerunājot par to palielināšanos, tā būtu brīdinoša norāde, ka sabiedrības attīstība ir apstājusies un tai draud bojāeja.

Latvijā, kā zināms, telekomunikāciju modernizācijas rezultātā sniegto pakalpojumu cena nemazinās, bet — gluži otrādi — palielinās. Vai tas nav pretrunā ar tehniskā progresa likumsakarībām? — Jā un nē.

Ja modernizācijas rezultātā uzņēmuma sniegto pakalpojumu sastāvs un to kvalitāte būtu līdzīgi iepriekšējiem, to izmaksām un pakalpojuma cenai obligāti vajadzētu samazināties. Lai gan realizējamā telekomunikāciju modernizācija nozares vēsturē nav pirmā un nebūs arī pēdējā, tā tomēr radikāli atšķiras no iepriekšējām. Agrāk realizētās, jūtami nemainot pielietojuma sfēru, galvenokārt radīja tehniskos nosacījumus tīkla kvantitatīvai izaugsmei un nozarē strādājošo darba ražīguma kāpumam. Pašreizējais variants, kad tiek ieviesta digitālā tehnoloģija, piešķir šim sakaru veidam jaunu kvalitāti, kas radikāli maina tā izmantošanas iespējas, būtiski paplašinot pielietojuma jomu. Klientiem tiek nodrošināta iespēja bez operatora palīdzības un gaidīšanas gūt savienojumu ar savu kontrahentu jebkurā pasaules vietā. Būtiski ir tas, ka jaunais sakaru kvalitātes līmenis nodrošina iespēju pārraidīt ne tikai balss signālus, bet arī rakstīto vai citādi dokumentāri noformēto informāciju. Telekomunikācijas pārņem lielu daļu funkciju, ko agrāk pildīja pasta iestādes, turklāt izslēdzot laika zudumus, kas bija nepieciešami sūtījumu komplektēšanai, transportēšanai un šķirošanai. Jaunā telekomunikāciju tehnoloģija, savienota ar datoru tīklu, dod iespēju iekļauties starptautiskajos datu pārraides un informācijas tīklos un izmantot datu bāzēs uzkrāto informāciju atsevišķa uzņēmuma attīstības interesēs. Radikāli mainās finansu norēķinu kārtošanas tehnoloģija, piemēram, bankas savu klientu uzdevumā veic pārskaitījumus un izdara savstarpējos norēķinus, netērējot laiku dokumentu pārsūtīšanai pa pastu.

Teiktais apliecina, ka tehniskie jauninājumi, uz kuriem balstās pašreizējā sistēmas modernizācija, maina tās lomu sabiedrībā. Tehniskās iekārtas, kuras rada šo iespēju materiālo bāzi, ir dārgākas nekā tās, kuras tiek nomainītas. Loģiski, ka sadārdzinājumu pārnes uz pakalpojumu saņēmējiem.

Latvijas konkrētajā situācijā viena no problēmām ir apstāklī, ka telekomunikāciju izmantotāji pēc tiem nepieciešamo pakalpojumu sastāva ir ļoti atšķirīgi. Telekomunikāciju modernizācijas pavērtās jaunās iespējas var izmantot tikai mazākā daļa tās klientu. Vairumam, vismaz pašreizējos apstākļos, nav vajadzīgi tādas kvalitātes sakari, kas dod iespēju pārraidīt dokumentu saturu un citu grafiski attēloto informāciju, izmantot interneta un citu informācijas sistēmu pakalpojumus. Tos pilnīgi apmierina normālas dzirdamības balss sakari. Saprotams, ka pret potenciālo iespēju plašāk izmantot savu telefona līniju iebildumu nebūtu, ja vien par to neprasītu jau tagad maksāt daudzkārt palielinātu (salīdzinot ar iepriekšējo) abonēšanas un sarunu maksu. Iznāk tā, ka pašreizējā telefona abonēšanas maksas un maksas par sarunām sistēma lielai daļai telefona līniju lietotāju uzspiež pienākumu samaksāt par tām ērtībām un reāliem ieguvumiem, kas pieejami tikai klientu mazākajai daļai.

Klienti, kas izmanto telefonu tikai tradicionālajiem balss sakariem, dalās divās grupās atkarībā no tā, vai tie pieslēgti digitālai vai analogai (jeb vēl vecākas paaudzes) telefonu centrālei. Pirmie maksā par potenciālo iespēju izmantot pilnu pakalpojumu ciklu, un varētu pat piekrist tēzei, ka šo iespēju izmantošana ir viņu pašu rokās. Otrai grupai, tā kā to apkalpo centrāles ar iepriekšējās paaudzes tehniku, šādu iespēju nav vai arī tās ir ļoti ierobežotas. Paaugstināta maksa, ko tie maksā, tiek novirzīta, lai veidotu un uzturētu sadārdzināto sistēmu pirmās grupas klientu interesēs. Lieki teikt, ka šāda nivelēta sistēma nepietiekami motivē tīkla operatoru realizēt tā modernizāciju.

Modernizācijas finansēšanas īpatnības

Tirgus attiecību apstākļos atsevišķa uzņēmuma vai to apvienības rekonstrukcijas un modernizācijas finansēšanas avoti parasti ir divi: paša uzņēmuma uzkrātie un aizņemtie līdzekļi. Šāda finansēšanas shēma orientē objekta īpašniekus uz tāda modernizācijas modeļa izvēli, lai tās rezultātā sasniegtais ekonomiskais efekts būtu pietiekams izlietoto līdzekļu atgūšanai ekonomiski pieņemamā laika posmā. "Lattelekom" gadījumā tradicionālā shēma darbojas tikai daļēji ("TILTS Communication" sākotnējā iemaksa pamatkapitālā un daži aizņēmumi). Lielu daļu modernizācijas izmaksu paredzēts segt no kārtējiem ieņēmumiem. Jumta līguma "N" pielikumā tieši norādīts, ka tarifu pieaugums "... nepieciešams kā ieguldījums modernizācijas programmā". Izmantojot šo tēzi, "Lattelekom" prasa, lai Telekomunikāciju tarifu padome (TTP) akceptētu sistemātisku tarifu palielināšanu, draudot, ka pretējā gadījumā modernizācijas programma izpildīta netiks. Pašreizējā situācijā no visiem pašreizējiem klientiem tiek prasīts, lai tie finansētu uzņēmuma modernizāciju un arī tā paplašināšanu. Sekas tādai finansēšanas metodei ir klientu neapmierinātība un sociālās spriedzes pieaugums.

TTP uzdevumi un iespējas

Likums "Par telekomunikācijām" paredz, ka telekomunikāciju pamatpakalpojumu tarifus nosaka Telekomunikāciju tarifu padome. Likumā norādīti arī tarifu noteikšanas pamatprincipi. Tie visumā atbilst citās valstīs pieņemtajiem un īsumā ir šādi: jāveicina publiskā tīkla infrastruktūras attīstība; jāstimulē tīklu operatoru iniciatīva pamatpakalpojumu faktisko izmaksu samazināšanā, moderno tehnoloģiju un efektīvu vadības metožu ieviešanā, kā arī jāņem vērā valsts ekonomiskais stāvoklis un jāpanāk, lai tarifi tuvinātos sniegto pakalpojumu faktiskajām izmaksām.

Izpildīt šos uzdevumus nav viegli. Sarežģījumus rada jau tas, ka padomi veido dažādu nozaru pārstāvji, kuriem darbs šajā sarežģītajā jomā ir neapmaksāta papildu slodze (izņemot tās priekšsēdētāju). Turklāt tie nav profesionāli sagatavoti, lai izvērtētu operatora veikto pasākumu nepieciešamību un lietderību. Padomes rīcībā nav arī vajadzīgo līdzekļu, lai izmantotu ekspertu pakalpojumus. Papildu grūtības rada situācija, ka "Lattelekom" ir izveidojis ap sevi slepenības mūri — katram papīram automātiski tiek likta atzīme "konfidenciāli". Šādos apstākļos TTP, pat ja tā to vēlētos, ir grūti pašai izvērtēt "Lattelekom" atskaitēs fiksēto izdevumu lietderību vai arī iesaistīt kvalificētus ekspertus šajā darbā.

Minētie un daži citi ir organizatoriska rakstura jautājumi, un tos var novērst, izstrādājot jaunu likuma redakciju. Sarežģītāk ir ar pretrunu starp likumu un modernizācijas līgumu. Pirmais, starp citu, prasa veicināt pamatpakalpojumu izmaksu samazināšanu un ievērot valsts ekonomikas stāvokli, bet līgums paredz paaugstināt tarifus, lai nodrošinātu modernizācijas programmas izpildi. Piešķirot prioritāti vienam, netiks izpildītas otra dokumenta prasības. Tā kā likums guļ atvilktnē, bet operators uzstājīgi prasa izpildīt līguma nosacījumus, nav nejaušība, ka pašreizējais TTP sastāvs spiedienu neiztur un prasītos tarifus akceptē. TTP locekļu mugurkaula stingrības pakāpi raksturo tas, ka tā akceptējusi visas operatora prasības un likumā paredzētā procedūra nesaskaņu risināšanai vēl nav izmantota.

Te vēl jāpiebilst, ka gan likumu, gan arī modernizācijas līguma izstrādāšanā Latvijas puse bija iesaistījusi advokātu biroju "Carroll, Burdick & McDonough", kurš arī ieprogrammēja šo pretrunu, tā nodrošinot vielu strīdiem daudzu gadu garumā. Nosauktās nepilnības nav vienīgās, un Ministru kabineta izveidotā komisija (1996. gadā) atzina, ka minētais advokātu birojs "darbu veicis nekvalitatīvi". Piebildīšu, ka par sniegtajiem pakalpojumiem šis birojs saņēma 15 miljonus ASV dolāru, kas attiecīgi sadārdzināja arī projekta izmaksas un jāsedz telefona lietotājiem.

Neatkarīgi no tā, kas vainīgs pretrunīgu dokumentu sagatavošanā un pieņemšanā, attiecības starp modernizācijas procesa dalībniekiem nepieciešams sakārtot, ņemot vērā ES prasības par monopoldarbības termiņa saīsināšanu, kuras saistošas ir ne tikai Latvijai, bet arī tām valstīm, kurās reģistrēts "TILTS Communication".

Tarifi

Tarifi ir jautājums, kurā telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju un to saņēmēju intereses ir pretējas. Turklāt arī lietotāju viedokļi par atsevišķu pakalpojumu veidu cenām var būt visai atšķirīgi. Starptautiskie eksperti, piemēram, ir norādījuši, ka starptautisko un vietējo sarunu tarifu atšķirība Latvijā ir lielāka nekā citās valstīs. Pazemināt starptautisko sarunu tarifus spiež arī konkurence, jo citās valstīs tie ir ievērojami zemāki. Tas rada klientu ieinteresētību izmantot "call back" firmu pakalpojumus, kā rezultātā "Lattelekom" zaudē daļu ieņēmumu. Respektējot starptautisko ekspertu ieteikumus, šī pakalpojuma cenu pazemināšanu paredz arī Ministru kabineta 1998.gada 18.augustā akceptētā Latvijas Republikas telekomunikāciju sektorpolitika.

Sabiedrības iebildumus rada tas, ka "Lattelekom", samazinot starptautisko un dažu citu sarunu (pieslēgšanos mobilajiem telefoniem) maksas, pieprasīja ievērojami palielināt vietējo sarunu tarifus un abonēšanas maksu. TTP šīs prasības apmierināja. Pārliecinoši skaidrojumi, kas apliecinātu tieši šādu tarifu struktūras maiņas nepieciešamību, netika sniegti.

Jautājums, uz kuru nepieciešams atbildēt, ir — vai ar starptautisko sarunu tarifu izmaiņu proporcionāli to pazeminājumam samazināsies arī uzņēmuma ienākumi? Ir ābeces patiesība, ka jebkura firma pazemina kādas preces vai pakalpojuma cenu, nevis labdarības ideju iedvesmota, bet ar mērķi, palielinot pārdevuma apjomu, saņemt lielāku peļņas masu. Ja nav cerību minētā pasākuma rezultātā palielināt ienākumus, tad nav nekādas vajadzības pazemināt šīs sarunu kategorijas tarifus. Tas pats attiecas arī uz zvaniem uz mobilajiem telefoniem. To, ka, pazeminot tarifus, palielināsies sarunu apjoms (attiecīgi arī ieņēmumi), netieši apliecina dedzīgākie TTP lēmuma aizstāvji, apgalvojot, ka esošo tarifu saglabāšana ierobežojot sarunu apjomu. Ja tā, tad acīmredzami vienas kategorijas tarifu (nevis ieņēmumu) samazināšana tiek pasniegta kā aizsegs kārtējai vietējo sarunu tarifu palielināšanai, saprotot, ka tā maz iespaidos jau tā niecīgo to apjomu.

Vietējo sarunu tarifu palielināšanas jautājums telekomunikāciju sektorpolitikā formulēts miglaini, pieļāvuma formā, kā "iespējamā nepieciešamība...". Te sektorpolitikas autori velnam ir piedāvājuši mazo pirkstiņu, un, kā to varēja paredzēt, tas dzelžaini sagrābis visu roku. TTP, piesedzoties ar šo neskaidro formulējumu, apmierināja operatora prasību palielināt pamattarifu par 33%. Papildus tiek ieviesta maksa par savienojumu. Ievērojot šo papildinājumu, vienas minūtes cena atkarībā no sarunas ilguma palielināsies šādi: 1 minūte — par 100%; 2 minūtes — par 67%; 3 minūtes — par 55%; 4 minūtes — par 50% un 5 minūtes — par 47%.

Minēti skaitļi rāda maksas izmaiņas, ja sarunas ilgums ir pilnas minūtes. Ieviešot sekundes soli sarunas ilguma uzskaitē, maksas faktiskais pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo tarifu un uzskaites minūšu soli būs atkarīgs no tā, par cik sekundēm tās ilgums pārsniegs pilnu minūti. Sekundes solis kompleksā ar maksu par savienojumu dod iespēju padarīt maksu proporcionālāku sarunas ilgumam, bet praktiski nedod iespēju abonentam samazināt izdevumus. Tie būs mazāki tikai gadījumā, ja saruna ilgs mazāk par 15 sekundēm.

Uzmanību pelna jautājums par telefona līniju abonēšanas maksu. "Lattelekom" vadība pieprasīja to palielināt (par 20%), argumentējot, ka pašreizējā nesedzot uzturēšanas izmaksas. Šī uzņēmuma iepriekšējais izpilddirektors apgalvoja, ka "...abonēšanas cena būtu jāpaaugstina vismaz par 100%", pašreiz starpību sedzot ar šķērssubsīdijām. Paliek tomēr neskaidrs šo šķērssubsīdiju avots, ja abonēšanas maksa jau tagad ir lielākais ieņēmumu postenis. Tā dod 28,2% kopējā ieņēmuma. Nākamie lielākie ir starptautiskās un vietējās sarunas — katra 21,4%. (sk. "Dienas bizness", 1999. gada 19. janvāris).

Ir saprotams, ka atsevišķs precīzi nodalāms izdevumu veids ir telefona līniju ierīkošanas izdevumi. Toties nav saprotams, kā var to uzturēšanas izmaksas nodalīt no kopējām sistēmas funkcionēšanas izmaksām. Tās ietilpst sarunu cenā, kuru realizācijai tās ierīkotas. Vai pakāpeniski neveidojas situācija, ka, palielinot vietējo sarunu cenu, to apjoms samazināsies un telefonu līnijas pārvērtīsies par ko līdzīgu izstādes eksponātam, kas lietojams tikai ārkārtējos gadījumos?

Latvijas tarifi uz citu valstu fona

Argumentējot nepieciešamību palielināt vietējo sarunu tarifus, "Lattelekom" atsaucas uz attiecīgiem citu valstu rādītājiem, izsakot tos vienā valūtā, balstoties uz maiņas kursa attiecībām. Ir vispār zināms, ka, izmantojot naudas maiņas kursa attiecības, pietiekami pareizu ainu var iegūt, tikai salīdzinot pēc attīstības līmeņa un saimniecības struktūras līdzīgu valstu ekonomiskos rādītājus. Pretējā gadījumā iegūstam īstenībai neatbilstošu attēlu. Nav nejaušība, ka ES institūcijas kā tās dalībvalstu, tā arī kandidātvalstu attīstības līmeņa salīdzināšanai izlieto nevis maiņas kursu, bet daudz precīzāku naudas pirktspēju attiecību ( Purchasing Power Parity — PPP) metodi. Jāpiebilst, ka pirktspēju attiecību aprēķināšana ir darbietilpīgs process, kas kavē šīs metodes lietošanu. Informācija, kas šinī jomā atrodama ES un Starptautiskā valūtas fonda materiālos, dod iespēju iegūt tuvinātu priekšstatu par šī rādītāja attiecībām starp valstīm. Izmantojot to, varam aprēķināt atsevišķās valstīs lietotos tarifus pēc naudas pirktspējas attiecībām. Tabulā Latvijas rādītāji salīdzināti ar Igauniju, Lietuvu un tām Eiropas industriālajām valstīm, kuru uzņēmēji iesaistīti Latvijas telekomunikāciju modernizācijā. Latvijas naudas pirktspēja pieņemta = 1.

Pamattarifs par 3 minūšu

vietējo sarunu, Ls

Pēc maiņas Pēc

kursa PPP

Latvija —

iepriekšējais tarifs 0,045 0,045

Latvija —

jaunais tarifs 0,070 0,070

Igaunija 0,034 0,032

Lietuva 0,011 0,011

Dānija 0,071 0,021

Somija 0,065 0,023

Apvienotā Karaliste 0,100 0,038

Atšķirības vietējo sarunu reālajā cenā starp Latviju un pārējām tabulā minētajām valstīm ir tik lielas, ka tās nekādi nevar izskaidrot ar iespējamām šī rādītāja aprēķināšanas neprecizitātēm. Būtiski ir tas, ka arī iepriekšējais tarifs Latvijā, izsakot reālajā naudā, bija daudz lielāks nekā citās valstīs. Tagad šī starpība sasniegs 2–3 reizes. Tas rāda, ka, akceptējot šādu tarifu, TTP ir ignorējusi vienu no svarīgākajām likumā par telekomunikācijām izteiktajām prasībām, proti, ka jāņem vērā valsts ekonomiskais stāvoklis

Neatkarība un atbildība

Straujā tarifu maiņa (praktiski — palielināšana) izsauca ne tikai iedzīvotāju, bet arī Satiksmes un dažu citu ministriju iesaistīšanos problēmas izpētē un risinājumu meklējumos. Satiksmes ministrijas visumā kautrīgie un nedrošie soļi dažos masu medijos tika kvalificēti kā populisms, tiesisko normu pārkāpums, iejaukšanās neatkarīga regulatora darbībā un tamlīdzīgi. Šinī aspektā nepieciešams aplūkot dažus jautājumus.

Pirmais. Par regulatora neatkarību. No kā regulators ir neatkarīgs? Likumā diemžēl nav precīzi noteikts, kas var atcelt tā lēmumus. Tā normas acīmredzot izstrādāja, balstoties uz pasaules pieredzi, proti, ka regulators aizstāv vairāk valsts kopējās un mazāk operatora intereses. Tādēļ likumā paredzēts, ka pēdējais var pārsūdzēt regulatora lēmumu vispirms pašam regulatoram un tad arī Ministru kabinetā. Pretējās situācijas iespējamība nav prognozēta.

Otrais. Kas ir regulators — valsts institūcija vai neatkarīga biznesa struktūra? Saskaņā ar likumu tā sastāvu pēc Satiksmes ministrijas ieteikuma apstiprina Ministru kabinets. Tas ir atbildīgs par valsts politikas realizāciju konkrētā monopola un tā klientu savstarpējo finansiālo attiecību regulēšanas jomā. Piešķirtās plašās pilnvaras nebūt nenozīmē, ka var rīkoties pēc principa "ko gribu, to daru". Neatkarība, manuprāt, jāsaprot kā rīcības brīvība izvēlēties valsts interesēm vislabāk atbilstošo risinājuma variantu. Ja valsts attiecīgās institūcijas (pirmām kārtām Satiksmes ministrija) ir pieļāvušas kļūdu, veidojot šo struktūru, tad tām acīmredzot arī jāuzņemas atbildība par tā darbības sekām un jāveic nepatīkamie pasākumi to novēršanai.

Trešais. Ir pilnīgi skaidrs, ka, lietpratīgi un godīgi pildot savas funkcijas, regulators nevar cerēt, ka ar tā lēmumiem apmierināti būs visi. Visu mērena neapmierinātība šinī jomā jāuzskata par pozitīvu darba rādītāju, un otrādi — ja apmierināta ir tikai viena puse, darbs vērtējams negatīvi. Jārēķinās, saprotams, arī ar kādas puses uzspēlētu neapmierinātību.

Teiktais nenozīmē, ka regulatora uzdevums ir tikai ierobežot telekomunikāciju uzņēmuma ienākumus. Lēmumi jāpieņem, vadoties no valsts interesēm. Papildinot iepriekš teikto, piebildīšu, ka valsts interesēs ir ne tikai mūsdienu prasībām atbilstoši, iespējami lēti telekomunikāciju pakalpojumi, bet arī sekmīgs pelnītspējīgs šo pakalpojumu sniedzējs.

TTP uzdevums ir nevis bez ierunām akceptēt piedāvātos tarifus, bet pārbaudīt arī kompānijas izdevumu pamatotību, noskaidrot, vai realizētie attīstības varianti ir racionāli. Kritiski un profesionāli izvērtējama atsevišķu modernizācijas pasākumu izdevumu lietderība. Nav peļami, piemēram, pārlūkot arī darbinieku atalgojuma līmeņa pamatotību, salīdzinot ar līdzīgas kvalifikācijas darbinieku algām citās tautsaimniecības nozarēs. Starp citu, sabiedrība ir tiesīga zināt, kādēļ TTP ir akceptējusi izdevumus uzņēmuma darbinieku pensiju fonda veidošanai, praktiski uzliekot papildu nodevu telefona lietotājiem.

Līdzšinējā prakse regulatora sastāva veidošanā un tā funkciju nodrošināšanai nepieciešamo resursu piešķiršanā acīmredzot neatbilst uzdevumiem, kuri tam jārealizē. Ir jārada nosacījumi, lai TTP būtu spējīga sekmīgi veikt likumā paredzētos pienākumus.