Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienā 1985.gadā Vācijā iznāca Veltas Elertes atdzejotais latviešu dainu krājums "Man bij dziesmu pieci pūri"

Tulkotāju sanāksmē Brīvdabas muzejā Rīgā 1982.gadā. Velta Elerte — 1.rindā ceturta no kreisās

Kopā ar Regīnu Ezeru un apgāda "Volk und Welt" galveno redaktoru Leo Košutu 1988.gadā Foto: Juris Krieviņš

Hammerē 1992.gada vasarā — ar sveicienu no Vācijas laucinieces

Tikšanās

Pagājušā gada novembrī ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoja vienu no darbīgākajām mūsu literatūras tulkotājām Veltu Ēlerti. Kaut arī viņas mūža lielum lielā daļa pagājusi Vācijā un starp vāciešiem, Latvijas liktenis un kultūra viņai vienmēr bijušas būtiskas vērtības. Jo Latvija ir dzimtene, no kuras viņu, Apriķu saimnieka meitu, 1944.gadā kopā ar māti un vēl diviem bērniem kara atpalu vilnis aizskaloja uz Vāciju. Tēvs jau bija miris, būdams leģionā. Bet māte bija vāciete, kaut bērni ģimenē auga ar latviešu valodu un tautas dziesmām. "Tikai kara laikā sapratu, ka esmu pusvāciete — tas bija tik satriecoši" — atceras Velta Ēlerte. Viņa taču pat neprata vāciski!

Jau kopš 30. gadiem Vācijā dzīvoja mātes radinieki. Te tad arī Ēlerti palika — Meklenburgas novadā, Grāvensmīles pilsētiņā. Velta mācījās vidusskolā, tad Rostokas un Berlīnes universitātē studēja slavistiku, bet 1954.gadā sāka strādāt par redaktori izdevniecībā "Kultur und Fortschritt", vēlāk "Volk und Welt". Viesodamies Austrumvācijā, te viņu satika toreiz jaunais dramaturgs Gunārs Priede. Pirmā saruna latviski esot bijusi grūta, taču izšķiroša visam turpmākajam mūžam — dzimtenes ilgas guvušas jaunu, spēcīgu stimulu. Velta Ēlerte ar milzu aizrautību sāk nodoties latviešu literatūras tulkošanai un popularizēšanai Vācijā. 1961.gadā viņas tulkojumā iznāk latviešu tautas pasakas, 1975. — Regīnas Ezeras stāstu izlase, 1976. — Alberta Bela "Saucēja balss", 1978. — Visvalža Lāma "Mūža guvums" un Gunāra Priedes "Nāc uz manām trepēm spēlēties" ("Trīspadsmitā"). Sekoja arī citi darbi.

Satikos ar Veltu Ēlerti 1970.gadā, kad "Volk und Welt" iecerēja izdot Raiņa dzejoļu izlasi vācu valodā. Man bija tāda kā konsultantes funkcija. Saulainās vasaras dienās sēdējām abas ziedošā Cekules dārzkopja kolonijas nostūrī un pārspriedām atlases principus, meklējām skaidrojumus mazpazīstamiem vārdiem un izteiksmes niansēm. Pēc tam vēstulēs turpinājās sarunas gan par Latvijas pļavu brīnumaino ziedu bagātību, kādu ķimizētajos un mehanizētajos Vācijas laukos vairs nevar sastapt, gan par krājuma virzību izdevniecībā.

1971.gada 12. martā Velta Ēlerte priecīgi ziņoja: "Es sakārtoju izlasi, pārtulkoju parindeņus — un visi, kas ar Raini iepazinās, ir stāvā sajūsmā par viņu! Izlase tika pieņemta, un tagad jau atrodas pie atdzejotāja. Tas ir jauns dzejnieks, Heincs Čehovskis, kas jau sekmīgi atdzejojis Mieželaiša un Marcinkeviča dzeju. Arī viņš ir iemīlējis Raini..."

Taču darbs negāja tik raiti, kā iecerēts. Drīz vien nācās sastapties ar visai lielām grūtībām, ko pārdzīvo katrs atdzejotājs, kas audzis pavisam citā vidē un citos ļaudīs nekā autors. "Viņš cieš no atdzejošanas, ļoti daudz ko nesaprot, pietrūkst viņam tā, ko sauc par zemtekstu un ko zina un jūt tikai latvieši," žēlojās Velta 1972.gadā. Viņa centās ievadīt atdzejotāju mūsu garīgajā pasaulē, cik spēja, taču tas gāja lēni. Grāmata "Jaunā gadusimteņa nakts domas" iznāca tikai 1974.gadā — mazs, glīts sējumiņš, kuru atzinīgi vērtēja kritiķi un lasītāji.

Taču tā īsti ar atdzejošanas problēmām un arī atdzejošanas traģisko nolemtību nācās iepazīties, tuvojoties Krišjāņa Barona 150. jubilejai. Velta Ēlerte ierosināja izdot vāciski dainu izlasi, apsvēra izdevniecības izvēli un galvenais — tulkotāja personību. Viņa uzaicināja Annemariju Bostrēmu, kas jau bija piedalījusies Ojāra Vācieša lirikas atdzejošanā un arī garīgi šķita tuva videi un emocijām, kuru cienījām mēs: " Viņai labi padodas tieši klasiskā dzeja...Viņa pie mums ir ļoti pazīstama atdzejotāja, daudz atdzejojusi no pasaules dzejas. Pati jaunībā sarakstījusi mīlestības dzejoļu grāmatiņu — neko skaistāku es neesmu lasījusi! Ar to vien viņa ir kļuvusi slavena un iecienīta. Pie tam mīļš, kluss cilvēks. Ļoti strādīga, iejūtīga utt. Es domāju, ka viņa labi iederētos mūsu kompānijā."..

Līdz "kompānijai" Cekules dārziņos mēs diemžēl netikām — tobrīd arī austrumvāciešiem bija visai lielas grūtības ierasties individuālā ceļojumā uz Latviju, un atbraukuši viņi tālāk par Rīgu, Jūrmalu un Siguldu nevarēja doties. Bet dainu tulkotājam taču vajadzēja kaut drusku plašāk ieskatīties Latvijas lauku dzīvē un dabā, satikt kādu īstu teicēju. Velta, latviešu pasaku, Ezeriņa un Raiņa dzejas izlases gatavotāja, vēl 1988. gadā rakstīja, ka viņas nepiepildītā vēlēšanās ir — "Kaut reizi pabūt kādā lauku mājā, kur dzīvojuši rakstnieki..." Taču vispirms — aizbraukt uz Apriķiem, uz tēva mājām "Lejām", kur ganos sākušās viņas pirmās grūtās darba gaitas. Atmiņās tās tomēr pieder pie skaistākā, kas mūžā piedzīvots.

Annemarija neatbrauca uz Latviju. Mēs iecerējām — dabūt uz Berlīni ar tautasdziesmu koncertu Ilgu Reiznieci, un Ilga tad varētu atdzejotājai atvieglot darbu, iepazīstinot viņu ar savdabīgajām dainu melodijām. Arī tas neizdevās. Mēs vienīgi varējām līdzēt, sūtot uz izdevniecību Jura Krieviņa fotoattēlus ar Latvijas ainavām, un izmantot latviešu mūzikas ierakstus, kas bija Veltas rīcībā. Tos viņa pati ar māmuļu klausījās skumjos brīžos, iegrimdamas atmiņās un būdamas "it kā laimīgas, vismaz mazu brītiņu..."

Taču vislielākās grūtības atdzejošanā radīja pašu dainu ļoti sarežģītais, daudzslāņainais saturs un simbolika. Kaut vai skaistajās dziesmās par ozolu un liepu — puiša un meitas poētisko veidolu. Liepa vācu valodā ir sieviešu dzimtes vārds, bet arī ozols ir sieviešu dzimtē, un tulkojot uzreiz izjūk visa tautasdziesmā pasvītrotā pretstata jēga un bieži vien tik koķetīgā intriga. Cita veida problēma radās ar dainās daudzināto kumeļu, kumeliņu. Paša audzinātais kumeļš dainu puisim ir no viņa pašapziņas, vīrišķības, stājas un pat pasaules uzskata neatraujams jēdziens. Izrādās — vācieša uztverē zirgs ir vienkārši zirgs, mūsu dainu poētisko un filozofisko slodzi tas nenes. Kādu laiku es centos iestāstīt, ka vajadzētu atlasīt un izdot atsevišķu ciklu par bārenīti — šīm visskaistākajām un saturā vēl neatminētajām dainām, kuru galvenā varone it kā reprezentē pašas tautas sāpju stāstu un ir brīnišķīgā veidā saistīta ar augstāko dievību labvēlības izpausmi. Velta Ēlerte atkal purināja galvu: " Vāciešiem šis jēdziens neko neizsacīs. Nav zemteksta. Bārenīte ir vienkārši meitene, kam nav vecāku, un viss."

"Kā var būt "viss"? Vai tad Vācijā nav bāra bērnu?"

"Atcerieties, ka vācieši ir bijusi karotāju un iekarotāju tauta. Gadu simtos tur veidojusies citāda attieksme pret cilvēku un dabu..."

Šī paša iemesla dēļ tulkotāja skeptiski izturējās arī pret Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas", Annas Brigaderes "Dievs, Daba, Darbs" un Rūdolfa Blaumaņa izlases izdošanu, jo izdevniecību vadītāji bija pārliecināti, ka šīs grāmatas "neies" . Arī tad, kad Vāciju bija skāris atjaunotnes un apvienošanās vilnis un obligāta politiska piedeva darbiem netika prasīta, Velta rakstīja: "Nupat es izlasīju Tevis dāvāto Blaumaņa grāmatu. Līvijas sacerējums (Līvijas Volkovas monogrāfija "Tapšana", S.V. ) tiešām būtu pelnījis kādu augstāku atzinību! To es lasīju gandrīz kā romānu, apbrīnojot ne tikai Blaumani, bet arī Līviju, kas ar tādu zinātnisku precizitāti, ar tādu fantāziju, kombinēšanas spēju, ar tādu dziļu mīlestību uz savu tautu veikusai šo darbu... Blaumaņa stāstus es šoreiz lasīju ar pavisam citām acīm. Bet tās tomēr ir latvietes acis, es šaubos, vai vācu lasītājus, it sevišķi jaunos (pie tiem es rēķinu arī četrdesmitgadīgos), viņa latviešu pagājušā gadsimta dzīves tēlojums varētu saistīt."

Galu galā izdevēju bažām tomēr bija pamats, arī runājot par tautasdziesmām. Uz viņu pieprasījumu dainu izdevums "Bij, man dziesmu pieci pūri" tika papildināts arī ar "nerātnajām" — lai pievilinātu pircēju. Grāmata 1985.gadā iznāca skaista — ar Jāņa Petera pēcvārdu, ar Jura Krieviņa ilustrācijām, ar tautasdziesmu melodiju paraugiem, ar izjustu atdzejojumu. Un tomēr — pēc pāris gadiem daļu nepārdotā metiena izdevniecība "Rutten und Loening" izmeta makulatūrā un pat neatbildēja mūsu lūgumam atdot tos Latvijai... Un vēl tagad es skeptiski pārdomāju mūsu periodiskos apņēmības uzbangojumus "atdzejot visas tautasdziesmas", ierakstīt internetā "visu Raini" vai arī īgstu par apgalvojumiem, ka mūsu dzeja "nesasniedz pasaules līmeni" un "Eiropu tas neinteresē". Jo saturiski daudzslāņaināka, jo izteiksmē niansētāka un arhetipiem bagātāka literatūra, jo mazāk iespēju tajā iejusties lasītājam, kas audzis citos vēsturiskos apstākļos un citās kultūras tradīcijās. Taču tas nenozīmē, ka šie darbi būtu mazvērtīgāki par vieglāk tulkojamiem sacerējumiem. Gan dainas, gan Rainis, gan desmitiem citu talantīgu mākslinieku ir augstākās vērtības mūsu nācijas kultūrā, kas pastāv kā suverēna un līdztiesīga vērtība pasaules kopkultūrā. Mūsu uzdevums gan ir pašiem sevī nepazaudēt gadsimtos izkopto attieksmi pret cilvēku un dabu, pret baltiem īpatnējo simboliku, arhetipiem, pret valodu, kurā ik pamatvārds nes līdzi savdabīgu priekšstatu sistēmu.

1978. gadā Velta Ēlerte aizgāja projām no izdevniecības, lai varētu pilnībā nodoties tam, kas, gadiem ritot, kļuva arvien mīļāks, — latviešu literatūras tulkošanai un garīgas darbības pilnam mieram ap sevi. Tobrīd viņa intensīvi strādāja pie "pasakaini jaukas" zinātniska satura grāmatas — pie biologa Riharda Kondratoviča "Rododendriem" — un visus draugus pēc kārtas pārliecināja par to audzēšanu: "Jādara taču arī kaut kas, lai latviešu zinātnieku darbi kļūtu pazīstami pasaulē. Universitāte grib iepazīties ar Kondratoviča grāmatu, pie mums nav nevienas kārtīgas grāmatas par šo skaisto augu. Es jau sāku aģitēt visus, lai stāda rododendrus. Paklau, vai tu arī nevarētu kādu iedēstīt pie "Sesku" mājas — pusēnā, uz kūdras zemes, ar priežu meža trūdzemi?"

Vēl pēc laiciņa Velta Ēlerte atteicās no dzīves Berlīnē, kas nomāca ar savu kņadu, standartizāciju, atsvešinātību. 1984.gadā gluži negaidot saņēmu vēstuli: "Dzīvoju tagad 4 stundu attālumā ziemeļaustrumos aiz Pāzevalkas, Hammeras ciematā. Mazā lauku mājiņā meža malā ar suni, kaķīšiem, daudzām vistām un ūdelēm. Iepazinos ar vienu mīļu cilvēku, 60 gadus vecu atraitni, un viņš mani atvilināja uz šejieni..." Man šķiet, Veltu Ēlerti visvairāk valdzināja atgriešanās tajā pasaulē, kas kaut drusku atgādināja Kurzemi. Mūsu vēstulēs tagad dabas ainas un dzīvnieku, īpaši suņu, uzvedības apraksti vērtās plašumā, taču tur pietika vietas arī ziņojumiem par literāro darbu un latviešu literatūras propagandu šķietamajā nomalē, kuru Velta par nomali tomēr neuzskatīja: " Mūsu pusē esmu kļuvusi par sava veida "Wanderprediger" (ceļojošo sprediķotāju, S.V. ) Mani bieži aicina lasīt no saviem tulkojumiem, stāstīt par savu darbu. Un to es arī labprāt daru, jo publika šeit nav pārsātināta kā Berlīnē (tur es kategoriski atteicos to darīt), ir ļoti atsaucīga. Tās ir jauku sarunu stundas, es stāstu par latviešu literatūru, par latviešiem, pēdējā laikā — par tautasdziesmām, kuras izraisa dzīvu atsauksmi. Sevišķi jauki ir ar bērniem, ar kuriem es sarunājos par pasakām."

Atmodas laika sākumā mums beidzot izdevās pusoficiāli aizvest Veltu Ēlerti uz dzimto pusi. Bet tikai 1994.gadā — uz Vidzemes vidienu — Gaiziņa apkārtni, Kārļa Skalbes "Saulrietiem", Rūdolfa Blaumaņa "Brakiem" un brāļu Kaudzīšu "Kaibēniem". Tobrīd viņa gatavoja fragmentu un ievada tulkojumu sērijā "Bibliotheca Baltica" izdodamai grāmatai — Kaudzītes Matīsa"Atmiņām no tautiskā laikmeta". Tā atkal bija atgriešanās latviskās kultūras slāņos un saskare ar vietām, ko vēl nav izbojājusi cilvēka merkantilā attieksme pret dabu, tās nežēlīgā ekspluatācija, kas viņu visvairāk satrauca Vācijas laukos. Pat tad, kad Austrumvācijā sākās kolhozu un sovhozu sabrukums un tāpat kā pie mums daudz kas aizauga un paputēja, viņa šīs norises ap savām mājām uztvēra daudz mierīgāk, nekā sliktās ziņas no Latvijas:

".. kaut gan arī šeit daudzas pļavas paliek nepļautas un daudzi lauki jau dažus gadus guļ atmatā, tomēr mūsējiem vismaz nedraud galīga izputēšana, jo šī valsts ir stiprāka un bagātāka par nabaga mazo, gadsimtiem cauri svešu tautu nomocīto Latviju. Vienīgais labums no visa tā arī šeit, ka dabai ir laiks atpūsties no cilvēka pārmērīgās iejaukšanās viņas gaitās — to rāda pasakainā pļavu ziedēšana Latvijā. Pie mums gan pļavas tā ziedēt vairs nespēj, jo visas "nezāles" ir pamatīgi iznīcinātas, palikusi tikai garlaicīga zāle... Nesen pļavā pie mūsu mājas ieraudzīju īstu vīgriezi — tas man šķita gandrīs vai neticami. Un pavasarī šogad pļava jau ziedēja dzelteniem pienenīšu ziediņiem. Gotiņas gan ir kaut kas jauks un pilnīgi negaidīts, katru reizi, kad tās atdzen pie mūsu mājas (viņu ir kādi simts gabali), mums ir svētku dienas. Tās ir brūnas un raibas, tagad jau gaišās krāsās. Agrāk bija tikai melnbaltas, un turēja tās visu gadu staļļos..."

Es šķirstu Veltas Ēlertes vēstules — šķiet neticami, ka tās aptver jau gandrīz trīsdesmit gadus. Un ik gadu līdzdalība Latvijas liktenī ir augusi augumā, kaut gan praktiskā iespēja šobrīd palīdzēt mūsu literatūras izplatībai Vācijā ir visai niecīga. Niecīga ir arī mūsu informācijas avotu rūpe par to, lai citās tautās kaut ar televīzijas starpniecību izplatītu priekšstatu par jaunāko mūsu kultūras dzīvē. Ik reizi, kad sludinājumos parādās ziņa par latviešu filmas raidījumu, Velta Ēlerte nosēstas pie ekrāna, bet nu jau piecus gadus tur redzama viena un tā pati filma — "kur viens zemnieks būvē baznīcu..."

"... tālā, tik tuvā Latvija... Dažreiz es pati sevi it kā nesaprotu. Pa naktīm un dienu klusās stundās esmu tur, skatos, staigāju, sarunājos, ciešu līdzi, gudroju un mīlu, tik ļoti mīlu! Bet mana ikdienas dzīve norit šeit, tikai tā ir it kā pa īstam reāla, tā prasa no manis rokas un galvu, laiku, laiku, to dārgāko, kas mums ir, un man vienmēr ir tāda sajūta, ka es to neizlietoju tā, kā vajadzētu. Nemaz negribas stāstīt par reālo dzīvi, kaut gan tai nav nekādas vainas. Tieši otrādi: visapkārt mīļi cilvēki, esam veseli, dzīvojam saticīgi..."

Un tā nu viņa dala sirdi — starp tālo Dzimteni un pašas koptām mājām. Mīlot abas un ilgojoties pēc abām.

Saulcerīte Viese