• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lai turamies uz kājām!. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.04.1999., Nr. 133/135 https://www.vestnesis.lv/ta/id/24006

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latviešu nepakļāvības veids - dezertēšana

Vēl šajā numurā

30.04.1999., Nr. 133/135

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Lai turamies uz kājām!

DZEJ2.JPG (15881 BYTES) Rīgā notika krājuma "Komunistiskā terora upuriem" atklāšanas svētki, kuros piedalījās dzejnieks Andrejs Eglītis, rakstnieks Zigmunds Skujiņš, arhitekts Gunārs Asaris, tēlnieks Pauls Jaunzems, krājuma veidotāji, žurnālisti. Viens no krājuma autoriem, pazīstamais ārsts un politiķis Leopolds Ozoliņš sacīja:

— Lai runā fakti, vēstures liecības, dokumenti, attēli, lai runā cilvēki, kuri stāsta par savu likteni, kuri vēstulēs pauž atbalstu svētajam darbam — iemūžināt upuru piemiņu.

Andrejs Eglītis:

— Pirms mēneša, kad ledus vēl bija uz jumtiem, es Tērbatas ielā paslīdēju un teju, teju kristu. Pēkšņi viena meitene pastiepa roku un nokliedza uz mani: stāvi uz kājām! Tālāk eju gar Brīvības pieminekli un klusībā saku — es zinu, ka tu esi slims, bet esi celts ar tautas mīlestību, un mēs tevi izārstēsim, bet tu turies uz kājām! To es gribu sacīt arī savai tautai: — turies uz kājām, uz tevi skatās. Kas tu īsteni esi? Vai tev vērts palīdzēt? Ir vērts. Kodols ir dzīvs. Pludo Daugava. Upe iziet no krastiem. Upei ir savs spēks, sava doma, kāpēc jāpalo. Viņa grib noskalot un nokratīt no sevis lūžņus un drūmumu. Lūk, arī mūsu tautas dvēselei iekšķīgi jābūt paliem, lai mēs nokratītu visu, jo dvēselei nav robežu. Ieiesim nākamajā gadu tūkstotī ar savu Dievu, ar kultūru, ar savu spēku. Mēs esam dzīva tauta ar savu nākotni, ar savu jaunatni.

Divreiz izsūtītā Olga Helēna Koziorova–Bergtāle:

— Šinī krājumā ir maza daļiņa no mazās tautas lielās sāpes. Ja mēs liktu asaru pie asaras, atmiņu pie atmiņas, tad, man liekas, tie lielie vīri ārzemēs mūs saprastu, jo nav nevienas tādas tautas, kas gadsimtus cietusi un pratusi pacelties, pierādīt sevi, runāt vienā no pasaules vecākajām valodām, saglabāt savu kultūru. Šis spēks ir mūsos — represētajos. Mēs esam pratuši paciest, pārciest un dzīvot ar lepni paceltu galvu.

Krājumu izdevis Arhitektūras un dizaina fonds.

Andris Kļaviņš

Autora foto

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!