Šogad profesors, habilitētais ekonomikas doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmijas goda loceklis Benjamiņš Treijs atskatīsies uz 85 mūža gadiem. Lielākā daļa no tiem veltīti zinātnei un augstskolai. LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti viņš pabeidza 1937. gadā, iegūstot ekonomikas zinātņu maģistra grādu. Tātad viņš no savas pieredzes var pastāstīt, kādi bija ulmaņlaiku studenti un profesori. Par šo tematu profesors sarunājas ar savu bijušo studentu, tagad arī profesoru Oļģertu Krastiņu.

— Kā jums radās interese par zinātni un kā kļuvāt Universitātes mācībspēks?

— Pirmais solis zinātniskā darbā bija līdzdalība izsludinātā studentu zinātnisko darbu sacensībā. Katru gadu Universitāte apbalvoja labākos studentu zinātniskos darbus.

Tēmu katrs izvēlējās brīvi. Es izvēlējos tēmu "Kooperācijas saimnieciskā nozīme ražojošo spēku attīstībā". Dabūju otro godalgu — 75 latus. Rektors publiski atplēsa aploksni ar moto un pasludināja godalgoto. Tas bija jau 1934. gadā.

Sajutu zinātniskā darba garšu. Tālāk pievērsos ļoti nopietniem seminārdarbiem. Tie joprojām priecē mani.

1937. gadā pēc studiju beigšanas LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte uz godalgoto darbu pamata man piešķīra Morberga stipendiju, kas deva iespēju sagatavoties zinātniskai darbībai pie Finansu katedras. Stipendija bija ļoti ievērojama — 175 lati mēnesī. Šķiet, esmu palicis vienīgais no dzīvajiem Morberga stipendiātiem. Turpmākais darbs bija par finansu jautājumiem, par ienākuma nodokļa lomu dzīves līmeņa krīzes pārvarēšanā un iedzīvotāju skaita palielināšanā. Arī šodien tas ir aktuāli. Nezin kāpēc Latvijā ienākuma nodoklis nav progresīvs. Kāpēc Latvija no tā atteikusies?

— Daudz studentu strādāja zinātnisko darbu, vai tas drīzāk bija izņēmums?

— Studentu masa bija ļoti diferencēta. Tā kā es strādāja varbūt vēl pāris desmit studentu fakultātē.

Studenti nosacīti sadalījās četrās grupās: tie, kuri sastāvēja korporācijās, kuri biedrojās vienotnēs, kreisie studenti savās organizācijās, kas bija saistītas ar komunistisko partiju, un neitrāla masa, kas nesaistījās ne ar kādām organizācijām.

Korporācijas bija senas un slavenas, arī mazākas. Tām bija senas tradīcijas. Daļa korporeļu ar filistru palīdzību ātri dabūja ierēdņu vietas.

Es darbojos vienotnē "Kāvi", kas bija ļoti lojāla, samērā maza, bez stabiliem filistriem, bez savas ēkas. Bijām nabadzīgi, bet progresīvi noskaņoti un interesējāmies par izglītību un zinātni.

— Kā notika mācību process?

— Lekcijas sākās pusastoņos un ilga divas stundas līdz deviņiem. Tad lekcijas pārtrauca, jo liela daļa studentu strādāja un gāja uz darbu. Lekcijas atsākās trijos pēcpusdienā, citreiz piecos, tad vēl bija divas nodarbības. Lekciju apmeklēšana bija brīva. Iecienītiem lektoriem auditorijas lūza no klausītājiem, "pelēkiem" pasniedzējiem bija pāris desmiti studentu.

Tāda kārtība radīja mūžīgā studenta tipu. Daži studēja pat 10–12 gadus paredzēto četru gadu vietā. Studēja, pārtrauca studijas, atkal atjaunojās. Stāvoklis bija īpatnējs.

— Kādas bija studentu un profesoru attiecības — koleģiālas vai priekšnieku un padoto attiecības?

— Kā kuram studentam. Sevišķi koleģiālas nebija. Profesors palika profesors, tāpat students. Brāļošanās notika korporācijās. Ja pasniedzējs bija filistrs, tad kopējos vakaros bija tuvība.

To gan zinu tikai pēc savu radinieku dzīvesgaitas, kuri abi bija seloņi. Es pats reiz nokļuvu korporācijas vakarā... knapi atnācu mājā... Tā bija īpaši kolorīta dzīve... to varētu plaši aprakstīt... mani tā nevilināja. Norobežojos, lai gan mani radinieki no "Selonijas" vilka, cerēja, ka iestāšos.

— Vai pie profesora Kārļa Baloža vēl paguvāt klausīties?

— Profesora Baloža vairs nebija. Tikai dzirdēju par viņu, par viņa spēju lekciju laikā bez kaut kādām piezīmēm ņemt un uzrakstīt uz tāfeles plašus datus par lekcijas tematiku. Dažās korporācijās bija sprieduši, ka viņš tikai fantazējot, rakstot izdomātus ciparus. Bija saderējuši divi korporeļi, pierakstījuši Kārļa Baloža datus un vēlāk salīdzinājuši ar statistikas izdevumiem. Saskanējis un vajadzējis atzīt profesora fantastiskās spējas.

Kārļa Baloža skolnieks bija Eduards Šīrons. Viņš pārņēma profesora Baloža kursus. Šīrons bija objektīvs statistiķis, bet Balodis — cīnītājs, politiķis, deputāts, "pasaules lāpītājs" — tā varētu teikt.

— Vai Marģers Skujenieks un Alfreds Ceihners arī bija pazīstami fakultātē?

— M.Skujenieks man palicis atmiņā kā veikls politiķis, diplomāts un statistikas pārvaldes vadītājs. Viņa ietekme akadēmiskās aprindās nebija sevišķi liela. A.Ceihners izvirzījās pēc tam, kad uzrakstīja grāmatu "Kārļa Ulmaņa saimnieciskā politika". Tad gāja uz augšu.

— Kuri pasniedzēji vēl spilgtāk saglabājušies atmiņā?

— Spilgtākie bija divi docenti: Arnolds Aizsilnieks un Edgars Dunsdorfs. Divas fakultātes stutes. Pārējie nebija spilgtas personas. Vilis Vītols, bankas direktors, Jānis Kārkliņš, kuģu īpašnieks, lasīja saturīgas lekcijas, bet nebija zinātnisku ieviržu cilvēki.

Pirmais Latvijas finansu ministrs Kārlis Puriņš mums lasīja finansu zinātni. Interesanti, ar aizrautību. Viņam bija izšķiroša ietekme, izvirzot mani Morberga stipendijai. Morberga stipendijas bija saņēmuši arī Arnolds Aizsilnieks un Edgars Dunsdorfs.

Bija iespēja klausīties lekcijas arī citās fakultātēs. Pārpildītas lekcijas bija filozofam profesoram Teodoram Celmam. Viņa īpatnējs paņēmiens bija tāds: uzstādīja jautājumu, sāka to risināt, pamatoja uzskatu. Kad mēs jau piekritām, viņš to sagāza kā kāršu namiņu un sāka citu teoriju, lika domāt.

— Kā savienoja pedagoģisko darbu ar zinātnisko? Mūsdienās daudz diskutē par zinātnes integrāciju augstskolās.

— Zinātniskā darba nošķiršana no pedagoģiskā, kas raksturīga vēlākam periodam, toreiz Latvijā nepastāvēja. Katra Universitātes profesora un docenta pienākums bija veikt arī zinātnisku darbu. Aizsilnieks un Dunsdorfs bija paraugi. Vēl var minēt profesoru Eduardu Balodi, dedzīgu kooperatoru. Par viņa doktora disertāciju "Latviešu sabiedriski saimnieciskie veidojumi tautiskās atmodas laikmetā" pārējie profesori gan smējās: uzrakstījis no avīžu izgriezumiem. Pedagogs bija labs. Cienījams profesors.

— Kāda bija zinātniskā darba motivācija?

— Tāda, ka pie lekciju lasīšanas Universitātē pielaida tikai pēc tam, kad bija veikts habilitācijas darbs, kas būtībā bija doktora disertācija. Kad habilitācijas darbs bija aizstāvēts, ievēlēja par attiecīgās katedras privātdocentu. Sākumā cilvēki bieži vien nebija Universitātē pamatdarbā, bet samērā ātri avansēja uz docenta, ārštata profesora, profesora nosaukumu. Tās bija tās slūžas.

Jau privātdocenti strādāja samērā augstā līmenī, piemēram, A.Aizsilnieks, E.Dunsdorfs u.c.

— Bet tad, kad profesora nosaukums jau bija? Vai profesors Balodis, jau būdams profesors, par zinātnisko darbu saņēma kādu atlīdzību, honorāru, vai to ieskaitīja slodzē? Virsotni viņš jau bija sasniedzis.

— Formālas prasības par zinātnisko darbu nebija, slodzes aprēķinos to neieskaitīja. Bija jānolasa lekcijas, jāvada semināri un diplomdarbi. Tas bija viss. Uzskatīja, ka zinātniskais darbs nepieciešams, lai audzinātu jaunās paaudzes zinātniekus. Īstenībā tas bija morāls pienākums.

Tautsaimnieki ar zinātnisko darbu īpaši neizcēlās, nezinu, kā mediķi un citi. Par īpašu zinātniskā darba organizāciju sāka domāt tikai pašās beigās, nodibinot Latvijas Vēstures institūtu, Zemes dzīļu pētīšanas institūtu.

Profesoriem bija liela uzticēšanās, ka viņš nekrāpsies, ka nerakstīs atzīmi pa velti. Godīgums bija augstu pacelts karogs.

— Kā klājās trūcīgiem studentiem? Vai "atraitnes dēliem" bija iespējams studēt un beigt Universitāti?

— Bija liela dažādība. Kas iestājās korporācijā, tie pēc gada "nofuksēšanas" nereti ar filistru palīdzību ieguva vietu un sāka strādāt. Kļuva par mūžīgā studenta tipu. Kārtoja tikai minimumu. Tā bija viena kategorija.

Otra grupa saņēma atbrīvojumus no lekciju naudas. Pēdējos gados bija arī stipendijas. Bija brīvpusdienas Vērmaņpaviljonā. Es arī vienu semestri tās izmantoju. Deva sekmīgiem un trūcīgiem studentiem. Brīvpusdienas bija divējādas: tikai zupa, bet kārtīga ar gaļu, maizi ēd, cik gribi, un bija pilnas pusdienas ar otro ēdienu.

Beidzamos gados sāka piešķirt aizdevumus.

— Vēl kādas spilgtākas atmiņas...

— Vēl bija tāds nodarbošanās veids kā lekciju pierakstīšana un kopēšana. Šinī virzienā ļoti aktīvs bija students, vēlāk traģiski bojā gājušais LZA korespondētājloceklis Pauls Dzērve. Bija studentu grupa, kas kopēja A.Aizsilnieka lekcijas, tās pārdeva pie šveicara. Tie studenti, kas neapmeklēja lekcijas, pēc tām varēja sagatavoties eksāmenam. Atceros, ka mēs ar pāris studentiem no vācu valodas pārtulkojām toreiz ieteikto J.Konrada mācību grāmatu "Vispārējā tautsaimniecības mācība".

Trijatā pārtulkojām lielu darbu, spiedām caur kopējamo papīru. Man, paldies Dievam, no tās grāmatas iedeva visgrūtāko tekstu ar juridiski filozofisku ievirzi. Tā es labi iemācījos vācu valodu.

Kā blēdis nodarbojos ar diplomdarbu rakstīšanu citiem studentiem, kas bija naudīgāki. Daudz jau nebija, bet pāris gadījumos izpalīdzēju.

— Kā tad ar to godīgumu kā augstu paceltu karogu...?

— Es nebiju profesors, bet students. Studenti palaikam izdara kādu akadēmisku palaidnību. Viņiem to piedod. Vēlāk ne.

— Jūs vairākkārt atzinīgi izteicāties par Arnoldu Aizsilnieku un viņa zinātnisko darbību. Vai tāpat atzinīgi vērtējat šī autora lielāko darbu — "Latvijas saimniecības vēsturi"?

— Es runāju par Arnoldu Aizsilnieku Latvijā trīsdesmitajos gados. Toreiz viņš bija dedzīgs kooperācijas ideju paudējs. Zviedrijā, nonācis ļoti labos materiālos apstākļos, viņš kļuva par nekontrolētas liberālās tautsaimniecības politikas aizstāvi. Bet tas jau ir citas sarunas temats.