Turpinājums no 1.lpp.

Jūs rēķināties ar realitāti, ka šeit dzīvo krievi un citas minoritātes, un dodat viņiem iespēju integrēties Latvijas sabiedrībā. Ir pilnīgi saprotams, ka jūs gribat saglabāt drošas savas valodas pozīcijas. Un ir skaidrs, ka ikvienam, kurš vēlas integrēties jūsu valsts sabiedrībā, ir jāiemācās jūsu valoda. Taču tajā pašā laikā būs loģiski, ja arī krievu valodai šajā valstī saglabāsies zināma nozīme, tāpat arī krievu kultūrai.

Paraugieties uz manas valsts pieredzi! Mēs arī esam atklāti pasaulei. Nīderlandē dzīvo vācieši, angļi, pie mums jūtama franču un amerikāņu kultūras ietekme. Arī Nīderlande bijusi dažādu kultūras ietekmju krustcelēs. Taču mēs no tā esam tikai ieguvuši. Mēs no šīm kultūrām esam bagātinājušies un nekad neesam jutušies apdraudēti. Nē, es uzskatu, ka mūsdienās ikvienai nacionālajai kultūrai jābūt atvērtai pret pārējo pasauli, tādējādi bagātinoties.

Kas notiek šodienas pasaulē? Jūs attīstāt savu atvērtību, tāpat kā mēs attīstām savu atvērtību. Un Eiropa jums var palīdzēt saglabāt savu valodu un savu kultūru. Jo mūsdienu Eiropa aizsargā mazo tautu valodas un kultūru.

Mūsdienu pasaulē vērojamas divas attīstības tendences. Ir skaidri saskatāma lielu struktūru attīstība, piemēram, Starptautiskā valūtas savienība, kurā piedalās valstis kopumā. Un paralēli šai tendencei vērojama skaidri izteikta reģionu attīstība. Arī tā notiek ar lielo struktūru atbalstu, un šeit nav nekādas pretrunas. Respektīvi, piederība pie lielākās pasaules daļas vēl nebūt nenozīmē draudus zaudēt savu identitāti. Esiet droši: jūs spēsit ne vien nosargāt, bet arī tālāk attīstīt savu identitāti.

Es esmu pārliecināts, ka jūsu valsti jau šogad uzaicinās sākt iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā. Protams, arī pašas sarunas prasīs vairākus gadus. Šajā jomā ir dažādi viedokļi, kurus pārstāv pesimisti un optimisti. Es piederu pie optimistiem. Un, būdams optimists, es saku, ka jums tomēr līdz iestāšanās brīdim Eiropas Savienībā paies pieci līdz septiņi gadi.

Ir arī pesimistiskākas prognozes. Taču es pēc tām nevados. Esmu pārliecināts, jūs spēsit iestāties ES un nosargāt savu identitāti. Esiet par to droši un pārliecināti.

Protams, viss ir atkarīgs galvenokārt no tā, ko Latvija darīs šajos gados. Kā jūs tuvosities līmenim, kas jūsu valstij kā kandidātvalstij jāsasniedz. Un šeit vēl ir ļoti daudz darāmā, likvidējot nabadzību, radot jaunas darba vietas, tālāk nostiprinot minoritāšu aizsardzību, nostiprinot tālāk savu likumdošanas sistēmu atbilstoši Eiropas standartiem. Tas jādara gudri un pirms lēmumu pieņemšanas rūpīgi jāpārdomā. Tas nozīmē, ka jums ir jāsagatavo augsti kvalificēti tiesneši. Ir nepieciešama arī tiesnešu darbu labāka apmaksa — lai tādējādi izslēgtu korupciju. Jāmodernizē tieslietu sistēmas darbs. Būtībā ir principiāli jāpārveido visa likumdošanas sistēma, un tas, protams, prasa laiku.

— Jūs visai plaši iezīmējāt Latvijas virzību uz Eiropas Savienību un darbus, kas mūsu valstij šajā ceļā vēl veicami. Bet kā jūs vērtējat Latvijas virzību uz otru mūsu ārpolitikas stratēģisko mērķi — NATO? Nīderlande ir viena no Ziemeļatlantijas savienības dibinātājām. Kāda jūsu skatījumā ir Latvijas virzība uz NATO — gan nule notikušās Vasingtonas sanāksmes, gan arī kopumā sarežīģītās pašreizējās starptautiskās situācijas kontekstā?

— Vispirms par starptautisko situāciju un NATO lomu kopumā. Ir bezgala žēl, ka NATO vajadzēja iejaukties notikumos Kosovā. Ikvienam jāsaprot, ka NATO nav agresīva savienība. Taču šobrīd, diemžēl, daudziem to ir visai grūti izskaidrot. Jo fakts ir tāds, ka NATO iejaukusies notikumos citā valstī. Taču tas tika darīts nebūt ne savtīgos nolūkos. NATO taču nav nekādu teritoriālu pretenziju. NATO vienīgais mērķis ir atjaunot mieru Kosovā, lai cilvēki varētu atgriezties savās mājās.

Taču fakts paliek fakts — darbā tiek laisti ieroči un tiek nodarīti milzīgi postījumi. Bet ko citu mēs varējām darīt? Bija sarunas, bet viņi atstāja sarunu galdu. Mēs taču nevarējām mierīgi noskatīties, ka cilvēki, vesela tauta, tiek izdzīti no mājām un padzīti no savas zemes. NATO vajadzēja rīkoties. Tas, kas notika un notiek Kosovā, ir briesmīgi. Un NATO nevarēja uz to mierīgi noraudzīties.

Taču tagad ir ļoti grūti izskaidrot daudziem cilvēkiem — īpaši cilvēkiem Krievijā, kas pakļauti masveida propagandai, — ka NATO nav agresīva savienība.

Lūk, tas ir fons, uz kura jāvērtē Krievijas spēja izprast situāciju Kosovā un akceptēt NATO paplašināšanas koncepciju.

Es neskatos, ka mēs nevēlamies zaudēt Krievijas atbalstu mierīga, stabila reģiona izveidē. Taču tam vajadzīga laba griba un reālistisks skats uz situāciju gan no Austrumeiropas valstu, gan Rietumeiropas valstu puses.

Vai tas ir atkarīgs no katras atsevišķas valsts centieniem? Jā, protams. Taču, manuprāt, Krievijas attieksme šajā procesā arī ir ļoti svarīga.

Ko šī attieksme īsti nozīmē? Es to patiešām nezinu.

Nīderlande ir maza valsts, un tā, protams, nevar būt tikpat ietekmīga kā, teiksim, Vācija. Taču mūsu pozīcija ir tāda, ka mums tomēr ir jāsadarbojas arī ar Krieviju miermīlīga risinājuma vārdā.

Laba sadarbība bija programmas "Partnerattiecības mieram" ietvaros, kas tagad ir pārtraukta.

Ko teikt par NATO paplašināšanos šajā reģionā? Es šobrīd uz to nevaru atbildēt. Tam vajadzīgs laiks.

Iespējams, ka šis process varētu saistīties ar Eiropas Savienību. Ne obligāti, tomēr. Taču jāatzīstas, ka es neesmu eksperts šajos jautājumos.

Protams, jums arī pašiem šī mērķa vārdā jāpieliek pūles. Piemēram, jāpalielina militārais budžets — pašlaik tas ir patiesi vājš. Tas pagaidām ir mazāks par vienu procentu no nacionālā kopprodukta. Turklāt jāņem vērā, ka pagaidām vēl arī jūsu nacionālais kopprodukts ir visai neliels. Rezultātā aizsardzības vajadzībām tiek atvēlēta niecīga summa. Un tādējādi, ejot uz NATO, var izrādīties, ka jūs šai organizācijai uzliekat lielāku nastu, nevis dodat savu ieguldījumu. Arī šis aspekts noteikti jāņem vērā.

— Nīderlande ir visnotaļ nozīmīga NATO valsts. Nesen Islandes prezidents intervijā "Latvijas Vēstnesim" uzsvēra mazo valstu līdzdalības nozīmīgumu Ziemeļatlantijas savienībā. Pēc Oulafura Ragnara Grīmsona domām, mazo valstu līdzdalība šai savienībai piešķīrusi demokrātisku dimensiju. Kā jūs no šāda viedokļa vērtējat NATO pusgadsimta jubilejas sanāksmi, kas notika Ziemeļatlantijas savienībai visnotaļ sarežģītā brīdī?

— Mana valsts vienmēr ir bijusi lielu vēsturisku notikumu centrā. Kā zināt XVII gadsimtā tā bija pasaules galvenā lielvara. Pēc tam nāca laiks, kad mēs izvērsām neitralitātes koncepciju. Taču 1940. gadā mēs pārliecinājāmies, ka neitralitāte ne vienmēr ir iespējama. Atrodoties starp Franciju un Vāciju, mēs gluži vienkārši nevarējām palikt neitrāli. Un tādēļ mūsu valsts pievienojās Ziemeļatlantijas savienībai — tas bija vienīgais pareizais lēmums mūsu drošības garantēšanai. Jo citādi mazai valstij nav iespējams pastāvēt līdzās lielvalstīm un nosargāt savu drošību. NATO sargā mieru un nodrošina stabilitāti. Būtisku ieguldījumu šajos procesos dod arī Eiropas Savienība.

Runājot par NATO, — mums jāredz pasaulē un šajā organizācijā notiekošie procesi. NATO būtiski mainās. No organizācijas, kam vajadzēja sargāt Rietumu demokrātijas pasauli no padomju agresijas, NATO ir pārvērtusies organizācijā, kas rūpējas par reģionālo drošību un stabilitāti. Tas ir jauns uzdevums, un atbilstoši tam NATO tagad jāmaina sava kapacitāte. Tas ir dārgs uzdevums, bet mēs tiksim galā arī ar to. Taču, protams, arī tas prasa un prasīs laiku.

Attiecībā uz NATO valstu vadītāju sanāksmi Vašingtonā uzskatu, ka tur pieņemtais lēmums Latvijai bija ļoti labvēlīgs, NATO saglabā atvērto durvju principu. Turklāt tagad tas tika pateikts jau daudz labākā valodā jeb formulējumā. Tiesa, joprojām nav noteikti konkrēti paplašināšanās termiņi. Vašingtonas samits apliecināja arī skaudro mūsdienu realitāti — ka joprojām aktuāls ir senais latīņu teiciens: "Ja gribi mieru, gatavojies karam".

—Pazīstot jūsu atklāto dabu, gribu vaicāt — ko jūs savas savu valsts svētku dienā ar "Latvijas Vēstneša" starpniecību vēlēties pateikt Latvijas tautai?

— Vispirms es gribu pateikt, būtībā atkārtot, ka jūsu valsts attīstās ļoti sekmīgi. Jūsu ekonomikā, kaut arī tajā jūtams Krievijas krīzes iespaids, joprojām ir gada pieaugums par diviem procentiem. Tas nudien nav slikts rādītājs. Taču vairākus gadus jūsu ekonomika pieauga vēl daudz straujāk, pērn — par sešiem vai septiņiem procentiem. Tas ir fantastiski!

Taču ir arī pretējā puse. Latvijā joprojām ir daudz nabadzīgu cilvēku. Es uzskatu, ka šiem cilvēkiem, sevišķi vecajiem, jābūt īpašā valdības rūpju lokā.

Palūkosimies uz mūsu valsts pieredzi: jā, Nīderlandē valda labklājība. Taču caurmērā dzīves līmenis mūsu valstī ir visumā izlīdzināts. Mēs nedrīkstam pieļaut lielu atšķirību starp dažādu sabiedrības locekļu apstākļiem. Tas ir svarīgi ne vien no humānu apsvērumu, bet arī no valsts pārvaldīšanas viedokļa. Tāpēc domāju, ka ir ļoti svarīgi dot pietiekami lielu ieguldījumu izlīdzinātas, stabilas labklājības sabiedrības izveidošanā. Jo tieši tas jums vislabāk palīdzēs virzīties uz priekšu.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors